Rāda ziņas ar etiķeti artis pabriks. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti artis pabriks. Rādīt visas ziņas

otrdiena, 2018. gada 24. jūlijs

Partiju avangards gatavs uzvarām - sarakstu līderi



 
Saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas sniegto informāciju šajās Saeimas vēlēšanās varētu piedalīties līdz 16 politiskajām organizācijām. Pagaidām neviena no tām savu sarakstu komisijā nav iesniegusi, tādēļ nevaram būt droši, kā savus redzamākos politiķus partijas būs izvietojušas pa vēlēšanu apgabaliem, taču nopietnākie spēlētāji un trokšņa taisītāji pieteikuši savus premjera amata kandidātus, kuriem uz saviem pleciem būs jāiznes smagākās no publiskajā telpā redzamajām priekšvēlēšanu cīņām. Ar dažiem izņēmumiem partijas uzticējušās pieredzei.
Ja atceras iepriekšējās Saeimas vēlēšanas, tad partijas savus pārstāvjus pie Centrālās vēlēšanu komisijas durvīm bija gatavas nosūtīt stundām ilgi pirms to atvēršanās sarakstu saņemšanai. Lielā mērā tas tika darīts tādēļ, lai izmantotu dārgo iespēju pagozēties televīzijas kameru priekšā, jo interneta iespējas polittehnologi un paši politiķi vēl nebija apguvuši pietiekamā līmenī. Tagad ekspozīciju vēlētāju priekšā daudz vienkāršāk iegūt internetā. Tiesa, kavēšanās ar sarakstu iesniegšanu skaidrojama arī ar to, ka partijas joprojām turpina veidot sarakstus, bet tas ir process, kas prasa gan laiku, gan enerģiju, gan nervus, jo nereti jāsaskaras ne tikai ar vērtīgu kadru deficītu, bet jau esošo politpersonību personīgajām ambīcijām, kas nereti ir pretrunā ar partijas interesēm kopumā.
Jauniņais
Taču atrast vienu personu, kas būtu gatava uzņemties vismaz kandidēt premjerministra amatam, ja ne pilnā nopietnībā arī pašu amatu, šķiet, ir daudz vienkāršāk. Par ko liecina fakts, ka vismaz redzamākās partijas jau pieteikušas savus kandidātus, starp kuriem tikai viens uzskatāms par politikā nepieredzējušu, kaut politiķu diktēto noteikumu radītās zemūdens straumes jau iepazinušu, – Aldis Gobzems.
A. Gobzema pirmā nopietnā saduršanās ar lielo politiku un viedokļu līderiem tajā noteikti bija laikā, kad viņš sāka strādāt Tieslietu ministrijā, kurā, pateicoties ietekmīgai aizmugurei, ātri uztaisīja veiksmīgu karjeru. Taču kaut kas viņu tajā neapmierināja, un viņš ātri konvertējās, lai kļūtu par zvērinātu advokātu.
Interesanti, ka advokāta gaitas viņš uzsāka pie Romualda Vonsoviča, kuru tagad A. Gobzems vaino dažādos krimināli sodāmos nodarījumos. Tiesībsarbājošās iestādes neko R. Vonsovičam nav inkriminējušas.
Nākamo zvaigžņu stundu A. Gobzems piedzīvoja, kad kļuva par pārstāvi tiesā Zolitūdes traģēdijā cietušajiem un paziņoja par savas advokāta prakses sašaurināšanu, lai ar nedalītu enerģiju palīdzētu tikai viņiem. Taču ilgi ar šīs lietas ietvaros iegūto sabiedrības atziņu advokātam nepietika, un viņš tiesāšanās laikā iegūto reitingu vēlējās konvertēt politikā. Runā, ka ļoti uzstājīgs viņš bijis sarunās ar tolaik vēl spēcīgo Vienotību, kuras rindās viņš vēlējās cīnīties par Rīgas mēra amatu, taču saņēma atteikumu.
Jau kopš gaitu uzsākšanas Tieslietu ministrijā un ar to saistītās struktūrās kolēģi, runājot par A. Gobzemu, nereti izmantoja vārdkopu «ļoti grib būt sabiedrības uzmanības centrā». Tādēļ nav brīnums, ka savu nākamo izdevību viņš saskatījis aktiera un Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa skaļajā politprojektā KPV LV, no kura viņš izvirzīts premjerministra amata kandidāta amatam. Eksperti par viņa iespēju realizēt savas ambīcijas ir ļoti kritiski, taču izslēgt iespēju, ka viņš tiek ievēlēts Saeimā, nevēlas.
Aizvainotais
Otrs politikā mazāk pieredzējušais premjerministra amata kandidāts ir bijušais žurnālists Andrejs Mamikins, kas savas televīzijas karjeras laikā tika dēvēts par «labo krievu». Šo sabiedrības novērtējumu bija pamanījuši tolaik vēl par Saskaņas Centru sevi dēvējošās partijas vadība, kas joprojām cīnās par tādu personu piesaistīšanu sarakstam, kas ļautu sagraut latvisko un krievisko elektorātu sadalošo mūri, un iekļāva viņu savā Eiropas Parlamenta vēlēšanu sarakstā.
Aprēķins bija pareizs – A. Mamikins Eiroparlamentā tika ievēlēts, bet tur ātri zaudēja saikni ar Saskaņu un lēnām pieslējās Latvijas Krievu savienībai (LKS) un tās līderei Tatjanai Ždanokai. Pēdējos gadus viņš nav kautrējies asi kritizēt Saskaņu par tās nostāju krievvalodīgos skarošajos jautājumos un, izmantojot Eiroparlamenta deputāta statusu, radījis pozitīvu fonu Krievijas politikai, piemēram, Sīrijā. Tādēļ viņa piesliešanās LKS nevienu nepārsteidza. Tiesa, iespēja kļūt par premjeru A. Mamikinam ir vēl mazāka nekā A. Gobzemam, jo tiek uzskatīts, ka LKS vienīgā cerība iekļūt Saeimā ir, piesaistot dusmīgākos Saskaņas vēlētājus, kuriem nepatīk Saskaņas attieksme, piemēram, pret izglītības sistēmas reformu, taču ar to var nepietikt, lai pārvarētu liktenīgo piecu procentu barjeru.
Nomināli vērtējot, A. Mamikina pamestajai Saskaņai un tās premjera amata kandidātam Vjačeslavam Dombrovskim būtu vērā ņemamas izredzes atkal kļūt par Saeimas lielāko frakciju un veidot valdību. Partiju reitingos Saskaņa ir vispopulārākā partija, tā pacentusies un piesaistījusi arī latviskajā elektorātā zināmus kandidātus un pat lauzusi ilggadējo līgumu ar Krievijas varas partiju Vienotā Krievija. Taču Saskaņa, ilggadēji izdabājot krievvalodīgo nostalģijai pēc bijušajiem laikiem, iedzinusi sevi stūrī, no kura izlauzties, vismaz šajās vēlēšanās, tai nebūs iespējams – neviena tā dēvētā latviskā partija ar to koalīciju neveidos. Šādam scenārijam ticošos grūti atrast un nelīdzēs Saskaņai arī Vj. Dombrovska līdz šim teju nevainojamā reputācija. Gluži otrādi, pievienojoties Saskaņai, Vj. Dombrovskis, kuru plašāka publika iepazina Zatlera Reformu partijas rindās, savu reputāciju iedragāja, neuzlabojot sabiedrības attieksmi pret Saskaņu.
Pragmatiķis un tā sekotāji
Visstabilāk pašlaik var justies Zaļo un zemnieku savienība un tās premjerministra amata kandidāts – esošais Ministru prezidents Māris Kučinskis. Par to, ka valdības veidošanas gods tiks uzticēts tieši šim politiskajam spēkam, ir pārliecināta gan partijas vadība, gan politikas eksperti. M. Kučinskis pieredzi smēlies, gan vadot Valmieras pašvaldību, gan kā Latvijas reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs. Šajā amatā viņš nokļuva jau kā Tautas partijas biedrs.
Gan eksperti, gan pašreizējas favorīts ZZS lēš, ka galvenā tā sabiedrotā valdības veidošanā būs Nacionālā apvienība ar tās pasīvo premjera kandidātu, Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli, kas vēlēšanās piedalīsies tikai daļēji, jo Eiroparlamenta mandātu viņš gatavs nolikt tikai tad, ja Valsts prezidents viņam uzticēs valdības veidošanu. Šī nav pirmā reize, kad R. Zīle vēlēšanās piedalās šādā pusstatusā, taču Nacionālā apvienība spītīgi turas pie šā modeļa. Tas radījis versijas, ka apvienībai nemaz nav ambīciju kļūt par premjera partiju un tai ir labi ar tām kompetencēm, kas tai uzticētas pašlaik – Tieslietu, Kultūras un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas. Partijas retorika liecina, ka arī nākamajā sasaukumā vismaz Tieslietu ministrijas grožus tā nebūs ar mieru kādam atdot.
Līdzīgi R. Zīlem pusstatusā kandidējošā Krišjāņa Kariņa vēlēšanās vadītā Jaunā Vienotība, Jāņa Bordāna vadītā Jaunā konservatīvā partija, Edvarda Smiltēna Latvijas Reģionu apvienība un Arta Pabrika papildinātā Attīstībai/PAR pagaidām vēl neprognozējamās proporcijās, visticamāk, aizpildīs tās vietas, kas ZZS un Nacionālajai apvienībai garantēs stabilu koalīciju. Visi šie kandidāti ir gana pieredzējuši politiskajās cīņās un piedzīvojuši ne vienu vien zaudējumu, lai spētu pieņemt kompromisu un pievienotos visādi citādi kritizētajai ZZS. Šādu iespēju nespēj noliegt pat bijušais tieslietu ministrs J. Bordāns, kuram ir principiāli iebildumi pret ZZS un to veidojošajām partijām, bet viņa vadītajai organizācijai samilzis konflikts ar Nacionālo apvienību.
 

sestdiena, 2018. gada 21. jūlijs

Viedoklis: Pabrikam būtu jāsēž cietumā, nevis Briselē!

https://www.db.lv/zinas/viedoklis-pabrikam-butu-jasez-cietuma-nevis-brisele-477216


2018. gada 20. jūlijs Sandris Točs
 
Vairākus gadus mēs vērojam viena cilvēka, vienas ģimenes drāmu, un dzirdam kārtējās ziņas, ka Ansis Ataols Bērziņš nav atbrīvots. Nedz lāga prezidents Vējonis, nedz taisnā Latvijas tiesa neredz iemeslu atbrīvošanai. Vēl kā komunistu laikos ņirgājas, «nožēlo, tad atbrīvosim!». Vai ir piespiesti jānožēlo, kaut nejūties vainīgs? Ar kādu mērķi? Vai lai iebiedētu citus?
Ak, pret noziegumu un noziedzniekiem jābūt skarbiem? Tāpēc «kaimiņi» un «bērziņi» ir jābāž aiz restēm? Citādi OIK un maksātnespējas administratoru mafija necienīs? Visi redzat, ko mūsu valsts spēj ielikt cietumā un turēt aiz restēm?! Tāpēc man personiski nav šaubu, ka tā ir paraugprāva. Paraugprāva pret tautu.
 
Jā, šis nabaga cilvēks ir pārkāpis likumu un nav ievērojis probācijas noteikumus. Varbūt rīkojies nolaidīgi un stulbi, bet varbūt ir nelabojams ideālists? Ir tikai jautājums, vai viņš ir vienīgais, kurš mūsu valstī nav ievērojis likumu un kuram par to šodien pavisam noteikti būtu jāsēž Centrālcietumā? Vai viņš ir galvenais bēdīgi slaveno 13. janvāra notikumu organizators? Jo aiz restēm būtu jāsēž nozieguma plānotājam un organizatoram, nevis mazākajam līdzdalībniekiem, vai, vēl vairāk, – apmuļķotajam un cietušajam.
Patiesi būtu vismaz Twitter ierakstīt «piedod Ansi, ka tu sēdi cietumā, bet es taisu karjeru», nevis «man nav viegli aiziet no Vienotības».
13. janvāra nemieri, kuru dēļ kāds naivs dziesminieks šodien sēž aiz restēm, izcēlās tādēļ, ka tos organizēja kāds gudrs politiķis, kurš šodien sēž Briselē. 13. janvāra «revolūcija» ir izpostījusi Anša Ataola Bērziņa dzīvi, bet ir sekmējusi politiķa Arta Pabrika karjeru. Viens sēž cietumā, otrs ir Briselē. Tāds ir 13. janvāra notikumu šodienas rezumē.
Tā saucamo «protestu pret valstī notiekošo» Doma laukumā 2009. gada 13. janvārī rīkoja partija Sabiedrība citai politikai – no Tautas partijas aizmukušu politiķu veidojums, kas pēc tam iekļāvās Vienotībā. Galvenie pasākuma organizatori – Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks. «Štokijs» no skatuves ir pazudis, par viņu nav vērts runāt, bet Pabriks ir nomainījis vēl dažas partijas un cenšas būt aktuāls – kārtējā jaunā uzvalciņā.
Eiropas Parlamenta deputāts no Vienotības, bijušais tautpartijietis Artis Pabriks tagad ir partiju apvienības Attīstībai/Par! premjera kandidāts. Un neviens par to nebrīnās! Jo visi saprot, ka arī šī partija ir tas pats vecais, daudzkārt izmantotais prezervatīvs, ko tagad mēģina izmazgāt un pārdot kā jaunu, tikai gaiši zaļo paciņu nomainot ar dzelteni melnu. Zīmīgi, ka sabiedriskie mediji pat nepiemin Sabiedrību citai politikai atreferējumos par Pabrika kārtējās partijas maiņu. Nu, ne jau tāpēc, lai izskatītos, ka Pabriks mazāku skaitu partiju ir nomainījis, un ne jau tāpēc, ka ir jāstāsta, cik šis lēmums Pabrikam esot bijis grūts.
Jā, arī vecai prostitūtai nav viegla dzīve. Tomēr tas laikam ir labāk, nekā sēdēt cietumā. Vai tiešām nav pretīgi klausīties šos Pabrika paziņojumus, ka mainīt partijas kā zeķes neesot viegls lēmums? Nebūtu viegls lēmums pieteikties nosēdēt Anša Ataola Bērziņa vietā atlikušos ieslodzījuma mēnešus Centrālcietumā! Lūk, tas nebūtu viegli katram, kas tagad gudri spriedelē, kas tad tur, lai pasēž cietumā vēl līdz novembra beigām!
Pabrika kungs, ja kādam būtu jāuzņemas atbildība un jāsēž cietumā par 13. janvāra notikumiem, tad viens no tiem esat jūs! Protams, tas ir pilnīgs sīkums, cik partijas jūs esat «uzmetis», salīdzinājumā ar to, ka esat pametis un nodevis cilvēkus, kas jums uzticējās! Ansis Ataols Bērziņš intervijās stāsta, ka ir vīlies un vairs netic tam, kam ticēja agrāk. Bet nekam sliktam viņš neticēja! Viņš ticēja jūsu pareizajām runām, Pabrika kungs, labajām idejām, kuras izrādījās meli.
Izmeklētājiem kādreiz vajadzētu noskaidrot, vai 13. janvāra organizatori tiešām nepieļāva, ka var izcelties grautiņi? Vēl vairāk – noskaidrot, vai tie speciāli netika provocēti, lai vēl vairāk saasinātu situāciju noteiktu mērķu sasniegšanai? Jo pēc trim dienām līdzīgi notikumi risinājās Viļņā, kur 16. janvārī sākotnēji it kā miermīlīgais protests pret valsts taupības plānu tāpat pārauga nemieros un sadursmēs ar policiju. Jau iepriekš Lietuvas drošības iestādes pauda bažas, ka protesti varētu pāraugt līdzīgos grautiņos kā Latvijā. Ne viegli, taču patiesi jums, Pabrika kungs, būtu vismaz Twitter ierakstīt «piedod Ansi, ka tu sēdi cietumā, bet es taisu karjeru», nevis «man nav viegli aiziet no Vienotības».
Bet tieši visas šīs «lietussargu revolūcijas», grautiņi ar bruģakmeņiem, «nevalstiskās organizācijas» un partijas, kas uztaisījušas popularitāti uz tām, ir novedušas pie noteiktas ekonomiskās politikas realizācijas. Ja nebūtu šo politiķu, nebūtu OIK! Ja nebūtu ar saukļiem par «caurspīdīgumu» un «atklātību» savās rokās pārņemtā KNAB «jumta», arī maksātnespējas administratoru mafija nebūtu iespējama! Jo šie pasākumi un politiķu meli tajos izrādījās «investīcija» – konkrētam «politiskajam biznesam».

Nebruģēsim ceļu pašlabuma meklētājiem! - Pabrikam un Kūtrim

http://www.eliesma.lv/nebrugesim-celu-paslabuma-mekletajiem

15. Jūnijs 2018,Andrejs Lucāns , Burtniekos
 °
Uzrakstīt šo aicinājumu izprovocēja divas valstī pazīstamas personas — Artis Pabriks un Gunārs Kūtris. Paldies viņiem! A. Pabriks man ir paraugs frizūrai, bet G. Kūtris uzjundī atmiņā satīriķi Raikinu: kad viņam uzjautāja par kāda enerģiska cilvēka sociālo stāvokli, atbilde bija izsmeļoša: «Jemu prinadļežaļi toļko usiki» (no kr. val. — Viņam piederēja tikai ūsiņas). Patlaban viņi abi pamet, pieņemu, viņuprāt grimstošos kuģus — «Vienotību» un «No sirds Latvijai». Kā saka — politiskā oža. Pret to varētu arī nebūt iebildumi — zudusi ticība partijas spējai realizēt pieteiktos mērķus, kas bija tik lieli un cēli! Patiesībā manu interesi izraisa partijas, kuras stiprināt viņi dodas un kuras, domāju, cer ar pienācējiem celt savus reitingus.
Izteikšu savas  domas. Kas ir A. Pabriks? Savulaik būdams ārlietu ministrs, sakarā ar pieņemto «Rezolūciju par Latvijas okupāciju» un no tās izrietošo dekolonizāciju, viņš skaidroja: «Jā, Ženēvas konvencija to nosaka... Tomēr, manuprāt, mēs nevaram pieprasīt šai iedzīvotāju daļai izbraukt no Latvijas. Ženēvas konvencija varētu noderēt, lai to starptautiski izmantotu kā argumentu Latvijas pozīciju stiprināšanai. Un tad uzsvērt: mēs šajā jautājumā piekāpjamies, taču tā ir mūsu brīva vēlme un griba, nevis tāpēc, ka kāds to drīkstētu uzspiest» («Liesma», 21.09.2004.). Gļēvās nostājas sekas — referendums par otru valsts valodu. Kas ir G. Kūtris? Viņa vadītā Satversmes tiesa akceptēja uz nepatiesībām pamatotu un ar ST sprieduma nepārsūdzamības statusu nodrošinātu latviešu tautas un Latvijas valsts nodevības aktu, kas mērāms ar 1293,6 km2 Abrenes un tai pieguļošo sešu pagastu Latvijas zemes nelikumīgu un tautas neakceptētu uzdāvināšanu Krievijai (Saeima, 8.02.2007.). Saeimas deputātu politiskās migrācijas procesus vēroju no skata punkta — pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu. Aicinu savus laikabiedrus septiņreiz padomāt, pirms izšķirties par labu partijām «Attīstībai/Par» (mentors Artis Pabriks) un «ZZS» (mentors Gunārs Kūtris). Atbalstīsim domās un darbos Valda Krastiņa priekšlikumu: «Saeimas vēlēšanās rudenī jāievēl jauna, mazāk šmucīga politiskā elite.»

pirmdiena, 2018. gada 2. jūlijs

Pašlabuma meklētājs Pabriks aiziet no “Vienotības”, lai pievienotos “Attīstībai/Par!”

http://www.la.lv/pabriks-aiziet-no-vienotibas-lai-pievienotos-attistibaipar/

“Vienotības” Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Artis Pabriks nolēmis aiziet no partijas, lai pievienotos apvienībai “Attīstībai/Par!”.
Kā aģentūru LETA informēja Pabriks, “lēmums nav bijis viegls, taču tam nevajadzētu būt pārsteigumam ne “Vienotības” oficiālajiem, ne neoficiālajiem vadītājiem”.
Pabriks skaidro, ka nu jau pāris gadus visos iespējamos formātos un forumos ir runājis par plašu patriotisko un eiropeisko partiju koalīciju 13.Saeimas vēlēšanām, lai nākamajā parlamentā būtu pārstāvēti jauni un pieredzējuši politiķi, kurus vieno eiropeiskas vērtības, modernas un taisnīgas Latvijas vīzija. “Diemžēl sīkumainība, intrigas un vēlme par katru cenu saglābt vecos politiķus, kuru laiks ir pagājis, liedza to izdarīt. Par nožēlu jāatzīst, ka spilgti šie netikumi izpaudās nu jau manas bijušās partijas “Vienotība” šaurā loka lēmumos,” norāda Pabriks.
Atvadoties viņš novēl veiksmi visiem biedriem un draugiem “Vienotībā”, taču vienlaikus aicina viņus “darbos, nevis tikai nosaukumā parādīt “Jauno Vienotību” – izbeigt paklausīgu klusēšanu, piesedzot Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) neizdarības valdībā, mainīt partiju, nevis tikai piešpaktelēt fasādi”.
Politiķis skaidro, ka ir izvēlējies pievienoties “Attīstībai/Par!” tāpēc, ka tā spējusi savās rindās pulcēt vairāk nekā 1300 jaunu, enerģisku un moderni domājošu cilvēku. “Es darīšu visu, lai palīdzētu nākamajā Saeimā ievest jaunus cilvēkus ar labu izglītību un pasaules pieredzi. Es redzu un ticu, ka viņi deg par taisnīgu, modernu un drošu Latviju,” pārliecināts Pabriks.
Eiroparlamentārietis ir pārliecināts, ka “bez jauna iesaukuma Latvijas politikā, bez mazas revolūcijas parlamentā un valdībā, Latvija turpinās stagnēt”.
Viņš atkārtoti uzsver, ka lēmums par aiziešanu no “Vienotības” nebija viegls, jo ir racionāls cilvēks un politikā viņa prāts biežāk uzvar pār sirdi, bet šoreiz “emocijas un racionāli argumenti ir vienā pusē”. Pabriks redzot, ka viņa kā pieredzējuša politiķa misija esot palīdzēt jauniem cilvēkiem politikā, palīdzēt Eiropas vērtībām Latvijā.
“Es nevēlos turpināt vecās politikas tradīcijas, runājot par jaunu politiku. Es nebūšu izkārtne, kas vēlīgi dod politisku svētību jauniem politiķiem Latvijā. Esmu gatavs strādāt melnu muti, lai “Attīstībai/Par!” iegūtu sabiedrības uzticību un uzvarētu Saeimas vēlēšanās. Jā, es kandidēšu Saeimas vēlēšanās, jā, esmu gatavs jebkuram darbam, jā, es uzskatu, ka drosme un enerģija mainīt nepareizu lietu kārtību ir lielākais deficīts Latvijas politikā,” sava paziņojuma noslēgumā pauž Pabriks.
Apvienība “Attīstībai/Par!” kampaņas preses sekretāre aģentūrai LETA apstiprināja, ka Pabriks pievienojas šim politiskajam spēkam, un saistībā ar to pirmdien, 4.jūnijā, plkst.11 “Attīstībai/Par!” atvērtajā birojā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 32, notiks preses konference. Tajā kopā ar Pabriku piedalīsies arī apvienības līzdzpriekšsēdētāji Daniels Pavļuts un Juris Pūce.
Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, 1966.gada 22.martā Jūrmalā dzimušais Pabriks, kurš pēc izglītības ir politologs un vēsturnieks, 2002.gadā pirmoreiz kandidējis 8.Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta. Parlamentā viņš nav ievēlēts, taču darbojies tur ar “mīksto mandātu”. No Tautas partijas saraksta Pabriks nesekmīgi kandidējis arī 2004.gadā notikušajās EP vēlēšanās. Vēlāk Pabriks kļuvis par ārlietu ministru Induļa Emša un Aigara Kalvīša valdībās. Arī 2006.gadā politiķis kandidējis Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta un pēc ievēlēšanas atkal kļuvis par ārlietu ministru, taču 2007.gadā no šī amata atkāpies.
2010.gadā Pabriks jau kandidējis Saeimas vēlēšanās no “Vienotības” saraksta, ievēlēts Saeimā un pēc tam kļuvis par aizsardzības ministru Valda Dombrovska valdībā. 2011.gadā viņš atkal ievēlēts Saeimā no “Vienotības” saraksta un atkal kļuvis par aizsardzības ministru Dombrovska valdībā. 2013.gadā Pabriks ministra amatu zaudējis līdz ar Dombrovska demisionēšanu pēc Zolitūdes traģēdijas. Pēc Dombrovska atkāpšanās Pabriks divas reizes nominēts Ministru prezidenta amatam, bet toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš abas reizes Pabrika kandidatūru noraidījis.
2014.gadā Pabriks atjaunojis Saeimas deputāta mandātu, bet jau tai pašā gadā ievēlēts EP no “Vienotības” saraksta. Līdz šim Pabriks EP darbojies Eiropas Tautas partijas grupā.

“Vienotība” par Pabrika gājienu: pašlabuma meklētājs

“Vienotība” komentējusi Arta Pabrika pāriešanu uz citu politisko spēku.
“Artis Pabriks partijas darbā nav aktīvi iesaistījies vairāk nekā divus gadus – viņa vienīgā iniciatīva ir bijusi pirms vēlēšanām apvienoties ar Edgara Jaunupa veidoto politisko projektu, kas partijā kopumā un valdē neguva atbalstu. Mēs uzskatām, ka ar netīru naudu nevar taisīt tīru politiku. Līdz ar to Pabrika aiziešana no partijas nav pārsteigums. Tāpat uzskatām, ka pašlabuma meklētāju laikam Latvijas politikā ir jābeidzas, un galavārdu par to noteikti pateiks vēlētāji,” izteicies”Vienotības”  valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens.
Pēc viņa vārdiem, cienījams ir tas politiķis, kurš strādā un aizstāv savas partijas pārstāvētās idejas un vērtības kā partijas ziedu laikos, tā pārmaiņu periodā.
Kļuvis zināms, ka Pabriks nolēmis aiziet no partijas, lai pievienotos apvienībai “Attīstībai/Par!”. Lēmums nav bijis viegls, taču tam nevajadzētu būt pārsteigumam ne “Vienotības” oficiālajiem, ne neoficiālajiem vadītājiem, norādīja Pabriks.
Pabriks varētu būt viens no “Attīstībai/Par!” saraksta līderiem kādā no apgabaliem
Artis Pabriks varētu būt viens no “Attīstībai/Par!” saraksta līderiem kādā no apgabaliem, preses konferencē žurnālistiem sacīja apvienības līdzpriekšsēdētājs Daniels Pavļuts.
Pēc viņa vārdiem, apvienībai pievienojies “viens no Latvijas politikas smagsvariem, persona ar izcilu politisko reputāciju un cilvēks, kurš ir viens no sociālpolitisko ideju celmlaužiem Latvijas politikā”. Pavļuts uzsvēra, ka, ņemot vērā Pabrika reputāciju un nopelnus Latvijas politikā, viņš varētu būt viens no “Attīstībai/Par!” līderiem kādā no apgabaliem, tomēr par šo jautājumu vēl notikšot diskusijas, jo saraksti vēl tiek veidoti. Sabiedrība par sarakstiem, to līderiem un premjera amata kandidātu tikšot informēta jūlija sākumā.
Atbildot uz jautājumu, vai eiroparlamentārietis ir iestājies kādā no trīs partijām, kas veido partiju apvienību, Pabriks norādīja, ka nevēlas izdalīt vienu vai otru partiju, tādēļ tikšot meklēti veidi un formulējums, kā politiķim kandidēt kā pārstāvim no visiem trim spēkiem. Savukārt komentējot kandidēšanu nākamajās EP vēlēšanās, viņš norādīja, ka vispirms ir jāuzvar Saeimas vēlēšanās. Ja “Attīstībai/Par!” iegūšot pietiekami labu pārstāvniecību un pietiekamas iespējas mainīt Latvijas politiku, tad politiķis EP vēlēšanās nekandidēšot.
“Mans mērķis nekad nav bijis saistīts ar vienu vai otru partiju. Ja redzu, ka partija ir vai nu negribīga, vai nespējīga politiku īstenot, tad cita ceļa nav,” pievienošanos “Attīstībai/Par!” raksturoja Pabriks.
Viņš piebilda, ka citiem no partijas “Vienotība” aizgājušajiem deputātiem, iespējams, pietrūcis ticības, tie svārstījušies un kļūdījušies, tādēļ nav palikuši partiju apvienībā. “Ja cilvēks kaut ko ir izlēmis, tad tas jānoved līdz galam. Man šīs ticības nepietrūkst,” sacīja politiķis.
Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, 1966.gada 22.martā Jūrmalā dzimušais Pabriks, kurš pēc izglītības ir politologs un vēsturnieks, 2002.gadā pirmoreiz kandidējis 8.Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta. Parlamentā viņš nav ievēlēts, taču darbojies tur ar “mīksto mandātu”. No Tautas partijas saraksta Pabriks nesekmīgi kandidējis arī 2004.gadā notikušajās EP vēlēšanās. Vēlāk Pabriks kļuvis par ārlietu ministru Induļa Emša un Aigara Kalvīša valdībās. Arī 2006.gadā politiķis kandidējis Saeimas vēlēšanās no Tautas partijas saraksta un pēc ievēlēšanas atkal kļuvis par ārlietu ministru, taču 2007.gadā no šī amata atkāpies.
2010.gadā Pabriks jau kandidējis Saeimas vēlēšanās no “Vienotības” saraksta, ievēlēts Saeimā un pēc tam kļuvis par aizsardzības ministru Valda Dombrovska valdībā. 2011.gadā viņš atkal ievēlēts Saeimā no “Vienotības” saraksta un atkal kļuvis par aizsardzības ministru Dombrovska valdībā. 2013.gadā Pabriks ministra amatu zaudējis līdz ar Dombrovska demisionēšanu pēc Zolitūdes traģēdijas. Pēc Dombrovska atkāpšanās Pabriks divas reizes nominēts Ministru prezidenta amatam, bet toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš abas reizes Pabrika kandidatūru noraidījis.
2014.gadā Pabriks atjaunojis Saeimas deputāta mandātu, bet jau tai pašā gadā ievēlēts EP no “Vienotības” saraksta. Līdz šim Pabriks EP darbojies Eiropas Tautas partijas grupā.

 


piektdiena, 2012. gada 2. novembris

Maskavas pakalpiņi

No Latvijas Avīzes, drukātās versijas, 2012.g. 2. novembrī:
skat 7.lpp.: http://mod2.la.lv/main1.php?dat=2012-11-02&type=la

  Maskavas pakalpiņi ir visi Latvijas politiķi un partijas, kas saka un apgalvo, ka Latvijas galvenā un gandrīz vienīgā problēma ir ekonomiskā, un tikai viņi zina kā to risināt. Patiesībā Latvijai nav nekādas unikālas, speciālas ekonomiskās problēmas, kas nebūtu visur citur pasaulē. Latvija ir par mazu un Latvijas ekonomija nevar iet uz augšu, ja visapkārt pasaulē ekonomija iet uz leju. Pēdējos 100 gados Eiropā visi iedomājamie ekonomijas modeli tika izmēģināti. Mums nevajag par to vairs strīdēties, bet tikai pieņemt visefektīvākos no tiem, piemēram, Vācijas vai Anglijas vai Igaunijas  un viss. Korupcija, Latvijas izzagšana un oligarhi ir politiska problēma, nevis ekonomiska.
  Pēdējie, kas tā runā, Repše/Balokoņs/Vaitaitis/Mierkalns u.c., ir tikai vēl viens jauns oligarhu grupējums, kas grib tikt pie siles, un nākotnē būs vēl citi. Esiet uzmanīgi, neatbalstiet tādus, ne arī tos, kas slavē Krievijas tirgu, jo cik šprotes tad Krievijā pārdeva VVF, Pabriks un Kalvītis par Abrenes atdošanu?
  BET Latvijā tiešām ir speciāla, unikāla problēma, kas nav nekur citur pasaulē,  un tā ir OKUPĀCIJAS SEKAS. Tās risināšanai nevar lietot citu valstu pieredzi, jo tādas nav. Mums tā jāatrisina pašiem. Tādēļ visām latviešu partijām jāapvienojas ap OKUPĀCIJAS SEKU LIKVIDĒŠANAS programmu.
  Tagad ir īstais laiks krieviem atgriezties savā tēvzemē. Nesen Vladivostokā Putins lepni solīja Hilarijai Klintonei attīstīt Krievijas Āzijas daļu (t.i. 3/4 no Krievijas).  Bet ar ko? Ar vjetnamiešu, korejiešu un ķīniešu darbiniekiem nepietiks – tad Krievijai jāatdod Sibīrija Ķīnai tagad un nav vērts tērēt laiku. Bet laimīgā kārtā gandrīz 3 miljoni nevajadzīgu krievu ir Baltijā un Kēnigsbergā (Karalaučos) un tos Putins var dabūt atpakaļ. Liela daļa no šiem ir militāristu un čekistu bērni, mazbērni un citi ģimenes locekli. Latvija piemēram no dzimšanas vecāki viņiem māca nīst latviešus, ka Latvija ir Krievijas daļa, ka Latvijas neatkarība 1918.g. bija nejauša kļūda utt. Visi šie krievi ir sabojāti un var dzīvot mierīgi tikai Krievijā, sevišķi Krievijā, kādu to veido Putins. Ja kāda zeme ir okupēta, kā Latvija bija, tad, kad okupācija beidzas, visiem okupantiem jādodas prom, jo viņi nevar dzīvot mierīgi un priecīgi starp cilvēkiem pār kuriem viņiem nesen bija vara. Visi psihologi to pateiks.  Krievijas Āzijā ir tik daudz visādas bagātības, ka Maskava tur var maksāt 2 vai 3 reiz lielākas algas un arī ūdens un vide tur ir daudz tīrāki nekā Maskavā.
  Latvijā tikai tie krievi, kas bija Latvijā pirms 1939.g. un viņu pēcteči paturēs Latvijas pilsonību automātiski. Vēl varbūt 10% var palikt, bet mēs viņus pārbaudīsim vienu pēc otra vai viņi ir lojāli latviskai Latvijai un vai mums viņi ir vajadzīgi un noderīgi (un pietiekoši izglītoti).
  Pēc tam mēs ķersimies klāt mūsu pašu kolaboracionistiem un nodevējiem, kā to darīja Norvēģijā pēc 1945.g. Tas, ka Gorbunovs, Godmanis, Aldermane, Kargins un simtiem viņiem līdzīgu vēl staigā brīvi, ir ārprāts.
  Pēc tam vajadzīga godīga jauna privatizācija, no kuras visi latvieši iegūtu, ne tikai oligarhi.
  Tādēļ partijas, kas runā tikai par ekonomiskām lietām, novērš uzmanību no OKUPĀCIJAS SEKU likvidēšanas, un tas ir tieši tas, ko Maskava grib.  Okupācijas laikos latvieši nevarēja runāt par nacionālām lietām, par brīvu Latviju, nevarēja runāt par krievu noziegumiem pret latviešiem, nevarēja kritizēt krievus, nevarēja krievus saukt par okupantiem un kolonistiem, nevarēja teikt lai viņi brauc prom, nevarēja nerunāt krieviski ja krievs to gribēja. Daudzas no šīm lietām ir spēkā vēl šodien, tādēļ nevar teikt, ka Latvija ir īsti brīva. Latvija ir tikai daļēji brīva un ir pēdējais laiks atbrīvot Latviju pilnīgi. Latviešiem jābalso tikai par partijām un cilvēkiem, kas uzņemas un sola to darīt.
  Aivars Slucis




svētdiena, 2011. gada 22. maijs

Dombrovskis, Kristovskis un Mūrniece, esot valdībā, kļūst aizvien bagātāki

Piektdiena, 20.maijs (2011), plkst.20:09 | Reinis Kļavis
Pētot ikgadējās valsts amatpersonu deklarācijas, nevar paslīdēt garām nepamanīts, ka tikai atsevišķos gadījumos tādi procesi kā inflācija vai krīze atstājuši negatīvu iespaidu uz politiķu mantisko stāvokli.

Izņēmums nav ministri, no kuriem daži gaitas politikā iesākuši ja ne gluži nabadzīgo statusā, tad diezgan trūcīgi, bet pašlaik jau operē ar summām, kas vairākkārt pārsniedz algas, ko viņi šajā posmā nopelnījuši, strādājot valsts darbā.
Štokijs aizdod, Kampars aizņemas
Ja ne par bagātāko, tad rosīgāko ministru šā Ministru kabineta sastāvā var uzskatīt tieslietu ministru Aigaru Štokenbergu. Kas attiecas uz īpašumiem un naudas uzkrājumiem, tie gan nav gājuši vairumā, pat samazinājušies. Piemēram, 2005. gadā, kad Štokenbergs vēl bija Ministru prezidenta padomnieks, viņam piederēja četri īpašumi Jaunsātu pagastā un Rīgā, bet deklarācija par pērno gadu uzrāda tikai trīs – dzīvokli Rīgā un paprāvus zemes un ēku īpašumus Jaunsātos. Līdzīgi ir ar uzkrājumiem – 2005. gadā Štokenberga kontos lielākās summas bija 387 450 dolāru un 134 998 lati, bet pērn ministrs pa saviem kontiem nevarēja salasīt daudz vairāk par 150 000 dolāru. Tas gan nenozīmē, ka Štokenbergs, iztiekot ar valsts maksāto algu, pakāpeniski kļuvis arvien trūcīgāks. Gluži otrādi – ministrs acīmredzami savu naudiņu licis apgrozībā, nevis zeķē. Aizdevumos vien Štokenbergs izsniedzis ap miljonu eiro, bet parādsaistības ministram ir salīdzinoši nelielas – 46 500 eiro un 23 650 latu. Jāpiebilst, ka ministrs spējis atlicināt arī 2393 latus ceļojumam un par 1141 latu saremontējis savas mājas fasādi.

Krietni «biezāks» kļuvis arī ekonomikas ministrs Artis Kampars. Ja aplūkojam ikgadējo ienākumu deklarāciju par 2002. gadu, kad viņš kļuva par Saeimas deputātu, redzams, ka politiķim piederēja vien dzīvoklis Tukumā, trīs gadus veca vieglā automašīna un 34 000 latu skaidrā naudā. Pēc dažiem gadiem, 2007. gadā, Kampars varēja palepoties jau ar trim īpašumiem Tukumā, dzīvokļa īres tiesībām Rīgā un vairākiem transporta līdzekļiem (starp tiem arī piekabe un kravas kaste). Tomēr, lai savas vēlmes piepildītu, nācies ņemt 160 000 latu lielu būvniecības kredītu un 55 000 latu īstermiņa aizdevumu. Kopš tā laika Kampara finansiālais stāvoklis nav būtiski mainījies. Arī pērnā gada deklarācija liecina, ka ministram ir mazlietots auto un aptuveni 200 000 eiro lieli parādi. Daļu – 63 465 latus (tas ir trīskārt vairāk nekā viņa gada alga) – ministrs gan spējis nomaksāt, kā arī guvis peļņu, pārdodot kādas firmas kapitāldaļas par 35 000 latu.

Dombrovskis un Mūrniece – stabili uz augšu
Stabilu augšupeju savās finansēs kopš 2002. gada, pirmo reizi kļūstot par ministru, uzrāda pašreizējais premjers Valdis Dombrovskis. Politisko karjeru 2002. gadā sākot, viņa īpašumā bija dzīvoklis Rīgā, 1998. gada izlaiduma «Audi 100» un neliels iekrājums – 4500 latu, 2000 dolāru un 1000 eiro. 2006. gadā deputāta krēslā Dombrovskis iesēdās jau krietni turīgāks. Acīmredzot maciņam par labu nākusi rosīšanās Eiroparlamentā, jo īpašumiem klāt nācis zemes gabals Jūrmalā, «Audi» nomainīts pret SAAB, bet kontā uzkrājušies ap 50 000 eiro. Ir arī parādsaistības – 32 000 eiro, taču jāņem vērā, ka arī pats Dombrovskis spējis aizdot 33 000 eiro citiem. Kas attiecas uz pērno gadu, premjera mantas stāvoklis uzlabojies vēl vairāk: viņa īpašumā nu jau ir trīs īpašumi – dzīvoklis Rīgā, zeme Jūrmalā un dārza māja ar zemi Carnikavā, par 12 650,47 latiem iegādāta automašīna «Toyota Rav 4», kontu stāvoklis aptuveni tāds pats kā 2006. gadā, un vēl izsniegts 178 788 eiro liels aizdevums. Pašam premjeram parādu vairs nav.

Tikpat stabili, lai arī mazākos apmēros, savu dzīvi uz sliedēm nolikusi iekšlietu ministre Linda Mūrniece. Uz starta līnijas 2002. gadā viņa kāpa tikai ar «standarta» 2000 latiem skaidrā naudā, bet 2007. gadā īpašumā jau bija māja ar palīgēkām Baložos, kā arī par 13 745 eiro iegādāta mašīna «Ford Focus». Lai īstenotu šo vidusslāņa sapni, Mūrniecei acīmredzot nācies aizņemties vairāk nekā 20 000 latu un 11 248 eiro, un, saskaņā ar pērnā gada deklarāciju, šie kredīti godprātīgi tiek dzēsti joprojām un citu izmaiņu Mūrnieces mantiskajā stāvoklī nav.

Kristovska fenomens, Pabrikam – sliktāk
Kā vidusmēra pilsonis 2001. gadā ministra krēslā sēdās Ģirts Valdis Kristovskis. Pašreizējam ārlietu ministram piederēja dzīvojamā māja Ventspilī, pusmāja Rīgā, neliels, ap 10 000 latu, naudas žūksnītis un vairāk nekā desmit gadus veca automašīna «Rover». Augot politiskajai pieredzei, pieauga arī personiskā labklājība. 2006. gadā Kristovskis pārņēma mātes saimniecību Trapenē un iepirka zemi, «Rover» vietā izmantoja «Audi A6», un bankas kontā gozējās ne vairs nieka 10 000, bet jau 41 650 latu un 15 000 eiro. Mantiskajai labklājībai par skādi nenāca nedz inflācijas, nedz tai sekojošās krīzes. Pērn īpašumā vai kopīpašumā ar citām personām Kristovskim bija jau seši gan zemes, gan zemes un mājas, gan dzīvokļa īpašumi, bet garāžā novietots mazlietots «Jaguar». Līdztekus tam Kristovskis veicis ap 200 000 latu lielus ieguldījumus dažādos fondos, aizdevis 21 500 latu un arī tad vēl pamanījies iekrāt krietnu kušķīti naudas – divos kontos 138 354 eiro un 69 851 dolāru, kā arī vēl dažus tūkstošus citos.

Ne tik veiksmīgi tikt pie turības izdevies aizsardzības ministram Artim Pabrikam, kurš 2004. gadā politikā iegāja kā parlamentārais sekretārs. Toreiz viņa īpašumā bija divas mājas – Lapmežciemā un Iršu pagastā, kā arī 12 gadus vecs «Renault». 2009. gadā, būdams Saeimas deputāts, Pabriks deklarēja jau trīs īpašumus – tātad vēl vienu līdztekus esošajiem. Auto viņš tolaik bija nomainījis uz tikpat vecu SAAB, toties arī «iebraucis» 40 000 eiro lielā kredītā. Nebaltām (vai baltām) dienām politiķim mājās glabājās 3000 eiro, bet bankā – apaļi 2000 latu. Uz pērno gadu Pabrika mantiskais stāvoklis nebija būtiski mainījies.
Jaunie bagātnieki – Ēlerte un Dūklavs
Katrā ziņā interesanti būs pavērot, kā pēc dažiem gadiem mainīsies jaunpienākušo ministru mantiskais stāvoklis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu vidū jau tagad ir krietni turīgi cilvēki. Kultūras ministrei Sarmītei Ēlertei, saskaņā ar iesniegto ienākumu deklarāciju, pieder divi dzīvokļi Rīgā un divi īpašumi Jūrmalā un Virbu pagastā, trasta portfelis 590 303 latu nominālvērtībā un vairāk nekā 50 000 eiro dažādos bankas kontos. Pērn Ēlerte par 23 385 latiem iegādājusies jaunu «Audi», ziedojusi 8000 latu un nebūt ne mazas summas samaksājusi par dēla mācībām ārzemēs, savukārt pie parādsaistībām minēta salīdzinoši neliela summa – 50 000 eiro.

Par turīgu, ja ne par bagātu, var nosaukt arī zemkopības ministru Jāni Dūklavu, kuram pieder astoņi īpašumi un tikpat transportlīdzekļu. Skaidrā naudā Dūklavs glabā 6000 latu, 12 000 dolāru un 10 000 eiro, savukārt bankās – ap 38 000 latu, 28 000 eiro un 16 500 dolāru. Vairāk nekā ceturtdaļmiljonu eiro, 35 500 dolāru un vairāk nekā 60 000 latu Dūklavs aizdevis citiem, savukārt pats parādā tikai 64 900 eiro

pirmdiena, 2011. gada 11. aprīlis

«SCP» piesardzīgais «jā»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=97400
12.04.2011. Autors: Māris Antonevičs

"Vienotības" politiķi iemīļojuši Minhauzena tēlu

"Jaunajam laikam" lēmums par apvienības "Vienotība" pārveidošanu partijā nāca bez mazākās aizķeršanās, bet "Sabiedrības citai politikai" kongresā bija jaušamas šaubas. Šīs nedēļas nogalē savs vārds būs jāsaka trešajai apvienības partijai – Pilsoniskajai savienībai.

Zīmīgi, ka tieši šobrīd presē ar jaunu vērienu tiek atkārtotas jau agrāk dzirdētas baumas – it kā dažas zināmas PS politiķes (Ilma Čepāne, Ina Druviete, Janīna Kursīte), kuras neapmierinot "Vienotībā" notiekošais, varētu pievienoties "Visu Latvijai". Pašas deputātes šādu iespēju noliedz, turklāt uzskata to par centienu vājināt Pilsonisko savienību.

Savukārt "SCP" rindās daudzi piekrīt, ka nākotnē varētu veidot vienotu partiju, taču nevajadzētu steigties – jānogaida vismaz līdz pašvaldību vēlēšanām. "Grūts jautājums! Nevaru likt roku uz sirds un pateikt, kurš variants ir labāks. Jāatstāj brīvas rokas abām iespējām," partijas biedru šaubas mēģināja personificēt aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Viņa runa gan vairāk mudināja izšķirties par labu vienotai partijai, jo tad, "ja paliksim turpat, kur esam, mūsu politiskie pretinieki to iztulkos kā vājumu". Pēc A. Pabrika teiktā, "Vienotība" šobrīd ir vienīgais "eiropeiski orientētais" politiskais spēks Latvijā un būtu ļoti nelāgi to sašķelt. Zaļo un zemnieku savienības politiķu interese par Maskavas ātrvilcienu kā transporta nozares prioritāti radot bažas, vai ar to nav domāta arī politiskā kursa maiņa. Arī uz "Saskaņas centru", kura tuvību ar "SCP" daudzi ievēroja pēc 10. Saeimas vēlēšanām (tieši pateicoties Pabrika un Štokenberga partijai no līdzdalības valdībā tika atstumta Nacionālā apvienība; premjers Valdis Dombrovskis šo "SCP" "ultimātu" joprojām nespēj izskaidrot), pēc Pabrika domām, tomēr nevarot paļauties.

A. Štokenbergs apelēja pie "SCP" biedru sirdsapziņas: "Netaisnīgi un negodīgi, ja mēs būtu izmantojuši "Vienotības" kopējos resursus un tagad ietu savu ceļu." Arī Gatis Kokins atzina: "Mēs ["SCP"] nemākam vākt naudu, nevaram pastāvīgi finansēt kampaņas." Atdaloties no "Vienotības", partijai vienmēr nāksies dzīvot šaubās, vai izdosies pārvarēt piecu procentu barjeru. Viņš arī zīmēja nākotnes ainu, kad Latvija būtu pietuvojusies divpartiju sistēmai, kurā, viņaprāt, vadošās partijas būtu "Vienotība" un ZZS ("ja tai izdotos tikt vaļā no sava "labvēļa""), bet vieta, iespējams, atrastos arī "Visu Latvijai" kā "tipiskam konservatīvam spēkam" – tas nebūtu liels, bet šādas partijas pastāvot daudzās valstīs un tām esot stabils atbalstītāju loks. Kas šo pārmaiņu ietekmē notiktu ar "Saskaņas centru" un tā piekritējiem, G. Kokins savā uzrunā neizskaidroja.

Gan apvienošanās pretinieki, gan piekritēji atgādināja "SCP" oriģinālo politisko lomu Latvijas politikā – tā esot vienīgā partija, kas pārstāv sociālliberālus uzskatus jeb, kā paskaidroja A. Pabriks: "Mēs necenšamies pateikt, ka esam labēji. Grūti panākt labu politiku, ja nav sociālās vienlīdzības." Piemēram, " SCP" atšķirībā no "Jaunā laika" uzskata, ka jāievieš progresīvais ienākuma nodoklis. Atšķirīgs viedoklis ir arī par pensijām. "Problēmas nevar atrisināt, ķeroties pie pensionāriem, kuri jau tā nedzīvo labi. Vidējā pensija šodien ir iztikas minimuma līmenī," uzsvēra G. Kokins. "Mēs visvairāk esam iestājušies par pensionāriem un turpināsim to darīt," solīja Štokenbergs, kurš ir skeptisks par politiķu pēkšņo lielo interesi par demogrāfiju. Pēc tieslietu ministra domām, ir absurdi runāt, ka valsts nevarēs pastāvēt ar mazāku iedzīvotāju skaitu, jo Igaunija ar to labi tiek galā un no pasaules kartes nav pazudusi arī tāda valsts kā Vatikāns. Tāpēc Štokenbergs uzskata, ka šobrīd lielāks uzsvars jāliek nevis uz dzimstības veicināšanu, bet uz to, lai "nācija kļūtu veselīgāka, produktīvāka, kas ļautu tai ilgāk būt darba tirgū".

Zīmīgi, ka visskaļākos aplausus kongresā izpelnījās uzņēmējs Edgars Štelmahers, kurš uzsvēra, ka "SCP" "Vienotībā" nav izdevies īstenot agrāk solīto – sociāli atbildīgu politiku un godīgu valsts pārvaldi. "SCP" deputāti Saeimā izpilda "balsošanas mašīnas funkcijas". "Valsts būtībā deportējusi mūsu tautiešus uz ārzemēm," skarbi secināja uzņēmējs, paziņojot, ka partijas valdē aizņemtības dēļ turpmāk vairs nedarbosies. Kāds cits runātājs sacīja, ka pašreizējais "Vienotības" veidošanas process atgādinot nevis diskusiju, bet "žurku skrējienu" – ja nepaspēsi aizskriet uz vienoto partiju, slazds aizcirtīsies. Idejām un pārliecībai te neesot vietas, jo tās tikai traucējot manevriem. Biedru vairākums tomēr atbalstīja rezolūciju par "Vienotības" partijas izveidi (par – 88, pret – 4, atturas – 5).

Uzmundrināt sabiedrotos bija ieradusies "Jaunā laika" spice – gan Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, gan Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kura aicināja "SCP" nebaidīties spert nākamo soli un apzināties, ka "to no mums sagaida mūsu valsts un sabiedrība".

"SCP" kongress notika Saulkrastu viesnīcā "Minhauzena unda". Pēdējā laikā "Vienotības" biedriem Minhauzens kļuvis par iemīļotu tēlu. Finanšu ministrs Andris Vilks par "muldēšanas čempionu Minhauzenu" nodēvēja Aivaru Lembergu, bet Štokenbergs uzskata, ka Latvijai jāmēģina sevi izvilkt no krīzes, tāpat kā Minhauzens esot pats sevi aiz matiem izvilcis no purva. Minhauzena vārds esot arī atgādinājums, cik viegli politiķis var pārvērsties par "vienkāršu muldoņu" un tā zaudēt uzticību.

otrdiena, 2011. gada 1. marts

Neticu (Pabrikam)

NETICU
Iekšlietu ministre Linda Mūrniece aiziet no šī darba. Kas būs viņas vietā? Tādu jautājumu uzdod „Latvijas Avīze” 2011.g.19. februārī un aptaujā vairākus speciālistus. Atbildes ir izvairīgas. Rita Aksenoka, bijusī prokurore atceras, ka šai amatā labi veicies Kristovskim, varbūt ir iespējamas maiņas – viņš dotos uz Iekšlietu ministriju, Artis Pabriks – uz ārlietu ministriju. Tāda doma nav nekāds pārsteigums, jo Pabriks visādi centies parādīt, ka viņu interesē šis amats. 19. februārī, kad Kristovskis bija devies komandējumā uz ASV, Pabriks pavadīja Zviedrijas ārlietu ministru Kārli Biltu uz Līgatni, kur padomju laika varasvīri 9 metru dziļumā bija iekārtojuši sev patvertni kara gadījumā.
Es personīgi neticu Pabrikam kā politiķim, ne tikai neticu, bet baidos, ka no viņa var iznākt Munters nr 2. Atceroties ar kādu centību viņš rūpējās par robežlīgumu ar Krieviju, manī aug tikai noraidoša attieksme pret viņu. Kad pirms dažiem gadiem aktualizējās jautājums par kompensācijām ebreju kopienai, viņš skaidroja, ka vajadzēs maksāt, jo tā mēs parādītu savu attieksmi pret holokaustu. Tāds domu gājiens bija kaut kas briesmīgs. Arī šogad, kad atkārtoti politiķi sprieda par ebreju kopienas interesēm un mūsu valsti apmeklēja ASV departamenta sūtīts cilvēks Duglass Deividsons, Pabriks pauda izpratni par ciemiņa mērķiem. Pabriks ar savas partijas –Sabiedrība Citai Politikai - biedriem panāca, ka koalīcijā nepieņēma Nacionālās apvienības deputātus. 22.febr. TV Valsts Kontroles vadītāja Inguna Sudraba paziņoja, ka Aizsardzības ministrijā nelietderīgi iztērēti divi miljoni latu. Pabriks nepārliecinoši taisnojās.
2011.g.februārī vizītē ASV bija Ģirts Valdis Kristovskis un godam apliecināja sevi kā gudru ārlietu ministru. Tiem, kam patīk pļāpāt par ministru rotāciju, nāksies savus ieteikumus paturēt pie sevis.
ATIS SKALBERGS

pirmdiena, 2010. gada 1. novembris

PIEPRASU SODĪT PAR NOZIEGUMIEM

ES, ATIS SKALBERGS, KĀ LATVIJAS PILSONIS, PIEPRASU SODĪT  DIVUS POLITIĶUS- A.ŠTOKENBERGU UN A. PABRIKU- PAR IZDARĪTAJIEM NOZIEGUMIEM 2009.GADA 13.JANVĀRĪ VECRĪGĀ, izraisot grautiņu, kura laikā tika dauzītas policijas mašīnas, izsisti logi, kādam skolniekam izsista acs un nodarīti citi postījumi. Tas viss redzams uzfilmētajos kadros, kas ir TV rīcībā. Grautiņš notika pēc šo politiķu runām. Visa atbildība gulstas uz viņiem. Šos notikumus redzēja visa valsts. Vainīgie vēl nav saukti pie atbildības. Nekāds noilgums nav iestājies. Tagad viņi abi gatavojas kļūt par ministriem. To nedrīkst pieļaut.                    ATIS   SKALBERGS

trešdiena, 2010. gada 25. augusts

Kandidāti – ‘staigātāji’ (Delna)

http://www.delfi.lv/news/velesanas_2010/zinas/delna-apkopojusi-kandidatus--staigatajus.d?id=33715169

http://www.kandidatiuzdelnas.lv/jaunumi/raksti/partiju-pielaikosana/

Arī šoreiz Saeimas vēlēšanās kandidēs politiķi, kuri vienreiz vai vairakkārt mainījuši savu politisko piederību kādai partijai vai partiju apvienībai, izpētījusi sabiedrība par atklātību „Delna”.

Speciāli 10.saeimas vēlēšanām izveidotajā interneta vietnē „Delna" apzinājusi 12 kandidātus, kuri savulaik vienreiz vai vairakkārt pametuši kādu citu politisko spēku - Nikolajs Kabanovs, Ilma Čepāne, Ina Druviete, Kārlis Šadurskis, Artis Pabriks, Aigars Štokenbergs, Dzintars Ābiķis, Ainārs Šlesers, Ģirts Valdis Kristovskis, Imants Kalniņš, Visvaldis Lācis un Baiba Rozentāle. Deatlizētāku pārskatu, kāpēc partijas mainītas un kā to komentē paši „staigātāji", iespējams izlasīt kandidatiuzdelnas.lv.

Politologs Andris Runcis „Delnai" komentējis, ka šādu "staigāšanu" pa partijām neuzskata par bīstamu, jo "dreifē" ne vien politiķi, bet arī vēlētāji. Taču politologs min, ka strikti raugoties, tā tomēr ir vēlētāju pievilšana - pēc Saeimas vēlēšanām nomainīt politisko piederību.

otrdiena, 2010. gada 22. jūnijs

Vienotība cer uz vairāku deputātu aiziešanu no TP

Apvienība "Vienotība" cer pārvilināt vairākus Tautas partijas deputātus:
http://ir.lv/2010/4/8/vienotiibaa-cer-uz-vairaaku-deputaatu-aizieshanu-no-tp

uvākajās nedēļās "Vienotība" plāno sarunas ar vairākiem Tautas partijas (TP) deputātiem, cerot uz viņu aiziešanu no frakcijas par labu premjera Valda Dombrovska (Vienotība) vadītās mazākumvaldības atbalstam, "ir.lv" atzina vairāki politiķi.
"Es nevaru izslēgt, ka Tautas partijā vēl ir cilvēki, kas uzskata, ka ir jāpilda vēlētājiem, nevis [Andrim] Šķēlem dotie solījumi," sacīja savulaik no TP izslēgtais deputāts Aigars Štokenbergs (SCP), kurš pieļauj, ka no TP aizgājušajiem cilvēkiem varētu izveidot frakciju.

Saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli, frakciju var veidot no vienas partijas ievēlētie deputāti. Patlaban SCP pārstāv trīs bijušie TP deputāti - Štokenbergs, Artis Pabriks un Dzintars Ābiķis. Lai izveidotu frakciju, būtu nepieciešami vēl vismaz divi no TP ievēlēti deputāti.

"ir.lv" rīcībā esošā informācija liecina, ka par aiziešanu no TP varētru tikt uzrunāts deputāts Uldis Briedis, Jānis Klaužs, kurš virzīts no Līvanu nodaļas, kas nesen pametusi TP, kā arī deputāts Jānis Eglītis, kurš atturējās balsojumā par TP aiziešanu no valdības.

Štokenbergs norādīja, ka viņam personīgi vēl nav bijušas sarunas ar šiem cilvēkiem, jo Saeimas darbā ir pārtraukums, taču viņš pieļāva, ka bez viņiem varētu būt arī citi, kas pauž atbalstu valdībai.

Savukārt TP pārstāvji jau pēc deputātes Aijas Barčas lēmuma pamest TP frakciju pauda viedokli, ka neviens cits deputāts no TP vairs neaiziešot. Tiesa, Klaužs vēl nesen aģentūrai LETA norādījis, ka gala lēmumu šai jautājumā nav pieņēmis.

Līdz ar Barčas atbalstu valdībai parlamentā ir 49 deputātu balsis, tiesa, deputāts Leopolds Ozoliņš (ZZS) jau ilgstoši ārstējas. Ja koalīcijas partijām izdodas piesaistīt vēl vismaz trīs opozīcijas deputātus, tad Dombrovska valdība iegūst niecīgu, bet tomēr balsu pārsvaru parlamentā.

trešdiena, 2010. gada 31. marts

Agrāk apkopotās ziņas par Politiķu Vārdiem un Darbiem (www.politika.Blogiem.lv)

Izmantojot šo saiti var aiznavigēt uz agrāk apkopotiem rakstiem un referencēm par Latvijas politiķu vārdiem un darbiem:

http://politika.blogiem.lv/

Zemāk iekopētās birkas ir ņemtas no blogiem.lv (lai radītu aptuvenu priekšstatu par to informāciju, ko tur var sagaidīt).