Rāda ziņas ar etiķeti krišjānis kariņš. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti krišjānis kariņš. Rādīt visas ziņas

otrdiena, 2018. gada 24. jūlijs

Partiju avangards gatavs uzvarām - sarakstu līderi



 
Saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas sniegto informāciju šajās Saeimas vēlēšanās varētu piedalīties līdz 16 politiskajām organizācijām. Pagaidām neviena no tām savu sarakstu komisijā nav iesniegusi, tādēļ nevaram būt droši, kā savus redzamākos politiķus partijas būs izvietojušas pa vēlēšanu apgabaliem, taču nopietnākie spēlētāji un trokšņa taisītāji pieteikuši savus premjera amata kandidātus, kuriem uz saviem pleciem būs jāiznes smagākās no publiskajā telpā redzamajām priekšvēlēšanu cīņām. Ar dažiem izņēmumiem partijas uzticējušās pieredzei.
Ja atceras iepriekšējās Saeimas vēlēšanas, tad partijas savus pārstāvjus pie Centrālās vēlēšanu komisijas durvīm bija gatavas nosūtīt stundām ilgi pirms to atvēršanās sarakstu saņemšanai. Lielā mērā tas tika darīts tādēļ, lai izmantotu dārgo iespēju pagozēties televīzijas kameru priekšā, jo interneta iespējas polittehnologi un paši politiķi vēl nebija apguvuši pietiekamā līmenī. Tagad ekspozīciju vēlētāju priekšā daudz vienkāršāk iegūt internetā. Tiesa, kavēšanās ar sarakstu iesniegšanu skaidrojama arī ar to, ka partijas joprojām turpina veidot sarakstus, bet tas ir process, kas prasa gan laiku, gan enerģiju, gan nervus, jo nereti jāsaskaras ne tikai ar vērtīgu kadru deficītu, bet jau esošo politpersonību personīgajām ambīcijām, kas nereti ir pretrunā ar partijas interesēm kopumā.
Jauniņais
Taču atrast vienu personu, kas būtu gatava uzņemties vismaz kandidēt premjerministra amatam, ja ne pilnā nopietnībā arī pašu amatu, šķiet, ir daudz vienkāršāk. Par ko liecina fakts, ka vismaz redzamākās partijas jau pieteikušas savus kandidātus, starp kuriem tikai viens uzskatāms par politikā nepieredzējušu, kaut politiķu diktēto noteikumu radītās zemūdens straumes jau iepazinušu, – Aldis Gobzems.
A. Gobzema pirmā nopietnā saduršanās ar lielo politiku un viedokļu līderiem tajā noteikti bija laikā, kad viņš sāka strādāt Tieslietu ministrijā, kurā, pateicoties ietekmīgai aizmugurei, ātri uztaisīja veiksmīgu karjeru. Taču kaut kas viņu tajā neapmierināja, un viņš ātri konvertējās, lai kļūtu par zvērinātu advokātu.
Interesanti, ka advokāta gaitas viņš uzsāka pie Romualda Vonsoviča, kuru tagad A. Gobzems vaino dažādos krimināli sodāmos nodarījumos. Tiesībsarbājošās iestādes neko R. Vonsovičam nav inkriminējušas.
Nākamo zvaigžņu stundu A. Gobzems piedzīvoja, kad kļuva par pārstāvi tiesā Zolitūdes traģēdijā cietušajiem un paziņoja par savas advokāta prakses sašaurināšanu, lai ar nedalītu enerģiju palīdzētu tikai viņiem. Taču ilgi ar šīs lietas ietvaros iegūto sabiedrības atziņu advokātam nepietika, un viņš tiesāšanās laikā iegūto reitingu vēlējās konvertēt politikā. Runā, ka ļoti uzstājīgs viņš bijis sarunās ar tolaik vēl spēcīgo Vienotību, kuras rindās viņš vēlējās cīnīties par Rīgas mēra amatu, taču saņēma atteikumu.
Jau kopš gaitu uzsākšanas Tieslietu ministrijā un ar to saistītās struktūrās kolēģi, runājot par A. Gobzemu, nereti izmantoja vārdkopu «ļoti grib būt sabiedrības uzmanības centrā». Tādēļ nav brīnums, ka savu nākamo izdevību viņš saskatījis aktiera un Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa skaļajā politprojektā KPV LV, no kura viņš izvirzīts premjerministra amata kandidāta amatam. Eksperti par viņa iespēju realizēt savas ambīcijas ir ļoti kritiski, taču izslēgt iespēju, ka viņš tiek ievēlēts Saeimā, nevēlas.
Aizvainotais
Otrs politikā mazāk pieredzējušais premjerministra amata kandidāts ir bijušais žurnālists Andrejs Mamikins, kas savas televīzijas karjeras laikā tika dēvēts par «labo krievu». Šo sabiedrības novērtējumu bija pamanījuši tolaik vēl par Saskaņas Centru sevi dēvējošās partijas vadība, kas joprojām cīnās par tādu personu piesaistīšanu sarakstam, kas ļautu sagraut latvisko un krievisko elektorātu sadalošo mūri, un iekļāva viņu savā Eiropas Parlamenta vēlēšanu sarakstā.
Aprēķins bija pareizs – A. Mamikins Eiroparlamentā tika ievēlēts, bet tur ātri zaudēja saikni ar Saskaņu un lēnām pieslējās Latvijas Krievu savienībai (LKS) un tās līderei Tatjanai Ždanokai. Pēdējos gadus viņš nav kautrējies asi kritizēt Saskaņu par tās nostāju krievvalodīgos skarošajos jautājumos un, izmantojot Eiroparlamenta deputāta statusu, radījis pozitīvu fonu Krievijas politikai, piemēram, Sīrijā. Tādēļ viņa piesliešanās LKS nevienu nepārsteidza. Tiesa, iespēja kļūt par premjeru A. Mamikinam ir vēl mazāka nekā A. Gobzemam, jo tiek uzskatīts, ka LKS vienīgā cerība iekļūt Saeimā ir, piesaistot dusmīgākos Saskaņas vēlētājus, kuriem nepatīk Saskaņas attieksme, piemēram, pret izglītības sistēmas reformu, taču ar to var nepietikt, lai pārvarētu liktenīgo piecu procentu barjeru.
Nomināli vērtējot, A. Mamikina pamestajai Saskaņai un tās premjera amata kandidātam Vjačeslavam Dombrovskim būtu vērā ņemamas izredzes atkal kļūt par Saeimas lielāko frakciju un veidot valdību. Partiju reitingos Saskaņa ir vispopulārākā partija, tā pacentusies un piesaistījusi arī latviskajā elektorātā zināmus kandidātus un pat lauzusi ilggadējo līgumu ar Krievijas varas partiju Vienotā Krievija. Taču Saskaņa, ilggadēji izdabājot krievvalodīgo nostalģijai pēc bijušajiem laikiem, iedzinusi sevi stūrī, no kura izlauzties, vismaz šajās vēlēšanās, tai nebūs iespējams – neviena tā dēvētā latviskā partija ar to koalīciju neveidos. Šādam scenārijam ticošos grūti atrast un nelīdzēs Saskaņai arī Vj. Dombrovska līdz šim teju nevainojamā reputācija. Gluži otrādi, pievienojoties Saskaņai, Vj. Dombrovskis, kuru plašāka publika iepazina Zatlera Reformu partijas rindās, savu reputāciju iedragāja, neuzlabojot sabiedrības attieksmi pret Saskaņu.
Pragmatiķis un tā sekotāji
Visstabilāk pašlaik var justies Zaļo un zemnieku savienība un tās premjerministra amata kandidāts – esošais Ministru prezidents Māris Kučinskis. Par to, ka valdības veidošanas gods tiks uzticēts tieši šim politiskajam spēkam, ir pārliecināta gan partijas vadība, gan politikas eksperti. M. Kučinskis pieredzi smēlies, gan vadot Valmieras pašvaldību, gan kā Latvijas reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs. Šajā amatā viņš nokļuva jau kā Tautas partijas biedrs.
Gan eksperti, gan pašreizējas favorīts ZZS lēš, ka galvenā tā sabiedrotā valdības veidošanā būs Nacionālā apvienība ar tās pasīvo premjera kandidātu, Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli, kas vēlēšanās piedalīsies tikai daļēji, jo Eiroparlamenta mandātu viņš gatavs nolikt tikai tad, ja Valsts prezidents viņam uzticēs valdības veidošanu. Šī nav pirmā reize, kad R. Zīle vēlēšanās piedalās šādā pusstatusā, taču Nacionālā apvienība spītīgi turas pie šā modeļa. Tas radījis versijas, ka apvienībai nemaz nav ambīciju kļūt par premjera partiju un tai ir labi ar tām kompetencēm, kas tai uzticētas pašlaik – Tieslietu, Kultūras un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas. Partijas retorika liecina, ka arī nākamajā sasaukumā vismaz Tieslietu ministrijas grožus tā nebūs ar mieru kādam atdot.
Līdzīgi R. Zīlem pusstatusā kandidējošā Krišjāņa Kariņa vēlēšanās vadītā Jaunā Vienotība, Jāņa Bordāna vadītā Jaunā konservatīvā partija, Edvarda Smiltēna Latvijas Reģionu apvienība un Arta Pabrika papildinātā Attīstībai/PAR pagaidām vēl neprognozējamās proporcijās, visticamāk, aizpildīs tās vietas, kas ZZS un Nacionālajai apvienībai garantēs stabilu koalīciju. Visi šie kandidāti ir gana pieredzējuši politiskajās cīņās un piedzīvojuši ne vienu vien zaudējumu, lai spētu pieņemt kompromisu un pievienotos visādi citādi kritizētajai ZZS. Šādu iespēju nespēj noliegt pat bijušais tieslietu ministrs J. Bordāns, kuram ir principiāli iebildumi pret ZZS un to veidojošajām partijām, bet viņa vadītajai organizācijai samilzis konflikts ar Nacionālo apvienību.
 

pirmdiena, 2018. gada 2. jūlijs

“Jaunā Vienotība” un Latgales partija vienojas par kopīgu startu 13.Saeimas vēlēšanās

http://www.la.lv/jauna-vienotiba-un-latgales-partija-vienojas-par-kopigu-startu-13-saeimas-velesanas/

Pirmdien, 2.jūlijā, partiju apvienības “Jaunā Vienotība” valdes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš un Latgales partijas valdes priekšsēdētājs Aldis Adamovičs parakstīja sadarbības līgumu par abu partiju kopīgu startu gaidāmajās Saeimas vēlēšanās, informē Sandris Sabajevs, partijas “Vienotība”, partiju apvienības “Jaunā Vienotība” preses sekretārs.
Līdz ar Latgales partijas pievienošanos, partiju apvienībā “Jaunā Vienotība” kopīgai dalībai 13.Saeimas vēlēšanās gatavojas sešas partijas – “Vienotība”, “Kuldīgas novadam”, “Tukuma pilsētai un novadam”, “Valmierai un Vidzemei”, “Jēkabpils reģionālā partija” un “Latgales partija”.
“Esmu gandarīts, ka mūsu sarunas ir vainagojušās ar vienošanos par kopīgu startu Saeimas vēlēšanās. Līdz ar Latgales partijas pievienošanos “Jaunās Vienotības” komandai esam ieguvuši plašu pārstāvniecību Latvijas novados. Esmu pārliecināts, ka kopīgiem spēkiem vēlēšanās iegūsim arī plašu pārstāvniecību Saeimā,” uzsvēra K.Kariņš, “Jaunās Vienotības” valdes priekšsēdētājs.
“Latgales partijai jau vēsturiski ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar “Jauno Vienotību” veidojošām politiskām partijām, tādēļ esam izlēmuši to turpināt arī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Šis sadarbības līgums skaidri apliecina, ka Latgales partija kā politisks spēks 13.Saeimas vēlēšanās startē kopā ar “Jauno Vienotību”,” pauda A.Adamovičs, Latgales partijas valdes priekšsēdētājs.

trešdiena, 2018. gada 9. maijs

«Vienotība» pārtaps par «Jauno Vienotību»

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/vienotiba-partaps-par-jauno-vienotibu.a275735/

20. aprīlis
Līdzšinējā varas partija " Vienotība", kura pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām ir piedzīvojusi strauju reitingu kritumu, tagad izmēģinās laimi ar jaunu nosaukumu – “Jaunā Vienotība”, liecina LTV Ziņu dienesta  rīcībā esošā informācija.
“Jaunā Vienotība” būs partiju apvienība ar Tukuma, Kuldīgas un Vidzemes partijām. Atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām pagaidām nav skaidrs, vai tai izdosies sadarboties ar Latgales partiju.
“Jaunās Vienotības” identitāte arī turpmāk būs zaļa, bet ar jaunu logo. 
Partija neoficiāli arī apspriedusi iespējamos sarakstu līderus un tie varētu būt ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs Rīgā, labklājības ministrs Jānis Reirs Zemgalē, Inese Lībiņa-Egnere - Kurzemē, bet Latgalē – ekspremjere Laimdota Straujuma. Pagaidām lielākās neskaidrības ir par to, kurš būs Vidzemes saraksta līderis. Pirmajam numuram tiek apspriesta gan Hosama abu Meri, gan Kārļa Šadurska, gan Ainara Latkovska kandidatūra.
Bet par Ministru prezidenta amata kandidātu varētu tikt izvirzīts līdzšinējais Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kurš, iespējams, Saeimas vēlēšanās nekandidēs.
KONTEKSTS:
“Vienotības” popularitātes reitings jau ilgstoši nesasniedz pašas partijas cerētos rezultātus, kas novedis arī pie politiskā spēka vadības maiņas – Andris Piebalgs no vadītāja amata atteicās pēc tam, kad nebija izdevies sasniegt cerētos mērķus. Tāpat “Vienotību” pameta vairāki pazīstami politiķi, tostarp seši Saeimas deputāti pievienojās partijai “Kustība Par!”, no tās aizgāja arī Edvards Smiltēns un rudenī no partijas izslēdza tās kādreizējo līderi Solvitu Āboltiņu, kas atstāja arī Saeimu.  Par partijas līderi ievēlēts Arvils Ašeradens, bet Saeimas frakcijas vadība uzticēta Hosamam abu Meri.
Ašeradens februārī partijas domes sēdē atzina, ka  “Vienotība” šobrīd ir vēsturiskā punktā, kur katrs pieņemtais lēmums var būt izšķirīgs politiskā spēka nākotnei.  
SKDS aptaujas pēdējos mēnešos liecina, ka “Vienotību” atbalsta aptuveni 5%.  Taču liels ir neizlēmušo skaits, un, sadalot viņu balsis proporcionāli, iespējams, “Vienotība” var pārvarēt 5% barjeru iekļūšanai parlamentā. 

ceturtdiena, 2018. gada 12. aprīlis

«Vienotība» pauž bažas par Latvijas atgriešanu Krievijas ietekmes zonā

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/773937-vienotiba_pauz_bazas_par_latvijas_atgriesanu_krievijas_ietekmes_zona


«Vienotības» politiķi šodien partijas domes sēdē kritizēja valdošās koalīcijas partnerus - Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), paužot bažas par iespējamu Latvijas atgriešanu Krievijas ietekmes zonā.
«Vienotības» valdes loceklis Vilnis Ķirsis norādīja, ka politiķis Aivars Lembergs daudzus gadus vēlēšanās bija Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) premjera kandidāts, lai arī NATO karavīrus saucis par okupantiem, bet pāreju uz mācībām latviešu valodā - par provokāciju. Līdz ar to Lembergs varētu būt Kremļa ietekmes aģents vai ir vismaz Kremlim noderīgs indivīds, uzskata Ķirsis.
Viņš kritizēja ZZS, pieminot šī politiskā spēka ministru tikšanos ar Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva vietnieku Arkādiju Dvorkoviču. Tāpat Ķirsis pauda, ka Eiropas Parlamenta deputāte Iveta Grigule ievēlēta no ZZS saraksta, bet tagad viņa ar Tatjanu Ždanoku (LKS) un Andreju Mamikinu aizstāvot Krievijas intereses.

Ķirsis piebilda, ka ZZS kopā ar «Saskaņu» veido koalīciju Jūrmalas domē, lai arī «Saskaņas» deputāti Elizabeti Krivcovu Drošības policija savulaik esot atzinusi par Krievijas ietekmes aģenti Latvijā.

Ķirsis uzskata, ka oligarhu mērķis ir izveidot tādu valdību, kurā ZZS, «Saskaņai» un viņu pakalpiņiem būtu vairākums, un tas nozīmētu doties virzienā uz Latvijas atgriešanu Krievijas ietekmes zonā.
ZZS savās runās kritizēja arī citi «Vienotības» politiķi. Krišjānis Kariņš norādīja, ka nodokļu jomas reformu veicot ierēdņi, nevis politiķi. Arī veselības aprūpē ierēdniecība «dzen reformu uz priekšu», bet nozares ministre neiesaistās. Šādā «kolektīvā bezatbildībā» varot tikai tālāk «iebraukt auzās», tāpēc tas nedrīkst turpināties, akcentēja Kariņš.

svētdiena, 2013. gada 3. marts

Latvijas Gazpromizācija un Latvijas nodevēji, kas to atbalsta

Te ir tie nodevēji, kas slegtā sēdē atbalstīja Krivijas monopola turpināšanu Latvijas enerģētikas jomā.
Lūdzu neaizmirstiet visus šos izsvētrot nākošajās vēlēšanās:

Vjačeslavs Dombrovskis(RP) Priekšsēdētājs
Jānis Dūklavs(ZZS) Priekšsēdētāja biedrs
Jānis Tutins(SC) Sekretārs
Zanda Kalniņa-Lukaševica(RP)
Dzintars Kudums (VL-TB/LNNK)
Ingmārs Līdaka(ZZS)
Romāns Naudiņš(VL-TB/LNNK)
Klāvs Olšteins(Olšteina "sešinieks")
Dmitrijs Rodionovs(SC)
Artūrs Rubiks(SC)
Edvards Smiltēns (VIENOTĪBA)
Dzintars Zaķis(VIENOTĪBA)

Ivars Zariņš(SC)


Krišjānis Kariņš: Latvija Krievijas gāzes gūstā


http://www.delfi.lv/news/comment/comment/krisjanis-karins-latvija-krievijas-gazes-gusta.d?id=43106188


Krišjānis Kariņš, Eiropas Parlamenta deputāts (Vienotība)


Šonedēļ Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāti pārsteidza ar pēkšņu lēmumu virzīt likumdošanu, kas nostiprinātu "Gazprom" (Latvijas gāze) monopola tiesības mūsu valstī. Doma mums tiek pasniegta gan no otras puses - "atlikt" gāzes tirgus liberalizāciju - taču rezultāts ir tieši tas pats.
Dienu pirms Saeimas Tautsaimniecības komisijas savdabīgā lēmuma tajā paviesojās Latvijas gāzes vadītājs ar priekšlikumu likumā nostiprināt viņa vadītā uzņēmuma monopola tiesības mūsu valstī. Presē lasāms, ka pretī viņš solīja gāzes cenu atlaides. Kā klaušu laikos, muižkungs bija ieradies pie saviem dzimtcilvēkiem ar priekšlikumu, pretī solot rītdien savu padoto nenopērt. Ir ļoti grūti saprast, kas motivēja Saeimas deputātus (neviens no klātesošiem nenobalsoja pret) tik ātri bez publiskām diskusijām piekrist šādai prasībai - gandrīz vai ultimātam. Tā vietā, lai Latvijas likumos stiprinātu gāzes monopolista tiesības, mūsu likumdevējiem būtu jāstrādā kopā ar ekonomikas ministru, lai 2017.gadā (kad beigsies privatizācijā noteiktais monopola stāvoklis) būtu izstrādāta likumdošana, kas veicinātu veselīgu konkurenci gāzes sektorā. Diemžēl šajā jomā darīts gauži maz, varētu pat teikt - nekas.
Kad 1997.gadā Latvijas gāze bija bankrota priekšā, toreizējā valdība nodeva privatizācijai šo valstij piederošo uzņēmumu, kā rezultātā Krievijas Gazprom guva faktisko kontroli pār to. Lai saldinātu privatizācijas noteikumus, šim uzņēmumam iedeva 20 gadu tiesības (līdz 2017.gadam) būt par monopola gāzes piegādātāju Latvijā, ar papildus eksluzīvām tiesībām izmantot vērtīgo Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Kopš tā laika, uzņēmums ir attīstījies, ieguldījis infrastruktūrā un veiksmīgi pelnījis naudu, par ko mēs visi esam maksājuši caur gāzes un elektrības tarifiem. Krievijas Gazprom ir papildus izmantojis Inčukalna krātuvi savām vajadzībām, ziemas mēnešos eksportējot gāzi no Latvijas atpakaļ uz Rietumkrieviju, kur viņiem pašiem trūkst kapacitātes sevi nodrošināt ziemas mēnešos. Latvija kalpo kā bezmaksas gāzes noliktava Krievijai.
Visus šos gadus mūsu gāzes tarifus ir noteikusi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kas aprēķina tos pēc noteiktām formulām, balstoties uz gāzes iepirkumu cenām un uzņēmuma izmaksu struktūru. Ir svarīgi atzīmēt, ka Gazprom kā mātes uzņēmums ir varējis tiešā veidā kontrolēt sava meitas uzņēmuma Latvijas gāzes iepirkuma cenu. Kā labi atceramies, 20% un pat 30% cenu kāpumi gada laikā nav bijusi reta parādība. Kur nav konkurences, monopolists dara tā, kā pašam liekas labāk. Mūsu izvēle visus šos gadus ir bijusi - vai nu piekrist gāzes tarifiem, vai arī ziemā salt. Skarba izvēle.
Eiropas Savienības likumdošana ir visnotaļ precīzi tēmēta uz patērētāju (iedzīvotāju) aizsardzību no jebkura monopola diktāta. Tā, piemēram, telekomunikāciju tirgus ir kļuvis atvērts konkurencei, no kā esam ieguvuši zemus, operatoru savstarpēji konkurējošus tarifus. Arī enerģētikā ES likumdošana ir vērsusies pret monopoliem, spiežot visām valstīm atvērt enerģētikas tirgu konkurencei, atdalot sadales tīklus no enerģētikas ražotāja. Gāzes tirgus arī ir pakļauts konkurences noteikumiem, taču Somijai, Latvijai un Igaunijai ir "atruna" no šīm prasībām tik ilgi, kamēr joprojām fiziski esam izolēti no pārējiem Eiropas gāzes tīkliem un savienoti vienīgi ar Krievijas gāzes piegādātāju. Galu galā, nevar būt konkurences, ja fiziski nevienam citam uzņēmumam kā Gazprom nav iespēja izmantot esošos sadales tīklus.
No Eiropas Savienības ir pieejams finansējums sašķidrinātās gāzes termināļa (SGT) būvniecībai Baltijas tirgū. Baltijas valstu gāzes tīklu izolētību no pārējās Eiropas var izbeigt vai nu būvējot gāzes vada savienojumu no Polijas uz Lietuvu, vai arī ceļot reģionālo SGT. Šāds terminālis varētu uzņemt gāzi, kas tiek transportēta kuģu kravās atdzesētā un sašķidrinātā formā. Pēdējos gados tā ir bijusi pat uz pusi lētāka nekā cauruļvadu gāze. Valstis, kurās ir SGT, ir daudz ieguvušas pēdējos gados - to iedzīvotājiem ir krietni zemākas gāzes cenas, nekā mums. Lai šādu termināli uzceltu, nepieciešama Baltijas valstu vienošanās par kopēju projektu. Diemžēl šī vienošanās joprojām nav panākta, tā reāli apdraudot Eiropas līdzfinansējuma saņemšanu un termināla celtniecību.
Protams, šī situācija ir visnotaļ izdevīga Gazprom monopolam. Šis uzņēmums labi saprot, ka tiklīdz būtu SGT, izbeigtos, tā iespējas mums diktēt savas cenas. Konkurence to vairs nepieļautu. Šādā kontekstā arī ir jāuztver Latvijas gāzes vadītāja ierašanos Saeimas komisijā ar savu priekšlikumu - monopols cenšas visiem līdzekļiem nostiprināt un pagarināt savas privilēģijas. Ja mūsu likumdošana stiprinātu gāzes monopola tiesības, tas jo vairāk attālinātu iespēju, ka jebkad kāds konkurents nopietni domātu par darbības izvēršanu Baltijas tirgū. Šodien par likuma pieņemšanu (paklausīšanu) Gazprom var pretī solīt lētākas cenas, taču - kas būs rītdien? Varbūt rīt atkal draudēs cenas celt, ja netiek grozīts kāds cits likums. Varbūt ar laiku valdības ministri arī būs jāmaina, kad monopolists to pieprasītu?
Bieži nākas sastapties ar citu valstu ekspertu pētījumiem un rakstiem, kuros norādīts, ka Krievijas valdība (kura kontrolē Gazprom) reāli spēj ietekmēt Latvijas politisko eliti. Diemžēl šis Saeimas komisijas lēmums tiešā veidā to apstiprina. Mums kā sabiedrībai ir pienākums apturēt šādu absurdu lēmumu pieņemšanu, kas pakļautu mūs vēl dziļāk gāzes monopolam, attālinot jebkuru iespēju mums tikt vaļā no tā apskāvieniem. Ja ir kāds drauds Latvijas neatkarībai, tad tas ir šis. Valsts, kas vairs nevar brīvi pati pieņemt savus lēmumus ir zaudējusi savu suverenitāti. Mums savējā ir modri jāsargā.




http://www.ir.lv/2013/2/28/ka-saeimas-deputati-uz-krievijas-aka-uzkeras


Kā Saeimas deputāti uz Krievijas gāzes āķa uzķērās

Iestāšanās eirozonā ģeopolitiski nespēs kompensēt gāzes tirgus liberalizācijas "nokaušanas" efektu
Roberts Zīle 28.februāris 2013

 Latvijas gāzes" sagatavotie Enerģētikas likuma grozījumi, kurus vakar atbalstīja Saeimas Tautsaimniecības komisija, pārsvītro jebkādas izredzes uz konkurenci Latvijas gāzes tirgū pārskatāmā nākotne. Ja tie izpelnīsies Saeimas vairākuma atbalstu, tiks nodarīts būtisks kaitējums Latvijas ekonomikas konkurētspējai, kā arī veicināta politiskā atkarība no Krievijas.

Diemžēl gāzes monopola lobijs Latvijas politikā ir tik spēcīgs, ka Saeimas deputāti ir gatavi pat uz visai neordināru rīcību - aiz slēgtām durvīm darīt valdības darbu, pieņemot lēmumu, kas faktiski robežojas ar valsts stratēģiskās politikas maiņu.
Neskatoties uz to, ka valdībai ir jārisina sarunas ar "Latvijas gāzes" privātā īpašnieka "Gazprom" pārstāvjiem par tirgus liberalizāciju, un tagad tiek gatavots valdības atzinums par t.s. ES trešās enerģētikas paketes ieviešanu Latvijā, uz ko attiecas arī Tautsaimniecības komisijas atbalstītie likuma grozījumi, Saeimas deputāti ir pasteigušies "ielikt kāju durvīs", no savas puses faktiski pasakot, ka nekāda tirgus liberalizācija Latvijā nav vajadzīga. Citiem vārdiem - lai tiktu uz īsu audienci pie Krievijas premjera, Latvijai ir jānoliecas tik zemu, ka tas kļūst pat uzkrītoši nepieklājīgi".
Likuma grozījumos piedāvātā gāzes tirgus liberalizācijas atlikšana līdz brīdim, kad Latvija tieši pievienosies jebkuras ES dalībvalsts, izņemot Igaunijas, Lietuvas un Somijas, savstarpēji savienotai sistēmai, pēc būtības nozīmē, ka šāda savienošana nekad nenotiks.
Tas ir vistas un olas princips - mēs nevaram gaidīt trešās puses investoru ienākšanu tirgū, iekams nav sagatavota attiecīga likumdošana, kas nodrošina viņiem brīvu piekļuvi gāzes pārvadei, vai arī tiesības šādu pārvades tīklu veidot pašiem. Savukārt "Latvijas gāze" un Saeimas Tautsaimniecības komisija piedāvā piekļuvi tirgum ieviest likumdošanā tikai tad, kad šādi investori būs parādījušies. Tas ir absurds,
Ja Saeima atbalstīs ierosinātos Enerģētikas likuma grozījumus, tiks pielikts trekns punkts kopīgam un ES finansiāli atbalstītam sašķidrinātās gāzes terminālim Baltijas valstīs. Protams, ar dažādu "investoru" aktivitātēm šis projekts jau iepriekš ir "veiksmīgi" novilcināts, iedragājot Latvijas iespējas par to vienoties politiskā līmenī.
Tikmēr mūsu kaimiņi savu mājasdarbu likumdošanas sagatavošanā ir izdarījuši - Lietuvā ir nodrošināta trešās puses pieeja gāzes tīkliem no 2014., bet Igaunijā - no 2015. gada 1. janvāra. Šobrīd Latvija ir tā, kas ne tikai atsakās liberalizēt savu tirgu, bet traucē to darīt arī pārējām Baltijas valstīm.
Svarīgi arī saprast, ka ES gāzes tirgus liberalizācijas direktīvas izņēmuma punkts, kas ļauj liberalizāciju atlikt Somijai, Igaunijai un Latvijai, nebija Briseles vēlme - to panāca šo valstu gāzes uzņēmumi un atbildīgās ministrijas. Šīs valstis no šī izņēmuma stāvokļa var atteikties jebkurā brīdī, ko sekmīgi izdarīja Igaunija. To labi saprot arī "Latvijas gāze", kas gatavojas strādāt ar sašķidrinātās gāzes sezonālo uzglabāšanu, kas varētu tikt ņemta no šķidrās gāzes termināļa Lietuvā.
Krievijas āķis, uz kura mēdz uzķerties arī Latvijas politiķi, šajā gadījumā ir skaidrs - ja neveiksiet tirgus liberalizāciju, jums būs viena gāzes cena, ja veiksiet - pilnīgi cita, daudz augstāka. Ja mēs šim spiedienam pakļaujamies, mēs faktiski ejam Ukrainas un Baltkrievijas ceļu, kur manipulācija ar gāzes cenām tiek izmantota kā Krievijas politiskās ietekmes instruments.
Turklāt sabojājam attiecības ar kaimiņiem un akcentējam Latvijas ģeopolitiskās virzības maiņu. Faktiski, ja mēs atsakāmies no gāzes tirgus liberalizācijas, argumenti par ģeopolitiskās drošības iegūšanu no eiro ieviešanas kļūst vienkārši smieklīgi. Tā nespēs kompensēt gāzes tirgus liberalizācijas "nokaušanas" efektu. Gāzes monopols kā ierocis ģeopolitisko interešu īstenošanai ir daudz spēcīgāks nekā piederība monetārai savienībai.
Pēc slānekļa gāzes masveida ieguves sākšanas pēdējos gados gāzes cena gan ASV, gan Eiropā ir krietni samazinājusies. Savukārt Latvijā t.s. gāzes "robežcena" kopš iestāšanās ES 2004.gadā ir trīskāršojusies. "Sekas šai tendencei ir acīm redzamas - neparādoties konkurencei gāzes tirgū, starpība starp to cenu, ko maksā gāzes un elektrības patērētāji Latvijā un citās ES valstīs, kuras nav atkarīgas no viena piegādātāja pieaugs aizvien un vairāk, samazinot Latvijas ekonomikas konkurētspēju un krasi palielinot iedzīvotāju rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem. To pierāda "Latvijas gāzes" vācu akcionāra E.O.N problēmas liberalizētā ES tirgū - viņu ilgtermiņa līguma ar Krieviju dabasgāzes cena tur nav konkurētspējīga.
Tādēļ Saeimai ir jāaptur šie steigā "izlobētie" likuma grozījumi un jāsagaida valdības un "Latvijas gāzes" akcionāru sarunu rezultāts, kā arī valdības lēmums šajā jautājumā.
Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts, Nacionālā apvienība

sestdiena, 2011. gada 8. oktobris

Zatlers - vilks aitas ādā

Krišjānis Kariņš: Zatlers izrādījies vilks aitas ādā



08.10.2011 Māris Antonevičs

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=329822:krijnis-kari-zatlers-izrdjies-vilks-aitas-d&catid=95:intervijas&Itemid=113 
 
Ja Valdis Zatlers turpinās politikā braukt kā tanks un nerēķināties ar vēlētāju viedokli, tas var novest pie jaunām ārkārtas vēlēšanām, uzskata "Vienotības" politiķis, Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš. Ar viņu vakar sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.



V. Krustiņš: – Kāds ir jūsu vērtējums par mainīgo politisko situāciju?
K. Kariņš: – Man ir bažas, ka šobrīd viss ir nostatīts uz neīstajām kājām. Būtu loģiski, ja valdības veidošanas sarunu pamats būtu partiju ideoloģijas, programmas un valsts attīstības redzējums. Latvijai ir ļoti labs piemērs acu priekšā. Dažas dienas pirms mūsu Saeimas vēlēšanām notika arī parlamenta vēlēšanas Dānijā. Tur par valdības vadītāju kļuvusi Helle Torninga-Šmita, kura ir pirmā sieviete šajā amatā valsts vēsturē. Taču viņas pārstāvētā sociāldemokrātu partija vēlēšanās matemātiski neuzvarēja. Visvairāk balsu saņēma līdzšinējā premjera Larsa Lekes Rasmusena vadītā liberāļu partija, kas šoreiz pat ieguva par vienu vietu vairāk nekā agrāk. Bet būtiskākais, ka sociāldemokrātiem ideoloģiski tuvās kreisās partijas varēja izveidot bloku, kuram parlamentā ir vairākums – 89 balsis, kamēr Rasmusenam ar sabiedrotajiem – 86 balsis.

M. Antonevičs: – Un neviens tur nepiedāvāja veidot "varavīksnes valdību"?
– Nē, uzreiz bija skaidrs, ka valdību veidos Torninga-Šmita un tai būs konkrēta ideoloģiskā pozīcija. Kas tikmēr notiek Latvijā? Mums ir viena partija, kas sevi skaidri pozicionējusi kā kreisa, – "Saskaņas centrs". Tās programma ir pretrunā tam, ko atbalsta "Vienotība" un tās Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Divas ideoloģiski tuvākās partijas neapšaubāmi ir Nacionālā apvienība, kas to apliecinājusi ar saviem balsojumiem 10. Saeimas laikā, un – ja var ticēt tam, kas rakstīts pro-grammā, – Zatlera Reformu partija. Ja te būtu Dānija, tad nebūtu nekādu jautājumu, kas veidos nākamo valdību – centriski labējie spēki, kuriem parlamentā kopā ir 56 balsis. "SC" kā vairāku kreisu partiju apvienība paliktu opozīcijā.

Tomēr Zatlera kungs šo diskusiju apgāzis kājām gaisā un grib veidot valdību ar "SC" par katru cenu.

Ko viņš īsti grib? Kā var saprast, galvenā doma ir, ka valdībā vajag mazākumtautības, cittautiešus, krievvalodīgos vai kā nu to vēl apzīmē. Bet šīs vēlēšanas nebija par etniskajiem jautājumiem. Arī pats Zatlers to neuzsvēra. Protams, par "SC" pārsvarā balsoja krievvalodīgie, kas ar savu balsojumu pauduši atbalstu kreisai politikai. Zatlers pirms vēlēšanām īpaši nerunāja par ekonomiskiem jautājumiem, viņš teica, ka šīs vēlēšanas ir par tiesiskumu. Tieši šajos jautājumos "SC" vai to veidojošās partijas konsekventi ir balsojušas pret ierosinājumiem, kas varētu nostiprināt tiesiskumu. Arī pret Šlesera izdošanu KNAB, pēc kā sekoja slavenais rīkojums numur divi.

V. Krustiņš: – Secinājumi? Par ko Zatlers iestājas?
– Acīmredzot Zatlers ir bijis kā vilks aitas ādā. Pirms vēlēšanām viņš runā par tiesiskumu un tamlīdzīgiem jautājumiem, liela daļa vēlētāju viņam uzticas, un tagad izrādās, ka agrāk teiktais ir mazsvarīgs.
– Tipisks latviešu politiķis...
– Es tā neteiktu, manuprāt, šis tomēr ir īpašs gadījums. Zatlers savu aitas ādu ir nometis, un tagad mēs visā pilnībā redzam, kas viņš ir īstenībā. Tagad Zatlers grib veidot kreisu valdību, vienlaikus apšaubot Latvijas kā nacionālas valsts vērtību. Es gribu uzsvērt, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu valodai un kultūrai ir iespēja zelt un plaukt. Protams, mūsu valsts ir atvērta dažādu tautību cilvēkiem, jo "latvietis" jau nav etnoģenētisks, bet vairāk kultūras jēdziens, tomēr šaubos, ka valdībai ar "Saskaņas centru" latviskums būs prioritāte.
Tie, kas ilgstoši vērojuši "SC", būs pamanījuši, ka šī partija ilgus gadus vairāk aizstāvējusi Kremļa intereses. Tāpēc es uzskatu par ļoti bīstamu tendenci, ka šādu partiju Zatlers tagad grib pievest pie varas.
– Jūs tas pārsteidz?
– Es negribētu teikt, ka pārsteidz, taču apbēdina gan. Zatlers parāda, ka viņš ir pilnīgi neaprēķināms, un viņa izteikumiem un darbībām nav konsekvences. Un, šķiet, viņam nemaz nav neērti savu vēlētāju priekšā.
– To varēja gan paredzēt, ja rūpīgāk seko Zatlera līdzšinējai darbībai Valsts prezidenta amatā. "Saskaņa" savulaik tika veidota ar mērķi, lai samierinātu latviešus ar tām okupācijas sekām, kas te palika pēc padomju režīma. Turklāt partijas veidotāji apzinājās, ka viņiem ir jāiekaro latviešu uzticība, jo bez tās panākumus nevarēs gūt. Ir pagājuši daudzi gadi, un nu viņi to ir panākuši, ko apliecina sadarbība ar Zatlera partiju.

Galvenais jautājums šobrīd ir nevis ekonomika vai tiesiskums, bet kā samierināt latviešus ar okupācijas sekām un likt saprast, ka te nebūs nekāda nacionāla valsts. Un šīs sekas mēs redzam – Lindermans un Osipovs var, daudz nepiepūloties, savākt vairāk nekā desmit tūkstošus parakstu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tie ir Latvijas pilsoņi, kas parakstās!
– Zatlera personīgo motivāciju es saistītu pirmkārt ar vēlmi pēc varas, un tam varētu būt pakārtota viņa šā brīža politiskā darbība.

– Varu var arī zaudēt, kad esi savu padarījis un neesi vairs vajadzīgs.
– Par to es nešaubos. Tomēr ZRP bez Zatlera ir arī citi deputāti.

M. Antonevičs: – Cik labi jūs viņus pazīstat? Uz partiju sarunām iet un publiski izsakās tikai divas vai trīs personas, pārējie klusē. Rada iespaidu par armiju, kas dzelžaini pakļaujas savam komandierim.
– No jaunievēlētajiem deputātiem es nepazīstu daudzus, bet zinu, ka Zatlera partijas rindās ir vairāki izteikti nacionālpatrioti.
V. Krustiņš: – Vai viņi nav pārāk labticīgi?
– Es pats savulaik ienācu politikā kopā ar "Jauno laiku", kas tolaik bija jauns politiskais spēks. Mums gan pirms vēlēšanām bija ilgāks sagatavošanās periods, lai citam citu iepazītu, sastrādātos. Sākumā bija tā sajūta, ka partijā ir viens spilgts līderis Repše, taču pēc laika ievēlētie deputāti saprata, ka viņi ir tautas priekšstāvji un no viņiem visiem tiek gaidīta atbildīga rīcība. Nevar visu laiku tikai paļauties uz partijas vadītāju.
– Bet kas tagad jādara? Urbanovičs teicis, ka viņam ir plāns "B", ja "Saskaņa" nebūs valdībā.
– Pirmkārt, mums nav jāklausa, ko iesaka citi – Krievija, Amerika vai vēl kāds.
– Amerika arī nav jāklausa, stratēģiskais partneris?
– Nē, mums pašiem ir tiesības lemt savu likteni un nekas nav jādara tikai tāpēc, lai kādam izpatiktu. Mēs pārstāvam tās pašas vērtības kā rietumvalstis, tāpēc nav jāuztraucas, ka sadarbība varētu pārtrūkt.
Otrkārt, šobrīd ir svarīgi saprast, kas būs tie politiķi, kas nākamajā Saeimā pieņems lēmumus. Daži no tiem, kas šobrīd darbojas ZRP valdē un runā partijas vārdā, parlamentā nemaz nav ievēlēti, jo vēlēšanās saņēma ļoti daudz svītrojumu. Mēs jau pirms divām nedēļām piedāvājām sarīkot "Vienotības" un ZRP jaunievēlēto deputātu tikšanos, lai iepazītos un saprastu, kur ir līdzības, kur atšķirības. Zatlera kungs šo iespēju līdz šim ir liedzis. Es domāju, ka viņš baidās. Faktiski viņš baidās no demokrātijas. Taču, kad jaunie deputāti sāks strādāt, domāju, ka šis tas vēl var mainīties.
Man tagad zvana daudzi vēlētāji un saka: "Mēs agrāk balsojām par "Vienotību", bet šoreiz nobalsojām par Zatleru. Kāpēc tagad "SC" grib ņemt valdībā?" Ko es varu teikt? Es par Zatleru nebalsoju... Ja runā par "Vienotības" pozīciju, viena no valdības vadītāja Valda Dombrovska spējām ir būt mierīgam un ārēji samiernieciskākam, bez bravūras uzklausīt sarunas partneri, pat ja uzskati atšķiras. To es ievēroju jau tad, kad veidojās "Jaunais laiks" un mēs diskutējām partijas iekšienē. Es pat teiktu, ka viņam ir pacietība ilgi uzklausīt muļķības, ko es nevarētu.
Tomēr es gribētu uzsvērt, ka no "Vienotības" Saeimā ir ievēlēti politiķi, kuriem ir ļoti skaidrs, ko viņi grib un ko negrib – gan par ekonomisko politiku, gan tiesiskumu, gan nacionālo politiku.
Mēs varam pamācīties, kā nacionālos jautājumus risina, piemēram, Francija vai Vācija. Es reizi mēnesī braucu strādāt uz Strasbūru, kur atrodas Eiroparlamenta galvenā mītne, lai gan ikdienā darbs notiek Briselē. Strasbūra atrodas Elzasas reģionā, bet elzasieši pēc tautības ir ģermāņi, tātad tuvāki vāciešiem. Taču Francijas valdība nekautrējas viņus asimilēt, jo viņu mērķis ir nacionāla valsts.
– Nez vai visi "Vienotības" politiķi būs mierā, ka jūs to saucat par pozitīvu piemēru.
– "Vienotība" ir ilgi virzījusies uz to, ka Latvija ir nacionāla valsts, un nav iemesla, lai tagad no tā atteiktos. Jautājums ir par pieeju – kā mēs to publiski deklarējam. Es esmu mudinājis, ka mums vajadzētu skaidrāk un asāk paust savu pozīciju, Dombrovskis ir par mierīgākām metodēm, bet būtība jau abos gadījumos ir viena un tā pati.
– "Vienotības" ministrs Artis Pabriks viens no pirmajiem sauca, ka vajag iet kopā ar "Saskaņu".

– Tas ir viņa personīgais viedoklis, ko viņš individuāli paudis jau vairākus gadus, taču tā nekad nav bijusi "Vienotības" politiskā stāja.
– Kad "SC" biedrs Armands Strazds pauda savu individuālo viedokli, viņu nekavējoties izslēdza no partijas.
– Bet vai tad partijai jābūt tādai, kur vadonis uzsit dūri galdā un pasaka, kā jārīkojas?
– Tad jau jūs nevarat būt droši, kā jūsu deputāti nobalsos.
– Laiks un vēlētāji visus politiķus noliek savās vietās, to varēja redzēt arī nupat notikušajās vēlēšanās. Cits politiķis, kas tāpat agrāk uzstājīgi mudināja "SC" ņemt valdībā, šajā Saeimā neiekļuva. Domāju, ka vēlētāju viedoklis tiks ņemts vērā arī nākamajā kongresā, ievēlot jauno "Vienotības" partijas valdi.
Tas, ka šobrīd netiek veidota koalīcija "Vienotība" + Zatlera Reformu partija + Nacionālā apvienība, ir Zatlera, nevis "Vienotības" vaina. Acīmredzot viņš to nemaz nav gribējis darīt, tikai pirms vēlēšanām noklusēja. Bet bez ZRP labēju valdību nav iespējams skaitliski izveidot. Faktiski Zatlers trīs nedēļas valsti tur gūstā.

M. Antonevičs: – Bet Zatleram pietiek balsu, lai izveidotu valdību divatā ar "SC".
– Iespējams, viņš to mēģinās darīt. Ja vien visi ZRP deputāti tam būs gatavi. Iespējams, ka šādai koalīcijai var pietrūkt atbalsta parlamentā.
– Kādu jūs redzat valsts attīstību, ja valdību izveido ZRP un "SC", bet jūs paliekat opozīcijā?
– Tad mūsu sabiedrībā būtu liela sacelšanās. Baidos, ka šāds variants nevis saliedētu, bet tikai sašķeltu sabiedrību, jo neapmierināta būtu lielākā daļa latviešu vēlētāju. Politiķi jau var mainīt kažokus, kā to dara Zatlers, bet vēlētāji to nedarīs. Sekas varētu būt gan ekonomiskajai politikai, kas šādas valdības gadījumā kļūtu kreisāka un aizbaidītu iespējamos investorus, gan ģeopolitikā, kas signalizētu, ka notiek pagrieziens Krievijas virzienā. "SC" nav vērā ņemamas politiskas sadarbības ar Eiropas sociāldemokrātiskajiem spēkiem, bet tikai ar Putina "Vienoto Krieviju".
Ja tas tiešām notiks, tas, visticamāk, novedīs pie tautas pieprasījuma pēc vēl vienām ārkārtas Saeimas vēlēšanām. Tas būtu ironiski, ka Zatlera centieni sagrābt varu tiktu apgriezti ar tādu pašu metodi, kādu viņš pats jau reiz izmantojis. Tikai šoreiz tā būtu vērsta pret pašu Zatleru.

piektdiena, 2010. gada 8. oktobris

K.Kariņš: Nav nekādas vajadzības paplašināt valdošo koalīciju

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=86836

Šobrīd sabiedrībā aktualizējies jautājums ne tikai par valdības veidošanu, bet arī par krieviski runājošo vēlētāju interešu pārstāvniecību valsts pārvaldē. Konkrētāk tas attiecas uz "Saskaņas centra" ("SC") iesaistīšanu vai neiesaistīšanu valdošajā koalīcijā.

Vispirms bez emocijām ir jāizanalizē vēlēšanu rezultāts. No tā redzam, ka Valda Dombrovska vadītās valdības partijas ir palielinājušas savu īpatsvaru Saeimā no 48 līdz 63 vietām. Ņemot vērā, ka šīs partijas līdz šim spējušas vienoties par kopīgu darbu, tostarp par šā gada budžetu, loģika diktē, ka tām ir ne tikai mandāts, bet vēlētāju uzdevums turpināt uzsākto darbu. Nav nekādas vajadzības paplašināt valdošo koalīciju, jo ir patiesi pārliecinoši stabils vairākums.

Opozīcijā tad paliktu divas partijas – "SC" ar 29 vietām un "Par labu Latviju" ("PLL") ar 8 vietām. Jebkurā demokrātiskā valstī šāds risinājums būtu sagaidāms un uzskatāms par pašsaprotamu. "PLL" jau ir pametusi valdības koalīciju (un saņēmusi vēlētāju nosodījumu), bet "SC" līderi publiski pauž valdības koalīcijai neatbalstāmu politiku, proti, "SC" piedāvā palielināt budžeta deficītu un atteikties no eiro ieviešanas 2014. gadā, kas ir klajā pretrunā ar Valda Dombrovska skaidri uzņemto valdības fiskālās un monetārās politikas kursu. Kāda sadarbība valdības koalīcijā?

Kāpēc tad tiek runāts par "SC" iesaistīšanu koalīcijas darbā? Iemesls, protams, ir tas, ka "SC" piesaista krievvalodīgos vēlētājus daudz lielākā proporcijā nekā jebkura cita partija. Taču, manuprāt, jautājums ir jādala – sadarbība ar "SC" kā politisku partiju un krievvalodīgo vēlētāju iesaistīšana. Tas nav viens un tas pats.

Problēma nav tā, ka "SC" netiktu iekļauta valdošā koalīcijā. Problēma ir tā, ka vienīgā partija, kura spēj masveidā piesaistīt krievvalodīgos vēlētājus, saista sevi nevis ar kādu Eiropas Savienības politisko grupu, bet ar Vladimira Putina vadīto "Vienotā Krievija". Tāpat "SC" turpina ne tikai programmā uzstāt uz krievu valodas atzīšanu kā otro valsts valodu (kas ir pretrunā ar valdības uzņemto integrācijas kursu), bet turpina noliegt okupācijas faktu, kas, manuprāt, ir tikpat neticami, kā kādai Vācijas politiskai partijai noliegt nacisma noziegumus. Fakti paliek fakti, lai arī cik nepatīkami tie būtu.

"Vienotībai" un Valdim Dombrovskim kā vēlēšanās uzvarējušam premjeram ir pienākums darīt visu, lai mainītu šo situāciju. Valdībai jāvēršas pie visām tautību grupām valstī, lai tām nebūtu jāvēršas pie Kremlim radniecīgas partijas pēc pārstāvniecības. Taču šāda valdības pretimnākšana nevar būt uz Latvijas kā nacionālas valsts rēķina, kā pašreizējā "SC" politika to faktiski pieprasa.

"SC" vēlētāji absolūtā vairākumā ir no Latgales un Rīgas, kur arī ir vislielākās krievvalodīgo kopienas. Skaidrs ir tas, ka šie vēlētāji jūtas varas atstumti un neiesaistīti.

Lai mazinātu krievvalodīgo atsvešinātību, ir jāstiprina valdības integrācijas politika gan sociālajā sfērā, gan etniskajā. Ir jānodrošina tas, lai visi valsts iedzīvotāji vienlīdz labi prastu valsts valodu un saprastu tās vēsturi. Šajā sakarā būtu pakāpeniski jāizbeidz diskriminējošā izglītības sistēma, kas daudziem Latvijas bērniem laupa iespēju pilnvērtīgi apgūt valsts valodu, mācoties krievu valodas skolās. Visiem valsts iedzīvotājiem ir jādod vienādas iespējas uz pilnu izglītību latviešu valodā, ne tikai latviešu bērniem. Tā būtu patiesa integrācijas veicināšana.

Jāatzīst arī fakts, ka līdz šim informāciju krievu valodā par norisēm Latvijā galvenokārt iespējams iegūt tikai no Krievijas plašsaziņas līdzekļiem. Lai integrētu krievvalodīgo sabiedrības daļu, šī situācija ir jāmaina. Tāpat "Vienotībai" un citām "latviešu" partijām ir daudz aktīvāk jāstrādā krievvalodīgo kopienu centros, lai uzrunātu un iesaistītu spējīgus cilvēkus valsts politiskajā dzīvē. Mūsu valstī faktiski nav "krievu drauda". Mums tikai jālauž neauglīgais cikls, ka vairākums krievvalodīgo griež savu seju Maskavas, nevis Eiropas virzienā.

Attiecībā uz jaunievēlēto Saeimu piekrītu tam, ka valdošai koalīcijai ir jābūt konstruktīvai sadarbībai ar visu opozīciju. Visi vēlētāji ir vienlīdz vērtīgi Latvijas pilsoņi. Taču tas nenozīmē obligātu "SC" iesaistīšanu valdības koalīcijā vai Valda Dombrovska ekonomikas politikas maiņu. Politikā vienmēr būs pozīcija un opozīcija. Taču valdībai ir jāstrādā tā, lai aizvien mazinātos to pilsoņu skaits, kuri paši jūtas varas pamesti.