Nē Latvijas pārkrievošanai!

http://mod2.la.lv/main1.php?dat=2013-05-24&type=la

Nē Latvijas pārkrievošanai!

 

  Nesen angļu un izraēliešu avīzēs bija izteiktas bažas par Latvijas pārkrievošanu, atgriešanos Krievijas sfērā un zem Krievijas varas. Mūsu draugi rūpējas par mums, uztraucas par Latvijas pārkrievošanu, bet latvieši paši guļ un turpina balsot par partijām, kas veicina Latvijas pārkrievošanu un gļēvulīgi piekāpjas krievu un rietumu kreiso spiedieniem.

  Agrāk latvieši meklēja ieročus kur vien varēja, lai sargātu Latviju no krieviem. Cīnījās sīvās kaujas Volkovas purvos un pie Mores. Daļa Kurzemes vēl bija brīva, kad Otrais Pasaules karš beidzās. Pēc tam desmitiem tūkstoši latviešu, vīrieši un sievietes, turpināja karu pret krieviem kā partizāni visos Latvijas reģionos līdz 1956.g. Bet šodien latviešiem ir bailes, ka kāda krieviete viņus izlamās, ja nerunās krieviski.

  Latvijas pārkrievošana sākās ar pirmo okupāciju 1940.g. un turpinājās ar otro okupāciju 1944.g., kad latvieši tika nogalināti un izsūtīti uz Sibīrijas nāves nometnēm un pilnīgi nelegāli viņu vietā Latvijā tika iesūtīti 1.000.000 krievu okupanti.

  Kad Padomju Savienība – Krievijas Impērija sabruka 1991.g., visiem krieviem vajadzēja atgriezties uz Krieviju. Visām agrākām Latvijas valdībām galvenajam uzdevumam vajadzēja būt atbrīvot Latviju no krieviem. Bet šinīs valdībās bija galvenokārt bijušie padomju, komunistu nomenklatūristi, nopirktie, šantažētie, iebaidītie un tādēļ viņi nepanāca Latvijas dekolonizāciju. Latvijā palika arī militāristi un čekisti ar savām ģimenēm. Tad Latvijas valdības atļāva lielākai daļai no tiem visādos veidos iegūt Latvijas pilsonību. Tā Latvija tika pārkrievota tik tālu, ka ar krievu valodu vien Latvijā pietiek, bet ar latviešu valodu nē, un tādēļ jauniešiem, kas prot tikai latviešu un angļu valodas, jābrauc prom. Nekur citur pasaulē tā nav, ka ar pamatnācijas valodu nepietiek.

  Un tas vēl nebija pietiekoši slikti, tādēļ SC, TP, ZZS un PLL dabūja caur Saeimu „pastāvīgās uzturēšanās likumu”, kas ir tik bīstams, ka katrs krievs no Maskavas var tagad legāli pārcelties uz Latviju, kaut vai visi 8 miljoni, jo dzīvokļi Maskavā ir dārgāki nekā Rīgā un, pārdodot vienu Maskavā, var nopirkt divus Rīgā – sev un radiem. Šie krievi protams nezina ne vārdu latviski, un tā turpinās Latvijas pārkrievošana. Tagadējā valdība, Vienotība un Zatlerieši noraidīja NA ierosinājumu šo bīstamo „pastāvīgās uzturēšanās” likumu atcelt.

  Tādēļ ir pienācis ārkārtas stāvoklis latviskas Latvijas izdzīvošanai. Lasot rietumu avīzes var redzēt. ka viņi to saprot vēl labāk nekā latvieši. Tādēļ viņi (izņemot krievu aģentus un īsti kreisos) atbalstīs latviešus, ja mēs rīkosimies lai glābtu latvisku Latviju no Krievijas un krieviem.

  1991.g. latvieši domāja, ka daudz vairāk krievu atgriezīsies uz viņu tēvzemi un no tiem, kas paliks, vecākā šovinistiskā  militāristu paaudze dabiski nomirs un viņu bērni būs dedzīgi lojāli latvieši. Tā protams neiznāca, jo krievu vecāki iemācīja bērniem nīst latviešus, sūdzējās bērnu priekšā par pazaudētām privilēģijām un kundzību pār latviešiem un rezultāts bija valodas referendums.

  Tas pierādīja, ka nekāda integrācija nav iespējama. Tagad jāiet citu ceļu.

  Ir jānodibina viena jauna „superministrija” – pāri visām citām. To varētu saukt par „Latvijas Atkrievošanas Ministriju” jeb LAM. Tās galvenais uzdevums būtu pārbaudīt visus Saeimas lēmumus lai tie nepieļautu nevienu krievu vairāk Latvijā. LAM būtu veto vara pār visiem lēmumiem. LAM budžets būtu vismaz 2%.

  Tad LAM nodrošinātu:

1.    Nopietnu gandrīz visu krievu repatriāciju strādājot kopa ar ES, NATO, ASV un Krieviju, lai repatriētu krievus uz Krieviju kur viņi ir vajadzīgi. Bet ja ne uz Krieviju, tad uz kādu citu Jaltas valsti.

2.    Pārbaudītu visas pilsonības, kas iegūtas pēc 1940. gada, ar mērķi anulēt 90 % no tām.

3.    Atceltu pašreizējo „pastāvīgās uzturēšanās likumu”.

4.    Panāktu lielāku budžetu Valodas Aizsardzības birojam.

5.    Publicēt „čekas maisus”. Čekisti zina kas tur ir iekšā, bet normālie latvieši nezina. Tas dod čekistiem priekšroku un iespēju šantažēt.

6.    Apmainītu visus krievus Latvijas cietumos pret latviešiem Krievijas cietumos.

7.    Aizliegtu „Jauno Vilni”.

8.    Ierobežot tūrismu no Krievijas

9.  Ierobežot investīcijas no Krievijas, sevišķi bankās.

LAM pastāvēs tikai līdz tam laikam, kamēr Latvijā krievvalodīgo skaits būs 10% vai mazāk. 

 

Lai glābtu Latviju no pārkrievošanas, vajag griezt seju uz Skandināviju un Rietumiem un muguru uz Austrumiem, no kurienes tikai ļaunums ir nācis pēdējos 500 gadus.

 

Aivars Slucis

Krievu migracija: Kāpēc vēstnieks Vešņakovs neliek "5"

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=375471:kpc-vstnieks-veakovs-neliek-q5q&catid=95:intervijas&Itemid=439 class=

Kāpēc vēstnieks Vešņakovs neliek "5"

12.03.2013 Egils Līcītis

"Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis intervēja Krievijas Federācijas vēstnieku Latvijas Republikā Aleksandru Vešņakovu. Vēstnieks Krieviju pārstāvējis Latvijā nu jau pilnus piecus gadus. Par sekmīgu darbu viņš apbalvots ar augstu Krievijas ordeni.
V. Krustiņš: – Cienījamo vēstniek, mūsu sabiedrība ar atzinību ievērojusi Krievijas prezidenta Putina prasīgumu, lai Krievijas pilsonību piešķirtu pēc stingriem noteikumiem. Jāzina krievu valoda un vēsture, jāpārzina Valsts pamatlikuma normas. Ar ko izskaidrojamas šādas prezidenta rūpes un sevišķa uzmanība šai sakarā?
A. Vešņakovs: – Ja runājam par prezidenta Putina izteikumiem par krievu valodas lomu un svarīgumu, tad tā ir pašsaprotama lieta. Mūsu valsts ir ļoti daudznacionāla – 193 dažādas tautas, kas runā 170 dažādās valodās. Tāpēc krievu valoda ir saistelements šīm daudznacionālajām tautām, kas dzīvo vienā milzīgā valstī – Krievijas Federācijā. Taču, runājot par valodu, jāmin, ka katrai valodai dotas noteiktas tiesiskas garantijas, lai tā tiktu lietota un attīstīta. KF konstitūcijā ir 68. pants, kurā teikts, ka valsts valoda visā Krievijas teritorijā ir krievu valoda. Taču otrais punkts papildina – autonomajām republikām ir tiesības noteikt citas valsts valodas. Patlaban Krievijas Federācijā ir vēl 23 valsts valodas, neskaitot krievu. Turklāt dažās republikās tās ir vēl vairāk par divām. Kabardijas–Balkārijas republikā tās ir kabardīnu, balkāru un krievu valoda. Dagestānā ir vairākas tautas, no kurām katra it kā skaitās titulnācija, un katras valoda ir valsts valodas statusā. Citos gadījumos valodai var tikt piešķirts oficiālās valodas statuss, kas iedzīvotājiem dod iespēju pašvaldības līmenī sazināties šajā oficiālajā valodā, lai panāktu labāku sapratni starp vietējo varu un pilsoņiem. Oficiālās valodas ir desmit, piemēram, Karēlijā – somu valoda, Altaja republikā – kazahu valoda.
Kas attiecas uz Putina izteikumiem par pašlaik iebraucējiem mūsu valstī – ir migrācijas plūsma, piemēram, no Tadžikistānas. Šie ļaudis vēlas dzīvot, strādāt, perspektīvā varbūt iegūt Krievijas pilsonību. Šai iedzīvotāju daļai, lai iedzīvotos mūsu zemē, pilnvērtīgi iejustos mūsu vidē, aizsargātu savas tiesības darba devēja priekšā, ir jāprot krievu valoda.
Par to runāja prezidents. Taču Putina gadskārtējā vēstījumā Federālajai sapulcei pērn decembrī viņš izteicās, ka vajadzētu atvieglot pilsonības iegūšanu mūsu tautiešiem – krievu valodas nesējiem. Ar to domāti gan tie cilvēki, kuri dzīvoja cariskajā Krievijā, bet dažādu iemeslu dēļ pameta tēviju, un kuru pēcteči izklīduši plašajā pasaulē, gan PSRS iedzīvotāji, kuri mīt bijušajās republikās – tagadējās citās valstīs. Pašlaik saskaņā ar prezidenta vēstījumā paustajām nostādnēm tiek gatavots jauns likumprojekts, atvieglinot šīm personām iespējas iegūt mūsu valsts pilsonību, ja viņi pārceļas atpakaļ uz Krieviju.
– Sakiet, lūdzu, kā raksturojama Krievijas pilsoņu dinamika Latvijā, tas ir, vai nepilsoņi izvēlas pieņemt Krievijas pilsonību?
– Statistika liecina, ka to Latvijā dzīvojošo vidū, kuri izvēlas pieņemt Krievijas pilsonību, 90% ir nepilsoņi. Par dinamiku – 2007. un 2008. gadā šo izvēli izdarīja apmēram vienāds skaits cilvēku, 1871 un 1845 Latvijas iedzīvotāju. Pilsonību viņi var iegūt Rīgā, kā arī ģenerālkonsulātos Daugavpilī un Liepājā. 2009. gadā par pilsoņiem kļuva jau 3168, bet 2010. gadā vēl vairāk – 5470 iedzīvotāju. Pēdējos divos gados šis skaits kritās līdz 3147 un 2884 cilvēkiem. Galvenokārt tie ir padzīvojuši ļaudis. Ar ko skaidrojams pieplūdums Krievijas pilsonībā pirms pāris gadiem? Mūsuprāt, tas saistās ar smagāko krīzes periodu, ko Latvija piedzīvoja pēc 2008. gada.
E. Līcītis: – Cilvēki jutās drošāk Krievijai "pie sāna"?
– Domāju, ka jā. Ja tā varētu teikt, viņiem šķita pievilcīgāka mūsu pensiju sistēma. Iespēja agrāk pensionēties – sievietēm no 55, vīriešiem no 60 gadiem.
Piedevām Krievijā, kaut gan to arī skāra pasaules ekonomiskā krīze, pensijas nesamazināja, bet pat indeksēja. Latvijā, kā zināms, pensijas iesaldēja un bija pat mēģinājumi panākt to samazināšanu. Krīzē strauji pieauga bezdarba līmenis, un pirmā kārtā tas attiecās uz gados vecākiem ļaudīm. Protams, cilvēki meklēja izeju no situācijas.
Viens no izvēles variantiem bija pāriet Krievijas pilsonībā. Tas, protams, nebija vienīgais motivējošais faktors, kas stimulēja procesu, taču noteikti pastāvēja līdzteku citiem faktoriem. Jāatgādina, ka tolaik eksistēja nenoteiktība ar mūsu valstu sociālo līgumu, kas stājās spēkā tikai 2011. gadā.
V. Krustiņš: – Baņķieris Pjotrs Avens, nesen viesodamies Rīgā, vēstīja, ka pensijas Krievijā beidzamajos gados ir gandrīz divkāršojušās?
– Piecos gados tā ir noticis. Pensijas bija visai pieticīgas. Arī tagad tās par augstām nesauksi, taču pašlaik Krievijas pensionārs saņem vidējai Latvijas pensijai aptuveni līdzīgu summu. Mūsu valdībā ir izvirzīts uzdevums paaugstināt pensionāru iztikas līmeni, un tas tiek darīts.
– Diezgan daudzi šeit dzīvojošie Krievijas pilsoņi saņem Krievijas pensijas. Esat minējis, ka tie ir 18 000 civilpensiju saņēmēji un 13 000 kara pensionāri. Vai arī Latvijas pilsoņi ir šajā skaitā? Piemēram, bijušie virsnieki?
– Šos skaitļus nosaucāt pareizi. Saskaņā ar 1994. gada starpvaldību līgumu par KF kara pensionāru sociālo aizsardzību pensijas saņem šie 13 000 bijušo militārpersonu, kas dzīvo Latvijā. Viņu un 18 000 civilpersonu sociālajai nodrošināšanai, pēc mūsu aprēķiniem, Krievija pērn pārskaitījusi apmēram 115 miljonus dolāru. Es tiku lūdzis precizēt, cik starp 13 tūkstošiem militārpersonu ir Latvijas pilsoņu. Šis skaitlis ir 2714 kara pensionāri ar Latvijas pasi.
– Pērn Rīgā viesojās, mazākais, trīs Krievijas apgabalu gubernatori, kuri runāja par vēlmi piesaistīt darbaspēku. Darbojas valsts programma, sekmējot tautiešu, Krievijas pilsoņu atgriešanos tēvijā, taču atgriezušies esot tikai 713 cilvēki. Tas izklausās ļoti pieticīgs skaitlis – vai jūs to varat apstiprināt?
– Jā, tie ir 713 ļaudis ar savām ģimenēm, kuri atgriezušies, īstenojot programmu "Par brīvprātīgu pārcelšanos uz Krievijas Federāciju". To apstiprināja 2007. gadā, un programma turpinās. Bet minētais skaitlis attiecas uz tiem, kuri atgriezušies no Latvijas. Kopumā atpakaļ uz Krieviju šajā programmā pārcēlušies 125 tūkstoši tautiešu, lielākoties, protams, no bijušajām PSRS republikām, bet arī no citām pasaules valstīm. Uz šā fona aizbraucējiem no Latvijas ir ļoti mazs īpatsvars, taču jāņem vērā, ka ir arī citi kanāli nokļūšanai atpakaļ Krievijā. Ir starpvalstu līgums par atbalstu tiem, kuri vēlas pārcelties, un tas ir spēkā no 1993. gada. Ja uzlūkojam Krievijā atgriezušos cilvēku skaitu šai garākā laika periodā, redzams, ka tie ir 12 235 iedzīvotāji, kuri nokļuva atpakaļ abu valstu sadarbības ietekmē. Jāpiebilst, ka pirmajā etapā pārvietošanos no vienas valsts uz otru pārāk precīzi neuzskaitīja.
Es konsultējos ar pārstāvi imigrācijas dienestā mūsu vēstniecībā. Pēc viņu domām, pēdējo divdesmit gadu laikā no Latvijas uz Krieviju aizbrauca aptuveni 31 tūkstotis cilvēku, kuri reģistrējās. Faktiski pārcēlušos skaits Krievijā ir daudz lielāks.
– Droši vien nojaušat, ka jautājumu uzdevu tāpēc, ka Latvijā visu laiku apspriež, cik iedzīvotāju devušies uz Rietumiem. Gribēju zināt, cik ir tādu cilvēku, kuri dodas uz pretējo pusi.
– Jā, es jums sniedzu mūsu aplēses. Protams, ievērojami vairāk krievu atgriežas mājās no tādām valstīm kā Tadžikistāna vai Moldova un Uzbekistāna. Kad cilvēks izdara izvēli, kur viņam izdevīgāk doties, tas ir rūpīgi aprēķināts solis. Tie ir pat vairāki apsvērtie "par" un "pret", pirms tiek pieņemts lēmums. Droši vien tāpēc uz Īriju vai Angliju aizbraukušo skaits ir daudzkārt lielāks par Krievijā atgriezušos skaitu. Lielākā piekrišana Latvijas prombraucēju izvēlē starp Krievijas reģioniem ir Kaļiņingradas apgabalam. Brīvprātīgā pārcelšanās programma sniedz zināmu atbalstu tiem, kuri dodas uz Krieviju. Tas ir pabalsts, iespēja iekārtoties darbā, atvieglotā pilsonības iegūšanas procedūra. Ir iespējams apgabalu administrācijas atbalsts, palīdzot gādāt mājokli, taču tas ir atkarībā no apstākļiem. Tajos reģionos, kur šādas iespējas ir, pārceļotājiem, bez šaubām, šķiet vilinošāk apmesties.
– Runājām par ļaužu pārceļošanu, bet kā ceļo kapitāli? Jau minētais Avena kungs uzsvēris Krievijas labklājības līmeņa celšanos, tostarp to, ka valstij ir finanšu rezerves 600 miljardu dolāru apmērā. Liela summa, un ir zināms, ka pieaug bagāto krievu skaits. No pieredzējušā finansista, bijušā ministra Avena izteikumiem varēja saprast, ka sīka lielo bagātību daļa varētu plūst arī uz Latvijas pusi kā investīcijas mūsu ekonomikā. Vai šī "straumīte" tecēs šurp?
– Latvijas Universitātē referējušais Avena kungs nekļūdījās, teikdams, ka valstij ir lielas valūtas rezerves. Pēc šā nodrošinājuma – 530 miljardiem dolāru – zelta valūtas rezerves apjomā ieņemam 3. vietu pasaulē. Taču tā nav nauda, kas kaut kur brīvi plūst un tek. Tie ir valsts finanšu līdzekļi – drošības spilvens un rezerve neparedzētiem apstākļiem. Krīzes laikā tos lika lietā, lai ar iespējami mazākiem zaudējumiem tautsaimniecībā un iedzīvotāju vidū pārdzīvotu grūto periodu.
Bet jums ir taisnība, ka krievi veic ieguldījumus un nauda nonāk dažādās pasaules valstīs. Ja runā par Latvijas Republiku, jāteic, ka pērn investīcijas no Krievijas puses ir par 548 miljoniem dolāru. Salīdzinoši tas nav liels apjoms, Latvijas Bankā tas saskaitīts kā 4% no kopējiem ieguldījumiem, un Krievija ierindota 7. vietā starp investoriem Latvijā.
Kur plūst krievu investīcijas? Ja radies iespaids, ka visvairāk banku nozarē, tad varu teikt, ka tas nav tiesa. Lielākie ieguldītāji bankās, protams, ir zviedri ar 46% daļu, kamēr krievu kapitāls nozarē ir 2,5 procenti. Taču Latvijā reģistrēti 3830 uzņēmumi ar Krievijas kapitālu vai vismaz kādu daļu no tā. Pie lielākajiem tradicionāli skaitāmi "Latvijas gāze", "Lukoil Baltija", "Itera Latvija", "Severstaļlat", arī "Grindex". Ventspilī uzcelts mūsdienīgs ogļu terminālis, Jelgavā darbojas "AMO Plant" rūpnīca. Būsiet pamanījuši, ka pērn krievu uzņēmēji ieguldīja piensaimniecībā, iegādājoties Rīgas un Valmieras piena kombinātu akcijas, ko apvienoja ar brendu "Food Union". Turklāt kompānija "Uralvagonzavod" plāno vagonrūpnīcu Jelgavā un gatava investēt uzņēmumā 20 miljonus eiro.
E. Līcītis: – Cik daudz Krievijas pilsoņi investējuši nekustamajā īpašumā, kopš Latvijas likumi ļauj iegūt uzturēšanās atļaujas, ja par attiecīgu summu nopirkta māja vai dzīvoklis?
– Tās ir nelielas summas salīdzinājumā ar daudzmiljonu ieguldījumiem Latvijas ostās vai ražojošos uzņēmumos. Privātpersonas, kuras pirkušas nekustamo īpašumu un kā bonusu saņēmušas uzturēšanās atļauju, cik esmu dzirdējis, esot ap pieciem tūkstošiem. Ja katrs no viņiem ieguva īpašumu 150 000 eiro vērtībā, tad kopumā tā, protams, ir arī ievērojama summa, bet šo investoru starpā ir ne tikai Krievijas pilsoņi.
– Sakiet, vai vēstniecība uztur kontaktus ar šiem pilsoņiem, kuri ierodas Latvijā? Varbūt viņi paši nāk uz vēstniecību?
– Īpašumu iegādē viņi darbojas pilnīgi patstāvīgi. Tam nav vajadzīga nedz atļauja, nedz reģistrācija no mūsu puses, vienkārši ir jāizpilda Latvijas likumā noteiktā procedūra. Darījums par attiecīgu summu, līgums, samaksa, un uz šā pamata tiek izsniegta uzturēšanās atļauja, ko, starp citu, pagarina ik pēc gada, kad apstiprina, ka īpašums tiem pašiem cilvēkiem joprojām pieder, ka tas tiek apsaimniekots un visi nodokļi samaksāti. Atbraucēju vidū ir cilvēki, kurus es pazīstu, kuri vēlas tikties ar vēstnieku, un tad, protams, tiekamies, iedzeram tēju. Nesen Rīgā koncertēja Genādijs Hazanovs, cik zinu, viņam Jūrmalā ir īpašums. Televīzijas spēles vadītājs Aleksandrs Masļakovs sen kā šeit dzīvo, arī aktieris Sergejs Svetlakovs.
Interesanti, ka pirms vairākiem gadiem Jurijam Lužkovam atteica uzturēšanās atļauju, un toreiz par to rakstīja daudzu valstu visās avīzēs. Tas kalpoja kā reklāma Latvijas piedāvātajai iespējai, ka, iegādājoties īpašumu, šeit var dabūt uzturēšanās atļauju, līdz ar to arī Šengenas vīzu.
– Tagad avīzēs baumo, ka Jeļena Baturina, miljonāre un Lužkova dzīvesbiedre, pērkot Rīgas viesnīcas, Jūrmalas savrupmājas.
– Lasīju par to, bet neesmu pamanījis jelkādus pamatotus simptomus šādām ziņām. Taču biznesa ļaudis, kārtojot darījumus, reti kad iet uz savu valstu vēstniecībām. Viņi to risina ar vietējo varu, vietējiem kolēģiem uzņēmējiem. Ārzemēs dzīvojošam, strādājošam Krievijas pilsonim nav obligāta prasība reģistrēties Krievijas konsulātā. Tāpēc nevaru atbildēt uz bieži uzdoto jautājumu, cik Krievijas pilsoņu pastāvīgi dzīvo Latvijā. Pēc dažādām pazīmēm lēšot un aptuveni rēķinot, tie būs kādi 40 000 cilvēku. Pirms gada Krievijas prezidenta vēlēšanās piedalījās 22 tūkstoši šeit dzīvojošo Krievijas pilsoņu.
V. Krustiņš: – Esam nonākuši līdz "mūžīgajam" jautājumam par mūsu valstu attiecībām. Cik bieži dzirdam, ka tās būtu labas, ja nenotiktu tas, tas un vēl kaut kas. Jūs kādā intervijā nesen devāt vērtējumu pašreizējām attiecībām ar visai atturīgu trijnieka atzīmi – protams, piecu ballu vērtējumā. Trīs šai skalā nozīmē "apmierinoši", taču ir arī augstākas atzīmes. Bet, lūk, ko raksta 
mūsu avīzes lasītāji, sacīdami, ka attiecības varētu būt labākas. Jā, viņi atzīst, ka šai virzienā nereti klibo Latvijas Ārlietu ministrijas politika, kas varētu būt "veiklāka". Bet, no otras puses, izsaka pretenzijas arī krievu pusei. Šie mājieni velk pat uz to, ka Krievijas Ārlietu ministrijā atgriezies biedra Gromiko gars, un šo kungu Rietumos pazina kā "misteru Nē". Šai kontekstā runā par "tradīciju" vienmēr meklēt to nepatīkamāko, traucējošāko mūsu attiecību uzlabošanai. Varbūt no vēstniecības uz Maskavu jāsūta optimistiskāki, gaišāku toņu ziņojumi par Latvijā notiekošo?
– Paldies, ka pastāstāt par "LA" lasītāju domām. Mans viedoklis pilnībā saskan ar viņu teikto tajā ziņā, ka mūsu valstu attiecības varētu būt labākas. Par to esam vienisprātis, esmu patiesi ieinteresēts, lai šie uzlabojumi notiktu. Vēl vairāk! Domāju, ka tālab man šo to izdevies paveikt – arī sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju, ar citām valsts iestādēm, kopš Rīgā strādāju piecus gadus. Gribu nosaukt pozitīvā virzienā vērstus soļus, kas sperti tieši attiecību nostiprināšanā un nesuši ieguvumus – arī Latvijas pusei. Nozīmīgākie no šiem soļiem – 2007. gadā noslēgtais robežlīgums. Tālāk – prezidenta Zatlera vizīte Maskavā 2010. gada nogalē. Saistībā ar to – abām pusēm ļoti svarīgu līgumu parakstīšana, kas veicina Latvijas un Krievijas sadarbību un atrisina jautājumus, kas netika risināti 20 gadus. Tas, piemēram, attiecas uz biznesam tik svarīgo dubulto nodokļu neaplikšanu. Lūk, šā darba rezultāts.
2007. gadā preču apgrozījums Latvijai ar Krieviju bija 3,1 miljarda dolāru līmenī, bet 2012. gadā (pēc Krievijas muitas datiem) tas trīskāršojās un sasniedza 9,6 miljardus dolāru. Tas devis papildu līdzekļus abu valstu kasēm, darba vietas cilvēkiem, finansējumu sociālām vajadzībām – tie ir ieguvumi no tirdzniecības mūsu starpā.
Domāju, ka Krievijas iestāšanās Vispasaules tirdzniecības organizācijā, minēto līgumu pieņemšana rada apstākļus tālākajai savstarpēji izdevīgai saimniecisko sakaru attīstībai 2013. un nākamajos gados. Tas ir tas, kam jānotiek kaimiņu starpā, dzīvojot ar kopīgu robežu un daudzējādā ziņā arī ar kopīgu vēstures gājumu. Tagad par to, kas man neļāva likt visaugstāko atzīmi piecnieku, vērtējot attiecības pērn, lai kā es to būtu vēlējies. Diemžēl tieši pērn bija dzirdami daudzi nedraudzīgi, lai neteiktu, rusofobi izteikumi no Latvijas puses Krievijas adresē. Es to saprotu, kad izsakās politiķi, kuri nav pie varas. Arī Krievijā tā ir. Taču līdzīgi teica arī oficiālas Latvijas amatpersonas un struktūras, piemēram, ka Krievijai esot slēpti mērķi attiecībā pret Latvijas valsti, viltus pilna politika; ka mūsu darbs ar tautiešiem esot drauds Latvijas nacionālajai drošībai. Jūsu aizsardzības ministrs intervijā avīzei "Christian Science Monitor" aizrunājas pat tiktāl, ka apgalvo – viņš joprojām uzskatot Krieviju par ienaidnieku, kam nedrīkst uzticēties. Ja mūsu aizsardzības ministrs ko tādu pateiktu par Latviju, kāda būtu jūsu lasītāju reakcija attieksmē pret Krieviju un tās oficiālo pārstāvi? Kā man vajadzētu izskaidroties ar jums šai sakarā? Tāpēc, ja izbeigsim retoriku, kas neveicina normālu politisko klimatu starp normāliem kaimiņiem, kādi ir Krievija un Latvija, mēs tik tiešām sasniegsim pozitīvu dinamiku abu pušu attiecībās. Es no tiesas to vēlētos. Es ceru, ka tā tas arī būs. Pragmatisms ļāva īstenot Valda Zatlera vizīti Maskavā, kurai bija pozitīvs vērtējums ļoti lielā Latvijas sabiedrības daļā. Jo tā bija labi sagatavota, pārdomāta un cieņpilna vizīte attiecībā pret mazu, bet svarīgu Baltijas jūras valsti, ko sauc Latvija.
– Vai pareizi sapratu, ka pārmetumu bultas vēršat oficiālo personu virzienā?
– Jā, pamatvilcienos. Pēc jūsu aizsardzības ministra izteikumiem mums doti mājieni, ka viņš nav pareizi saprasts un arī žurnālisti nepareizi atspoguļojuši, bet tādos gadījumos ir noteikts veids – izteikumu atsaukums. Bet tā nenotiek.
– Šo precizējot, jāatzīmē, ka sabiedriskas personas no Maskavas biežāk viesojas Latvijā – lūk, akadēmiķis Čubarjans kā Vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētājs ieradās, redaktors Zjatkovs un desmitiem citu. Tas taču liecina par tolerantām attiecībām – vismaz "neoficiālo" personu lokā.
– Es piekrītu. Tiek uzturēti kultūrsakari, tiekas cilvēki, pieaug krievu tūristu plūsma uz Latviju.
Jo vairāk būs šādu cilvēcisku kontaktu, jo vairāk mazināsies neizpratne un neskaidrības. Lai ļaudis iepazīst vienu un otru valsti, lai paši spriež par notiekošo, nevis klausās kādā izteiktā viedoklī. Tāpēc mēs iestājamies, lai tiktu atcelts vīzu režīms Krievijas un Eiropas Savienības valstu starpā.
Mūsu vēlme ir, lai līdz Soču 2014. gada ziemas olimpiskajām spēlēm šis šķērslis, kā es to saucu, XX gadsimta anahronisms, tiktu likvidēts. Ja vēl nākamgad tas neizdosies, tad līdz 2018. gada pasaules futbola čempionātam Krievijā mēs atrisināsim šo lietu. Par to notiek sarunas, un atvērtas robežas dos iespēju normāliem cilvēkiem savstarpēji kontaktēties, kas ir nepieciešami jebkurā civilizētā valstī, kāda ir gan Latvija, gan Krievija.
– Tā kā mūsu saruna notiek 5. martā, man jāatgādina, ka tā ir 60. gadadiena kopš Staļina nāves. Kā oficiālā Krievija attiecas pret šo datumu un šo personu? Nesen Volgogradā nolēma, ka, svinot uzvaru pār vācu armiju, pilsētu uz dažām dienām pārdēvēs par Staļingradu. Tur varbūt ir īpaša attieksme pret pagātnes notikumiem, taču kā Staļinu vērtē Krievijas vara?
– Tā kā man pašam tikko apritēja 60 gadi, par 1953. gada 5. martu esmu dzirdējis radinieku atmiņas vai lasījis vēstures grāmatās. Toreiz tik tiešām daudzi uzdeva jautājumu – kā gan dzīvosim tālāk? Personības kults, protams, iedibināja pret Staļinu attiecīgu attieksmi sabiedrībā. Kā pret to attiecas tagad? Nav nekādu citu pavērsienu kā 1956. gadā PSKP XX kongresā lemtais, ar ko, pēc manām domām, pilnīgi pareizi nosodīja personības kultu un staļinisma represijas.
Tā ir pašreizējās varas personu pozīcija – staļinismam dots pelnīts nosodījums. Mūsu valsts atgriešanās pie tā nekādā veidā nav iespējama, jo pārdzīvots tik daudz grūtību, notikušas represijas, kurām nevar būt piedošanas. Jā, mūsu sabiedrībā ir pa kādam cilvēkam, kam ir interese par Staļina personību.
Šī interese varēja pastiprināties 90. gados, kad trūka disciplīnas un kārtības, kad cilvēki zināmā mērā zaudēja orientierus. Tad daži jautāja, kurš varētu ieviest tādu kārtību, un sliecās domāt, ka Staļins gan viens un divi ieviestu. Taču tā noteikti nav liela sabiedrības daļa, kas bruņotos ar šādu pieeju. Atceros, kā pats tiku ievēlēts par KPFSR tautas deputātu, cīnoties ar 13 citiem pretendentiem Arhangeļskā. 1990. gadā biju Komunistiskās partijas pilsētas komitejas sekretārs un kā vienīgais no tā laika Arhangeļskas komunistu funkcionāriem vēlēšanās izcīnīju uzvaru. Toreiz bija sīva spēkošanās, un otrajā balsošanas tūrē man palika viens pretinieks, Ziemeļu upju kuģniecības avīzes redaktors, kurš sevi dēvēja par sociāldemokrātu. Kādreiz es strādāju šajā kuģniecībā par partijas komitejas sekretāru un savulaik apstiprināju V. Sadkovu redaktora amatā. Personīgas pretstāvēšanas tur nebija, V. Sadkovs izcēlās tikai ar radikālāku attieksmi attiecībā uz procesiem, kādiem, viņaprāt, būtu jānotiek mūsu valstī. Es turpretī biju tāds kā mērenais reformists un sekmīgāk uzstājos TV debatēs, kamdēļ arī guvu izšķirošo pārsvaru. Tas bija evolucionāras attīstības idejas pārsvars pār revolucionārāku piedāvājumu Gorbačova "perestroikas" laikā, idejas, kuras jūs labi atceraties vējojam arī Latvijā. Kāpēc jums to stāstu? Tāpēc, ka gribu uzsvērt – tolaik es neatceros nevienu nopietnu politiķi, kurš mēģinātu stāvēt staļinismu atbalstošās pozīcijās vai aicinātu ko tādu restaurēt. Krievijas Federācijas Augstākajā Padomē, kurā es biju tautas deputāts starp 1068 citiem, nesastapu it nevienu, kurš pārstāvētu staļinismam līdzīgu strāvojumu. Tajos gados ar vistautas balsošanu tika pieņemta Krievijas konstitūcija, pēc kuras arī tagad dzīvojam un kurā ierakstīts, ka Krievija ir demokrātiska valsts, un tā ir mūsu galīgā izvēle.
E. Līcītis: – Noslēgumā, atgriežoties pie mūsu valstu savstarpējām attiecībām – tā runā, ka Pēterburgā iespējama premjerministru Medvedeva un Dombrovska tikšanās?
– No savas puses zinu teikt, ka jau pirms vairākām nedēļām personīgi pasniedzu Dmitrija Medvedeva ielūgumu Latvijas premjerministram uz Baltijas jūras ekoloģisko konferenci, kas notiks Sanktpēterburgā 5. – 6. aprīlī. Tāds pats ielūgums ticis adresēts arī citu Baltijas krastu valstu valdību galvām. Pašlaik Krievija prezidē Baltijas jūras padomē, un mūsu piedāvājums bija sarīkot šādu konferenci par visus vienojošu tematiku – ekoloģiju. Mēs gaidām Baltijas jūras visu valstu valdību galvu ierašanos, toskait Dombrovska kunga ierašanos. Ja viņam būs vēlēšanās par divpusēju tikšanos, kas ir ierasta prakse šādās reizēs, tad Latvijas pusei ir jānoformulē tēmas, saraksts apspriešanai. Pagaidām no Dombrovska 
kunga neesam saņēmuši šādu vēstījumu.

Latvijas Gazpromizācija un Latvijas nodevēji, kas to atbalsta

Te ir tie nodevēji, kas slegtā sēdē atbalstīja Krivijas monopola turpināšanu Latvijas enerģētikas jomā.
Lūdzu neaizmirstiet visus šos izsvētrot nākošajās vēlēšanās:

Vjačeslavs Dombrovskis(RP) Priekšsēdētājs
Jānis Dūklavs(ZZS) Priekšsēdētāja biedrs
Jānis Tutins(SC) Sekretārs
Zanda Kalniņa-Lukaševica(RP)
Dzintars Kudums (VL-TB/LNNK)
Ingmārs Līdaka(ZZS)
Romāns Naudiņš(VL-TB/LNNK)
Klāvs Olšteins(Olšteina "sešinieks")
Dmitrijs Rodionovs(SC)
Artūrs Rubiks(SC)
Edvards Smiltēns (VIENOTĪBA)
Dzintars Zaķis(VIENOTĪBA)
Ivars Zariņš(SC)

Krišjānis Kariņš: Latvija Krievijas gāzes gūstā

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/krisjanis-karins-latvija-krievijas-gazes-gusta.d?id=43106188

Krišjānis Kariņš, Eiropas Parlamenta deputāts (Vienotība)

28. februāris 2013

Šonedēļ Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāti pārsteidza ar pēkšņu lēmumu virzīt likumdošanu, kas nostiprinātu "Gazprom" (Latvijas gāze) monopola tiesības mūsu valstī. Doma mums tiek pasniegta gan no otras puses - "atlikt" gāzes tirgus liberalizāciju - taču rezultāts ir tieši tas pats.

Dienu pirms Saeimas Tautsaimniecības komisijas savdabīgā lēmuma tajā paviesojās Latvijas gāzes vadītājs ar priekšlikumu likumā nostiprināt viņa vadītā uzņēmuma monopola tiesības mūsu valstī. Presē lasāms, ka pretī viņš solīja gāzes cenu atlaides. Kā klaušu laikos, muižkungs bija ieradies pie saviem dzimtcilvēkiem ar priekšlikumu, pretī solot rītdien savu padoto nenopērt. Ir ļoti grūti saprast, kas motivēja Saeimas deputātus (neviens no klātesošiem nenobalsoja pret) tik ātri bez publiskām diskusijām piekrist šādai prasībai - gandrīz vai ultimātam. Tā vietā, lai Latvijas likumos stiprinātu gāzes monopolista tiesības, mūsu likumdevējiem būtu jāstrādā kopā ar ekonomikas ministru, lai 2017.gadā (kad beigsies privatizācijā noteiktais monopola stāvoklis) būtu izstrādāta likumdošana, kas veicinātu veselīgu konkurenci gāzes sektorā. Diemžēl šajā jomā darīts gauži maz, varētu pat teikt - nekas.
Kad 1997.gadā Latvijas gāze bija bankrota priekšā, toreizējā valdība nodeva privatizācijai šo valstij piederošo uzņēmumu, kā rezultātā Krievijas Gazprom guva faktisko kontroli pār to. Lai saldinātu privatizācijas noteikumus, šim uzņēmumam iedeva 20 gadu tiesības (līdz 2017.gadam) būt par monopola gāzes piegādātāju Latvijā, ar papildus eksluzīvām tiesībām izmantot vērtīgo Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Kopš tā laika, uzņēmums ir attīstījies, ieguldījis infrastruktūrā un veiksmīgi pelnījis naudu, par ko mēs visi esam maksājuši caur gāzes un elektrības tarifiem. Krievijas Gazprom ir papildus izmantojis Inčukalna krātuvi savām vajadzībām, ziemas mēnešos eksportējot gāzi no Latvijas atpakaļ uz Rietumkrieviju, kur viņiem pašiem trūkst kapacitātes sevi nodrošināt ziemas mēnešos. Latvija kalpo kā bezmaksas gāzes noliktava Krievijai.
Visus šos gadus mūsu gāzes tarifus ir noteikusi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kas aprēķina tos pēc noteiktām formulām, balstoties uz gāzes iepirkumu cenām un uzņēmuma izmaksu struktūru. Ir svarīgi atzīmēt, ka Gazprom kā mātes uzņēmums ir varējis tiešā veidā kontrolēt sava meitas uzņēmuma Latvijas gāzes iepirkuma cenu. Kā labi atceramies, 20% un pat 30% cenu kāpumi gada laikā nav bijusi reta parādība. Kur nav konkurences, monopolists dara tā, kā pašam liekas labāk. Mūsu izvēle visus šos gadus ir bijusi - vai nu piekrist gāzes tarifiem, vai arī ziemā salt. Skarba izvēle.
Eiropas Savienības likumdošana ir visnotaļ precīzi tēmēta uz patērētāju (iedzīvotāju) aizsardzību no jebkura monopola diktāta. Tā, piemēram, telekomunikāciju tirgus ir kļuvis atvērts konkurencei, no kā esam ieguvuši zemus, operatoru savstarpēji konkurējošus tarifus. Arī enerģētikā ES likumdošana ir vērsusies pret monopoliem, spiežot visām valstīm atvērt enerģētikas tirgu konkurencei, atdalot sadales tīklus no enerģētikas ražotāja. Gāzes tirgus arī ir pakļauts konkurences noteikumiem, taču Somijai, Latvijai un Igaunijai ir "atruna" no šīm prasībām tik ilgi, kamēr joprojām fiziski esam izolēti no pārējiem Eiropas gāzes tīkliem un savienoti vienīgi ar Krievijas gāzes piegādātāju. Galu galā, nevar būt konkurences, ja fiziski nevienam citam uzņēmumam kā Gazprom nav iespēja izmantot esošos sadales tīklus.
No Eiropas Savienības ir pieejams finansējums sašķidrinātās gāzes termināļa (SGT) būvniecībai Baltijas tirgū. Baltijas valstu gāzes tīklu izolētību no pārējās Eiropas var izbeigt vai nu būvējot gāzes vada savienojumu no Polijas uz Lietuvu, vai arī ceļot reģionālo SGT. Šāds terminālis varētu uzņemt gāzi, kas tiek transportēta kuģu kravās atdzesētā un sašķidrinātā formā. Pēdējos gados tā ir bijusi pat uz pusi lētāka nekā cauruļvadu gāze. Valstis, kurās ir SGT, ir daudz ieguvušas pēdējos gados - to iedzīvotājiem ir krietni zemākas gāzes cenas, nekā mums. Lai šādu termināli uzceltu, nepieciešama Baltijas valstu vienošanās par kopēju projektu. Diemžēl šī vienošanās joprojām nav panākta, tā reāli apdraudot Eiropas līdzfinansējuma saņemšanu un termināla celtniecību.
Protams, šī situācija ir visnotaļ izdevīga Gazprom monopolam. Šis uzņēmums labi saprot, ka tiklīdz būtu SGT, izbeigtos, tā iespējas mums diktēt savas cenas. Konkurence to vairs nepieļautu. Šādā kontekstā arī ir jāuztver Latvijas gāzes vadītāja ierašanos Saeimas komisijā ar savu priekšlikumu - monopols cenšas visiem līdzekļiem nostiprināt un pagarināt savas privilēģijas. Ja mūsu likumdošana stiprinātu gāzes monopola tiesības, tas jo vairāk attālinātu iespēju, ka jebkad kāds konkurents nopietni domātu par darbības izvēršanu Baltijas tirgū. Šodien par likuma pieņemšanu (paklausīšanu) Gazprom var pretī solīt lētākas cenas, taču - kas būs rītdien? Varbūt rīt atkal draudēs cenas celt, ja netiek grozīts kāds cits likums. Varbūt ar laiku valdības ministri arī būs jāmaina, kad monopolists to pieprasītu?
Bieži nākas sastapties ar citu valstu ekspertu pētījumiem un rakstiem, kuros norādīts, ka Krievijas valdība (kura kontrolē Gazprom) reāli spēj ietekmēt Latvijas politisko eliti. Diemžēl šis Saeimas komisijas lēmums tiešā veidā to apstiprina. Mums kā sabiedrībai ir pienākums apturēt šādu absurdu lēmumu pieņemšanu, kas pakļautu mūs vēl dziļāk gāzes monopolam, attālinot jebkuru iespēju mums tikt vaļā no tā apskāvieniem. Ja ir kāds drauds Latvijas neatkarībai, tad tas ir šis. Valsts, kas vairs nevar brīvi pati pieņemt savus lēmumus ir zaudējusi savu suverenitāti. Mums savējā ir modri jāsargā.

http://www.ir.lv/2013/2/28/ka-saeimas-deputati-uz-krievijas-aka-uzkeras

Kā Saeimas deputāti uz Krievijas gāzes āķa uzķērās

Iestāšanās eirozonā ģeopolitiski nespēs kompensēt gāzes tirgus liberalizācijas "nokaušanas" efektu

Roberts Zīle 28.februāris 2013

 Latvijas gāzes" sagatavotie Enerģētikas likuma grozījumi, kurus vakar atbalstīja Saeimas Tautsaimniecības komisija, pārsvītro jebkādas izredzes uz konkurenci Latvijas gāzes tirgū pārskatāmā nākotne. Ja tie izpelnīsies Saeimas vairākuma atbalstu, tiks nodarīts būtisks kaitējums Latvijas ekonomikas konkurētspējai, kā arī veicināta politiskā atkarība no Krievijas.

Diemžēl gāzes monopola lobijs Latvijas politikā ir tik spēcīgs, ka Saeimas deputāti ir gatavi pat uz visai neordināru rīcību - aiz slēgtām durvīm darīt valdības darbu, pieņemot lēmumu, kas faktiski robežojas ar valsts stratēģiskās politikas maiņu.

Neskatoties uz to, ka valdībai ir jārisina sarunas ar "Latvijas gāzes" privātā īpašnieka "Gazprom" pārstāvjiem par tirgus liberalizāciju, un tagad tiek gatavots valdības atzinums par t.s. ES trešās enerģētikas paketes ieviešanu Latvijā, uz ko attiecas arī Tautsaimniecības komisijas atbalstītie likuma grozījumi, Saeimas deputāti ir pasteigušies "ielikt kāju durvīs", no savas puses faktiski pasakot, ka nekāda tirgus liberalizācija Latvijā nav vajadzīga. Citiem vārdiem - lai tiktu uz īsu audienci pie Krievijas premjera, Latvijai ir jānoliecas tik zemu, ka tas kļūst pat uzkrītoši nepieklājīgi".

Likuma grozījumos piedāvātā gāzes tirgus liberalizācijas atlikšana līdz brīdim, kad Latvija tieši pievienosies jebkuras ES dalībvalsts, izņemot Igaunijas, Lietuvas un Somijas, savstarpēji savienotai sistēmai, pēc būtības nozīmē, ka šāda savienošana nekad nenotiks.
Tas ir vistas un olas princips - mēs nevaram gaidīt trešās puses investoru ienākšanu tirgū, iekams nav sagatavota attiecīga likumdošana, kas nodrošina viņiem brīvu piekļuvi gāzes pārvadei, vai arī tiesības šādu pārvades tīklu veidot pašiem. Savukārt "Latvijas gāze" un Saeimas Tautsaimniecības komisija piedāvā piekļuvi tirgum ieviest likumdošanā tikai tad, kad šādi investori būs parādījušies. Tas ir absurds,
Ja Saeima atbalstīs ierosinātos Enerģētikas likuma grozījumus, tiks pielikts trekns punkts kopīgam un ES finansiāli atbalstītam sašķidrinātās gāzes terminālim Baltijas valstīs. Protams, ar dažādu "investoru" aktivitātēm šis projekts jau iepriekš ir "veiksmīgi" novilcināts, iedragājot Latvijas iespējas par to vienoties politiskā līmenī.
Tikmēr mūsu kaimiņi savu mājasdarbu likumdošanas sagatavošanā ir izdarījuši - Lietuvā ir nodrošināta trešās puses pieeja gāzes tīkliem no 2014., bet Igaunijā - no 2015. gada 1. janvāra. Šobrīd Latvija ir tā, kas ne tikai atsakās liberalizēt savu tirgu, bet traucē to darīt arī pārējām Baltijas valstīm.
Svarīgi arī saprast, ka ES gāzes tirgus liberalizācijas direktīvas izņēmuma punkts, kas ļauj liberalizāciju atlikt Somijai, Igaunijai un Latvijai, nebija Briseles vēlme - to panāca šo valstu gāzes uzņēmumi un atbildīgās ministrijas. Šīs valstis no šī izņēmuma stāvokļa var atteikties jebkurā brīdī, ko sekmīgi izdarīja Igaunija. To labi saprot arī "Latvijas gāze", kas gatavojas strādāt ar sašķidrinātās gāzes sezonālo uzglabāšanu, kas varētu tikt ņemta no šķidrās gāzes termināļa Lietuvā.

Krievijas āķis, uz kura mēdz uzķerties arī Latvijas politiķi, šajā gadījumā ir skaidrs - ja neveiksiet tirgus liberalizāciju, jums būs viena gāzes cena, ja veiksiet - pilnīgi cita, daudz augstāka. Ja mēs šim spiedienam pakļaujamies, mēs faktiski ejam Ukrainas un Baltkrievijas ceļu, kur manipulācija ar gāzes cenām tiek izmantota kā Krievijas politiskās ietekmes instruments.

Turklāt sabojājam attiecības ar kaimiņiem un akcentējam Latvijas ģeopolitiskās virzības maiņu. Faktiski, ja mēs atsakāmies no gāzes tirgus liberalizācijas, argumenti par ģeopolitiskās drošības iegūšanu no eiro ieviešanas kļūst vienkārši smieklīgi. Tā nespēs kompensēt gāzes tirgus liberalizācijas "nokaušanas" efektu. Gāzes monopols kā ierocis ģeopolitisko interešu īstenošanai ir daudz spēcīgāks nekā piederība monetārai savienībai.
Pēc slānekļa gāzes masveida ieguves sākšanas pēdējos gados gāzes cena gan ASV, gan Eiropā ir krietni samazinājusies. Savukārt Latvijā t.s. gāzes "robežcena" kopš iestāšanās ES 2004.gadā ir trīskāršojusies. "Sekas šai tendencei ir acīm redzamas - neparādoties konkurencei gāzes tirgū, starpība starp to cenu, ko maksā gāzes un elektrības patērētāji Latvijā un citās ES valstīs, kuras nav atkarīgas no viena piegādātāja pieaugs aizvien un vairāk, samazinot Latvijas ekonomikas konkurētspēju un krasi palielinot iedzīvotāju rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem. To pierāda "Latvijas gāzes" vācu akcionāra E.O.N problēmas liberalizētā ES tirgū - viņu ilgtermiņa līguma ar Krieviju dabasgāzes cena tur nav konkurētspējīga.
Tādēļ Saeimai ir jāaptur šie steigā "izlobētie" likuma grozījumi un jāsagaida valdības un "Latvijas gāzes" akcionāru sarunu rezultāts, kā arī valdības lēmums šajā jautājumā.
Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts, Nacionālā apvienība

Par VDK / KGB taktiku un Latvijas mēdijiem

VDK taktika, no tās jāmācās.

Pārlasot IMANTA ĻEŠINSKA atmiņas, kas publicētas žurnālā “LATVIJA ŠODIEN” 1986.g.'' VAR IZDARĪT SECINĀJUMUS PAR VDK taktiku un secināt. ka avīze ''DDD'' ir čekas izdevums, kas drukā ļoti patriotiskus rakstus, aicina uz visādiem izlēcieniem, dara visu ,lai sanaidotu latviešus.

Es savā mūžā neesmu nopircis nevienu šīs avīzes numuru, man to piesūta no ārzemēm ļoti patriotisks cilvēks, tas nozīmē, ka tā tiek izplatīta ārzemēs un tai ir lasītāji, kas nav atšifrējuši, ka to finansē un pieraksta latviešiem naidīgi spēki. Savas atmiņas ĻEŠINSKIS uzrakstīja 1980.g. vasarā, bet tās nav daudzi lasījuši un tā ir kļūda, jo vērtīgākas atziņas par KGB darbību latviski neviens nav uzrakstījis.

ATIS SKALBERGS.

Publicēts ‘Latvija Amerikā’, 2013.g. februārī, 4.numurā.

Atbilde A.Skalbergam (publicēta ‘Latvija Amerikā’, 2013.g. februārī, 6.numurā,

Par VDK un Latvijas mēdijiem.

Atsaucoties uz iepriekšējā numurā publicēto rakstu par VDK darbību caur avīzi DDD gribu teikt, ka man nav tiešas informācijas par to cik aģenti strādā DDD un cik citās avīzēs, bet gribu uzbūvēt nelielu pieņēmumu un secinājumu virkni. Kā zināms, čeku izveidoja PSKP lai nostiprinātu savu vienvadību, bet Latvijas gadījumā tas bija nepieciešams arī lai varētu neatgriezeniski iekļaut Latviju Krievijas (PSRS) sastāvā un iznīcināt jebkuru latvisku noskaņojumu. VDK strādāja PSKP un Latvijas KP vadībā un bija instruments ar, kura palīdzību uz Sibīriju tika izvesti simtiem tūkstoši latviešu un gadu desmitiem tika vajāti disidenti un latviskas Latvijas aizstāvji. LKP vadībā bija A.Gorbunovs (LC), A.Čepānis (ZZS) un komunistiskās nomenklatūras aparātā augstos amatos strādāja J.Urbanovičs (SC), A.Lembergs (ZZS), prezidents A.Bērziņš (TP/ZZS) un daudzi citi, kas ilgstoši ieņēma vai vēl šodien ieņem augstus amatus ‘neatkarīgās’ Latvijas varas iestādēs un pārvalda mēdijus. Piemēram, pēc Lemberga norādījumiem strādā NRA (tā pati, kas gadu desmitiem ar nosaukumu „Cīņa” sludināja komunistisko propagandu, bet daudzi žurnālisti un politiskā virzība joprojām ir tā pati – kritizēt jebkuru patriotisko spēku un veicināt piekāpšanos Krievijai).

Neko patriotisku nevar teikt arī par laikrakstu Diena – to nodibināja vēl pirmā Godmaņa valdība ar mērķi popularizēt tā laika valdošā grupējuma (t.i. Gorbunova LC) darbību savukārt tagad tā piederot 3 Latvijas oligarhiem, kurus apvieno vēlme pārdot Maskavai visu, ko vien var pārdot un vienlaicīgi kritizēt nacionālās partijas, kuras mēģina tam pretoties.

Bez šīm nepatriotiskajām latviešu avīzēm Latvijā iznāk vairākas avīzes krievu valodā, kuras veicina Krievijas ietekmes pastiprināšanu Latvijā, aicina krievus nerunāt latviski (pat tad ja viņi šo valodu ir skolā mācījušies) un atklāti grauj Latvijas valsts pamatus, piemēram, pieprasot masveidīgi un automātiski piešķirt Latvijas pilsonību okupācijas laikā nelegāli iebraukušajiem. Savukārt par nodokļu maksātāju naudu uzturētais Latvijas valsts radio katru rītu 3 (trīs!) reizes šīs antilatviskās ziņas izklāsta arī latviešu klausītājiem (lai neviens nevarētu izvairīties no Kremļa propagandas arī tad, ja nepērk un nelasa krievu avīzes). Vēl neilgi pirms valodas referenduma Latvijas valsts radio atvēlēja veselu stundu laika kriminālnoziedzniekam un provokatoram Vladimiram Lindermanam lai tas varētu netraucēti izklāstīt savus plānus par Latgales atdalīšanu un par pāreju uz krievu valodu. Manuprāt, visi šie piemēri liecina par ievērojamu VDK ietekmi minēto masu mēdiju darbībā un nav jau brīnums, jo tur vadošos amatos joprojām strādā komunistu laiku ideologi (I.Ābola, Ā. Jansons, Ā.Kļeckins) un par „ekspertiem” tiek uzaicināti tikai nedaudzi speciāli atlasīti ‘nomenklatūras’ runātāji – galvenokārt bijušie komunisti, piemēram Ilga Gore-Kreituse, LKP funkcionāre), J.Rozenvalds, A. Freimanis utml. (kas izmantojot savus amatus, aktīvi izplata sarkano miglu vēl līdz šim brīdim).

Kāda tad viņiem visiem ir līdzība vai atšķirība no DDD?

DDD (Deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija) avīze konsekventi cīnās par Latvijas Saeimas 1996.g.23 augusta deklarācijas izpildīšanu, kas paredz valdībai veikt šīs nosaukumā minētās darbības un avīzē tā ir viena no galvenajām tēmām. Vai avīze kurina naidu? Katrā ziņā tā neaicina uz okupantu integrāciju, bet gan grib lai valdība veicinātu viņu repatriāciju. Daudzi okupanti to mēģina pasniegt kā naida kurināšanu (bet vai arī Jūs domājat, ka būtu slikti, ja viņi pamestu Latviju?). Deokupācija ir latviešu tautas izdzīvošanas jautājums. Ar safabricētiem argumentiem par ‘naida kurināšanu’ avīzi un tās žurnālisti bija iesūdzēti tiesā, bet tiesa atzina DDD par likumu ietvaros strādājošu avīzi un tā turpina publicēt rakstus, kas nepatīk postkomunistiskajai nomenklatūrai. DDD pārpublicē sludinājumus no Krievijas avīzēm, kur Putins un apgabalu vadītāji aicina krievus atgriezties dzimtenē, kamēr Latvijas lielie mēdiji dara tieši otrādi – nepamatoti vaimanā par daba spēka trūkumu Latvijā (kaut arī ir liels bezdarbs) un aicina vēl vairāk krievus doties uz Latviju vai arī pirkt tur nekustamos īpašumus, lai tādejādi dabūtu uzturēšanās atļaujas un papildinātu Latvijas krievu kopienu.

DDD bieži publicē interesantas intervijas ar sabiedrībā populāriem patriotiskiem cilvēkiem, piem. ar Ingrīdu Strodi, Aleksandru Kiršteinu, Dagmāru Beitneri un citiem, kas atmasko Latvijas okupantu un Krievijas aģentu nekaunīgās provokācijas un kritizē valdības neizdarību cīņā pret tām (un tādēļ šo cilvēku viedokļus mēģina noklusēt lielie mēdiji). Lielie mēdiji no šīm DDD tēmām izvairās un līdz ar to necīnās par Latvijas deokupāciju – tātad tie turpina VDK iesākto ceļu uz patriotu nomelnošanu un valsts pārkrievošanu, piem. piešķirot pilsonību pēc iespējas vairāk nelatviešiem un vienlaicīgi mēģinot to nedot vai atņemt latviešiem, kad vien rodas tāda iespēja. Vairāki pseido-patriotisko partiju vadītāji bieži aicina paātrināt pilsonības piešķiršanu okupantiem, bet kuras avīzes tad tos publicē? (ne jau DDD).

Tādejādi, manuprāt, VDK ietekme ir daudz lielāka lielajos mēdijos, nevis DDD. Tiem, kas nav lasījuši DDD paši (bet ir dzirdējuši par to kritiku no NRA, Dienas, LTV utt.), iesaku šo avīzi palasīt un izdarīt secinājumus pašiem. Negribot nāk prātā sen dzirdēts gadījums par kādu maz izglītotu slaucēju, kas uzstājās PSKP kongresā ar runu un teica, ka viņa gan pati nav lasījusi, bet zina, ka Solžņicins ir slikts, jo tā saka laikraksts Pravda.

Protams, ideāli būtu, ja mums izdotos izvairīties no VDK ietekmes visās jomās, bet līdz tam vēl tālu, zinot, ka čekas maisi joprojām nav atvērti (un līdz ar to mēs joprojām nezinām kuri ir šīs apslēptās indes izplatītāji) un vairākums pie varas esošo joprojām tura šos maisus ciet – tātad aizstāv kremļa aģentus un ļauj tiem turpināt viņu graujošo darbu. Un nav šaubu, ka tādu ir daudz, jo Austrumvācijā Stasi arhīvi tika atvērti 1990.gadā un tad atklājās čekas darbības patiesie mērogi – apmēram katrs otrais austrumvācietis ir kaut reizi sadarbojies ar čeku un katrs sestais ir aktīvi strādājis čekas labā. Kamēr čekas arhīvi nav pieejami, varam tikai minēt vai Latvijā šī proporcija bija lielāka vai mazāka. DDD daudzkārt ir pārmetusi Saeimai un valdībai to, ka čekas maisi nav atvērti un arī to, ka valdība nav panākusi lai Krievija atdot no Latvijas izvestos LPSR VDK arhīvus lai beidzot varētu veikt sabiedrības lustrāciju. Latvijas valdība varēja, piemēram, bloķēt Krievijas uzņemšanu Pasaules Tirdzniecības organizācijā (WTO) un pieprasīt apmaiņā LPSR VDK čekas arhīvus, kā arī robežlīguma parakstīšanu bez Abrenes atdošanas, bet tas netika izdarīts un netika pat pieminēts kā iespēja, kaut gan DDD to ierosināja.

Es nevaru apgalvot, ka DDD slejās nekad nav bijis neviens raksts, kura autors ir čekas aģents, bet šādu aģentu ietekme ir nesalīdzināmi lielāka citos minētajos mēdijos. Varu piekrist Skalberga kungam, ka nenāktu par sliktu pārlasīt I.Lešinska „Kalpības gadus” jo tas ļautu vērīgāk paskatīties apkārt un saprast kas strādā Latvijas interesēs un kas tikai izliekas, bet īstenībā stūrē uz austrumiem (te lasītājs pats droši vien var izdarīt secinājumus, zinot kuru partiju (RP jeb ZRP !!) kuri ministri tagad aicina ieviest krievu valodu Latvijas augstskolās un pretojas Rail Baltica dzelzceļa būvei par ko Eiropa dod naudu, bet tajā vietā grib paplašināt dzelzceļu uz Maskavu).

LA un DDD lasītājs.

Vienotības liekulīgā kritika par Dombravu

Vienotības kriticisms par to, ka Jānis Dombrava balsoja pret eiro ieviešanu ir cinisks, hipokrātisks un negodīgs. Vienotības deputāti lieto vārdus "Latvijas neatkarība un drošība", bet Vienotība un tanī iesaistītās partijas, Zatleriesi, ZZS, un agrāk arī citas (piem. TP, LC) ir pieņēmuši simtiem likumus, kas ir bīstami latviskai Latvijai un tiešām apdraud "Latvijas neatkarību un drošību". Tie ir likumi, kas veicina Latvijas pārkrievošanu, par kuriem izsaka bažas angļu un Izraēlas avīzes, bet latvieši tikai guļ un turpina balsot par tādiem potenciāliem SC sabiedrotiem ka ZZS un zatlerieši.

Tas, ka SC neuztraucas par eiro ieviešanu tik daudz kā Vienotība, tikai pierada, ka SC zina, ka ja Vienotība un Zatleriesi turpinās tagadējo Latvijas pārkrievošanas politiku, izsniedzot vēl vairāk pilsonības krieviem un atļaujot krieviem viegli pārcelties uz Latviju, tad mazāk kā 10 gados SC un viņu sabiedrotie (piem. ZZS) pārņems varu Latvijā. Ja eiro var ieviest, to arī var atmest (un no NATO arī var izstāties). Svarīgi nav vai mums ir eiro šodien, bet vai būs latviska Latvija tuvākajā nākotnē.

Jānis Dombrava ir Latvijas patriots, ir viens no retajiem latviešiem ar ko var lepoties. Tikai viņš ir kritizējis šovinistu Kabanovu, tikai viņš ir publiski aizstāvējis Bauskas jauno pieminekli. Varbūt tieši tādēļ ļaunie un gļēvulīgie viņam uzbrūk.

Aivars Slucis

Krievu valodu? Nē, paldies!

Krievu valodu? Nē, paldies!
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=371649:krievu-valodu-n-paldies&catid=93:la-komentri&Itemid=440%20class=

29.01.2013 Vilis Vītols

Atkal ir izvirzīts jautājums, vai visiem latviešiem jāprot krievu valoda. Tas savukārt noved pie nākamā – vai tā jāmāca skolās? Manā skatījumā, latviešu tauta uz šiem jautājumiem jau ir devusi nepārprotamu atbildi pagājušā gada referendumā.
Šāda prasība vājinātu vēl vairāk latviešu valodas jau tā apdraudēto stāvokli. Apsveicami ir ministra Ķīļa pūliņi reformēt un uzlabot Latvijas izglītības sistēmu. Reformas būtu arī īstais brīdis uzsākt pakāpenisku pāreju uz latviešu valodu valsts finansētajās krievu skolās un bērnudārzos. Bet mēģināsim palūkoties uz visu to mazliet plašākā kontekstā.
Krievijas centieni
Kopš Putina nākšanas pie varas ir ļoti skaidri redzami Krievijas centieni atgūt pazaudētās "republikas" jeb kolonijas – čečenu valsts atjaunota iekarošana, iebrukums Gruzijā, Abrenes piesavināšanās, destabilizējošā darbība Ukrainā, krievu diasporas izmantošana spriedzes radīšanai Latvijā, manipulācijas ar naftu un gāzi utt. Pamazām Krievijai paliek arvien grūtāk lietot tiešu agresiju, kā to bija iespējams darīt vēl pagājušajā gadsimtā. Tādēļ tās ģeopolitikas veidotāji jau kopš vairākiem gadiem izstrādājuši jaunu stratēģiju. Tagad tos pašus mērķus mēģina sasniegt ar "maigo varu". Tai izgudrots arī jauns jēdziens – "krievu pasaule", kas neattiecas tik daudz uz

Krieviju, cik tieši uz kaimiņvalstīm. To veido tajās dzīvojošie krievi un tie vietējie, kas iegūst ziņas un viedokļus no krievu medijiem, jūsmo par krievu kultūru, kam viss krieviskais tiek pamazām "ieskalots smadzenēs". Lai tas notiktu, viņiem jāprot krievu valoda.

Ļoti precīzi un dokumentēti "krievu pasaules" paplašināšanu izskaidro Andis Kudors no Austrumeiropas politikas pētījumu centra (www.appc.lv).

Krievu grāmatas kaimiņvalsts skolām, krievu operas, lugas, TV programmas, svētku svinēšana, pieminekļu atjaunošana Krievijas varoņiem un vēl daudzi citi sīki darbiņi, tas viss ir daļa no šīs politikas, bet svarīgākā šajos centienos ir krievu valoda. Tieši tādēļ jebkura šīs valodas stiprināšana Latvijā ir palīdzība Krievijas ilgtermiņa mērķu īstenošanai.

Var jau tā darīt, nav nekā nelikumīga, bet, lai nevienam nebūtu šaubu – iemācīt kādam mūsu bērnam krievu valodu ir sekmēt "krievu pasaules" paplašināšanu, veicināt viņu stratēģiskos mērķus, pievienot savu smilšu graudiņu lēnai Latvijas graušanai. Ja daudzi tā darīs, tā kļūs par lielu, liktenīgu kļūdu un novedīs pie krievu šovinistu mērķu īstenošanas Latvijā.
Mēs zinām, kas sūkstās!
Paskatīsimies mazliet uz argumentiem, kas mums tiek "skaloti" par labu krievu valodai. Visvairāk dzirdētais ir apkalpojošajā sektorā – nedabūsi darbu. Jā, diskriminējošā prasība pastāv Latvijas uzņēmumos, jo mūsu valdošajai elitei nav drosmes to novērst. Bet vai mūsu bērnu nākotne jāsaista tieši ar krievu apkalpošanu? Četrpadsmit gadus tagad dzīvoju atkal Latvijā un šajā laikā man ir bijusi izdevība kā akcionāram piedalīties vairākos Latvijas uzņēmumos. Nevienā no tiem nevienam darbiniekam nav tikušas pieprasītas krievu valodas zināšanas. Neviens uzņēmums no tā nav cietis. Tāpat pats personīgi, mani bērni un mazbērni nerunā krieviski, un nekādas grūtības no tā nevienam nav radušās.

Šodien te dzīvojošie Latvijai lojālie krievi, izņemot pavisam vecus cilvēkus un, protams, nelabojamos šovinistus, pietiekami labi saprot un runā latviešu valodā. To esmu konstatējis katru reizi, kad kāds mani uzrunā krieviski un es viņam paskaidroju, ka krieviski nerunāju. Tādēļ prasība pēc krievu valodas zināšanām ir tikai uzņēmuma īpašnieku apzināta vai neapzināta Krievijas stratēģijas atbalstīšana. Nepirksim neko no šādiem uzņēmumiem!

Runājot par mūsu drosmes trūkumu, kas sevī iekļauj piekāpību un vēlmi pielabināties, jāpiemin 18. janvāra "Latvijas Avīzē" publicētā ziņa. Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome diskutē par sabiedriskā medija koncepciju. Neskatoties uz visiem zināmo krievvalodīgās televīzijas nospiedošo, postošo lomu Latvijas mediju telpā, tiek izmēģināts uzspiest krievu valodu Latvijas valsts televīzijai. Kā parasts, lieto "sarkanās zivs" metodi – runā par kaut kādām politiķu "galvām", lai novērstu uzmanību no būtiskā. Patiesie mērķi parādās teikumā "nodrošināt reprezentatīvu etnisko grupu pārstāvniecību (vismaz 1/3 intervēto ir jābūt mazākumtautību pārstāvjiem)", jo "mazākumtautību pārstāvji sūkstoties...". Mēs zinām, kas sūkstās, mēs zinām, kura ir vienīgā mazākumtautība, kas jūtas apspiesta Latvijā. Mēs zinām arī, ka šīs intervijas nebūs ne igauņu, ne ebreju, ne poļu valodā. Tātad raidījumu krievu valodā mums nepietiek, vajag vairāk! Bet neviens neieminas, ka šāda "galvu" pārstāvniecība būtu ieviešama krievvalodīgajā televīzijā, lai tur varētu paust savus uzskatus arī pamatnācijas pārstāvji. Nebūšu pārsteigts, ja latvieši atkal piekāpsies šīs jaunās neiedomājamās nekaunības priekšā.
Vispirms apgūsim angļu, ķīniešu, spāņu valodu
Nākamais arguments krievu valodas mācīšanai – svešvalodu zināšanas ir priekšrocība, tādēļ jāmācās krievu valoda. Svešvalodu prasme noteikti ir priekšrocība, tikai – par kādu valodu ir runa? Šodien starptautiskās sazināšanās instruments ir angļu valoda. To neviens neapšaubīs, lai gan daudziem tas kremt. Starptautiskajās finansēs, tirdzniecībā, diplomātijā, zinātnē, tūrismā un aviācijā tiek lietota angļu valoda. To ieteicams apgūt kā pirmo svešvalodu. Jautājums ir, kādu otru valodu mācīties. Latvijā nav ne mazākās jēgas tērēt laiku un resursus ar krievu valodas mācīšanos. Tas ir kā ražot preci, kuras piedāvājums jau ir pārāk liels, kuras saražots par daudz. Latvijā netrūkst krievu valodas pratēju, turpretim mums labi noderētu vairāk ķīniešu, spāņu, franču un citu svešvalodu zinātāju. Īpaši ķīniešu valoda ir svarīga, jo pēc neilga laika

Ķīna būs pasaules varenākā ekonomika un lielākais tirgus. Latvijas uzņēmējiem, kas pratīs uz šo valsti eksportēt, var droši pareģot gandrīz neierobežotas izaugsmes un peļņas iespējas. No Krievijas nekas liels nav sagaidāms. Jau šodien mūsu ekonomiskās attiecības ar Igauniju ir lielākas nekā ar Krieviju. Kā imports, tā eksports uz Krieviju ir 10% līmenī. Ja arī rastos iespēja to palielināt, šo attiecību apkalpošanai Latvijā cilvēku netrūkst.

Tad vēl esmu dzirdējis īpaši dīvaino argumentu, ka, lūk, krieviem esot tūkstoš gadu ilga, liela kultūra un tādēļ jāmācās krievu valoda. Vai kāda kultūra ir liela vai maza, tas ir ļoti subjektīvs jēdziens. Liela izskatās jebkura kultūra tam, kas nepazīst neko citu. Protams, krieviem ir sava kultūra, un labi, ka viņi to ciena. Bet tāda ir visām tautām, arī Austrālijas aborigēniem. Ja kāds grib mācīties svešvalodu kultūras dēļ, tad jau vērtīgāk būtu apgūt klasisko grieķu vai latīņu valodu. Tajās oriģinālā valodā iepazīstamas daudz senākas un iespaidīgākas kultūras.
Arī morālas dabas iemesls

Iepriekš uzskaitītie iemesli, kādēļ latviešiem nevajag mācīties krievu valodu, nāk no politikas, ekonomikas un kultūras jomām. Bet ir arī morālas dabas iemesls to nedarīt. Tas saistās ar mūsu vēsturisko pieredzi ar Krieviju. Jau 1481. gadā krievu un tatāru armija laupīdama, slepkavodama un dedzinādama iebrūk latviešu apdzīvotajā teritorijā. 1558. gadā sākas Jāņa Briesmīgā iebrukums, kura laikā tiek pastrādātas neiedomājamas mežonības pret latviešu tautu. No Briesmīgā laikiem uzglabājušās kāda ceļotāja piezīmes ar pazīstamo citātu: ceļā no Rīgas līdz Tērbatai nedzirdēju ne gaili dziedam, ne suni rejam. Par Pētera I iebrukumu stāsta Šeremetjeva vēstule caram: ...ienaidnieka zemē nav vairs ko postīt... no Rīgas līdz Valkai viss ir iznīcināts... Tad Sarkanais terors pēc Pirmā pasaules kara, 1937. – 1938. gada Staļina tīrīšanās noslepkavotie 72 000 latviešu, Baigais gads un 14. jūnijs, 25. marts, gulagā nobendētie karagūstekņi. Vēl tādi "sīkumi" kā klaušas un dzimtbūšana, Kauguru nemieros nošautie, 1905. gadā nošautie, pēc Otrā pasaules kara nošautie (zemnieki, kurus turēja aizdomā par nacionālo partizānu atbalstīšanu). Mācīties tās valsts valodu, kas pastrādājusi šos briesmu darbus pret mūsējiem? Nē, paldies!

Jēkabsons: Berezovska iekļaušanai «melnajā sarakstā» nav pamata

Berezovska sūdzības lietā nopratinās Jēkabsonu 

http://www.apollo.lv/zinas/berezovska-sudzibas-lieta-nopratinas-jekabsonu/325020

LETA Piektdiena, 2006. gada 27. janv

Augstākās tiesas Senāts piektdien nolēma Krievijas vajātā uzņēmēja Borisa Berezovska sūdzības lietā par viņa iekļaušanu valstij nevēlamo personu sarakstā nopratināt bijušo iekšlietu ministru Ēriku Jēkabsonu (LPP).

Pildot iekšlietu ministra pienākumus, Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) 2005. gada novembrī parakstīja lēmumu iekļaut uzņēmēju Berezovski Latvijai nevēlamo personu sarakstā. Latvijā Berezovskis nevarēs iebraukt arī ar dokumentiem ar Platona Jeļeņina vārdu. Par lēmumu iekļaut Berezovski Latvijai nevēlamo personu sarakstā vienojās Nacionālās drošības padome (NDP) Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vadībā. Sākotnējo lēmumu par Berezovska iekļaušanu tā dēvētajā melnajā sarakstā ministrs pieņēma uz Drošības policijas atzinuma pamata. Šo lēmumu Berezovskis pārsūdzēja Senātā.
Senāts piektdien izlēma nopratināt Jēkabsonu, lai novērstu pretrunas, ko varētu radīt paredzamais spriedums, jo Jēkabsons pērn presē bija izteicies, ka viņa rīcībā nav informācijas, ka Berezovskis radītu draudus Latvijas drošībai.
Iekšlietu ministrijas pārstāvis, Drošības policijas (DP) priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis tiesā sacīja, ka Drošības policija ir vākusi materiālus par Berezovski un no tiem secināms, ka drošības iestādēm bijusi informācija par vairākiem iekšpolitiskiem un ārpolitiskiem apdraudējumiem no Berezovska puses. Šī informācija nosūtīta Valsts prezidentei, Ministru prezidentam un iekšlietu ministram. Ulmanis nevarēja pateikt, vai Jēkabsons ar šo DP informāciju bija iepazinies. Senatori atzina, ka iepazinušies ar DP savāktajiem materiāliem par Berezovski un šie materiāli apkopoti deviņos sējumos.

Administratīvais process paredz, ka tiesai pašai ir tiesības vākt pierādījumus un Jēkabsons tiks pratināts pēc Senāta iniciatīvas. Nākamā sēde šajā lietā paredzēta šā gada 21. aprīlī. Senāta spriedums šajā lietā būs galīgs un nepārsūdzams.
Senāts piektdien atklātā sēdē sāka Berezovska sūdzības lietas izskatīšanu, lai gan lietas materiālos ir informācija, kas satur valsts noslēpumu. Senatori informēja, ka viņiem ir izsniegta pielaide valsts noslēpumam, lai varētu iztiesāt šo lietu.
Berezovska pārstāvjiem advokātam Laurim Liepam un juristam Andrim Kaņepam, kā arī sēžu sekretāram piektdien bija jāparaksta saistību raksts, ka viņi apņemas neizpaust valsts noslēpumu saturošo informāciju, kas nonāks viņu rīcībā, trešajām personām un ziņot par mēģinājumiem no viņiem šo informāciju izdibināt.
Tomēr, ja līdz nākamajai Senāta sēdei šajā lietā stāsies spēkā ceturtdien Saeimā pieņemtie grozījumi Imigrācijas likumā, tad arī Liepam un Kaņepam būs vajadzīga pielaide valsts noslēpumam. Liepa sacīja, ka viņam šādas pielaides neesot, bet, ja klients to vēlēšoties, viņš pielaidi varētu lūgt.

 Liepa Senātā uzsvēra, ka lēmums par Berezovska iekļaušanu valstij nevēlamo personu sarakstā nav motivēts, proti, nav pierādīts, ka viņa klients varētu radīt draudus valsts drošībai vai apdraudēt sabiedrisko kārtību un tālab Latvijai nav vēlams. To publikācijās presē atzinušas arī augstas iekšlietu sistēmas amatpersonas, tāpēc lēmums radot neizpratni. Liepa sacīja, ka iekšlietu ministra lēmumam būtu jābūt juridiski motivētam atšķirībā no ārlietu ministra lēmuma, uz kura pamata personai var piešķirt persona non grata statusu politisku motīvu dēļ. Berezovskis esot pārliecināts, ka nav neviena argumenta, kāpēc viņš būtu iekļaujams nevēlamo personu sarakstā. Lēmums esot balstīts uz pieņēmumu, nevis faktu pamata, uzsvēra Berezovska advokāts.
Pretēju uzskatu Senātā pauda Iekšlietu ministrijas pārstāvis Juridiskā departamenta direktors Mārtiņš Rāzna. Viņš uzsvēra, ka lēmums pieņemts saskaņā ar spēkā esošajām likuma normām un bijis tiesisks. Tas arī atbildis visām administratīvam aktam noteiktajām prasībām. Lēmumā, kā tas paredzēts likumā, nav atspoguļots pats DP atzinums, bet gan norāde uz to, sacīja Rāzna. Viņš sacīja, ka nezina, vai ministram bija informācija par varbūtējiem draudiem Latvijas drošībai.
Kalvītis iepriekš pauda viedokli: drošības iestāžu analīze par Berezovska aktivitātēm, mērķiem un kontaktpersonām Latvijā liecina, ka uzņēmēja vizītes mūsu valstī nebūtu vēlamas. Viņš pieļāva iespēju, ka Berezovskim Latvijā ir politiskas intereses un, iespējams, saistība ar Latvijas politiskajiem spēkiem. Premjers uzsvēra, ka viņš nevēloties, lai pēc 9. Saeimas vēlēšanām Berezovskis realizē savas intereses mūsu valstī. «Iedīgļi tam ir,» apgalvoja valdības vadītājs.
Nu jau bijušais iekšlietu ministrs Jēkabsons, kas gan Rīgā, gan Londonā ticies ar Berezovski, pēc NDP lēmuma paziņoja, ka atkāpsies no amata, un savu lēmumu pamatoja ar nepietiekamo iekšlietu sistēmas finansējumu. Kalvītis pieņēma Jēkabsona demisiju.
Šīs nedēļas sākumā Augstākā tiesa noraidīja Berezovska lūgumu apturēt iekšlietu ministra lēmumu un ļaut viņam ierasties Latvijā uz piektdien paredzēto tiesas sēdi. Līdz ar to Berezovskim ieceļot Latvijā būs liegts.

__________________________________________________________

Jēkabsons: Ja vēl būtu ministrs, Berezovski neiekļautu melnajā sarakstā 

LETA 2005. gada 8. novembrī 12:34

Bijušais iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons uzskata, ka, turpinot pildīt ministra pienākumus, viņš Krievijā vajāto oligarhu Borisu Berezovski nebūtu iekļāvis melnajā sarakstā, ja vien viņa rīcībā nebūtu nonākuši pierādījumi par Berezovska likumpārkāpumiem

Šodienas intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" Jēkabsons norādīja, ka, būdams vēl iekšlietu ministra amatā, viņš Berezovski nebūtu iekļāvis melnajā sarakstā, jo vēl divas dienas pirms Nacionālās drošības padomes lēmuma par Berezovska iekļaušanu melnajā sarakstā Ģenerālprokuratūra un citas tiesībsargājošas iestādes atzina, ka nav tādas informācijas, ka Berezovskis būtu veicis noziedzīgas darbības vai ka viņš būtu bīstams šai valstij. Tika uzsvērts, ka nav nekāda pamata liegt viņam pārvietošanās brīvību vai tiesības uz vārda brīvību Latvijā. "Taču premjers izteicās (es gan nezinu, vai tās bija viņa personiskās domas), ka Berezovskis jāliek melnajā sarakstā. Tā kā pierādījumu par viņa pretlikumīgo darbību nav, atliek secināt, ka Berezovska kungs likts sarakstā politisku iemeslu dēļ. Mani izbrīna, cik skaļi notika Berezovska ierakstīšana šajā sarakstā. Parasti šādas lietas notiek klusi, tās nebazūnē pa visu pasauli pirms lēmuma pieņemšanas", intervijā laikrakstam sacīja Jēkabsons. Tomēr viņš piebilda, ka pirmajā tikšanās reizē ar Berezovski, ja nebūtu raudzījies tikai uz Lielbritānijas tiesas spriedumu, bet ņēmis vērā arī visus tos padomus un ne tik maigus "mājienus", kas uz viņu tika izdarīti, klausījies padomniekos un visos kanālos, kas ar viņu tajā laikā kontaktējās, tad būtu vajadzējis Berezovski izdot Krievijai. Tāpēc uz laikraksta jautājumu, vai uz Jēkabsonu Maskavas spiedienu izdarījuši cilvēki, kurus bijušais ministrs pats ir pieņēmis darbā, Jēkabsons atbildēja, ka viņš nevar atklāt visu. "Taču saprotiet, ka ministriem tiešā tekstā neviens neko nepavēl, bet saka: "Varbūt būtu labāk darīt tā vai "šitā". Eksperti vai juristi domā, ka pareizi būtu darīt tā." Tāpat arī Maskavai ir dažādi veidi, kā nodot savas vēlmes tālāk", sacīja Jēkabsons. Līdz ar to Jēkabsons nebūtu iekļāvis Berezovski melnajā sarakstā, ja vien viņa rīcībā nenonāktu pierādījumi par Berezovska likumpārkāpumiem. "Arī Lielbritānijas puse nemainīja savu viedokli, ka Berezovskis ir politisks bēglis. Lielbritānijas specdienesti, kuriem ir nez cik reižu lielāka kapacitāte nekā mūsu specdienestiem, līdz pēdējam sīkumam ir izpētījuši Berezovska darbību un neko kriminālu tur nav atraduši. Vēl vairāk: tā kā ir informācija, ka Krievijas specdienesti mēģinājuši Berezovski neitralizēt, Lielbritānijas valdība dod viņam patvērumu un rūpējas par viņa drošību," intervijā sacīja Jēkabsons. Viņš piebilda, ka ir jāaizdomājas, kāpēc premjers bez jebkādas informācijas par apdraudējumu, ko Berezovskis radot Latvijai, paziņoja, ka nepieciešams viņu iekļaut melnajā sarakstā. "Protams, nav mazsvarīgi tas, ka Valsts prezidente gribētu kandidēt uz ANO ģenerālsekretāra amatu un viņai būtu vajadzīgs Putina atbalsts. Un šis lēmums bija labākā dāvana Putinam. Ja šī Berezovska upurēšana un mana nomelnošana nāks par labu tam, lai Latvija varētu nodibināt mūžīgas draudzīgas attiecības ar Krieviju, tad būšu ļoti gandarīts", stāstīja Jēkabsons.



http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/209358-jekabsons_ja_vel_butu_ministrs_span_classhiliteberezovskispan_neieklautu_span_classhilitemelnajaspan_span_classhilitesarakstaspan

__________________________________________________________

Jēkabsons: Berezovska iekļaušanai «melnajā sarakstā» nav pamata

«Apollo» Piektdiena, 2006. gada 21. aprīlis

Kādreizējais iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons piektdien kā liecinieks ieradās uz tiesas sēdi, kurā turpināja skatīt Borisa Berezovska sūdzību par viņa iekļaušanu Latvijas valstij nevēlamo personu sarakstā. Jēkabsons uzskata, ka iekļaut Krievijas uzņēmēju «melnajā sarakstā» nav pamata.

Tiesas sēdē Jēkabsons sacīja, ka laikā, kad viņš pildījis iekšlietu ministra pienākumus, viņa rīcībā nav bijusi nekāda informācija, ka Berezovskis radītu draudus Latvijas drošībai.
Jēkabsons kritizēja Ministru prezidenta Aigara Kalvīša rīcību. Viņaprāt, premjeram vajadzēja būt godīgākam un pateikt, ka Berezovskis nav vēlams Latvijas valstij, lai nebojātu attiecības ar Kremli, nevis meklēt iespējamos apdraudējumus un iekšpolitiskus argumentus, kāpēc Krievijas uzņēmēju neielaist Latvijā. Par premjera patiesajiem motīviem liecinot arī tas, ka «Kalvītis publiski izteicies, ka Berezovskis ir nevēlams, kad tam nebija faktiska pamata».
Iekļaut Berezovski nevēlamo personu sarakstā pērn ieteica Nacionālā drošības padome, balstoties uz drošības dienestu analīzi un konsultējoties ar Ģenerālprokuratūru. Ministru prezidents Aigars Kalvītis, tobrīd pildot iekšlietu ministra pienākumus pēc Jēkabsona demisijas, pamatojoties uz šīm rekomendācijām, parakstīja rīkojumu par Berezovska iekļaušanu «melnajā sarakstā».

Pretrunas starp Jēkabsona apgalvojumu, ka viņa rīcībā nav bijusi informācija par Berezovska apdraudējumu Latvijai, un to, ka Kalvīša parakstītais rīkojums par Krievijas uzņēmēja iekļaušanu «melnajā sarakstā» pamatots ar drošības iestāžu informāciju par vairākiem Berezovska radītajiem iekšpolitiskiem un ārpolitiskiem apdraudējumiem, bijušais iekšlietu ministrs skaidroja ar to, ka, iespējams, šī informācija iegūta pēc viņa demisijas.
Augstākās tiesas Senāts piektdien skatīja Berezovska sūdzību slēgtā tiesas sēdē, jo lietas materiālos ir konfidenciāli materiāli, kas satur valsts noslēpumu.
Janvārī, kad sāka skatīt lietu, Berezovska aizstāvim Laurim Liepam speciālas pieejas valsts noslēpumam nebija, un tas radīja bažas par viņa turpmāko dalību tiesas procesā, taču īsi pirms sēdes advokāts saņēmis pielaidi valsts noslēpumam.
Jēkabsons atturējās prognozēt tiesas spriedumu, norādot, ka ar tiesu sistēmu kā liecinieks saskaras pirmo reizi.

http://www.apollo.lv/zinas/jekabsons-berezovska-ieklausanai-melnaja-saraksta-nav-pamata/330667

Krievu valoda - NEVAJADZĪGĀ VALODA (Latvijā)

NEVAJADZĪGĀ VALODA

 Es nezinu vai prezidents Andris Bērziņš intervijā Sanktpēterburgā, kur viņš aicināja visus latviešus iemācīties krievu valodu, ir pārkāpis valodas likumu un Satversmi, bet viņš ir izteicies muļķīgi, nepareizi un neloģiski. Viņš apgalvo, ka krievi labi pārvalda latviešu valodu. Ja tā ir, tad kur ir problēma? – runāsim visi latviski Latvijā. Bet latvieši zina, ka viņa apgalvojums ir nepareizs. Liela daļa arī jaunie krievi neprot runāt latviski, un vēl daļa no tiem naidīgi atsakās to darīt. Bērziņš par daudz ar krieviem runā krieviski lai spētu pārbaudīt viņu latviešu valodas zināšanas.

Katrai valstij ir savs īpatnējs vajadzīgo svešvalodu profils. Piemēram, ASV, no visa darbaspēka apmēram 1% jāzina spāņu vai portugāļu valoda priekš biznesa ar Meksiku un Centrālo un Dienvidameriku. Tad apmēram 0,1% jāzina katra no japāņu, ķīniešu, vācu, franču un arābu valodām.

  Latvijā no darbaspēka apmēram 5% jāzina angļu valoda, kas ir pasaules valoda. Apmēram 2% - krievu valoda priekš biznesa, kā Bērziņš teica, ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu un citām bijušajām Padomju Savienības valstīm; 1% jāzina katru no vācu, franču, spāņu, zviedru / dāņu, somu / igauņu, poļu un lietuviešu valodām. Tie 2% krievu valodas zinātāji var nākt no Latvijas krieviem, tādēļ nevienam latvietim nav obligāti jāzina krievu valoda.

Igaunija, kur ir 30% krievi, tās prezidents Tomas Ilves atšķirībā no mūsu prezidenta, teica "krievu valoda ir okupantu valoda, to mums nevajag". Un Igaunijā ekonomija ir labāka nekā Latvijā un viņi labi iztiek bez krievu valodas. Visiem krieviem, kas pašlaik dzīvo Latvijā, jāzina latviešu valoda vai jāalgo tulks.

  Krieviem (un latviešiem) jāsaprot, ka krievu valoda lēnām izmirst.  Katru gadu krievu valodas zinātāju skaits samazinās par vairāk nekā 1 miljonu. Vienīgā valsts ārpus NVS, kur krievu valoda vēl izplešas, ir Latvija. Vācijas Merkele runā krieviski, bet es šaubos vai viņas bērni to zinās. Kāds procents skolnieku un jauniešu Uzbekistānā, Gruzijā un Azerbaidžānā zina krievu valodu tik labi kā Bērziņš? Tas nav liels, tādēļ – kāpēc diskriminēt latviešus un spiest mums iemācīties nederīgu valodu tikai tāpēc, ka mūsu politiķi ir tik gļēvulīgi un Latvijā vēl valda vecie padomju komunistu nomenklatūristi, kā Andris Bērziņš un Māris Gailis. Krievu valodas zināšana ir okupācijas/Padomju Savienības atlieka. Kad baltieši dzird krievu valodu, viņi nedomā par Puškinu vai Tolstoju, bet gan par okupāciju un milzīgiem cilvēku un ekonomiskiem zaudējumiem.

 Andra Bērziņa Sanktpēterburga teikto es dzirdēju no Vladimira Lindermana 2011.g. novembrī Latvijas TV. Kādi domu brāļi!

 Aivars Slucis

Kas darīts valsts valodas labā? (Latvijas pārkrievošana turpinās)

04.01.2013 Voldemārs Krustiņš 
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=369410:kas-darts-valsts-valodas-lab&catid=93:la-komentri&Itemid=440  


Gadu mijā šad tad, šur tur bija lasāmi un dzirdami atgādinājumi, ka itin drīz, jau februārī, būšot pagājis gads kopš bēdīgi slavenā 18. februāra referenduma. Tātad par to, vai Latvijas Republikā par valsts valodu būtu ieviešama arī krievu valoda.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese prof. Ineta Ziemele pirms šā ar politisku mērķtiecību izprovocētā referenduma "Latvijas Avīzes" līdzstrādniecei Mārai Libekai teica: "Ja šādu jautājumu uzdod, tā, protams, ir milzīga provokācija. Tas ir ne tikai antikonstitucionāli, bet daudz fundamentālāk, problemātiski, nekā mēs to vispār spējam iedomāties. Vai jūs vēlaties izbeigt Latvijas pastāvēšanu? – tas ir analoģisks jautājums patlaban uzdotajam par krievu valodu kā otru valsts valodu." ("LA", 29. 12. 2010.) Līdzās Eiropas augstās tiesneses Inetas Ziemeles briesmu signālam atgādināšu vēl kādu citu, arī pirms referenduma paustu. Mūsu lasītājam jau diezgan pazīstamais "Saskaņas centra" deputāts Saeimā Nikolajs Kabanovs kādā no Rīgas krievu avīzes "Vesti segodņa" numuriem noziņoja, ka aptaujā puse Latvijas nepilsoņu ir izteikušies par šīs valsts pievienošanu Krievijai.
Kā jau teica tiesnese Ziemele, tas nenozīmē neko citu kā izbeigt Latvijas pastāvēšanu.
Kā zināms, pirms gada vairāk par 270 000 pilsoņtiesīgo atbalstīja priekšlikumu arī krievu valodu ieviest par valsts valodu. Toreiz vairāk balsu bija pret un pirmais solis uz Latvijas valsts pārkrievošanu nevarēja tikt sperts. To cilvēku, kas vēlējās palikt pie latviešu valsts valodas, vēl bija vairāk. Vai šogad tāds pats vairākums vēl ir saglabājies, nav zināms. Var būt, ka vairs nav.
Jāuzskata, ka 18. februāra referenduma cēloņi joprojām nav izpētīti, un acīmredzot ar nolūku. Kā citādi izskaidrot varas un izpētes iestāžu "vienaldzību", kad, kā lasu šajās dienās, ir noskaidrots aptaujājot pat tas, ka šogad par 6 – 7% samazinājies ievārījumu vārītāju skaits Latvijā… ("Vesti", 2. 01. 2013.)
Bet kādas pārmaiņas Latvijas valstī norisinās pēc referenduma par krievu valsts valodas ieviešanu? Uz komunicēšanos ar tautu naskās pirmās personas ir ļoti mazrunīgas. Kas ir padarīts valsts, latviešu, valodas nostiprināšanai? Tas vēl jāpaskaidro. Toties par krievu valodas nostiprināšanu kaut nepilnīgi, bet informācija ir. To ieguvu no "pētniecības centra" "Providus" darbinieces D. Akules stāstījuma jau pieminētajam Rīgas krievu laikrakstam "Vesti": "Es atzīmētu pozitīvas tendences, kas parādījušās pēdējā gadā: televīzijā parādījušās vairāk analītiskas pārraides krievu valodā, pēc daudziem gadiem pirmoreiz tika krievu valodā tulkota militārās parādes translācija, radīts portāls sabiedriskā masu informācijas līdzeklī – Latvijas televīzijā un radio divās valodās…" "Providus" līdzstrādnieces jūsmīgais vēstījums par krievu valodas atgriešanu un atgriešanos arī Latvijas sabiedriskajos masu informācijas līdzekļos, jādomā, atspoguļo arī paša "Providus" lietu izpratni. Domāju – ja ne gluži tāda, tad vismaz līdzīga ir valdošo aprindu klusi piekoptā pielabināšanās skaļi nopeltajiem lindermaniešiem – un vēl citiem. Nevaru spriest par visu Latviju un latviešiem, bet esmu pārliecināts, ka ne jau uz šādu politiku cerēja tie, kas 2011. gada 18. februārī ar stingru apņēmību devās aizstāvēt latviešu valsts valodas tiesības. Starptautiskajās politiski diplomātiskajās aprindās pazīstamais pašreizējais Krievijas vicepremjers D. Ragozins šādi izskaidro cīņu par dzimto krievu valodu. "Valoda – tas nozīmē varu. Dzimtās valodas aizstāvība un tās izplatīšana aiz robežām ir pamats mūsu politiskās ietekmes atjaunošanai pasaulē."

Baiba Broka: tautību pretnostatīšana nav neviena interesēs

03.01.2013 Māris Antonevičs
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=369293:baiba-broka-tautbu-pretnostatana-nav-neviena-interess&catid=95:intervijas&Itemid=439 


"Kas ir Baiba Broka?" – tāds jautājums daudziem radās, kad Nacionālā apvienība pagājušā gada oktobrī nosauca savu kandidāti Rīgas domas priekšsēdētāja amatam. Tika spriests, ka krietni pazīstamāka esot viņas vārda māsa – populārā Jaunā Rīgas teātra aktrise, bet NA politiķe plašāk zināma vien juristu aprindās.

Kopš tā laika B. Broka biežāk parādījusies plašsaziņas līdzekļos, un varētu teikt, ka iepazīšanās laiks ir beidzies. Būtu laiks uzzināt, ar kādu piedāvājumu partija un mēra amata kandidāte gatavojas iet uz vēlēšanām.


– Šobrīd ir kļuvis mazliet skaidrāks, kāds izskatīsies politiskais "cīņas lauks" nākamajās Rīgas domes vēlēšanās. Pagaidām tā vairāk ir izlūkošana, nevis kauja, un Latvijas Televīzija savā diskusiju raidījumā jūs pat "pasaudzēja" no tieša kontakta ar pašreizējiem domes vadītājiem Nila Ušakova un Andra Amerika, sagādājot skatītājiem nelielu vilšanos. Bet vai jūs jau esat gatava šādai diskusijai? Vai būtu ko teikt?
– Es domāju, ka man nekas nav jāsaka Nilam Ušakovam, bet jāpiedāvā savs redzējums Rīgas iedzīvotājiem. Šobrīd mēs gatavojam ļoti nopietnu, pārdomātu programmu. Kopš Nacionālā apvienība mani izvirzīja, esmu jau diezgan detalizēti iepazinusi, kā Rīga tiek pārvaldīta pašlaik, apzinoties tās jomas, kurās mēs nepiekrītam pašreizējai politikai un ko piedāvātu darīt citādi. Protams, par to nāksies diskutēt ar citu partiju pārstāvjiem, es esmu gatava.
– Un ko jūs piedāvāsiet?
– Piemēram, šobrīd ļoti maz tiek domāts, kā Rīga varētu vairāk pelnīt. Ir dažādas sociālās programmas, atbalsts maznodrošinātajiem un ģimenēm, kas ir pareizi, jo krīzes laikā, kad valsts samazināja daudzus maksājumus, pašvaldībai nācās uzņemties lielāku atbildību. Taču tikpat aktīvi vajadzētu domāt par pilsētas kases papildināšanu.
Nav jābaidās no lieliem izdevumiem, ir jābaidās no maziem ienākumiem! Šobrīd Rīga 74% no sava finansējuma gūst ar valsts nodokļu politikas starpniecību – tie ir atskaitījumi no dažādiem nodokļiem, kurus iekasē valsts. Atlikušie 26% ir cita veida ienākumi, taču tas ir par maz. Ir jāmēģina līdzsvarot šos ienākumu veidus.
Mēs redzam, ka peļņas avots varētu būt tūrisms, kura lielo potenciālu Rīga neizmanto. Nesen es tikos ar starptautiskās lidostas "Rīga" valdes priekšsēdētāju Aldi Mūrnieku, un mēs pārrunājām, kā Rīgas pilsēta varētu ciešāk sadarboties ar lidostu un attīstīt tūrismu. Es pati esmu bijusi lidostas padomes priekšsēdētāja, tāpēc šī joma man ir labāk zināma un es redzu tajā iespējas. Mums ir vajadzīgi ne tikai ceļotāji, kuri te no rīta atbrauc ar prāmi, pastaigā pa pilsētu, vakarā uz prāmja paēd vakariņas un dodas prom, bet vajadzīgi tūristi, kas vismaz vienu nakti paliek Rīgas viesnīcās un ēd restorānos. Rīgu varētu reklamēt kā vietu patīkamai nedēļas nogalei.
– Pašreizējā domes vadība lepojas, ka palielinājies to tūristu skaits, kas Rīgā ierodas ar Maskavas vilcienu.
– Nevajadzētu īpaši izcelt, vai tie ir krievu, vācu vai zviedru tūristi. Mums ir vajadzīgi tūristi no visurienes. Nenoliedzami turīgie krievu tūristi mūsu uzņēmējiem ir vēlami, bet tikpat aktīvi Rīga ir jāreklamē arī citos reģionos. Protams, mērķauditorija ir tās valstis, no kurām Rīgu var sasniegt trīs stundu lidojumā.
Tāpat tūrisma industrijā ir arī tradīcija, ka visas valstis cenšas pie sevis atvilināt japāņu tūristus. Tas ir tāds kā kvalitātes rādītājs. Tur, kur brauc japāņu tūristi, pēc tam seko arī visi pārējie. Latvija bija sākusi labu sadarbību – bija trīs čarterreisi no Japānas, diemžēl vēlāk tas pārtrūka. Acīmredzot arī pašreizējā Rīgas vadība nav aktīvi darbojusies, lai šo virzienu veicinātu.
Lidostas vadītājs regulāri tiekas ar jaunām aviokompānijām, aicina tās uz Rīgu, bet galvaspilsēta nedod līdzi informatīvo materiālu, ko tad mūsu galvaspilsēta piedāvā. Vai nav dīvaini?
– Jūs to varbūt stāstāt mazliet citā intonācijā, bet ļoti līdzīgi apgalvojumi jau ir dzirdēti no Aināra Šlesera, kurš pirms četriem gadiem bija apņēmības pilns kļūt par Rīgas mēru. Tolaik gan viņa plāni tika kritizēti, dēvēti par pārāk ambicioziem un uzlūkoti ar aizdomām.
– Tas bija aktuāli pirms četriem gadiem, bet diemžēl vēl arvien nekas nav izdarīts, lai gan Šlesera partija bija Rīgas domes valdošajā koalīcijā un viņš pats – vadošā amatā. Solījumi bija, bet tie palika neizpildīti. Neatkarīgi no partijām un politiķiem galvaspilsētai svarīgākās nozares paliks tās pašas, un neviens nevar noliegt, ka tūrisms ir un būs viena no tām.
Tāpat būtu jāskata jautājums par Rīgas domei piederošām kapitālsabiedrībām, kas pēc idejas ir veidotas ar nolūku gūt peļņu. Kopumā Rīgas domei šobrīd pieder daļas 21 kapitālsabiedrībā, taču starp tām ir ne tikai tādas, kas nenes peļņu, bet arī tādas, kas tiek subsidētas – nauda pazūd nezināmā virzienā, netiek veikta pilnvērtīga uzraudzība, nav skaidras politikas. Kad opozīcijas deputāti cenšas iegūt informāciju, tiek atbildēts, ka tas ir komercnoslēpums. Izpratne par komercnoslēpumu pašreizējai galvaspilsētas vadībai atšķiras no tā, kas tiek skaidrots normatīvajos aktos.
– Jūs pārstāvat nacionālu partiju, un viens no solījumiem ir padarīt Rīgu latviskāku. Kā tas izpaudīsies?
– Demokrātiskā sabiedrībā komunikācija notiek caur valodu, un es esmu stingri pārliecināta, ka tai jābūt latviešu valodai. Šobrīd vēl arvien daudzviet saglabājusies padomju tradīcija kā saziņas valodu starp dažādu tautību pārstāvjiem izmantot krievu valodu.
– Kādā līmenī?
– Pirmkārt, jau bērnudārzos, kur bērni ar spēlēm un rotaļām, patīkamos apstākļos apgūtu latviešu valodu jau līdz skolas gaitu sākšanai. Zinu no personīgās pieredzes, ka mazs bērns svešvalodas iemācās ļoti ātri. Tas nav nekāds pāridarījums vai psiholoģiska spriedze, bet tikai ieguvums.
Paildzinot pāreju uz latviešu valodu līdz vidusskolas laikam, mēs daudziem bērniem nodarām pāri, vēlāk veidojas dusmas, neapmierinātība un sabiedrības dalīšana. Es esmu vairākkārt teikusi, ka tautību pretnostatīšana nav neviena iedzīvotāja interesēs, arī latvieši no tā neiegūst.
Jāsaprot, ka pasaule ir brīva un tā kļūst arvien mobilāka, bet cilvēkiem, kas te izvēlējušies dzīvot un veidot ģimeni, ir jāciena valsts, tās valoda, kultūra, ir jābūt kopā tradīcijās un svētkos.
– Ja jūs jau šobrīd būtu Rīgas domes vadībā, vai lēmums par skolotāju Rafaļski, kurš publiski paziņoja par savu nelojalitāti Latvijai, būtu citāds?
– Es darītu visu, lai šis skolotājs vairs nestrādātu skolā.
– Jūs zināt, ka ļoti daudziem latviešiem ir nepieņemams tas veidojums Pārdaugavā, ko dēvē par "uzvaras pieminekli", vismaz ne tādā formā kā šobrīd. Ko ierosināsiet darīt ar to?
– Mēs esam runājuši par to, kā kompleksi būtu attīstāma visa šī teritorija ap pieminekli.
Jāņem vērā vēsturiskie notikumi, un Nacionālās apvienības pirmā prioritāte šobrīd nav nojaukt pieminekli. Mūsu prioritāte ir attīstīt teritoriju, atceroties arī vēsturiskos projektus un izvērtējot, kā to padarīt mūsdienu prasībām atbilstošu. Jau šobrīd ziemā tur darbojas slēpošanas trase, vasarā to izmanto skrējēji, taču to varētu attīstīt daudz plašāk.
– Sportiskās aktivitātes var paplašināt, bet vai tas noņems ideoloģisko smagumu un piemineklis vairs nebūs vieta, kas pulcina pret Latvijas valsti noskaņotus cilvēkus?
– Tā ir pulcēšanās vieta zināmai publikai 9. maijā, un tie nav Latvijas valsts svētki. Bet demokrātiskā sabiedrībā aizliegt pulcēties, kamēr tas netraucē sabiedrisko kārtību, nevienam nevar.
– Kā jūs vispār skatāties uz tā saukto pieminekļu politiku galvaspilsētā kopš neatkarības atgūšanas?
– Ir nākuši klāt daudzi jauni pieminekļi, par kuriem ir liels prieks, piemēram, Kārlim Ulmanim, Oskaram Kalpakam un citiem. Tā ir viena no kultūras mantojuma sastāvdaļām, un pret to jāizturas ar cieņu.
– Varbūt ir kāds piemineklis, kura jūsu skatījumā Rīgai pietrūkst, kuru varētu atklāt par godu Latvijas valsts simt gadu jubilejai pēc pieciem gadiem?
– Tas tiešām ir ļoti nozīmīgs notikums, un tam veltīts piemineklis varētu būt kā liecība, kas paliktu nākamajām paaudzēm. Varbūt politiķi nav tie, kuriem jāizvirza mākslinieciskas idejas, kā tam vajadzētu izskatīties, taču es domāju, ka mums ir daudz patriotiski noskaņotu mākslinieku, kas labprāt uzņemtos šo darbu.
Arī finansiāli tas nebūtu šķērslis, jo latviešu tauta šādu cēlu mērķu atbalstam ir ļoti atsaucīga. Varbūt ikdienā mēs ķildojamies un strīdamies, bet izšķirošos brīžos spējam būt vienoti.
– Līdzšinējā Rīgas domes vadība parasti ir aizliegusi 16. marta pasākumus pie Brīvības pieminekļa, lai gan tiesa šo aizliegumu pēc tam parasti atcēlusi un gājiens vairāk vai mazāk mierīgi ir noticis. Kā Nacionālās apvienības pārstāvei es nejautāšu, vai jūs šo gājienu atļautu, bet vai jūs pati būtu gatava tajā piedalīties?
– Es esmu piedalījusies 16. marta pasākumos...
– Kā privātpersona, ne politiķe...
– Jā. Bet arī kā politiķe es uzskatu, ka leģionāru pieminēšana 16. martā ir svarīga latviešiem. Tas ir mūsu tautas liktenis, kas skāris gandrīz katru ģimeni, un es neesmu izņēmums. Vēsturnieki ir atzinuši, ka 16. marts nav nosodāma diena, kas slavinātu nacismu vai Hitleru, tāpēc es neredzu pamatu distancēties. Protams, Rīgas domes vadītājam jāņem vērā arī drošības apstākļi. Ir zināms, ka ir grupas, kas neatbalsta šos pasākumus, un tās ir ļoti agresīvas grupas, un, ja būtu draudi, es kā domes vadītāja neļautu riskēt.
– Tāpēc mums ir drošības iestādes, lai ar šīm grupām tiktu galā un novērstu draudus.
– Ir jāņem vērā šo ie-stāžu atzinums. Bet Brīvības piemineklis nav vienīgā vieta, kur atzīmēt 16. martu, to ļoti skaisti var darīt Lestenē.
– Tātad jūs brauktu tur?
– Jā.
– Vai "Vienotības" izvirzīto Rīgas mēra kandidāti Sarmīti Ēlerti jūs vairāk uzskatāt par sabiedroto vai konkurenti?
– Šobrīd es uzskatu, ka "Vienotība" kopumā un Sarmīte Ēlerte ir mūsu sabiedrotie.
Koalīcijas partijām ir konstruktīvi jādarbojas kopā, lai aicinātu latviešu vēlētājus nebūt pasīviem, bet nākt un nobalsot par mums, lai mēs varētu iegūt vairākumu Rīgas domē.
– Ir viedokļi, ka, izvirzot šādu kandidātu, "Vienotība" tieši mēģina atņemt balsis Nacionālajai apvienībai.
– Esmu pārliecināta, ka NA ir ļoti uzticams vēlētājs, kurš ir pārliecinājies par mūsu ideoloģisko kodolu vairākos gadu desmitos.
– Nav jau runa tikai par jūsu uzticīgajiem vēlētājiem, bet par tiem, kas nāktu klāt un nodrošinātu jums uzvaru vēlēšanās. Vai arī jūs jau tagad samierināties ar mazumiņu?
– Noteikti ne. Bet es gribu uzsvērt, ka NA latviskās vērtības ir bijis pamats, kāpēc vispār šādas partijas ir radušās, un šis kodols palicis nemainīgs. Tā nav tikai viena vai otra persona partijā, kas šos jautājumus izmanto retorikā, bet daudz dziļākas un noturīgākas saknes, par ko vēlētājs var justies drošs. Jau mūsu nosaukumā ir šī norāde – mēs esam Nacionālā apvienība. Vēl viena joma, kuru mēs uzsveram kā prioritāti, ir demogrāfija. Mēs par to esam ilgstoši cīnījušies. Jā, sākotnēji valstiskā līmenī "Vienotība" mūs īsti negribēja vai nevarēja sadzirdēt, un bija vajadzīga liela uzstājība un pārliecināšana. Arī Rīgā mēs turpināsim šo pašu līniju, ka atbalsts ģimenēm ar bērniem ir mūsu prioritāte.
– Arī paši NA pārstāvji nav slēpuši, ka reizēm koalīcijā jūtas kā "jaunākais brālis" – liela daļa tās priekšlikumu tiek noraidīti, ir piešķirts nepamatoti maz ministru amatu un tā tālāk. Vai kas līdzīgs nav gaidāms Rīgas domē, ja jūs būsiet koalīcijā ar "Vienotību"?
– Nereti jaunākais brālis pasakās ir tas uzvarētājs. Mēs esam stingri savā pārliecībā un redzējumā un neatkāpsimies no savām pozīcijām, pat ja uzreiz visu nav iespējams iegūt. Tā esam darbojušies valdībā un ar tādu domu ejam arī uz pašvaldību vēlēšanām.
– Ēlertei būšot sava komanda.
– Mums arī būs! Protams.
– Un kas tajā būs?
– Šobrīd vēl nenosaukšu, taču mums jau kopš augusta ir izveidotas vairākas darba grupas, notikušas daudzas diskusijas, un mēs kā pirmā partija piedāvājām savu programmatisko redzējumu un prioritātes.
– Un kādas ir attiecības ar citām partijām. Piemēram, Reformu partiju, kas zināma ar savu kāri koķetēt ar "Saskaņas centru"...
– Reformu partija šobrīd īsti vēl nav pieteikusies Rīgas domes vēlēšanām un nav arī piedāvājusi savu redzējumu. Kad tas būs, NA noteikti ar viņiem tiksies un pārrunās iespējamo sadarbību pirms un pēc vēlēšanām. Mēs jau esam teikuši, ka par iespējamiem sabiedrotajiem uzskatām koalīcijā esošās partijas, tātad "Vienotību" un Reformu partiju.
– Kā ar Zaļo partiju un Zemnieku savienību?
– Arī ar viņiem runāsim. Tās ir labējās partijas, ar kurām mēs ideoloģiski varētu sadarboties.
– Zaļās partijas kandidāts Guntis Belēvičs jūs jau paguvis novērtēt – skaista sieviete un labi vērtēta juristu vidū. Ko jūs teiktu par viņu?
– Vispirms vajadzētu ar viņu iepazīties. Būtu nepareizi, ja es savus spriedumus izdarītu pēc tā, ko par viņu esmu lasījusi žurnālos. Katrā ziņā uzņēmējdarbībā pieredzējis cilvēks.