8.augusts, 2009, Antra Gabre, NRA
http://www.nra.lv/zinas/27697-aktrise-uz-politiskas-skatuves.htmLīdz šim, sakot – "Diena", domājām "Ēlerte". Un otrādi. Tik pašsaprotami, ka joprojām tas, kas noticis ar laikrakstu, jāskatās tā bijušās galvenās redaktores kontekstā.
Un otrādi. Kā cilvēkam, kurš gribēja diktēt savus noteikumus Latvijas politiskajai virtuvei un tā dēvētajai elitei, bet kuru šī vēlme nogrūda no politiskās skatuves, Sarmītes Ēlertes biogrāfijas fakti ir gan garlaicīgi, gan arī mūsu valsts inteliģencei raksturīgi.
Sarmīte Ēlerte beigusi Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļu, studējusi neklātienē Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, pēc tam strādājusi par kino nodaļas vadītāju laikrakstā Literatūra un Māksla. Vēlāk darbs Rīgas videocentrā. Atmodas laikā – Latvijas Tautas frontes informācijas centra un Augstākās Padomes preses centra vadītāja. Viena no a/s Diena dibinātājiem, no šā laikraksta galvenā redaktora vietnieces ātri vien – 1992. gadā – kļuvusi par galveno redaktori.
Diena sevi proponējusi par laikrakstu ar augstiem ētikas kritērijiem, nelabvēļi ar neslēptu ironiju to dēvē par Patiesības ministriju. Ar zemtekstu – lai cik ministriju valdībā būtu, viena pastāvēs allaž. Nenoliedzami, kādreiz šo laikrakstu un tā galveno redaktori bijāja. Kāpēc tagad agrākie sabiedrotie ir gatavi iegrūst ignorances dunci gan Dienas, gan Sarmītes Ēlertes mugurā?
Augstie mērķi...
"Iemesls, kādēļ 1990. gadā šī avīze vispār tika izveidota, bija gaužām prozaisks – veidojās jauna valsts, tapa jauna likumdošana, bija nepieciešams medijs, kas visus šos jaunos tiesību aktus publicētu. Taču jau toreiz visi –
gan mēs, gan arī paši politiķi – saprata, ka Latvijai vitāli ir nepieciešams spēcīgs, demokrātisks, neangažēts, Rietumu tipa laikraksts. Tieši tādēļ 1992. gadā notika Dienas privatizācija. Un, pateicoties neatkarībai, šo gadu laikā Dienai ir izdevies paveikt daudzus svarīgus darbus. Pirmkārt, tā bija lielo, globālo procesu ietekmēšana. Domāju, ka Dienas nostāja lielā mērā veicināja to, ka Latvija iestājās NATO. Tāpat Diena sekmēja sabiedrības izpratni par nepieciešamību iestāties Eiropas Savienībā," 2008. gada vasarā neilgi pēc amata atstāšanas intervijā žurnālam Numurs savu veikumu vērtējusi Sarmīte Ēlerte.
...un neesošie principiPrivatizācija, kuru laikraksta administrācija izvairās pārspriest, ir pirmā nagla tā pašpasludināto ētisko principu zārkā. Pirms vairākiem gadiem bijušais Dienas žurnālists Dzintars Zaļūksnis iesūdzēja tiesā laikraksta vadību par nelikumībām privatizācijas procesā. Viņš to vērtē kā klaju nelikumību, jo, pēc tā laika likumiem, ārzemniekiem nedrīkstēja piederēt daļas vietējā uzņēmumā. Dienā bija gan zviedru, gan toreizējā ASV pilsoņa Paula Raudsepa kapitāls. Kā skaidro Dz. Zaļūksnis, prāva beidzās, jo "iestājās noilgums un nebija jēga to turpināt". Iespējams, savi nopelni tur bija arī par privatizāciju atbildīgajam ministram, kurš, tikpat iespējams, pretī saņēma solījumu viņu neaiztikt avīzes slejās.
Taujāts par 90. gadiem, kad pats bija Dienas galvenais redaktors, Viktors Daugmalis nopūšas – eh, tagad domās, ka esmu apvainojies un gribu ieriebt. Apdomājies viņš atsūta viedokli: "Ēlertes laikā par Dienas stratēģiju kļuva proebrejiskais kosmopolītisms, bet par taktiku – atbalsts valdošajam politiskajam spēkam un ģenerālprokuroram. Stratēģiju noteica vēlme izdabāt galvenajam akcionāram, taktik – tieksme izvairīties no Dienas prihvatizācijas izmeklēšanas. Ēlerte ir vāja žurnāliste, toties laba organizatore, tāpēc arī Diena ir tāda, kāda tā ir – profesionāli mazspējīga, bet idejiski viengabalaina un agresīva." Dz. Zaļūksnis piebilst, ka savulaik ar Sarmīti Ēlerti esot kasījies par ebreju jautājumu: "Bija komentētājs Zalmans Kacs, lai viņam vieglas smiltis. Viņa viņu necieta tautības dēļ. Tāpēc interesanti, ka ar Sorosu sāka sadarboties! Naudas dēļ, izrādās, var aizmirst aizspriedumus."
Nedaudz skaļāk izskanēja cits pārkāpums. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzlika Sarmītei Ēlertei 50 latu sodu par amatu savienošanas pārkāpumu. KNAB viņu sauca pie atbildības pēc likuma par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā. Proti, Dienas galvenā redaktore bijusi Valsts kultūrkapitāla fonda padomes locekle un ieņēmusi amatus dažādos fondos un uzņēmumos. "Laikā, kad S. Ēlerte strādāja kultūrkapitāla fondā, viņas vadītais laikraksts esot saņēmis 82,7 tūkstošus latu lielu līdzfinansējumu Kultūras Dienas izdošanai," raksta laikraksts Neatkarīgā.
Sapnis par politiku ir dzīvsPat ja šobrīd Sarmīte Ēlerte ir nosēdusies politiskās skatuves maliņā un mēģina čalot par savu rožu dārzu, kas aizaudzis ar balandām (žurnālā Numurs īsi pēc aiziešanas no galvenās redaktores amata), tas disonē ar ilgus gadus kopto dzelzs lēdijas, kura nesmaida, tēlu. Daudz pierastāk šķiet uzzināt par viņas kāroto lomu uz tās pašas politiskās skatuves. Un tāda ir. Viņa laikrakstā Diena pavēstījusi, ka ir gatava līdzdarboties konsolidācijas procesā, taču ne tajā, kuru piedāvā varas partijas. Viņasprāt, par konsolidācijas pamatu jākļūst godīgai politikai, kuru pārstāvot Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai.
Vai partijas būs gatavas uzņemt Sarmītes Ēlertes piedāvāto palīdzību atplestām rokām, rādīs laiks. Jo – sakot "Diena", joprojām domājam "Ēlerte". Taču tagad šim tandēmam ir jau cits zemteksts, jo laikraksts mainījis īpašnieku. "Domāju, ka lēmums par Dienas pārdošanu lielā mērā bija saistīts ar Ēlertes paziņojumu par iešanu politikā. Domāju, tiklīdz zviedri to izdzirdēja, viņi saprata, ka Diena tiks iznīcināta pilnīgi, avīze kalpos vienam politiskam spēkam, ko gribēs vadīt Ēlerte ar savu komandu. Tad beigās sanāktu, ka Diena būtu jaunā politiskā spēka laikraksts," vērtē Rīgas domes vicemērs Ainārs Šlesers (LPP/LC) intervijā žurnālam Klubs.
Nauda, vara un ietekme"Laikraksts un tā redaktore, manuprāt, uztvēra dzīvi pārāk politizēti vispār," savā blogā secina žurnālists Māris Zanders. Biznesa augstskolas Turība komunikācijas zinātnes asociētais profesors Ainārs Dimants, vērtējot Dienas aktīvo vēlmi ietekmēt politiskos procesus, saka: "Avīzes bijušas un būs politiskas. Protams, ir jābūt savai pēctecīgai idejiskai nostājai, lai lasītāji var identificēties ar redakcionālo līniju! Robeža gan ir smalka – lai tādējādi neatgrūstu pārāk daudzus lasītājus. Pārmest var tad, ja avīzei nav patstāvīgas lomas un tā kļūst par instrumentu politisko spēku rokās." A. Šlesers runā tiešāk – Sarmīte Ēlerte baudīja lielu politisko ietekmi caur partiju Jaunais laiks un politiskajām nevalstiskajām organizācijām, uzskatot, ka viņas viedoklis bieži esot tautas viedoklis. "Jā, ir noderīgi elites pārstāvjiem uzšaut pa pirkstiem, ja viņi pārkāpj likumu vai manipulē ar saviem ietekmes aģentiem, tomēr tā dedzība, ar kādu Diena ir pēdējo gadu laikā cīnījusies pret Lembergu, Šleseru, Šķēli & Co., ir zināmā mērā pārāk liels gods minētajiem pilsoņiem. Neba no Lemberga vai Šķēles ir atkarīgs, vai es kā indivīds mācēšu pieņemt manai dzīvei patiešām būtiskus lēmumus. Citiem vārdiem sakot, man liekas, ka Diena varētu vairāk rakstīt par to sabiedrību, kas neaprobežojas ar dažiem tūkstošiem tipāžu, kas paši sevi iecēluši elites statusā," tautas vēlmes pārstāvēt uzņēmies M. Zanders.
Dienas stils bija atbalstīt katru nākamo varas partiju – vispirms Latvijas ceļu, tad Tautas partiju, tagad Jauno laiku. "Tur ir pietrūcis konsekvences un nav ticamības, kādēļ tāda nostāja ir izvēlēta. Tāpēc ir pamats kritikai, un, loģiski, ir arī atsitiens pārdošanas rādītājos," saka profesors A. Dimants. A. Šlesers norāda uz to pašu: "Kā politiskais pretinieks viņa [Sarmīte Ēlerte] bija ārkārtīgi gudra, radoša, bet problēma ir citā. Akcionāri visas šīs izdarības bija gatavi atbalstīt līdz brīdim, kamēr uzņēmums strādāja ar peļņu. Bet, ja uzņēmums sāk strādāt arvien sliktāk un sliktāk, tad cik ilgi viņi maksās par to, ka kāds kārto rēķinus politiskajā laukā?"
Mīl tikai vajadzīgosA. Dimants vērtē, ka Dienai pietrūka patstāvīgas nostājas, tā nespēja distancēties no tiem, kurus aizstāv, tādējādi pārāk identificējoties ar noteiktiem politiskiem spēkiem. "Par to liecina kontentanalīze, ko veikuši studenti un pētnieki. Andris Šķēle bija tabu tēma ilgu laiku. Lielākais rīta laikraksts Diena nezināja, kas Andrim Šķēlem pieder, un par valsts nozagšanu uzzināja no Pasaules bankas. Tas neveicināja ticamību. Tagad ir pilnīgi pretēja pozīcija [attiecībā pret Šķēli]." Kas attiecas uz labvēlīgo attieksmi pret A. Šķēli, to varētu izskaidrot ar darījumu – kad viņš bija pie varas, avīzei esot atlaists PVN parāds.
"Ne vienmēr ir bijuši skaidri Dienas idejiskie principi. Liberālie principi ir tikuši pārkāpti," saka A. Dimants. Tautas partijas smagsvars Aigars Kalvītis par avīzes centieniem ietekmēt politiskos procesus izsaucas: "Protams, Diena visaktīvāk ir mēģinājusi ietekmēt sev par labu politiskos procesus! Avīze ļoti stipri mēģināja realizēt liberālo ideoloģiju, pat upurējot Latvijas valsts intereses, ja kaut kas bijis svarīgi viņiem." Viņš oponē, ka Diena būtu mīlējusi Tautas partiju. "Bija lietas, kur mūs atbalstīja, bija, kur ne. Kamēr partija realizēja viņu atbalstīto ideoloģiju, tikmēr mīlēja. Piemēram, Tautas partijas nostāju par viendzimuma laulībām nenormāli kritizēja, īpaši es biju nemīļš."
"Sarmītei bija savas autoritātes, uz kurām viņa paļāvās, un raksts bija jāveido saskaņā ar šo autoritāšu viedokli," atceras kāds bijušais dienietis. Dz. Zaļūksnis ir tiešāks, sakot, ka Sarmīte Ēlerte savulaik "savus draugus savilka presē un padarīja viņus par viedokļu līderiem bez objektīviem kritērijiem". Tādi bijuši (protams!) politiķi Jānis Kinna, Aleksandrs Kiršteins un žurnālists, politisko aizkulišu spēlētājs Edvīns Inkēns.
Atceroties, cik skarbu un pazemojoši pasniegtu kritiku Dienā izpelnījās tikko ieceltais Valsts prezidents Valdis Zatlers, jāvaicā, vai tiešām tas tika darīts augstu ētikas kritēriju vārdā, lai valsti prezentētu kristāltīrs cilvēks. Ārsta Zatlera vietā varēja būt jebkurš cits – arī viņš dabūtu trūkties. Vienīgi jurists Egils Levits ne, viņu Sarmīte Ēlerte bijusi noskatījusi kā nākamo Vairas Vīķes-Freibergas pēcteci. (E. Levits tiešām tika minēts kā iespējamais Valsts prezidenta amata kandidāts.) Iespējams, tāpēc daudz apņirgtais prezidenta kandidatūras saskaņošanas pasākums notika zoodārzā – politiķiem bija ātri jāvienojas, lai Dienai neļautu valdīt pār situāciju. "Nu kurš gan būs gatavs tev pateikt, ka Ēlerte bija nikna, jo prezidenta kandidatūra netika saskaņota ar viņu?" Neatkarīgajai nosmēja politisko aizkulišu pārzinātājs.
Viena cilvēka faktorsKāpēc Diena tā rīkojās? A. Dimants uzskaita: pirmkārt, pamatā bija [Ēlertes] personiskās simpātijas, otrkārt, autoritārs, nevis koleģiāls vadības stils. Gan no Dienas aizgājušie, gan tajā strādājošie žurnālisti apgalvo – bijusī galvenā redaktore bijusi autoritāra un diktējusi vienīgo pareizo viedokli, kam jāparādās avīzē. Viens eksdienietis tā arī saka: "Tika norādīts, kā rakstīt. Taču, ja gribēji profesionāli augt 22–23 gadu vecumā, tad Diena bija ideāla vieta, jo spēcīgais redaktoru korpuss žurnālistus izskoloja labi. Tas atsvēra žurnālistikas brīvības trūkumu." Viņa kolēģis papildina: "Esmu saņēmis pārmetumu: vai tad nesaprati, kā tev bija jāraksta!? Taču pēc pāris dienām uzstādījumi mainījās, un tas Sarmītes autoritāti neveicināja. Strādājot Dienā, sapratu, ka preses brīvība un žurnālista brīvība nav viens un tas pats. Presi nevar cenzēt, bet žurnālists var vai nu piekrist galvenajam redaktoram, vai mainīt darbavietu."
Savukārt Viktors Avotiņš, atceroties kopā pavadīto darba laiku Literatūrā un Mākslā, Sarmīti Ēlerti raksturo atzinīgi: "Viņai ir stingrs raksturs, un nedomāju, ka tā ir slikta īpašība. Man patika viņas raksturs, tikpat sūdīgs kā manējais, patika, ka viņa ir gudrāka par mani, spītīga, ka viņai bija idejas, kā atdzīvināt redakcijas dzīvi." Uz repliku, ka studiju biedri Sarmīti raksturojuši kā cilvēku bez humora izjūtas, viņš atmet ar roku: "Acīmredzot viņa jutās atbildīga par avīzi, un jokiem neatlika laika."
Nenoliedzami, vienas sievietes ambīcijas Dienu gan uzcēla uz pašradīta pjedestāla, gan arī nostūma no tā.
