Kas darīts valsts valodas labā? (Latvijas pārkrievošana turpinās)

04.01.2013 Voldemārs Krustiņš 
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=369410:kas-darts-valsts-valodas-lab&catid=93:la-komentri&Itemid=440  


Gadu mijā šad tad, šur tur bija lasāmi un dzirdami atgādinājumi, ka itin drīz, jau februārī, būšot pagājis gads kopš bēdīgi slavenā 18. februāra referenduma. Tātad par to, vai Latvijas Republikā par valsts valodu būtu ieviešama arī krievu valoda.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese prof. Ineta Ziemele pirms šā ar politisku mērķtiecību izprovocētā referenduma "Latvijas Avīzes" līdzstrādniecei Mārai Libekai teica: "Ja šādu jautājumu uzdod, tā, protams, ir milzīga provokācija. Tas ir ne tikai antikonstitucionāli, bet daudz fundamentālāk, problemātiski, nekā mēs to vispār spējam iedomāties. Vai jūs vēlaties izbeigt Latvijas pastāvēšanu? – tas ir analoģisks jautājums patlaban uzdotajam par krievu valodu kā otru valsts valodu." ("LA", 29. 12. 2010.) Līdzās Eiropas augstās tiesneses Inetas Ziemeles briesmu signālam atgādināšu vēl kādu citu, arī pirms referenduma paustu. Mūsu lasītājam jau diezgan pazīstamais "Saskaņas centra" deputāts Saeimā Nikolajs Kabanovs kādā no Rīgas krievu avīzes "Vesti segodņa" numuriem noziņoja, ka aptaujā puse Latvijas nepilsoņu ir izteikušies par šīs valsts pievienošanu Krievijai.
Kā jau teica tiesnese Ziemele, tas nenozīmē neko citu kā izbeigt Latvijas pastāvēšanu.
Kā zināms, pirms gada vairāk par 270 000 pilsoņtiesīgo atbalstīja priekšlikumu arī krievu valodu ieviest par valsts valodu. Toreiz vairāk balsu bija pret un pirmais solis uz Latvijas valsts pārkrievošanu nevarēja tikt sperts. To cilvēku, kas vēlējās palikt pie latviešu valsts valodas, vēl bija vairāk. Vai šogad tāds pats vairākums vēl ir saglabājies, nav zināms. Var būt, ka vairs nav.
Jāuzskata, ka 18. februāra referenduma cēloņi joprojām nav izpētīti, un acīmredzot ar nolūku. Kā citādi izskaidrot varas un izpētes iestāžu "vienaldzību", kad, kā lasu šajās dienās, ir noskaidrots aptaujājot pat tas, ka šogad par 6 – 7% samazinājies ievārījumu vārītāju skaits Latvijā… ("Vesti", 2. 01. 2013.)
Bet kādas pārmaiņas Latvijas valstī norisinās pēc referenduma par krievu valsts valodas ieviešanu? Uz komunicēšanos ar tautu naskās pirmās personas ir ļoti mazrunīgas. Kas ir padarīts valsts, latviešu, valodas nostiprināšanai? Tas vēl jāpaskaidro. Toties par krievu valodas nostiprināšanu kaut nepilnīgi, bet informācija ir. To ieguvu no "pētniecības centra" "Providus" darbinieces D. Akules stāstījuma jau pieminētajam Rīgas krievu laikrakstam "Vesti": "Es atzīmētu pozitīvas tendences, kas parādījušās pēdējā gadā: televīzijā parādījušās vairāk analītiskas pārraides krievu valodā, pēc daudziem gadiem pirmoreiz tika krievu valodā tulkota militārās parādes translācija, radīts portāls sabiedriskā masu informācijas līdzeklī – Latvijas televīzijā un radio divās valodās…" "Providus" līdzstrādnieces jūsmīgais vēstījums par krievu valodas atgriešanu un atgriešanos arī Latvijas sabiedriskajos masu informācijas līdzekļos, jādomā, atspoguļo arī paša "Providus" lietu izpratni. Domāju – ja ne gluži tāda, tad vismaz līdzīga ir valdošo aprindu klusi piekoptā pielabināšanās skaļi nopeltajiem lindermaniešiem – un vēl citiem. Nevaru spriest par visu Latviju un latviešiem, bet esmu pārliecināts, ka ne jau uz šādu politiku cerēja tie, kas 2011. gada 18. februārī ar stingru apņēmību devās aizstāvēt latviešu valsts valodas tiesības. Starptautiskajās politiski diplomātiskajās aprindās pazīstamais pašreizējais Krievijas vicepremjers D. Ragozins šādi izskaidro cīņu par dzimto krievu valodu. "Valoda – tas nozīmē varu. Dzimtās valodas aizstāvība un tās izplatīšana aiz robežām ir pamats mūsu politiskās ietekmes atjaunošanai pasaulē."

Baiba Broka: tautību pretnostatīšana nav neviena interesēs

03.01.2013 Māris Antonevičs
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=369293:baiba-broka-tautbu-pretnostatana-nav-neviena-interess&catid=95:intervijas&Itemid=439 


"Kas ir Baiba Broka?" – tāds jautājums daudziem radās, kad Nacionālā apvienība pagājušā gada oktobrī nosauca savu kandidāti Rīgas domas priekšsēdētāja amatam. Tika spriests, ka krietni pazīstamāka esot viņas vārda māsa – populārā Jaunā Rīgas teātra aktrise, bet NA politiķe plašāk zināma vien juristu aprindās.

Kopš tā laika B. Broka biežāk parādījusies plašsaziņas līdzekļos, un varētu teikt, ka iepazīšanās laiks ir beidzies. Būtu laiks uzzināt, ar kādu piedāvājumu partija un mēra amata kandidāte gatavojas iet uz vēlēšanām.


– Šobrīd ir kļuvis mazliet skaidrāks, kāds izskatīsies politiskais "cīņas lauks" nākamajās Rīgas domes vēlēšanās. Pagaidām tā vairāk ir izlūkošana, nevis kauja, un Latvijas Televīzija savā diskusiju raidījumā jūs pat "pasaudzēja" no tieša kontakta ar pašreizējiem domes vadītājiem Nila Ušakova un Andra Amerika, sagādājot skatītājiem nelielu vilšanos. Bet vai jūs jau esat gatava šādai diskusijai? Vai būtu ko teikt?
– Es domāju, ka man nekas nav jāsaka Nilam Ušakovam, bet jāpiedāvā savs redzējums Rīgas iedzīvotājiem. Šobrīd mēs gatavojam ļoti nopietnu, pārdomātu programmu. Kopš Nacionālā apvienība mani izvirzīja, esmu jau diezgan detalizēti iepazinusi, kā Rīga tiek pārvaldīta pašlaik, apzinoties tās jomas, kurās mēs nepiekrītam pašreizējai politikai un ko piedāvātu darīt citādi. Protams, par to nāksies diskutēt ar citu partiju pārstāvjiem, es esmu gatava.
– Un ko jūs piedāvāsiet?
– Piemēram, šobrīd ļoti maz tiek domāts, kā Rīga varētu vairāk pelnīt. Ir dažādas sociālās programmas, atbalsts maznodrošinātajiem un ģimenēm, kas ir pareizi, jo krīzes laikā, kad valsts samazināja daudzus maksājumus, pašvaldībai nācās uzņemties lielāku atbildību. Taču tikpat aktīvi vajadzētu domāt par pilsētas kases papildināšanu.
Nav jābaidās no lieliem izdevumiem, ir jābaidās no maziem ienākumiem! Šobrīd Rīga 74% no sava finansējuma gūst ar valsts nodokļu politikas starpniecību – tie ir atskaitījumi no dažādiem nodokļiem, kurus iekasē valsts. Atlikušie 26% ir cita veida ienākumi, taču tas ir par maz. Ir jāmēģina līdzsvarot šos ienākumu veidus.
Mēs redzam, ka peļņas avots varētu būt tūrisms, kura lielo potenciālu Rīga neizmanto. Nesen es tikos ar starptautiskās lidostas "Rīga" valdes priekšsēdētāju Aldi Mūrnieku, un mēs pārrunājām, kā Rīgas pilsēta varētu ciešāk sadarboties ar lidostu un attīstīt tūrismu. Es pati esmu bijusi lidostas padomes priekšsēdētāja, tāpēc šī joma man ir labāk zināma un es redzu tajā iespējas. Mums ir vajadzīgi ne tikai ceļotāji, kuri te no rīta atbrauc ar prāmi, pastaigā pa pilsētu, vakarā uz prāmja paēd vakariņas un dodas prom, bet vajadzīgi tūristi, kas vismaz vienu nakti paliek Rīgas viesnīcās un ēd restorānos. Rīgu varētu reklamēt kā vietu patīkamai nedēļas nogalei.
– Pašreizējā domes vadība lepojas, ka palielinājies to tūristu skaits, kas Rīgā ierodas ar Maskavas vilcienu.
– Nevajadzētu īpaši izcelt, vai tie ir krievu, vācu vai zviedru tūristi. Mums ir vajadzīgi tūristi no visurienes. Nenoliedzami turīgie krievu tūristi mūsu uzņēmējiem ir vēlami, bet tikpat aktīvi Rīga ir jāreklamē arī citos reģionos. Protams, mērķauditorija ir tās valstis, no kurām Rīgu var sasniegt trīs stundu lidojumā.
Tāpat tūrisma industrijā ir arī tradīcija, ka visas valstis cenšas pie sevis atvilināt japāņu tūristus. Tas ir tāds kā kvalitātes rādītājs. Tur, kur brauc japāņu tūristi, pēc tam seko arī visi pārējie. Latvija bija sākusi labu sadarbību – bija trīs čarterreisi no Japānas, diemžēl vēlāk tas pārtrūka. Acīmredzot arī pašreizējā Rīgas vadība nav aktīvi darbojusies, lai šo virzienu veicinātu.
Lidostas vadītājs regulāri tiekas ar jaunām aviokompānijām, aicina tās uz Rīgu, bet galvaspilsēta nedod līdzi informatīvo materiālu, ko tad mūsu galvaspilsēta piedāvā. Vai nav dīvaini?
– Jūs to varbūt stāstāt mazliet citā intonācijā, bet ļoti līdzīgi apgalvojumi jau ir dzirdēti no Aināra Šlesera, kurš pirms četriem gadiem bija apņēmības pilns kļūt par Rīgas mēru. Tolaik gan viņa plāni tika kritizēti, dēvēti par pārāk ambicioziem un uzlūkoti ar aizdomām.
– Tas bija aktuāli pirms četriem gadiem, bet diemžēl vēl arvien nekas nav izdarīts, lai gan Šlesera partija bija Rīgas domes valdošajā koalīcijā un viņš pats – vadošā amatā. Solījumi bija, bet tie palika neizpildīti. Neatkarīgi no partijām un politiķiem galvaspilsētai svarīgākās nozares paliks tās pašas, un neviens nevar noliegt, ka tūrisms ir un būs viena no tām.
Tāpat būtu jāskata jautājums par Rīgas domei piederošām kapitālsabiedrībām, kas pēc idejas ir veidotas ar nolūku gūt peļņu. Kopumā Rīgas domei šobrīd pieder daļas 21 kapitālsabiedrībā, taču starp tām ir ne tikai tādas, kas nenes peļņu, bet arī tādas, kas tiek subsidētas – nauda pazūd nezināmā virzienā, netiek veikta pilnvērtīga uzraudzība, nav skaidras politikas. Kad opozīcijas deputāti cenšas iegūt informāciju, tiek atbildēts, ka tas ir komercnoslēpums. Izpratne par komercnoslēpumu pašreizējai galvaspilsētas vadībai atšķiras no tā, kas tiek skaidrots normatīvajos aktos.
– Jūs pārstāvat nacionālu partiju, un viens no solījumiem ir padarīt Rīgu latviskāku. Kā tas izpaudīsies?
– Demokrātiskā sabiedrībā komunikācija notiek caur valodu, un es esmu stingri pārliecināta, ka tai jābūt latviešu valodai. Šobrīd vēl arvien daudzviet saglabājusies padomju tradīcija kā saziņas valodu starp dažādu tautību pārstāvjiem izmantot krievu valodu.
– Kādā līmenī?
– Pirmkārt, jau bērnudārzos, kur bērni ar spēlēm un rotaļām, patīkamos apstākļos apgūtu latviešu valodu jau līdz skolas gaitu sākšanai. Zinu no personīgās pieredzes, ka mazs bērns svešvalodas iemācās ļoti ātri. Tas nav nekāds pāridarījums vai psiholoģiska spriedze, bet tikai ieguvums.
Paildzinot pāreju uz latviešu valodu līdz vidusskolas laikam, mēs daudziem bērniem nodarām pāri, vēlāk veidojas dusmas, neapmierinātība un sabiedrības dalīšana. Es esmu vairākkārt teikusi, ka tautību pretnostatīšana nav neviena iedzīvotāja interesēs, arī latvieši no tā neiegūst.
Jāsaprot, ka pasaule ir brīva un tā kļūst arvien mobilāka, bet cilvēkiem, kas te izvēlējušies dzīvot un veidot ģimeni, ir jāciena valsts, tās valoda, kultūra, ir jābūt kopā tradīcijās un svētkos.
– Ja jūs jau šobrīd būtu Rīgas domes vadībā, vai lēmums par skolotāju Rafaļski, kurš publiski paziņoja par savu nelojalitāti Latvijai, būtu citāds?
– Es darītu visu, lai šis skolotājs vairs nestrādātu skolā.
– Jūs zināt, ka ļoti daudziem latviešiem ir nepieņemams tas veidojums Pārdaugavā, ko dēvē par "uzvaras pieminekli", vismaz ne tādā formā kā šobrīd. Ko ierosināsiet darīt ar to?
– Mēs esam runājuši par to, kā kompleksi būtu attīstāma visa šī teritorija ap pieminekli.
Jāņem vērā vēsturiskie notikumi, un Nacionālās apvienības pirmā prioritāte šobrīd nav nojaukt pieminekli. Mūsu prioritāte ir attīstīt teritoriju, atceroties arī vēsturiskos projektus un izvērtējot, kā to padarīt mūsdienu prasībām atbilstošu. Jau šobrīd ziemā tur darbojas slēpošanas trase, vasarā to izmanto skrējēji, taču to varētu attīstīt daudz plašāk.
– Sportiskās aktivitātes var paplašināt, bet vai tas noņems ideoloģisko smagumu un piemineklis vairs nebūs vieta, kas pulcina pret Latvijas valsti noskaņotus cilvēkus?
– Tā ir pulcēšanās vieta zināmai publikai 9. maijā, un tie nav Latvijas valsts svētki. Bet demokrātiskā sabiedrībā aizliegt pulcēties, kamēr tas netraucē sabiedrisko kārtību, nevienam nevar.
– Kā jūs vispār skatāties uz tā saukto pieminekļu politiku galvaspilsētā kopš neatkarības atgūšanas?
– Ir nākuši klāt daudzi jauni pieminekļi, par kuriem ir liels prieks, piemēram, Kārlim Ulmanim, Oskaram Kalpakam un citiem. Tā ir viena no kultūras mantojuma sastāvdaļām, un pret to jāizturas ar cieņu.
– Varbūt ir kāds piemineklis, kura jūsu skatījumā Rīgai pietrūkst, kuru varētu atklāt par godu Latvijas valsts simt gadu jubilejai pēc pieciem gadiem?
– Tas tiešām ir ļoti nozīmīgs notikums, un tam veltīts piemineklis varētu būt kā liecība, kas paliktu nākamajām paaudzēm. Varbūt politiķi nav tie, kuriem jāizvirza mākslinieciskas idejas, kā tam vajadzētu izskatīties, taču es domāju, ka mums ir daudz patriotiski noskaņotu mākslinieku, kas labprāt uzņemtos šo darbu.
Arī finansiāli tas nebūtu šķērslis, jo latviešu tauta šādu cēlu mērķu atbalstam ir ļoti atsaucīga. Varbūt ikdienā mēs ķildojamies un strīdamies, bet izšķirošos brīžos spējam būt vienoti.
– Līdzšinējā Rīgas domes vadība parasti ir aizliegusi 16. marta pasākumus pie Brīvības pieminekļa, lai gan tiesa šo aizliegumu pēc tam parasti atcēlusi un gājiens vairāk vai mazāk mierīgi ir noticis. Kā Nacionālās apvienības pārstāvei es nejautāšu, vai jūs šo gājienu atļautu, bet vai jūs pati būtu gatava tajā piedalīties?
– Es esmu piedalījusies 16. marta pasākumos...
– Kā privātpersona, ne politiķe...
– Jā. Bet arī kā politiķe es uzskatu, ka leģionāru pieminēšana 16. martā ir svarīga latviešiem. Tas ir mūsu tautas liktenis, kas skāris gandrīz katru ģimeni, un es neesmu izņēmums. Vēsturnieki ir atzinuši, ka 16. marts nav nosodāma diena, kas slavinātu nacismu vai Hitleru, tāpēc es neredzu pamatu distancēties. Protams, Rīgas domes vadītājam jāņem vērā arī drošības apstākļi. Ir zināms, ka ir grupas, kas neatbalsta šos pasākumus, un tās ir ļoti agresīvas grupas, un, ja būtu draudi, es kā domes vadītāja neļautu riskēt.
– Tāpēc mums ir drošības iestādes, lai ar šīm grupām tiktu galā un novērstu draudus.
– Ir jāņem vērā šo ie-stāžu atzinums. Bet Brīvības piemineklis nav vienīgā vieta, kur atzīmēt 16. martu, to ļoti skaisti var darīt Lestenē.
– Tātad jūs brauktu tur?
– Jā.
– Vai "Vienotības" izvirzīto Rīgas mēra kandidāti Sarmīti Ēlerti jūs vairāk uzskatāt par sabiedroto vai konkurenti?
– Šobrīd es uzskatu, ka "Vienotība" kopumā un Sarmīte Ēlerte ir mūsu sabiedrotie.
Koalīcijas partijām ir konstruktīvi jādarbojas kopā, lai aicinātu latviešu vēlētājus nebūt pasīviem, bet nākt un nobalsot par mums, lai mēs varētu iegūt vairākumu Rīgas domē.
– Ir viedokļi, ka, izvirzot šādu kandidātu, "Vienotība" tieši mēģina atņemt balsis Nacionālajai apvienībai.
– Esmu pārliecināta, ka NA ir ļoti uzticams vēlētājs, kurš ir pārliecinājies par mūsu ideoloģisko kodolu vairākos gadu desmitos.
– Nav jau runa tikai par jūsu uzticīgajiem vēlētājiem, bet par tiem, kas nāktu klāt un nodrošinātu jums uzvaru vēlēšanās. Vai arī jūs jau tagad samierināties ar mazumiņu?
– Noteikti ne. Bet es gribu uzsvērt, ka NA latviskās vērtības ir bijis pamats, kāpēc vispār šādas partijas ir radušās, un šis kodols palicis nemainīgs. Tā nav tikai viena vai otra persona partijā, kas šos jautājumus izmanto retorikā, bet daudz dziļākas un noturīgākas saknes, par ko vēlētājs var justies drošs. Jau mūsu nosaukumā ir šī norāde – mēs esam Nacionālā apvienība. Vēl viena joma, kuru mēs uzsveram kā prioritāti, ir demogrāfija. Mēs par to esam ilgstoši cīnījušies. Jā, sākotnēji valstiskā līmenī "Vienotība" mūs īsti negribēja vai nevarēja sadzirdēt, un bija vajadzīga liela uzstājība un pārliecināšana. Arī Rīgā mēs turpināsim šo pašu līniju, ka atbalsts ģimenēm ar bērniem ir mūsu prioritāte.
– Arī paši NA pārstāvji nav slēpuši, ka reizēm koalīcijā jūtas kā "jaunākais brālis" – liela daļa tās priekšlikumu tiek noraidīti, ir piešķirts nepamatoti maz ministru amatu un tā tālāk. Vai kas līdzīgs nav gaidāms Rīgas domē, ja jūs būsiet koalīcijā ar "Vienotību"?
– Nereti jaunākais brālis pasakās ir tas uzvarētājs. Mēs esam stingri savā pārliecībā un redzējumā un neatkāpsimies no savām pozīcijām, pat ja uzreiz visu nav iespējams iegūt. Tā esam darbojušies valdībā un ar tādu domu ejam arī uz pašvaldību vēlēšanām.
– Ēlertei būšot sava komanda.
– Mums arī būs! Protams.
– Un kas tajā būs?
– Šobrīd vēl nenosaukšu, taču mums jau kopš augusta ir izveidotas vairākas darba grupas, notikušas daudzas diskusijas, un mēs kā pirmā partija piedāvājām savu programmatisko redzējumu un prioritātes.
– Un kādas ir attiecības ar citām partijām. Piemēram, Reformu partiju, kas zināma ar savu kāri koķetēt ar "Saskaņas centru"...
– Reformu partija šobrīd īsti vēl nav pieteikusies Rīgas domes vēlēšanām un nav arī piedāvājusi savu redzējumu. Kad tas būs, NA noteikti ar viņiem tiksies un pārrunās iespējamo sadarbību pirms un pēc vēlēšanām. Mēs jau esam teikuši, ka par iespējamiem sabiedrotajiem uzskatām koalīcijā esošās partijas, tātad "Vienotību" un Reformu partiju.
– Kā ar Zaļo partiju un Zemnieku savienību?
– Arī ar viņiem runāsim. Tās ir labējās partijas, ar kurām mēs ideoloģiski varētu sadarboties.
– Zaļās partijas kandidāts Guntis Belēvičs jūs jau paguvis novērtēt – skaista sieviete un labi vērtēta juristu vidū. Ko jūs teiktu par viņu?
– Vispirms vajadzētu ar viņu iepazīties. Būtu nepareizi, ja es savus spriedumus izdarītu pēc tā, ko par viņu esmu lasījusi žurnālos. Katrā ziņā uzņēmējdarbībā pieredzējis cilvēks.

ĶĒDES VĒSTULE SILTĀM ROKĀM

Vai esi kādreiz saņēmis ķēdes vēstuli, kas sola laimi, pārticību un brīnumu, ja vien to pārsūtīsi tālāk vairākiem cilvēkiem? Jā, Tu nemaldies. Šī būs viena no tām. Tikai kāda mistiska spēka vietā šoreiz Tu sev palīdzēsi pats.
Drīz ir Saeimas vēlēšanas.
Nav taisnība, ka neejot uz vēlēšanām Tu kaut ko pierādīsi vai izteiksi protestu.
100 cilvēki Saeimā tiks ievēlēti vienalga. Tikai Tu nebūsi tiesīgs viņus kritizēt.
Ja paskaties atpakaļ mūsu nesenajā vēsturē, tad tomēr katra jaunievēlētā Saeima bijusi vismaz par 5% labāka par iepriekšējo. Ja rīkosimies atbildīgi, šī būs daudz labāka.
Mūsu domas par politiku ir tik sliktas, ka kauns par to runāt.
Kad cietīsi kārtējās nejēdzības vai netaisnību valstī, būsi zaudējis darbu, uzņēmumu vai pat mājas, vienalga būs jāmet kauns pie malas un jāraud citiem uz pleca.
Tādēļ aprunājies ar saviem radiem, draugiem un kaimiņiem, īpaši vecākā gadagājuma cilvēkiem un jauniešiem. Vai viņi ies uz vēlēšanām un par ko viņi balsos?
Būtu labi ļaut mūsu vecīšiem saprast, ka tie, kas sola labu Latviju, ir darījuši visu, lai tā būtu laba tikai viņiem pašiem, bet nelaba mums visiem citiem.
Pensijas nekļūs lielākas no lieliem solījumiem vien.
Būtu labi likt jauniešiem saprast, ka iet uz vēlēšanām un balsot šobrīd ir tikpat liela atbildība pret Latviju, kā piedalīšanās Brīvības cīņās 1919.gadā.
Nebalso par sīkpartijām, kas nepārvarēs 5% barjeru. Tā Tu piešķirsi papildus vietas tām, ko nevēlies redzēt visvairāk.
Balsošanu ar tukšām aploksnēm varētu nosaukt par konstruktīvu protestu, taču atceries – tie, kas uzskata mūsu valsti par kļūdu, tā nedarīs!
Ja vēlies izbaudīt krievu partijas veidotu valdību, aizbrauc uz kādu Krievijas pilsētu un pārdomā, vai vēlies, lai Latvijā būtu tāpat. Ja Tev patīk krievu valoda un mentalitāte, varbūt paliec tur, bet nepakļauj visu latviešu tautu savai izvēlei. Krievu menedžments kopš Jāņa Briesmīgā laikiem nav mainījies. Tā galvenās pazīmes – ģimenes būšana, korupcija, meli, slinkums, nolaidība un prātam neaptverama nežēlība. Krievu vecticībnieki reiz Latvijā ieradās tieši tādēļ, lai būtu pēc iespējas tālāk no tā visa.
Lojāliem, ar loģisko prātu un godaprātu apveltītiem Latvijas pilsoņiem ir diezgan plaša izvēle. Jā – katrā no politiskajām apvienībām ir arī cilvēki, kas nav pelnījuši būt Saeimā. Taču tieši Tavā varā ir to izlemt. Katrā no šiem spēkiem ir vismaz daži cilvēki, kas ar darbiem pierādījuši, ka kalpo Tev, man un mums visiem.
Vai atceries tos brīžus, kad kādu politiķi esi gribējis nošaut, ielikt cietumā, aizsūtīt uz Pleskavu vai vismaz atlaist no darba?
Ja zini, ka kāds politiskais veidojums pilnā sastāvā ir pelnījis šīs represijas, izmet sarakstu papīrgrozā un iedomājies, ka Tu piepildi savas dusmas un aizvainojumu. To pašu vari iedomāties, ja no vēlēšanu biļetena, kurā pārsvarā ir cienījami cilvēki, izsvītrosi vārdus, kas pārējos apkauno.
Savukārt, ar plusiņiem atalgo tos, kas ar darbiem pierādījuši, ka pārstāvēs Saeimā Tavas un Tev tuvu cilvēku intereses un uzskatus.
Īpašs veltījums Tev, kas esi nobalsojis „ar kājām”:
Paskatieties uz to debess pusi, kur šobrīd ir Latvija, un atceries, ka mēs Tevi mīlam un gaidām atpakaļ. Bērni, vecāki, brāļi, māsas, radi un draugi Tevi gaida. Un tikai kopīgiem spēkiem mēs varam panākt, ka Latvija ir vieta, kur Tev dzīvot, strādāt un būt laimīgam.
Vēlēšanu iecirkņi strādās visās pasaules valstīs, kurās dzīvo Latvijas pilsoņi. Neizmirsti paņemt līdzi pasi!
Ja nodosi šo vēstuli 10 cilvēkiem, mūs piemeklēs brīnums – latviska, pārticīga un godīga valsts. Varbūt pavisam drīz. Ja pārsūtīsi 20 cilvēkiem - vēl labāk.
Nepārrauj šo ķēdi. Iedomājies, ka tā ir silta un mīļa drauga roka, ko sniedz otram latvietim vai lojālam Latvijas pilsonim!

Saeimai. Ko teiktu es (Ieva Dāboliņa)

Cienījamie Saeimas deputāti! Dāmas un kungi!
Pateicos par lielo godu jūs uzrunāt – tos nedaudzos, kas atrodas šajā zālē nevis goda, privilēģiju vai naudas dēļ, bet gan lai darītu visu iespējamo savas tautas labā. Es pateicos jums, ka esat šeit.
Es pateicos jums, ka esat tik stipri un ikdienas spējat atrasties vienā telpā ar tiem, kam te nebūtu jābūt. Es to nespētu.
Es pateicos jums, ka ikdienas esat spējuši pārkāpt pāri absurdam, ļaunumam un aprēķinam, ka esat likuši tam pretī gaišu prātu un mīlestību uz savu tautu, uz Latviju. Es pateicos jums, kas strādā 24 stundas diennaktī un kuru darbu nespējam atlīdzināt citādi, kā vien ar savu mīlestību un pateicību. Es gribu, lai jūs zināt, ka tauta to nekad neaizmirsīs. Laiks visu izvētī un saliek pa vietām.
Daudzi šo namu izmanto, lai sekmētu savu personīgo biznesu, garlaikotos, izklaidētos un vēl saņemtu algu no tautas kabatas. Kādam vēl sarkanā LKP biedra karte svārku iekškabatā sirdi silda un citam būtu jāsēž cietumā, nevis Saeimā. Dažiem labāk patiktu uzrunu saņemt krievu valodā un tikt dēvētiem par „biedriem”. Tik daudziem kalpa līkums mugurā nav izzudis, kaut divdesmit garus gadus jau dzīvojam brīvā valstī. Vien kungi citi.
Dīvaini, ka jūs sēžat šeit – neatkarīgās Latvijas Republikas Saeimā!
Ziniet - šī ir jūsu zvaigžņu stunda. Tieši jūs varat darīt mūs laimīgus. Un tieši tagad. Tas ir tik vienkārši – ejiet prom no šī nama un nekad nenāciet atpakaļ!
Esmu parasta latviešu sieviete, kā daudzas citas. Viss mans pieauguša cilvēka mūžs pagājis nepārtrauktās pārmaiņās un cīņā par izdzīvošanu. Esmu piedzīvojusi trīs naudas maiņas. Esmu strādājusi par šuvēju, skolotāju, apkopēju, pārdevēju, noformētāju, mākslinieci, ierēdni un projektu vadītāju.
Neesmu neko iekrājusi un man nepieder nekas vairāk kā dažas sadzīvē derīgas lietas - man nav ne sava dzīvokļa, ne mājas, ne mašīnas. Kur vien varu, braucu ar riteni. Bet es esmu izaudzinājusi trīs labus bērnus. Ļoti ceru, ka Latvijai.
Es dzīvoju savu dzīvi un ik pa laikam dzirdu, kā jūs dzīvojat savu. Es jūs redzu televīzijā un dzirdu radio. Es gandrīz ik dienas dzirdu sliktu par jums. Jūsu lēmumi ietekmē manu dzīvi, bet manas domas un lēmumi pagaidām nekādi nespēj ietekmēt jūsējo.
Atkal dīvaini. Mēs esam tik maz. Un Latvija ir tik maza un mīļa.
Kādēļ mēs nezinām, ko jūs ikdienas darāt? Kādēļ par svarīgiem lēmumiem mēs uzzinām tad, kad jau ir par vēlu? Kādēļ jūs nejautājat mums, kad nezināt ko darīt? Kādēļ mēs nevaram aprunāties ar jums? Kādēļ jūs esat tik tālu? Jūs taču strādājat pašā Rīgas centrā.
Es gribu, lai jūs biežāk ar mums runājat. Es gribu, lai ik nedēļu satiekat aci pret aci vecus un slimus cilvēkus, kas dzīvo nebeidzamā trūkumā, izmisušas mātes, kurām nav par ko apģērbt bērnus uz skolu, pazemotus vīrus spēka gados, kuriem nav darba un kuri nespēj un negrib pamest Latviju un savu ģimeni, lai dotos peļņas meklējumos uz ārzemēm. Es gribu, lai jūs satiekat zemniekus un uzņēmējus laukos.
Es gribu, lai jūs dzirdat, cik piesārņotā valodā runā mūsu tauta. Es gribu, lai jūs ikdienas braucat autobusā un dzirdat, kā diktors krievu valodā pazemo mani un mūsu valsti.
Es gribu, lai jūs dalāt ar mums mūsu bēdas un priekus.
Es gribu, lai jūs esat kopā ar mums, nevis apšaubāmā kompānijā dzeltenās preses lappusēs.
Es drīkstu gribēt, jo maksāju jums algu. Kad redzat sētnieku, kas slauka ielu, ziniet -arī viņš maksā jums algu. Mēs esam jūs pieņēmuši darbā. Un jūs visi kopā savu darbu neesat labi paveikuši.
Tik daudzi cilvēki man apkārt saka, ka neies uz vēlēšanām. Viņi domā, ka tādā veidā izteiks protestu, vēlēšanas nebūs likumīgas, kaut kas mistisks notiksies un viss pēkšņi mainīsies.
Daudzi vairs netic sava balsojuma spēkam un iespējām izmainīt valsti. Citi uzskata, ka rezultāti tiek viltoti. Tiešām – ir taču neticami, ka te ir tik daudz to, kam te nebūtu jābūt!
Mēs esam jums uzticējušies un mēs gribam uzticēties.
Mūsu Latvija ir tik maza un mīļa. Un mūsu tauta tik čakla, sīksta un gudra. Mēs esam pelnījuši cerību uz taisnīgu un pārtikušu valsti. Mēs esam pelnījuši, lai visi šeit sēdošie domātu un runātu latviski.
Mēs esam pelnījuši, lai pār šī nama slieksni kāpj tikai tie, kas domā un strādā mums un Latvijai!

Pasaka par Latviju

Divdesmit divi gadi bija mūsu Latvijas Republikas zelta laikmets. Ar visām kļūdām un trūkumiem - tas ir laiks, kurā pierādījām, ka esam cienīgi, lai mums būtu sava valsts. To mums neviens nevar atņemt un tikai tam pateicoties, mūsu valsts turpinās.
Divdesmit divos gados ar čaklu darbu, neatlaidību un lielu garīgu pacēlumu no krāsmatām un pelniem mēs radījām latvisku taisnības un pārticības valsti.
Divdesmit gadi pagājuši atjaunotajā Republikā. Vai pēc diviem gadiem varēsim lepoties ar savu valsti? Divos gados pat viens cilvēks var izdarīt ļoti daudz. Cik daudz varam izdarīt mēs visi kopā - divi miljoni latviešu?
Mēs stundām ilgi varam runāt par to, kas mūsu zemē ir slikti, netaisnīgi un ļauni. Bet vai mēs zinām, ko tieši un kā gribam mainīt?
Okupācijas laikā, 80. gadu sākumā, kad veikali mēdza būt tukši kā izslaucīti, tautā klīda joks, ko šodienas bērniem nesaprast. “Veikalā nav banāni? Bet vai tad jūs tos pieprasāt?” Šodienas bērni vienkārši pajautātu – “Nu kādēļ tad jūs neprasījāt tos banānus? Vai tas, kas sevišķs?”
Mēs nevarējām iedomāties, ka varētu prasīt. Pat veikalā redzot banānus, mēs paietu tiem garām.
Tāpat mēs nevarējām iedomāties, ka varam gribēt savas valsts neatkarību. Ja nebūtu cilvēku, kas visus okupācijas gadus to auklēja savās domās, cīnījās un nežēloja savas dzīvības, mums šodien nebūtu savas valsts.
Ikkatra, pat pavisam parasta un ikdienišķa lieta vai lietu kārtība sākumā rodas mūsu domās, tad tiek nosaukta vārdos un tikai tad realizējas dzīvē. Savu pasauli mēs radām paši. Vai mēs ticam, ka Latvija var būt citādāka? Un ja tā – tad tieši kāda ir mūsu Latvija? Es izstāstīšu pasaku... Vislabākajā vietā pasaulē ir kāda zeme. To neskar ne stipras vētras, ne zemestrīces. Tajā krāšņi mainās visi četri gadalaiki, katrs nākdams ar savu skaistumu un dāvanām.
Tās balti smilšainos krastus apskalo jūra – skaista un tīra. Cauri zemei plūst lielas un mazas upes, zilajās debesīs spoguļojas dzidri ezeri. Pusi zemes klāj zaļi meži, kuros mīt dzīvnieki un putni, kādus citās zemēs vairs nesastapt. Auglīgā zeme ir sakopta kā dārzs.
Uz katra pakalna, kokiem apvīta stāv lauku māja, kurā mīlēti, laimīgi, veselīgi un zinātkāri aug vismaz četri bērni. Viņi palīdz vecākiem strādāt savā saimniecībā vai nelielā ražotnē. Ik darba dienu viņi dodas uz savu mazo lauku skolu, paaugoties brauc uz apriņķa skolu, kurā mācās savas tautas vēsturi, literatūru un ģeogrāfiju, dzied korī, mācās ķīmiju, fiziku, matemātiku un vairākas svešvalodas.
Šīs zemes bērni ir gudrākie un spējīgākie pasaulē. Šajā zemē dzīvo skaistākās meitenes, gudrākie un brašākie puiši, mīlošākās mātes un tēvi.
Cilvēki, televīzija un radio runā, dzied, raud un smejas latviešu valodā.
Svētdienās ģimenes dodas uz baznīcu vai saieta namu, kas vienlaicīgi ir garīgās un sabiedriskās dzīves centrs. Sabiedrībā valda savstarpēja mīlestība, cieņa un izpalīdzība.
Gludi un kārtīgi ceļi un dzelzceļi savieno vietas un cilvēkus. Valsts eksporta bilance četras reizes pārsniedz importu. Eksportē augstas kvalitātes pārtiku, koksnes izstrādājumus un papīru, augsto tehnoloģiju izstrādājumus, medikamentus, kosmētiku, dizaina priekšmetus, rokdarbus, mūziku un mākslu.
Svarīgākos pagasta, novada un valsts jautājumus cilvēki izlemj, tieši balsojot. Valsti vada cilvēki, kas bauda vispārēju cieņu un uzticību. Tiešās vēlēšanās tiek ievēlēts pats spējīgākais, godīgākais un gudrākais tautas pārstāvis – valsts Prezidents.
Zemi apsargā neliela, izcili profesionāla, uzticama un moderni bruņota armija. Visi darbspējas vecuma vīrieši un liela daļa sieviešu ir zemessardzē. Šajā zemē nav noziedzības, netiklības, alkoholisma, narkomānijas, pamestu bērnu un slimu un vecu cilvēku.
Valsts visā pasaulē ir slavena ar talantīgajiem cilvēkiem, īpašo latviešu kultūru, mākslu un arhitektūru, drošību, kārtību un tīrību, kādu citur nesastapt.
Visā pasaulē runā par šo laimes zemi. Šī ir mana Latvija. Kāda ir jūsu Latvija? Vai uzdrīkstaties sapņot? Vai labi sapņi var būt pārāk lieli un pārdroši? Vai pieticīgi sapņi vairs ir sapņi?
Tie, kas smejas par lieliem sapņiem, paši nav spējīgi ne tādus izsapņot, ne izstāstīt, ne arī izvest dzīvē. Tie ir mazi, sīku iegribu un zemu tieksmju cilvēciņi. Viņu laiks tuvojas beigām.
Viņi baidās zaudēt savus sīkos sapņus, jo tie ir pretrunā ar mūsu lielajiem.
Aiz bailēm viņi mūs māna un stāsta, ka nedrīkstam sapņot, nedrīkstam gribēt.
Pēc tam nokauj patiesību un neļauj to runāt - tā esot pārāk radikāla un dažiem var radīt kaunu, individuālās neērtības un materiālus zaudējumus.
Kā pēdējo iznīcina mīlestību - darba un radīšanas prieku.
Bez sapņiem, aizbāztām mutēm, sasaistītām vai bezcerībā nolaistām rokām, mēs būsim tieši tādi, kādus mūs grib redzēt svešas varas un viņu kalpi. Vislabāk lidostā, gaidot uz aizejošo reisu - ar visiem bērniem un ģimenēm. Neļaujiet tam notikt.
Izsapņojiet savu Latviju. Noticiet tai. Stāstiet par to citiem. Un tad soli pa solim radiet Latviju.
Vissvarīgākās lietas nemaksā neko. Priecāsimies par sauli, vēju, lietu un dabu mums apkārt – laukiem, mežiem, Ventas rumbu un jūru.
Smaidīsim viens otram – uz ielas, veikalā, autobusā.
Pasveicināsim un uzmundrināsim viens otru. Mēs zinām, kā sirdi sasilda viens silts un latvisks “Labrīt!”
Iedosim kaut dažus santīmus vai maizes klaipiņu otram cilvēkam, kam gribas, bet nav ko ēst.
Mīlēsim savus un svešus bērnus. Palīdzēsim veciem un slimiem cilvēkiem.
Sakopsim savu māju, dārzu, sētu vai ielu. Stādīsim kokus un puķes.
Mācīsimies un dalīsimies savās zināšanās ar tiem, kam tās var noderēt.
Pulcēsimies, spriedīsim un lemsim sev svarīgas lietas. Skaļi un droši prasīsim to, kas mums svarīgs. Teiksim un prasīsim pretī patiesību.
Nebrauksim projām, nepārdosim savu zemi, nepametīsim savus bērnus!
Nekādi pasaules labumi nespēs aizstāt viņiem mūsu mīlestību un uzmanību.
Neviena pasaules zeme nebūs tik skaista, lai kompensētu dzimto valodu, Latvijas ainavu, smaržas, skaņas un draugu pleca sajūtu blakus.
Soli pa solim celsim savu sapņu zemi.
Divdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai atsijātu graudus no pelavām. Mēs varam vērtēt cilvēkus pēc darbiem, nevis vārdiem vai frizūrām. Turēsim acis un ausis vaļā! Neklusēsim, ja zinām patiesību!
Vēl divi gadi un atjaunotajai Latvijai būs divdesmit divi gadi.
Divos gados bērns aug, iemācās staigāt, runāt un kļūst par mazu, bet izteiktu personību.
Divos gados maza zīle izaug par ozolu, kas nav sajaucams ar citiem kokiem un pēc gadu simtiem tiks drukāts uz naudas zīmēm.
Cik daudz divos gados varam izdarīt mēs visi kopā - divi miljoni latviešu?
Iztaisnosim muguras un ievilksim elpu - mēs varam neticami daudz!
Jo mīlam sevi un savu sapņu zemi - Latviju!

Ieva Nikoleta Dāboliņa


PĒCVĀRDAM
Lūdzu kopē un pavairo šo grāmatiņu – gan tekstus, gan zīmējumus! Dod tos krāsot bērniem. Lai gan - viņi zina labāk par mums, cik mūsu Latvija ir skaista un mīļa.
Atceries, ka lielākā daļa vecakās paaudzes internetu nelieto. Iepriecini tos, kas pat avīzi nevar nopirkt. Tādu mūsu vidū ir ļoti daudz.
Tas ir ne tikai atļauts, bet pat ļoti ieteicams.
Noteikums ir tikai viens – Tu nedrīksti par to saņemt naudu.
Pārdomā, kādu Latviju Tu vēlies un uzraksti man savu pasaku! Te gan noteikumi ir vairāki - tai jābūt pozitīvai, iedvesmojošai un ar labām beigām.
Tu vari iedomāties un aprakstīt, ka Andris Šķēle atdod visas savas bagātības valsts parādu dzēšanai, pārceļas uz mazu koka mājiņu Vidzemē un audzē rozes. Viņš beidzot ir laimīgs un padara laimīgus citus. Viņš dzied sava pagasta korī un valsts svētkos 18.novembrī iet lāpu gājienā cauri Rīgai. Cilvēki, viņu satiekot, draudzīgi sveicina.
Tu vari iedomāties, ka līdzīgi rīkojas visi citi, kas savu bagātību ieguvuši nelikumīgi vai netaisnīgi – uz mūsu zemes un tautas nelaimes rēķina.
Tu vari iedomāties, ka Latvijā atkal būvē lidmašīnas un raţo fotoaparātus. Tu vari iedomāties, ka pasaules ostās uz mūsu kuģiem atkal plīvo mūsu karogi.
Tu vari iedomāties, ka visi latvieši atgrieţas Latvijā un padara mūsu valsti par ekonomisko brīnumu un paraugu visai pasaulei.
Tu vari iedomāties, ka jaunieši Rīgas ielās dzied latviešu tautasdziesmas - sava prieka pēc. Ne tikai Dziesmu svētkos, bet tādēļ, ka ir lepni un laimīgi par savu valsti.
Apraksti vai uzzīmē, kā tieši tas būs un notiks, un tici – tas kļūs par īstenību!
Ieva Nikoleta Dāboliņa
31.08.2011.