Vienotība nodarbojas ar pašiznīcināšanos (austprātīga un antilatviska uzvedība)

Āboliņš: Vienotība nodarbojas ar pašiznīcināšanos 71

Autors: Ivars Āboliņš. 2013. gada 26. septembris 

http://www.diena.lv/latvija/viedokli/abolins-vienotiba-nodarbojas-ar-pasiznicinasanos-14026253 

Politikā, tāpat kā dzīvē, mēdz gadīties visādi, konstants laimes stāvoklis nav iespējams, dzīve ir nevis melnbalta, bet krāsaina, un ceļš vienmēr vedīs gan uz augšu, gan arī uz leju. Tā tas dabā iekārtots, un izņēmuma gadījumi drīzāk šo likumsakarību apstiprina.

Pēdējā laika notikumi gan rāda, ka par šāda veida izņēmumu strauji kļūst Vienotība. To jau labu laiku vajā vienas vienīgas neveiksmes un pārpratumi. Un te nerunāsim par dīvaino lēmumu Rīgas mēra amatam virzīt šim postenim absolūti nepiemēroto elitāristi Sarmīti Ēlerti. Tas bija sen, un droši vien Vienotības vēlētāji šo soli jau sākuši piemirst. Pietiek vienkārši paskatīties uz dažu pēdējo nedēļu notikumiem, dziļākā pagātnē nemaz nerokoties.
13. septembrī Dombrovskis pieprasīja kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (Nacionālā apvienība) demisiju, par iemeslu minot konfliktu ar Andreju Žagaru, no amata patriekto Latvijas Nacionālās operas vadītāju. Jebkurā citā gadījumā šāda izlēmīga rīcība vairotu premjera popularitāti, taču šoreiz aiz demisijas pieprasījuma nepārprotami vīdošās Vienotības intereses saglabāt uzturēšanās atļauju tirdzniecības biznesu (un vienlaikus pazemot nacionāļus) bija tik acīmredzamas, ka diez vai kāds viņam noticēja. Sekoja labklājības ministres Ilzes Viņķeles atzīšanās, ka viņa, parakstot valstisku vienošanos, aiz muguras turējusi sakrustotus pirkstus, jau tobrīd zinot, ka to nepildīs, un brutāli melojusi ne tikai koalīcijas partneriem, bet arī vēlētājiem... 19. septembrī Vienotība par partijas vadībai netīkama viedokļa paušanu mēģināja no Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas atsaukt deputāti Janīnu Kursīti-Pakuli, 22. septembrī atklājās, ka koalīcijas partneru no Reformu partijas izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis iesaistīts mediju pirkšanas skandālā. Viņa birojs maksājis par pozitīvu ministrijas darba atspoguļošanu medijos, šim mērķim tērējot valsts budžeta līdzekļus. Ņemot vērā, ka Vienotība pret šādu praksi vienmēr iestājusies ļoti asi, varēja gaidīt konsekvences ministra atlaišanas izskatā. Taču premjers tikai palūdza paskaidrot notikušo...
Visus šos dubultos standartus, protams, garām nepalaiž arī vēlētāji. 10. Saeimas vēlēšanās 2010. gada 2. oktobrī par Vienotību nobalsoja 301 424 cilvēki, kas deva 31,22 procentus vēlētāju balsu. Pēc gada notikušajās Saeimas ārkārtas vēlēšanās Vienotība saņēma vairs tikai 18,83 procentus vēlētāju atbalsta un bija zaudējusi 128 900 no saviem vēlētājiem. Turklāt šobrīd par partiju, pēc Latvijas faktu aptaujas datiem, būtu gatavi balsot tikai 14,60 procenti pilsoņu...

Dramatiski, protams. Taču to, vai šie skaitļi turpinās gāzties lejā vai arī Vienotība atkopsies, rādīs laiks. Šobrīd šķiet, ka partija vairāk nodarbojas ar pašiznīcināšanos, jo tādu politiķu kā Dzintars Zaķis un Solvita Āboltiņa augstprātīgā un tukšvārdīgā izrunāšanās neliecina par lielu saikni ar realitāti. Vienlaikus - visu savās vietās saliek vēlētājs, un, iespējams, tā ir iespēja partijai attīrīties un nākamajā Saeimā iesoļot mazākā, taču daudz kvalitatīvākā sastāvā.

Vienotības steidzināšana & PS problēmas

http://zinas.nra.lv/viedokli/bens-latkovskis/49354-vienotibas-steidzinasana.htm
Piektdiena, 10.jūnijs (2011) | Bens Latkovskis

Vēl pirms dažiem mēnešiem notikušajā Pilsoniskās savienības (PS) kopsapulcē Vienotības pārtapšana par vienotu partiju tika prognozēta nākamā gada pavasarī, bet pēdējā laika notikumi liek šo procesu pasteidzināt.

Tā kā radušās dažas juridiskas neskaidrības, sestdien notiks atkārtots PS kongress, kura galvenais uzdevums būs novērst pēdējos juridiski formālos šķēršļus, lai visas trīs apvienības Vienotība sastāvdaļas varētu izveidot vienotu partiju jau tuvāko mēnešu laikā. Tāpēc PS kongress iecerēts tīri tehnisks, un pat nolemts nemainīt iepriekšējo valdi, kuras sastāvs izraisīja zināmu nervozitāti.


Atgādināšu, ka PS jaunajā valdē netika ievēlēti tādi ar ārvalstu un pašmāju oligarhiskām struktūrām saistīti personāži kā Sarmīte Ēlerte, Arvils Ašeradens, Ilze Viņķele un Uģis Rotbergs. Ašeradenam valdes vēlēšanās bija vienāds balsu skaits ar PS jauniešu nodaļas vadītāju Lindu Medeni. Atkārtotās vēlēšanās uzvarēja Medene, un Sandra Kalniete diezgan asā formā pieprasīja viņai atdot savu vietu Ašeradenam, novedot meiteni līdz asarām. Tomēr Medenei pietika dūšas atteikt ietekmīgajai partijas vadonei. Rezultātā viens no PS faktiskajiem līderiem netika ievēlēts partijas valdē. Pēc šiem valdes vēlēšanu rezultātiem sākās juridiskas spēlītes, apšaubot kopsapulces lēmumu leģitimitāti, taču ar vienu Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojumu tās padarītas nenozīmīgas. Tagad uzdevumi jau pavisam citi. PS valdes sastāvs nevienu vairs neinteresē, jo arī pati PS pārdzīvo pēdējos savas pastāvēšanas mēnešus. Jau augustā priekšvēlēšanu sprinta distancē jādodas jaunajai Vienotībai. Tā ir paredzēts plānā. Vai tā būs, lūk, tas ir jautājums.


Iekšējās pretrunas ir galvenais lielu organizāciju klupšanas akmens, ja vien to priekšgalā nav spēcīgs līderis. Kopš Vienotības zīmola parādīšanās šim veidojumam ir bijušas līderības problēmas. Uz iepriekšējām vēlēšanām līdera krekliņu uzvilka premjers Valdis Dombrovskis. Ir skaidrs, ka šajās vēlēšanās viņš vairs nevar pildīt šo lomu, jo neizskatās pietiekami revolucionārs, tas ir, antioligarhisks. Neskaidrības par Dombrovska un viņa padomnieces Bukānes ģimeņu kopējo biznesu izraisa pamatotas aizdomas par smagu interešu konfliktu, kas neļauj Dombrovskim ar pietiekamu pārliecību skandēt saukli – nē, oligarhiem!


Jāmeklē cits līderis. Vislabākais būtu Zatlers, bet bijušajam prezidentam kaut kā neklājas sēdēt pie viena galda ar tādiem šeptmaņiem kā Jaunups un Kampars. Un šajā vietā parādās grūti risināma pretruna. Pie siles grib palikt visi – gan Kampars, gan Jaunups, gan pārējie. Taču jaunā politiskā konjunktūra ir mainījusi vērtēšanas kritērijus. Veiklais zēns Jaunups vairs nav partijai un partijas cilvēkiem vajadzīga persona, bet gan tipāžs, ar kuru līdz vēlēšanām atrasties vienā telpā ir tikpat bīstami kā ar kādu no «īstajiem» oligarhiem. Tā nu sagadījies, ka atbilstoši jaunajai mitoloģijai PS rindās ir mazāk cilvēku, kurus var apsūdzēt par kaut kādu iezīmju sakritību ar tā dēvētajiem oligarhiem. Savukārt Vienotība ir salīdzinoši labi tautā aizgājusi preču zīme, kuru privatizēt vēlētos ne viens vien.


Solvita Āboltiņa vienā no savām pēdējām intervijām laikrakstā Diena atļaujas pateikt to, ko varētu pat nosaukt par provokāciju. Viņa esošo politisko izkārtojumu latviešu spārnā iedala trijos blokos – oligarhu, Jaunā laika realizētās politikas Vienotības blokā un nacionālajā blokā. Laikā, kad publiski tiek deklarēta nepieciešamība vienoties, Āboltiņa saviem partneriem iegrūž degunā – Vienotības pamatā ir tieši Jaunā laika (JL) realizētā politika. Jādomā, ka šī nav nejauši izsprukusi frāze. Pārtulkota parastā valodā, tā nozīmē – es tikai priecātos, ja PS pamestu Vienotības kuģi. Saulainu taciņu. Taču nekas neliecina, ka Aboltiņas sapņi varētu piepildīties. Gluži otrādi. Jaunajos apstākļos otro elpu atguvusi PS, kas pēc vēlēšanām bija smakusi zem JL dominantes. Lai gan daži Vienotības propagandisti, piemēram, Kārlis Streips, jau vairākkārt ieteikuši Vienotībai atbrīvoties no tādiem darboņiem kā Kampars, Dombrovskis, Bendrāte un citiem, realitātē tas diez vai ir iespējams. Attīrīšanās uzdevums tiks uzticēts vēlētājiem, kuri ar plusiņiem nokoriģēs vēlēšanu sarakstus.


PS pieļauj, ka no partijas uz Nacionālo apvienību varētu aiziet daži individuāli biedri, bet partijas spice tomēr paliks nākamās Vienotības kodolā. Paredzams, ka Vienotības dibināšanas kongresā tiks ievēlēta 21 cilvēka liela valde. Pa 7 pārstāvjiem no katras partijas, taču pēc vēlēšanām tiks sasaukts kongress, kurš izvērtēs vēlēšanu rezultātus un ievēlēs jaunu valdi jau bez jebkādām veco partiju kvotām. Problēma ir tā, ka pēc vēlēšanām var izrādīties, ka Vienotības elektorāta nišā galvenais spēlētājs ir nevis Vienotība, bet gan Nacionālā apvienība vai jaunā Zatlera partija. Ja notikumi attīstīsies pēc šāda scenārija, tad uzvarētāji, iespējams, būs tieši tie, kas laikus pārlēks no piesūcekņiem apaugušās Vienotības galēras uz kādu ātrāk ejošu kuģi.

Dombrovskis, Kristovskis un Mūrniece, esot valdībā, kļūst aizvien bagātāki

Piektdiena, 20.maijs (2011), plkst.20:09 | Reinis Kļavis
Pētot ikgadējās valsts amatpersonu deklarācijas, nevar paslīdēt garām nepamanīts, ka tikai atsevišķos gadījumos tādi procesi kā inflācija vai krīze atstājuši negatīvu iespaidu uz politiķu mantisko stāvokli.

Izņēmums nav ministri, no kuriem daži gaitas politikā iesākuši ja ne gluži nabadzīgo statusā, tad diezgan trūcīgi, bet pašlaik jau operē ar summām, kas vairākkārt pārsniedz algas, ko viņi šajā posmā nopelnījuši, strādājot valsts darbā.
Štokijs aizdod, Kampars aizņemas
Ja ne par bagātāko, tad rosīgāko ministru šā Ministru kabineta sastāvā var uzskatīt tieslietu ministru Aigaru Štokenbergu. Kas attiecas uz īpašumiem un naudas uzkrājumiem, tie gan nav gājuši vairumā, pat samazinājušies. Piemēram, 2005. gadā, kad Štokenbergs vēl bija Ministru prezidenta padomnieks, viņam piederēja četri īpašumi Jaunsātu pagastā un Rīgā, bet deklarācija par pērno gadu uzrāda tikai trīs – dzīvokli Rīgā un paprāvus zemes un ēku īpašumus Jaunsātos. Līdzīgi ir ar uzkrājumiem – 2005. gadā Štokenberga kontos lielākās summas bija 387 450 dolāru un 134 998 lati, bet pērn ministrs pa saviem kontiem nevarēja salasīt daudz vairāk par 150 000 dolāru. Tas gan nenozīmē, ka Štokenbergs, iztiekot ar valsts maksāto algu, pakāpeniski kļuvis arvien trūcīgāks. Gluži otrādi – ministrs acīmredzami savu naudiņu licis apgrozībā, nevis zeķē. Aizdevumos vien Štokenbergs izsniedzis ap miljonu eiro, bet parādsaistības ministram ir salīdzinoši nelielas – 46 500 eiro un 23 650 latu. Jāpiebilst, ka ministrs spējis atlicināt arī 2393 latus ceļojumam un par 1141 latu saremontējis savas mājas fasādi.

Krietni «biezāks» kļuvis arī ekonomikas ministrs Artis Kampars. Ja aplūkojam ikgadējo ienākumu deklarāciju par 2002. gadu, kad viņš kļuva par Saeimas deputātu, redzams, ka politiķim piederēja vien dzīvoklis Tukumā, trīs gadus veca vieglā automašīna un 34 000 latu skaidrā naudā. Pēc dažiem gadiem, 2007. gadā, Kampars varēja palepoties jau ar trim īpašumiem Tukumā, dzīvokļa īres tiesībām Rīgā un vairākiem transporta līdzekļiem (starp tiem arī piekabe un kravas kaste). Tomēr, lai savas vēlmes piepildītu, nācies ņemt 160 000 latu lielu būvniecības kredītu un 55 000 latu īstermiņa aizdevumu. Kopš tā laika Kampara finansiālais stāvoklis nav būtiski mainījies. Arī pērnā gada deklarācija liecina, ka ministram ir mazlietots auto un aptuveni 200 000 eiro lieli parādi. Daļu – 63 465 latus (tas ir trīskārt vairāk nekā viņa gada alga) – ministrs gan spējis nomaksāt, kā arī guvis peļņu, pārdodot kādas firmas kapitāldaļas par 35 000 latu.

Dombrovskis un Mūrniece – stabili uz augšu
Stabilu augšupeju savās finansēs kopš 2002. gada, pirmo reizi kļūstot par ministru, uzrāda pašreizējais premjers Valdis Dombrovskis. Politisko karjeru 2002. gadā sākot, viņa īpašumā bija dzīvoklis Rīgā, 1998. gada izlaiduma «Audi 100» un neliels iekrājums – 4500 latu, 2000 dolāru un 1000 eiro. 2006. gadā deputāta krēslā Dombrovskis iesēdās jau krietni turīgāks. Acīmredzot maciņam par labu nākusi rosīšanās Eiroparlamentā, jo īpašumiem klāt nācis zemes gabals Jūrmalā, «Audi» nomainīts pret SAAB, bet kontā uzkrājušies ap 50 000 eiro. Ir arī parādsaistības – 32 000 eiro, taču jāņem vērā, ka arī pats Dombrovskis spējis aizdot 33 000 eiro citiem. Kas attiecas uz pērno gadu, premjera mantas stāvoklis uzlabojies vēl vairāk: viņa īpašumā nu jau ir trīs īpašumi – dzīvoklis Rīgā, zeme Jūrmalā un dārza māja ar zemi Carnikavā, par 12 650,47 latiem iegādāta automašīna «Toyota Rav 4», kontu stāvoklis aptuveni tāds pats kā 2006. gadā, un vēl izsniegts 178 788 eiro liels aizdevums. Pašam premjeram parādu vairs nav.

Tikpat stabili, lai arī mazākos apmēros, savu dzīvi uz sliedēm nolikusi iekšlietu ministre Linda Mūrniece. Uz starta līnijas 2002. gadā viņa kāpa tikai ar «standarta» 2000 latiem skaidrā naudā, bet 2007. gadā īpašumā jau bija māja ar palīgēkām Baložos, kā arī par 13 745 eiro iegādāta mašīna «Ford Focus». Lai īstenotu šo vidusslāņa sapni, Mūrniecei acīmredzot nācies aizņemties vairāk nekā 20 000 latu un 11 248 eiro, un, saskaņā ar pērnā gada deklarāciju, šie kredīti godprātīgi tiek dzēsti joprojām un citu izmaiņu Mūrnieces mantiskajā stāvoklī nav.

Kristovska fenomens, Pabrikam – sliktāk
Kā vidusmēra pilsonis 2001. gadā ministra krēslā sēdās Ģirts Valdis Kristovskis. Pašreizējam ārlietu ministram piederēja dzīvojamā māja Ventspilī, pusmāja Rīgā, neliels, ap 10 000 latu, naudas žūksnītis un vairāk nekā desmit gadus veca automašīna «Rover». Augot politiskajai pieredzei, pieauga arī personiskā labklājība. 2006. gadā Kristovskis pārņēma mātes saimniecību Trapenē un iepirka zemi, «Rover» vietā izmantoja «Audi A6», un bankas kontā gozējās ne vairs nieka 10 000, bet jau 41 650 latu un 15 000 eiro. Mantiskajai labklājībai par skādi nenāca nedz inflācijas, nedz tai sekojošās krīzes. Pērn īpašumā vai kopīpašumā ar citām personām Kristovskim bija jau seši gan zemes, gan zemes un mājas, gan dzīvokļa īpašumi, bet garāžā novietots mazlietots «Jaguar». Līdztekus tam Kristovskis veicis ap 200 000 latu lielus ieguldījumus dažādos fondos, aizdevis 21 500 latu un arī tad vēl pamanījies iekrāt krietnu kušķīti naudas – divos kontos 138 354 eiro un 69 851 dolāru, kā arī vēl dažus tūkstošus citos.

Ne tik veiksmīgi tikt pie turības izdevies aizsardzības ministram Artim Pabrikam, kurš 2004. gadā politikā iegāja kā parlamentārais sekretārs. Toreiz viņa īpašumā bija divas mājas – Lapmežciemā un Iršu pagastā, kā arī 12 gadus vecs «Renault». 2009. gadā, būdams Saeimas deputāts, Pabriks deklarēja jau trīs īpašumus – tātad vēl vienu līdztekus esošajiem. Auto viņš tolaik bija nomainījis uz tikpat vecu SAAB, toties arī «iebraucis» 40 000 eiro lielā kredītā. Nebaltām (vai baltām) dienām politiķim mājās glabājās 3000 eiro, bet bankā – apaļi 2000 latu. Uz pērno gadu Pabrika mantiskais stāvoklis nebija būtiski mainījies.
Jaunie bagātnieki – Ēlerte un Dūklavs
Katrā ziņā interesanti būs pavērot, kā pēc dažiem gadiem mainīsies jaunpienākušo ministru mantiskais stāvoklis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu vidū jau tagad ir krietni turīgi cilvēki. Kultūras ministrei Sarmītei Ēlertei, saskaņā ar iesniegto ienākumu deklarāciju, pieder divi dzīvokļi Rīgā un divi īpašumi Jūrmalā un Virbu pagastā, trasta portfelis 590 303 latu nominālvērtībā un vairāk nekā 50 000 eiro dažādos bankas kontos. Pērn Ēlerte par 23 385 latiem iegādājusies jaunu «Audi», ziedojusi 8000 latu un nebūt ne mazas summas samaksājusi par dēla mācībām ārzemēs, savukārt pie parādsaistībām minēta salīdzinoši neliela summa – 50 000 eiro.

Par turīgu, ja ne par bagātu, var nosaukt arī zemkopības ministru Jāni Dūklavu, kuram pieder astoņi īpašumi un tikpat transportlīdzekļu. Skaidrā naudā Dūklavs glabā 6000 latu, 12 000 dolāru un 10 000 eiro, savukārt bankās – ap 38 000 latu, 28 000 eiro un 16 500 dolāru. Vairāk nekā ceturtdaļmiljonu eiro, 35 500 dolāru un vairāk nekā 60 000 latu Dūklavs aizdevis citiem, savukārt pats parādā tikai 64 900 eiro

PS iekšējie grupējumi

Pilsoniskas savienibas valdes velešanas parada nacionala stravojuma ietekmi partijā.

Pilsoniskas savienibas valdes velešanas labi atspogu ojušas speku sadalijumu partija

starp vairakam viedokļu grupam attieksme pret Vienotibas partijas dibinašanu. Sacensiba

par vietam valde zaudeja tie, kuri visaktivak iestajas par vienas partijas veidošanu, ko pec

Pilsoniskas savienibas (PS) kongresa ir atzinis gan partijas priekšsedis Tirts Valdis

Kristovskis, gan Saeimas deputats Arvils Ašeradens. Vi a neievelešana valde bija viens

no kongresa parsteigumiem, jo A. Ašeradens ir PS dibinatajs, apvienibas Vienotiba valdes

loceklis un bija ari velešanu kampa as vaditajs, nodrošinot partijai labus rezultatus

velešanas. Tacu tas nebija vienigais parsteigums sestdien (16. aprili) PS kongresa, kurš

sakas ar T. V. Kristovska pazi ojumu, ka vi š velas apsveikt Annu Seili. Nakama vests

bija, ka pieredzejusi politiKe ir nolemusi aiziet no aktivas politikas. Sa emot ziedus, A.

Seile informeja, ka vi ai neesot dzimšanas diena, un izskatijas mazliet apjukusi. Ja šo

epizodi varetu uztvert ka nelielu misekli, kadi šados emocionalos brižos medz gadities,

tad A. Seiles ievelešanu valde vairs nevaretu uzskatit par aiziešanu no aktivas politikas.

Turklat liktenigi pirmais aiz svitras arpus valdes palika A. Ašeradens. Vi š sakotneji bija

ieguvis tikpat balsu, cik jauniešu noda as vaditaja Linda Medene. Kad kopsapulces

delegati par abiem balsoja velreiz, jauniete sa emusi ieverojami lielaku atbalstu. Ne visi

pamanija vel kadu epizodi, ka Sandra Kalniete ir aicinajusi L. Medeni atteikties no

kandidešanas uz valdi par labu A. Ašeradenam. «Esmu emocionala, un man patiešam

šKita netaisni, ka cilveku, kurš vadija velešanu kampa u, partijas biedri nenoverte.

Piegaju pie Lindas un teicu, ka es šada situacija butu apsverusi iespeju atteikties,» Dienai

otrdien atzina S. Kalniete, kura nakamaja diena gan piezvanijusi L. Medenei un

atvainojusies par nesavaldibu. S. Kalnietei esot žel, ka valde nebus ari Ilzes Viņķeles, kas
partija daudz darijusi, ka ari Sarmites Elertes, kura ari nesa ema nepieciešamo balsu


vairakumu. To, iespejams, varot skaidrot ar to, ka S. Elerte strada valdiba un «vi ai nav

pieticis laika sevi sasaistit ar partiju». A. Seile Dienai atzina, ka apsveikumu kongresa

sakuma saistijusi ar to, ka vi a vairs nestrada Saeima. «Tapec ziedus pie emu ar

pateicibu,» teica A. Seile, kura kole9iem pirms kopsapulces sacijusi, ka varetu uz valdi

vairs nekandidet. Tacu kongresa rita pie vi as esot pienacis Karlis Šadurskis, centies

parliecinat kandidet un teicis: «Ka mes bez tevis?!» Pec tam K. Šadurska paligs Didzis

Šenbergs jau esot paradijis iesniegumu, kura vairaki cilveki parakstijušies par vi as

izvirzišanu valde. K. Šadurskis šo situaciju komenteja atturigi, bet ava noprast, ka iecere

bijusi A. Seili dele9et ka Kurzemes parstavi valde. Tacu vi a pavestija, ka nevelas

konkuret ar ši re9iona cilvekiem un piekrit startet tikai no Rigas. Dienai politiKe ari

skaidroja, ka bez sava transporta vi ai butu apgrutinoši parstavet re9ionu. Iespejams, A.
Seili pierunaja startet uz valdi tapec, lai taja neiek utu kads no tiem Kurzemes


kandidatiem, kuri parstav PS nacionali konservativo sparnu, kas ir pret steigu jaunas

partijas veidošana. No Kurzemes valde ieveleja Davi Staltu, kurš ir no nacionala sparna.

A. Ašeradens, kurš turpinas parstavet partiju Vienotibas valde, notikušo saista ar to, ka

partija ir vairaki stravojumi. Viens no tiem uzskata, ka ir jaizverte riska faktori, kas trauce

Vienotibas veidošana, «bet nevajag vilkt garuma». Otra grupa varetu but tie, kuriem varbut

ir bail pazaudet esošas pozicijas un uz vienas partijas veidošanu vi i raugas piesardzigak,

uzskatot, ka nav pamata steigai. Trešais virziens, iespejams, ir nacionalak noska otie,

kuri ir vel rezervetaki, pie aujot, ka nacionala ideja ir dzivotspejiga un to var istenot ari

kopa ar Visu Latvijai!-TB/LNNK, neizsledz A. Ašeradens. Vi š pie auj, ka šis sparns ir bijis

aktivaks un tapec ari ir tads velešanu rezultats, bet tas ir demokratisks process, kuram

vajadzetu turpinaties tikpat demokratiska diskusija par kongresa pie emto rezoluciju.

Taja konceptuali atbalstita vienas partijas veidošana. (Diena)

PS valde

http://www.diena.lv/lat/politics/hot/ps-turpinas-vadit-kristovskis-valde-neievel-elerti-un-aseradenu
LETA Sestdiena, 16. aprīlis (2011).

Partijas Pilsoniskā savienība (PS) kopsapulcē par partijas priekšsēdētāju atkārtoti tika apstiprināts Ģirts Valdis Kristovskis, kurš bija arī vienīgais pieteiktas kandidāts.

Daudz sīvāka cīņa izvērsās par darbu PS valdē, kurai tika izvirzīti 23 kandidāti. Partijas biedru vairākuma atbalstu neguva tādi redzami politiķi kā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte, Saeimas deputāts Arvils Ašeradens un Saeimas deputāte, Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Vinķele.

Par Kristovski priekšsēdētaja amatā nobalsoja 194 no 220 PS klātesošajiem biedriem.

Savukārt saskaitot valdes balsojuma rezultātus, noskaidrojās, ka PS valdē turpmāk strādās Ilma Čepāne, Līvija Plavinska, Jānis Avotiņš, Ilze Vergina, Dāvis Stalts, Kārlis Šadurskis, Sandra Kalniete, Ina Druviete, Janīna Kursīte - Pakule, Inese Vaidere, Anna Seile, Lolita Čigāne un Ingmārs Čaklais.

Tomēr pirmajā balsojuma kārtā vienādu balsu skaitu saņēma Arvils Ašeradens un Jaunatnes nodaļas vadītāja Linda Medene, kā rezultātā nācās organizēt vēl vienu biedru aizklāto balsojumu par šiem diviem kandidātiem.

Atkārtotā balsojumā lielāko balsu skaitu saņēma Medene.

Uz PS valdi kandidēja ari Jānis Bordāns, Ēlerte, Andris Geižāns, Didzis Konuševskis, Linards Počs, Uģis Rotbergs, Vinķele un Diāna Zaļupe. Tomēr viņi partijas biedru vairākuma atbalstu neguva.

PS kopsapulce (par apvienošanos ar Vienotibu)

Lai Aivars nevarētu sarunāt ar Andri, Aināru un Nilu
19.04.2011.Autors: Māris Antonevičs.

Visi apvienību "Vienotība" veidojošie spēki ir apstiprinājuši vēlmi veidot kopīgu partiju

Partiju reitingi, kurus apkopojis sabiedriskās domas pētījumu centrs "SKDS", rāda, ka "Vienotības" popularitāte krītas. Šobrīd šim politiskajam spēkam uzticoties 10,3% aptaujāto, kas, protams, ir krietni mazāk nekā Saeimas vēlēšanu laikā (SKDS aptaujas līderis ir "Saskaņas centrs", kuru atbalsta 20% aptaujāto pilsoņu. Jāpiebilst, ka, lai gan "Vienotības" popularitātes kritumu uzrādījusi arī "Latvijas faktu" veiktā aptauja, tas tomēr nav tik liels.)

Apvienību veidojošās Pilsoniskās savienības kongresā gan tika uzsvērti nevis šie, bet citi skaitļi. Kā uzvaroši paziņoja kultūras ministre Sarmīte Ēlerte: "Skaitļi nepielūdzami rāda, ka Latvijā ir atsākusies izaugsme." Optimistiska joprojām ir arī "Jaunā laika" priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa: "Lai arī reitingi to nerāda, cilvēki mums joprojām uzticas." Turklāt: ""Vienotības" ideja ir vienīgā Latvijas politiskās nākotnes iespēja!"

Vēstules pirms kongresa

Nav noslēpums, ka tieši Pilsoniskās savienības biedru vidū šaubas par "Vienotības" pārtapšanu partijā bijušas vislielākās, kas atspoguļojies pat tās vadītāju publiskajos izteikumos, par noskaņojumu reģionos nemaz nerunājot. Pirms kongresa tika izplatītas anonīmas vēstules, kurās kāds PS biedrs norāda, ka lielāka nozīme "Vienotībā" esot "Jaunajam laikam" un "Sabiedrībai citai politikai" , bet PS – tikai "pabērna loma". Turklāt tādējādi cieš Pilsoniskās savienības vērtības un idejas, kuras pēc "Vienotības" pārtapšanas partijā acīmredzot nākšoties atmest pavisam. PS pat bija veikusi kaut ko līdzīgu iekšējai izmeklēšanai un paziņoja, ka anonīmais rakstītājs ar pseidonīmu "Andris Z." neesot partijas biedrs. PS biedru vidū no 20 Andriem ir tikai viens, kura uzvārds sākas ar burtu "Z" – Andris Zaviļeiskis – zvērināts advokāts, Siguldas novada domes deputāts, bet viņš vēstules neesot rakstījis. Tā esot provokācija, lai veidotu partijā šķeltniecisku noskaņojumu.

Tomēr sestdien notikušais kongress izvērtās reti rāms, par ko lielākais "paldies" acīmredzot jāsaka organizētājiem, galveno uzmanību piešķirot nevis debatēm, bet tematiskiem referātiem, piemēram "Kultūra – nācijas pamats un attīstības dzinējspēks" (S. Ēlerte), "Intelekta nācija" (I. Druviete), "Jauns tautsaimniecības attīstības modelis. Inovāciju ekonomika" (I. Vaidere) utt. Tika arī pamatots, ka vairāk jārunā par "Vienotības" mērķiem, bet partija vai apvienība – tie jau tikai instrumenti šo mērķu sasniegšanai.

Kristovskis: "Iekšējā gaisotne – saspīlēta."

Biedru šaubas savā uzrunā bija apņēmies paust PS vadītājs Ģirts Valdis Kristovskis: ""Vienotības" līdzšinējās partnerības laikā dažkārt šķitis, ka politiskie pretinieki ir pašu sabiedroto vidū. Nemelošu, pieslīpēties, savīties ir bijis grūti. Iekšējā gaisotne un lēmumu pieņemšana "Vienotībā" nereti ir bijusi saspīlēta, dažkārt problēmas ar šantāžas piegaršu tikušas risinātas masu mediju vidē. Joprojām būtisku nesaskaņu cēloņi nav tikuši atrisināti." No Kristovska stāstītā izriet, ka viņš nav apmierināts, kā "Jaunais laiks" nozadzis Pilsoniskajai savienībai finanšu ministru Andri Vilku. Viņš šobrīd "pārstāv un nodrošina Dombrovska jeb "JL" un Finanšu ministrijas speciālistu skatījumu", lai gan PS esot savs, atšķirīgs skatījums uz ekonomisko attīstību – to palīdzējuši izstrādāt akadēmiķi, un tas apkopots tautsaimniecības rakstu krājumā "Pārraut sastingumu!". "Pirms vēlēšanām mēs, Pilsoniskā savienība, respektējām Dombrovska, Repšes, Kampara jeb "JL" ekonomiskās nostādnes. Tobrīd valdības vadītājam bija cits redzējums, mēs piebremzējām savus piedāvājumus "Vienotības" kopējā procesa dēļ. Tagad gaidām no jauna, jo 2011. gada budžeta veidošanas un tā papildu konsolidācijas laikā, protams, nevaram uzspiest savu redzējumu. (..) Rezultātā PS un ekspertu redzējums nu jau gadu paliek iesaldēts, jo "Vienotības" ietvaros katrs paliek pie savas pārliecības," situāciju raksturoja V. Kristovskis. Tas tomēr nebija šķērslis, lai viņš un citi PS redzamākie politiķi aicinātu balsot par "Vienotības" pārtapšanu partijā.

Sandra Kalniete uzskata, ka apvienošanas procesu mēģinot apkarot konkurenti un atsevišķi savtīgi ekonomiskie grupējumi, un tam esot savs iemesls. "Vispilnīgāk "Vienotības" nozīmi Latvijas politikas atveseļošanā var novērtēt, ja mēģina iedomāties, ka mūsu valsts politiskajā ainavā vairs nav "Vienotības". Tad Latvijā atkal valdītu vecie laiki, kad Aivars sarunā ar Andri, Aināru un Nilu, un nav neviena ietekmīga politiska spēka, kas to spētu aizkavēt," uzskata Eiroparlamenta deputāte.

Ēlerte argumentēja, ka "ilglaicīgu valstisku politiku nevar izstrādāt un iedibināt grīļīgas un ātri mainīgas valdības. Bet to var izveidot tikai lielas partijas, nevis sīkpartijas, kuras katrās vēlēšanās kā rieksta čaumalas šūpojas grūti prognozējama rezultāta viļņos".

Arī Saeimas deputāts Kārlis Šadurskis, atzīstot, ka skaidras atbildes nav, tomēr mudināja biedrus izlemt par labu "aprēķina laulībām". Protams, īpaši uzstājīgi par vienoto partiju aģitēja tie, kuri paši šo lēmumu jau pieņēmuši, – S. Āboltiņa un A. Štokenbergs. "Ja kādai no "Vienotības" partijām ir bailes no izšķīšanas, tā ir gļēvuma pazīme. Ja jums bail no politikas netīrajiem ūdeņiem, tad nav ko līst tajos iekšā. Ja jūs baidāties no partijas biedriem, tad kā varēsiet stāties pretī konkurentiem?" Štokenbergs emocionāli apelēja pie PS biedru jūtām, lai gan tikai pirms nedēļas viņa paša vadītās partijas kongresā izskanēja daudz šaubu par lēmumu.

Ēlerti neievēl valdē

PS solījusi "Vienotības" apvienošanās procesā nezaudēt savu nacionālo stāju un rūpēties, lai netiek pieļauta pilsonības iegūšanas pamatprincipu maiņa, ka Latvijā "uzrodas" vēl kāda cita valsts vai oficiālā valoda, ka tiek apšaubīts Latvijas okupācijas fakts. S. Kalniete arī izteicās, ka "ir jāsaka skaidri – mēs neredzam vietu Latvijas valdībā cilvēkiem, kuri neatzīst Latvijas valstiskuma pamatus", kas nozīmē, ka PS arī turpmāk būs pret "Saskaņas centra" ņemšanu valdībā.

Interesanta epizode kongresā bija S. Ēlertes iebildums pret statūtu grozījumiem, ka partijas valde pieņem lēmumus, kuras amatpersonas deputātiem Saeimas balsojumos vajadzētu atbalstīt. Viņasprāt, tas esot pretrunā ar Satversmi, jo neviens nevar noteikt, kā deputātam jābalso. Diskusijā iesaistījās arī Ēlertes domubiedrs no "Lietussargu grupas" Uģis Rotbergs, kurš jautāja, kādu sodu viņš saņems, ja balsos pretēji valdes lēmumam. Uz to Ģ. V. Kristovskis atbildēja, ka Rotbergs sodīts netiks un valdes lēmumam būšot tikai rekomendējošs raksturs, jo, protams, piespiest balsot nevienu nevar.

Zīmīgi, ka ne Ēlerte, ne Rotbergs, kā arī cits Ēlertei tuvs partijas biedrs Arvils Ašerādens PS valdes vēlēšanās neguva atbalstu un palika "aiz strīpas".

Vienotības kritika (100. panta skatītāji)

2010.g.29. oktobrī tūlīt pēc Panorāmas TV sākās raidījums „100. Panta preses klubs” , kurā žurnālisti izprašņāja trīs partiju apvienības’’ Vienotība’’ deputātus – Sarmīti Elerti, Lolitu Čigāni un Tāli Linkaiti. Pēc tam, kad šī partija atteicās ņemt koalīcijā „VL/ TB/LNNK”, avīzēs, radio, TV virmo sabiedrības sašutums par šo rīcību. Daudzi cilvēki ir dziļi aizvainoti un izsaka nožēlu, ka balsojuši par šo partiju. Grupējumu „SCP” ( Sabiedrība citai politikai), kas ietilpst Vienotībā, sauc par kangariem. Visniknākie apzīmējumi veltīti Štokenbergam un Pabrikam. Viņi abi ir Tautas partijas kadri, kas tagad agresīvā veidā grib ieņemt ministru krēslus. Vairākas pazīmes liecina, ka Vienotība sašķelsies un izjuks. Vienā sabiedrības daļā ir liels naids pret viņiem. Nav ticības, ka šī koalīcija ar ZZS varētu izveidot darbaspējīgu valdību.


Šī preses tikšanās ar deputātiem centās noskaidrot: - vai 10. Saeima spēs atjaunot vēlētāju uzticību parlamentam? Pa trīs telefoniem tika reģistrētas atbildes 1.) jā, ievēlētie ļauj tam ticēt, 2) nē, viss ies vecajās sliedēs, 3) cerība bija, bet tā strauji zūd. Raidījums bija spraigs, deputāti galvenokārt taisnojās. Telefonaptauja vislabāk parāda, ko domā tauta. Šie skaitļi ir šādi: 1. )373, 2.) 202, 3.)1340

S.Ēlerte - Aktrise uz politiskās skatuves

8.augusts, 2009, Antra Gabre, NRA
http://www.nra.lv/zinas/27697-aktrise-uz-politiskas-skatuves.htm

Līdz šim, sakot – "Diena", domājām "Ēlerte". Un otrādi. Tik pašsaprotami, ka joprojām tas, kas noticis ar laikrakstu, jāskatās tā bijušās galvenās redaktores kontekstā.
Un otrādi. Kā cilvēkam, kurš gribēja diktēt savus noteikumus Latvijas politiskajai virtuvei un tā dēvētajai elitei, bet kuru šī vēlme nogrūda no politiskās skatuves, Sarmītes Ēlertes biogrāfijas fakti ir gan garlaicīgi, gan arī mūsu valsts inteliģencei raksturīgi.

Sarmīte Ēlerte beigusi Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļu, studējusi neklātienē Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, pēc tam strādājusi par kino nodaļas vadītāju laikrakstā Literatūra un Māksla. Vēlāk darbs Rīgas videocentrā. Atmodas laikā – Latvijas Tautas frontes informācijas centra un Augstākās Padomes preses centra vadītāja. Viena no a/s Diena dibinātājiem, no šā laikraksta galvenā redaktora vietnieces ātri vien – 1992. gadā – kļuvusi par galveno redaktori.

Diena sevi proponējusi par laikrakstu ar augstiem ētikas kritērijiem, nelabvēļi ar neslēptu ironiju to dēvē par Patiesības ministriju. Ar zemtekstu – lai cik ministriju valdībā būtu, viena pastāvēs allaž. Nenoliedzami, kādreiz šo laikrakstu un tā galveno redaktori bijāja. Kāpēc tagad agrākie sabiedrotie ir gatavi iegrūst ignorances dunci gan Dienas, gan Sarmītes Ēlertes mugurā?

Augstie mērķi...
"Iemesls, kādēļ 1990. gadā šī avīze vispār tika izveidota, bija gaužām prozaisks – veidojās jauna valsts, tapa jauna likumdošana, bija nepieciešams medijs, kas visus šos jaunos tiesību aktus publicētu. Taču jau toreiz visi –

gan mēs, gan arī paši politiķi – saprata, ka Latvijai vitāli ir nepieciešams spēcīgs, demokrātisks, neangažēts, Rietumu tipa laikraksts. Tieši tādēļ 1992. gadā notika Dienas privatizācija. Un, pateicoties neatkarībai, šo gadu laikā Dienai ir izdevies paveikt daudzus svarīgus darbus. Pirmkārt, tā bija lielo, globālo procesu ietekmēšana. Domāju, ka Dienas nostāja lielā mērā veicināja to, ka Latvija iestājās NATO. Tāpat Diena sekmēja sabiedrības izpratni par nepieciešamību iestāties Eiropas Savienībā," 2008. gada vasarā neilgi pēc amata atstāšanas intervijā žurnālam Numurs savu veikumu vērtējusi Sarmīte Ēlerte.

...un neesošie principi
Privatizācija, kuru laikraksta administrācija izvairās pārspriest, ir pirmā nagla tā pašpasludināto ētisko principu zārkā. Pirms vairākiem gadiem bijušais Dienas žurnālists Dzintars Zaļūksnis iesūdzēja tiesā laikraksta vadību par nelikumībām privatizācijas procesā. Viņš to vērtē kā klaju nelikumību, jo, pēc tā laika likumiem, ārzemniekiem nedrīkstēja piederēt daļas vietējā uzņēmumā. Dienā bija gan zviedru, gan toreizējā ASV pilsoņa Paula Raudsepa kapitāls. Kā skaidro Dz. Zaļūksnis, prāva beidzās, jo "iestājās noilgums un nebija jēga to turpināt". Iespējams, savi nopelni tur bija arī par privatizāciju atbildīgajam ministram, kurš, tikpat iespējams, pretī saņēma solījumu viņu neaiztikt avīzes slejās.

Taujāts par 90. gadiem, kad pats bija Dienas galvenais redaktors, Viktors Daugmalis nopūšas – eh, tagad domās, ka esmu apvainojies un gribu ieriebt. Apdomājies viņš atsūta viedokli: "Ēlertes laikā par Dienas stratēģiju kļuva proebrejiskais kosmopolītisms, bet par taktiku – atbalsts valdošajam politiskajam spēkam un ģenerālprokuroram. Stratēģiju noteica vēlme izdabāt galvenajam akcionāram, taktik – tieksme izvairīties no Dienas prihvatizācijas izmeklēšanas. Ēlerte ir vāja žurnāliste, toties laba organizatore, tāpēc arī Diena ir tāda, kāda tā ir – profesionāli mazspējīga, bet idejiski viengabalaina un agresīva." Dz. Zaļūksnis piebilst, ka savulaik ar Sarmīti Ēlerti esot kasījies par ebreju jautājumu: "Bija komentētājs Zalmans Kacs, lai viņam vieglas smiltis. Viņa viņu necieta tautības dēļ. Tāpēc interesanti, ka ar Sorosu sāka sadarboties! Naudas dēļ, izrādās, var aizmirst aizspriedumus."

Nedaudz skaļāk izskanēja cits pārkāpums. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzlika Sarmītei Ēlertei 50 latu sodu par amatu savienošanas pārkāpumu. KNAB viņu sauca pie atbildības pēc likuma par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā. Proti, Dienas galvenā redaktore bijusi Valsts kultūrkapitāla fonda padomes locekle un ieņēmusi amatus dažādos fondos un uzņēmumos. "Laikā, kad S. Ēlerte strādāja kultūrkapitāla fondā, viņas vadītais laikraksts esot saņēmis 82,7 tūkstošus latu lielu līdzfinansējumu Kultūras Dienas izdošanai," raksta laikraksts Neatkarīgā.

Sapnis par politiku ir dzīvs
Pat ja šobrīd Sarmīte Ēlerte ir nosēdusies politiskās skatuves maliņā un mēģina čalot par savu rožu dārzu, kas aizaudzis ar balandām (žurnālā Numurs īsi pēc aiziešanas no galvenās redaktores amata), tas disonē ar ilgus gadus kopto dzelzs lēdijas, kura nesmaida, tēlu. Daudz pierastāk šķiet uzzināt par viņas kāroto lomu uz tās pašas politiskās skatuves. Un tāda ir. Viņa laikrakstā Diena pavēstījusi, ka ir gatava līdzdarboties konsolidācijas procesā, taču ne tajā, kuru piedāvā varas partijas. Viņasprāt, par konsolidācijas pamatu jākļūst godīgai politikai, kuru pārstāvot Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai.

Vai partijas būs gatavas uzņemt Sarmītes Ēlertes piedāvāto palīdzību atplestām rokām, rādīs laiks. Jo – sakot "Diena", joprojām domājam "Ēlerte". Taču tagad šim tandēmam ir jau cits zemteksts, jo laikraksts mainījis īpašnieku. "Domāju, ka lēmums par Dienas pārdošanu lielā mērā bija saistīts ar Ēlertes paziņojumu par iešanu politikā. Domāju, tiklīdz zviedri to izdzirdēja, viņi saprata, ka Diena tiks iznīcināta pilnīgi, avīze kalpos vienam politiskam spēkam, ko gribēs vadīt Ēlerte ar savu komandu. Tad beigās sanāktu, ka Diena būtu jaunā politiskā spēka laikraksts," vērtē Rīgas domes vicemērs Ainārs Šlesers (LPP/LC) intervijā žurnālam Klubs.

Nauda, vara un ietekme
"Laikraksts un tā redaktore, manuprāt, uztvēra dzīvi pārāk politizēti vispār," savā blogā secina žurnālists Māris Zanders. Biznesa augstskolas Turība komunikācijas zinātnes asociētais profesors Ainārs Dimants, vērtējot Dienas aktīvo vēlmi ietekmēt politiskos procesus, saka: "Avīzes bijušas un būs politiskas. Protams, ir jābūt savai pēctecīgai idejiskai nostājai, lai lasītāji var identificēties ar redakcionālo līniju! Robeža gan ir smalka – lai tādējādi neatgrūstu pārāk daudzus lasītājus. Pārmest var tad, ja avīzei nav patstāvīgas lomas un tā kļūst par instrumentu politisko spēku rokās." A. Šlesers runā tiešāk – Sarmīte Ēlerte baudīja lielu politisko ietekmi caur partiju Jaunais laiks un politiskajām nevalstiskajām organizācijām, uzskatot, ka viņas viedoklis bieži esot tautas viedoklis. "Jā, ir noderīgi elites pārstāvjiem uzšaut pa pirkstiem, ja viņi pārkāpj likumu vai manipulē ar saviem ietekmes aģentiem, tomēr tā dedzība, ar kādu Diena ir pēdējo gadu laikā cīnījusies pret Lembergu, Šleseru, Šķēli & Co., ir zināmā mērā pārāk liels gods minētajiem pilsoņiem. Neba no Lemberga vai Šķēles ir atkarīgs, vai es kā indivīds mācēšu pieņemt manai dzīvei patiešām būtiskus lēmumus. Citiem vārdiem sakot, man liekas, ka Diena varētu vairāk rakstīt par to sabiedrību, kas neaprobežojas ar dažiem tūkstošiem tipāžu, kas paši sevi iecēluši elites statusā," tautas vēlmes pārstāvēt uzņēmies M. Zanders.

Dienas stils bija atbalstīt katru nākamo varas partiju – vispirms Latvijas ceļu, tad Tautas partiju, tagad Jauno laiku. "Tur ir pietrūcis konsekvences un nav ticamības, kādēļ tāda nostāja ir izvēlēta. Tāpēc ir pamats kritikai, un, loģiski, ir arī atsitiens pārdošanas rādītājos," saka profesors A. Dimants. A. Šlesers norāda uz to pašu: "Kā politiskais pretinieks viņa [Sarmīte Ēlerte] bija ārkārtīgi gudra, radoša, bet problēma ir citā. Akcionāri visas šīs izdarības bija gatavi atbalstīt līdz brīdim, kamēr uzņēmums strādāja ar peļņu. Bet, ja uzņēmums sāk strādāt arvien sliktāk un sliktāk, tad cik ilgi viņi maksās par to, ka kāds kārto rēķinus politiskajā laukā?"

Mīl tikai vajadzīgos
A. Dimants vērtē, ka Dienai pietrūka patstāvīgas nostājas, tā nespēja distancēties no tiem, kurus aizstāv, tādējādi pārāk identificējoties ar noteiktiem politiskiem spēkiem. "Par to liecina kontentanalīze, ko veikuši studenti un pētnieki. Andris Šķēle bija tabu tēma ilgu laiku. Lielākais rīta laikraksts Diena nezināja, kas Andrim Šķēlem pieder, un par valsts nozagšanu uzzināja no Pasaules bankas. Tas neveicināja ticamību. Tagad ir pilnīgi pretēja pozīcija [attiecībā pret Šķēli]." Kas attiecas uz labvēlīgo attieksmi pret A. Šķēli, to varētu izskaidrot ar darījumu – kad viņš bija pie varas, avīzei esot atlaists PVN parāds.

"Ne vienmēr ir bijuši skaidri Dienas idejiskie principi. Liberālie principi ir tikuši pārkāpti," saka A. Dimants. Tautas partijas smagsvars Aigars Kalvītis par avīzes centieniem ietekmēt politiskos procesus izsaucas: "Protams, Diena visaktīvāk ir mēģinājusi ietekmēt sev par labu politiskos procesus! Avīze ļoti stipri mēģināja realizēt liberālo ideoloģiju, pat upurējot Latvijas valsts intereses, ja kaut kas bijis svarīgi viņiem." Viņš oponē, ka Diena būtu mīlējusi Tautas partiju. "Bija lietas, kur mūs atbalstīja, bija, kur ne. Kamēr partija realizēja viņu atbalstīto ideoloģiju, tikmēr mīlēja. Piemēram, Tautas partijas nostāju par viendzimuma laulībām nenormāli kritizēja, īpaši es biju nemīļš."

"Sarmītei bija savas autoritātes, uz kurām viņa paļāvās, un raksts bija jāveido saskaņā ar šo autoritāšu viedokli," atceras kāds bijušais dienietis. Dz. Zaļūksnis ir tiešāks, sakot, ka Sarmīte Ēlerte savulaik "savus draugus savilka presē un padarīja viņus par viedokļu līderiem bez objektīviem kritērijiem". Tādi bijuši (protams!) politiķi Jānis Kinna, Aleksandrs Kiršteins un žurnālists, politisko aizkulišu spēlētājs Edvīns Inkēns.

Atceroties, cik skarbu un pazemojoši pasniegtu kritiku Dienā izpelnījās tikko ieceltais Valsts prezidents Valdis Zatlers, jāvaicā, vai tiešām tas tika darīts augstu ētikas kritēriju vārdā, lai valsti prezentētu kristāltīrs cilvēks. Ārsta Zatlera vietā varēja būt jebkurš cits – arī viņš dabūtu trūkties. Vienīgi jurists Egils Levits ne, viņu Sarmīte Ēlerte bijusi noskatījusi kā nākamo Vairas Vīķes-Freibergas pēcteci. (E. Levits tiešām tika minēts kā iespējamais Valsts prezidenta amata kandidāts.) Iespējams, tāpēc daudz apņirgtais prezidenta kandidatūras saskaņošanas pasākums notika zoodārzā – politiķiem bija ātri jāvienojas, lai Dienai neļautu valdīt pār situāciju. "Nu kurš gan būs gatavs tev pateikt, ka Ēlerte bija nikna, jo prezidenta kandidatūra netika saskaņota ar viņu?" Neatkarīgajai nosmēja politisko aizkulišu pārzinātājs.

Viena cilvēka faktors
Kāpēc Diena tā rīkojās? A. Dimants uzskaita: pirmkārt, pamatā bija [Ēlertes] personiskās simpātijas, otrkārt, autoritārs, nevis koleģiāls vadības stils. Gan no Dienas aizgājušie, gan tajā strādājošie žurnālisti apgalvo – bijusī galvenā redaktore bijusi autoritāra un diktējusi vienīgo pareizo viedokli, kam jāparādās avīzē. Viens eksdienietis tā arī saka: "Tika norādīts, kā rakstīt. Taču, ja gribēji profesionāli augt 22–23 gadu vecumā, tad Diena bija ideāla vieta, jo spēcīgais redaktoru korpuss žurnālistus izskoloja labi. Tas atsvēra žurnālistikas brīvības trūkumu." Viņa kolēģis papildina: "Esmu saņēmis pārmetumu: vai tad nesaprati, kā tev bija jāraksta!? Taču pēc pāris dienām uzstādījumi mainījās, un tas Sarmītes autoritāti neveicināja. Strādājot Dienā, sapratu, ka preses brīvība un žurnālista brīvība nav viens un tas pats. Presi nevar cenzēt, bet žurnālists var vai nu piekrist galvenajam redaktoram, vai mainīt darbavietu."

Savukārt Viktors Avotiņš, atceroties kopā pavadīto darba laiku Literatūrā un Mākslā, Sarmīti Ēlerti raksturo atzinīgi: "Viņai ir stingrs raksturs, un nedomāju, ka tā ir slikta īpašība. Man patika viņas raksturs, tikpat sūdīgs kā manējais, patika, ka viņa ir gudrāka par mani, spītīga, ka viņai bija idejas, kā atdzīvināt redakcijas dzīvi." Uz repliku, ka studiju biedri Sarmīti raksturojuši kā cilvēku bez humora izjūtas, viņš atmet ar roku: "Acīmredzot viņa jutās atbildīga par avīzi, un jokiem neatlika laika."

Nenoliedzami, vienas sievietes ambīcijas Dienu gan uzcēla uz pašradīta pjedestāla, gan arī nostūma no tā.

«Vienotība» nepieņem tautiskās partijas

Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīze , 01.06.2010 15:56
http://www.visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156319063
Pagājšpiektdien politapvienības "Vienotība" spices personas paziņoja, ka viņu partijas savā 10. Saeimas kandidātu sarakstā neņem ne "TB"/LNNK, ne "Visu Latvijai!". Kāpēc? To vadoņi pārliecinoši un ticami nav izskaidrojuši. Esmu pārliecināts, ka jau no paša sākuma nacionālos nedomāja laist ne tuvumā, "sarunas" bija izlikšanās un laika vilcināšana. Toties tagad bilde ir pavisam skaidra, un tas ir ieguvums. "Ārēji varbūt viss izskatījās labi, bet cilvēciski emocionālā sajūta bija tāda, ka kaut kas nav kārtībā un nebūs kārtībā," žurnālistam "Ir" par saviem pārdzīvojumiem izteicies Maizīša kungs. Manuprāt, tieši tas pats sakāms par "Vienotības" vadoņu izdarīšanos ar latviski nacionālas ievirzes divām partijām. Tieši tās "Vienotībai" izrādījās nepieņemamas. Un, ja jau tā, tad kas ir pati Vienotība? Acīmredzot partiju apvienība, kura pati nevēlas, lai to uzskatītu par nacionālas ievirzes organizāciju. Ne "TB"/LNNK, ne "Visu Latvijai!" tātad nav jājūtas atstumtiem vai pazemotiem, viņi vienkārši nav uzņemti eirokosmopolītu un globālistu aprindās kā tām pārāk prasti un radikāli.

Neņemos spriest, vai šīs ("TB"/LNNK un "Visu Latvijai!") spēs vienoties un dibināt nacionāli noskaņotu bloku. Varbūt spēs, bet varbūt ne – ja neatbrīvosies no vecām nastām. Taču apstākļos, kad notiekošais velk uz Latvijas pārkrievošanu, droši vien būtu arī cilvēki, kas nevēlētos atgriezties pagātnē un 10. Saeimas vēlēšanās balsotu par kaut nelielas latviskas frakcijas izveidi. Tik vien, ka viņiem jāzina, par kuriem kandidātiem balsot, kuri tad ir tie īsti nacionālie un jaunie, bez veciem piesvariem. Palīdz pareizi izvēlēties arī, ka zināmi nacionālistu pretinieki ar S. Ēlerti, A. Štokenbergu un viņa biedriem priekšgalā, taču vēl svarīgāk, lai nacionālistu apvienība spētu atbrīvoties no veciem stereotipiem un to nesējiem. Jaunos laikos un apstākļos vajadzīgs arī jauns nacionālo problēmu redzējums. Vai tad ne?

Ēlerte krievu laikrakstam Telegrafs

Ēlerte: Būs jāizvēlas starp ekstrēmistiem un bariņu oligarhu
LETA, 2010. g. 24. martā
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/324269-elerte_bus_jaizvelas_starp_ekstremistiem_un_barinu_oligarhu

Laikraksta "Diena" bijušās galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes un domubiedru nodibinātās "Meierovica biedrības" mērķis ir veicināt un attīstīt komunikāciju starp Latvijas sabiedrību un politiķiem, intervijā laikrakstam "Telegraf" saka Ēlerte.

Ēlerte norāda, ka neplāno kādas personas no biedrības virzīt partiju apvienībā "Vienotība", "ja nu vien viņi paši to vēlēsies darīt..". Līdz maijam vairāki cilvēki solījuši sniegt Ēlertei atbildi par vēlmi iesaistīties politikā..

"Vienotības" bažas par deputātu vietu skaita iespējamu samazināšanos politiķiem Saeimā, ja "Meierovica biedrība" piedāvās maksimāli daudz bezpartejisku cilvēku, Ēlerte dēvē par normālu pašsaglabāšanās tieksmi. "Bet parlaments nav darba vieta, par kuru būtu jācīnās. "Vienotībai" ir jādomā, kā sasniegt maksimālo ietekmi nākamajā Saeimā. Ir labi, ka trīs partijas nolemj būt kopā, taču ar to nepietiek. Gatavība sadarboties ar tiešās demokrātijas formām "Vienotību" var tikai stiprināt," uzskata Ēlerte un piebilst, ka runa varētu būt par 3-5 deputātu vietām bezpartejiskiem deputātiem.

Par labu sasniegumu Ēlerte uzskata iespēju jaunajā Saeimā izveidot koalīciju ar vēl vienu partiju, bet ne ar divām. "Lietussargu revolūcijas" mērķis bija atlaist rīcībnespējīgu Saeimu - pašlaik mums ir fantastiska iespēja ievēlēt jaunu kvalitatīvu Saeimu.
Tas ir tā vērts, lai par to pacīnītos, uzskata biedrības pārstāve.

Izvēle - ekstrēmisti vai oligarhi.
Pēc viņas teiktā, koalīcijas veidošanai būs jāizvēlas starp nacionālistiski noskaņotu partiju "Visu Latvijai!", kas balansē uz ekstrēmisma robežas, un bariņu oligarhu un "Saskaņas centru", kas biedējot Ēlerti ar savām attiecībām ar autoritatīvo Krieviju. "Tā būs mazākā ļaunuma izvēle; lai izvēlētos, būs jāredz personālijas - kas tieši iekļūs Saeimā," piebilst Ēlerte. Viņa gan "Vienotībā" neredzot "Visu Latvijai!".

Viņa ir pārliecināta, ka nākamajā Saeimā nebūs pašreizējo personu. Nākamajā Saeimā jebkura partiju kombinācija būs kompromiss, "demokrātija ir kompromiss. Pašlaik ir grūti izraudzīties mazāko ļaunumu. Korupcija kā sistēma nozīmē, ka Latvija vienmēr būs neattīstīta valsts. Ir atsevišķi principi, no kuriem nākotnē nevajadzētu atteikties, - nacionāla valsts kā bāze integrācijai un orientācija uz Rietumiem."

Uzņēmēji pārdodas par šprotu bundžiņu.
..Ēlerte uzskata, ka tuvākajā nākotnē Krievijā saglabāsies autoritāra valdība, kas mēģinās paplašināt ietekmes jomas. Pēc notikumiem Gruzijā viens no Latvijas uzdevumiem esot savas drošības nostiprināšana. Krievu tanki Latvijā gan nenākšot, drīzāk būšot mēģinājumi ietekmēt Latviju caur ES un NATO politiku, tāpēc te daudz kas būs atkarīgs no tā, kas veidos jauno valdību.

Ēlerte intervijā norāda, ka "Meierovica biedrība" iestājas par sistemātisku Latvijas attīstību. Problēmas esot tad, kad daži uzņēmēji ir gatavi pārdot savu ģeopolitisko orientāciju par šprotu bundžiņu.
Uz jautājumu, vai viņa neuzticas ne oligarhiem, kas pārdodas par šprotu bundžiņu, ne "saskaņiešiem", Ēlerte norāda, ka SC var daudz runāt par savām programmām, bet pēc būtības tā ir tikai viena - etniskā - jautājuma partija.
"Tāpēc viņi spēja nosūtīt dzimtenes nodevēju uz Eiroparlamentu - lai gan man ir grūti saprast, kas var būt kopīgs Rubikam ar Ušakovu.
No otras puses, daudz ļauna darījuši Dobelis un Tabūns", kurus uztver kā sabiedrības vairākuma viedokļa paudējus.
Ēlerte uzskata, ka Latvijā stabila attīstība nebūs iespējama, kamēr būs spēkā etniskā balsošana.
"Latvijas demokrātiskajai valstij ir pilnīgi vienalga, kas ir bijis okupētājs. Var sākt skaitīt, cik gājuši bojā padomju, cik vācu okupācijas laikā, taču doma ir cita: pirms kara Latvija bija neatkarīga valsts, un okupācija ir noziegums. Jebkura cilvēka, politiķa, valsts pienākums ir tikt skaidrībā ar savu pagātni. Un tas, ka Latvija tad nebija noteicēja par sevi, neatceļ nepieciešamību saprast, kas toreiz notika," skaidro Ēlerte.
Viņu nesatraucot iespēja, ka SC izveidot koalīciju ar oligarhiem "bez viņas": "Latiņa ir jāceļ augstu - gan priekš citiem, gan sevis. Jā, koalīcija bez mums ir iespējama, un tas būs ļoti slikti Latvijai."

Šlesers Latviju vedot pie ilgstošas atpalicības.
Komentējot pašreizējo situāciju valdībā, no kuras nesen izstājās Tautas partija, atstājot valdību mazākumā, Ēlerte uzskata, ka pagaidām var iztikt ar šo premjeru un šo valdību līdz vēlēšanām, "kooperēšanās iespējama ar visiem. Tagad nav tādas situācijas, lai dzīvotu bez valdības. Līdz vēlēšanām nav tik daudz laika atlicis, var padzīvot arī ar mazākuma valdību."

Viņasprāt, Šlesers (LPP/LC) ir viens no pašreizējās sistēmas arhitektiem, kas Latviju ved pie ilgstošas atpalicības.
"Šī sistēma ir pretrunā ar atklātu konkurenci, ar iniciatīvu un sabiedrības attīstību. Situācija līdz vēlēšanām ir īpaši kritisks laiks - Dombrovskim ir jāatrod atbalsts, lai Latvija būtu rīcībspējīga," piebilst Ēlerte.
Viņa uzskata, ka galvenā atbildība par pašreizējo ekonomisko situāciju jāuzņemas valstij, kurai jau ilgu laiku bija iespēja apturēt kreditēšanas bumu bankās. "Es runāju par Aigara Kalvīša kā bijušā premjera un tolaik vislielākās partijas vadītāja atbildību. Eksperti mūs brīdināja, bet Kalvītis viņus nedzirdēja un palielināja valsts izdevumus. Tā ir viņa politiskā atbildība," norāda Ēlerte.

"Jaunā laika" (JL) atbildību viņa šajā situācijā nesaskatot, jo "tā nebija sistēmas daļa. Lai gan Latvijā vienmēr būs koalīcijas valdības, taču JL šo sistēmu neradīja. Varbūt Repše arī nodarbojās ar dīvainu biznesu, bet tas ir viņa personīgais prāts, muļķības, aizraušanās, nekas vairāk.".

Pēc Ēlertes teiktā, pašlaik "Vienotība" izstrādā kopīgu programmu - tajā neesot neatrisināmu pretrunu. "Domāju, ka rezultātā nebūs ne krasi labēju, ne krasi kreisu ekonomisku uzstādījumu," piebilda Ēlerte

TB/LNNK un Vienotība (Kristovskis, Diena)

Kristovskis nav pret TB/LNNK, bet vēlas arī "Visu Latvijai!"
Ināra Egle , Sestdiena, 10. aprīlis (2010)
http://www.diena.lv/lat/politics/hot/kristovskis-nav-pret-tb-lnnk-bet-velas-ari-visu-latvijai-2010-04-10-1

Latvijas labā Pilsoniskās savienības (PS) un arī Vienotības līderis Ģirts Valdis Kristovskis ir gatavs strādāt kopā apvienībā ar saviem bijušajiem partijas biedriem no Tēvzemei un brīvībai/LNNK, «lai kādas sāpīgas atmiņas ir palikušas pagātnē». Taču viņš Dienai atzina, ka nevarot runāt par TB/LNNK ienākšanu Vienotībā, nerunājot par sadarbību ar Visu Latvijai!.

Viņaprāt, pie sarunu galda ir jāsēž ar visiem. TB/LNNK varētu būt iespējas uz atsevišķa asociētā dalībnieka līguma pamata iekļauties Vienotībā. Taču TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzsvēra, ka arī partijā ir dažādi viedokļi, tāpēc līdz 17. aprīlī paredzētajam kongresam partijas valde nenāks klajā ar skaidru viedokli par turpmāko. Savukārt Vienotībai pirms izšķiršanās par jauniem sabiedrotajiem ir svarīgi zināt, kāds ir TB/LNNK biedru vairākuma viedoklis.

Pirms četriem gadiem, kad TB/LNNK izstrādāja stratēģiju nākamajiem četriem gadiem līdz 10. Saeimas vēlēšanām, tās mērķis bija panākt, lai tieši uz TB/LNNK bāzes konsolidētos labējās konservatīvās partijas, cerībā, ka tēvzemieši būs tie, kuri veidos nākamo valdību pēc 10. Saeimas vēlēšanām. Tagad partija ir nonākusi situācijā, kurā tās līderi atzinuši, ka TB/LNNK viena ar atsevišķu sarakstu nespēj iekļūt Saeimā. Iespaidu uz TB/LNNK atstāja arī tās šķelšanās pirms pāris gadiem, kad no TB/LNNK aizgāja Ģ. V. Kristovskis kopā ar domubiedriem, iesaistoties PS veidošanā.

Tagad no Ģ. V. Kristovska labvēlības daļēji ir atkarīgas TB/LNNK iespējas startēt vēlēšanās. Tiesa, noteicošās ir TB/LNNK sarunas ar Jauno laiku, jo tieši caur premjera partiju, kas ir apvienībā ietekmīgākais politiskais spēks, tēvzemieši var pretendēt uz iespēju startēt vēlēšanās zem Vienotības karoga. No abu partiju līdzšinējām sarunām izriet, ka tas varētu notikt uz cienījamiem noteikumiem ar ne mazāk kā desmit vietām kandidātu sarakstā. Taču tam būs nepieciešama visu Vienotību veidojošo partiju piekrišana. R. Zīle atzina, ka neskaidrības rada arī tas, ka nav zināms, kā veidosies Sarmītes Ēlertes vadītās Meierovica biedrības sadarbība ar Vienotību. S. Ēlerte nesen medijos esot paudusi prieku, ka TB/LNNK nav iekļuvusi Rīgas domē, tas partijas biedriem neesot palicis nepamanīts. Jau rakstīts, ka pēc partiju pasūtījuma veiktie pētījumi liecina, ka Vienotības vēlētājs kopīgajā kandidātu sarakstā varētu svītrot tēvzemiešus.

TB/LNNK nav vienprātības par vēlamāko rīcību, jo ir biedri un pat nodaļas, kas uzskata, ka ir jāveido apvienība kopā ar Visu Latvijai!, piesaistot citus nacionālos spēkus. Saeimas deputāts Pēteris Tabūns atbalsta šo viedokli, jo pie vēlētājiem esot jāiet ar ideoloģiski skaidru piedāvājumu, kas balstīts uz nacionālajām vērtībām. Viņam esot grūti iedomāties, kā varētu atrasties vienotā komandā ar S. Ēlerti, kura negatīvi izteikusies par atsevišķiem partijas biedriem, kuru vidū ir arī P. Tabūns. Viņam pieņemama šķistu sadarbība arī ar Zaļo un Zemnieku savienību, ar kuru ir notikušas sarunas.

Partijas valdei uz kongresu vajadzētu iet jau ar skaidru piedāvājumu par to, kā partija varētu pieteikt sevi vēlēšanās, uzskata valdes loceklis, bijušais Rīgas mērs Jānis Birks. Viņš pats vēlēšanās varētu nekandidēt, bet bija jaušams, ka atbalsta sadarbību ar Vienotību. R. Zīle cer, ka izdosies vienoties par saprātīgu kompromisu, un pauž gandarījumu, ka arī Ģ. V. Kristovskis ir gatavs aizmirst seno laiku aizvainojumus svarīgu mērķu vārdā. Taču R. Zīlem ir grūti komentēt to, ka TB/LNNK iekļaušanās Vienotībā ir saistīta ar Visu Latvijai!, jo abām partijām sarunas notiek atsevišķi. Visu Latvijai! tās ir ar Pilsonisko savienību, bet TB/LNNK - ar Jauno laiku.

VIEDOKĻI
Imants Parādnieks, Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētājs:

Latviešu tautas intereses vislabāk varētu aizstāvēt liela organizācija un Vienotība uz tādas statusu pretendē. Mēs ceram, ka tā būs uz nacionālo interešu aizstāvības pamata veidota apvienība. Taču ir iespējams, ka Vienotībā ieiet tikai Tēvzemei un brīvībai/LNNK, bet Visu Latvijai! tiek atstāta ārpus apvienības. Visu Latvijai! strādā ar jauno paaudzi, jo tā mainīs Latvijas virzību, bet apvienības veidotāji vairs nav politikā jaunie. Mēs no Vienotības sagaidām godīgu attieksmi pret mums, ja reiz runā par godīgu attieksmi politikā, tad viscaur ir jābūt godīgiem. Ja Visu Latvijai! paliks ārpusē, tad tā startēs vēlēšanās kopā ar citiem nacionāli domājošiem cilvēkiem.

Edgars Jaunups, Jaunā laika pārstāvis Vienotības veidošanas sarunās:

Skaidrība par Vienotības sastāvu vajadzētu būt, vēlākais, līdz maija sākumam. Piekrītu Ģirtam Valdim Kristovskim, ka sarunas jāturpina ar abām partijām, bet beigās būs lēmuma pieņemšana. Piekrītu arī tam, ka latviešu vēlētāju balsis nevajadzētu šķelt, bet ir jautājums, vai vienošanās ir iespējama? Ja sarunās ar TB/LNNK man ir sajūta, ka tas ir iespējams, jo tā tomēr ir politikā pieredzējusi partija, tad Visu Latvijai! līdz šim ir redzēta pozicionējamies tikai vienā jautājumā. Taču mums kā premjera partijai un, cerams, ka arī kā premjera partijai nākotnē, būs svarīgs atbalsts daudzos nopietnos jautājumos.

Jānis Domburs: Jauno biedrību, kustību un partiju jauno dziesmu vecie vēži

Publicēts KNL.lv un Delfi: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=30986863


Pirmā aprīļa noskaņās jebkura pēdējās nedēļās jauntapušā politiskā pieteikuma negludumus un kūleņus, kas vakar bija vērojami "Kas notiek Latvijā?" tiešraidē, var vērtēt ar veselīgu smaidu. Pagaidām. Jo tuvāk vēlēšanām par šādiem uzstādījumiem smiekli vairs nenāks – krietni ātrāk nekā pēc pusgada no tiem, kas ir pieteikuši sevi kā iespējamos kandidātus uz Saeimas deputātu krēsliem vai arī šo deputātu ciešus līdzgaitniekus, pienāktos sagaidīt daudz skaidrākus piedāvājumus un to pamatojumus.

Virsrakstā minēto tekstu par veciem vēžiem, protams, nebūt nevar attiecināt uz visiem jauntopošajiem politisko kolonnu dalībniekiem – liela daļa no jaunajās "kulītēs" startējošajiem šādā ampluā sevi nekad vēl nebija pieteikuši. Vairāk ir runa par to, ka it kā jauno politisko risinājumu "dziesmu" paušanā izskan tik daudzas "vecajiem vēžiem" raksturīgās skaņas.

"Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām" ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā sevi piesaka kā platformu sabiedriskai līdzdarbībai un ekspertīzei. Neapšaubāmi vajadzīgas un Latvijas politikā trūkstošas lietas. Tai pat laikā, acīmredzamā politiskā orientācija zem "Vienotības" lietussarga rada objektīvu pamatu šaubām par gaidāmās ekspertīzes objektivitāti. No otras puses, politiskā pozicionēšanās it kā loģiski prasītu arī kaut minimālu ideoloģisku pozicionēšanos, lai saprastu, kurā virzienā progresīvās pārmaiņas tiek saskatītas, tomēr tas pagaidām izpaliek. Ēlertes domubiedru lokā ir gan cilvēki, kuru dažādas pozīcijas varētu kvalificēt par liberālām, bet, vienlaikus, turpat līdzās ir "skandināvisko vērtību" kreisuma iezīmes. Iespējams, šis kokteilis ir tikai papildus ilustrācija pašas "Vienotības" ideoloģiskajai nevienotībai. Tikmēr Meierovica biedrības līdere pārī ar Lolitu Čigāni šos robus kompensē ar asu kritiku par līdzšinējo "politbiznesu" un šaubām par tā turpinājumu, kas, gluži loģiski, gūst lielas neapmierinātās publikas daļas atbalstu.

Kustības "Par labu Latviju!" iniciatorus, šķiet, būtu pārsteidzīgi un tuvredzīgi mest visus pār vienu kārti. Dažādību jau vakar studijā nodemonstrēja Gunāra Ķirsona un Gunta Belēviča duets, un arī pārējā uzņēmēju plejāde nav gluži klonēti no vienas olšūnas. Protams, vienošanās zem Andra Šķēles un Aināra Šlesera "jumta" ietver daudzus riskus – gan agrāko slikto precedentu stiprināšanas un personāliju dēļ, gan tāpēc, ka šī kustība var kļūt tikai par Ērika Stendzenieka pozitīvisma kampaņu Nr.2, kurā aiz krāšņas izkārtnes nav nekā jauna. Šai sakarībā zīmīgi, ka kustības saturiskos plānus tās iniciatori esot padarījuši par ārpakalpojumu, tos pasūtot izstrādāt kādiem nenosauktiem ekspertiem. Prezumpcija, ka Latvijas biznesmeņiem pašiem būs labākais plāns, ir kritizējama ne jau tikai daudzo koruptīvo aizdomu dēļ, bet arī tāpēc, ka ļoti liela daļa no Latvijas tā saucamā lielbiznesa līdz šim nebūt nav pierādījuši sevi kā pietiekami starptautiski konkurētspējīgus un ilgstspējīgus figurantus, kam varētu sekot konkurētspējīgas un ilgstspējīgas valsts veidošana, nevis tās iekšējo resursu pārdale.

Divu jaunu partiju tapšana, neiedziļinoties detaļās, ir uzmanības vērts sabiedrisko procesu atspulgs – starp kopskaitā vairākiem simtiem šo partiju radītāju ātri vien varētu izdalīt gan altruistiskus aktīvistus, gan aprēķinātājus, no kuriem daudzus vienotu totāla neizpratne par politikas procesu un satura komplicētību. Tai pat laikā, ņemot vērā pašreizējo varas partiju mazskaitlību un nekonsekvento "peldēšanu" starp dažādu sabiedrības grupu un slāņu interesēm, ļoti iespējams, ka Latvijas politikā vēl atrastos vietiņa kādas šaurākas sociālekonomiskas grupas cietai pārstāvniecībai. Protams, ar daudz pamatīgākiem cilvēkresursiem un konkrētākām pozīcijām.

Taču viena lieta, kas, sadalot pa dažādām "līgām", vieno jauno biedrību, kustību un partiju pieteikumus, ir secinājums, ka plašāku ļaužu grupu iesaistīties politikā var būt gan labā, gan arī sliktā ziņa. Jo, ja runa ir par kvalitatīvāku papildinājumu vai alternatīvu pašreizējam Latvijas valsts kursam, kura ass ir Godmaņa-Slaktera-Dombrovska-Repšes plāni starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros, tad šobrīd ar šādiem papildinājumiem un alternatīvām ir ļoti pašvaki, ja jārunā par konkrētu nozaru konkrētām reformām, un konkrētu valsts budžetu.

Video un citi raksti – http://www.knl.lv/

Sarmīte Ēlerte, Meierovica biedrība, PS, Vienotība

Ēlertes runa ASV, 2010. gada februārī: http://www.laikraksts.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=58

Jauna nacionālisma definīcija:
"4. Nacionāla valsts, kur integrācijas pamats ir latviskā kultūrtelpa un kodols – latviešu valoda. Un kas ir atvērta visu tautību latviešiem. Jo tieši šādi jaunie latvieši, kas publiskajā telpā pastāvētu par savu piederību Latvijai, mums trūkst. Kaut tādi ir, bet bieži atgrūsti dēļ 19. gs. vai padomjlaika līmeņa nacionālisma. Mums ir sava valsts – ir jābūt jaunam, progresīvam, valstiskam nacionālismam."

Intervijā laikrakstam Telegrāfs Ēlerte saka, ka:
"Visu Latvijai balansē uz ekstrēmisma robežas, bet Saskaņas centrs viņu nebaida tāpēc, ka tur ir krievi.... Tādēļ no šiem 2 ļaunumiem viņa mēģinās izvēlēties to mazāko...
http://www.telegraf.lv/news/sarmite-elerte-slozhno-vybiraty-mezhdu-centrom-soglasiya-i-oligarhami

Ēlerte ir studējusi 5 gadus Krievijā. Tas, kā viņa nesen ir kļuvusi par miljonāri ir noticis ļoti apšaubāmā veidā, nepielaižot tur plašāku darbinieku loku. Klausieties Latvijas radio raidījumu par Ēlerti un interviju ar viņu Latvijas radio raidījumā Krustpunktā, 2010. gada 5. martā:
http://www.latvijasradio.lv/program/1/2010/03/20100305.htm
mms://ier-w.latvijasradio.lv/pppy?20100305A130600140000

"Ar un par Sarmīti Ēlerti -"Vienotības" idejas autori
Diskusija par politisko spēku pirmsvēlēšanu laika apvienošanās procesiem
Ar un par Sarmīti Ēlerti -"Vienotības" idejas autori,Diskusija par politisko spēku pirmsvēlēšanu laika apvienošanās procesiem
Elerte Sarmīte - bij.laikraksts "Diena" redaktore; Škapars Jānis - Atmodas laika politiķis; Kalniete Sandra - Eiropas parlamenta deputāte; Zaļūksnis Dzintars - bij.Dienas žurnālists; Rodins Askolds - bij.Dienas žurnālists; Ikstens Jānis - politologs; Vatoļins Igors - laikraksta Čas žurnālists; Freimanis Jānis - sociologs "

Tu un citur viņa nez kāpēc nodēvēta par Vienotības idejas autoru, kaut gan ilgi pirms viņas visus latviskos spēkus uz vienotību aicināja Eduards Berklavs. Acīmredzot Ēlerte plāno citādāku vienotību, nekā to, ko piedāvāja Berklavs.

Kas notiek Latvijā raidījumā 2010. g.24. martā Ēlerte saka, ka "politikas saplūšana ar biznesu ir ļoti bīstama tendence, jo tā ir "viena no mafijas pazīmēm". "
Fragmentus no diskusijas ar Ķirsonu var lasīt Delfi: http://www.delfi.lv/news/national/politics/elerte-ta-ir-mafijas-pazime-kirsons-sak-tracinat-tautu.d?id=30982893
Pilns raidījums: http://www.knl.lv/raksti/1071/

Meierovica biedrībā toni noteiks sorosieši
http://zinas.nra.lv/viedokli/uldis-dreiblats/20858-meierovica-biedriba-toni-noteiks-sorosiesi.htm

kandidāti uz Delnas:
http://www.kandidatiuzdelnas.lv/kandidati-un-partijas/65-sarmite-elerte/3/

Aizdomas par nekustamo īpašumu iegūšanu no J.Mottes vadītās VNĪA VIRSRAKSTS PRECIZĒTS 14.09.2010

Kandidatiuzdelnas.lv skaidrojums par veiktajām izmaiņām (15.09.2010.):

Profilā veiktas šādas izmaiņas:
Virsraksts “Nekustamo īpašumu iegūšana no J.Mottes vadītās VNĪA” mainīts uz “Aizdomas par nekustamo īpašumu iegūšanu no J.Mottes vadītās VNĪA”

Teksts “Sarmīte Ēlerte 20.gadsimta 90.gados ieguva divus nekustamos īpašumus - dzīvokli Rīgā Basteja (tagad Z.A.Meierovica) bulvārī un vasarnīcu Jūrmalā - no J.Mottes vadītās Valsts nekustamo īpašumu aģentūras (VNĪA)” mainīts uz “Sarmīte Ēlerte 20.gadsimta 90.gados ieguva divus nekustamos īpašumus - dzīvokli Rīgā Basteja (tagad Z.A.Meierovica) bulvārī un vasarnīcu Jūrmalā. Aivara Kāposta publikācijā žurnālā “Nedēļa” 2004.gadā tika izteiktas aizdomas, ka S.Ēlerte šos īpašumus ieguvusi no J.Mottes vadītās Valsts nekustamo īpašumu aģentūras (VNĪA).”
Pievienota rindkopa: 2004.gada augustā Vaira Vīķe-Freiberga sniedza interviju laikrakstam „Diena”. Intervijas laikā, reaģējot uz Valsts prezidentes pārmetumiem par VNĪA piešķirto dzīvokli, Sarmīte Ēlerte apgalvoja, ka dzīvokli ir ieguvusi maiņas ceļā, un viņai to nav piešķīrusi VNĪA: „Man neviens nekad nav iedevis no valsts nekustamo īpašumu fonda kādu dzīvokli. Es dzīvokli iemainīju. Nevajag, lūdzu, vēlreiz un vēlreiz pārstāstīt melus. Tie ir meli, un es ļoti lūdzu jūs tos neatkārtot, tas neatbilst patiesībai. Raimonda Paula kungam tika iedots dzīvoklis tādā veidā, par kādu jūs runājat. Taču mēs nedzīvojam vienā mājā, nekad neesam dzīvojuši, nekad neesmu saņēmusi dzīvokli tādā veidā, pat ja Kukula kungs to ir ļoti vēlējies tādā veidā pasniegt.” Citu atsaukumu medijos nav izdevies atrast.
Sarmīte Ēlerte vērsās www.kandidatiuzdelnas.lv, lūdzot labot viņas profilā norādītās nepatiesās ziņas, ka S.Ēlertes nekustamie īpašumi ir iegūti no VNĪA J.Mottes vadības laikā. Izvērtējuma rezultātā www.kandidatiuzdelnas.lv konstatēja, ka profila sagatavošanā sākotnēji izmantotie avoti neļauj apgalvot, ka S.Ēlertes nekustamie īpašumi ir iegūti no VNĪA. Vienlaicīgi vēlamies uzsvērt, ka S.Ēlerte līdz šim nebija apstrīdējusi profila gatavošanā izmantotās publikācijas un nav publiski plašāk skaidrojusi šīs lietas apstākļus, izņemot S.Ēlertes repliku uz V.Vīķes-Freibergas pārmetumiem intervijas laikā.
Sarmīte Ēlerte 20.gadsimta 90.gados ieguva divus nekustamos īpašumus - dzīvokli Rīgā Basteja (tagad Z.A.Meierovica) bulvārī un vasarnīcu Jūrmalā. Aivara Kāposta publikācijā žurnālā "Nedēļa" 2004.gadā tika izteiktas aizdomas, ka S.Ēlerte šos īpašumus ieguvusi no J.Mottes vadītās Valsts nekustamo īpašumu aģentūras (VNĪA).
2004.gada augustā Vaira Vīķe-Freiberga sniedza interviju laikrakstam „Diena”. Intervijas laikā, reaģējot uz Valsts prezidentes pārmetumiem par VNĪA piešķirto dzīvokli, Sarmīte Ēlerte apgalvoja, ka dzīvokli ir ieguvusi maiņas ceļā, un viņai to nav piešķīrusi VNĪA: „Man neviens nekad nav iedevis no valsts nekustamo īpašumu fonda kādu dzīvokli. Es dzīvokli iemainīju. Nevajag, lūdzu, vēlreiz un vēlreiz pārstāstīt melus. Tie ir meli, un es ļoti lūdzu jūs tos neatkārtot, tas neatbilst patiesībai. Raimonda Paula kungam tika iedots dzīvoklis tādā veidā, par kādu jūs runājat. Taču mēs nedzīvojam vienā mājā, nekad neesam dzīvojuši, nekad neesmu saņēmusi dzīvokli tādā veidā, pat ja Kukula kungs to ir ļoti vēlējies tādā veidā pasniegt.” Citu atsaukumu medijos nav izdevies atrast (Rindkopa pievienota 14.09.2010.).

VNĪA tika izveidota 1996.gadā, lai apsaimniekotu valsts nekustamos īpašumus. Divu gadu laikā aģentūra piešķīra daudzām privātpersonām īres tiesības aptuveni 170 valsts dzīvokļos Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Dzīvokļi tika piešķirti gan sabiedrībā pazīstamām personām un politiķiem, gan VNĪA darbiniekiem un viņu radiniekiem, gan ierindas valsts pārvaldes un tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem. Dzīvokļus saņēma komponists R.Pauls, politiķis Jānis Straume (TB/LNNK), Gundara Bērziņa sieva, LTV ģenerāldirektors O.Pulks (JL) un citi.

Procedūra, kā tika dalīti dzīvokļi, bija neskaidra. Lai gan pastāvēja rindas, tās bija formālas - bieži vien VNĪA piešķīra dzīvokli tikai dažas dienas pēc pieteikuma iesniegšanas. Liela daļa no dzīvokļiem bija ļoti sliktā stāvoklī, tiem bija parādi. J.Motte apgalvoja, ka VNĪA netika piešķirti līdzekļi šo dzīvokļu remontam. Tādēļ īrniekiem vajadzēja gan ieguldīt naudu remontā, gan apmaksāt parādus. Ar to skaidrojama zemā īres maksa — 14 santīmi par vienu kvadrātmetru (tā bija minimālā likumā atļautā maksa). Dzīvokļu īrnieki savus īpašumus vēlāk privatizēja un pārdeva, nereti par krietni lielām summām.

1999.gadā Satversmes tiesa atzina par nelikumīgu VNĪA nolikumu, uz kura pamata tika piešķirti dzīvokļi. Satversmes tiesa paziņoja, ka VNĪA patvaļīgi un subjektīvi, pretēji valsts interesēm un pēc saviem ieskatiem izvēlējās personas, ar kurām tika slēgti īres līgumi, iedalot tās pēc būtības turīgajos, mazturīgajos un svarīgajās personās. Tādējādi ticis pārkāpts konstitucionālais princips, kas nosaka cilvēku vienlīdzību likuma priekšā.

2001.gadā bijušajam VNĪA ģenerāldirektoram J.Mottem un vēl pieciem bijušajiem VNĪA valdes locekļiem tika uzrādīta apsūdzība par dienesta pilnvaru pārsniegšanu. 2006.gadā Rīgas Centra rajona tiesa visus apsūdzētos attaisnoja, gadu vēlāk attaisnojošo spriedumu apstiprināja Rīgas apgabaltiesa.

2003.gadā pēc Rīgas domes priekšsēdētāja padomnieka Guntara Kukula iesnieguma KNAB uzsāka pārbaudi par to, vai S.Ēlerte likumīgi ieguvusi abus nekustamos īpašumus. Nav zināms, ka KNAB būt atklājis likuma pārkāpumus.

2005.gadā J.Motte iesūdzēja tiesā laikrakstu “Diena” par viņa goda un cieņas aizskārumu publikācijā “Pārdotie smiekli”, kurā bija aplūkota viņa darbība VNĪA un turpmākā darbība nekustamo īpašumu biznesā. Tiesvedība beidzās 2009.gadā ar J.Mottes prasības noraidījumu.
Avoti: žurnāls “Nedēļa”, LETA, Diena

PVN nepiemērošana 1996.gadā

1996.gadā tika aktualizēts jautājums par PVN attiecināšanu uz masu informācijas līdzekļiem (preses izdevumi, radio, televīzijas). Likums noteica, ka masu informācijas līdzekļi ir atbrīvoti no pievienotās vērtības nodokļa (PVN), taču nebija strikti noteikts, vai masu informācijas līdzekļi ir juridiskas personas vai laikraksta redakcijas darbības galaprodukts.

Izrādījās, ka VID pakļautībā esošais muitas dienests par masu mediju ievestajiem materiāliem šo nodokli piemēro nekonsekventi. Dažiem preses izdevumiem (Dienas Bizness, Lauku Avīze, Bizness&Baltija, Vakara Ziņas) muitas iestādes bija likušas maksāt PVN par ievesto papīru un krāsām, bet no citiem masu medijiem (Diena, NRA, SM-Segodņa, SM-Reklama, vairākas reģionālās avīzes, gandrīz visas televīzijas) šis nodoklis netika iekasēts.

Laikraksts “Lauku Avīze” iesniedza VID sūdzību, uz kuras pamata tika veikta revīzija AS “Diena” meitasuzņēmumā “Diena-Duni”. Laikraksts “Vakara Ziņas” publiskoja VID operatīvo informāciju, ka uzņēmums “Diena-Repro” neesot samaksājis PVN par avīžu papīru, savukārt “Diena-Duni” esot samaksājusi PVN tikai pēc preču realizācijas. AS “Diena” iesniedza prasību tiesā pret “Vakara Ziņām” par goda un cieņas aizskaršanu.

Uzreiz pēc šī gadījuma VID muitas departamenta direktors Tālis Kravalis izdeva rīkojumu muitas iestādēm iekasēt PVN no visiem preses izdevumiem. Savukārt daudzi mediji uzskatīja, ka VID nav tiesību iekasēt PVN no masu medijiem. Preses izdevēju un redaktoru asociācija apgalvoja, ka nesamaksātā nodokļa piedzīšana varētu apdraudēt daudzu laikrakstu turpmāko izdzīvošanu.

2003.gadā intervijā Ventspils uzņēmēju grupas kontrolētajam laikrakstam “Neatkarīgā Rīta Avīze” bijušais VID ģenerāldirektors Imants Griķis apgalvoja, ka 1996.gadā laikraksts “Diena” nav maksājis PVN par dažādām kancelejas precēm, kas tika tirgotas “Dienas” uzņēmumu grupai piederošajā uzņēmumā “Diena-Duni”, noformējot šīs preces ievešanas dokumentos kā materiālus laikrakstu izdošanai, par ko nebija jāmaksā PVN. Bijušais VID vadītājs apgalvoja, ka VID “Dienai” uzrēķinājis aptuveni 300 000 latu lielu parādu, bet tas atcelts laikā, kad VID ģenerāldirektora amatā stājies A.Sončiks, turklāt uzrēķinu esot atcēlis personiski premjers Andris Šķēle. 2003.gadā pēc Rīgas domes priekšsēdētāja padomnieka Guntara Kukula iesnieguma KNAB uzsāka pārbaudi arī par šo epizodi, netika atklāti likuma pārkāpumi. Jāuzsver, ka strīdā par PVN nomaksu bija iesaistīta AS “Diena”, nevis laikraksts “Diena”.
Avoti: NRA, LETA, Diena, Vakara Ziņas, Bizness&Baltija

“Dienas” nekritiskais atbalsts A.Šķēlem 90.gados

Biznesa augstskolas Turība komunikāciju zinātņu katedras vadītājs asociētais profesors A.Dimants ir atzinis, ka “Diena” ilgu laiku ir nekritiski atbalstījusi 90.gadu premjeru A.Šķēli (TP): “Andris Šķēle bija tabu tēma ilgu laiku. Lielākais rīta laikraksts Diena nezināja, kas Andrim Šķēlem pieder, un par valsts nozagšanu uzzināja no Pasaules bankas.” S.Ēlerte noliedza, ka “Dienai” 90.gadu otrajā pusē būtu bijusi īpaši saudzīga attieksme pret A.Šķēli, laikraksts atbalstījis un kritizējis politiķus, pamatojoties uz noteiktiem kritērijiem. A.Šķēle apgalvoja, ka 90.gados ir saņēmis “ļoti lielu” atbalstu no laikraksta “Diena”.

1998.gadā žurnālists J.Domburs nosūtīja atklātu vēstuli laikraksta “Diena” redakcijai, vainojot laikrakstu tendenciozitātē. “Dienai” un J.Dombura vadītajam NIP birojam bija līgums par rakstu publicēšanu. J.Domburs laikrakstam bija nosūtījis rakstu, kura virsrakstā bija neitrāli pieminēts “Ventbunkers” un “Ave Lat grupas” konflikts ("Ventbunkers" prasa nedot "Latvijas balzāmu" Ave Lat grupai"), savukārt “Dienā” ievietotajā virsrakstā izmantoti emocionāli epiteti, radot iespaidu par simpātijām “Ave Lat grupai” ("Gaužas "Latvijas balzāma" akcijas nedabūjušie"). S.Ēlerte skaidroja, ka izmaiņas virsrakstā veiktas "tehnisku apsvērumu un virsraksta ievietojamības lapā dēļ".
Avoti: LETA, NRA, Dienas Bizness

Laikraksta “Diena” privatizācija

Laikraksts “Diena” tika izveidots 1990.gadā kā parlamenta un valdības (LR Augstākās Padomes, tās Prezidija un Ministru Padomes) izdevums, kura uzdevums bija arī oficiālo dokumentu publicēšana. Laikraksta izveide bija lielā mērā saistīta ar to, ka Latvijas Tautas frontes (LTF) laikraksts “Atmoda” ieņēma vēlēšanās uzvarējušajai LTF kritisku nostāju.

1992.gadā Augstākā Padome nolēma uzņēmumu privatizēt. Uz “Dienas” privatizāciju esot uzstājuši trimdas latvieši, kas uzskatīja, ka laikraksts var pastāvēt tikai kā privāts uzņēmums. Valdības vadītājs I.Godmanis sākotnēji esot bijis pret šo ideju. Laikraksta “Diena” ilggadējais direktors A.Ašeradens atceras, ka I.Godmanis esot mēģinājis bloķēt privatizācijas procesu. Rezultātā privatizēts tika “Dienas” vārds un daļa aktīvu, pārējais palika valdības laikrakstam “Latvijas Vēstnesis”.

Privatizācijā tika izvēlēts modelis, kurā Zviedrijas mediju koncernā "Bonnier" ietilpstošajai izdevniecībai "Expressen" piederētu 49%, bet Dienas darbiniekiem – 51% akciju. 30% no “Dienas” darbinieku akcijām ieguva S.Ēlerte, A.Ašeradens, P.Raudseps un Z.Drafens (katram – 7,67% akciju) jeb kodolgrupa, kā to vēlāk nodēvēja A.Ašeradens. 21% akciju nonāca citu Latvijas mazo akcionāru īpašumā. 2008.gadā S.Ēlerte savā īpašumā esošās 460 “Dienas” akcijas pārdeva, nopelnot 650 000 latu.

1993.gadā Valsts kontrole atzina, ka “Dienas” privatizācijas gaitā ir pieļauti pārkāpumi, tomēr nekāda rīcība tam nesekoja. Galvenie Valsts kontroles secinājumi – “Diena” tika privatizēta, neveicot īpašuma novērtēšanu, netika paredzēta valsts īpašuma daļa. Bijušais VK vadītājs Austris Kalniņš intervijā apgalvoja, ka VK konstatējusi, ka avīze “faktiski (..) pārgāja trīs četru cilvēku rokās, bet pašai a/s Diena nebija naudas ar ko izpirkt īpašumu”.

Turpmākajos gados vairākas personas ir mēģinājušas apšaubīt laikraksta privatizācijas likumību, tomēr nedz Ģenerālprokuratūra, nedz KNAB līdz šim pārkāpumus “Dienas” privatizācijā nav konstatējuši.

1998.gadā prasību tiesā, prasot atzīt “Dienas” privatizāciju par nelikumīgu, iesniedza bijušais “Dienas” žurnālists Dzintars Zaļūksnis. Viņš pārmeta laikraksta vadībai, ka viņam ir likti šķēršļi vēlamā akciju skaita iegādei, veicot psiholoģisko spiedienu uz viņu, kā arī dienu pirms dibināšanas sapulces mainot dibināšanas dokumentus. Vēlāk Dz.Zaļūksnis savu prasību atsauca.

2003.gadā pēc Rīgas domes priekšsēdētāja padomnieka Guntara Kukula iesnieguma KNAB uzsāka pārbaudi par "Dienas" privatizācijas likumību, pārbaudes rezultātā netika atklāti likuma pārkāpumi. Kukuls bija lūdzis uzsākt pārbaudi par “Dienu” nedēļu pēc tam, kad laikraksts lūdza KNAB izvērtēt Rīgas mēra Bojāra iespējamo interešu konfliktu, nomājot zemi no G.Kukula.

2006.gada maijā ar lūgumu izvērtēt “Dienas” privatizācijas likumību Ģenerālprokuratūrā vērsās Aivars Lembergs, pret kuru Ģenerālprokuratūra bija uzsākusi kriminālprocesu par amatnoziegumiem, kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu. A.Lembergs izteica pārmetumus par to, ka laikraksts ir pārdots tā redakcijas locekļiem, turklāt par zemu cenu – 1,9 miljoniem Latvijas rubļu (9500 LVL).

Nav zināms, ka tiesībsargājošās iestādes būtu konstatējušas pārkāpumus saistībā ar laikraksta “Diena” privatizāciju.
Avoti: Diena, LETA, Rīgas Balss, Neatkarīgā Cīņa, Lapsa, L., Metuzāls, S., Jančevska, K. Mūsu vēsture 1985-2005. Rīga, Atēna. 2008-2009.

Meierovica biedrība (Sarmīte Ēlerte)

2010. gada martā notika biedrības 'Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām' dibināšana. Galvenā loma tās dibināšanā ir Sarmītei Ēlertei, kas pirms tab ilggadīgi bija Diena redaktore (kļuvusi par miljonāri viecot kontraversiālu Dienas privatizāciju).
Beidrības majas lapa: http://lietussargs.lv/

Andrejevs Georgs Bijušais Eiropas parlamenta deputāts, bijušais Latvijas ārlietu ministrs
Birzniece Eva Biedrības “Pro Futuro”valdes priekšsēdētāja
Blūma Ingrīda Konsultāciju uzņēmuma SIA “i-bloom” īpašniece
Čigāne Lolita Delna padomes priekšsēdētāja
Drēviņa Kristīne Latvijas pārstāve Eiropas Savienības tiesā , Eiropas Savienības Tiesību
asociācijas valdes locekle
Ēlerte Sarmīte Nacionālās Kultūras padomes priekšsēdētāja, BMJA valdes priekšsēdētāja,
bijusī Dienas galvenā redaktore
Garančs Jānis Multimediju mākslinieks, pētnieks un konsultants, arī projekta
“Domkalve” iniciators
Hermanis Alvis Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs
Jaunzeme Ieva Konkurences padomes priekšsēdētāja
Kalniņš Ojārs Latvijas institūta direktors, bijušais Latvijas Vēstnieks ASV
Laiviņa Gundega Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja
Lejiņš Atis Brīvības un solidaritātes fonda priekšsēdētājs
Linkaits Tālis VASAB (Baltijas jūras vīzijas un stratēģijas) sekretariāta vadītājs
Meierovica Ingrīda Sabiedriska darbiniece, bijusī Radio Brīvā Eiropa žurnāliste
Mežs Ilmārs Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs
Rotbergs Uģis Pasaules Dabas fonda Latvija direktors
Rublovskis Raimonds Pulkvedis
Silkalna Solveiga Ministru prezidenta padomniece ārpolitikas jautājumos
Strenga Gustavs Vēsturnieks, doktorants Freiburgas universitātē
Tīsenkopfs Tālis LU Socioloģijas nodaļas vadītājs
Vecvanags Mārtiņš a/s „Dominante LS” valdes priekšsēdētājs, Baltijas komercpalātas Gruzijā valdes priekšsēdētājs
Žīgure Anna Rakstniece, bijusī Latvijas vēstniece Somijā un Igaunijā
Štāls Mārtiņš IT speciālists
Kalniņa Irma Uzņēmēja, komunikācija un protokols
Zeidenbergs Ģirts Latviešu kultūras “Tilts” valdes priešsēdētājs
Viļums Juris Dagdas novada deputāts, ekonomists un sabiedrisko attiecību speciālis
Sprūds Andris Latvijas Ārpolitikas institūta direktora p.i. , Rīgas Stradiņa universitātes
asociētais profesors

Novērotāji uzskata, ka biedrībai ir ciešas saites ar Sorosa fondu un tā atbalsta kosmopolitisku virzienu.