Kurš ko ir nodevis? Intervija ar Anriju Matīsu

http://www.la.lv/kurs-ko-ir-nodevis

Ivars Bušmanis 1. augusts 2018

Saeimas deputāts, bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss uzmanību izpelnījies nevis ar kādu labu darbu, bet ar to, ka no partijas “Vienotība” pārgājis uz “Saskaņu”. Ko viņš ir nodevis – sevi, partiju, principus, savus vēlētājus, latviešu tautu? Par to ārēji mierīgā, bet iekšēji nervozā sarunā Anrijs Matīss žurnālistiem Ivaram Bušmanim un Atim Jansonam.

Kāpēc kā galvenais ierēdnis iestājāties “Vienotībā” un politikā?

Anrijs Matīss: Pēc būtības nekas daudz nemainījās, jo pārraugāmajā jomā strādāju kā valsts sekretārs gan Ekonomikas, gan Satiksmes ministrijā. Politikā iesaistījos tāpēc, ka nākamā pakāpe virs valsts sekretāra ir ministra amats. Atšķirība tā, ka tad vairs ne tikai tehnokrātiski gatavo dokumentus, analizē procesus un gatavo viedokļus, bet jau pieņem lēmumus. Tas ir loģisks solis, ja uzkrāto zināšanu un pieredzes bagāžu izmanto politikā.

Jūsu priekšgājējs Aivis Ronis taču tā arī neiestājās partijā, kaut gan Satiksmes ministrija tolaik bija “Vienotības” un Olšteina sešnieka pārziņā.

Es arī tā sāku kā bezpartijisks ministrs, un “Vienotībā” iestājos gadu vēlāk, 2014. gada februārī. Tā nebija spiesta, bet loģiska lieta, lai startētu vēlēšanās un turpinātu iesākto transporta jomā jau ar domubiedriem, jo mums vēlēšanas pēc partiju sarakstiem.

Jo “Vienotībā” bija domubiedrs Dzintars Zaķis?

Nē, uzaicināja Valdis Dombrovskis.

Bet Ekonomikas ministrijā strādājāt kopā ar Dzintaru Zaķi, kopā braucāt priekšvēlēšanu aģitācijas braucienos uz Latgali…

Kā satiksmes ministram man bija daudzi jautājumi jārisina ar “Vienotības” frakcijas vadītāju, taču mūsu labā draudzība pēc vēlēšanu peripetijām Latgalē vairs nav tik cieša. Partijā iestāties rekomendēja Valdis Dombrovskis un Solvita Āboltiņa, kuras partijā vairs nav.

Ar to gribat teikt, ka “Vienotībā” domubiedru vairs nav? Tāpēc izstājāties?

Ir domubiedri. Bet “Vienotības” galvenā problēma, ka pēdējos četrus gadus notikusi netīrās veļas mazgāšana, lietu bīdīšana, tagad diezgan būtiski atšķaidījusies.

Redzējām, veļu mazgāja visu acu priekšā. “Vienotība” mainījusies. Bet ideāli?

Ja “Vienotības” deputāts no Saeimas tribīnes pārmet, ka maksātnespējas procesi nav sakārtoti un cik slikti, ka cilvēkus šauj uz ielām ar automātiem, bet beigās nobalso pret tieslietu ministra Dzintara Rasnača demisiju, vai tā nav vērtību nodošana? Galvenā idejiskā bāze “Vienotībai” bija tiesiskums.

“Vienotība” saistās arī ar proeiropeisku orientāciju, demokrātijas nostiprināšanu, ar latviešu valodas aizstāvību. Tāpēc jautājums: kāpēc kandidēsit no “Saskaņas” saraksta?

Esmu profesionālis, bet ne profesionāls politiķis. Ir jomas, ko es labi pārzinu, bet no tribīnes debatēt, gatavot likumprojektus, tas nav īsti man. Profesionālim jādara daudz lielākas lietas. Es ilgi domāju, vai kandidēt nākamajās vēlēšanās, varbūt labāk strādāt nozarē, ko pārzinu. Bija sarunas ar “Vienotību” un citām partijām…

… ar ZZS…

… tajā skaitā, bet viņi nebija vienīgie. Ar citām partijām bija konkrētākas sarunas nekā ar ZZS. Ne “Vienotībai”, ne citām īsti neinteresēja tie transporta un uzņēmējdarbības jautājumi, kuros jūtos spēcīgs un ar kuriem gribēju strādāt. Nāca piedāvājums no “Saskaņas”, ar kuru ļoti detalizēti izrunājām, kas darāms. Būtiski, ka mēs runājām par darbiem, ne par amatiem. “Vienotībā” tik vien to runā, kurš kurā vietā sarakstā, kurā vēlēšanu apgabalā. “Saskaņā” diskutējam par veicamajiem darbiem. Tie drīzumā tiks publiskoti. Galvenais mērķis: lai cilvēkiem Latvijā gribētos dzīvot un negribētos braukt prom. Lai cilvēkiem būtu nodrošināta dzīve un nebūtu politiskās kašķēšanās.

Vai tādā veidā nerūpējaties, lai pašam būtu garantēta iekļūšana Saeimā un nodrošināta dzīve?

Saeimā iekļūt nav mans pašmērķis. Ne jau tāpēc startēju no “Saskaņas”, lai no lielāka saraksta vieglāk tiktu iekšā. Mans mērķis ir strādāt.

Nupat kā pieteicāt, ka nav jūsu stihija rakstīt priekšlikumus likumprojektiem un runāt no tribīnes. Izstrādāt likumus – tas taču ir deputātu pamatdarbs. Turklāt likumus arī tai jomai, kurā bijāt ministrs. Pieņemsim, ka jūs ievēlēs Saeimā, bet visticamāk, ka “Saskaņa” paliks opozīcijā. Atkal neko konkrētu nevarēsiet darīt četrus gadus!

Jāsaprot, ka likumprojektus sagatavo valdība, bet deputāti iesniedz priekšlikumus. Opozīcijas sniegtos likumprojektus pozīcija parasti neatbalsta. Būs jānorāda uz pozīcijas kļūdām.

Kad demisionējāt kā ministrs, teicāt, ka, būdams deputāts, ķersieties pie vēlētājiem doto solījumu pildīšanas.

To es arī darīju. Pirmais, ar Latgales Speciālās ekonomiskās zonas likuma pieņemšanu uzņēmumus var veidot visā reģionā, ne tikai Rēzeknē. Otrais, ar šā gada budžeta paketi tika iestrādāta norma, ka Ministru kabinetam līdz 1. jūlijam ir jāapstiprina plāns, kādā veidā tiks atjaunots Autoceļu fonds. Līdz šim šāds plāns nav apstiprināts. Nākamgad ES fondu nauda ceļiem būs beigusies, un tā ir valsts atbildība, kā sakārtot reģionālos un vietējos ceļus. Kur ņemt papildu līdzekļus? Vai kāds ir runājis par ES fondu virssaistību naudas piešķiršanu ceļiem? Vai Augulis ir runājis ar ES transporta komisāri Bulcu? Izskatās, ka tiek saimniekots, līdz nauda beigsies. Un pēc tam… kaut vai ūdens plūdi! Tā tas izskatās.

Zinu, jo esmu strādājis kā ministrs, saplānojis investīcijas, ceļu remontus, bet lentīšu griešana notiek tikai tagad. Ceļu nevar uzbūvēt tā: iedod naudu un nākamajā dienā grūž lāpstu zemē. Paiet pieci, septiņi gadi līdz plānu īstenošanai.

Uzskatāt, ka ir jāsadarbojas ar Krieviju. Pragmatiski. Bet mani pārsteidza jūsu paustais “Dienas Biznesam”, ka “mums noteikti ir iespējas nebūt tik agresīviem, kādi esam bijuši līdz šim. Mēs daudz ko esam aizbiedējuši ar savu agresīvo uzvedību”. Ak tad mēs esam tie agresīvie?

Es vienmēr esmu teicis, ka jāsadarbojas ar Krieviju un Baltkrieviju, jo viņi ir mūsu kaimiņi. No tranzīta viedokļa tie ir mūsu galvenie partneri. Ja ir kopīgā ES pozīcija par sankcijām pret Krieviju, tad mums nav jābūt pirmajiem, kam jāpasaka, ka mēs darīsim ātrāk un vairāk.

Ko mēs esam aizbaidījuši?

Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet mēs esam aizbaidījuši “Jauno vilni” Jūrmalā. Nekad neesmu uz koncertiem bijis, bet uzskatu, ka mūsu valstij garām aizgājusi milzu nauda. Mēs esam paātrinājuši Krievijas vēlmi transportēt kravas uz savām ostām.

Vai tad Krievijas plāni mainītos atkarībā no tā, vai mēs te šķaudām, klepojam vai murrājam?

Pēdējā laikā mūsu retorika ir kļuvusi piezemētāka, bet bija laiks, kad uzmetāmies par galvenajiem policistiem, kas Krieviju sodīs par kaut kādiem nodarījumiem. Tas nav pareizi.

Tad mums nav jāuztraucas par to, ka kaimiņu teritoriju okupē?

Nav runa par to. Nedrīkst pieļaut suverēnu valstu daļu okupāciju. Minskas vienošanās izpilde ir pamats, no kura nedrīkst atkāpties. Tāpēc arī sankcijas jāturpina. Nostājai ir jābūt cietai, bet retorikai – piezemētai. Vai esat dzirdējuši Somijas retorikā tādu krasu nosodījumu?

Labāk salīdzināsimies ar Lietuvu, kura ir daudz principiālāka paziņojumos nekā mēs! Bet ostu kravu pārkraušanā drīz mūs apsteigs.

Jā, bet Lietuva to var atļauties, jo Kaļiņingradas apgāde iet caur Lietuvu. Mēs neizmantojam starpvaldību komisijas iespējas, kas vairākus gadus nebija sanākusi. Tas ir ļoti svarīgi ar valstīm, kur bizness seko politikai, kurās uzņēmēji skatās, ko dara valsts vara.

Ar Baltkrieviju starpvaldību komisijas notika, bet tik un tā iepaliekam lietuviešiem.

Sarunās ar Baltkrieviju galvenais šķērslis mūsu pusē ir dzelzceļa tarifi. Līdz ar to daudzas kravas – konteinerkravas, kālija minerālmēsli – tagad iet caur Klaipēdas ostu. Mēs tarifu palielinājām par 7%, kas noteikti nesekmē mūsu tranzīta koridora konkurētspēju. Mēs bijām dārgāki un kļuvām vēl dārgāki.

Baltkrievi Klaipēdas ostā iegādājās termināli. Ventspilī viņiem nevedās sarunas par “Kālija parku”. Vajag dot iespējas krieviem un baltkrieviem kļūt par īpašniekiem termināļiem ostās, tad kravas nāks.

“Ventspils graudu terminālis”, kas pieder Kazahstānas privātajiem investoriem, ir uzbūvēts 2005. gadā un faktiski stāv tukšs. Tas negarantē graudu kravas.

Domāju, ka vainīgs ir augstais tarifs.

Te pierādās, ka ne no retorikas ir atkarīgas kravas, bet no dzelzceļa kravu pārvadājumu tarifa. Kāpēc to ceļ?

Manā laikā to necēlām kādus piecus gadus. Acīmredzot kravu skaits samazinājās, un, lai nosegtu fiksētās infrastruktūras uzturēšanas izmaksas, pacēla tarifu. Nedrīkst tos celt, jo rodas apburtais loks – tagad būs vēl mazāk kravu, un pēc brīža atkal vajadzēs celt pārvadājumu tarifus. Te runa nav tikai par tarifu aprēķināšanas metodiku, bet arī par infrastruktūras un tās apkalpotāju darbības efektivitāti. Var dzelzceļa pārbrauktuves būdiņā turēt sargu, kurš aizmieg, bet var ierīkot automātiskās barjeras.

Par tranzīta virzieniem…

Ģeogrāfiski nevaram mainīt savu atrašanās vietu, bet ģeopolitiski – cenšamies.

Ķīnai ar Latviju robežas nav. Pat ja panāksim vienošanos par kādu kravu pārvadāšanu, tām jāiet caur Krieviju, kura mūsu vienošanās ar augstiem tarifiem var nostopēt pašā saknē.

Atceros, ka pats kā ministrs kopā ar prezidentu Andri Bērziņu braucāt uz Ukrainu un centāties aizvilkt līdz Melnās jūras ostai kravu maršrutu “Zubr”. Tad Odesas ostā ķīniešu preces, kas ar kuģi nāktu pār jūru, iekrautu “LD Cargo” vilcienā… Apejot Krieviju…

Ir iespējams, bet tam ir augstas izmaksas, pie tarifiem vēl pieskaitot prāmju un pārkraušanas izmaksas ostās abpus Melnajai jūrai. Atgriežoties pie maršrutiem, piekrītu, ka Krievija nav vienīgā alternatīva. Baltkrievijai nav savas izejas uz ostu, kura tāpēc izmanto gan Krievijas ostas, gan Klaipēdu. Latvijas ostām ir aktīvāk jāstrādā, lai paņemtu baltkrievu kravas, it īpaši zinot, ka pie Minskas ķīnieši būvē milzīgu industriālo parku “Veļikij kameņ”. Nemanu, ka Rīgas ostā ķīniešiem piedāvātu kādu termināli. Biju aizbraucis uz šo industriālo parku – tur pie sienas karte. Rīgas tajā nav. Klaipēda šai kartē ir. Ministrs braukā uz Ķīnu, bet viņu kartē mēs neesam.

Nupat Rīgā tikāties ar Baltkrievijas ārlietu ministru Viktoru Makeju. Vai mums ir iespēja sagaidīt prezidentu Lukašenko Latvijā un pievērst viņa uzmanību Latvijai?

Baltkrievus interesē tikai viens: cik maksās kravu aizvest līdz ostai? Vajadzētu viņiem dot iespēju uzbūvēt savu bāzi, loģistikas pārkraušanas uzņēmumu. Bet mēs strādājam pretējā virzienā – paceļam tarifu, baltkrieviem termināli nepiedāvājam. Klaipēdā ir terminālis gan baltkrieviem, gan ķīniešiem.

Kāpēc uzskatāt, ka satiksmes ministrs Augulis, braukdams uz Ķīnu, nodarbojas ar “politisko tūrismu”?

Astoņpadsmito reizi! Kāds sausais atlikums?

Viņš atveda līgumu par tiešajiem lidojumiem uz Rīgu no Ķīnas dienvidiem.

Labi, ka atveda. Taču reisa atklāšana ir milzīgas izmaksas, tāpēc jāzina, kas par šo reisu maksās – vai uz paritātes principiem ar Hainaņas aviokompāniju? Ja lidos “Air Baltic” viens pats, kas to lidmašīnu piepildīs? Jāzina detaļas. Tā ir liela iespēja “Air Baltic” attīstīties, taču tie apgriezieni, kādu aviokompānija ir uzņēmusi, nav paceļami ar 300 miljonu eiro apgrozījumu. Pie 20 lidmašīnām pieplusojot 30 jaunas, tās visas šajā tirgū nevar noslogot. Ir nepieciešams stratēģiskais investors – vai nu Ķīnā, vai Amerikā, vai Kanādā, kurš šo maršruta tīklu var būtiski paplašināt. Pašlaik izskatās, ka nākamā gada sākumā “Air Baltic” akcionāriem prasīs naudu.

Atrastā investora dēļ 2015. gadā Straujuma pieprasīja jūsu demisiju.

Būtībā jā. Es biju gan pret atrasto investoru Montāgu-Girmesu, gan pret “Sukhoi” lidmašīnām, bet valdība nolēma par sadarbību ar viņu. Nav viņš nekāds aviācijas guru. Paskatieties – viņš Vācijā apsūdzēts nodokļu nemaksāšanā, figurē “Panamas papīros”.

Taču valdība izlīda caur adatas aci: nepaņēma “Sukhoi” lidmašīnas, bet paņēma Girmesa naudu, lai nopirktu pirmās “Bombardier” lidmašīnas, vēlāk Girmesa daļas pārdeva dānim Larsam Tūsenam… Viss kārtībā!

Pagaidiet, kad beigsies noteiktais slepenības termiņš, tad visas šīs lietas parādīsies tādas, kādas tās ir. Darījums ar Girmesu ir atbaidījis aviācijas nozares investorus. Lai “Air Baltic” attīstītos, ir vajadzīgs stratēģiskais investors, nevis tikai finansists, kas vēlas nopelnīt. Manuprāt, ejamais virziens ir sarunas ar ķīniešu “Hainan Airlines” par stratēģiskajām investīcijām.

Vai saredzat kādu iespēju, ka “Saskaņa” nokļūtu valdībā?

Tas ir atkarīgs no vēlēšanu rezultātiem. Šoreiz “Saskaņai” vairs nevarēs piekasīties kā parasti. Ir cita programma, nav kreiso gājienu, kas mūsu valstij nav pieņemami. Darāmos darbus noliekot uz galda, ar aizvērtām acīm tos būs grūti identificēt kā “Saskaņas” programmu. Lietuvā un Igaunijā “Saskaņai” līdzīgas partijas ir pie varas un nekas slikts nav noticis. Ja aizspriedumi par “Saskaņu” tiks pārvarēti…

Tad ar ko kopā “Saskaņa” veidotu valdību?

Šobrīd visi sprauž mietiņus un velk līnijas, ar ko kopā neiet. “Saskaņa” nevelk līnijas. Pēc vēlēšanām redzēsim, ar kuriem kopā būs saskares punkti. Lai sasniegtu mērķus, jābūt kopīgai izpratnei, kā tos sasniegt.

Kas “Saskaņas” pro­grammā būs par pāreju skolās uz valsts valodu?

Lēmums Saeimā ir pieņemts, un tas netiks pārskatīts. Varbūt atsevišķi punkti. Kad būs programma galdā, tad redzēsit.

“Saskaņa” nav pirmā, kura labprāt gribētu, lai vēlētāji aizmirstu pagātnes nodarījumus – sak, tagad ir jauna programma un “Saskaņa” ir eiropeiska tipa sociāldemokrātiska partija. Bet tieši līdzšinējā darbība (piemēram, balsojums referendumā par latviešu valodu) ir par pamatu, lai vēlētāji nenoticētu jauniem solījumiem.

Ir bijusi ačgārna un nepareiza pozīcija valodas referendumā. Pilnībā atbalstu pāreju uz latviešu valodu vidusskolā, jo uzskatu, ka bērniem nepieciešams iegūt kvalitatīvo vidējo izglītību, lai tālāk varētu mācīties augstskolā. Bet… ar pārejas periodu, jo jāatrisina jautājums, lai skolotāji tam ir gatavi. Pilnībā atbalstu satura reformu, lai bērni saprastu, kā zināšanas dzīvē izmantot. Turpretī pāreja uz latviešu valodu augstskolās, tai skaitā privātajās, manuprāt, nav pareiza. Jo tādā veidā noslēdzam izglītības eksportu (bulgāriski drīkstam mācīt, bet krieviski – ne?). Ne par valsts naudu, bet privātajām augstskolām šādu iespēju nedrīkst liegt.

Vai, pārejot no “Vienotības” uz “Saskaņu”, nejūtaties nodevis savus vēlētājus?

Es neesmu “Saskaņas” frakcijā un trīs mēnešus, kas atlikuši līdz vēlēšanām, es darīšu to, ko esmu solījis saviem vēlētājiem. Būtībā ir palikušas četras parlamenta sēdes, kurās balsošu tā, kā esmu solījis. Domāju, ka nevienu nenodošu šai laikā.

Nāks jaunas vēlēšanas, jauns vēlēšanu apgabals, jauni vēlētāji un jauni solījumi?

Katrs Saeimas sasaukums nāk ar savu pro­grammu. Varu apgalvot, ka 99% gadījumu tās problēmas, kas jārisina [abām partijām], ir līdzīgas. Nebūs tā, ka vienā Saeimā būvēsim ceļus, bet nākamajā tos jauksim nost. Ir tikai atsevišķas lietas, kas atšķiras.

Kad jūs bijāt valdībā, tad toreizējais ekonomikas ministrs un pašreizējais “Saskaņas” premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis aizstāvēja bankas “Citadele” pārdošanu Krievijas investoram.

Toreiz viņš lobēja valstij izdevīgāko piedāvājumu – lai valsts saņemtu vairāk naudas.

Tieši par to jautāju: vai mēs turpmāk varam būt pasargāti no līdzīgām ģeopolitiskām izvēlēm? Ja “Saskaņa” nāks pie varas, kam pārdos valsts uzņēmumu kapitāldaļas? Piemēram, telekomunikāciju uzņēmumus pārdos tam, kurš vairāk maksā?

Sociāldemokrātu ideja nav pārdot visu pēc kārtas. Ir jāanalizē ekonomiskais izdevīgums, bet jāvērtē arī stratēģiskās intereses. Ir atsevišķas jomas, piemēram, telekomunikācijas, kur nevar skatīties tikai uz finansiālo ieguvumu, bet jārēķinās ar stratēģiskām interesēm – par abām telekomunikāciju kompānijām nākamajai valdībai būs jāpieņem lēmums.

Liela “LA” lasītāju daļa jūsu pāriešanā uz “Saskaņu” saskata ne tikai pāriešanu uz citu partiju, kas nav tik reta parādība, bet pat latviešu tautas nodevību.

Jā, arī “Facebook” man to daži pārmetuši. Kas notiek valstī? Ja vairāki simti tūkstoši pametuši šo valsti – vai tā nav nodevība? Tā sistēma, kas ir radīta, spiež cilvēkus aizbraukt, jo viņi nevar šeit uzturēt ģimeni. Viņiem ir jāmūk no “ātrajiem kredītiem”. Uz ielas šauj cilvēkus. Tas ir normāli? Vai tas, ka daži maksātnespējas administratori pa gadu var nopelnīt miljonus, vai tas ir normāli? Vai šādi nav nodota 4. maija Neatkarības deklarācija? Vai tie ideāli nav nodoti, ja 10% ir turīgi, bet 90% nevar galus savilkt?

Paskatīsimies uz citām dalībvalstīm, kas reizē ar mums iestājās Eiropas Savienībā – arī tur, kur nav maksātnespējas maitu liju, tik un tā liela tautas daļa devusies labākas dzīves meklējumos. Ne tāpēc, ka šeit vairs nevar, bet tāpēc, ka tur ir labāk. Vai iestāšanās ES bija kļūda?

Tā nebija kļūda. Neviens te nerunā ne par Padomju Savienības atjaunošanu, ne par padomju varas atjaunošanu – tās visas ir blēņas un pasakas! Bet kur ir Igaunija, un kur esam mēs? Trūcīgo cilvēku skaits citur ir mazāks, bet arī superbagāto un oligarhu ir mazāk.

Esat kļuvis pārliecināts sociāldemokrāts?

Sociāldemokrātu ideja ir tāda, ka cilvēkiem pašiem sev jāspēj nodrošināt iztikas līdzekļus.

“Saskaņai” Rīgā pilnīga vara ir, tikai pateicoties koalīcijai ar An­dri Ameriku, kurš pelna no jūsu pieminētajiem ātrajiem kredītiem, kas, pēc jūsu teiktā, izdzen cilvēkus no valsts. Kā varam noticēt šādiem sociāldemokrātiem?

Tāpēc mainās sejas, mainās programmas, mainās principi. Labi būtu, ja “Saskaņas” idejas cilvēki vērtētu pēc programmas satura. Ja idejas vērtēs pēc “brenda”, tad… tas nostrādās kā lamuvārds. Ja uz transformatora būdas rakstīts vārds no trim burtiem, tas nenozīmē, ka tas tur ir iekšā.

“Es nebūtu kardināli pret sadarbību ar “Saskaņu”.” Saruna ar Ojāru Spārīti

http://www.la.lv/cik-ilgi-zinatnieks-var-palikt-mils

Ilze Kuzmina 14:34, 7. septembris 2018

Sešus gadus vadījis Latvijas Zinātņu akadēmiju (LZA), Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, kurš pirms vairāk nekā 20 gadiem bijis arī kultūras ministrs, iekļauts Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) 13. Saeimas deputātu kandidātu sarakstā. Viņš neoficiāli tiek minēts kā iespējamais ZZS virzītais nākamais Valsts prezidenta amata kandidāts.

Kad stājāties amatā, jūs teicāt, ka LZA jākļūst ietekmīgākai, tās lomai jābūt lielākai. Vai to izdevies sasniegt?

O. Spārītis: Nekādā gadījumā nedrīkstu runāt par neizdošanos. Taču izdošanās atrodas tiešā korelācijā ar zinātnei pieejamo finansējumu, ar Latvijas zinātnes administrāciju un menedžmentu. Zinātnes finansējumā Latvija joprojām atrodas bēdīgajā pēdējā vietā Eiropas Savienībā (ES).

Kad stājāties amatā, tā bija un tā ir joprojām.

Jā, nav izdevies panākt jūtamu zinātnes finansējuma pieaugumu. Iespējams, ka pie vainas budžeta nepietiekamība. Arī starptautisko fondu finansējumu Latvijā sadala bez zinātnieku līdzdalības. To sadala starp šauriem resoriem, kas “pieder” kādai no partijām. Zinātne un tehnoloģiju attīstība nav tik šaura, lai iekļautos vienā resorā, tāpēc šis finansējums ir gājis mums secen, kaut Eiropas fondu finansējums Latvijai ir gana dāsns.

Tikai pēdējos gados tiek vairāk domāts, kā, izmantojot Eiropas finansējumu, veicināt zinātnieku un uzņēmēju sadarbību. Taču Latvijas Inovāciju attīstības aģentūra nav bijusi īpaši sekmīga zinātnes komercializācijā. Lai pilnvērtīgi izmantotu zinātnieku radītos produktus ekonomikas attīstībai, ir vajadzīga arī attīstīta rūpniecība, kas spētu tepat Latvijā šo produktu ražot.

LZA kopīgais nopelns manas prezidentūras laikā – esam panākuši, ka ierēdniecība un politiķi ir pārņēmuši mūsu formulējumus, mūsu domas. Viņi tās ir piesavinājušies (pozitīvā nozīmē) un atkārto tās kā savas. Tas ir rādītājs, ka viņi spēj iedziļināties un saprast zinātnes lomu ekonomikas veicināšanā. Taču jāsper nākamais solis un no sapratnes vārdos jāpāriet uz darbiem.

Nepārprotiet, nav tā, ka zinātnieki brēc tikai pēc naudas! Mūsu vēlme ir arī redzēt valsts attīstību, kurā sazobē ir zinātne, rūpniecība, tehnoloģiju attīstība un ekonomiku veicinošie mehānismi kā labvēlīga nodokļu politika, jaunu uzņēmumu veidošanas veicināšana, atbalsts jaunu produktu prototipu ieviešanai ražošanā. Tas viss palīdzētu uzņēmējiem uzņemt apgriezienus, ražot jaunus, inovatīvus produktus. Mūsdienās ar jaunu produktu komercializāciju nevar kavēties, jo varbūt Ķīnā jau pēc nedēļas ražos tādus pašus. No inženierzinātņu un dabaszinātņu nestās peļņas jābaro humanitārās un sociālās zinātnes, kas veido nācijas apziņu, tās ētisko un kultūrvēsturisko mugurkaulu.

Diemžēl Latvijas nodokļu politikas vai finanšu administrēšanas dēļ, valsts attieksmes pret uzņēmumiem dēļ uzņēmumi spiesti meklēt glābiņu kaimiņu zemē Igaunijā. Mūsu valsts ekonomiskā politika neļauj uzņēmumiem augt, jo viņi tiek apgrūtināti ar aizvien jaunu un jaunu nodokļu nastu. Tad kur šeit ir pamats ekonomiskai izaugsmei, ja politiķi to slāpē?

Par finanšu politiku ir atbildīga ZZS, kuras rindās nu esat.

Taču izglītība un zinātne jau ilgu laiku ir citas partijas pārziņā, tāpat arī Ekonomikas ministrija.

Gribat teikt, ka Ekonomikas ministrija ir atbildīga par nodokļu politiku?

Es nemeklēju vainīgo! Es tikai saku, ka ekonomika ir citas partijas (“Vienotības”. – I. K.) pārziņā. Man šķiet, ka koalīciju veidošanas mehānismā ir kāds trūkums. Katras ministrijas rīcība izskatās ļoti patstāvīga un autonoma. Manuprāt, Ministru kabineta un valsts ekonomiskās politikas līmenī trūkst sinerģiskas sadarbības un stratēģiska plāna ministriju darba rezultātu savstarpējai sazobēšanai.

Tas nav tikai jūsu redzējums: to daudzi saka, ka katra ministrija kopj savu lauciņu un neprot sadarboties.

Es nezinu, ko citi saka. Taču Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) lauciņš, atrodoties “Vienotības” pārziņā, ir ticis vienpusīgi kopts.

Kādā ziņā “vien­pusīgi”?

No vienas partijas un nepakļaujoties kaut kādam kopīgam viedoklim. Savukārt pārējie koalīcijas partneri par šo jomu nav likušies zinis, jo vienas partijas pārstāvji greizsirdīgi viņus savā dārziņā neielaiž un viņu ierēdniecība realizē vienas partijas politiku. Ja rodas problēmas, draud izjaukt koalīciju, ja jūs nepiekritīsiet mūsu politikai. Šī partiju vienvaldība pār ministrijām diemžēl neveicina sistēmisku valsts kopējo ekonomisko attīstības procesu.

Ko darīt? Ja koalīcijā ir trīs partijas, iecelt trīs vienas jomas ministrus, katru no savas partijas, lai strādā koleģiāli?

Nezinu. Es neesmu valsts pārvaldes politikas vai administrācijas speciālists, lai varētu pateikt, kādā veidā panākt vienprātību valsts attīstībai. Valsts biznesa plāns – Nacionālās attīstības plāns – bija poētisks dokuments, kas tika radīts pēc Eiropas Savienības pieprasījuma, lai saņemtu struktūrfondu līdzekļus.

Uz šo plānu gan jo­projām atsaucas, izstrādājot dažādus politikas dokumentus.

Atsaucas, tomēr ir spiesti to koriģēt un taisnoties par to, kāpēc nav izpildīts tas, kas plānā tika sasolīts. Piemēram, nav ieviesta viedās specializācijas stratēģija, nav panākts prognozētais finansējuma kāpums zinātnei un izglītībai.

Valdībā, ko kritizējat, ir arī ZZS. Vēl vairāk – no šīs apvienības nāk premjers. Vai gribat teikt, ka tieši ZZS no visām valdības partijām strādājusi vislabāk, ja esat izlēmis pieslieties tieši šai partijai?

Nevaru teikt, ka tā ir strādājusi vislabāk. ZZS ilgus gadus ir turējusi savās rokās finanšu politiku. Taču nemudiniet mani uz pārmetumiem vienai vai otrai partijai! Pārmetumi nav instruments.

Kad minēju to, ka katra partija greizsirdīgi kopj savu ministriju, tad varbūt tur izpaužas komandas trūkums. Premjers kā komandas vadītājs koalīcijā, kas knapi salāpīta baltiem diegiem, nav spējīgs panākt vienotu, mērķtiecīgu un proaktīvu darbību visiem vienā virzienā. Tāpēc katras ministrijas darbā izpaužas pārāk šauras intereses: savu vēlētāju vai partiju sponsoru intereses, kuras traucē panākt vienu kopējo redzējumu un mērķi.

Tātad premjeram ir svarīgāk noturēt koalīciju, nevis virzīt valsti uz priekšu?

Tieši tā. Saskaņotu rīcību varētu panākt, ja būtu koalīcijas disciplīna, ko neļauj noturēt šī nemitīgā piekāpšanās koalīcijas izjukšanas draudu priekšā.

Kāds ir risinājums?

Demokrātiskām diskusijām jābeidzas ar konkrētiem lēmumiem. Turklāt tiem vajadzētu būt zinātniski pamatotiem. Mūsu valdība pārāk maz izmanto augsti izglītotu cilvēku lietpratību. Arī Saeimā nebūt nedominē ekonomisti, juristi, inženieri, akadēmiķi – cilvēki, kuri valsts ekonomiku spētu definēt kā uzdevumu kopumu un dot savu intelektuālo pienesumu šī uzdevuma risināšanā.

Lietuvas Zinātņu akadēmijai parlaments regulāri pasūta dažādus pētījumus, konkrētus valstiski svarīgus atzinumus, kurus parlaments pēc tam politiski izvērtē. Savukārt mūsu valdība par maz uzticas zinātnes elitei, ekspertiem un augstskolu pārstāvjiem un par maz pasūta viņiem nākotni modelējošos attīstības plānus, kaut esmu pārliecināts, ka Latvijas zinātnieki nav egoistiski pašlabuma meklētāji, bet ir ļoti lieli savas nozares un valsts patrioti. Tikai tā var izskaidrot viņu nemitīgo, izmisīgo klaudzināšanu pie durvīm, kas bieži izrādās aizslēgtas. Ja tās atver, zinātnieki tiek uzklausīti, bet viņu ierosinājumus ignorē. Tas neliecina par valsts vadības vēlēšanos zinātniski motivēti vadīt valsts attīstību.

Kāpēc esat nolēmis iet politikā un esat izvēlējies ZZS?

Es jau to teicu, bet varu pateikt daudz skaidrāk. LZA paspārnē daudzi zinātnieki, akadēmiskās elites pārstāvji bija gatavi un joprojām ir gatavi piedalīties politiskajos procesos. Tāds ir LZA viceprezidents Andrejs Krasņikovs, bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks Andris Šternbergs. Tie ir cilvēki, kas atrodas dialogā ar izpildvaru un politiķiem, taču radusies pārliecība, ka ierēdniecība un politiķi nevēlas šo dialogu, jo zinātnieki pārāk bieži atklāj neprofesionalitāti vai neveiklību vai kādas citas nepilnības valsts dokumentu izstrādē un norāda uz kļūdām. Cik tad ilgi tādā gadījumā vari palikt mīļš? Ar laiku, zinātniekus ieraugot, rodas īgnums. Ja nevaram ietekmēt politiskos procesus, ja klaudzinām pie durvīm, kuras neatver, tad akadēmiķi kopā ar mani vai atsevišķi mēģina ieiet paši politiskajos procesos, līdzīgi kā to dara Vjačeslavs Kaš­čejevs vai Andris Ambainis “Kustībā Par”.

Bet citi jūsu minētie zinātnieki nav deputātu kandidātu sarakstos!

Viņi gribētu tur būt. Vismaz daļa no viņiem ir izteikuši gatavību, bet šim vēlēšanu periodam tas jau bijis par vēlu.

Par ZZS: ja jūs paraudzītos manā biogrāfijā, tad redzētu, ka pirms 25 gadiem esmu jau atradies Zemnieku savienībā. Vienkārši esmu atjaunojis darbību tur, kur esmu visu laiku atradies: pie darītājiem, pie organizācijas, kurā, manuprāt, ir rīcības cilvēki gan reģionos, gan lielākās pilsētās. Kandidēt vēlēšanās pieteicos pats.

Slavējat rīcības cilvēkus, bet rīcība var būt dažāda. ZZS frakcijas rindās ir apsūdzētais Aivars Lembergs, deputāts Askolds Kļaviņš, pret kuru uzsākts kriminālprocess, ir aizdomas, ka ZZS biedri brīdinājuši savējo par uzsākto KNAB izmeklēšanu, ZZS biedri piedalījušies “Rīdzenes” sarunās – Jānis Dūklavs esot cerējis sev izkārtot “ļimončikus”… Vai tas viss neatbaida no šīs partijas?

Droši vien esmu pietiekami konservatīvs, lai nebūtu staigātājs pa dažādām organizācijām. Man svarīgi būt politiskā organizācijā, kurai ir gara vēsture, kura spējusi pastāvēt caur gadiem un attīrīties. Tomēr kā ikvienā ģimenē, gadās pa bastardam. Nepaklausīgais bērns spēj sabojāt prestižu, bet tas nenozīmē, ka tāpēc ģimene vai organizācija ir slikta. Tā ar atjaunotiem spēkiem un racionālu pieeju mēģina darīt labāk, stiprāk, caurredzamāk. Domāju, ka ikvienas partijas uzdevums ir sevi attīstīt un pilnveidot, mēģināt atdzimt. Latvijas vēsturē ir bijušas partijas kā biznesa projekts, kas pastāv vienu Saeimas sasaukumu. Vai tās ir labākas? Manuprāt, perspektīvākas ir partijas ar tradīcijām.

Taču ZZS nebūt nav padzinusi savus nerātnos bērneļus.

Mani priecē lielais jaunās un vidējās paaudzes īpatsvars ZZS rindās. Minējāt Dūklavu un citus cilvēkus viņa vecumā. Šī paaudze tur bija ļoti jūtamā mazākumā. Partija piedzīvo paaudžu maiņu.

Jaunajiem “ļimončikus” nevajadzēs?

Gribu cerēt uz šīs jaunās paaudzes skaidro saprātu un principialitāti. Ir jāveidojas jaunai sabiedrības pārvaldības ētikai. Taču negribu deformācijas uzdot par normu, atsevišķas kļūdas vai kliedzošus skandalozus gadījumus uzskatīt par raksturīgiem tieši šai partijai. Tie ir raksturīgi katrai partijai.

ZZS ik pa laikam tur aizdomās par to, ka tā pēc vēlēšanām varētu veidot koalīciju ar “Saskaņu.”

Māris Kučinskis neko tādu nav teicis. Gluži otrādi – viņš ir apliecinājis pretējo.

Ja tic “Rīdzenes” sarunām, ZZS ar “Saskaņu” paklusām sadarbojušies jau agrāk.

Es gribu izvairīties no “Rīdzenes” sarunām kā programmatiska dokumenta, pēc kura man vai partijai vajadzētu orientēties, tāpēc uz tām nekādus spriedumus nebalstu.

Bet kāda būtu jūsu attieksme pret ZZS sadarbību ar “Saskaņu”?

Esmu ieklausījies “Saskaņas” premjera amata kandidātā Vjačeslavā Dombrovskī un atradis viņa sacītajā ļoti daudz racionālas loģikas. Piemēram, par to, ka “sarkano līniju” vilkšana partiju sadarbībai lielā mērā ir absurda un neloģiska. Jo par visām ievēlētajām partijām ir balsojuši valsts pilsoņi. Nezinu, vai bija ļoti tālredzīgi tālajā 1991. gadā atstumt no līdzdalības Latvijas politikā minoritāšu pārstāvjus, kuri tajā brīdī bija ļoti spēcīgi Latvijas patrioti.

Kā viņus atstūma? Tādā veidā, ka partija, par kuru vairāk balso krievi, netika valdībā? Vienmēr kāds ir opozīcijā, arī tā sauktās latviešu partijas tur ir.

Jums taisnība. Tomēr es skatos uz šo samērā lielo atstumto un aizvainoto cilvēku skaitu. Domāju, ka tas ir palicis neizmantots potenciāls. Latvijas politiskais process ir bijis ļoti konfrontējošs, mēģinot Latvijas iedzīvotājus sadalīt latviešos un pārējos. Tā ir bijusi sociālpolitiska kļūda, kura nav veicinājusi sabiedrības saliedētību.

Ja runājam par pilsoņiem, tad jāteic, ka visiem bijušas vienādas tiesības.

Gan jā, gan nē. No manām atbildēm nekādā veidā nevar izveidot mīlestības apliecinājumu “Saskaņai”, taču es nebūtu kardināli pret sadarbību, bet skatītos reālpolitiski. Saeimas komisijās esmu sastapies ar “Saskaņas” deputātiem un redzējis viņos ļoti daudz loģikas un saprātīgus ieteikumus un risinājumus, kā arī saņēmis atbalstu zinātnieku centieniem panākt lielāku finansējumu un ieinteresētību, kā arī to, lai 2019. gads tiešām tiktu pasludināts par zinātnes gadu.

Vēlēšanu rezultāts var būt tāds, ka ne jau ZZS domās, ar ko sadarboties, bet “Saskaņa” lems, ar ko dalīties varā. Mani ļoti bažīgu rada tā dēvēto latvisko partiju saskaldītība. Tas neliecina par vienprātību, mērķ­tiecību un valstisku domāšanu. Ja ir ducis partiju, tad katrai no tām ir sava individuālā interese un jājautā, kur paliek valsts intereses.

“Saskaņas” politiķi balsojuši pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

Domāju, ka arī šajā partijā notiek paaudžu maiņa.

Dzirdēts, ka jūs būsiet arī ZZS Valsts prezidenta amata kandidāts. Pašu izvirzītajam Vējonim ZZS otru termiņu dot negribot…

Mīļā meitene! Ļaujiet man jums pateikt vienu lietu: jebkuras šādas sarunas ir amorālas pret esošo prezidentu, jo viņš ir savā amatā, pilnā rīcībspējā un ar labu starptautisko prestižu apveltīts. Valsts prezidenta darbība vēl nav tuvu beigām un nekādā veidā netiek apdraudēta. Tāpēc runas par iespējamu kādu citu kandidātu iesaistīšanu politiskajās spēlēs uzskatāmas par amorālām intrigām. Es nekur neesmu apliecinājis gatavību kandidēt, un neviens man arī nav izteicis attiecīgu piedāvājumu.

Bet vai tad nav iespējams vērtēt esošā prezidenta darbību un spriest par to, vai nevajadzētu citu? Vai nebūtu pareizi, ja partijas jau pirms Saeimas vēlēšanām nosauktu savu prezidenta amata kandidātu?

Dariet to! Tas nebūs mans pienākums! Vai esošais prezidents saglabās savu amatu, par to lems parlaments. Diskusijās par to neesmu iesaistīts un neesmu arī ļāvis nevienam šajā kontekstā operēt ar manu vārdu. Ir reglaments, nolikumi, dokumenti, kas paredz termiņus, kādos izvirzāmi Valsts prezidenta amata kandidāti.

Tā ir birokrātija, bet zināms, ka aizkulišu sarunas sākas agrāk.

Neturpināsim šobrīd šīs aizkulišu sarunas!

Ko gribēsiet darīt kā Saeimas deputāts?

Vēlos strādāt Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Tā kā LZA man izveidojušies ļoti plaši un noderīgi starptautiskie sakari, tos varētu izmantot arī parlamentārā līmenī, lai veicinātu starpvalstu ekonomisko, izglītības un zinātnes sadarbību.

Saeimā jau līdz šim bijis ļoti daudz parlamentārās sadarbības grupu ar citām valstīm.

To es nezinu. Latvijas zinātne ir par lielu Latvijas ekonomiskajai un industriālajai telpai, tā nespēj to akumulēt. Tāpēc Latvijas zinātnei jālaužas uz āru un to var mērķtiecīgi darīt arī ar parlamentārām metodēm. Kā Saeimas deputāts varu darīt vairāk nekā LZA prezidents, jo nāks klāt parlamentārais prestižs. Varēšu iesliedēt trajektoriju tālākai augstskolu un zinātnisko institūciju sadarbībai.

Līdz šim jums arī pārmests – kā LZA prezidents sadarbības partnerus vairāk meklējāt Austrumos.

Tās ir pilnīgas muļķības un tumsonība! Jā, es biju Krievijas Zinātņu akadēmijā, bet Latvijā izskanējušie pārmetumi bija politiski iekrāsoti. Man izteica pārmetumus, nezinot, kādas bija sarunas un par ko. Toreiz Latvijas Universitātes (LU) rektora vārdā aizvedu uz Krievijas Zinātņu akadēmiju un Kurčatova institūtu LU kodolfiziķu pazemīgu lūgumu pēc starptautiskas palīdzības, pēc iespējas institūtā veikt reakcijas un iegūt kodolaktīvus materiālus, kas Latvijai nepieciešami pētījumiem, bet ko te nav iespējams veikt. Vai šādu manu darbību var saukt par kaitniecisku? Drīzāk jājautā, kuri bija tie politiskie spēki, kuri likvidēja Salaspils kodolreaktoru, kas joprojām lieliski varēja kalpot Latvijas zinātnei un kas neapdraudēja mūsu drošību. Politiskās tuvredzības dēļ Latvijā iznīcināta zinātniskā infrastruktūra un tāpēc jāizsaka pazemīgi lūgumi citām valstīm. Ir jāatrod veids, kā sadarboties un vienlaikus nepadarīt zinātni par propagandas vai ideoloģijas kalponi. Vai tas ir iespējams konfrontācijas ap­stākļos? Nezinu. Valsts drošības institūcijām jāseko līdzi, vai zinātniskie kontakti nepārvēršas bīstamos sakaros.

Kurš varētu būt jūsu pēctecis LZA vadībā?

Ja mani ievēlēs Saeimā, nepazudīšu no zemes virsas. Ir iespējams savienot LZA prezidenta un Saeimas deputāta amatus.

Vai tad LZA nebūtu jābūt apolitiskai?

Normatīvie akti neko tādu neparedz un akadēmiķu vidū ir cilvēki ar dažādu partijisko piederību. LZA ir pakļauta premjerministram, kas gan uzreiz nenozīmē politisko iekrāsojumu. IZM, kurai uzdots gādāt par zinātnes finansējumu, gan varētu gribēt redzēt politiski paklausīgu LZA, tādu, kas nelec acīs un nerunā pretī. Taču tādai LZA nav jābūt, tai nav jākalpo kādam politiskajam spēkam.

Bet ja IZM vadītu ZZS, tad, ņemot vērā jūsu partijas piederību, LZA varētu uzskatīt par ZZS kalponi?

Beidziet! Piederība kādam politiskam spēkam neuzliek zīmogu. Politiskai piederībai nevajadzētu būt šķērslim neitrālai LZA vadībai, jo zinātniskā patiesība ir viena. Valdības lēmumus kā LZA prezidents esmu kritizējis līdz šim un darīšu, ja vajadzēs, to arī turpmāk. Turklāt mans termiņš LZA prezidenta amatā tā kā tā beigsies 2019. gada vidū.