Pašlabuma meklētājs Pabriks aiziet no “Vienotības”, lai pievienotos “Attīstībai/Par!”

http://www.la.lv/pabriks-aiziet-no-vienotibas-lai-pievienotos-attistibaipar/

“Vienotības” Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Artis Pabriks nolēmis aiziet no partijas, lai pievienotos apvienībai “Attīstībai/Par!”.

Kā aģentūru LETA informēja Pabriks, “lēmums nav bijis viegls, taču tam nevajadzētu būt pārsteigumam ne “Vienotības” oficiālajiem, ne neoficiālajiem vadītājiem”.

Pabriks skaidro, ka nu jau pāris gadus visos iespējamos formātos un forumos ir runājis par plašu patriotisko un eiropeisko partiju koalīciju 13.Saeimas vēlēšanām, lai nākamajā parlamentā būtu pārstāvēti jauni un pieredzējuši politiķi, kurus vieno eiropeiskas vērtības, modernas un taisnīgas Latvijas vīzija. “Diemžēl sīkumainība, intrigas un vēlme par katru cenu saglābt vecos politiķus, kuru laiks ir pagājis, liedza to izdarīt. Par nožēlu jāatzīst, ka spilgti šie netikumi izpaudās nu jau manas bijušās partijas “Vienotība” šaurā loka lēmumos,” norāda Pabriks.

Atvadoties viņš novēl veiksmi visiem biedriem un draugiem “Vienotībā”, taču vienlaikus aicina viņus “darbos, nevis tikai nosaukumā parādīt “Jauno Vienotību” – izbeigt paklausīgu klusēšanu, piesedzot Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) neizdarības valdībā, mainīt partiju, nevis tikai piešpaktelēt fasādi”.

Politiķis skaidro, ka ir izvēlējies pievienoties “Attīstībai/Par!” tāpēc, ka tā spējusi savās rindās pulcēt vairāk nekā 1300 jaunu, enerģisku un moderni domājošu cilvēku. “Es darīšu visu, lai palīdzētu nākamajā Saeimā ievest jaunus cilvēkus ar labu izglītību un pasaules pieredzi. Es redzu un ticu, ka viņi deg par taisnīgu, modernu un drošu Latviju,” pārliecināts Pabriks.

Eiroparlamentārietis ir pārliecināts, ka “bez jauna iesaukuma Latvijas politikā, bez mazas revolūcijas parlamentā un valdībā, Latvija turpinās stagnēt”.

Viņš atkārtoti uzsver, ka lēmums par aiziešanu no “Vienotības” nebija viegls, jo ir racionāls cilvēks un politikā viņa prāts biežāk uzvar pār sirdi, bet šoreiz “emocijas un racionāli argumenti ir vienā pusē”. Pabriks redzot, ka viņa kā pieredzējuša politiķa misija esot palīdzēt jauniem cilvēkiem politikā, palīdzēt Eiropas vērtībām Latvijā.

“Es nevēlos turpināt vecās politikas tradīcijas, runājot par jaunu politiku. Es nebūšu izkārtne, kas vēlīgi dod politisku svētību jauniem politiķiem Latvijā. Esmu gatavs strādāt melnu muti, lai “Attīstībai/Par!” iegūtu sabiedrības uzticību un uzvarētu Saeimas vēlēšanās. Jā, es kandidēšu Saeimas vēlēšanās, jā, esmu gatavs jebkuram darbam, jā, es uzskatu, ka drosme un enerģija mainīt nepareizu lietu kārtību ir lielākais deficīts Latvijas politikā,” sava paziņojuma noslēgumā pauž Pabriks.

Apvienība “Attīstībai/Par!” kampaņas preses sekretāre aģentūrai LETA apstiprināja, ka Pabriks pievienojas šim politiskajam spēkam, un saistībā ar to pirmdien, 4.jūnijā, plkst.11 “Attīstībai/Par!” atvērtajā birojā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 32, notiks preses konference. Tajā kopā ar Pabriku piedalīsies arī apvienības līzdzpriekšsēdētāji Daniels Pavļuts un Juris Pūce.

Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, 1966.gada 22.martā Jūrmalā dzimušais Pabriks, kurš pēc izglītības ir politologs un vēsturnieks, 2002.gadā pirmoreiz kandidējis 8.Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta. Parlamentā viņš nav ievēlēts, taču darbojies tur ar “mīksto mandātu”. No Tautas partijas saraksta Pabriks nesekmīgi kandidējis arī 2004.gadā notikušajās EP vēlēšanās. Vēlāk Pabriks kļuvis par ārlietu ministru Induļa Emša un Aigara Kalvīša valdībās. Arī 2006.gadā politiķis kandidējis Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta un pēc ievēlēšanas atkal kļuvis par ārlietu ministru, taču 2007.gadā no šī amata atkāpies.

2010.gadā Pabriks jau kandidējis Saeimas vēlēšanās no “Vienotības” saraksta, ievēlēts Saeimā un pēc tam kļuvis par aizsardzības ministru Valda Dombrovska valdībā. 2011.gadā viņš atkal ievēlēts Saeimā no “Vienotības” saraksta un atkal kļuvis par aizsardzības ministru Dombrovska valdībā. 2013.gadā Pabriks ministra amatu zaudējis līdz ar Dombrovska demisionēšanu pēc Zolitūdes traģēdijas. Pēc Dombrovska atkāpšanās Pabriks divas reizes nominēts Ministru prezidenta amatam, bet toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš abas reizes Pabrika kandidatūru noraidījis.

2014.gadā Pabriks atjaunojis Saeimas deputāta mandātu, bet jau tai pašā gadā ievēlēts EP no “Vienotības” saraksta. Līdz šim Pabriks EP darbojies Eiropas Tautas partijas grupā.

“Vienotība” par Pabrika gājienu: pašlabuma meklētājs: 

“Vienotība” komentējusi Arta Pabrika pāriešanu uz citu politisko spēku.

“Artis Pabriks partijas darbā nav aktīvi iesaistījies vairāk nekā divus gadus – viņa vienīgā iniciatīva ir bijusi pirms vēlēšanām apvienoties ar Edgara Jaunupa veidoto politisko projektu, kas partijā kopumā un valdē neguva atbalstu. Mēs uzskatām, ka ar netīru naudu nevar taisīt tīru politiku. Līdz ar to Pabrika aiziešana no partijas nav pārsteigums. Tāpat uzskatām, ka pašlabuma meklētāju laikam Latvijas politikā ir jābeidzas, un galavārdu par to noteikti pateiks vēlētāji,” izteicies”Vienotības”  valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens.

Pēc viņa vārdiem, cienījams ir tas politiķis, kurš strādā un aizstāv savas partijas pārstāvētās idejas un vērtības kā partijas ziedu laikos, tā pārmaiņu periodā.

Kļuvis zināms, ka Pabriks nolēmis aiziet no partijas, lai pievienotos apvienībai “Attīstībai/Par!”. Lēmums nav bijis viegls, taču tam nevajadzētu būt pārsteigumam ne “Vienotības” oficiālajiem, ne neoficiālajiem vadītājiem, norādīja Pabriks.

Pabriks varētu būt viens no “Attīstībai/Par!” saraksta līderiem kādā no apgabaliem

Artis Pabriks varētu būt viens no “Attīstībai/Par!” saraksta līderiem kādā no apgabaliem, preses konferencē žurnālistiem sacīja apvienības līdzpriekšsēdētājs Daniels Pavļuts.

Pēc viņa vārdiem, apvienībai pievienojies “viens no Latvijas politikas smagsvariem, persona ar izcilu politisko reputāciju un cilvēks, kurš ir viens no sociālpolitisko ideju celmlaužiem Latvijas politikā”. Pavļuts uzsvēra, ka, ņemot vērā Pabrika reputāciju un nopelnus Latvijas politikā, viņš varētu būt viens no “Attīstībai/Par!” līderiem kādā no apgabaliem, tomēr par šo jautājumu vēl notikšot diskusijas, jo saraksti vēl tiek veidoti. Sabiedrība par sarakstiem, to līderiem un premjera amata kandidātu tikšot informēta jūlija sākumā.

Atbildot uz jautājumu, vai eiroparlamentārietis ir iestājies kādā no trīs partijām, kas veido partiju apvienību, Pabriks norādīja, ka nevēlas izdalīt vienu vai otru partiju, tādēļ tikšot meklēti veidi un formulējums, kā politiķim kandidēt kā pārstāvim no visiem trim spēkiem. Savukārt komentējot kandidēšanu nākamajās EP vēlēšanās, viņš norādīja, ka vispirms ir jāuzvar Saeimas vēlēšanās. Ja “Attīstībai/Par!” iegūšot pietiekami labu pārstāvniecību un pietiekamas iespējas mainīt Latvijas politiku, tad politiķis EP vēlēšanās nekandidēšot.

“Mans mērķis nekad nav bijis saistīts ar vienu vai otru partiju. Ja redzu, ka partija ir vai nu negribīga, vai nespējīga politiku īstenot, tad cita ceļa nav,” pievienošanos “Attīstībai/Par!” raksturoja Pabriks.

Viņš piebilda, ka citiem no partijas “Vienotība” aizgājušajiem deputātiem, iespējams, pietrūcis ticības, tie svārstījušies un kļūdījušies, tādēļ nav palikuši partiju apvienībā. “Ja cilvēks kaut ko ir izlēmis, tad tas jānoved līdz galam. Man šīs ticības nepietrūkst,” sacīja politiķis.

Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, 1966.gada 22.martā Jūrmalā dzimušais Pabriks, kurš pēc izglītības ir politologs un vēsturnieks, 2002.gadā pirmoreiz kandidējis 8.Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta. Parlamentā viņš nav ievēlēts, taču darbojies tur ar “mīksto mandātu”. No Tautas partijas saraksta Pabriks nesekmīgi kandidējis arī 2004.gadā notikušajās EP vēlēšanās. Vēlāk Pabriks kļuvis par ārlietu ministru Induļa Emša un Aigara Kalvīša valdībās. Arī 2006.gadā politiķis kandidējis Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta un pēc ievēlēšanas atkal kļuvis par ārlietu ministru, taču 2007.gadā no šī amata atkāpies.

2010.gadā Pabriks jau kandidējis Saeimas vēlēšanās no “Vienotības” saraksta, ievēlēts Saeimā un pēc tam kļuvis par aizsardzības ministru Valda Dombrovska valdībā. 2011.gadā viņš atkal ievēlēts Saeimā no “Vienotības” saraksta un atkal kļuvis par aizsardzības ministru Dombrovska valdībā. 2013.gadā Pabriks ministra amatu zaudējis līdz ar Dombrovska demisionēšanu pēc Zolitūdes traģēdijas. Pēc Dombrovska atkāpšanās Pabriks divas reizes nominēts Ministru prezidenta amatam, bet toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš abas reizes Pabrika kandidatūru noraidījis.

2014.gadā Pabriks atjaunojis Saeimas deputāta mandātu, bet jau tai pašā gadā ievēlēts EP no “Vienotības” saraksta. Līdz šim Pabriks EP darbojies Eiropas Tautas partijas grupā.

 

Par VDK / KGB taktiku un Latvijas mēdijiem

VDK taktika, no tās jāmācās.

Pārlasot IMANTA ĻEŠINSKA atmiņas, kas publicētas žurnālā “LATVIJA ŠODIEN” 1986.g.'' VAR IZDARĪT SECINĀJUMUS PAR VDK taktiku un secināt. ka avīze ''DDD'' ir čekas izdevums, kas drukā ļoti patriotiskus rakstus, aicina uz visādiem izlēcieniem, dara visu ,lai sanaidotu latviešus.

Es savā mūžā neesmu nopircis nevienu šīs avīzes numuru, man to piesūta no ārzemēm ļoti patriotisks cilvēks, tas nozīmē, ka tā tiek izplatīta ārzemēs un tai ir lasītāji, kas nav atšifrējuši, ka to finansē un pieraksta latviešiem naidīgi spēki. Savas atmiņas ĻEŠINSKIS uzrakstīja 1980.g. vasarā, bet tās nav daudzi lasījuši un tā ir kļūda, jo vērtīgākas atziņas par KGB darbību latviski neviens nav uzrakstījis.

ATIS SKALBERGS.

Publicēts ‘Latvija Amerikā’, 2013.g. februārī, 4.numurā.

Atbilde A.Skalbergam (publicēta ‘Latvija Amerikā’, 2013.g. februārī, 6.numurā,

Par VDK un Latvijas mēdijiem.

Atsaucoties uz iepriekšējā numurā publicēto rakstu par VDK darbību caur avīzi DDD gribu teikt, ka man nav tiešas informācijas par to cik aģenti strādā DDD un cik citās avīzēs, bet gribu uzbūvēt nelielu pieņēmumu un secinājumu virkni. Kā zināms, čeku izveidoja PSKP lai nostiprinātu savu vienvadību, bet Latvijas gadījumā tas bija nepieciešams arī lai varētu neatgriezeniski iekļaut Latviju Krievijas (PSRS) sastāvā un iznīcināt jebkuru latvisku noskaņojumu. VDK strādāja PSKP un Latvijas KP vadībā un bija instruments ar, kura palīdzību uz Sibīriju tika izvesti simtiem tūkstoši latviešu un gadu desmitiem tika vajāti disidenti un latviskas Latvijas aizstāvji. LKP vadībā bija A.Gorbunovs (LC), A.Čepānis (ZZS) un komunistiskās nomenklatūras aparātā augstos amatos strādāja J.Urbanovičs (SC), A.Lembergs (ZZS), prezidents A.Bērziņš (TP/ZZS) un daudzi citi, kas ilgstoši ieņēma vai vēl šodien ieņem augstus amatus ‘neatkarīgās’ Latvijas varas iestādēs un pārvalda mēdijus. Piemēram, pēc Lemberga norādījumiem strādā NRA (tā pati, kas gadu desmitiem ar nosaukumu „Cīņa” sludināja komunistisko propagandu, bet daudzi žurnālisti un politiskā virzība joprojām ir tā pati – kritizēt jebkuru patriotisko spēku un veicināt piekāpšanos Krievijai).

Neko patriotisku nevar teikt arī par laikrakstu Diena – to nodibināja vēl pirmā Godmaņa valdība ar mērķi popularizēt tā laika valdošā grupējuma (t.i. Gorbunova LC) darbību savukārt tagad tā piederot 3 Latvijas oligarhiem, kurus apvieno vēlme pārdot Maskavai visu, ko vien var pārdot un vienlaicīgi kritizēt nacionālās partijas, kuras mēģina tam pretoties.

Bez šīm nepatriotiskajām latviešu avīzēm Latvijā iznāk vairākas avīzes krievu valodā, kuras veicina Krievijas ietekmes pastiprināšanu Latvijā, aicina krievus nerunāt latviski (pat tad ja viņi šo valodu ir skolā mācījušies) un atklāti grauj Latvijas valsts pamatus, piemēram, pieprasot masveidīgi un automātiski piešķirt Latvijas pilsonību okupācijas laikā nelegāli iebraukušajiem. Savukārt par nodokļu maksātāju naudu uzturētais Latvijas valsts radio katru rītu 3 (trīs!) reizes šīs antilatviskās ziņas izklāsta arī latviešu klausītājiem (lai neviens nevarētu izvairīties no Kremļa propagandas arī tad, ja nepērk un nelasa krievu avīzes). Vēl neilgi pirms valodas referenduma Latvijas valsts radio atvēlēja veselu stundu laika kriminālnoziedzniekam un provokatoram Vladimiram Lindermanam lai tas varētu netraucēti izklāstīt savus plānus par Latgales atdalīšanu un par pāreju uz krievu valodu. Manuprāt, visi šie piemēri liecina par ievērojamu VDK ietekmi minēto masu mēdiju darbībā un nav jau brīnums, jo tur vadošos amatos joprojām strādā komunistu laiku ideologi (I.Ābola, Ā. Jansons, Ā.Kļeckins) un par „ekspertiem” tiek uzaicināti tikai nedaudzi speciāli atlasīti ‘nomenklatūras’ runātāji – galvenokārt bijušie komunisti, piemēram Ilga Gore-Kreituse, LKP funkcionāre), J.Rozenvalds, A. Freimanis utml. (kas izmantojot savus amatus, aktīvi izplata sarkano miglu vēl līdz šim brīdim).

Kāda tad viņiem visiem ir līdzība vai atšķirība no DDD?

DDD (Deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija) avīze konsekventi cīnās par Latvijas Saeimas 1996.g.23 augusta deklarācijas izpildīšanu, kas paredz valdībai veikt šīs nosaukumā minētās darbības un avīzē tā ir viena no galvenajām tēmām. Vai avīze kurina naidu? Katrā ziņā tā neaicina uz okupantu integrāciju, bet gan grib lai valdība veicinātu viņu repatriāciju. Daudzi okupanti to mēģina pasniegt kā naida kurināšanu (bet vai arī Jūs domājat, ka būtu slikti, ja viņi pamestu Latviju?). Deokupācija ir latviešu tautas izdzīvošanas jautājums. Ar safabricētiem argumentiem par ‘naida kurināšanu’ avīzi un tās žurnālisti bija iesūdzēti tiesā, bet tiesa atzina DDD par likumu ietvaros strādājošu avīzi un tā turpina publicēt rakstus, kas nepatīk postkomunistiskajai nomenklatūrai. DDD pārpublicē sludinājumus no Krievijas avīzēm, kur Putins un apgabalu vadītāji aicina krievus atgriezties dzimtenē, kamēr Latvijas lielie mēdiji dara tieši otrādi – nepamatoti vaimanā par daba spēka trūkumu Latvijā (kaut arī ir liels bezdarbs) un aicina vēl vairāk krievus doties uz Latviju vai arī pirkt tur nekustamos īpašumus, lai tādejādi dabūtu uzturēšanās atļaujas un papildinātu Latvijas krievu kopienu.

DDD bieži publicē interesantas intervijas ar sabiedrībā populāriem patriotiskiem cilvēkiem, piem. ar Ingrīdu Strodi, Aleksandru Kiršteinu, Dagmāru Beitneri un citiem, kas atmasko Latvijas okupantu un Krievijas aģentu nekaunīgās provokācijas un kritizē valdības neizdarību cīņā pret tām (un tādēļ šo cilvēku viedokļus mēģina noklusēt lielie mēdiji). Lielie mēdiji no šīm DDD tēmām izvairās un līdz ar to necīnās par Latvijas deokupāciju – tātad tie turpina VDK iesākto ceļu uz patriotu nomelnošanu un valsts pārkrievošanu, piem. piešķirot pilsonību pēc iespējas vairāk nelatviešiem un vienlaicīgi mēģinot to nedot vai atņemt latviešiem, kad vien rodas tāda iespēja. Vairāki pseido-patriotisko partiju vadītāji bieži aicina paātrināt pilsonības piešķiršanu okupantiem, bet kuras avīzes tad tos publicē? (ne jau DDD).

Tādejādi, manuprāt, VDK ietekme ir daudz lielāka lielajos mēdijos, nevis DDD. Tiem, kas nav lasījuši DDD paši (bet ir dzirdējuši par to kritiku no NRA, Dienas, LTV utt.), iesaku šo avīzi palasīt un izdarīt secinājumus pašiem. Negribot nāk prātā sen dzirdēts gadījums par kādu maz izglītotu slaucēju, kas uzstājās PSKP kongresā ar runu un teica, ka viņa gan pati nav lasījusi, bet zina, ka Solžņicins ir slikts, jo tā saka laikraksts Pravda.

Protams, ideāli būtu, ja mums izdotos izvairīties no VDK ietekmes visās jomās, bet līdz tam vēl tālu, zinot, ka čekas maisi joprojām nav atvērti (un līdz ar to mēs joprojām nezinām kuri ir šīs apslēptās indes izplatītāji) un vairākums pie varas esošo joprojām tura šos maisus ciet – tātad aizstāv kremļa aģentus un ļauj tiem turpināt viņu graujošo darbu. Un nav šaubu, ka tādu ir daudz, jo Austrumvācijā Stasi arhīvi tika atvērti 1990.gadā un tad atklājās čekas darbības patiesie mērogi – apmēram katrs otrais austrumvācietis ir kaut reizi sadarbojies ar čeku un katrs sestais ir aktīvi strādājis čekas labā. Kamēr čekas arhīvi nav pieejami, varam tikai minēt vai Latvijā šī proporcija bija lielāka vai mazāka. DDD daudzkārt ir pārmetusi Saeimai un valdībai to, ka čekas maisi nav atvērti un arī to, ka valdība nav panākusi lai Krievija atdot no Latvijas izvestos LPSR VDK arhīvus lai beidzot varētu veikt sabiedrības lustrāciju. Latvijas valdība varēja, piemēram, bloķēt Krievijas uzņemšanu Pasaules Tirdzniecības organizācijā (WTO) un pieprasīt apmaiņā LPSR VDK čekas arhīvus, kā arī robežlīguma parakstīšanu bez Abrenes atdošanas, bet tas netika izdarīts un netika pat pieminēts kā iespēja, kaut gan DDD to ierosināja.

Es nevaru apgalvot, ka DDD slejās nekad nav bijis neviens raksts, kura autors ir čekas aģents, bet šādu aģentu ietekme ir nesalīdzināmi lielāka citos minētajos mēdijos. Varu piekrist Skalberga kungam, ka nenāktu par sliktu pārlasīt I.Lešinska „Kalpības gadus” jo tas ļautu vērīgāk paskatīties apkārt un saprast kas strādā Latvijas interesēs un kas tikai izliekas, bet īstenībā stūrē uz austrumiem (te lasītājs pats droši vien var izdarīt secinājumus, zinot kuru partiju (RP jeb ZRP !!) kuri ministri tagad aicina ieviest krievu valodu Latvijas augstskolās un pretojas Rail Baltica dzelzceļa būvei par ko Eiropa dod naudu, bet tajā vietā grib paplašināt dzelzceļu uz Maskavu).

LA un DDD lasītājs.

Krievu valoda - NEVAJADZĪGĀ VALODA (Latvijā)

NEVAJADZĪGĀ VALODA

 Es nezinu vai prezidents Andris Bērziņš intervijā Sanktpēterburgā, kur viņš aicināja visus latviešus iemācīties krievu valodu, ir pārkāpis valodas likumu un Satversmi, bet viņš ir izteicies muļķīgi, nepareizi un neloģiski. Viņš apgalvo, ka krievi labi pārvalda latviešu valodu. Ja tā ir, tad kur ir problēma? – runāsim visi latviski Latvijā. Bet latvieši zina, ka viņa apgalvojums ir nepareizs. Liela daļa arī jaunie krievi neprot runāt latviski, un vēl daļa no tiem naidīgi atsakās to darīt. Bērziņš par daudz ar krieviem runā krieviski lai spētu pārbaudīt viņu latviešu valodas zināšanas.

Katrai valstij ir savs īpatnējs vajadzīgo svešvalodu profils. Piemēram, ASV, no visa darbaspēka apmēram 1% jāzina spāņu vai portugāļu valoda priekš biznesa ar Meksiku un Centrālo un Dienvidameriku. Tad apmēram 0,1% jāzina katra no japāņu, ķīniešu, vācu, franču un arābu valodām.

  Latvijā no darbaspēka apmēram 5% jāzina angļu valoda, kas ir pasaules valoda. Apmēram 2% - krievu valoda priekš biznesa, kā Bērziņš teica, ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu un citām bijušajām Padomju Savienības valstīm; 1% jāzina katru no vācu, franču, spāņu, zviedru / dāņu, somu / igauņu, poļu un lietuviešu valodām. Tie 2% krievu valodas zinātāji var nākt no Latvijas krieviem, tādēļ nevienam latvietim nav obligāti jāzina krievu valoda.

Igaunija, kur ir 30% krievi, tās prezidents Tomas Ilves atšķirībā no mūsu prezidenta, teica "krievu valoda ir okupantu valoda, to mums nevajag". Un Igaunijā ekonomija ir labāka nekā Latvijā un viņi labi iztiek bez krievu valodas. Visiem krieviem, kas pašlaik dzīvo Latvijā, jāzina latviešu valoda vai jāalgo tulks.

  Krieviem (un latviešiem) jāsaprot, ka krievu valoda lēnām izmirst.  Katru gadu krievu valodas zinātāju skaits samazinās par vairāk nekā 1 miljonu. Vienīgā valsts ārpus NVS, kur krievu valoda vēl izplešas, ir Latvija. Vācijas Merkele runā krieviski, bet es šaubos vai viņas bērni to zinās. Kāds procents skolnieku un jauniešu Uzbekistānā, Gruzijā un Azerbaidžānā zina krievu valodu tik labi kā Bērziņš? Tas nav liels, tādēļ – kāpēc diskriminēt latviešus un spiest mums iemācīties nederīgu valodu tikai tāpēc, ka mūsu politiķi ir tik gļēvulīgi un Latvijā vēl valda vecie padomju komunistu nomenklatūristi, kā Andris Bērziņš un Māris Gailis. Krievu valodas zināšana ir okupācijas/Padomju Savienības atlieka. Kad baltieši dzird krievu valodu, viņi nedomā par Puškinu vai Tolstoju, bet gan par okupāciju un milzīgiem cilvēku un ekonomiskiem zaudējumiem.

 Andra Bērziņa Sanktpēterburga teikto es dzirdēju no Vladimira Lindermana 2011.g. novembrī Latvijas TV. Kādi domu brāļi!

 Aivars Slucis

Kas darīts valsts valodas labā? (Latvijas pārkrievošana turpinās)

04.01.2013 Voldemārs Krustiņš 
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=369410:kas-darts-valsts-valodas-lab&catid=93:la-komentri&Itemid=440  


Gadu mijā šad tad, šur tur bija lasāmi un dzirdami atgādinājumi, ka itin drīz, jau februārī, būšot pagājis gads kopš bēdīgi slavenā 18. februāra referenduma. Tātad par to, vai Latvijas Republikā par valsts valodu būtu ieviešama arī krievu valoda.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese prof. Ineta Ziemele pirms šā ar politisku mērķtiecību izprovocētā referenduma "Latvijas Avīzes" līdzstrādniecei Mārai Libekai teica: "Ja šādu jautājumu uzdod, tā, protams, ir milzīga provokācija. Tas ir ne tikai antikonstitucionāli, bet daudz fundamentālāk, problemātiski, nekā mēs to vispār spējam iedomāties. Vai jūs vēlaties izbeigt Latvijas pastāvēšanu? – tas ir analoģisks jautājums patlaban uzdotajam par krievu valodu kā otru valsts valodu." ("LA", 29. 12. 2010.) Līdzās Eiropas augstās tiesneses Inetas Ziemeles briesmu signālam atgādināšu vēl kādu citu, arī pirms referenduma paustu. Mūsu lasītājam jau diezgan pazīstamais "Saskaņas centra" deputāts Saeimā Nikolajs Kabanovs kādā no Rīgas krievu avīzes "Vesti segodņa" numuriem noziņoja, ka aptaujā puse Latvijas nepilsoņu ir izteikušies par šīs valsts pievienošanu Krievijai.
Kā jau teica tiesnese Ziemele, tas nenozīmē neko citu kā izbeigt Latvijas pastāvēšanu.
Kā zināms, pirms gada vairāk par 270 000 pilsoņtiesīgo atbalstīja priekšlikumu arī krievu valodu ieviest par valsts valodu. Toreiz vairāk balsu bija pret un pirmais solis uz Latvijas valsts pārkrievošanu nevarēja tikt sperts. To cilvēku, kas vēlējās palikt pie latviešu valsts valodas, vēl bija vairāk. Vai šogad tāds pats vairākums vēl ir saglabājies, nav zināms. Var būt, ka vairs nav.
Jāuzskata, ka 18. februāra referenduma cēloņi joprojām nav izpētīti, un acīmredzot ar nolūku. Kā citādi izskaidrot varas un izpētes iestāžu "vienaldzību", kad, kā lasu šajās dienās, ir noskaidrots aptaujājot pat tas, ka šogad par 6 – 7% samazinājies ievārījumu vārītāju skaits Latvijā… ("Vesti", 2. 01. 2013.)
Bet kādas pārmaiņas Latvijas valstī norisinās pēc referenduma par krievu valsts valodas ieviešanu? Uz komunicēšanos ar tautu naskās pirmās personas ir ļoti mazrunīgas. Kas ir padarīts valsts, latviešu, valodas nostiprināšanai? Tas vēl jāpaskaidro. Toties par krievu valodas nostiprināšanu kaut nepilnīgi, bet informācija ir. To ieguvu no "pētniecības centra" "Providus" darbinieces D. Akules stāstījuma jau pieminētajam Rīgas krievu laikrakstam "Vesti": "Es atzīmētu pozitīvas tendences, kas parādījušās pēdējā gadā: televīzijā parādījušās vairāk analītiskas pārraides krievu valodā, pēc daudziem gadiem pirmoreiz tika krievu valodā tulkota militārās parādes translācija, radīts portāls sabiedriskā masu informācijas līdzeklī – Latvijas televīzijā un radio divās valodās…" "Providus" līdzstrādnieces jūsmīgais vēstījums par krievu valodas atgriešanu un atgriešanos arī Latvijas sabiedriskajos masu informācijas līdzekļos, jādomā, atspoguļo arī paša "Providus" lietu izpratni. Domāju – ja ne gluži tāda, tad vismaz līdzīga ir valdošo aprindu klusi piekoptā pielabināšanās skaļi nopeltajiem lindermaniešiem – un vēl citiem. Nevaru spriest par visu Latviju un latviešiem, bet esmu pārliecināts, ka ne jau uz šādu politiku cerēja tie, kas 2011. gada 18. februārī ar stingru apņēmību devās aizstāvēt latviešu valsts valodas tiesības. Starptautiskajās politiski diplomātiskajās aprindās pazīstamais pašreizējais Krievijas vicepremjers D. Ragozins šādi izskaidro cīņu par dzimto krievu valodu. "Valoda – tas nozīmē varu. Dzimtās valodas aizstāvība un tās izplatīšana aiz robežām ir pamats mūsu politiskās ietekmes atjaunošanai pasaulē."

Andris Bērziņš - prezidents??

PREZIDENTS?
Valsts pirmajai personai Andrim Bērziņam neklājas viegli pēc tam, kad viņš 2012.g. janvārī paziņoja, ka nepiedalīsies referendumā par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tauta bija nesaprašanā, tas bija negaidīti un nodevīgi. Daudzi cilvēki zvanīja un rakstīja ‘’Latvijas Avīzei’’ un nosodīja tādu rīcību. Zigurds Mežavilks ierosināja, lai gaidāmo referendumu no savas kabatas apmaksā Satversmes aizsardzības birojs, Drošības policija, Centrālā vēlēšanu komisija un Valsts prezidents, jo tieši šīs amatpersonas ir vainīgas, ka šāds pretlikumīgs, valsts pamatus graujošs pasākums var notikt. Aina Čurkste piekrīt Dr.Aivara Sluča vērtējumam par Latvijas un Igaunijas prezidentiem (16.janv.). 19.janv. radio ‘’brīvajā mikrofonā’’ klausītāji intervēja prezidentu, viens no jautājumiem bija – Ko Jūs savas prezidentūras laikā esat labu izdarījis Latvijas labā? Atbilde bija izvairīga tāpat kā visas pārējās. Viņš ir piedalījies Pirmā Baltijas kanāla raidījumā, runājis krievu valodā, jo tas ir Krievijas finansēts TV kanāls un tajā nav jāpiedalās, jo ir pilnīgi naidīgs mūsu valstij. Ja viņš tajā piedalījās, tad tas rāda, ka prezidentam ir vāji padomdevēji. Prezidents visai vāji uzstājās Ņujorkā Ģenerālās Asamblejas sesijā, vajadzēja taisnoties par savu slikto izrunu un vainīgs izrādījās apgaismojums. Nevienā intervijā viņš nav pateicis neko svarīgu, atbildes bijušas izvairīgas. Ja zinām, ka visas svētku runas raksta citi, tad saprotam, ka tāds prezidents ir dekorācija. 21. janv. LTV trešais kanāls intervē eksprezidenti Vairu Vīķi Freibergu, kura saka, ka noteikti ies uz referendumu un balsos pret krievu valodu un aicināja visus pilsoņus tā rīkoties. Šis loģiskais ieteikums aplidoja visas latviešu radioprogrammas. Redzams, ka žurnālisti ignorē Bērziņu un tam ir motivācija. Šo prezidentu ievēlēja SC deputāti, to tagad atceras daudzi. Slikti, ja virsrakstā jāliek jautājumu zīme, bet tā ir vispareizāk.
ATIS SKALBERGS

Vainīgie kāpēc notiek referendums pret valsts pamatiem

VAINIGOS MEKLEJOT.
Tuvojas 18.februāris – referenduma diena. Cilvēki spriež, kāpēc valsts pārvalde pieļāva, ka nepilsoņu grupa varēja sākt vākt parakstus par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. 2012.g. 10.janvāra ’’Latvijas Avīze’’ publicē interviju ar Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju ILMU ČEPĀNI, kur viņa cenšas atbildēt uz jautājumiem, kas attiecas uz parakstu vākšanu un referendumu. Jautājums: „Vai nepilsoņi drīkst organizēt pasākumus pret Latvijas valsti?” I.Čepāne: To patiešām grūti saprast. Referendumu nevar organizēt par visu, kas ienāk prātā, jo demokrātija nav visatļautība… Ja Centrālā Vēlēšanu komisija būtu nospiedusi bremzes jau pašā sākumā, tad Lindermanis un pārējie Administratīvajā tiesā piecus gadus tiesātos, apstrīdot komisijas administratīvo aktu, kas liegtu rīkot referendumu… ES tiesas tiesnesis Egils Levits atzinis, ka pēc neatkarības atjaunošanas, politiskā elite, kultivējot pārprastu politkorektumu, ir izvairījusies teikt, ka Latvija ir latviešu nācijas valsts. Mūsu valsts augstākajām amatpersonām, kad sākās visa jezga ap referendumu, vajadzēja vērtēt šā referenduma iespējamos draudus Latvijas neatkarībai. Šobrīd situācija ir tikpat nopietna kā pirms 20 gadiem, kad mēs cīnījāmies par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tāpēc aicinu labas gribas cilvēkus aizstāvēt savu valsti un referendumā balsot PRET valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
Šai intervijā pelnīti pārmetumi izteikti premjeram Dombrovskim un prezidentam A.Bērziņam. Viņi izvairījās stingri paust savu viedokli par parakstu vākšanu, viņu padomnieki klusēja. Tagad, kad prezidents ir paziņojis, ka pats referendumā nepiedalīsies, daudzi ir nesaprašanā, ko nozīmē šāda rīcība. Tad jau katrs varam mājās pateikt, ka ir par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā un uz referendumu neiet. Tie, kas domā, ka viegli uzvarēs latviešu valodas aizstāvji, nav novērtējuši to, ka Krievija ļoti vēlas, lai krievu valoda kļūst par Eiropas Savienības oficiālo valodu un tas var notikt, ja kādā ES dalībvalstī krievu valoda ieguvusi valsts valodas statusu. Tāpēc nauda netiks žēlota, propaganda būs milzīga, uzpirkšanas, draudi, solījumi un viss pārējais, lai tikai panāktu savu. Iespējamas visādas negaidītas provokācijas.
Atis Skalbergs

Divi Prezidenti - Ilvess un Bērziņš

Salīdzinot Igaunijas prezidentu Tomasu Ilvesu ar Latvijas prezidentu Andri Bērziņu, latvietim gribas raudāt.
Tomass Ilvess ir godīgs, tīrs, patriotisks cilvēks, kas nesen Eiropas žurnālistiem, kas viņam prasīja par krievu valodu Igaunijā, teica "krievu valoda ir okupantu valoda un to mums nevajag".
Turpretī Latvijas prezidents Andris Bērziņš ir vecs komunists, pārkrievots padomju cilvēks un oligarhs, kas, izmantojot savu amatu bankā, ir piesavinājies par kabatas naudu vairāk kā 40 īpašumus. Un ar to vēl nepietika un viņš piesavinājās savas privātās mājas būvēšanai 175 000 Ls ES naudu, kas bija domāta radīt darba vietas laukos. Kauns.

Krievi un Ušakovs iztaisīja milzu kļūdu ar parakstu vākšanu par krievu valodu kā otro valsts valodu. Tagad būs referendums, kur latviešiem jādabū 1 000 000 balsis PRET, tādēļ, mēģinot palīdzēt SC, un krieviem Bērziņš iesaka nepiedalīties referendumā, kaut gan viņš zina, ka katru, kas nepiedalīsies, Maskavas propaganda sauks par vismaz vienaldzīgu.
SC un Bērziņam ir arī bailes no tā, kas sekos referendumam, jo referendums nav tikai par krievu valodu, bet arī par krieviem pašiem, vai pamatnācija pēc 70 gadiem var viņus vairs ciest Latvijā. 1940.g. latviešiem nebija iespēja balsot par to vai laist krievus iekšā vai nē, bet 18. februāri būs.
Pēc referenduma vajag sākties nopietnai, ilgi aizkavētai krievu repatriācijai. Visiem nelojāliem krieviem jādodas atpakaļ uz savu tēvzemi un tie vispirms varētu būt šie 183 000, kas parakstījās par krievu valodu, kā arī lielākā daļa nepilsoņu (tas kopā būtu apmēram 500 000). Arī Krievija un Putins sauc savus tautiešus mājās, jo krievu skaits Krievijā samazinās par 2 000 000 katru gadu.
Latvieši, ja arī 18 februārī būs sniega vētra, nepalieciet mājās, ejiet un balsojiet, jo Strēlnieki un Leģionāri cīnījās par latvisku Latviju daudzās sniega vētrās.

Oligarhu kapusvētki

OLIGARHU kapusvētki.


Ideja rīkot tādu ceremoniju radās jauniešiem prezidenta vēlēšanu dienā, kad pie Saeimas nama pulcējās Valda Zatlera piekritēji, kas atbalstīja šīs Saeimas atlaišanu, jo Zatlers bija teicis, ka deputāti pieņem likumus šauru ļaužu interesēs, oligarhu interesēs, dod brīvību shēmotājiem, kas spēj apiet visus ierobežojumus. Visu valsti bija nokaitinājusi KNAB vadītāja Normunda Vilnīša lieta, kad viņš biroja darbu bija organizējis tā, ka šī iestāde „ķēra” mazos likumpārkāpējus, bet lielajiem klāt neķērās. Bija radīta ilūzija, ka darbs notiek, tikai rezultātu nav. Kādu laiku tādu darba imitāciju var nepamanīt, bet gāja mēneši un neviens nespēja neko šim vadītājam padarīt. Viņš atkārtoja: „mani iecēla Saeima, tikai tā mani var atcelt”. Neviens no trim oligarhiem šo vadītāju nekritizēja.

Zatlers, ierosinot atlaist Saeimu, teica, ka notiekot valsts nozagšana, ka uz ārzonu bankām aizplūstot lielas summas, tā rīkojoties oligarhi. 2009.g. uz ofšoriem no Latvijas aizgājuši 523 miljoni latu, ka no nenomaksātiem nodokļiem valsts budžets nav saņēmis 27,8 miljonus latu, ka ZZS deputāti izvairās no šo jautājumu apspriešanas. Neticība valsts institūcijām arvien pieaug, vāji strādā tieslietu sistēma. Katru nedēļu Valsts Kontrole dažādās valsts iestādēs atklāj nopietnus finansiālus pārkāpumus, bet sodu nesaņem neviens. Par to ziņo TV. Kad jaunais valsts prezidents Andris Bērziņš 2. jūnijā iznāca no Saeimas nama, kāda jauniešu grupa to sagaidīja ar saucieniem: „Oligarhiem – nē!” Kāds ierosināja sarīkot oligarhu kapusvētkus, lai publiski tos nosodītu. Spontāni radās doma tos sarīkot Daugavā uz AB dambja. Šo informāciju ātri izplatīja internetā un 8. jūnijā tur pulcējās apmēram 8000 cilvēku. Nekādu negadījumi nav bijuši. TV kameru priekšā Šķēle un Šlesers, dīvaini smaidot, teica, ka priecājoties par tādām aktivitātēm, bet Lembergs teica, ka tās apdraudot viņa ģimeni.

8.jūnija vakarā notika TV raidījums „KAS NOTIEK LATVIJĀ?”, ko vada Jānis Domburs. Raidījumā piedalījās politiķi, deputāti, ārsti, dažādi speciālisti. Jautājums bija kopējs – Kā vērtējat jaunākos notikumus Latvijas politikā un sabiedrībā? TV skatītāji bija aicināti atbildēt uz jautājumiem:

1) oligarhu kapusvētki ir pareiza akcija,

2) aplama akcija

3)oligarhu problēma politikā ir oligarhi

4) nav oligarhi.

Aptaujas rezultāti;

1) 554 , 2) 79, 3) 1300, 4)174

ATIS SKALBERGS

Andris Bērziņš (no zzs un šķēles grupas) - prezidents

PAR JAUNO PREZIDENTU


Medijos vislielākā interese ir par jauno valsts prezidentu Andri Bērziņu. TV raidījumā „De facto”, ko vada Ilze Nagla un Jānis Geste, redzējām skaistu māju, kas uzcelta Amatas novadā un pieder jaunajam prezidentam. Tas skaitās viesu nams un uzcelts par ES fonda līdzekļiem, celtniecībā izlietojot 178 000 latu. Kā viesu nams tas nav darbojies nevienu dienu, jo tā celta un lietota kā privātmāja. AB visādi taisnojas, melo, bet nespēj neko pierādīt. Fakti liecina par negodīgu fonda līdzekļu izlietojumu. Šī raidījuma operators filmējis dažādu politiķu sarunas no liela attāluma tieši 2. jūnijā, prezidenta vēlēšanu laikā. Speciālists , kas prot lasīt pēc lūpu kustībām apstiprināja to, ka ZZS deputāti vienojās ar SC deputātiem, lai tie balso par AB. Visplašākās ziņas par jauno prezidentu publicētas žurnālā „IR” Nr22 (2011.g.2.-8. jūnijs.). Raksta autore ir Anda Burve – Rozīte par viņu saka, ka viņš ir neietekmējams jebkuros apstākļos, ka galva viņam strādā kā skaitļošanas mašīna. Bērziņa mugurkaulam par labu liecina dzirdētais, ka savulaik viņš cīnījies pret Andra Šķēles plānu pievienot Unibankai bankrotējošo Zemes banku, kā arī iebildis pret to, ka valstij piederošo Unibanku privatizē Parex, raksta autore. Runājot par privāto dzīvi, laulībā ar Dzintru Bērziņu dzimis dēls Aigars un meita Eva, kas tagad dzīvo Skandināvijā un pieņēmusi vīra, tumšādaina amerikāņa uzvārdu Manavaduge. Bērziņam ir seši mazbērni. Pēc šķiršanās ar Dzintru Bērziņu pēc daudziem gadiem sastapis tagadējo dzīves draudzeni Daci Seisumu. Viņa ir ārste endokrinoloģe, strādā Stradiņu slimnīcā. Abi dzīvo kopā desmit gadus, viņiem ir sešus gadus vecs dēls Kristaps. Raksta autore uzzinājusi, ka Bērziņam ir 20 gadus veca meita, kura nenes tēva uzvārdu. Dace Seisuma saka, ka ar dzīves draugu ir norunājuši, ka uz pieņemšanām, vizītēm viņam būs jābrauc vienam. „Esam pielāgojušies – viņš nemaisās medicīnā, es – politikā.”

ATIS SKALBERGS

Laimonis Purs par prezidentu Bērziņu

10. Saeima par Latvijas valsts prezidentu ievēlēja Andri Bērziņu.
Ozoliņš... Bērziņš... Vislatviskākie latviešu uzvārdi ar mūsu valodā saglabāto tik mīļo pamazināmo galotni.
Nav jāskauž bagātība, tomēr izvērtēt, kā pie tās tikts, sabiedrībai ir tiesības. 1989. gadā A. Bērziņš kļūst Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, aldziņa kaut kur starp 150-200 rubļiem mēnesī, 2011. gadā viņam pieder Latvijā 37 nekustāmie īpašumi – zeme un ēkas, arī greznas jaunceltnes, bankās noguldīti 1 528 190 lati, aizdoti citiem 1 000 776 lati, SEB bankā vērtspapīri par 229 156 latiem, mersedess braukšanai, divi traktori darbiem... Cik jāpelna katru mēnesi, lai 22 gados kļūtu par šādu mantisko vērtību īpašnieku? Intervijā „Latvijas Avīzē” (01.06.2011.) A. Bērziņš saka: „Es godīgi strādāju, nezinu, kāpēc man būtu jākaunas pensijas sakarā.” Vai mēs, ap 150 latus mēnesī saņēmēji, būtu negodīgi strādājuši? Kā vērtēt prasmi pielāgoties Rietumu banku prezidentu atalgojumiem un aizmirst Latvijas iedzīvotāju algas? Reiz bijām pasaules mēroga sērkociņu ražotāji, tagad eksportējam apses baļķus, jo mūsu miljonāriem glabāt miljonus bankās ir naudīgāk, nekā uzcelt sērkociņu ražotni.
Kur sākas godīgums? Un kad būtu jāsāk kaunēties?
Atmodas gadu cīnītājs, tagad Latvijas universitātes profesors, pieredzējis politiķis Juris Bojārs raksturo Andri Bērziņu „kā tumšu avi.” („L.A.”,21.06.2011.), politikas vērotāju un laikmetu zinošo žurnālistu Māri Zanderu „saistībā ar A. Bērziņu kā jauno prezidentu mulsina un bažas rada viens apstāklis, proti, nesaprotu, kā cilvēks, kurš pats daudz cietis no komunistiskā režīma, 1989. gadā varēja tikt ievēlēts Valmieras rajona Tautas deputātu padomē un tad kļūt par rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju. Tas rosina domāt.” („Druva”, 04.06.2011.).
Sākot cīņu ar trim oligarhiem, kāpēc uzskrējām uz superoligarhu? Lai Latvija kļūtu ja ne bagāta, tad vismaz turīga, un pilsoņi spēka gados nedotos pelnīt dienišķo maizīti svešās zemēs?
Atbilde būs. Jautājums tikai – kad un kāda?
Laimonis Purs
2011. gada jūlijā

Belokoņs varētu atšķaidīt SC

Vai 11. Saeima būs labāka? 

04.06.2011 Franks Gordons.
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317559:vai-11-saeima-bs-labka-&catid=93:la-komentri&Itemid=295

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados kāds ārzemnieks, īsu laiciņu pabijis Latvijā, secinājis, ka šai zemītē pie Daugavas visbagātākā un varenākā ir kāda firma, kuras nosaukums redzams uz katra stūra: PĒRK UN PĀRDOD. Anekdotisks gadījums, bet šai stāstā ir, kā mēdz teikt mācīti marksisti, racionāls kodols. 


Nu par atjaunotās Latvijas Republikas ceturto Valsts prezidentu ar 53 balsīm pret 44 ievēlēts 66 gadus vecais ZZS deputāts, tautsaimnieks Andris Bērziņš. Vēlēšanu rezultāti parāda, ka "Saskaņas centram" ir kāds politisks darījums ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kura nosacījumi nav zināmi, aģentūrai LETA teikusi politoloģe Iveta Kažoka.

"Savā" laikrakstā "NRA" Lembergs prezidenta vēlēšanu priekšvakarā nāca klajā ar rakstu "Jūs nevarat mani salauzt, Zatlera kungs!". Viņš liek saprast, ka Zatlers "aptuveni pirms pusgada Ņujorkā Džordža Sorosa dzīvoklī" saņēmis "instrukcijas un veltes". Mūžīgais sātans Soross – pasaules ļaunuma iemiesojums...

Vienvārdsakot, kurš nu kuram pārmet darījumus? Ņemot vērā aizklāto LR prezidenta vēlēšanu rezultātu, iznāk, ka firma "Pērk un Pārdod" Latvijā diez vai izputēs. Pērk un pārdod balsis, mandātus, amatus. Nu jājautā, vai 11. Saeima, ko vēlēs septembrī, būs labāka?

Gluži neitrāls neesmu – novēlu Valdim Dombrovskim turēties, "Vienotībai" saliedēties, vienam otram raksturā pavājam deputātam atjēgties. Prātoju savā nodabā, vai nebūtu iespējams mazliet atšķaidīt "Saskaņas centru"? Nudien nebūtu slikti, ja Latvijai lojālais krievvalodīgais uzņēmējs Valērijs Belokoņs uzņemtos veidot tādu grupējumu, kas gatavs diendienā sastrādāt ar LR pamattautu, nedrebinoties, izdzirdot vārdiņu "okupācija".

Bērziņa ievēlēšanai nepieciešamās balsis varētu būt nopirktas

TVNET/LETA . 2011. g. 2. jūnijā
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/380007-berzina_ievelesanai_nepieciesamas_balsis_varetu_but_nopirktas

TV3 ziņu operators piefiksējis jaunievēlētā Valsts prezidenta Andra Bērziņa sarunu, kas metot ēnu uz ievēlēšanas procesu un ļaujot domāt par kādu vienošanos prezidenta vēlēšanās.
Sarunā Bērziņš kolēģim Aivaram Dronkam (ZZS) jautā, "kā tur "Saskaņas" puikas", un saņem atbildi, ka normāli. Tad Bērziņš apjautājas, kā ir ar [Saeimas deputātu Dzintaru] Rasnaču..

Jāpiezīmē, ka Rasnačs iepriekš žurnālistiem apgalvoja, ka balsos par Zatleru.
Saeima kuluāros tiek runāts, ka Bērziņa ievēlēšanai nepieciešamās balsis varētu būt nopirktas..

Kā ziņots, otrajā Valsts prezidenta vēlēšanu kārtā Saeima šodien par Valsts prezidentu ievēlēja eksbaņķieri, Zaļo un zemnieku savienības deputātu Bērziņu..

Par Bērziņa ievēlēšanu prezidenta amatā aizklātās vēlēšanās nobalsoja 53 deputāti, bet pret bija 44 balsis. Par otru augstā amata kandidātu - pašreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru - nobalsoja 41 tautas kalps, bet pret - 56 deputāti. Kopā vēlēšanās piedalījās 99 parlamentārieši, derīgu vēlēšanu zīmi nodeva 97 deputāti..

Saskaņā ar likumu prezidents uzskatāms par ievēlētu ar ne mazāk kā 51 balss vairākumu.

Andris Bērziņš (zzs) sola risināt nacionālos jautājumus un saņem vislielāko pensiju

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=316667:sola-risint-nacionlos-jautjumus&catid=72:politika&Itemid=95

26.05.2011 Ināra Mūrniece

Ir pienācis laiks risināt nacionālos jautājumus, paziņoja Andris Bērziņš. Tomēr paskaidrot, kas, pēc viņa domām, Latvijā ir nacionālais jautājums un kā to vajadzētu risināt, A. Bērziņš nevarēja. Vakar A. Bērziņš tikās ar "Saskaņas centra" Saeimas frakcijas deputātiem; saskaņieši par A. Bērziņu balsot vēl nesolīja. 



Valsts prezidenta amata kandidāta Andra Bērziņa (ZZS) tikšanās ar "Saskaņas centra" Saeimas frakcijas deputātiem vakar notika bez žurnālistu klātbūtnes. Pēc tikšanās A. Bērziņš atzina: šī tikšanās notikusi "cilvēcīgā atmosfērā, labā gaisotnē, un ar negaidītiem jautājumiem mani tur nepārsteidza". "SC" līderi apgalvo, ka runāts galvenokārt par ekonomiskām lietām un "SC" ņemšanu valdībā.

Pēc tikšanās ar prezidenta amata kandidātu saskaņiešu pārstāvis Andrejs Klementjevs norādījis: "SC" deputāti savas balsis gatavi atdot par tādu Valsts prezidenta amata kandidātu, kuram "SC" iekļaušana valdībā "nebūs tabu tēma", ziņo aģentūra BNS.

"Ja mēs atbalstām kandidātu prezidenta amatam, gribam redzēt programmu, kurā prezidents atbalstīs mūsu iekļaušanos izpildvarā. Gribam realizēt savu potenciālu, mums ir ļoti lielas cerības uz prezidentu. (..) Galvenais, lai prezidents skaidri zinātu, ka "Saskaņa" nav tāds pabērns, kurš visu laiku stāv stūrī. Viņam ir jāzina, ka mēs varam arī iekļauties varā – šodien, rudenī vai jaunā gadā, nav svarīgi, bet galvenais, lai prezidentam tas nebūtu tabu," sacījis A. Klementjevs.

Saskaņieši vēl neesot izlēmuši, par kuru prezidenta amata kandidātu balsot, bet "SC" frakcija balsošot, ievērojot frakcijas disciplīnu, – tas nebūšot brīvais balsojums... Esot iespēja 2. jūnijā balsojumā atturēties, norādīja Klementjevs. Pirms tam A. Klementjevs izteicies: saskaņiešiem esot "politiskā nojauta", ka prezidenta vēlēšanu pirmā kārta beigies bez rezultāta. Runājot par ekonomiku, saskaņieši uzsvēruši, ka A. Bērziņam esot ļoti liela pieredze šajā jomā.



Nacionālo jautājumu grib atrisināt 5 – 10 gados

Pirms tikšanās ar saskaņiešiem A. Bērziņš bija izteicies, ka Latvijā beidzot "jāatrisina nacionālais jautājums", lai "to noņemtu no darbakārtības". Tomēr, kā izriet no mūsu īsās sarunas, A. Bērziņam šobrīd nav skaidrības, kas ir šis "nacionālais jautājums" un kā to risināt. "Mums nav cita varianta, mums tas ir jāatrisina. Tiesa, ne jau rīt uz brokastlaiku vai parīt, bet piecu līdz desmit gadu ilgā laika posmā. Pasaulē ir pieredze, kā to darīt; ir jautājumi, kas [ar šo pieredzi] sakrīt, un mums jāiet uz priekšu un jāstrādā. Divdesmit gadu laikā pēc neatkarības atgūšanas progress šajā ziņā ir bijis ievērojams, bet ir joprojām ļoti daudz neatrisinātu jautājumu, process nav noslēdzies. Detaļās par to šobrīd izteikties nevaru; tas ir pietiekami sarežģīts jautājums... Bet mums tas ir izdzīvošanas jautājums: lai saglabātu valsti, vajag cilvēkus. Un vai mums vajag tādus, kurus vairāk vai mazāk pazīstam, vai tādus, kuru ierašanās var radīt neprognozējamas sekas? Redziet, tie ir tādi cilvēciski mūsu izdzīvošanas jautājumi," stāstīja A. Bērziņš.

Vai, izejot no šāda uzstādījuma, būtu jāpiešķir valsts valodas vai oficiālās valodas statuss krievu valodai? A. Bērziņš uz to atbild noliedzoši: "Noteikti nē! Tam nav nekāda sakara ar valodu, es neredzu vajadzību to darīt!" Bet uz jautājumu, vai būtu jāpiešķir pašvaldību vēlēšanu tiesības nepilsoņiem, kā Latviju mudina darīt starptautiskās institūcijas, vai arī vispār jāievieš nulles pilsonības variants, ko noteiktas aprindas skaļi pieprasa Latvijā, A. Bērziņš izvairās atbildet ar noteiktu "jā" vai "nē". "Jūs gribat, lai es atbildu uz šādu jautājumu pēc tam, kad divas stundas esmu jau runājis... Tie taču ir ļoti sarežģīti jautājumi, uz kuriem ir jāmeklē atbilde, un tas nav viegli..." visai nenoteikti atteica prezidenta amata kandidāts.

Starptautisko tiesību eksperts Juris Bojārs ieceri "atrisināt un noņemt no darbakārtības nacionālo jautājumu" uzskata par naivu. "Pasaulē, tajā skaitā Rietumos, nacionālo jautājumu cenšas risināt; piemēram, Lielbritānijā, Francijā, Spānijā, kur otrās paaudzes imigranti rīkoja sprādzienus. Bet kā tik ātrā laika posmā to atrisināt? Etniskā integrācija ir ilgstošs darbs, turklāt – ar neprognozējamiem rezultātiem. Un: ko tad uzstādīt uzdevumus, ja nav priekšstata, kā tos risināt?" vaicāja J. Bojārs. Lai gan, pieļauj J. Bojārs, varbūt kāda doma ir, bet kandidāts to pagaidām nevēlas atklāt...



Ārlietās – pa Zatlera ceļu

Ārlietās pagaidām jaunu ideju A. Bērziņam neesot un viņš turpinātu Valda Zatlera iesākto, tajā skaitā attiecību uzlabošanā ar Krieviju. Tā izriet no A. Bērziņa sarunas ar aģentūru LETA. Viņš izteicies, ka "būtu jocīgi, ja mēs to nedarītu, jo tas ir labs sākums" un ka Latvijai kā mazai valstij esot jāuzvedas saprātīgi. "Man ir prieks, ka pa 20 gadiem ir izveidojusies diplomātu paaudze un bāze. Kaut vai [Ārlietu ministrijas valsts sekretārs] Andris Teikmanis, ko es zinu no Augstākās padomes laikiem. Esmu izlasījis arī ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska varbūt garlaicīgo ziņojumu. Tā ir sfēra, kurā es regulāri nedarbojos, bet man ir interesanti apskatīt, kā citi cilvēki darbojas. Arī no esošiem Saeimas deputātiem man jau ir piedāvājuši un snieguši konsultācijas," atklājis A. Bērziņš. LETA citējusi arī kādu kuriozu: prezidenta kandidātam piemirsies Igaunijas prezidenta vārds. "Tūlīt atcerēšos... Es viņu pat pazīstu, bet man šodien galvā... Jūs saprotiet..." sacījis prezidenta amata kandidāts, atvainojoties, ka viņa atmiņas "virsplānā" iegūlies bijušais Igaunijas prezidents Lenarts Meri.



"Melnais zirdziņš"

Lai gan Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas piecu deputātu izvirzīts, Andris Bērziņš – vismaz sabiedrības skatījumā – šobrīd ir "melnais zirdziņš". Par viņa uzskatiem un pārliecību informācijas ir maz un politiķis Bērziņš nav centies arī tajos dalīties: kopš ievēlēšanas 10. Saeimā viņš tribīnē kāpis tikai trīs reizes... Var gadīties, ka tad, kad A. Bērziņš savu viedokli formulēs, radīsies lielāka skaidrība, vai viņš ir zaļš, sarkans vai rozā...

"Andri Bērziņu pazīstu kopš Augstākās padomes laikiem, kad kopā balsojām par Latvijas neatkarību. Dīvainā kārtā gan netiku viņu ne reizi redzējis pie mikrofona... Līdz ar to par viņa uzskatiem grūti spriest," atzīst J. Bojārs, piebilstot: "tas gan, jā, viņš māk taisīt naudu..."

J. Peters ar A. Bērziņu sapazinies atmodas laikā, kad 1989. gadā abi kandidējuši PSRS Tautas deputātu vēlēšanās no Valmieras/Valkas vēlēšanu apgabala. A. Bērziņš tolaik bijis Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, un funkcionārs atmodas gaisotnē nebija konkurents dzejniekam... Pēc vēlēšanām abu starpā attiecības palikušas labas. Bieži netikušies, bet kopš tā laika masu medijos J. Peters sekojis līdzi A. Bērziņa gaitām – "ar cilvēciskām simpātijām fiksēju, kad mediji rakstīja par to, ko viņš dara, ka apstiprināts jaunos amatos". Tomēr priekšroku J. Peters dotu V. Zatleram: "Bērziņa kungu es pazīstu ilgā laika nogrieznī, bet Zatlera kungu – īsā, viņa prezidentūras posmā, bet daudz labāk, jo par viņa darbu un uzskatiem daudz uzzināju no medijiem. Valdis Zatlers ir teicami apguvis daudzas augstajā amatā nepieciešamas disciplīnas, tajā skaitā operetisko protokola un diplomātisko etiķeti, iespaidīgi izskatās uz citu valstu vadītāju fona," sacīja J. Peters. Viņš noraidīja arī argumentu, ka ekonomiski grūtos laikos Rīgas pilī vajadzīgs tautsaimnieks: "Tas nav nepieciešams. Daudz svarīgāk, lai prezidents prastu labi pārstāvēt valsti: ne tikai ārzemēs, bet katrā pilsonī; prezidentam, tēlaini runājot, jāspēj būt par valsts simbolu, līdzīgi kā ģerbonis, himna, karogs."

Ironiskā kārtā, spriežot par A. Bērziņa izvirzīšanas kārtību, to kritizē tie, kuri savulaik vērsās pret V. Zatlera pēkšņo "atrašanu zoodārzā", bet tagad iestājas par V. Zatlera kandidatūru. Bijusī diplomāte Anna Žīgure secina: "Jā, pret Zatleru bija tādi paši iebildumi. Bet Zatlera kungs prezidentūras laikā sevi ir pierādījis, un tagad no viņa novērsušies agrākie bīdītāji." J. Bojārs piebilst, ka "īsti korekti nav, ka tik augsta amata kandidāts "atrodas" pēdējā brīdī: dienu pirms kandidātu pieteikšanas termiņa beigām".

Iespējams, būs jārīko vēlēšanu otrā kārta, un tad tikšot vilkti laukā piedurknēs noslēptie dūži, secina aptaujātie eksperti.

J. Bojārs arī visai neticīgi vērtē A. Klementjeva prognozi, ka pēc Valsts prezidenta vēlēšanām mainīsies arī premjers un valdības sastāvs. "Ja prezidentu ievēlēs ar "SC" balsīm, pēc vasaras būs jauns premjers," TV raidījumā "900 sekundes" sacīja A. Klementjevs. "Ne vienmēr saskaņiešu teiktais jāņem par pilnu. Ko tik Urbanovičs nav sarunājis! Atcerieties, solīja pēc 10. Saeimas vēlēšanām veidot valdību..." atmet ar roku J. Bojārs

Bērziņam rekordpensiju nodrošināja Lembergs un Šķēle


LETA:
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=316949:brziam-rekordpensiju-nodroinja-lembergs-un-le&catid=177:sabiedrba&Itemid=257 

Par savu rekordpensiju – vairāk nekā 4400 latiem mēnesī – Valsts prezidenta amata kandidāts, bijušais baņķieris Andris Bērziņš vislielāko pateicību ir parādā bijušajiem Unibankas (tagad SEB bankas) padomes locekļiem, kuru kompetencē bija bankas valdes atalgojuma jautājumi, - Aivaram Lembergam, Andrim Šķēlem, Andrim Grūtupam un Edmundam Krastiņam, raksta portāls "Pietiek.com". Pateicoties viņiem, Bērziņš 1993.–2003.gadā bankā tikai atalgojumā vien saņēmis vismaz 1,2 miljonus latu, turklāt sociālo iemaksu summu, kas par viņu samaksāta visos bankas vadītāja postenī pavadītajos gados, Bērziņš pensijā jau atguvis ar uzviju, raksta portāls.

Laikā, kad Unibankā nopietna akciju daļa piederēja Latvijas valstij – līdz brīdim, kad Bērziņa vadībā kredītiestāde bija veikusi riskantus ieguldījumus Krievijas vērtspapīros un sakarā ar tiem cietusi vismaz 15 miljonu latu zaudējumus, - bankas padomes locekļi tika izvēlēti pēc politiskiem apsvērumiem, un tajā ir pabijusi vesela plejāde pazīstamu Latvijas politiķu, norāda "Pietiek.com".

Tā 1996.gadā, kā informē tagadējā SEB banka, Unibankas padomes priekšsēdētājs bija tā sauktās "Valmieras grupas" pārstāvis, vēlākais Tautas partijas redzamais pārstāvis Edmunds Krastiņš, savukārt padomes locekļi bija Aivars Lembergs (līdz 1996.gada decembra sākumam), Andris Šķēle, Viktors Kulbergs, Andris Piebalgs un Jānis Slesars. Tāpat Unibankas padomē pabijis arī Šķēles draugs, vēl viens "Valmieras grupējuma" pārstāvis, advokāts Andris Grūtups.

Tieši šie cilvēki lēma par Unibankas vadības atalgojumu 1997.gadā, kad tas saskaņā ar bankas 1998.gada pārskatu sasniedza rekordaugstu atzīmi – trim valdes locekļiem, tostarp Bērziņam, atalgojumā kopā tika samaksāti 652 000 latu. 1998.gadā atalgojums pieciem bankas valdes locekļiem bija 333 000 latu, 1999.gadā septiņiem valdes locekļiem – 633 000 latu. Kopā četros gados no 1996.gada līdz 1999.gadam Bērziņam, pēc "Pietiek.com" aprēķiniem, atalgojumā daļēji valstij piederējušajā bankā tikuši izmaksāti vismaz 450 000 latu.

Reizē ar iespaidīgajiem vienreizējiem ienākumiem Unibankas padome, izlemjot šajos četros gados tik apjomīgi atalgot Bērziņu un pārējos valdes locekļus, lielā mērā nodrošināja viņam arī pašreizējo Latvijas rekordpensiju – 4400-4900 latu mēnesī, norāda portāls.

1996.gadā stājās spēkā jaunais Pensiju likums, kurš noteica četrus gadus – 1996.–1999. gadu, kuru laikā veiktās sociālās iemaksas tika attiecinātas uz visu padomju laiku. Turklāt 1996.gadā vēl nebija noteikti arī sociālo iemaksu griesti, tas ir, nodokli varēja maksāt no visa atalgojuma, savukārt 1997.gadā, kā skaidro Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, sociālajām iemaksām tika ieviesti "griesti" – 12 000 latu gadā.

Tas nozīmē, ka 1996.-1999.gadā par Bērziņa nākotnes pensiju no bankas līdzekļiem sociālajās iemaksās, pēc "Pietiek.com" aprēķiniem, tika iemaksāti ne vairāk kā 70 000 līdz 80 000 latu. Savukārt pašlaik prezidenta posteņa kandidāts šādu summu, kā rāda viņa amatpersonas deklarācijas, savā rekordpensijā saņem nepilna pusotra gada laikā, jo Bērziņa deklarētā pensija gada laikā ir 53 000 līdz 58 000 latu, raksta portāls.

Visā Bērziņa darbības laikā Unibankā par viņu atbilstoši bankas padomes noteiktajam atalgojumam, pēc "Pietiek.com" aprēķiniem, veiktas sociālās iemaksas 170 000 līdz 180 000 latu apmērā. Šo naudu kopš pensionēšanās brīža Bērziņš jau ir saņēmis ar uzvijām – kopš 2007.gada līdz pagājušā gada beigām viņš rekordpensijā ir saņēmis vismaz 219 000 latu.

Ne Šķēles, ne Lemberga komentāru par apstākļiem, kuros Bērziņam tika noteikts iespaidīgais atalgojums, liekot pamatu viņa rekordpensijai, "Pietiek.com" neizdevās iegūt. Savukārt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra nav tiesīga oficiāli atklāt pensiju kapitālu, kas uzkrāts konkrētām personām.

Pats Bērziņš "Pietiek.com" apgalvoja, ka savas algas apmēru 90.gadu otrajā pusē neesot nekādi ietekmējis un nemaz vairs neatceroties, cik liela tā bijusi.

Pateicību to Unibankas padomes locekļu priekšā, kuri viņam tolaik noteikuši tik lielu algu, Bērziņš neizjūtot. "Tad jūs tagad man gribat prasīt, vai man nebūs jāsāk viņiem kaut kas par to maksāt? Nē, nē, to es netaisos darīt, to es varu droši apgalvot," portālam sacīja Bērziņš.

Prezidenta kandidāts arī uzskatot – tā esot bijusi tikai sakritība, ka viņa alga bijusi tik liela tieši tajos gados, kas ņemti vērā, vēlāk aprēķinot pensiju. Bērziņš uz savu vispārējo ienākumu un uzkrājumu fona ikmēneša pensijas pārskaitījumus kontā nemaz neesot manījis, raksta portāls.

Vējonis aiziet, jo apvainojies (ZZS)

26.05.2011 Māra Libeka
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=316626:vjonis-aiziet-jo-apvainojies&catid=72:politika&Itemid=95
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Vējonis vairs nevēlas vadīt Zaļo un zemnieku savienību, jo gribot vairāk laika veltīt pašvaldībām un vides lietām.



ZZS valde oficiālo lēmumu pieņems pirmdien. Bet neoficiāli politiskajās aizkulisēs tiek apstiprināts, ka Vējonis ir apvainojies, jo nav izvirzīts Valsts prezidenta amatam, uz ko ļoti cerēja. Cerībām bija pamats, jo par viņu kā iespējamo Rīgas pils saimnieku Saeimā runāja ne viens vien – Vējonim esot pietiekami liela pieredze valsts lietās, braukādams komandējumos pa ārzemēm, labi apguvis angļu valodu... Kāda Vējonim tuvu stāvoša amatpersona sacīja, ka bijusi pat ļoti pārsteigta par ministra svešvalodas zināšanām – redz, tā malēniešu izloksne, svešā mēlē runājot, nemaz neesot jūtama! Šī persona, kas nevēlējās publiskot savu uzvārdu, sacīja, ka vides ministrs bijis viens no reālākajiem kandidātiem ārlietu ministra amatam pēc tam, kad ministra krēslu bija spiests atstāt Māris Riekstiņš. Arī tad Vējonis vīlās, jo cerēja uz ārlietu ministra portfeli un pat valdības veidošanas karstumā paspējis aizbraukt uz Maskavu, kur Krievijas valdošā partija "Vienotā Krievija" rīkoja ekologu konferenci. Tur nejauši saticies ar Krievijas valdības vadītāju Putinu.

Bet pirms pašvaldību vēlēšanām Latvijas Zaļās partijas valde Vējoni izvirzīja Rīgas domes priekšsēdētāja amatam.
Vides ministram visu laiku bijušas klusas cerības ieņemt kādu par vides ministru redzamāku amatu, tomēr tās nav piepildījušās. Kad sapnis jau bija tik tuvu īstenībai, atkal nekā – ZZS nevirza savu priekšsēdētāju, bet nāk klajā ar paziņojumu par Andri Bērziņu kā iespējamo Rīgas pils saimnieku. Šoreiz Vējonis neizturēja un protestēja, paziņojot, ka ZZS var meklēt citu priekšsēdētāju.
Dažas personas, kas labi pazīst ministru Vējoni, norādīja, ka labi vien esot, ka viņu neizvirzīja, jo viņš, lūk, nespējot rūpēties par cilvēkiem – visus treknos gadus Vides ministrijas darbiniekiem bijušas viszemākās algas, salīdzinot ar citām ministrijām. Krīzes laikā pat tās apcirptas. Vējoņa balss nav bijusi dzirdama ne par Vaidavas HES būvniecību, ne Baltezera problēmām, ne arī mežziņu dienesta nīdēšanu.

Vējonis patlaban ir ārvalstu komandējumā un nebija sazvanāms, bet viņam tuvu stāvošais Ingmars Līdaka centās pārliecināt, ka Vējonis nemaz neesot apvainojies un ka paziņošana par partijas vadošā amata atstāšanu vienlaikus ar Andra Bērziņa kandidatūras izvirzīšanu tāda sakritība vien esot. Vides ministrs ļoti daudz braucot komandējumos ārpus Latvijas, tāpēc neesot laika pildīt ZZS vadītāja pienākumus – Vējonis esot bijis pat priecīgs, ka viņa kandidatūra oficiāli neesot apspriesta.

Prezidenta pretendentu tikšanās

PRETENDENTU TIKŠANAS.
Aktuāls ir jautājums, kas būs Latvijas valsts prezidents?
Vienu dienu pirmskandidātu pieteikšanas termiņa beigām pieci ZZS partijas biedri pieteica savu kandidātu prezidenta vēlēšanām. Tas ir Saeimas deputāts, tautsaimniecības komisijas vadītājs Andris Bērziņš . 25. maijā viņš tikās ar „Saskaņas Centra” deputātiem un meklēja atbalstu. Pēc tikšanās SC teica, ka atbalstīs prezidenta vēlēšanās to kandidātu, kas garantēs šai apvienībai vietu valdībā. Tai pašā 25. maijā TV raidījumā „Kas notiek Latvijā?”, ko vada Jānis Domburs, tikās abi prezidenta amata kandidāti publiskās debatēs. Tika apspriesti visdažādākie temati. Andrim Bērziņam ir 66 gadi, viņš ir finansists, miljonārs, citi cilvēki viņam parādā divus miljonus eiro, viņam pieder 35 nekustāmie īpašumi, pensija ir viena no lielākajām Latvijā. Uz visiem jautājumiem V. Zatlers atbildēja pārliecinošāk, dziļāk, profesionālāk. A.Bērziņš smīnēja un nebija saprotams, kāpēc viņš vēlas būt valsts prezidents. Kādā sarunā viņš teicis, ka padomju represijās vainīgi bijuši paši latvieši .Tas saniknojis daudzus. „Latvijas Avīze” saņēmusi daudzu sašutušu cilvēku zvanus, kas nosodījuši šādu kandidātu.
Rīdzinieks Zigfrīds Kalējs saka: „Man rūp Latvijas nākotne, bet ja mums būs tāds prezidents, tad zaudēsim valodu, zemi un tautu”. Pats A.Bērziņš saka: „Es neuzņemtos šo gaļasmašīnu, ja nenovērtētu savas izredzes tikt ievēlētam.” Viņu šim amatam ieteicis Lembergs. Saeima par šo jautājumu balsos 2. Jūnijā.
ATIS SKALBERGS

Iveta Grigule, ZZS, izslēgta no LZP

Iveta Grigule
Dzimšanas gads: 1964
Ārvalstu pilsonība: nav
Dzīves vieta: Mārupes novads
Izglītība: augstākā
Pabeigtas šādas mācību iestādes: Rīgas 2. vidusskola, 1983, vidējā izglītība
Latvijas Kultūras akadēmija, 1998, mākslas bakalaura grāds kultūras socioloģijas programmā
Latvijas Universitāte, Ekonomikas un vadības fakultāte, Starptautisko attiecību institūts, 2000, ārējo sakaru struktūrvienības vadītāja kvalifikācija
Darba vietas un amati: Mārupes novada dome, deputāte
Latvijas Zaļā partija, valdes locekle
Valsts valodas prasmes pašnovērtējums: dzimtā
Tautība: latviete
Ģimenes stāvoklis: nav norādīts
Īpašumi:
1. Kandidāta īpašumā vai valdījumā (arī sakarā ar nodibināto aizbildnību vai aizgādnību) esošie nekustamie īpašumi (to veids un atrašanās vietas)
dzīvojamā māja Mārupes novads (īpašumā)
dzīvoklis Siguldā (īpašumā)
2. Kandidātam piederošie valsts institūcijās reģistrējamie transportlīdzekļi (sauszemes, gaisa un ūdens transporta līdzekļi - to veids, izlaides un reģistrācijas gads) - nav
3. Nekustamie īpašumi (to veids un atrašanās vietas), kurus kandidāts iznomā citām personām vai nomā no citām personām - nav
4. Kandidāta parādsaistību summa, ja parādsaistību vērtība katrā gadījumā atsevišķi vai kopā pārsniedz 20 valdības noteiktās minimālās mēnešalgas
119800 EUR
5. Kandidāta izsniegto aizdevumu summa, ja aizdevumu vērtība katrā gadījumā atsevišķi vai kopā pārsniedz 20 valdības noteiktās minimālās mēnešalgas - nav
6. Kandidātam piederošas kapitāla daļas (akcijas, pajas), norādot kapitāla daļu skaitu un summu
SIA RAI Consulting 200 LVL (10 gab.)
7. Kandidāta skaidrās naudas uzkrājumi, ja to summa pārsniedz 500 latus
32000 LVL
8. Kandidāta bezskaidrās naudas uzkrājumi un bezskaidrās naudas norēķinu karšu kontu atlikumi, ja to summa pārsniedz 500 latus (norādot katra bezskaidrās naudas uzkrājumu turētāja vai bezskaidrās naudas norēķinu kartes izdevēja nosaukumu)
Nordea banka 2000 LVL
9. Kandidātam piederošie vērtspapīri sadalījumā pa to veidiem [norādot to veidu, skaitu, summu (nominālvērtībā) un juridiskās personas - vērtspapīru eminenta - nosaukumu, privatizācijas un kompensācijas sertifikātiem norādot tikai to skaitu] - nav

Deputātu kandidāts(-e) ir norādījis(-usi), ka nav sadarbojies(-usies) ar PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestiem, izlūkdienestiem vai pretizlūkošanas dienestiem kā šo dienestu ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs.


http://www.kandidatiuzdelnas.lv/kandidati-un-partijas/155-iveta-grigule/
Bijusi Mārupes novada domes deputāte (2009 - 2010). Iepriekš bijusi Hanzas dienu biroja vadītāja Rīgas domē, strādājusi Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā par departamenta direktori, bijusi Jūrmalas pilsētas domes izpilddirektora Gata Trukšņa (LPP) palīdze, pašvaldības SIA "Jūrmalas attīstības projekti" valdes priekšsēdētāja (līdz šā gada jūnijam).


Kandidātam ir lieli skaidras naudas uzkrājumi (sākot no 10 tūkst. LVL) un/vai lielas parādsaistības (sākot no 150 tūkst. LVL ), neskaidri finanšu darījumi
Četros no pieciem gadiem, kad iesniegusi valsts amatpersonas deklarāciju, norādījusi lielus skaidrās naudas uzkrājumus. 2001.gadā, kad sāka darbu Rīgas domē kā Hanzas dienu biroja vadītāja, tie bija 53 500 latu, 2004.gadā, kad atstāja šo amatu – 28 800 latu.2005.gadā saskaņā ar deklarāciju iegādājusies dzīvokli Jūrmalā tikai par 3532 latiem, turklāt summu sakritība liek domāt, ka, neraugoties uz tobrīd nepilnus 30 tūkstošus latu lielajiem skaidras naudas uzkrājumiem, pirkumam ņēmusi kredītu.2009.gadā, kad kļuva par Jūrmalas pašvaldības SIA “Jūrmalas attīstības projekti” vadītāju, deklarējusi 33 678 latu skaidras naudas uzkrājumus.

Kandidāts ir vairākkārtīgi mainījis politiskās partijas
2001.gadā ievēlēta Mārupes pagasta pašvaldībā no Jaunās kristīgās partijas. 2005.gadā iestājās Latvijas Zaļajā partijā, no kuras kandidēja uz Mārupes novada domi, bet netika ievēlēta.

No Zaļās partijas izslēdz deputāti Griguli 
http://www.delfi.lv/news/referendums-2011/prezidents/no-zalas-partijas-izsledz-deputati-griguli.d?id=38876483
www.DELFI.lv 02. jūnijs 2011

Latvijas zaļā partija (LZP) valde trešdien nolēma izslēgt no partijas Saeimas deputāti Ivetu Griguli, liecina paziņojums partijas mājas lapā internetā.

LZP mājas lapā kā izslēgšanas iemesli minēts Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) sods "par nelikumībām 10. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā, kā rezultātā LZP un ZZS tiek liegts valsts finansējums nākamās priekšvēlēšanu kampaņas izdevumu segšanai (95 015,50 lati)".

Tāpat viņai pārmests LZP statūtu pārkāpums, "paužot viedokli par valdes lēmumiem vēl pirms valdes sēde ir notikusi, turklāt lēmums pēc valdes sēdes ir bijis atšķirīgs no Grigules iepriekš paustā". Tāpat izslēgšanas iemesls ir "publiska viedokļa paušana, kas ir pretrunā ar LZP programmu" un "Saeimas balsojums par/pret KNAB kratīšanu Šlesera dzīvesvietā Jūrmalā un Rīgā, kas cēlis neslavu Latvijas Zaļajai partijai visas valsts mērogā, un kā rezultātā Valsts prezidents Valdis Zatlers ierosinājis Saeimas atlaišanu".

Plašāk nav izskaidrots, kādus viedokļus Grigule paudusi.

Grigule žurnālistiem uzsvēra, ka par šādu partijas lēmumu vēl oficiāli nav informēta, taču pauda pārsteigumu, kā valde varēja viņu izslēgt, jo saskaņā ar partijas statūtiem valdes locekli var izslēgt tikai ar kongresa lēmumu.

Grigule pagaidām nevēlējās komentēt iespēju, vai viņa varētu strādāt kā neatkarīgā deputāte vai iestāties kādā citā Zaļo un zemnieku apvienībā ietilpstošā partijā.

Viņa norādīja, ka ar visu prezidenta vēlēšanu procesu viņai nav bijis laikā "noskaidrot, kas notiek ģimenē", ar to domājot partiju.

Viņa norādīja, ka vismaz līdz 23.jūlijam strādās Saeimā un neplāno pievienoties jaunievēlētā Andra Bērziņa komandai Rīgas pilī, piemēram, vadot prezidenta kanceleju.