Pašlabuma meklētājs Pabriks aiziet no “Vienotības”, lai pievienotos “Attīstībai/Par!”

http://www.la.lv/pabriks-aiziet-no-vienotibas-lai-pievienotos-attistibaipar/

“Vienotības” Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Artis Pabriks nolēmis aiziet no partijas, lai pievienotos apvienībai “Attīstībai/Par!”.

Kā aģentūru LETA informēja Pabriks, “lēmums nav bijis viegls, taču tam nevajadzētu būt pārsteigumam ne “Vienotības” oficiālajiem, ne neoficiālajiem vadītājiem”.

Pabriks skaidro, ka nu jau pāris gadus visos iespējamos formātos un forumos ir runājis par plašu patriotisko un eiropeisko partiju koalīciju 13.Saeimas vēlēšanām, lai nākamajā parlamentā būtu pārstāvēti jauni un pieredzējuši politiķi, kurus vieno eiropeiskas vērtības, modernas un taisnīgas Latvijas vīzija. “Diemžēl sīkumainība, intrigas un vēlme par katru cenu saglābt vecos politiķus, kuru laiks ir pagājis, liedza to izdarīt. Par nožēlu jāatzīst, ka spilgti šie netikumi izpaudās nu jau manas bijušās partijas “Vienotība” šaurā loka lēmumos,” norāda Pabriks.

Atvadoties viņš novēl veiksmi visiem biedriem un draugiem “Vienotībā”, taču vienlaikus aicina viņus “darbos, nevis tikai nosaukumā parādīt “Jauno Vienotību” – izbeigt paklausīgu klusēšanu, piesedzot Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) neizdarības valdībā, mainīt partiju, nevis tikai piešpaktelēt fasādi”.

Politiķis skaidro, ka ir izvēlējies pievienoties “Attīstībai/Par!” tāpēc, ka tā spējusi savās rindās pulcēt vairāk nekā 1300 jaunu, enerģisku un moderni domājošu cilvēku. “Es darīšu visu, lai palīdzētu nākamajā Saeimā ievest jaunus cilvēkus ar labu izglītību un pasaules pieredzi. Es redzu un ticu, ka viņi deg par taisnīgu, modernu un drošu Latviju,” pārliecināts Pabriks.

Eiroparlamentārietis ir pārliecināts, ka “bez jauna iesaukuma Latvijas politikā, bez mazas revolūcijas parlamentā un valdībā, Latvija turpinās stagnēt”.

Viņš atkārtoti uzsver, ka lēmums par aiziešanu no “Vienotības” nebija viegls, jo ir racionāls cilvēks un politikā viņa prāts biežāk uzvar pār sirdi, bet šoreiz “emocijas un racionāli argumenti ir vienā pusē”. Pabriks redzot, ka viņa kā pieredzējuša politiķa misija esot palīdzēt jauniem cilvēkiem politikā, palīdzēt Eiropas vērtībām Latvijā.

“Es nevēlos turpināt vecās politikas tradīcijas, runājot par jaunu politiku. Es nebūšu izkārtne, kas vēlīgi dod politisku svētību jauniem politiķiem Latvijā. Esmu gatavs strādāt melnu muti, lai “Attīstībai/Par!” iegūtu sabiedrības uzticību un uzvarētu Saeimas vēlēšanās. Jā, es kandidēšu Saeimas vēlēšanās, jā, esmu gatavs jebkuram darbam, jā, es uzskatu, ka drosme un enerģija mainīt nepareizu lietu kārtību ir lielākais deficīts Latvijas politikā,” sava paziņojuma noslēgumā pauž Pabriks.

Apvienība “Attīstībai/Par!” kampaņas preses sekretāre aģentūrai LETA apstiprināja, ka Pabriks pievienojas šim politiskajam spēkam, un saistībā ar to pirmdien, 4.jūnijā, plkst.11 “Attīstībai/Par!” atvērtajā birojā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 32, notiks preses konference. Tajā kopā ar Pabriku piedalīsies arī apvienības līzdzpriekšsēdētāji Daniels Pavļuts un Juris Pūce.

Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, 1966.gada 22.martā Jūrmalā dzimušais Pabriks, kurš pēc izglītības ir politologs un vēsturnieks, 2002.gadā pirmoreiz kandidējis 8.Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta. Parlamentā viņš nav ievēlēts, taču darbojies tur ar “mīksto mandātu”. No Tautas partijas saraksta Pabriks nesekmīgi kandidējis arī 2004.gadā notikušajās EP vēlēšanās. Vēlāk Pabriks kļuvis par ārlietu ministru Induļa Emša un Aigara Kalvīša valdībās. Arī 2006.gadā politiķis kandidējis Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta un pēc ievēlēšanas atkal kļuvis par ārlietu ministru, taču 2007.gadā no šī amata atkāpies.

2010.gadā Pabriks jau kandidējis Saeimas vēlēšanās no “Vienotības” saraksta, ievēlēts Saeimā un pēc tam kļuvis par aizsardzības ministru Valda Dombrovska valdībā. 2011.gadā viņš atkal ievēlēts Saeimā no “Vienotības” saraksta un atkal kļuvis par aizsardzības ministru Dombrovska valdībā. 2013.gadā Pabriks ministra amatu zaudējis līdz ar Dombrovska demisionēšanu pēc Zolitūdes traģēdijas. Pēc Dombrovska atkāpšanās Pabriks divas reizes nominēts Ministru prezidenta amatam, bet toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš abas reizes Pabrika kandidatūru noraidījis.

2014.gadā Pabriks atjaunojis Saeimas deputāta mandātu, bet jau tai pašā gadā ievēlēts EP no “Vienotības” saraksta. Līdz šim Pabriks EP darbojies Eiropas Tautas partijas grupā.

“Vienotība” par Pabrika gājienu: pašlabuma meklētājs: 

“Vienotība” komentējusi Arta Pabrika pāriešanu uz citu politisko spēku.

“Artis Pabriks partijas darbā nav aktīvi iesaistījies vairāk nekā divus gadus – viņa vienīgā iniciatīva ir bijusi pirms vēlēšanām apvienoties ar Edgara Jaunupa veidoto politisko projektu, kas partijā kopumā un valdē neguva atbalstu. Mēs uzskatām, ka ar netīru naudu nevar taisīt tīru politiku. Līdz ar to Pabrika aiziešana no partijas nav pārsteigums. Tāpat uzskatām, ka pašlabuma meklētāju laikam Latvijas politikā ir jābeidzas, un galavārdu par to noteikti pateiks vēlētāji,” izteicies”Vienotības”  valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens.

Pēc viņa vārdiem, cienījams ir tas politiķis, kurš strādā un aizstāv savas partijas pārstāvētās idejas un vērtības kā partijas ziedu laikos, tā pārmaiņu periodā.

Kļuvis zināms, ka Pabriks nolēmis aiziet no partijas, lai pievienotos apvienībai “Attīstībai/Par!”. Lēmums nav bijis viegls, taču tam nevajadzētu būt pārsteigumam ne “Vienotības” oficiālajiem, ne neoficiālajiem vadītājiem, norādīja Pabriks.

Pabriks varētu būt viens no “Attīstībai/Par!” saraksta līderiem kādā no apgabaliem

Artis Pabriks varētu būt viens no “Attīstībai/Par!” saraksta līderiem kādā no apgabaliem, preses konferencē žurnālistiem sacīja apvienības līdzpriekšsēdētājs Daniels Pavļuts.

Pēc viņa vārdiem, apvienībai pievienojies “viens no Latvijas politikas smagsvariem, persona ar izcilu politisko reputāciju un cilvēks, kurš ir viens no sociālpolitisko ideju celmlaužiem Latvijas politikā”. Pavļuts uzsvēra, ka, ņemot vērā Pabrika reputāciju un nopelnus Latvijas politikā, viņš varētu būt viens no “Attīstībai/Par!” līderiem kādā no apgabaliem, tomēr par šo jautājumu vēl notikšot diskusijas, jo saraksti vēl tiek veidoti. Sabiedrība par sarakstiem, to līderiem un premjera amata kandidātu tikšot informēta jūlija sākumā.

Atbildot uz jautājumu, vai eiroparlamentārietis ir iestājies kādā no trīs partijām, kas veido partiju apvienību, Pabriks norādīja, ka nevēlas izdalīt vienu vai otru partiju, tādēļ tikšot meklēti veidi un formulējums, kā politiķim kandidēt kā pārstāvim no visiem trim spēkiem. Savukārt komentējot kandidēšanu nākamajās EP vēlēšanās, viņš norādīja, ka vispirms ir jāuzvar Saeimas vēlēšanās. Ja “Attīstībai/Par!” iegūšot pietiekami labu pārstāvniecību un pietiekamas iespējas mainīt Latvijas politiku, tad politiķis EP vēlēšanās nekandidēšot.

“Mans mērķis nekad nav bijis saistīts ar vienu vai otru partiju. Ja redzu, ka partija ir vai nu negribīga, vai nespējīga politiku īstenot, tad cita ceļa nav,” pievienošanos “Attīstībai/Par!” raksturoja Pabriks.

Viņš piebilda, ka citiem no partijas “Vienotība” aizgājušajiem deputātiem, iespējams, pietrūcis ticības, tie svārstījušies un kļūdījušies, tādēļ nav palikuši partiju apvienībā. “Ja cilvēks kaut ko ir izlēmis, tad tas jānoved līdz galam. Man šīs ticības nepietrūkst,” sacīja politiķis.

Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, 1966.gada 22.martā Jūrmalā dzimušais Pabriks, kurš pēc izglītības ir politologs un vēsturnieks, 2002.gadā pirmoreiz kandidējis 8.Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta. Parlamentā viņš nav ievēlēts, taču darbojies tur ar “mīksto mandātu”. No Tautas partijas saraksta Pabriks nesekmīgi kandidējis arī 2004.gadā notikušajās EP vēlēšanās. Vēlāk Pabriks kļuvis par ārlietu ministru Induļa Emša un Aigara Kalvīša valdībās. Arī 2006.gadā politiķis kandidējis Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta un pēc ievēlēšanas atkal kļuvis par ārlietu ministru, taču 2007.gadā no šī amata atkāpies.

2010.gadā Pabriks jau kandidējis Saeimas vēlēšanās no “Vienotības” saraksta, ievēlēts Saeimā un pēc tam kļuvis par aizsardzības ministru Valda Dombrovska valdībā. 2011.gadā viņš atkal ievēlēts Saeimā no “Vienotības” saraksta un atkal kļuvis par aizsardzības ministru Dombrovska valdībā. 2013.gadā Pabriks ministra amatu zaudējis līdz ar Dombrovska demisionēšanu pēc Zolitūdes traģēdijas. Pēc Dombrovska atkāpšanās Pabriks divas reizes nominēts Ministru prezidenta amatam, bet toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš abas reizes Pabrika kandidatūru noraidījis.

2014.gadā Pabriks atjaunojis Saeimas deputāta mandātu, bet jau tai pašā gadā ievēlēts EP no “Vienotības” saraksta. Līdz šim Pabriks EP darbojies Eiropas Tautas partijas grupā.

 

Par VDK / KGB taktiku un Latvijas mēdijiem

VDK taktika, no tās jāmācās.

Pārlasot IMANTA ĻEŠINSKA atmiņas, kas publicētas žurnālā “LATVIJA ŠODIEN” 1986.g.'' VAR IZDARĪT SECINĀJUMUS PAR VDK taktiku un secināt. ka avīze ''DDD'' ir čekas izdevums, kas drukā ļoti patriotiskus rakstus, aicina uz visādiem izlēcieniem, dara visu ,lai sanaidotu latviešus.

Es savā mūžā neesmu nopircis nevienu šīs avīzes numuru, man to piesūta no ārzemēm ļoti patriotisks cilvēks, tas nozīmē, ka tā tiek izplatīta ārzemēs un tai ir lasītāji, kas nav atšifrējuši, ka to finansē un pieraksta latviešiem naidīgi spēki. Savas atmiņas ĻEŠINSKIS uzrakstīja 1980.g. vasarā, bet tās nav daudzi lasījuši un tā ir kļūda, jo vērtīgākas atziņas par KGB darbību latviski neviens nav uzrakstījis.

ATIS SKALBERGS.

Publicēts ‘Latvija Amerikā’, 2013.g. februārī, 4.numurā.

Atbilde A.Skalbergam (publicēta ‘Latvija Amerikā’, 2013.g. februārī, 6.numurā,

Par VDK un Latvijas mēdijiem.

Atsaucoties uz iepriekšējā numurā publicēto rakstu par VDK darbību caur avīzi DDD gribu teikt, ka man nav tiešas informācijas par to cik aģenti strādā DDD un cik citās avīzēs, bet gribu uzbūvēt nelielu pieņēmumu un secinājumu virkni. Kā zināms, čeku izveidoja PSKP lai nostiprinātu savu vienvadību, bet Latvijas gadījumā tas bija nepieciešams arī lai varētu neatgriezeniski iekļaut Latviju Krievijas (PSRS) sastāvā un iznīcināt jebkuru latvisku noskaņojumu. VDK strādāja PSKP un Latvijas KP vadībā un bija instruments ar, kura palīdzību uz Sibīriju tika izvesti simtiem tūkstoši latviešu un gadu desmitiem tika vajāti disidenti un latviskas Latvijas aizstāvji. LKP vadībā bija A.Gorbunovs (LC), A.Čepānis (ZZS) un komunistiskās nomenklatūras aparātā augstos amatos strādāja J.Urbanovičs (SC), A.Lembergs (ZZS), prezidents A.Bērziņš (TP/ZZS) un daudzi citi, kas ilgstoši ieņēma vai vēl šodien ieņem augstus amatus ‘neatkarīgās’ Latvijas varas iestādēs un pārvalda mēdijus. Piemēram, pēc Lemberga norādījumiem strādā NRA (tā pati, kas gadu desmitiem ar nosaukumu „Cīņa” sludināja komunistisko propagandu, bet daudzi žurnālisti un politiskā virzība joprojām ir tā pati – kritizēt jebkuru patriotisko spēku un veicināt piekāpšanos Krievijai).

Neko patriotisku nevar teikt arī par laikrakstu Diena – to nodibināja vēl pirmā Godmaņa valdība ar mērķi popularizēt tā laika valdošā grupējuma (t.i. Gorbunova LC) darbību savukārt tagad tā piederot 3 Latvijas oligarhiem, kurus apvieno vēlme pārdot Maskavai visu, ko vien var pārdot un vienlaicīgi kritizēt nacionālās partijas, kuras mēģina tam pretoties.

Bez šīm nepatriotiskajām latviešu avīzēm Latvijā iznāk vairākas avīzes krievu valodā, kuras veicina Krievijas ietekmes pastiprināšanu Latvijā, aicina krievus nerunāt latviski (pat tad ja viņi šo valodu ir skolā mācījušies) un atklāti grauj Latvijas valsts pamatus, piemēram, pieprasot masveidīgi un automātiski piešķirt Latvijas pilsonību okupācijas laikā nelegāli iebraukušajiem. Savukārt par nodokļu maksātāju naudu uzturētais Latvijas valsts radio katru rītu 3 (trīs!) reizes šīs antilatviskās ziņas izklāsta arī latviešu klausītājiem (lai neviens nevarētu izvairīties no Kremļa propagandas arī tad, ja nepērk un nelasa krievu avīzes). Vēl neilgi pirms valodas referenduma Latvijas valsts radio atvēlēja veselu stundu laika kriminālnoziedzniekam un provokatoram Vladimiram Lindermanam lai tas varētu netraucēti izklāstīt savus plānus par Latgales atdalīšanu un par pāreju uz krievu valodu. Manuprāt, visi šie piemēri liecina par ievērojamu VDK ietekmi minēto masu mēdiju darbībā un nav jau brīnums, jo tur vadošos amatos joprojām strādā komunistu laiku ideologi (I.Ābola, Ā. Jansons, Ā.Kļeckins) un par „ekspertiem” tiek uzaicināti tikai nedaudzi speciāli atlasīti ‘nomenklatūras’ runātāji – galvenokārt bijušie komunisti, piemēram Ilga Gore-Kreituse, LKP funkcionāre), J.Rozenvalds, A. Freimanis utml. (kas izmantojot savus amatus, aktīvi izplata sarkano miglu vēl līdz šim brīdim).

Kāda tad viņiem visiem ir līdzība vai atšķirība no DDD?

DDD (Deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija) avīze konsekventi cīnās par Latvijas Saeimas 1996.g.23 augusta deklarācijas izpildīšanu, kas paredz valdībai veikt šīs nosaukumā minētās darbības un avīzē tā ir viena no galvenajām tēmām. Vai avīze kurina naidu? Katrā ziņā tā neaicina uz okupantu integrāciju, bet gan grib lai valdība veicinātu viņu repatriāciju. Daudzi okupanti to mēģina pasniegt kā naida kurināšanu (bet vai arī Jūs domājat, ka būtu slikti, ja viņi pamestu Latviju?). Deokupācija ir latviešu tautas izdzīvošanas jautājums. Ar safabricētiem argumentiem par ‘naida kurināšanu’ avīzi un tās žurnālisti bija iesūdzēti tiesā, bet tiesa atzina DDD par likumu ietvaros strādājošu avīzi un tā turpina publicēt rakstus, kas nepatīk postkomunistiskajai nomenklatūrai. DDD pārpublicē sludinājumus no Krievijas avīzēm, kur Putins un apgabalu vadītāji aicina krievus atgriezties dzimtenē, kamēr Latvijas lielie mēdiji dara tieši otrādi – nepamatoti vaimanā par daba spēka trūkumu Latvijā (kaut arī ir liels bezdarbs) un aicina vēl vairāk krievus doties uz Latviju vai arī pirkt tur nekustamos īpašumus, lai tādejādi dabūtu uzturēšanās atļaujas un papildinātu Latvijas krievu kopienu.

DDD bieži publicē interesantas intervijas ar sabiedrībā populāriem patriotiskiem cilvēkiem, piem. ar Ingrīdu Strodi, Aleksandru Kiršteinu, Dagmāru Beitneri un citiem, kas atmasko Latvijas okupantu un Krievijas aģentu nekaunīgās provokācijas un kritizē valdības neizdarību cīņā pret tām (un tādēļ šo cilvēku viedokļus mēģina noklusēt lielie mēdiji). Lielie mēdiji no šīm DDD tēmām izvairās un līdz ar to necīnās par Latvijas deokupāciju – tātad tie turpina VDK iesākto ceļu uz patriotu nomelnošanu un valsts pārkrievošanu, piem. piešķirot pilsonību pēc iespējas vairāk nelatviešiem un vienlaicīgi mēģinot to nedot vai atņemt latviešiem, kad vien rodas tāda iespēja. Vairāki pseido-patriotisko partiju vadītāji bieži aicina paātrināt pilsonības piešķiršanu okupantiem, bet kuras avīzes tad tos publicē? (ne jau DDD).

Tādejādi, manuprāt, VDK ietekme ir daudz lielāka lielajos mēdijos, nevis DDD. Tiem, kas nav lasījuši DDD paši (bet ir dzirdējuši par to kritiku no NRA, Dienas, LTV utt.), iesaku šo avīzi palasīt un izdarīt secinājumus pašiem. Negribot nāk prātā sen dzirdēts gadījums par kādu maz izglītotu slaucēju, kas uzstājās PSKP kongresā ar runu un teica, ka viņa gan pati nav lasījusi, bet zina, ka Solžņicins ir slikts, jo tā saka laikraksts Pravda.

Protams, ideāli būtu, ja mums izdotos izvairīties no VDK ietekmes visās jomās, bet līdz tam vēl tālu, zinot, ka čekas maisi joprojām nav atvērti (un līdz ar to mēs joprojām nezinām kuri ir šīs apslēptās indes izplatītāji) un vairākums pie varas esošo joprojām tura šos maisus ciet – tātad aizstāv kremļa aģentus un ļauj tiem turpināt viņu graujošo darbu. Un nav šaubu, ka tādu ir daudz, jo Austrumvācijā Stasi arhīvi tika atvērti 1990.gadā un tad atklājās čekas darbības patiesie mērogi – apmēram katrs otrais austrumvācietis ir kaut reizi sadarbojies ar čeku un katrs sestais ir aktīvi strādājis čekas labā. Kamēr čekas arhīvi nav pieejami, varam tikai minēt vai Latvijā šī proporcija bija lielāka vai mazāka. DDD daudzkārt ir pārmetusi Saeimai un valdībai to, ka čekas maisi nav atvērti un arī to, ka valdība nav panākusi lai Krievija atdot no Latvijas izvestos LPSR VDK arhīvus lai beidzot varētu veikt sabiedrības lustrāciju. Latvijas valdība varēja, piemēram, bloķēt Krievijas uzņemšanu Pasaules Tirdzniecības organizācijā (WTO) un pieprasīt apmaiņā LPSR VDK čekas arhīvus, kā arī robežlīguma parakstīšanu bez Abrenes atdošanas, bet tas netika izdarīts un netika pat pieminēts kā iespēja, kaut gan DDD to ierosināja.

Es nevaru apgalvot, ka DDD slejās nekad nav bijis neviens raksts, kura autors ir čekas aģents, bet šādu aģentu ietekme ir nesalīdzināmi lielāka citos minētajos mēdijos. Varu piekrist Skalberga kungam, ka nenāktu par sliktu pārlasīt I.Lešinska „Kalpības gadus” jo tas ļautu vērīgāk paskatīties apkārt un saprast kas strādā Latvijas interesēs un kas tikai izliekas, bet īstenībā stūrē uz austrumiem (te lasītājs pats droši vien var izdarīt secinājumus, zinot kuru partiju (RP jeb ZRP !!) kuri ministri tagad aicina ieviest krievu valodu Latvijas augstskolās un pretojas Rail Baltica dzelzceļa būvei par ko Eiropa dod naudu, bet tajā vietā grib paplašināt dzelzceļu uz Maskavu).

LA un DDD lasītājs.

Maskavas pakalpiņi

No Latvijas Avīzes, drukātās versijas, 2012.g. 2. novembrī:
skat 7.lpp.: http://mod2.la.lv/main1.php?dat=2012-11-02&type=la

  Maskavas pakalpiņi ir visi Latvijas politiķi un partijas, kas saka un apgalvo, ka Latvijas galvenā un gandrīz vienīgā problēma ir ekonomiskā, un tikai viņi zina kā to risināt. Patiesībā Latvijai nav nekādas unikālas, speciālas ekonomiskās problēmas, kas nebūtu visur citur pasaulē. Latvija ir par mazu un Latvijas ekonomija nevar iet uz augšu, ja visapkārt pasaulē ekonomija iet uz leju. Pēdējos 100 gados Eiropā visi iedomājamie ekonomijas modeli tika izmēģināti. Mums nevajag par to vairs strīdēties, bet tikai pieņemt visefektīvākos no tiem, piemēram, Vācijas vai Anglijas vai Igaunijas  un viss. Korupcija, Latvijas izzagšana un oligarhi ir politiska problēma, nevis ekonomiska.
  Pēdējie, kas tā runā, Repše/Balokoņs/Vaitaitis/Mierkalns u.c., ir tikai vēl viens jauns oligarhu grupējums, kas grib tikt pie siles, un nākotnē būs vēl citi. Esiet uzmanīgi, neatbalstiet tādus, ne arī tos, kas slavē Krievijas tirgu, jo cik šprotes tad Krievijā pārdeva VVF, Pabriks un Kalvītis par Abrenes atdošanu?
  BET Latvijā tiešām ir speciāla, unikāla problēma, kas nav nekur citur pasaulē,  un tā ir OKUPĀCIJAS SEKAS. Tās risināšanai nevar lietot citu valstu pieredzi, jo tādas nav. Mums tā jāatrisina pašiem. Tādēļ visām latviešu partijām jāapvienojas ap OKUPĀCIJAS SEKU LIKVIDĒŠANAS programmu.
  Tagad ir īstais laiks krieviem atgriezties savā tēvzemē. Nesen Vladivostokā Putins lepni solīja Hilarijai Klintonei attīstīt Krievijas Āzijas daļu (t.i. 3/4 no Krievijas).  Bet ar ko? Ar vjetnamiešu, korejiešu un ķīniešu darbiniekiem nepietiks – tad Krievijai jāatdod Sibīrija Ķīnai tagad un nav vērts tērēt laiku. Bet laimīgā kārtā gandrīz 3 miljoni nevajadzīgu krievu ir Baltijā un Kēnigsbergā (Karalaučos) un tos Putins var dabūt atpakaļ. Liela daļa no šiem ir militāristu un čekistu bērni, mazbērni un citi ģimenes locekli. Latvija piemēram no dzimšanas vecāki viņiem māca nīst latviešus, ka Latvija ir Krievijas daļa, ka Latvijas neatkarība 1918.g. bija nejauša kļūda utt. Visi šie krievi ir sabojāti un var dzīvot mierīgi tikai Krievijā, sevišķi Krievijā, kādu to veido Putins. Ja kāda zeme ir okupēta, kā Latvija bija, tad, kad okupācija beidzas, visiem okupantiem jādodas prom, jo viņi nevar dzīvot mierīgi un priecīgi starp cilvēkiem pār kuriem viņiem nesen bija vara. Visi psihologi to pateiks.  Krievijas Āzijā ir tik daudz visādas bagātības, ka Maskava tur var maksāt 2 vai 3 reiz lielākas algas un arī ūdens un vide tur ir daudz tīrāki nekā Maskavā.
  Latvijā tikai tie krievi, kas bija Latvijā pirms 1939.g. un viņu pēcteči paturēs Latvijas pilsonību automātiski. Vēl varbūt 10% var palikt, bet mēs viņus pārbaudīsim vienu pēc otra vai viņi ir lojāli latviskai Latvijai un vai mums viņi ir vajadzīgi un noderīgi (un pietiekoši izglītoti).
  Pēc tam mēs ķersimies klāt mūsu pašu kolaboracionistiem un nodevējiem, kā to darīja Norvēģijā pēc 1945.g. Tas, ka Gorbunovs, Godmanis, Aldermane, Kargins un simtiem viņiem līdzīgu vēl staigā brīvi, ir ārprāts.
  Pēc tam vajadzīga godīga jauna privatizācija, no kuras visi latvieši iegūtu, ne tikai oligarhi.
  Tādēļ partijas, kas runā tikai par ekonomiskām lietām, novērš uzmanību no OKUPĀCIJAS SEKU likvidēšanas, un tas ir tieši tas, ko Maskava grib.  Okupācijas laikos latvieši nevarēja runāt par nacionālām lietām, par brīvu Latviju, nevarēja runāt par krievu noziegumiem pret latviešiem, nevarēja kritizēt krievus, nevarēja krievus saukt par okupantiem un kolonistiem, nevarēja teikt lai viņi brauc prom, nevarēja nerunāt krieviski ja krievs to gribēja. Daudzas no šīm lietām ir spēkā vēl šodien, tādēļ nevar teikt, ka Latvija ir īsti brīva. Latvija ir tikai daļēji brīva un ir pēdējais laiks atbrīvot Latviju pilnīgi. Latviešiem jābalso tikai par partijām un cilvēkiem, kas uzņemas un sola to darīt.
  Aivars Slucis

Neticu (Pabrikam)

NETICU
Iekšlietu ministre Linda Mūrniece aiziet no šī darba. Kas būs viņas vietā? Tādu jautājumu uzdod „Latvijas Avīze” 2011.g.19. februārī un aptaujā vairākus speciālistus. Atbildes ir izvairīgas. Rita Aksenoka, bijusī prokurore atceras, ka šai amatā labi veicies Kristovskim, varbūt ir iespējamas maiņas – viņš dotos uz Iekšlietu ministriju, Artis Pabriks – uz ārlietu ministriju. Tāda doma nav nekāds pārsteigums, jo Pabriks visādi centies parādīt, ka viņu interesē šis amats. 19. februārī, kad Kristovskis bija devies komandējumā uz ASV, Pabriks pavadīja Zviedrijas ārlietu ministru Kārli Biltu uz Līgatni, kur padomju laika varasvīri 9 metru dziļumā bija iekārtojuši sev patvertni kara gadījumā.
Es personīgi neticu Pabrikam kā politiķim, ne tikai neticu, bet baidos, ka no viņa var iznākt Munters nr 2. Atceroties ar kādu centību viņš rūpējās par robežlīgumu ar Krieviju, manī aug tikai noraidoša attieksme pret viņu. Kad pirms dažiem gadiem aktualizējās jautājums par kompensācijām ebreju kopienai, viņš skaidroja, ka vajadzēs maksāt, jo tā mēs parādītu savu attieksmi pret holokaustu. Tāds domu gājiens bija kaut kas briesmīgs. Arī šogad, kad atkārtoti politiķi sprieda par ebreju kopienas interesēm un mūsu valsti apmeklēja ASV departamenta sūtīts cilvēks Duglass Deividsons, Pabriks pauda izpratni par ciemiņa mērķiem. Pabriks ar savas partijas –Sabiedrība Citai Politikai - biedriem panāca, ka koalīcijā nepieņēma Nacionālās apvienības deputātus. 22.febr. TV Valsts Kontroles vadītāja Inguna Sudraba paziņoja, ka Aizsardzības ministrijā nelietderīgi iztērēti divi miljoni latu. Pabriks nepārliecinoši taisnojās.
2011.g.februārī vizītē ASV bija Ģirts Valdis Kristovskis un godam apliecināja sevi kā gudru ārlietu ministru. Tiem, kam patīk pļāpāt par ministru rotāciju, nāksies savus ieteikumus paturēt pie sevis.
ATIS SKALBERGS

Partiju mainīšana dažiem atmaksājas

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=86827

Komponists Imants Kalniņš ZZS sarakstā noslīdējis uz pēdējo vietu

"Pārbēdzēji", "nodevēji", "žurkas no grimstoša kuģa" – tā vēlētāji mēdz lamāt partiju mainītājus. Tomēr pie vēlēšanu urnām viņi pret šiem kandidātiem bijuši labvēlīgi noskaņoti.

No redzamākajiem Saeimas deputātu kandidātiem, kas pēdējā sasaukuma laikā mainījuši partijas, vēlētāji sodījuši tikai divus – Imantu Kalniņu un Vairu Paegli. Pārējiem provizoriskie rezultāti arī turpmāk sola iespēju strādāt Saeimā.

Vissmagāk vēlētāju nežēlastībā kritis komponists Imants Kalniņš, kurš no ceturtās vietas Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Rīgas apgabala sarakstā pamanījās noslīdēt uz pēdējo – 32. vietu. Kalniņš neilgi pirms vēlēšanām pameta "TB"/LNNK par labu zaļajiem zemniekiem, bet acīmredzami nav paguvis iekarot ZZS vēlētāju uzticību. Turklāt vēlētāji kopumā šogad ir bijuši krietni uzmanīgāki un atstājuši zem svītras arī citus mūziķus un sportistus (Ieva Akuratere, Viktors Ščerbatihs, Aivars Visockis). Kā lielais vairākums vēlēšanu zaudētāju, arī I. Kalniņš stāsta, ka nemaz nav vēlējies vairs būt par deputātu. "Paldies Dievam, ka vēlētāji tā izlēma. Varēšu vairāk pievērsties mūzikas rakstīšanai," teica komponists. Savas politiskās nepopularitātes cēloņus gan viņš nevēloties analizēt.

Līdzīgi izsakās arī Vaira Paegle, kas Tautas partiju nomainīja pret "Vienotību", bet tomēr palika "zem strīpas". Pēc mandāta nolikšanas viņa plāno pamest ne tikai politiku, bet arī Latviju un doties pie savas ģimenes, kas atgriezusies uz dzīvi Amerikā. Jāpiebilst gan, ka Paegles situācija bijusi krietni citāda nekā Kalniņam, jo viņa nav vis slīdējusi uz leju, bet gan pacēlusies no 25. vietas "Vienotības" Rīgas apgabala sarakstā līdz 10. vietai, bet ar to nav pieticis iekļūšanai parlamentā. "Es nemaz negaidīju tik labu rezultātu, jo apzināti nepiedalījos nekādās kampaņas aktivitātēs. Droši vien vēlētāji novērtēja manus centienus ārpolitikā, jo, objektīvi vērtējot, nedomāju, ka man ir bijuši lieli sasniegumi iekšpolitikā. Toties darīju visu, lai Eiropas Padomes asamblejā un NATO Parlamentārajā asamblejā tiktu sadzirdēta arī Latvija un tās intereses," vērtēja Paegle.

Toties citiem pārbēdzējiem partiju maiņa izrādījusies veiksmīga. Piemēram, parlamentārietis jau kopš Augstākās padomes laikiem Dzintars Ābiķis strādās arī nākamajā Saeimā. Ābiķis pirms gada tika izslēgts no Tautas partijas un drīz vien pievienojās citu bijušo tautpartijiešu – Aigara Štokenberga un Arta Pabrika – nodibinātajai partijai "Sabiedrība citai politika". Visi trīs ievēlēti no apvienības "Vienotība" saraksta. No "Vienotības" saraksta ievēlēts arī pašreizējais kultūras ministrs Ints Dālderis, kurš laikus nomainīja TP pret "JL".

Cits tautpartijietis – Jānis Klaužs – pievienojās ZZS. Turklāt vēlētāju vērtējumā viņš kļuvis par šīs apvienības Latgales apgabala saraksta vispopulārāko kandidātu, apsteidzot gan bijušo Daugavpils mēru Rihardu Eigimu, gan saraksta "lokomotīvi" Staņislavu Šķesteru. Savukārt bijušais ZZS pārstāvis Visvaldis Lācis nākamajā Saeimā iekļuvis kopā ar "Visu Latvijai" jauniešiem no Vidzemes apgabala. Kandidātu lēkāšana pa partijām notiek arī kreisajā flangā. Tā Nikolajs Kabanovs prata laikus prognozēt "PCTVL" krahu un pārmesties uz "Saskaņas centru", no kura arī iekļuvis nākamajā Saeimā.

Mētāšanās pa dažādām partijām ne vienmēr ir nosodāma, bet atsevišķos gadījumos tā uzskatāma par normālu demokrātiska procesa sastāvdaļu, pārliecināts Vēlēšanu reformu biroja priekšsēdētājs Valdis Liepiņš. "Ir gadījumi, kad partijas vairākuma un biedra domas dalās kādā principiālā jautājumā. Piemēram, ja partija atbalsta Abrenes atdošanu, tad biedram, kurš vēlas saglabāt Abreni Latvijai, ir morālas tiesības šādu partiju pamest. Problēma tikai tā, ka ar principu var piesegties arī pašlabuma meklētāji," uzskata eksperts. Viņš arī pieļāva, ka Latvijā vairākums partiju mainīšanas gadījumu ir bijuši tieši pašlabuma meklēšanas, nevis principa pēc.

Vaira Paegle, PS, TP

Ilgstoši dabojusies TP un kopā ar TP balsojusi par Abrenes atdošanu un par visiem citiem nodevīgajiem TP lēmumiem.

http://www.cvk.lv/cgi-bin/wdbcgiw/base/komisijas2010.CVKAND10.kandid2?NR1=5&cbutton=18222637821

Dzimšanas gads: 1942
Ārvalstu pilsonība: nav
Dzīves vieta: Rīga
Izglītība: augstākā
Pabeigtas šādas mācību iestādes: Ņūhemšīras Universitāte, ASV, 1967, maģistra grāds starptautiskajās attiecībās
Tafta Universitāte, ASV, 1964, bakalaura grāds vēsturē un starptautiskajās attiecībās
Darba vietas un amati: LR 9.Saeima, deputāte
LR Saeima, Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja
Baltijas un Melnās jūras alianse, valdes locekle
Valsts valodas prasmes pašnovērtējums: tekoši
Tautība: latviete
Ģimenes stāvoklis: precējusies
Īpašumi:
1. Kandidāta īpašumā vai valdījumā (arī sakarā ar nodibināto aizbildnību vai aizgādnību) esošie nekustamie īpašumi (to veids un atrašanās vietas)
māja un zeme (kopīpašumā) ASV (īpašumā)
dzīvoklis (kopīpašumā) Rīga (īpašumā)
māja un zeme (kopīpašumā) Rīga (īpašumā)
zeme Staicele (īpašumā)
māja un zeme Rojas novads (īpašumā)
2. Kandidātam piederošie valsts institūcijās reģistrējamie transportlīdzekļi (sauszemes, gaisa un ūdens transporta līdzekļi - to veids, izlaides un reģistrācijas gads) - nav
3. Nekustamie īpašumi (to veids un atrašanās vietas), kurus kandidāts iznomā citām personām vai nomā no citām personām
dzīvokļu nams Rīga (iznomā)
4. Kandidāta parādsaistību summa, ja parādsaistību vērtība katrā gadījumā atsevišķi vai kopā pārsniedz 20 valdības noteiktās minimālās mēnešalgas - nav
5. Kandidāta izsniegto aizdevumu summa, ja aizdevumu vērtība katrā gadījumā atsevišķi vai kopā pārsniedz 20 valdības noteiktās minimālās mēnešalgas - nav
6. Kandidātam piederošas kapitāla daļas (akcijas, pajas), norādot kapitāla daļu skaitu un summu - nav
7. Kandidāta skaidrās naudas uzkrājumi, ja to summa pārsniedz 500 latus - nav
8. Kandidāta bezskaidrās naudas uzkrājumi un bezskaidrās naudas norēķinu karšu kontu atlikumi, ja to summa pārsniedz 500 latus (norādot katra bezskaidrās naudas uzkrājumu turētāja vai bezskaidrās naudas norēķinu kartes izdevēja nosaukumu)
Bank of America 143520 USD
Swedbank 1286,73 LVL
9. Kandidātam piederošie vērtspapīri sadalījumā pa to veidiem [norādot to veidu, skaitu, summu (nominālvērtībā) un juridiskās personas - vērtspapīru eminenta - nosaukumu, privatizācijas un kompensācijas sertifikātiem norādot tikai to skaitu] - nav

Deputātu kandidāts(-e) ir norādījis(-usi), ka nav sadarbojies(-usies) ar PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestiem, izlūkdienestiem vai pretizlūkošanas dienestiem kā šo dienestu ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs.

http://www.pilsoniska-savieniba.lv/?&s=1279526559&fu=i&id=1280158953

Dzimusi: 1942. gadā Rīgā

Izglītība: maģistra grāds starptautiskajās attiecībās Ņūhempšīras universitātē ASV

Nodarbošanās: Saeimas deputāte, Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja, Baltijas–Melnās jūras alianses valdes locekle

Iepriekšējā darba pieredze: NATO Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja, ilgus gadus darbojusies Saeimas Ārlietu un Eiropas lietu komisijā, Stratēģiskās plānošanas un attīstības nodaļas direktore, vadības konsultante

gazprom akcijas par Abrenes pārdošanu?

Par virsrakstā minēto tēmu ir daudz rakstīts, bet lieta lidz galam laikam vēl nav skaidra (kaut gan parasti nav dūmi bez uguns).
Viens no šādiem rakstiem ir par TP "vecbiedra" Gundara Bērziņa neviltoto 'sašutumu', ka par šo tēmu vispār uzdrošinās runāt un to izmeklēt, skat:
http://easyget.lv/latvija-un-pasaule/read/6154/
Teksts zemāk iekopēts no šī raksta:

Gundars Bērziņš: Tika veikta Kalvīša telefonsarunu noklausīšanās

"Šobrīd [Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis] Kažociņš apgalvo, ka noklausīšanās iet mazumā. Visu pārbauda prokurors, un viss ir likumīgi. Bet tad tiek lietots cits paņēmiens - lai formāli saņemtu likumīgu noklausīšanās sankciju, tiek rakstīti visādi ziņojumi par jebkuru cilvēku," uzskata Bērziņš.
...
Pēc viņa vārdiem, "nesen viens ziņotājs uzrakstīja - viņam šķietot, ka saistībā ar Latvijas un Krievijas robežlīguma noslēgšanu premjers Aigars Kalvītis, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) un premjera padomnieks Pēteris Ustubs varētu būt saņēmuši "Gazprom" akcijas".

"Lai gan to var viegli pārbaudīt, uz šā absurdā ziņojuma pamata tika ierosināta pārbaudes lieta, tika uzsākta viņu telefona sarunu noklausīšanās, novērošana, sarakstes kontrole. "
...
"Es nebrīnos, ka šādām darbībām ir dota sankcija: viena lieta ir muļķīgais ziņojums, pavisam cita, ja ar šādu pieteikumu nāk tik nopietna iestāde kā SAB. Tad tas jau ož pēc valsts nodevības, tāpēc tiesnesis neriskēs nedot sankciju."