Trešdiena, 7.aprīlis (2010) Atis Skalbergs
http://zinas.nra.lv/viedokli/atis-skalbergs/20177-latvijas-izlaupisana-turpinas.htm?cshow=1&cnr=22#cid73781
Latvijas izlaupīšana turpinās.
"2010.gada 6.februārī LTV ziņās diktors paziņoja, ka Latvijas radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts piecu gadu laikā sev prēmijās piešķīris 49000 latu. Tā ir nodokļu maksātāju nauda.
Jau 2005.gadā revīzija konstatēja, ka Dz.Kolāts sev piešķīris 12000 latus. Tas izraisīja izbrīnu par Kolāta nekaunību, jo nekas ievērības cienīgs radio nebija paveikts. Daudzi to uzskatīja par valsts izzagšanu. Kolātam radio bija vislielākā alga – 1500 latu. Bet viņš vēl izmantoja savu ieņemamo stāvokli un piešķīra sev prēmijas. Neviens likums to neatļauj darīt."
"Cik tūkstošus latu Kolātam vēl jāpaņem, lai kāds viņu apturētu no šīs alkatīgās nodarbes. Pēc atbildes es griezos ar vēstuli Latvijas Saeimā pie Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājas Ingrīdas Circenes. 2010.gada 17.februārī es saņēmu no viņas atbildi, ka lieta izskatīšanai nodota Nacionālās radio un TV padomei. Apritējis vairāk nekā mēnesis, bet šīs iestādes vadītājs Ābrams Kleckins neko nav atbildējis. Šīs padomes bezdarbības rezultātā Kolāts tā varēja rīkoties ar nodokļu maksātāju naudu. Un šis gadījums jau nav vienīgais Latvijā. Ko dara prokuratūra, kad Valsts Kontrole atklājusi šādus naudas izlaupīšanas gadījumus. Vai prokuratūra imitē savu darbu? Ne valdība, ne Saeima nespēj saukt prokuratūru pie savu pienākumu izpildīšanas. Kas glābs Latviju no izlaupīšanas?"
Ar stingru stāju, Trešdiena, 21.janvāris (2009) Atis Skalbergs:
http://zinas.nra.lv/viedokli/atis-skalbergs/277-ar-stingru-nostaju.htm
"Pērn Oskara Kastēna vadītā ministrija izstrādāja pamatnostādnes integrācijas lietās. Tās paredzēja, ka integrācija nenotiks uz latviešu valodas bāzes un būtībā bija divkopienu valsts atzīšana. Tika cildināts multikulturālisms visādos veidos."
"Par veiksmi uzskatu faktu, ka Valdis Zatlers neaizbrauca vizītē uz Maskavu. Gada sākumā Krievijas vēstnieks A. Vešņakovs ļoti pūlējās, lai šī vizīte notiktu pēc iespējas ātrāk. Mūsu prezidents Zatlers kādā intervijā bija atzinis, ka Latvijas krievi esot labākie pasaulē. "
Rāda ziņas ar etiķeti ābrams kļeckins. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti ābrams kļeckins. Rādīt visas ziņas
trešdiena, 2010. gada 7. aprīlis
otrdiena, 2010. gada 30. marts
J.Bordāns: Ar parlamentā pieņemtu aktu par okupācijas nosodījumu ir par maz
Autors Jaāis Bordāns, zvērināts advokāts, raksts pieejams LA mājas lapā, 30.03.2010:
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=75573
Žurnālisti un dažu masu mediju redakciju pozīcija diskusijās par Latvijas valstij eksistenciāli svarīgiem jautājumiem nereti mēdz būt provokatīvi. Kur novelkama robeža starp vārda brīvību un sistemātisku darbošanos, kurinot nacionālo naidu, sistemātisku darbošanos, kas ir pretlikumīga?
Viena un tā pati rīcība vai viens un tas pats izteiksmes veids atšķirīgos apstākļos un tā izvēlētā kontekstā var būt gan pamudinājums sabiedrības attīstībai un garīgai izaugsmei, gan spēj nostrādāt par katalizatoru ne ar ko neattaisnotam naidam vai pat vardarbībai.
Vai tagad, kad pagājis relatīvi īss laiks pēc Latvijas okupācijas, pēc genocīda faktu apzināšanas, pēc intensīvas nacionālās pašcieņas pazemošanas, ko piekopa okupācijas režīms, ir juridiski attaisnojama sabiedrības provocēšana ar jautājumu: "Vai Latvijas valsts ir "liktenīgas kļūdas" rezultāts?" Juridiski nevar liegt iespēju apspriest Latvijas valsts rašanās apstākļus. Tieši 18. novembrī, valsts proklamēšanas gadadienā, šo jautājumu uzdot, manuprāt, var tikai divu veidu cilvēki: tie, kurus mēdz dēvēt par "Dieva dotiem cilvēciņiem", un no viņiem nav ko prasīt atbildību, vai arī patiesi augstas inteliģences ļaudis, kas ir sabiedrībā autoritātes un savu zināšanu un ētiskās kapacitātes dēļ šādu jautājumu spēj izanalizēt, neaizvainojot neviena jūtas un sniedzot kādu dziļāku atklāsmi, kuru viņi ir spējīgi saredzēt. Visos pārējos gadījumos šādas sarunas ir tikai tukšas balamutes pļāpas, kas sabiedrības dzīvē ienes tikai apjukumu, satraukumu, naidu un provocē kādu devu zemisku jūtu. Tā var kvalificēt bēdīgi slaveno 2009. gada 18. novembra raidījumu "Bez cenzūras", bet ne tikai – ir arī citi līdzīgi pasākumi. Uzskatu, ka par tādu pašu musināšanu var saukt žurnālista Andreja Mamikina iepriekš gatavoto 9. maija raidījumu, kurā piedalījās vēsturnieks un leģionārs, Saeimas deputāts Visvaldis Lācis. Mamikins to dēvēja par diskusiju. Taču to tikpat labi var kvalificēt arī par provokāciju un nacionālā naida kurināšanu. Uzdodiet sev jautājumu: kāpēc tieši 9. maijā un ne citā datumā krievu auditorijai tiek piedāvāta latviešu leģiona tēma, bet tieši 18. novembrī jāapsmej Latvijas valsts nodibināšana? Ir dzirdēti apgalvojumi, ka to vēloties paši skatītāji, tas vajadzīgs TV kanāla reitingiem. Bet tādā gadījumā tā ir apzināta, mantkārīgos nolūkos veikta kūdīšana, nerēķinoties ar visai paredzamām sekām sabiedrības, it īpaši jaunatnes apziņā.
Demokrātija īpaši ievainojama ir tās sākuma – nenobriedušas attīstības – posmā, kamēr to vāji izprot sabiedrība un īsti neprot aizsargāt valsts. Ar demokrātiju un vārda brīvību savā aģitācijā vienlīdz sekmīgi Krievijas pirmajā demokrātiskajā periodā 1917. gadā piesedzās boļševiki un Vācijas Veimāras Republikā – revanšisti nacisti. Viņi demagoģiski pārvērta demokrātiju savā pretmetā, apzināti spēlējot uz sabiedrības cilvēciskām vājībām, naivumu un arī zemiskām jūtām.
Patlaban diemžēl vēl grūti pateikt, vai Latvijas valsts un tiesu institūcijām ir pietiekamas zināšanas un prasmes, lai novērtētu draudus demokrātijai. Drošības policija (DP) ir atteikusies uzsākt kriminālprocesu par reliģiskas organizācijas organizētu latviešu daiļliteratūras un folkloras grāmatu publisku dedzināšanu. Tā nav bijusi ieinteresēta pat uzdot kādu jautājumu Aleksandram Djukovam, personai, kas publiski izteicās par Latvijas vēstniecības Krievijā nodedzināšanu un Latvijas pilsoņa, kinorežisora Edvīna Šnores nogalināšanu – pat tad, kad Djukovs bija ieradies Latvijā. Nav zināms, vai DP rīkotos tikpat bikli, ja kādā no krievu tautai svētām dienām tiktu dedzinātas Puškina un krievu biļinu grāmatas.
Nav šaubu, ka pilsoņu brīvības un tiesības ir aizsargājamas. Sodi piemērojami, vienīgi stingri ievērojot likumos noteiktās robežas, un šiem sodiem ir jābūt adekvātiem, tie nedrīkst būt pārspīlēti bargi. Taču dažādās tiesību nozarēs, gan tiesību socioloģijā, gan kriminālistikā, speciālisti daudzkārt nonākuši pie atziņas, ka tieši pārkāpumu atstāšana bez asa nosodījuma un vajadzības gadījumā – kaut vai neliela soda provocē nākamos noziegumus.
Līdzīgi strīdi notiek arī citās demokrātiskās valstīs. Piemēram, janvārī Lielbritānijā radikālu islāmistu grupa "Islam4UK" gatavojās organizēt gājienu, vēršoties pret Wootton Bassett pilsētas iedzīvotāju vēlmi izrādīt cieņu Afganistānā bojā gājušajiem karavīriem, kas nākuši no šīs vietas. "Islam4UK" aktīvisti atsaucās uz vārda brīvību un vēlējās demonstrēt, ka šie karavīri ir vainojami musulmaņu slepkavībās. Pilsētas vadība pasākumu aizliedza.
Tas, ka latvieši vēl arvien jūt nedrošību aizstāvēt savu cieņu un godu, manuprāt, ir manāms diskusijā par jau pieminēto Mamikina raidījumu. Kad ebrejs un inteliģents Latvijas patriots Ā. Kleckins vērsās pret šāda veida Mamikina uzskatu paušanu, norādot, ka tas aizskars cilvēku pašcieņu, tieši atsevišķi latvieši negaidīti solidarizējās "cīņā par Mamikina vārda brīvību".
Manuprāt, šādas tā sauktās žurnālistu diskusijas par nacionāliem un valstiskās neatkarības jautājumiem Latvijā mazāk saistītas ar demokrātijas problemātiku, bet vairāk – ar okupācijas seku problēmjautājumiem. Okupācijas laikā tika lietota īpaša veida terminoloģija. Okupācija nozīmēja atbrīvošanu, runāšana latviešu valodā nozīmēja nacionālismu, pirmskara Latvijas pieminēšana bija fašisms. Ir naivi domāt, ka šāda lietu kārtības uztvere varēja pagaist līdz ar neatkarības atjaunošanas formālu pasludināšanu. Lai pārvarētu šos aizspriedumus un bailes, nepietiek ar vienreizēju parlamenta pieņemtu aktu par okupācijas nosodījumu. Tikpat naivi ir domāt, ka likumi paši par sevi kaut ko nodrošina, ieskaitot demokrātiju. Tiesību ievērošana tiek nodrošināta, ja tiek izveidots labs likuma izpildes mehānisms, kurš tiek arī regulāri kontrolēts, un ir arī vērā ņemama sabiedrības daļa, kas šajā procesā ir nopietni ieinteresēta.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=75573
Žurnālisti un dažu masu mediju redakciju pozīcija diskusijās par Latvijas valstij eksistenciāli svarīgiem jautājumiem nereti mēdz būt provokatīvi. Kur novelkama robeža starp vārda brīvību un sistemātisku darbošanos, kurinot nacionālo naidu, sistemātisku darbošanos, kas ir pretlikumīga?
Viena un tā pati rīcība vai viens un tas pats izteiksmes veids atšķirīgos apstākļos un tā izvēlētā kontekstā var būt gan pamudinājums sabiedrības attīstībai un garīgai izaugsmei, gan spēj nostrādāt par katalizatoru ne ar ko neattaisnotam naidam vai pat vardarbībai.
Vai tagad, kad pagājis relatīvi īss laiks pēc Latvijas okupācijas, pēc genocīda faktu apzināšanas, pēc intensīvas nacionālās pašcieņas pazemošanas, ko piekopa okupācijas režīms, ir juridiski attaisnojama sabiedrības provocēšana ar jautājumu: "Vai Latvijas valsts ir "liktenīgas kļūdas" rezultāts?" Juridiski nevar liegt iespēju apspriest Latvijas valsts rašanās apstākļus. Tieši 18. novembrī, valsts proklamēšanas gadadienā, šo jautājumu uzdot, manuprāt, var tikai divu veidu cilvēki: tie, kurus mēdz dēvēt par "Dieva dotiem cilvēciņiem", un no viņiem nav ko prasīt atbildību, vai arī patiesi augstas inteliģences ļaudis, kas ir sabiedrībā autoritātes un savu zināšanu un ētiskās kapacitātes dēļ šādu jautājumu spēj izanalizēt, neaizvainojot neviena jūtas un sniedzot kādu dziļāku atklāsmi, kuru viņi ir spējīgi saredzēt. Visos pārējos gadījumos šādas sarunas ir tikai tukšas balamutes pļāpas, kas sabiedrības dzīvē ienes tikai apjukumu, satraukumu, naidu un provocē kādu devu zemisku jūtu. Tā var kvalificēt bēdīgi slaveno 2009. gada 18. novembra raidījumu "Bez cenzūras", bet ne tikai – ir arī citi līdzīgi pasākumi. Uzskatu, ka par tādu pašu musināšanu var saukt žurnālista Andreja Mamikina iepriekš gatavoto 9. maija raidījumu, kurā piedalījās vēsturnieks un leģionārs, Saeimas deputāts Visvaldis Lācis. Mamikins to dēvēja par diskusiju. Taču to tikpat labi var kvalificēt arī par provokāciju un nacionālā naida kurināšanu. Uzdodiet sev jautājumu: kāpēc tieši 9. maijā un ne citā datumā krievu auditorijai tiek piedāvāta latviešu leģiona tēma, bet tieši 18. novembrī jāapsmej Latvijas valsts nodibināšana? Ir dzirdēti apgalvojumi, ka to vēloties paši skatītāji, tas vajadzīgs TV kanāla reitingiem. Bet tādā gadījumā tā ir apzināta, mantkārīgos nolūkos veikta kūdīšana, nerēķinoties ar visai paredzamām sekām sabiedrības, it īpaši jaunatnes apziņā.
Demokrātija īpaši ievainojama ir tās sākuma – nenobriedušas attīstības – posmā, kamēr to vāji izprot sabiedrība un īsti neprot aizsargāt valsts. Ar demokrātiju un vārda brīvību savā aģitācijā vienlīdz sekmīgi Krievijas pirmajā demokrātiskajā periodā 1917. gadā piesedzās boļševiki un Vācijas Veimāras Republikā – revanšisti nacisti. Viņi demagoģiski pārvērta demokrātiju savā pretmetā, apzināti spēlējot uz sabiedrības cilvēciskām vājībām, naivumu un arī zemiskām jūtām.
Patlaban diemžēl vēl grūti pateikt, vai Latvijas valsts un tiesu institūcijām ir pietiekamas zināšanas un prasmes, lai novērtētu draudus demokrātijai. Drošības policija (DP) ir atteikusies uzsākt kriminālprocesu par reliģiskas organizācijas organizētu latviešu daiļliteratūras un folkloras grāmatu publisku dedzināšanu. Tā nav bijusi ieinteresēta pat uzdot kādu jautājumu Aleksandram Djukovam, personai, kas publiski izteicās par Latvijas vēstniecības Krievijā nodedzināšanu un Latvijas pilsoņa, kinorežisora Edvīna Šnores nogalināšanu – pat tad, kad Djukovs bija ieradies Latvijā. Nav zināms, vai DP rīkotos tikpat bikli, ja kādā no krievu tautai svētām dienām tiktu dedzinātas Puškina un krievu biļinu grāmatas.
Nav šaubu, ka pilsoņu brīvības un tiesības ir aizsargājamas. Sodi piemērojami, vienīgi stingri ievērojot likumos noteiktās robežas, un šiem sodiem ir jābūt adekvātiem, tie nedrīkst būt pārspīlēti bargi. Taču dažādās tiesību nozarēs, gan tiesību socioloģijā, gan kriminālistikā, speciālisti daudzkārt nonākuši pie atziņas, ka tieši pārkāpumu atstāšana bez asa nosodījuma un vajadzības gadījumā – kaut vai neliela soda provocē nākamos noziegumus.
Līdzīgi strīdi notiek arī citās demokrātiskās valstīs. Piemēram, janvārī Lielbritānijā radikālu islāmistu grupa "Islam4UK" gatavojās organizēt gājienu, vēršoties pret Wootton Bassett pilsētas iedzīvotāju vēlmi izrādīt cieņu Afganistānā bojā gājušajiem karavīriem, kas nākuši no šīs vietas. "Islam4UK" aktīvisti atsaucās uz vārda brīvību un vēlējās demonstrēt, ka šie karavīri ir vainojami musulmaņu slepkavībās. Pilsētas vadība pasākumu aizliedza.
Tas, ka latvieši vēl arvien jūt nedrošību aizstāvēt savu cieņu un godu, manuprāt, ir manāms diskusijā par jau pieminēto Mamikina raidījumu. Kad ebrejs un inteliģents Latvijas patriots Ā. Kleckins vērsās pret šāda veida Mamikina uzskatu paušanu, norādot, ka tas aizskars cilvēku pašcieņu, tieši atsevišķi latvieši negaidīti solidarizējās "cīņā par Mamikina vārda brīvību".
Manuprāt, šādas tā sauktās žurnālistu diskusijas par nacionāliem un valstiskās neatkarības jautājumiem Latvijā mazāk saistītas ar demokrātijas problemātiku, bet vairāk – ar okupācijas seku problēmjautājumiem. Okupācijas laikā tika lietota īpaša veida terminoloģija. Okupācija nozīmēja atbrīvošanu, runāšana latviešu valodā nozīmēja nacionālismu, pirmskara Latvijas pieminēšana bija fašisms. Ir naivi domāt, ka šāda lietu kārtības uztvere varēja pagaist līdz ar neatkarības atjaunošanas formālu pasludināšanu. Lai pārvarētu šos aizspriedumus un bailes, nepietiek ar vienreizēju parlamenta pieņemtu aktu par okupācijas nosodījumu. Tikpat naivi ir domāt, ka likumi paši par sevi kaut ko nodrošina, ieskaitot demokrātiju. Tiesību ievērošana tiek nodrošināta, ja tiek izveidots labs likuma izpildes mehānisms, kurš tiek arī regulāri kontrolēts, un ir arī vērā ņemama sabiedrības daļa, kas šajā procesā ir nopietni ieinteresēta.
Abonēt:
Ziņas (Atom)