Nebruģēsim ceļu pašlabuma meklētājiem! - Pabrikam un Kūtrim

http://www.eliesma.lv/nebrugesim-celu-paslabuma-mekletajiem

15. Jūnijs 2018,Andrejs Lucāns , Burtniekos
 °

Uzrakstīt šo aicinājumu izprovocēja divas valstī pazīstamas personas — Artis Pabriks un Gunārs Kūtris. Paldies viņiem! A. Pabriks man ir paraugs frizūrai, bet G. Kūtris uzjundī atmiņā satīriķi Raikinu: kad viņam uzjautāja par kāda enerģiska cilvēka sociālo stāvokli, atbilde bija izsmeļoša: «Jemu prinadļežaļi toļko usiki» (no kr. val. — Viņam piederēja tikai ūsiņas). Patlaban viņi abi pamet, pieņemu, viņuprāt grimstošos kuģus — «Vienotību» un «No sirds Latvijai». Kā saka — politiskā oža. Pret to varētu arī nebūt iebildumi — zudusi ticība partijas spējai realizēt pieteiktos mērķus, kas bija tik lieli un cēli! Patiesībā manu interesi izraisa partijas, kuras stiprināt viņi dodas un kuras, domāju, cer ar pienācējiem celt savus reitingus.

Izteikšu savas  domas. Kas ir A. Pabriks? Savulaik būdams ārlietu ministrs, sakarā ar pieņemto «Rezolūciju par Latvijas okupāciju» un no tās izrietošo dekolonizāciju, viņš skaidroja: «Jā, Ženēvas konvencija to nosaka... Tomēr, manuprāt, mēs nevaram pieprasīt šai iedzīvotāju daļai izbraukt no Latvijas. Ženēvas konvencija varētu noderēt, lai to starptautiski izmantotu kā argumentu Latvijas pozīciju stiprināšanai. Un tad uzsvērt: mēs šajā jautājumā piekāpjamies, taču tā ir mūsu brīva vēlme un griba, nevis tāpēc, ka kāds to drīkstētu uzspiest» («Liesma», 21.09.2004.). Gļēvās nostājas sekas — referendums par otru valsts valodu. Kas ir G. Kūtris? Viņa vadītā Satversmes tiesa akceptēja uz nepatiesībām pamatotu un ar ST sprieduma nepārsūdzamības statusu nodrošinātu latviešu tautas un Latvijas valsts nodevības aktu, kas mērāms ar 1293,6 km² Abrenes un tai pieguļošo sešu pagastu Latvijas zemes nelikumīgu un tautas neakceptētu uzdāvināšanu Krievijai (Saeima, 8.02.2007.). Saeimas deputātu politiskās migrācijas procesus vēroju no skata punkta — pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu. Aicinu savus laikabiedrus septiņreiz padomāt, pirms izšķirties par labu partijām «Attīstībai/Par» (mentors Artis Pabriks) un «ZZS» (mentors Gunārs Kūtris). Atbalstīsim domās un darbos Valda Krastiņa priekšlikumu: «Saeimas vēlēšanās rudenī jāievēl jauna, mazāk šmucīga politiskā elite.»

Liepnieks apgalvo, ka čekisti, ignorējot Latvijas likumus, turpina sargāt ziņas par saviem aģentiem

http://nra.lv/latvija/231263-liepnieks-apgalvo-ka-cekisti-ignorejot-latvijas-likumus-turpina-sargat-zinas-par-saviem-agentiem.htm

Portāls nra.lv, 11.decembris 2017, 14:01

Politehnologs Jurģis Liepnieks dalījies ar, viņaprāt, vairākiem iemesliem, kuru dēļ tā saucamos ''čekas maisus'' tomēr būtu jāatver.

''Vispirms jau pašsaprotamais, ka aģenta un viņa kuratora attiecības nebūt ne obligāti automātiski izbeidzas, beidzoties okupācijai. Bieži aģenti ar saviem Valsts drošības komitejas kuratoriem ir regulāri tikušies daudzu gadu garumā. Kuratoru rīcībā ir visa informācija, tajā skaitā par visintīmākajiem viņu dzīves aspektiem. Šādas attiecības veido pietiekami ciešas saites,'' portālā Puaro raksta Liepnieks.
''Valsts drošības komitejas virsnieki, kuratori, kas strādāja ar aģentiem, liela daļa tepat starp mums vien dzīvo, gluži tāpat, kā viņu kādreiz savervētie aģenti. Kādas šobrīd ir viņu attiecības, politiskie uzskati, ekonomiskās un citas intereses, sabiedrība nezina un nezinās, kamēr nav notikusi maisu publiskošana,'' norāda eksperts. ''Kamēr aģentu vārdi ir slepeni, viņu bijušie kuratori viņus var viegli šantažēt un izmantot savās interesēs arī šobrīd. Viņus var šantažēt arī tie Krievijas dienesti, kuru rīcībā tāpat ir informācija par viņu darbību padomju gados.''

''Šī paša iemesla dēļ viņi nav nekā pilnvērtīgi izmantojami neatkarīgās Latvijas specdienestu interesēs, jo tas atvērtu Latvijas specdienestus ievainojamībai, ka šie aģenti ticami var kļūt par dubultaģentiem, kas saviem KGB saimniekiem ziņotu, par ko interesējas un kā strādā jaunie Latvijas specdienesti,'' skaudro realitāti atzīmē Liepnieks. ''Iemesls, kāpēc čekas maisi jāatver, ir arī tas, ka daudzi no tajos esošajiem, iespējams, nemaz nav jāšantažē, bet kuri, īpaši ņemot vērā savu pagātnes darbību, nekad nav atbalstījuši Latvijas neatkarību un nevēlas šīs neatkarības nostiprināšanos arī šobrīd.''

Liepnieks norāda, ka kolaborācija nav ''kaut kas, ko vajadzētu paslaucīt zem skapja kā kaut ko, kam mēs vienkārši nevēlamies pievērst uzmanību'': ''Kolaborācija ir kauna traips mums visiem. Tā ir nācijas vājuma mērvienība un ja mēs vēlamiem stiprāku nāciju - nāciju, kas nākotnē spēj pārliecinoši stāties pretī ienaidniekam - tad mums ir kaut kas jādara, lai iznīdētu sevī šo vājumu. Mums ir ļoti aktīvi jāvēršas pret šo vājumu, verdziskumu, gļēvumu, nodevīgumu un nelietību.''
Viņš par iemeslu min arī vienkārši vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu: ''Proti, tiem, kas ir cietuši, izsūtīti, sēdējuši cietumā, bet vēl daudz biežāk tiem, kuru dzīves un karjeras padomju laikos tika vienkārši salauztas kādas draugu lokā izstāstītas politiskas anekdotes, 18. novembrī iedegtas svecītes vai ''Doktora Živago'' lasīšanas dēļ. Šie cilvēki un viņu bērni ir pelnījuši vismaz uzzināt, kuri bija tie, kas rakstīja par viņiem ziņojumus un kuru dēļ skolu beidzot jaunietis, piemēram, nevarēja iestāties augstskolā tikai tāpēc, ka kaimiņš bija uzrakstījis ziņojumu par viņa vecākiem. Tāpat taisnīgumu ir pelnījuši tie klusie varoņi, kuri cieta no tā vien, ka atteicās sadarboties. Taisnīgums ir vērtība pati par sevi, vienmēr ir pareizi uz to tiekties.''

Liepnieks norāda, ka ''čeka'' joprojām darbojas un neticami aktīvi rūpējas, lai tās ziņotāju identitātes nekad netaptu zināmas: ''Viņi to dara visu acu priekšā, netraucēti ignorējot Latvijas parlamenta pieņemtos likumus, jo viņiem pieejamie resursi visos Latvijas sabiedrības slāņos, ieskaitot medijus un politisko vidi, ir milzīgi. Viņi dara to, ko var atļauties un grūti viņiem kaut ko pārmest. Tas ir viņu darbs un uzdevums - sargāt ziņas par saviem aģentiem. Bijušajiem, esošajiem un topošajiem.''

Politehnologs arī norāda, ka nav pareizi, ka cilvēks baidās no tā, ka kāda viņa tuvinieka vārds arī atrodams šajos maisos: ''Stipra tauta, stipras ģimenes, dzimtas nav iespējamas bez spējas skatīties droši savā pagātnē, sadzīvot ar visu labo un visu slikto tajā un gūt spēku no visa, kas ar šo dzimtu noticis, nevis otrādāk. Un nekas slikts nenotiks, tāpat kā nenotika Norvēģijā vai Francijā, kad bija jātiek galā ar fašistu kolaboracionistiem, vai Lietuvā, Čehijā un citur, kur tika publicēti čekas maisi. Lai varētu cīnieties ar vājumu, tas vispirms ir jāatzīst. Nācija tikai iegūst no šī procesa - tā paskatās uz sevi un, cerams, nolemj - nekad vairs.''

PBLA un čekistu / KP (Latvijas ceļš) vienošanās 1993

http://www.irlv.lv/blogi/politika/si-diena-latvijas-vesture

Šis notikums bijušajiem disidentiem un LNNK dibinātājiem nerādījās pat ļaunākajos paredzējumos. Šī diena noteica: Latvijā nekad nebūs kolaborantu lustrācijas, VDK maisu atvēršanas, deokupācijas, dekolonizācijas, deboļševizācijas, nacionālas un starpnacionālas saskaņas. Turpmāk būs tikai matemātika.

993.g. 13.februārī slepenā konsultatīvā apspriedē viesnīcā “Jūrmala” tika panākta vienošanās par priekšvēlēšanu bloka - savienības “Latvijas ceļš” (LC) izveidošanu [1]. Tika panākta vienošanās starp komunistiem – „kažokapmetējiem” un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) vadību. Kā atceras Māris Gailis: „Aktīvs bija Egils Levits, kurš faktiski arī bija saite starp šejieniešiem un trimdiniekiem. Meierovics pat izteicās, ka, ja piedalīsies Egils, tad viņš arī ies.” [2].
Joprojām tiek uzturēts mīts, ka komunisti „veco vīru”, PBLA priekšsēdi Gunāru Meierovicu „ievilka savos tīklos” un „aptina ap pirkstu”, piesolot Valsts prezidenta amatu. Šo mītu apgāž ASV Gaisa spēku virsnieks, tā laika PBLA valdes loceklis, 5. Saeimā no LC saraksta ievēlētais Andris Kadeģis: „Gorbunovs ir 10 Saeimas vietu vērts, un šoreiz šī matemātika nosaka rīcību” [3]. Pieņemu, nevis PBLA vadība izmantoja savus sakarus, lai ietekmētu savu mītnes zemju valdības Latvijas interesēs, bet otrādi – ASV, caur latviešu trimdiniekiem, realizēja savu militāri stratēģisko tā brīža vajadzību – piemēram, par katru cenu panākt pēc iespējas ātrāku Skrundas lokatora aizvēršanu. Jāpiezīmē, Gunāra Meierovica publiski pieejamā biogrāfijā pamatā atspoguļota viņa sabiedriskā darbība, bet par profesionālo darbību ziņas ir skopas, piemēram, ALA Latviešu institūta izdotajā Latvju Enciklopēdijā lasāms: „Kopš 1951 bija ASV Aizsardzības M pētn. darbā un nod. vadītājs.”
5. Saeimas vēlēšanās 1993.g. jūnijā LC pārliecinoši uzvarēja un ieguva 36 vietas Saeimā. Anatolijs Gorbunovs tika ievēlēts par 5. Saeimas priekšsēdētāju, bet Valda Birkava veidotajā Ministru kabinetā par ministriem kļuva četri PBLA pārstāvji. Šīs valdības laikā, kuras Tieslietu ministrs bija PBLA konsultants un Kluba 21 biedrs Egils Levits, tika pieņemti galvenie valsts pamatlikumi, kuri noteica Latvijas turpmāko likteni, kā arī noslēgti līgumi ar Krieviju, tai skaitā, par militāro pensionāru mūžīgu palikšanu Latvijā ar visām ģimenēm un sociālo garantiju piešķiršanu tiem.
Šī lappuse Latvijas vēsturē, man šķiet, kā krāšņa Krievijas un ASV ietekmes aģentu spēle vienā komandā ar rezultātu 1:0, ilgtermiņā atstājot Latviju zaudētājos. Spēles gaitu apraksta zviedru diplomāts Lars Peters Fredēns: „Galotņu sanāksmē Maskavā 1994. gada 13.- 15. janvārī ASV prezidents bija vedis sarunas Latvijas vārdā. ... Kā Baltais nams un Valsts departaments iegalvoja mums Stokholmā un noteikti arī Latvijas pusei Rīgā, Klintona vienošanās ar Jeļcinu patiesībā esot bijusi presidential commitment (prezidentu saistības). ... Valsts sekretārs Kristofers 15. janvārī, pēc galotņu tikšanās noslēguma, tieši no Air Force One lidmašīnas zvanījis savam kolēģim [Latvijas ārlietu ministram Georgam] Andrejevam, Kristofers pavēstījis, ka Jeļcins piekritis formulai 4+18*, taču ar nosacījumu, ka ASV apsolās Krievijai palīdzēt jautājumā par krievvalodīgo iedzīvotāju cilvēktiesībām un tautību tiesībām Latvijā.” [4].
Kā redzam, Krievijas un ASV prezidentu saistības joprojām ir spēkā - joprojām finansējam mācības skolās krievu valodā un uzturam Latvijā atstātos PSRS militāros pensionārus.


[1] Blūzma V. Politisko partiju veidošanās Latvijā pirmsākumi.- 374.lpp.
[2] Gailis. M. Varas tehnoloģija. – 77.lpp.
[3] Kadeģis. A. Izrakteņi. – 264. lpp.
[4] Fredēns L. P. Atgriešanās. – 228. un 232. lpp
* Skrundas lokatora darbība vēl 4 gadus un tā demontāža pēc tam 18 mēnešu laikā.
Paraksts fotogrāfijai-  Foto: Uldis Briedis. No kreisās bijušais LKP Ideoloģiskais sekretārs, Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, PBLA priekšsēdis (1982. -1988.), līdz 1993. zinātnieks ASV Flotes medicīnas pētniecības institūtā, Birkava valdības Ārējās tirdzniecības un Eiropas kopienas lietu valsts ministrs Olģerts Pavlovskis, ASV Aizsardzības ministrijas darbinieks, PBLA priekšsēdis, Birkava valdības Baltijas valstu un Ziemeļvalstu lietu valsts ministrs Gunārs Meierovics, bijušais ASV Jūras desantnieku korpusa kapteinis, Amerikas latviešu apvienības priekšsēdis (1988. – 1992.), Birkava valdības Aizsardzības ministrs Valdis Pavlovskis.

V.Vīķe-Freiberga pret izglītības latviskošanu: “Vardarbība”, “ņirgāšanās” – ko vēl izdomās…

http://www.la.lv/vardarbiba-nirgasanas-ko-vel-izdomas/

Māris Antonevičs

4. janvāris, 2018

Pašā gada nogalē, kad medijos dominēja dažādi apskati, nominācijas un vērtējumi, viens pēc otra pēkšņi izlīda divi politiski dzelkšņi. Tie varētu pat šķist īpaši saskaņoti savā starpā, ja vien nebūtu zināms, ka abas personas savā starpā nesazinās, jo runā dažādās valodās. Taču sakāmais abām bija līdzīgs un par vienu tēmu – iecerēto nākamo soli izglītības sistēmas latviskošanā (pāreja uz mācībām valsts valodā visās valsts un pašvaldību finansētajās skolās un valsts valodas īpatsvara palielināšana pamatskolās).
Vispirms Krievijas vēstnieks Jevgeņijs Lukjanovs gada nogales preses konferencē paziņoja, ka “katram cilvēkam ir tiesības iegūt izglītību savā dzimtajā valodā, bet, ja cilvēkam cenšas liegt šādas iespējas, tā ir vardarbīga asimilācija”. Te būtu vietā rubrika – “viņš mūs nepārsteidza”. Varējām pārliecināties, ka jaunais Krievijas vēstnieks turpina sava priekšgājēja uzņemto kursu, kas, protams, nav tapis Antonijas ielas namā Rīgā, bet nepilnus 1000 kilometrus uz austrumiem. Spriežot pēc pasākuma atreferējuma, tālāk gan J. Lukjanovs bija izpaudies diezgan miglaini, runājot kaut kādās metaforās par vilku audzināšanu, pieminējis Maugli, Romas dibinātājus Romulu un Remu un vēl daudz ko citu. Kā nu ne, jo, pārāk tieši tēmējot, var iešaut pats sev kājā – izsakot pārmetumus citiem, Krievijas sūtnim nevajadzētu aizmirst, ka paša pārstāvētajā valstī šis jautājums ir daudz sāpīgāks. Ar armēņu, tadžiku, uzbeku un citu ievērojamo etnisko grupu neatņemamajām “tiesībām iegūt mācības dzimtajā valodā” Maskavā ir kā ir, nemaz nerunājot par augošo ķīniešu kopienu Tālajos Austrumos. Tā ka labāk jau rūpēties pašiem par savu integrācijas politiku, nevis mācīt citus.
Taču otrs paziņojums pārsteidz daudz vairāk. Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga par iecerēto izglītības reformu interneta portālā “rus.delfi.lv” (ar vēlāk sekojošiem tulkojumiem arī “Delfu” latviešu versijā): “Dzimtā valoda ir emocionāla lieta. Un, ja par to ņirgājas, tas nav pieņemami. Katram sava dzimtā valoda ir svarīga.” Pozīcija pret reformu it kā labi atbilst V. Vīķes-Freibergas prezidentūras laika novilcinošajai, neizlēmīgajai integrācijas politikai. Protams, ne jau prezidente vienpersoniski to veidoja, taču savu roku pielika diezgan redzami, ja atceramies kaut vai Valsts valodas likuma atgriešanu Saeimai otrreizējai caurlūkošanai 1999. gadā, pēc kā tas tika mīkstināts. Tāpat viņa uzstāja uz to, ka no likumiem būtu jāsvītro prasība deputātu kandidātiem labi prast valsts valodu. Tolaik tās tika pasniegtas kā starptautisko organizāciju rekomendācijas un Latvijas “mājasdarbs” pirms iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā. Vieglāk, protams, bija klusējot pieņemt šos ieteikumus, nevis pārliecināt ārzemju partnerus, bet tāda tolaik bija politiskās elites izvēle. Pamatojums – nostiprināt Latviju starptautiski, no ārpuses, pirms ķerties klāt iekštelpas sakārtošanai.
Taču tagad? Kas tas vispār par argumentu – “ņirgāšanās par dzimto valodu”… Mēģinājums 27 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas sākt veidot vienotu izglītības sistēmu – “ņirgāšanās”? Krievijas impērijas laikā skolās 19. gadsimta beigās bija kauna plāksnes skolēniem “Govoril po latišski” (“Runāja latviski”) – lūk, tā bija ņirgāšanās. Protams, katra reforma nozīmē pārmaiņas, un ar tām kāds vienmēr būs neapmierināts. Šajā gadījumā ir gan iekšējie, gan ārējie faktori, bet ir arī zemūdens akmeņi, kas izpled šādās intervijās.
Dīvains ir arī piemērs, kuru V. Vīķe-Freiberga šajā sakarā atgādina no savas trimdas bērnības: “Manā skolā, vidusskolā, bija arābu meitenes, gan maz – viņas ilgi neizturēja, bet bija ebreju meitenes, spāņu meitenes, itāļu meitenes, franču meitenes, krievu meitene man bija draudzene. (..) Mūs vienoja tas, ka bijām franču skolā, franču izglītības sistēmā, protams, tā bija vienīgā valoda. Mēs mācījāmies angļu valodu kā svešvalodu un arābu valodu kā svešvalodu.” Tātad bijusī prezidente pati kā piemēru min izglītības sistēmu, kurā visi mācās vienā – valsts valodā, tajā pašā laikā kritizē politisku lēmumu, kas šādu sistēmu Latvijā cenšas izveidot, jo, viņasprāt, tas esot saistīts ar vēlēšanām.
Garajā intervijā vienā no lielākajiem Latvijas krievu valodas medijiem V. Vīķe-Freiberga runā par daudz ko, bet nevienu brīdi neizmanto iespēju mudināt Latvijā dzīvojošos krievus vairāk runāt latviski, aicināt mācīt to bērniem un paskaidrot, kāpēc latviešiem tas ir svarīgi. Un tas ir bēdīgākais.

Dzejnieks Rokpelnis atzīstas, ka bijis čekas aģents

https://irir.lv/2017/12/27/dzejnieks-rokpelnis-atzistas-ka-bijis-cekas-agents
27. decembris , 2017 9.25

Pazīstamais dzejnieks Jānis Rokpelnis (1945) intervijā laikrakstam Neatkarīgā trešdien atzīstas, ka bijis Valsts drošības komitejas (VDK) savervēts aģents ar segvārdu Miķelis.

Intervijā avīzei dzejnieks stāsta, ka pagājušā gadsimta 70. gados dažas reizes par kādiem pārkāpumiem pret padomju varu ticis izsaukts uz tā saucamo Stūra māju, jo “kāds bija par mani uzrakstījis denunciāciju”. Trakākā bijusi otrā reize VDK, kad Rokpelnis uz dienestu izsaukts pēc pamatīgas uzdzīves padomju gados populārajā bārā viesnīcā Rīga, tautā sauktā par Skapi. Rokpelnis stāsta, ka toreiz bijis krietni piedzēries un bāra apmeklētājus rāvis laukā no krēsliem un kliedzis: «Tu esi komunists?! Tad tevi jānošauj!» VDK viņam taujāts, kāpēc gribējis šaut nost komunistus.

Rokpelnis tagad stāsta, ka, viņaprāt, padomju varas gados šādas bohēmiskas dzīves dēļ netika apcietināts tikai tāpēc, ka viņa tēvs Fricis Rokpelnis, arī rakstnieks, ieņēma gana augstus amatus padomju varas sistēmā un bija Latvijas PSR himnas līdzautors.
Jāņa Rokpeļņa, pēc paša vārdiem, “krišana” sākās 1985. gadā, kad toreizējais kompartijas centrālkomitejas sekretārs Anatolijs Gorbunovs no amata gribēja atcelt populārā laikraksta Literatūra un Māksla redaktoru Jāni Škaparu, bet daudzi viņu aizstāvēja. Toreiz Rokpelnim VDK virsnieks Juris Miļevskis, kurš bija radošo un preses darbinieku kurators un kura darbistaba atradās Preses nama 18. stāvā, “lūdza dažiem uzrakstīt savu viedokli par to, kāpēc tā tiek aizstāvēts Škapars”. Miļevskis Rokpelnim šķitis normāls cilvēks, “salīdzinot ar tiem visiem dzelzsbetona purniem, kas mani čekā pratināja tās divas reizes”.
Miļevskis Rokpelni uzaicinājis savā darba kabinetā Preses namā un izteicis priekšlikumu kļūt par viņa palīgu. Rokpelnis atbildējis, ka kādreiz varētu kaut ko pastāstīt, “bet oficiāli gan ne”. Rokpelnis atceras, ka Miļevskis tomēr gribējis oficiālu ziņojumu. Tolaik Rokpelnis vēl nav bijis kristietis, tagad viņš neslēgtu tādu “līgumu ar ļaunumu”.
Kartītē, kuru Rokpelnim iedevis Miļevskis, bija rakstīts, ka “es apsolos neizpaust metodes, ar kādām strādā VDK. Pilnīgi neitrāli, nevis ka es apsolos kaut ko tur ziņot. Apakšā – paraksts”. Toreiz Rokpelnis nodomājis: “kāpēc gan lai es neizpētītu metodes, ar kādām strādā VDK? Tas taču ir interesanti! Laikam tas mani arī paķēra – redzēt organizāciju no iekšpuses. Pēc tam es to varētu atmaskojoši aprakstīt”. Kad vēlāk Rokpeļņa draugs un dzejnieks Uldis Bērziņš viņam jautājis, vai kaut ko uzzinājis par čekas struktūru, viņš sapratis, ka neko nav uzzinājis. “Es parakstīju Miļevska iedoto kartīti, izgāju ārā no kabineta, un tajā pašā mirklī sapratu, ka esmu sagrāvis savu dzīvi. Čekas rokās bija visi līdzekļi, lai mani iznīcinātu,” intervijā saka dzejnieks.
Ar VDK virsnieku Miļevski Rokpelnis ticies konspiratīvajā dzīvoklī. Miļevski interesējuši Rokpeļņa kolēģu literātu nodomi. Tagad dzejnieks teic, ka nav nevienu nodevis un izstrādājis kādu nelietību vai provokāciju. Viņa sadarbība bijusi analītikā – “palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas”.
Vienīgais gadījums, kad viņu VDK mēģināja izmantot, bijis ar igauņu novelistu Arvo Valtonu, kuram vietējie čekisti nav tikuši klāt. Taču Rokpelnis no šā uzdevuma atteicies.
Uz jautājumu, vai Rokpelnis zinājis citu aģentu vārdus, viņš atbild, ka ne, taču “man bija nojauta par dažiem cilvēkiem”.
Pēc diviem gadiem Miļevskis aizgājis no darba VDK un kopš tā laika ne ar vienu citu čekistu Rokpelniem tādu kontaktu neesot bijis.
Jautāts, kā domā, ko un kāpēc VDK vervēja, Rokpelnis atbildējis, ka vervēja tos, kurus kaut kādā veidā varēja izmantot viņu vājību dēļ, piemēram, homoseksuālus cilvēkus. Par Rokpeļņa sadarbību ar čeku astoņdesmitajos gados neesot zinājis neviens, pat ne viņa ģimene. “Man bija sieva, ģimene, neviens nezināja. Dažreiz bija vērojami ļoti dīvaini motīvi, kādēļ cilvēki kļuva par stukačiem. Jā, mēs runājam par stukačiem, mēs nerunājam skaistos eifēmismos. Man nepatīk sevi tā saukt, bet es biju stukačs.”
Rokpelnis ir Latvijā pazīstams literāts, 2016. gadā saņēma Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā.
Iepriekš par sadarbību ar VDK 2016. gadā atzinās bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. Pilnu interviju ar Lāci lasiet šeit.
Lācis bija otrā publiski pazīstamā persona, kas sadarbības faktu ir atklāti atzinusi. Pirmais to 1994. gadā izdarīja ārsts un politiķis Georgs Andrejevs.

Open letter to USA ambassador to Latvia – Mark Pekala

http://www.baltictimes.com/news/articles/32258/

  I was disappointed that you chose not to meet with me when I was in Latvia recently, even though I mentioned to you that I have been going to Latvia for 25 years and you just arrived there. Even if you did not like what I wrote in the New York Times 15 Sept. issue, working for such an inept and mistake prone organization as the US State department, you should value some outside input.
  After all, You turned a one month war in Afghanistan into a 10 year war.
  We now face a major problem in Iran, Once there was a very simple, easy solution to Iran’s nuclear program, and the solution was called Saddam Hussein, and You killed him. Congratulations.
  Besides being inept, You are also immoral and dishonest and keep pushing "old lies", the biggest of which is that Russians in Latvia are a minority, which they are not. Before Latvia was occupied by Russia, there was a small Russian minority of 5 %, which was only the third largest minority in Latvia. Only a few of today’s Russians can trace themselves back to these, the rest are in Latvia illegally and are colonists and occupiers and entered Latvia after it was occupied which is illegal by all international treaties.
   Also most of the Russians in Latvia are children, grandchildren and other family members and relatives of militarists and secret policemen, i.e. the occupation apparatus. This means that from birth all of them have been thought by their parents to dislike the Latvians, that Latvia is part of Russia, that Latvia’s independence in 1918 was a mistake and an accident.
  When a country is occupied and then becomes free, the occupiers must leave, because they will not be happy living together as equals with people over whom they once had life or death powers, but don’t have them anymore. Ask any psychologist how impossible that situation is.
  The US State department did not ask this, and only keeps pushing the "big lie" of a Russian minority and integration.
  That is why the previous US ambassador to Latvia, Judy Garber had mainly Russian friends in Latvia. Her best contact was the Russian ambassador to Latvia, and therefore US really had two ambassadors to Russia, one in Moscow and one in Riga, and none to the Latvians. Garber visited the homes of Russian politicians and introduced Russian as the second language at the US embassy. And you Mr. Ambassador are following in her footsteps.
  But there is also good news. At a recent conference in Vladivostok, Vladimir Putin bragged to your boss Hillary Clinton that he would now develop Russia’s Asian part (3/4 of Russia). But with what? With Vietnamese, Korean, Chinese workers alone it won’t work, there also have to be substantial number of Russians, or you might as well give Siberia to China now and not waste time. In Estonia, Latvia, Lithuania, Konigsberg, there are almost 3 million Russians, nearly all in some way descended from the militarists and secret policemen. These people are ruined and can live peacefully and happily only in Russia, especially the kind of Russia Putin is building. The solution is simple, these Russians cannot remain and live happily in the previously occupied countries, but can and are needed in Russia.
  Therefore US should appoint a new ambassador to Latvia with main task of working with Russia/Putin and the Latvian government to remove these Russians from Latvia and send them where they are needed in Russian Asia.
Aivars Slucis

Raksta saīsinātā versija latviski:
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/103592/arsts-slucis-aicina-asv-vestnieku-panakt-lai-latvijas-krievi-parceltos-uz-aziju

Ārsts Slucis aicina ASV vēstnieku panākt, lai Latvijas krievi pārceltos uz Āziju

  Ar radikāliem paziņojumiem slavenais ASV mītošais trimdas latvietis, ārsts Aivars Slucis nācis klajā ar jaunu vēstījumu, ASV vēstnieku Latvijā Marku Pekalu apvainojot kā Krievijas aģentu. Tādēļ te vajadzīgs jauns ASV vēstnieks, kas atbalstītu Latvijas krievu aizceļošanu uz Āziju

ASV vēstnieks Latvijā Marks Pekala (attēlā) Latvijā īstenojot Krievijas politiku un šejienes krievus uzskata par nacionālo minoritāti, nevis okupantiem un kolonistiem, teic skandalozais trimdas latvietis no ASV, ārsts Aivars Slucis.

Slucis vispirms paužot sarūgtinājumu, ka Pekala nav viņu pieņēmis audiencē, teic, ka ASV vēstnieka kungs Latvijā aizstāv Latvijas okupantu – krievu intereses un te pārstāv Krievijas intereses. „The Baltic Times” interneta vietnē publicētajā vēstulē Slucis raksta:

„ASV vadības darbība ir amorāla un negodīga, izplatot melus par to, ka krievi Latvijā ir minoritāte. Patiesībā tā nav. Pirms Krievija okupēja Latviju, te dzīvoja neliela krievu minoritāte – ap 5% no iedzīvotāju kopskaita – tā bija pēc skaita tikai trešā lielākā minoritāte Latvijā. Tikai nedaudzi krievi šodien var teikt, ka viņiem ar šo minoritāti ir kāds sakars. Pārējie krievi Latvijā atrodas kā kolonisti un okupanti, kuri Latvijā ienāca pēc tās okupācijas, kas ir pretrunā ar visām starptautiskajām normām. 

Pie tam lielākā daļa Latvijas krievu ir militāristu un slepeno aģentu pēcteči, okupācijas aparāta pēcteči. Tas nozīmē, ka viņi jau kopš dzimšanas ir mācīti nemīlēt latviešus, ka Latvija ir Krievijas sastāvdaļa, bet 1918. gadā pasludinātā Latvijas neatkarība ir tikai nejauša kļūda.

Kad valsts pēc okupācijas pasludina neatkarību, okupantiem ir jāaizvācas. Viņi nebūs laimīgi, ja paliks vienādās tiesībās ar cilvēkiem, pār kuriem viņiem kādreiz bija absolūta vara, bet pēc tam šo varu zaudēja. Uzprasiet par to jebkuram psihologam.

Bet ASV Valsts departaments to nevienam nejautā, bet tā vietā izplata melus par krievu minoritāti. Tādēļ arī bijušai ASV vēstniecei Latvijā Džūditai Gārberei pārsvarā bija krievu draugi.

Viņas pirmā kontaktpersona bija Krievijas vēstnieks Latvijā, tā kā pēc būtības ASV bija divi vēstnieki Krievijā – viens Maskavā, otrs Rīgā, bet latviešiem neviena. Gārbere apmeklēja krievu politiķu mājas un krievu valodu padarīja par otro valodu ASV vēstniecībā. Jūs, vēstnieka kungs, ejiet šajās pašās pēdās.

Bet ir arī labas ziņas. Nesen konferencē Vladivostokā Vladimirs Putins jūsu priekšniecei Hilarijai Klintonei lielījās, ka ar prieku attīstītu Krievijas Āzijas daļu. Bet uz kā rēķina? Korejiešu, ķīniešu un vjetnamiešu strādnieku tam nepietiks, tur vajadzīgs arī liels skaits krievu. Pretējā gadījumā Sibīriju uzreiz var atdot Ķīnai.

Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Kēnigsbergā dzīvo ap trīs miljoniem krievu, kas visi kaut kādā mērā ir saistīti ar militāristiem un slepenajiem aģentiem. Tie ir iztukšoti ļaudis, viņi mierīgi un laimīgi var dzīvot tikai Krievijā, īpaši tādā Krievijā, kādu vēlas uzcelt Putins. Atrisinājums vienkāršs: šie krievi nevar laimīgi dzīvot kādreizējās okupētajās teritorijā, bet viņi ir vajadzīgi Krievijai.

Tādēļ ASV jāieceļ jauns vēstnieks, Latvijā, kura galvenais uzdevums būtu plecu pie pleca strādāt kopā ar Putinu un Krieviju, kā arī ar Latvijas valdību, lai krievus no Latvijas pārvietotu uz Āziju, kur viņi ir vajadzīgi.” 

Lienošā okupācija

KREMĻA politiķi savā ārpolitikā orientējas uz kaimiņvalsts iekarošanu .Tam nav jānotiek ar bumbvedēju un tanku izmantošanu, kā tas notika Gruzijā, bet ar ekonomiskiem un politiskiem līdzekļiem. To sauc par lienošo okupāciju. Latvijā ierodas krievu biznesmeņi ar mērķi nopirkt dažādu mūsu firmu akcijas. 2010.g. oktobrī krievi bija gatavi nopirkt kokapstrādes koncerna „Latvijas Finieris” akcijas, lai pilnīgi to iegūtu savā īpašumā. Tā var nopirkt visu Latviju, ja vien to pārdosim. Šis ir ļoti labi pelnošs uzņēmums. Nevienam no līdz īpašniekiem nepieder „LF” akciju kontrolpakete. 2010.g. 18. oktobrī radio ziņo, ka krievu firma gatava iepirkt „LF” akcijas .Piedāvātā summa ir diezgan liela. Ja to pirktu mūsu valsts, tai būtu jāizdod ap 30 miljoni. Jau Rīgā darbojas šāds akciju iepirkšanas punkts. Tie ir stindzinoši jaunumi.
Atceros, ka 2010.g. maijā Rīgā ieradās Jevgeņijs Primakovs un iepazinās ar daudziem ekonomiskiem objektiem. Toreiz avīzes rakstīja, ka Krievija te varētu paplašināt savu ekonomisko klātbūtni, izmantot Latvijas infrastruktūru savu preču eksportam uz Rietumiem. Avīze „Newsweek” šos plānus nosaukusi par „Baltijas valstu ekonomisko iekarošanu”. To vislabāk var izdarīt, izveidojot šajā teritorijā sev uzticamu politisku partiju, kas oficiāli propogandēs savas idejas tautas masās un centīsies iegūt arvien lielāku politisku atbalstu. Latvijā tāda partija ir Saskaņas Centrs, ko finansē Kremlis. Viss notiek pēc Ļeņina mācības. Būs jārīko dažādas provokācijas, jāmelo, jāuzpērk politiķi , dažādas amatpersonas un nekaunīgi jāiet pretī mērķim. Uzpērkami ir visi. Reti kāds varēja iedomāties, ka varēs nopirkt Vācijas kancleru Šrēderu, bet tas notika. Tagad viņš centīgi strādā Gazprom labā. Un viss ir likumīgi. Naudai ir ļoti liels spēks. Var arī ar vajadzīgo personu veidot kopīgus biznesa projektus, radīt iespaidu, ka viņš ļoti labi pelna. Uzpirkšanas scenāriji ir talantīgi izstrādāti. Rezultāts ir garantēts. Ja ar kādu grūtāk tikt galā, darbojas ietekmes aģenti, kas izplata melus, apsūdzības, baumas . Šobrīd tos, kas aizstāv latviešus, vajag saukt par fašistiem un neonacistiem. Savos masu medijos rakstīt, ka daudzu rietumvalstu avīzēs tā sauc latviešu patriotus. Kas to var pārbaudīt ? Dezinformācijai ir pārsteidzoša iedarbība. Krievu firma izvērš „LF” akciju iepirkšanu. Par vārda akciju ar balsstiesībām maksā 10000 latu. Tas ir liels kārdinājums. Uzņēmuma direktors radio teica, ka izdevīgāk saņemt dividendes katru gadu nekā pārdot visas akcijas uzreiz. Ja akciju īpašnieki būs savas valsts patrioti, tad krievu firmai nekas neizdosies. Piedāvājums ir spēkā līdz 5. novembrim. Kremļa politika ir nekaunīga un agresīva, bet pret to var cīnīties un vajag cīnīties. Visā Ļaunuma impērijā notiek cīņa pret šo sistēmu. Paši krievi pret to vēršas. Viņu aicinājums ir: Krievija bez Putina! Bijušais padomju līderis Mihails Gorbačovs brīdinājis: „Varas iestāžu vienaldzība pret cilvēku problēmām un korupcijas sērga Krievijā varētu izraisīt šausminošus protestu uzliesmojumus, kam varētu sekot pilnīgs haoss.”