Nebruģēsim ceļu pašlabuma meklētājiem! - Pabrikam un Kūtrim

http://www.eliesma.lv/nebrugesim-celu-paslabuma-mekletajiem

15. Jūnijs 2018,Andrejs Lucāns , Burtniekos
 °

Uzrakstīt šo aicinājumu izprovocēja divas valstī pazīstamas personas — Artis Pabriks un Gunārs Kūtris. Paldies viņiem! A. Pabriks man ir paraugs frizūrai, bet G. Kūtris uzjundī atmiņā satīriķi Raikinu: kad viņam uzjautāja par kāda enerģiska cilvēka sociālo stāvokli, atbilde bija izsmeļoša: «Jemu prinadļežaļi toļko usiki» (no kr. val. — Viņam piederēja tikai ūsiņas). Patlaban viņi abi pamet, pieņemu, viņuprāt grimstošos kuģus — «Vienotību» un «No sirds Latvijai». Kā saka — politiskā oža. Pret to varētu arī nebūt iebildumi — zudusi ticība partijas spējai realizēt pieteiktos mērķus, kas bija tik lieli un cēli! Patiesībā manu interesi izraisa partijas, kuras stiprināt viņi dodas un kuras, domāju, cer ar pienācējiem celt savus reitingus.

Izteikšu savas  domas. Kas ir A. Pabriks? Savulaik būdams ārlietu ministrs, sakarā ar pieņemto «Rezolūciju par Latvijas okupāciju» un no tās izrietošo dekolonizāciju, viņš skaidroja: «Jā, Ženēvas konvencija to nosaka... Tomēr, manuprāt, mēs nevaram pieprasīt šai iedzīvotāju daļai izbraukt no Latvijas. Ženēvas konvencija varētu noderēt, lai to starptautiski izmantotu kā argumentu Latvijas pozīciju stiprināšanai. Un tad uzsvērt: mēs šajā jautājumā piekāpjamies, taču tā ir mūsu brīva vēlme un griba, nevis tāpēc, ka kāds to drīkstētu uzspiest» («Liesma», 21.09.2004.). Gļēvās nostājas sekas — referendums par otru valsts valodu. Kas ir G. Kūtris? Viņa vadītā Satversmes tiesa akceptēja uz nepatiesībām pamatotu un ar ST sprieduma nepārsūdzamības statusu nodrošinātu latviešu tautas un Latvijas valsts nodevības aktu, kas mērāms ar 1293,6 km² Abrenes un tai pieguļošo sešu pagastu Latvijas zemes nelikumīgu un tautas neakceptētu uzdāvināšanu Krievijai (Saeima, 8.02.2007.). Saeimas deputātu politiskās migrācijas procesus vēroju no skata punkta — pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu. Aicinu savus laikabiedrus septiņreiz padomāt, pirms izšķirties par labu partijām «Attīstībai/Par» (mentors Artis Pabriks) un «ZZS» (mentors Gunārs Kūtris). Atbalstīsim domās un darbos Valda Krastiņa priekšlikumu: «Saeimas vēlēšanās rudenī jāievēl jauna, mazāk šmucīga politiskā elite.»

Liepnieks apgalvo, ka čekisti, ignorējot Latvijas likumus, turpina sargāt ziņas par saviem aģentiem

http://nra.lv/latvija/231263-liepnieks-apgalvo-ka-cekisti-ignorejot-latvijas-likumus-turpina-sargat-zinas-par-saviem-agentiem.htm

Portāls nra.lv, 11.decembris 2017, 14:01

Politehnologs Jurģis Liepnieks dalījies ar, viņaprāt, vairākiem iemesliem, kuru dēļ tā saucamos ''čekas maisus'' tomēr būtu jāatver.

''Vispirms jau pašsaprotamais, ka aģenta un viņa kuratora attiecības nebūt ne obligāti automātiski izbeidzas, beidzoties okupācijai. Bieži aģenti ar saviem Valsts drošības komitejas kuratoriem ir regulāri tikušies daudzu gadu garumā. Kuratoru rīcībā ir visa informācija, tajā skaitā par visintīmākajiem viņu dzīves aspektiem. Šādas attiecības veido pietiekami ciešas saites,'' portālā Puaro raksta Liepnieks.
''Valsts drošības komitejas virsnieki, kuratori, kas strādāja ar aģentiem, liela daļa tepat starp mums vien dzīvo, gluži tāpat, kā viņu kādreiz savervētie aģenti. Kādas šobrīd ir viņu attiecības, politiskie uzskati, ekonomiskās un citas intereses, sabiedrība nezina un nezinās, kamēr nav notikusi maisu publiskošana,'' norāda eksperts. ''Kamēr aģentu vārdi ir slepeni, viņu bijušie kuratori viņus var viegli šantažēt un izmantot savās interesēs arī šobrīd. Viņus var šantažēt arī tie Krievijas dienesti, kuru rīcībā tāpat ir informācija par viņu darbību padomju gados.''

''Šī paša iemesla dēļ viņi nav nekā pilnvērtīgi izmantojami neatkarīgās Latvijas specdienestu interesēs, jo tas atvērtu Latvijas specdienestus ievainojamībai, ka šie aģenti ticami var kļūt par dubultaģentiem, kas saviem KGB saimniekiem ziņotu, par ko interesējas un kā strādā jaunie Latvijas specdienesti,'' skaudro realitāti atzīmē Liepnieks. ''Iemesls, kāpēc čekas maisi jāatver, ir arī tas, ka daudzi no tajos esošajiem, iespējams, nemaz nav jāšantažē, bet kuri, īpaši ņemot vērā savu pagātnes darbību, nekad nav atbalstījuši Latvijas neatkarību un nevēlas šīs neatkarības nostiprināšanos arī šobrīd.''

Liepnieks norāda, ka kolaborācija nav ''kaut kas, ko vajadzētu paslaucīt zem skapja kā kaut ko, kam mēs vienkārši nevēlamies pievērst uzmanību'': ''Kolaborācija ir kauna traips mums visiem. Tā ir nācijas vājuma mērvienība un ja mēs vēlamiem stiprāku nāciju - nāciju, kas nākotnē spēj pārliecinoši stāties pretī ienaidniekam - tad mums ir kaut kas jādara, lai iznīdētu sevī šo vājumu. Mums ir ļoti aktīvi jāvēršas pret šo vājumu, verdziskumu, gļēvumu, nodevīgumu un nelietību.''
Viņš par iemeslu min arī vienkārši vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu: ''Proti, tiem, kas ir cietuši, izsūtīti, sēdējuši cietumā, bet vēl daudz biežāk tiem, kuru dzīves un karjeras padomju laikos tika vienkārši salauztas kādas draugu lokā izstāstītas politiskas anekdotes, 18. novembrī iedegtas svecītes vai ''Doktora Živago'' lasīšanas dēļ. Šie cilvēki un viņu bērni ir pelnījuši vismaz uzzināt, kuri bija tie, kas rakstīja par viņiem ziņojumus un kuru dēļ skolu beidzot jaunietis, piemēram, nevarēja iestāties augstskolā tikai tāpēc, ka kaimiņš bija uzrakstījis ziņojumu par viņa vecākiem. Tāpat taisnīgumu ir pelnījuši tie klusie varoņi, kuri cieta no tā vien, ka atteicās sadarboties. Taisnīgums ir vērtība pati par sevi, vienmēr ir pareizi uz to tiekties.''

Liepnieks norāda, ka ''čeka'' joprojām darbojas un neticami aktīvi rūpējas, lai tās ziņotāju identitātes nekad netaptu zināmas: ''Viņi to dara visu acu priekšā, netraucēti ignorējot Latvijas parlamenta pieņemtos likumus, jo viņiem pieejamie resursi visos Latvijas sabiedrības slāņos, ieskaitot medijus un politisko vidi, ir milzīgi. Viņi dara to, ko var atļauties un grūti viņiem kaut ko pārmest. Tas ir viņu darbs un uzdevums - sargāt ziņas par saviem aģentiem. Bijušajiem, esošajiem un topošajiem.''

Politehnologs arī norāda, ka nav pareizi, ka cilvēks baidās no tā, ka kāda viņa tuvinieka vārds arī atrodams šajos maisos: ''Stipra tauta, stipras ģimenes, dzimtas nav iespējamas bez spējas skatīties droši savā pagātnē, sadzīvot ar visu labo un visu slikto tajā un gūt spēku no visa, kas ar šo dzimtu noticis, nevis otrādāk. Un nekas slikts nenotiks, tāpat kā nenotika Norvēģijā vai Francijā, kad bija jātiek galā ar fašistu kolaboracionistiem, vai Lietuvā, Čehijā un citur, kur tika publicēti čekas maisi. Lai varētu cīnieties ar vājumu, tas vispirms ir jāatzīst. Nācija tikai iegūst no šī procesa - tā paskatās uz sevi un, cerams, nolemj - nekad vairs.''

PBLA un čekistu / KP (Latvijas ceļš) vienošanās 1993

http://www.irlv.lv/blogi/politika/si-diena-latvijas-vesture

Šis notikums bijušajiem disidentiem un LNNK dibinātājiem nerādījās pat ļaunākajos paredzējumos. Šī diena noteica: Latvijā nekad nebūs kolaborantu lustrācijas, VDK maisu atvēršanas, deokupācijas, dekolonizācijas, deboļševizācijas, nacionālas un starpnacionālas saskaņas. Turpmāk būs tikai matemātika.

993.g. 13.februārī slepenā konsultatīvā apspriedē viesnīcā “Jūrmala” tika panākta vienošanās par priekšvēlēšanu bloka - savienības “Latvijas ceļš” (LC) izveidošanu [1]. Tika panākta vienošanās starp komunistiem – „kažokapmetējiem” un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) vadību. Kā atceras Māris Gailis: „Aktīvs bija Egils Levits, kurš faktiski arī bija saite starp šejieniešiem un trimdiniekiem. Meierovics pat izteicās, ka, ja piedalīsies Egils, tad viņš arī ies.” [2].
Joprojām tiek uzturēts mīts, ka komunisti „veco vīru”, PBLA priekšsēdi Gunāru Meierovicu „ievilka savos tīklos” un „aptina ap pirkstu”, piesolot Valsts prezidenta amatu. Šo mītu apgāž ASV Gaisa spēku virsnieks, tā laika PBLA valdes loceklis, 5. Saeimā no LC saraksta ievēlētais Andris Kadeģis: „Gorbunovs ir 10 Saeimas vietu vērts, un šoreiz šī matemātika nosaka rīcību” [3]. Pieņemu, nevis PBLA vadība izmantoja savus sakarus, lai ietekmētu savu mītnes zemju valdības Latvijas interesēs, bet otrādi – ASV, caur latviešu trimdiniekiem, realizēja savu militāri stratēģisko tā brīža vajadzību – piemēram, par katru cenu panākt pēc iespējas ātrāku Skrundas lokatora aizvēršanu. Jāpiezīmē, Gunāra Meierovica publiski pieejamā biogrāfijā pamatā atspoguļota viņa sabiedriskā darbība, bet par profesionālo darbību ziņas ir skopas, piemēram, ALA Latviešu institūta izdotajā Latvju Enciklopēdijā lasāms: „Kopš 1951 bija ASV Aizsardzības M pētn. darbā un nod. vadītājs.”
5. Saeimas vēlēšanās 1993.g. jūnijā LC pārliecinoši uzvarēja un ieguva 36 vietas Saeimā. Anatolijs Gorbunovs tika ievēlēts par 5. Saeimas priekšsēdētāju, bet Valda Birkava veidotajā Ministru kabinetā par ministriem kļuva četri PBLA pārstāvji. Šīs valdības laikā, kuras Tieslietu ministrs bija PBLA konsultants un Kluba 21 biedrs Egils Levits, tika pieņemti galvenie valsts pamatlikumi, kuri noteica Latvijas turpmāko likteni, kā arī noslēgti līgumi ar Krieviju, tai skaitā, par militāro pensionāru mūžīgu palikšanu Latvijā ar visām ģimenēm un sociālo garantiju piešķiršanu tiem.
Šī lappuse Latvijas vēsturē, man šķiet, kā krāšņa Krievijas un ASV ietekmes aģentu spēle vienā komandā ar rezultātu 1:0, ilgtermiņā atstājot Latviju zaudētājos. Spēles gaitu apraksta zviedru diplomāts Lars Peters Fredēns: „Galotņu sanāksmē Maskavā 1994. gada 13.- 15. janvārī ASV prezidents bija vedis sarunas Latvijas vārdā. ... Kā Baltais nams un Valsts departaments iegalvoja mums Stokholmā un noteikti arī Latvijas pusei Rīgā, Klintona vienošanās ar Jeļcinu patiesībā esot bijusi presidential commitment (prezidentu saistības). ... Valsts sekretārs Kristofers 15. janvārī, pēc galotņu tikšanās noslēguma, tieši no Air Force One lidmašīnas zvanījis savam kolēģim [Latvijas ārlietu ministram Georgam] Andrejevam, Kristofers pavēstījis, ka Jeļcins piekritis formulai 4+18*, taču ar nosacījumu, ka ASV apsolās Krievijai palīdzēt jautājumā par krievvalodīgo iedzīvotāju cilvēktiesībām un tautību tiesībām Latvijā.” [4].
Kā redzam, Krievijas un ASV prezidentu saistības joprojām ir spēkā - joprojām finansējam mācības skolās krievu valodā un uzturam Latvijā atstātos PSRS militāros pensionārus.


[1] Blūzma V. Politisko partiju veidošanās Latvijā pirmsākumi.- 374.lpp.
[2] Gailis. M. Varas tehnoloģija. – 77.lpp.
[3] Kadeģis. A. Izrakteņi. – 264. lpp.
[4] Fredēns L. P. Atgriešanās. – 228. un 232. lpp
* Skrundas lokatora darbība vēl 4 gadus un tā demontāža pēc tam 18 mēnešu laikā.
Paraksts fotogrāfijai-  Foto: Uldis Briedis. No kreisās bijušais LKP Ideoloģiskais sekretārs, Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, PBLA priekšsēdis (1982. -1988.), līdz 1993. zinātnieks ASV Flotes medicīnas pētniecības institūtā, Birkava valdības Ārējās tirdzniecības un Eiropas kopienas lietu valsts ministrs Olģerts Pavlovskis, ASV Aizsardzības ministrijas darbinieks, PBLA priekšsēdis, Birkava valdības Baltijas valstu un Ziemeļvalstu lietu valsts ministrs Gunārs Meierovics, bijušais ASV Jūras desantnieku korpusa kapteinis, Amerikas latviešu apvienības priekšsēdis (1988. – 1992.), Birkava valdības Aizsardzības ministrs Valdis Pavlovskis.

V.Vīķe-Freiberga pret izglītības latviskošanu: “Vardarbība”, “ņirgāšanās” – ko vēl izdomās…

http://www.la.lv/vardarbiba-nirgasanas-ko-vel-izdomas/

Māris Antonevičs

4. janvāris, 2018

Pašā gada nogalē, kad medijos dominēja dažādi apskati, nominācijas un vērtējumi, viens pēc otra pēkšņi izlīda divi politiski dzelkšņi. Tie varētu pat šķist īpaši saskaņoti savā starpā, ja vien nebūtu zināms, ka abas personas savā starpā nesazinās, jo runā dažādās valodās. Taču sakāmais abām bija līdzīgs un par vienu tēmu – iecerēto nākamo soli izglītības sistēmas latviskošanā (pāreja uz mācībām valsts valodā visās valsts un pašvaldību finansētajās skolās un valsts valodas īpatsvara palielināšana pamatskolās).
Vispirms Krievijas vēstnieks Jevgeņijs Lukjanovs gada nogales preses konferencē paziņoja, ka “katram cilvēkam ir tiesības iegūt izglītību savā dzimtajā valodā, bet, ja cilvēkam cenšas liegt šādas iespējas, tā ir vardarbīga asimilācija”. Te būtu vietā rubrika – “viņš mūs nepārsteidza”. Varējām pārliecināties, ka jaunais Krievijas vēstnieks turpina sava priekšgājēja uzņemto kursu, kas, protams, nav tapis Antonijas ielas namā Rīgā, bet nepilnus 1000 kilometrus uz austrumiem. Spriežot pēc pasākuma atreferējuma, tālāk gan J. Lukjanovs bija izpaudies diezgan miglaini, runājot kaut kādās metaforās par vilku audzināšanu, pieminējis Maugli, Romas dibinātājus Romulu un Remu un vēl daudz ko citu. Kā nu ne, jo, pārāk tieši tēmējot, var iešaut pats sev kājā – izsakot pārmetumus citiem, Krievijas sūtnim nevajadzētu aizmirst, ka paša pārstāvētajā valstī šis jautājums ir daudz sāpīgāks. Ar armēņu, tadžiku, uzbeku un citu ievērojamo etnisko grupu neatņemamajām “tiesībām iegūt mācības dzimtajā valodā” Maskavā ir kā ir, nemaz nerunājot par augošo ķīniešu kopienu Tālajos Austrumos. Tā ka labāk jau rūpēties pašiem par savu integrācijas politiku, nevis mācīt citus.
Taču otrs paziņojums pārsteidz daudz vairāk. Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga par iecerēto izglītības reformu interneta portālā “rus.delfi.lv” (ar vēlāk sekojošiem tulkojumiem arī “Delfu” latviešu versijā): “Dzimtā valoda ir emocionāla lieta. Un, ja par to ņirgājas, tas nav pieņemami. Katram sava dzimtā valoda ir svarīga.” Pozīcija pret reformu it kā labi atbilst V. Vīķes-Freibergas prezidentūras laika novilcinošajai, neizlēmīgajai integrācijas politikai. Protams, ne jau prezidente vienpersoniski to veidoja, taču savu roku pielika diezgan redzami, ja atceramies kaut vai Valsts valodas likuma atgriešanu Saeimai otrreizējai caurlūkošanai 1999. gadā, pēc kā tas tika mīkstināts. Tāpat viņa uzstāja uz to, ka no likumiem būtu jāsvītro prasība deputātu kandidātiem labi prast valsts valodu. Tolaik tās tika pasniegtas kā starptautisko organizāciju rekomendācijas un Latvijas “mājasdarbs” pirms iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā. Vieglāk, protams, bija klusējot pieņemt šos ieteikumus, nevis pārliecināt ārzemju partnerus, bet tāda tolaik bija politiskās elites izvēle. Pamatojums – nostiprināt Latviju starptautiski, no ārpuses, pirms ķerties klāt iekštelpas sakārtošanai.
Taču tagad? Kas tas vispār par argumentu – “ņirgāšanās par dzimto valodu”… Mēģinājums 27 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas sākt veidot vienotu izglītības sistēmu – “ņirgāšanās”? Krievijas impērijas laikā skolās 19. gadsimta beigās bija kauna plāksnes skolēniem “Govoril po latišski” (“Runāja latviski”) – lūk, tā bija ņirgāšanās. Protams, katra reforma nozīmē pārmaiņas, un ar tām kāds vienmēr būs neapmierināts. Šajā gadījumā ir gan iekšējie, gan ārējie faktori, bet ir arī zemūdens akmeņi, kas izpled šādās intervijās.
Dīvains ir arī piemērs, kuru V. Vīķe-Freiberga šajā sakarā atgādina no savas trimdas bērnības: “Manā skolā, vidusskolā, bija arābu meitenes, gan maz – viņas ilgi neizturēja, bet bija ebreju meitenes, spāņu meitenes, itāļu meitenes, franču meitenes, krievu meitene man bija draudzene. (..) Mūs vienoja tas, ka bijām franču skolā, franču izglītības sistēmā, protams, tā bija vienīgā valoda. Mēs mācījāmies angļu valodu kā svešvalodu un arābu valodu kā svešvalodu.” Tātad bijusī prezidente pati kā piemēru min izglītības sistēmu, kurā visi mācās vienā – valsts valodā, tajā pašā laikā kritizē politisku lēmumu, kas šādu sistēmu Latvijā cenšas izveidot, jo, viņasprāt, tas esot saistīts ar vēlēšanām.
Garajā intervijā vienā no lielākajiem Latvijas krievu valodas medijiem V. Vīķe-Freiberga runā par daudz ko, bet nevienu brīdi neizmanto iespēju mudināt Latvijā dzīvojošos krievus vairāk runāt latviski, aicināt mācīt to bērniem un paskaidrot, kāpēc latviešiem tas ir svarīgi. Un tas ir bēdīgākais.

Dzejnieks Rokpelnis atzīstas, ka bijis čekas aģents

https://irir.lv/2017/12/27/dzejnieks-rokpelnis-atzistas-ka-bijis-cekas-agents
27. decembris , 2017 9.25

Pazīstamais dzejnieks Jānis Rokpelnis (1945) intervijā laikrakstam Neatkarīgā trešdien atzīstas, ka bijis Valsts drošības komitejas (VDK) savervēts aģents ar segvārdu Miķelis.

Intervijā avīzei dzejnieks stāsta, ka pagājušā gadsimta 70. gados dažas reizes par kādiem pārkāpumiem pret padomju varu ticis izsaukts uz tā saucamo Stūra māju, jo “kāds bija par mani uzrakstījis denunciāciju”. Trakākā bijusi otrā reize VDK, kad Rokpelnis uz dienestu izsaukts pēc pamatīgas uzdzīves padomju gados populārajā bārā viesnīcā Rīga, tautā sauktā par Skapi. Rokpelnis stāsta, ka toreiz bijis krietni piedzēries un bāra apmeklētājus rāvis laukā no krēsliem un kliedzis: «Tu esi komunists?! Tad tevi jānošauj!» VDK viņam taujāts, kāpēc gribējis šaut nost komunistus.

Rokpelnis tagad stāsta, ka, viņaprāt, padomju varas gados šādas bohēmiskas dzīves dēļ netika apcietināts tikai tāpēc, ka viņa tēvs Fricis Rokpelnis, arī rakstnieks, ieņēma gana augstus amatus padomju varas sistēmā un bija Latvijas PSR himnas līdzautors.
Jāņa Rokpeļņa, pēc paša vārdiem, “krišana” sākās 1985. gadā, kad toreizējais kompartijas centrālkomitejas sekretārs Anatolijs Gorbunovs no amata gribēja atcelt populārā laikraksta Literatūra un Māksla redaktoru Jāni Škaparu, bet daudzi viņu aizstāvēja. Toreiz Rokpelnim VDK virsnieks Juris Miļevskis, kurš bija radošo un preses darbinieku kurators un kura darbistaba atradās Preses nama 18. stāvā, “lūdza dažiem uzrakstīt savu viedokli par to, kāpēc tā tiek aizstāvēts Škapars”. Miļevskis Rokpelnim šķitis normāls cilvēks, “salīdzinot ar tiem visiem dzelzsbetona purniem, kas mani čekā pratināja tās divas reizes”.
Miļevskis Rokpelni uzaicinājis savā darba kabinetā Preses namā un izteicis priekšlikumu kļūt par viņa palīgu. Rokpelnis atbildējis, ka kādreiz varētu kaut ko pastāstīt, “bet oficiāli gan ne”. Rokpelnis atceras, ka Miļevskis tomēr gribējis oficiālu ziņojumu. Tolaik Rokpelnis vēl nav bijis kristietis, tagad viņš neslēgtu tādu “līgumu ar ļaunumu”.
Kartītē, kuru Rokpelnim iedevis Miļevskis, bija rakstīts, ka “es apsolos neizpaust metodes, ar kādām strādā VDK. Pilnīgi neitrāli, nevis ka es apsolos kaut ko tur ziņot. Apakšā – paraksts”. Toreiz Rokpelnis nodomājis: “kāpēc gan lai es neizpētītu metodes, ar kādām strādā VDK? Tas taču ir interesanti! Laikam tas mani arī paķēra – redzēt organizāciju no iekšpuses. Pēc tam es to varētu atmaskojoši aprakstīt”. Kad vēlāk Rokpeļņa draugs un dzejnieks Uldis Bērziņš viņam jautājis, vai kaut ko uzzinājis par čekas struktūru, viņš sapratis, ka neko nav uzzinājis. “Es parakstīju Miļevska iedoto kartīti, izgāju ārā no kabineta, un tajā pašā mirklī sapratu, ka esmu sagrāvis savu dzīvi. Čekas rokās bija visi līdzekļi, lai mani iznīcinātu,” intervijā saka dzejnieks.
Ar VDK virsnieku Miļevski Rokpelnis ticies konspiratīvajā dzīvoklī. Miļevski interesējuši Rokpeļņa kolēģu literātu nodomi. Tagad dzejnieks teic, ka nav nevienu nodevis un izstrādājis kādu nelietību vai provokāciju. Viņa sadarbība bijusi analītikā – “palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas”.
Vienīgais gadījums, kad viņu VDK mēģināja izmantot, bijis ar igauņu novelistu Arvo Valtonu, kuram vietējie čekisti nav tikuši klāt. Taču Rokpelnis no šā uzdevuma atteicies.
Uz jautājumu, vai Rokpelnis zinājis citu aģentu vārdus, viņš atbild, ka ne, taču “man bija nojauta par dažiem cilvēkiem”.
Pēc diviem gadiem Miļevskis aizgājis no darba VDK un kopš tā laika ne ar vienu citu čekistu Rokpelniem tādu kontaktu neesot bijis.
Jautāts, kā domā, ko un kāpēc VDK vervēja, Rokpelnis atbildējis, ka vervēja tos, kurus kaut kādā veidā varēja izmantot viņu vājību dēļ, piemēram, homoseksuālus cilvēkus. Par Rokpeļņa sadarbību ar čeku astoņdesmitajos gados neesot zinājis neviens, pat ne viņa ģimene. “Man bija sieva, ģimene, neviens nezināja. Dažreiz bija vērojami ļoti dīvaini motīvi, kādēļ cilvēki kļuva par stukačiem. Jā, mēs runājam par stukačiem, mēs nerunājam skaistos eifēmismos. Man nepatīk sevi tā saukt, bet es biju stukačs.”
Rokpelnis ir Latvijā pazīstams literāts, 2016. gadā saņēma Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā.
Iepriekš par sadarbību ar VDK 2016. gadā atzinās bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. Pilnu interviju ar Lāci lasiet šeit.
Lācis bija otrā publiski pazīstamā persona, kas sadarbības faktu ir atklāti atzinusi. Pirmais to 1994. gadā izdarīja ārsts un politiķis Georgs Andrejevs.

VDK materiālu pētniekus satrauc, ka pēdējos gados iznīcināti vairāki vērtīgi dokumenti

http://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/vdk-materialu-petniekus-satrauc-ka-pedejos-gados-iznicinati-vairaki-vertigi-dokumenti/
 VDK materiālu pētniekus satrauc, ka pēdējos gados iznīcināti vairāki vērtīgi dokumenti

9. janvārī 10:03

Lāsma Grundule, LNT Ziņas

Beidzot, pēc pusotra gada sākoties Valsts drošības komitejas dokumentu izpētes komisijas praktiskajam darbam, radušās bažas par atsevišķu pētniekiem noderīgu dokumentu iznīcināšanu. Vai tām ir pamats un vai visas vēstures liecības ir drošībā?

VDK dokumenti un materiāli Latvijā tiek glabāti dažādās iestādēs. Lielākā daļa no tiem, kas pārsvarā saistīti ar padomju represīvā režīma cilvēktiesību pārkāpumiem, atrodas Valsts arhīvā un pētniecībai esot brīvi pieejami.
Bijušās VDK bibliotēkas materiāli nonāca Policijas akadēmijā, tagad – koledžā. 2013. gadā tika izveidota speciāla komisija, kas lēma, ka daļa no bibliotēkas krājuma jāatdod Drošības policijai, pavisam neliela jāpatur, bet 43 vienības ir jāiznīcina.
Iznīcinātās bibliotēkas vienības nevarot saukt par VDK dokumentiem, tomēr pētniecībai materiāli varētu būt derējuši, neslēpj VDK dokumentu izpētes komisijas loceklis.
Tāpat bažas radījusi iespēja, ka, iztekot glabāšanas termiņam, varētu tikt iznīcināta daļa no jau neatkarīgas Latvijas tiesu lietu par VDK sadarbības fakta konstatēšanu materiāliem. Tiesnesis Juris Stukāns aicinājis pētnieku komisiju vērsties Tieslietu ministrijā, lai tā aicinātu tiesas atstāt šīs kategorijas lietas pastāvīgai glabāšanai.
Lai iegūtu pilnu ainu, pētniekiem trūkst ziņu par VDK operatīvajiem dokumentiem, kuri glabājas Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Taču SAB durvis, pēc pētnieku teiktā, viņiem līdz šim vēl aizvien paliek slēgtas.

Par Jāņa Straumes otro atzīšanos par sadarbību ar KGB/VDK

Latvijas avīze, Diena, 2013.g.10.aug.

Par Jāņa Straumes otro atzīšanos

Tā notika 2013.g.6.augustā, kad „Latvijas Avīze” pārpublicēja no „Dienas” bijušā Saeimas spīkera pamācības latviešiem, proti, ka nākošajās Saeimas vēlēšanās jābalso par „'Saskaņas Centru” un jāņem šie valdībā. Visa šī ''gudrība'' bija ticami „iepakota”, paslavējot R.Zīli, nosodot visādus kabanovus, bet galvenais, ka latviešiem jādod SC roka, valsts politika jāpagriež austrumu virzienā.

„Zinu, ka daudzi mani uzskata par krievu aģentu'' skaidro Straume. Pirms dažiem gadiem, kad viņš no medībām braucot nokļuva apcietinājumā, jo bija kārtīgi sadzēries, sekoja pirmā atzīšanās, ka kalpojis naidīgiem spēkiem. Tas bija drukāts žurnālā „PRIVĀTĀ DZĪVE”. Sekoja bailes par savu dzīvību, kritika par apvienību TB/LNNK un mājiens, ka jāsadarbojas ar austrumiem un ka aiziet no politikas.

Tagad viņš redz sevi politikā pēc pieciem gadiem. Prokremliskajiem spēkiem viņš ievajadzējies ātrāk, tāpēc tāda otrā atzīšanās, jo svarīgi ir pilnīgi nederīgu domu pasniegt kā ļoti ticamu un varbūt, ka daudzi ņem vērā, ko saka tāds „patriots”. Izrādās, ka Jāņa Straumes nodevīgā darbība nav aizmirsta un atgriešanās politikā var notikt tikai caur ļoti bargu sodu.

Latvieši būs racionāli un neklausīs melīgiem, tautai naidīgiem ieteikumiem. Politiskos līķus  mēs kraujam kaudzītēs, lai maitas putniem arī būtu sava nodarbošanās. Tur priekšā jau ir Jānis Jurkāns. Garlaicīgi nebūs.!

Atis Skalbergs

Pirma VDK aģenta atzīšanās:

Viņa māti un vecomāti izsūtīja uz Sibīriju 1949.gadā. Čekists pielika vecaimātei pie galvas šaujamo un lika parakstīties, ka pati labprātīgi te atbraukusi. Tādi ’’likumi’’ tur valdīja. Zēns auga tādā ievainotā ģimenē. Gribējās atriebties, parādīt daudzu latviešu naidu pret šo iekārtu, un viņš, būdams skolnieks, 14 gadu vecumā uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Viņu noķēra čeka un lika izvēlēties - sadarboties vai iet cietumā. Tas nozīmēja palikt bez izglītības, aprakt savu dzīvi viena naiva protesta dēļ. Mājinieki mudināja - pasargāt sevi, domāt par nākotni. Viņš piekrita, parakstījās un sevī nosolījās nekādā ziņā nekalpot šim režīmam, jo dziļi to ienīda. No sākuma negribīgi izpildīja VDK rīkojumus, tie tādi sīkumi vien bija, visu laiku likās, ka viss būs labi. Rīkojumi kļuva nopietnāki, stāvoklis bīstamāks, atkāpšanās neiespējama, viņš atradās zem VDK stobra. Tas nozīmēja: izdarīšu muļķības - saņemsi lodi vienā vietā, viss kļuva skaidrāks par skaidru. Atpakaļceļa nebija. Viņš ienīda komunismu … un kalpoja šim režīmam. Laiks gāja ātri. Nevienu viņš nebija nositis, neko briesmīgu izdarījis. Viņš mocījās sirds apziņas pārmetumos … un darbojās tālāk, visādi sevi mierināja. Viņš kļuva par vienu no nacionālākās partijas veidotājiem, viņu ievēlēja Saeimā, kļuva par ietekmīgu vīru, spēlēja savu lomu un tas nemaz nebija tik grūti. Runas viņam rakstīja čekai uzticami vīri. Tās bija patriotiskas, nacionālas runas. Dažiem radās kādas aizdomas, bet vienmēr viņš izslīdēja sveikā. Partijā TB/ LNNK viņu kritizēja arvien nesaudzīgāk, bet tas bija par pārdoto dzīvokli un saimnieciskiem darījumiem, toties viņa materiālā labklājība uzlabojās. Vēlēšanās viņš saņēma daudzus jo daudzus mīnusus, bet viņš bija dzīvs un paēdis, savu lomu nospēlējis labi. Nevienu viņš nebija nositis, nav ko sevi mocīt pārmetumos. Pirms trīs gadiem viņš izstājās no TB/LNNK. Viņš brauc ar labu džipu, ienākumu deklerācijā var rakstīt, ka viņam pieder 100 tūkstoši eiro. Divdesmit gadus viņš pavadījis politikā, tur vairs neatgriezīsies. Politikā esot bijušas veiksmes un neveiksmes, nodevības un intrigas. Viņš atzīst, ka ’’manis pārstāvētās partijas rīcība nebija pareiza‘’.

Nav svarīgi nosaukt šī cilvēka vārdu. Tā būtu tikai ziņkāres apmierināšana, priekšā teikšana un nekas vairāk. Cilvēkiem jā vērtē notikumi, procesi, runas dziļāk un jāskata politiskā dzīve kopsakarībās.

Paraksts: 

JĀNIS CAUNE

Latvijas Gazpromizācija un Latvijas nodevēji, kas to atbalsta

Te ir tie nodevēji, kas slegtā sēdē atbalstīja Krivijas monopola turpināšanu Latvijas enerģētikas jomā.
Lūdzu neaizmirstiet visus šos izsvētrot nākošajās vēlēšanās:

Vjačeslavs Dombrovskis(RP) Priekšsēdētājs
Jānis Dūklavs(ZZS) Priekšsēdētāja biedrs
Jānis Tutins(SC) Sekretārs
Zanda Kalniņa-Lukaševica(RP)
Dzintars Kudums (VL-TB/LNNK)
Ingmārs Līdaka(ZZS)
Romāns Naudiņš(VL-TB/LNNK)
Klāvs Olšteins(Olšteina "sešinieks")
Dmitrijs Rodionovs(SC)
Artūrs Rubiks(SC)
Edvards Smiltēns (VIENOTĪBA)
Dzintars Zaķis(VIENOTĪBA)
Ivars Zariņš(SC)

Krišjānis Kariņš: Latvija Krievijas gāzes gūstā

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/krisjanis-karins-latvija-krievijas-gazes-gusta.d?id=43106188

Krišjānis Kariņš, Eiropas Parlamenta deputāts (Vienotība)

28. februāris 2013

Šonedēļ Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāti pārsteidza ar pēkšņu lēmumu virzīt likumdošanu, kas nostiprinātu "Gazprom" (Latvijas gāze) monopola tiesības mūsu valstī. Doma mums tiek pasniegta gan no otras puses - "atlikt" gāzes tirgus liberalizāciju - taču rezultāts ir tieši tas pats.

Dienu pirms Saeimas Tautsaimniecības komisijas savdabīgā lēmuma tajā paviesojās Latvijas gāzes vadītājs ar priekšlikumu likumā nostiprināt viņa vadītā uzņēmuma monopola tiesības mūsu valstī. Presē lasāms, ka pretī viņš solīja gāzes cenu atlaides. Kā klaušu laikos, muižkungs bija ieradies pie saviem dzimtcilvēkiem ar priekšlikumu, pretī solot rītdien savu padoto nenopērt. Ir ļoti grūti saprast, kas motivēja Saeimas deputātus (neviens no klātesošiem nenobalsoja pret) tik ātri bez publiskām diskusijām piekrist šādai prasībai - gandrīz vai ultimātam. Tā vietā, lai Latvijas likumos stiprinātu gāzes monopolista tiesības, mūsu likumdevējiem būtu jāstrādā kopā ar ekonomikas ministru, lai 2017.gadā (kad beigsies privatizācijā noteiktais monopola stāvoklis) būtu izstrādāta likumdošana, kas veicinātu veselīgu konkurenci gāzes sektorā. Diemžēl šajā jomā darīts gauži maz, varētu pat teikt - nekas.
Kad 1997.gadā Latvijas gāze bija bankrota priekšā, toreizējā valdība nodeva privatizācijai šo valstij piederošo uzņēmumu, kā rezultātā Krievijas Gazprom guva faktisko kontroli pār to. Lai saldinātu privatizācijas noteikumus, šim uzņēmumam iedeva 20 gadu tiesības (līdz 2017.gadam) būt par monopola gāzes piegādātāju Latvijā, ar papildus eksluzīvām tiesībām izmantot vērtīgo Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Kopš tā laika, uzņēmums ir attīstījies, ieguldījis infrastruktūrā un veiksmīgi pelnījis naudu, par ko mēs visi esam maksājuši caur gāzes un elektrības tarifiem. Krievijas Gazprom ir papildus izmantojis Inčukalna krātuvi savām vajadzībām, ziemas mēnešos eksportējot gāzi no Latvijas atpakaļ uz Rietumkrieviju, kur viņiem pašiem trūkst kapacitātes sevi nodrošināt ziemas mēnešos. Latvija kalpo kā bezmaksas gāzes noliktava Krievijai.
Visus šos gadus mūsu gāzes tarifus ir noteikusi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kas aprēķina tos pēc noteiktām formulām, balstoties uz gāzes iepirkumu cenām un uzņēmuma izmaksu struktūru. Ir svarīgi atzīmēt, ka Gazprom kā mātes uzņēmums ir varējis tiešā veidā kontrolēt sava meitas uzņēmuma Latvijas gāzes iepirkuma cenu. Kā labi atceramies, 20% un pat 30% cenu kāpumi gada laikā nav bijusi reta parādība. Kur nav konkurences, monopolists dara tā, kā pašam liekas labāk. Mūsu izvēle visus šos gadus ir bijusi - vai nu piekrist gāzes tarifiem, vai arī ziemā salt. Skarba izvēle.
Eiropas Savienības likumdošana ir visnotaļ precīzi tēmēta uz patērētāju (iedzīvotāju) aizsardzību no jebkura monopola diktāta. Tā, piemēram, telekomunikāciju tirgus ir kļuvis atvērts konkurencei, no kā esam ieguvuši zemus, operatoru savstarpēji konkurējošus tarifus. Arī enerģētikā ES likumdošana ir vērsusies pret monopoliem, spiežot visām valstīm atvērt enerģētikas tirgu konkurencei, atdalot sadales tīklus no enerģētikas ražotāja. Gāzes tirgus arī ir pakļauts konkurences noteikumiem, taču Somijai, Latvijai un Igaunijai ir "atruna" no šīm prasībām tik ilgi, kamēr joprojām fiziski esam izolēti no pārējiem Eiropas gāzes tīkliem un savienoti vienīgi ar Krievijas gāzes piegādātāju. Galu galā, nevar būt konkurences, ja fiziski nevienam citam uzņēmumam kā Gazprom nav iespēja izmantot esošos sadales tīklus.
No Eiropas Savienības ir pieejams finansējums sašķidrinātās gāzes termināļa (SGT) būvniecībai Baltijas tirgū. Baltijas valstu gāzes tīklu izolētību no pārējās Eiropas var izbeigt vai nu būvējot gāzes vada savienojumu no Polijas uz Lietuvu, vai arī ceļot reģionālo SGT. Šāds terminālis varētu uzņemt gāzi, kas tiek transportēta kuģu kravās atdzesētā un sašķidrinātā formā. Pēdējos gados tā ir bijusi pat uz pusi lētāka nekā cauruļvadu gāze. Valstis, kurās ir SGT, ir daudz ieguvušas pēdējos gados - to iedzīvotājiem ir krietni zemākas gāzes cenas, nekā mums. Lai šādu termināli uzceltu, nepieciešama Baltijas valstu vienošanās par kopēju projektu. Diemžēl šī vienošanās joprojām nav panākta, tā reāli apdraudot Eiropas līdzfinansējuma saņemšanu un termināla celtniecību.
Protams, šī situācija ir visnotaļ izdevīga Gazprom monopolam. Šis uzņēmums labi saprot, ka tiklīdz būtu SGT, izbeigtos, tā iespējas mums diktēt savas cenas. Konkurence to vairs nepieļautu. Šādā kontekstā arī ir jāuztver Latvijas gāzes vadītāja ierašanos Saeimas komisijā ar savu priekšlikumu - monopols cenšas visiem līdzekļiem nostiprināt un pagarināt savas privilēģijas. Ja mūsu likumdošana stiprinātu gāzes monopola tiesības, tas jo vairāk attālinātu iespēju, ka jebkad kāds konkurents nopietni domātu par darbības izvēršanu Baltijas tirgū. Šodien par likuma pieņemšanu (paklausīšanu) Gazprom var pretī solīt lētākas cenas, taču - kas būs rītdien? Varbūt rīt atkal draudēs cenas celt, ja netiek grozīts kāds cits likums. Varbūt ar laiku valdības ministri arī būs jāmaina, kad monopolists to pieprasītu?
Bieži nākas sastapties ar citu valstu ekspertu pētījumiem un rakstiem, kuros norādīts, ka Krievijas valdība (kura kontrolē Gazprom) reāli spēj ietekmēt Latvijas politisko eliti. Diemžēl šis Saeimas komisijas lēmums tiešā veidā to apstiprina. Mums kā sabiedrībai ir pienākums apturēt šādu absurdu lēmumu pieņemšanu, kas pakļautu mūs vēl dziļāk gāzes monopolam, attālinot jebkuru iespēju mums tikt vaļā no tā apskāvieniem. Ja ir kāds drauds Latvijas neatkarībai, tad tas ir šis. Valsts, kas vairs nevar brīvi pati pieņemt savus lēmumus ir zaudējusi savu suverenitāti. Mums savējā ir modri jāsargā.

http://www.ir.lv/2013/2/28/ka-saeimas-deputati-uz-krievijas-aka-uzkeras

Kā Saeimas deputāti uz Krievijas gāzes āķa uzķērās

Iestāšanās eirozonā ģeopolitiski nespēs kompensēt gāzes tirgus liberalizācijas "nokaušanas" efektu

Roberts Zīle 28.februāris 2013

 Latvijas gāzes" sagatavotie Enerģētikas likuma grozījumi, kurus vakar atbalstīja Saeimas Tautsaimniecības komisija, pārsvītro jebkādas izredzes uz konkurenci Latvijas gāzes tirgū pārskatāmā nākotne. Ja tie izpelnīsies Saeimas vairākuma atbalstu, tiks nodarīts būtisks kaitējums Latvijas ekonomikas konkurētspējai, kā arī veicināta politiskā atkarība no Krievijas.

Diemžēl gāzes monopola lobijs Latvijas politikā ir tik spēcīgs, ka Saeimas deputāti ir gatavi pat uz visai neordināru rīcību - aiz slēgtām durvīm darīt valdības darbu, pieņemot lēmumu, kas faktiski robežojas ar valsts stratēģiskās politikas maiņu.

Neskatoties uz to, ka valdībai ir jārisina sarunas ar "Latvijas gāzes" privātā īpašnieka "Gazprom" pārstāvjiem par tirgus liberalizāciju, un tagad tiek gatavots valdības atzinums par t.s. ES trešās enerģētikas paketes ieviešanu Latvijā, uz ko attiecas arī Tautsaimniecības komisijas atbalstītie likuma grozījumi, Saeimas deputāti ir pasteigušies "ielikt kāju durvīs", no savas puses faktiski pasakot, ka nekāda tirgus liberalizācija Latvijā nav vajadzīga. Citiem vārdiem - lai tiktu uz īsu audienci pie Krievijas premjera, Latvijai ir jānoliecas tik zemu, ka tas kļūst pat uzkrītoši nepieklājīgi".

Likuma grozījumos piedāvātā gāzes tirgus liberalizācijas atlikšana līdz brīdim, kad Latvija tieši pievienosies jebkuras ES dalībvalsts, izņemot Igaunijas, Lietuvas un Somijas, savstarpēji savienotai sistēmai, pēc būtības nozīmē, ka šāda savienošana nekad nenotiks.
Tas ir vistas un olas princips - mēs nevaram gaidīt trešās puses investoru ienākšanu tirgū, iekams nav sagatavota attiecīga likumdošana, kas nodrošina viņiem brīvu piekļuvi gāzes pārvadei, vai arī tiesības šādu pārvades tīklu veidot pašiem. Savukārt "Latvijas gāze" un Saeimas Tautsaimniecības komisija piedāvā piekļuvi tirgum ieviest likumdošanā tikai tad, kad šādi investori būs parādījušies. Tas ir absurds,
Ja Saeima atbalstīs ierosinātos Enerģētikas likuma grozījumus, tiks pielikts trekns punkts kopīgam un ES finansiāli atbalstītam sašķidrinātās gāzes terminālim Baltijas valstīs. Protams, ar dažādu "investoru" aktivitātēm šis projekts jau iepriekš ir "veiksmīgi" novilcināts, iedragājot Latvijas iespējas par to vienoties politiskā līmenī.
Tikmēr mūsu kaimiņi savu mājasdarbu likumdošanas sagatavošanā ir izdarījuši - Lietuvā ir nodrošināta trešās puses pieeja gāzes tīkliem no 2014., bet Igaunijā - no 2015. gada 1. janvāra. Šobrīd Latvija ir tā, kas ne tikai atsakās liberalizēt savu tirgu, bet traucē to darīt arī pārējām Baltijas valstīm.
Svarīgi arī saprast, ka ES gāzes tirgus liberalizācijas direktīvas izņēmuma punkts, kas ļauj liberalizāciju atlikt Somijai, Igaunijai un Latvijai, nebija Briseles vēlme - to panāca šo valstu gāzes uzņēmumi un atbildīgās ministrijas. Šīs valstis no šī izņēmuma stāvokļa var atteikties jebkurā brīdī, ko sekmīgi izdarīja Igaunija. To labi saprot arī "Latvijas gāze", kas gatavojas strādāt ar sašķidrinātās gāzes sezonālo uzglabāšanu, kas varētu tikt ņemta no šķidrās gāzes termināļa Lietuvā.

Krievijas āķis, uz kura mēdz uzķerties arī Latvijas politiķi, šajā gadījumā ir skaidrs - ja neveiksiet tirgus liberalizāciju, jums būs viena gāzes cena, ja veiksiet - pilnīgi cita, daudz augstāka. Ja mēs šim spiedienam pakļaujamies, mēs faktiski ejam Ukrainas un Baltkrievijas ceļu, kur manipulācija ar gāzes cenām tiek izmantota kā Krievijas politiskās ietekmes instruments.

Turklāt sabojājam attiecības ar kaimiņiem un akcentējam Latvijas ģeopolitiskās virzības maiņu. Faktiski, ja mēs atsakāmies no gāzes tirgus liberalizācijas, argumenti par ģeopolitiskās drošības iegūšanu no eiro ieviešanas kļūst vienkārši smieklīgi. Tā nespēs kompensēt gāzes tirgus liberalizācijas "nokaušanas" efektu. Gāzes monopols kā ierocis ģeopolitisko interešu īstenošanai ir daudz spēcīgāks nekā piederība monetārai savienībai.
Pēc slānekļa gāzes masveida ieguves sākšanas pēdējos gados gāzes cena gan ASV, gan Eiropā ir krietni samazinājusies. Savukārt Latvijā t.s. gāzes "robežcena" kopš iestāšanās ES 2004.gadā ir trīskāršojusies. "Sekas šai tendencei ir acīm redzamas - neparādoties konkurencei gāzes tirgū, starpība starp to cenu, ko maksā gāzes un elektrības patērētāji Latvijā un citās ES valstīs, kuras nav atkarīgas no viena piegādātāja pieaugs aizvien un vairāk, samazinot Latvijas ekonomikas konkurētspēju un krasi palielinot iedzīvotāju rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem. To pierāda "Latvijas gāzes" vācu akcionāra E.O.N problēmas liberalizētā ES tirgū - viņu ilgtermiņa līguma ar Krieviju dabasgāzes cena tur nav konkurētspējīga.
Tādēļ Saeimai ir jāaptur šie steigā "izlobētie" likuma grozījumi un jāsagaida valdības un "Latvijas gāzes" akcionāru sarunu rezultāts, kā arī valdības lēmums šajā jautājumā.
Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts, Nacionālā apvienība

Par VDK / KGB taktiku un Latvijas mēdijiem

VDK taktika, no tās jāmācās.

Pārlasot IMANTA ĻEŠINSKA atmiņas, kas publicētas žurnālā “LATVIJA ŠODIEN” 1986.g.'' VAR IZDARĪT SECINĀJUMUS PAR VDK taktiku un secināt. ka avīze ''DDD'' ir čekas izdevums, kas drukā ļoti patriotiskus rakstus, aicina uz visādiem izlēcieniem, dara visu ,lai sanaidotu latviešus.

Es savā mūžā neesmu nopircis nevienu šīs avīzes numuru, man to piesūta no ārzemēm ļoti patriotisks cilvēks, tas nozīmē, ka tā tiek izplatīta ārzemēs un tai ir lasītāji, kas nav atšifrējuši, ka to finansē un pieraksta latviešiem naidīgi spēki. Savas atmiņas ĻEŠINSKIS uzrakstīja 1980.g. vasarā, bet tās nav daudzi lasījuši un tā ir kļūda, jo vērtīgākas atziņas par KGB darbību latviski neviens nav uzrakstījis.

ATIS SKALBERGS.

Publicēts ‘Latvija Amerikā’, 2013.g. februārī, 4.numurā.

Atbilde A.Skalbergam (publicēta ‘Latvija Amerikā’, 2013.g. februārī, 6.numurā,

Par VDK un Latvijas mēdijiem.

Atsaucoties uz iepriekšējā numurā publicēto rakstu par VDK darbību caur avīzi DDD gribu teikt, ka man nav tiešas informācijas par to cik aģenti strādā DDD un cik citās avīzēs, bet gribu uzbūvēt nelielu pieņēmumu un secinājumu virkni. Kā zināms, čeku izveidoja PSKP lai nostiprinātu savu vienvadību, bet Latvijas gadījumā tas bija nepieciešams arī lai varētu neatgriezeniski iekļaut Latviju Krievijas (PSRS) sastāvā un iznīcināt jebkuru latvisku noskaņojumu. VDK strādāja PSKP un Latvijas KP vadībā un bija instruments ar, kura palīdzību uz Sibīriju tika izvesti simtiem tūkstoši latviešu un gadu desmitiem tika vajāti disidenti un latviskas Latvijas aizstāvji. LKP vadībā bija A.Gorbunovs (LC), A.Čepānis (ZZS) un komunistiskās nomenklatūras aparātā augstos amatos strādāja J.Urbanovičs (SC), A.Lembergs (ZZS), prezidents A.Bērziņš (TP/ZZS) un daudzi citi, kas ilgstoši ieņēma vai vēl šodien ieņem augstus amatus ‘neatkarīgās’ Latvijas varas iestādēs un pārvalda mēdijus. Piemēram, pēc Lemberga norādījumiem strādā NRA (tā pati, kas gadu desmitiem ar nosaukumu „Cīņa” sludināja komunistisko propagandu, bet daudzi žurnālisti un politiskā virzība joprojām ir tā pati – kritizēt jebkuru patriotisko spēku un veicināt piekāpšanos Krievijai).

Neko patriotisku nevar teikt arī par laikrakstu Diena – to nodibināja vēl pirmā Godmaņa valdība ar mērķi popularizēt tā laika valdošā grupējuma (t.i. Gorbunova LC) darbību savukārt tagad tā piederot 3 Latvijas oligarhiem, kurus apvieno vēlme pārdot Maskavai visu, ko vien var pārdot un vienlaicīgi kritizēt nacionālās partijas, kuras mēģina tam pretoties.

Bez šīm nepatriotiskajām latviešu avīzēm Latvijā iznāk vairākas avīzes krievu valodā, kuras veicina Krievijas ietekmes pastiprināšanu Latvijā, aicina krievus nerunāt latviski (pat tad ja viņi šo valodu ir skolā mācījušies) un atklāti grauj Latvijas valsts pamatus, piemēram, pieprasot masveidīgi un automātiski piešķirt Latvijas pilsonību okupācijas laikā nelegāli iebraukušajiem. Savukārt par nodokļu maksātāju naudu uzturētais Latvijas valsts radio katru rītu 3 (trīs!) reizes šīs antilatviskās ziņas izklāsta arī latviešu klausītājiem (lai neviens nevarētu izvairīties no Kremļa propagandas arī tad, ja nepērk un nelasa krievu avīzes). Vēl neilgi pirms valodas referenduma Latvijas valsts radio atvēlēja veselu stundu laika kriminālnoziedzniekam un provokatoram Vladimiram Lindermanam lai tas varētu netraucēti izklāstīt savus plānus par Latgales atdalīšanu un par pāreju uz krievu valodu. Manuprāt, visi šie piemēri liecina par ievērojamu VDK ietekmi minēto masu mēdiju darbībā un nav jau brīnums, jo tur vadošos amatos joprojām strādā komunistu laiku ideologi (I.Ābola, Ā. Jansons, Ā.Kļeckins) un par „ekspertiem” tiek uzaicināti tikai nedaudzi speciāli atlasīti ‘nomenklatūras’ runātāji – galvenokārt bijušie komunisti, piemēram Ilga Gore-Kreituse, LKP funkcionāre), J.Rozenvalds, A. Freimanis utml. (kas izmantojot savus amatus, aktīvi izplata sarkano miglu vēl līdz šim brīdim).

Kāda tad viņiem visiem ir līdzība vai atšķirība no DDD?

DDD (Deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija) avīze konsekventi cīnās par Latvijas Saeimas 1996.g.23 augusta deklarācijas izpildīšanu, kas paredz valdībai veikt šīs nosaukumā minētās darbības un avīzē tā ir viena no galvenajām tēmām. Vai avīze kurina naidu? Katrā ziņā tā neaicina uz okupantu integrāciju, bet gan grib lai valdība veicinātu viņu repatriāciju. Daudzi okupanti to mēģina pasniegt kā naida kurināšanu (bet vai arī Jūs domājat, ka būtu slikti, ja viņi pamestu Latviju?). Deokupācija ir latviešu tautas izdzīvošanas jautājums. Ar safabricētiem argumentiem par ‘naida kurināšanu’ avīzi un tās žurnālisti bija iesūdzēti tiesā, bet tiesa atzina DDD par likumu ietvaros strādājošu avīzi un tā turpina publicēt rakstus, kas nepatīk postkomunistiskajai nomenklatūrai. DDD pārpublicē sludinājumus no Krievijas avīzēm, kur Putins un apgabalu vadītāji aicina krievus atgriezties dzimtenē, kamēr Latvijas lielie mēdiji dara tieši otrādi – nepamatoti vaimanā par daba spēka trūkumu Latvijā (kaut arī ir liels bezdarbs) un aicina vēl vairāk krievus doties uz Latviju vai arī pirkt tur nekustamos īpašumus, lai tādejādi dabūtu uzturēšanās atļaujas un papildinātu Latvijas krievu kopienu.

DDD bieži publicē interesantas intervijas ar sabiedrībā populāriem patriotiskiem cilvēkiem, piem. ar Ingrīdu Strodi, Aleksandru Kiršteinu, Dagmāru Beitneri un citiem, kas atmasko Latvijas okupantu un Krievijas aģentu nekaunīgās provokācijas un kritizē valdības neizdarību cīņā pret tām (un tādēļ šo cilvēku viedokļus mēģina noklusēt lielie mēdiji). Lielie mēdiji no šīm DDD tēmām izvairās un līdz ar to necīnās par Latvijas deokupāciju – tātad tie turpina VDK iesākto ceļu uz patriotu nomelnošanu un valsts pārkrievošanu, piem. piešķirot pilsonību pēc iespējas vairāk nelatviešiem un vienlaicīgi mēģinot to nedot vai atņemt latviešiem, kad vien rodas tāda iespēja. Vairāki pseido-patriotisko partiju vadītāji bieži aicina paātrināt pilsonības piešķiršanu okupantiem, bet kuras avīzes tad tos publicē? (ne jau DDD).

Tādejādi, manuprāt, VDK ietekme ir daudz lielāka lielajos mēdijos, nevis DDD. Tiem, kas nav lasījuši DDD paši (bet ir dzirdējuši par to kritiku no NRA, Dienas, LTV utt.), iesaku šo avīzi palasīt un izdarīt secinājumus pašiem. Negribot nāk prātā sen dzirdēts gadījums par kādu maz izglītotu slaucēju, kas uzstājās PSKP kongresā ar runu un teica, ka viņa gan pati nav lasījusi, bet zina, ka Solžņicins ir slikts, jo tā saka laikraksts Pravda.

Protams, ideāli būtu, ja mums izdotos izvairīties no VDK ietekmes visās jomās, bet līdz tam vēl tālu, zinot, ka čekas maisi joprojām nav atvērti (un līdz ar to mēs joprojām nezinām kuri ir šīs apslēptās indes izplatītāji) un vairākums pie varas esošo joprojām tura šos maisus ciet – tātad aizstāv kremļa aģentus un ļauj tiem turpināt viņu graujošo darbu. Un nav šaubu, ka tādu ir daudz, jo Austrumvācijā Stasi arhīvi tika atvērti 1990.gadā un tad atklājās čekas darbības patiesie mērogi – apmēram katrs otrais austrumvācietis ir kaut reizi sadarbojies ar čeku un katrs sestais ir aktīvi strādājis čekas labā. Kamēr čekas arhīvi nav pieejami, varam tikai minēt vai Latvijā šī proporcija bija lielāka vai mazāka. DDD daudzkārt ir pārmetusi Saeimai un valdībai to, ka čekas maisi nav atvērti un arī to, ka valdība nav panākusi lai Krievija atdot no Latvijas izvestos LPSR VDK arhīvus lai beidzot varētu veikt sabiedrības lustrāciju. Latvijas valdība varēja, piemēram, bloķēt Krievijas uzņemšanu Pasaules Tirdzniecības organizācijā (WTO) un pieprasīt apmaiņā LPSR VDK čekas arhīvus, kā arī robežlīguma parakstīšanu bez Abrenes atdošanas, bet tas netika izdarīts un netika pat pieminēts kā iespēja, kaut gan DDD to ierosināja.

Es nevaru apgalvot, ka DDD slejās nekad nav bijis neviens raksts, kura autors ir čekas aģents, bet šādu aģentu ietekme ir nesalīdzināmi lielāka citos minētajos mēdijos. Varu piekrist Skalberga kungam, ka nenāktu par sliktu pārlasīt I.Lešinska „Kalpības gadus” jo tas ļautu vērīgāk paskatīties apkārt un saprast kas strādā Latvijas interesēs un kas tikai izliekas, bet īstenībā stūrē uz austrumiem (te lasītājs pats droši vien var izdarīt secinājumus, zinot kuru partiju (RP jeb ZRP !!) kuri ministri tagad aicina ieviest krievu valodu Latvijas augstskolās un pretojas Rail Baltica dzelzceļa būvei par ko Eiropa dod naudu, bet tajā vietā grib paplašināt dzelzceļu uz Maskavu).

LA un DDD lasītājs.

Maskavas pakalpiņi

No Latvijas Avīzes, drukātās versijas, 2012.g. 2. novembrī:
skat 7.lpp.: http://mod2.la.lv/main1.php?dat=2012-11-02&type=la

  Maskavas pakalpiņi ir visi Latvijas politiķi un partijas, kas saka un apgalvo, ka Latvijas galvenā un gandrīz vienīgā problēma ir ekonomiskā, un tikai viņi zina kā to risināt. Patiesībā Latvijai nav nekādas unikālas, speciālas ekonomiskās problēmas, kas nebūtu visur citur pasaulē. Latvija ir par mazu un Latvijas ekonomija nevar iet uz augšu, ja visapkārt pasaulē ekonomija iet uz leju. Pēdējos 100 gados Eiropā visi iedomājamie ekonomijas modeli tika izmēģināti. Mums nevajag par to vairs strīdēties, bet tikai pieņemt visefektīvākos no tiem, piemēram, Vācijas vai Anglijas vai Igaunijas  un viss. Korupcija, Latvijas izzagšana un oligarhi ir politiska problēma, nevis ekonomiska.
  Pēdējie, kas tā runā, Repše/Balokoņs/Vaitaitis/Mierkalns u.c., ir tikai vēl viens jauns oligarhu grupējums, kas grib tikt pie siles, un nākotnē būs vēl citi. Esiet uzmanīgi, neatbalstiet tādus, ne arī tos, kas slavē Krievijas tirgu, jo cik šprotes tad Krievijā pārdeva VVF, Pabriks un Kalvītis par Abrenes atdošanu?
  BET Latvijā tiešām ir speciāla, unikāla problēma, kas nav nekur citur pasaulē,  un tā ir OKUPĀCIJAS SEKAS. Tās risināšanai nevar lietot citu valstu pieredzi, jo tādas nav. Mums tā jāatrisina pašiem. Tādēļ visām latviešu partijām jāapvienojas ap OKUPĀCIJAS SEKU LIKVIDĒŠANAS programmu.
  Tagad ir īstais laiks krieviem atgriezties savā tēvzemē. Nesen Vladivostokā Putins lepni solīja Hilarijai Klintonei attīstīt Krievijas Āzijas daļu (t.i. 3/4 no Krievijas).  Bet ar ko? Ar vjetnamiešu, korejiešu un ķīniešu darbiniekiem nepietiks – tad Krievijai jāatdod Sibīrija Ķīnai tagad un nav vērts tērēt laiku. Bet laimīgā kārtā gandrīz 3 miljoni nevajadzīgu krievu ir Baltijā un Kēnigsbergā (Karalaučos) un tos Putins var dabūt atpakaļ. Liela daļa no šiem ir militāristu un čekistu bērni, mazbērni un citi ģimenes locekli. Latvija piemēram no dzimšanas vecāki viņiem māca nīst latviešus, ka Latvija ir Krievijas daļa, ka Latvijas neatkarība 1918.g. bija nejauša kļūda utt. Visi šie krievi ir sabojāti un var dzīvot mierīgi tikai Krievijā, sevišķi Krievijā, kādu to veido Putins. Ja kāda zeme ir okupēta, kā Latvija bija, tad, kad okupācija beidzas, visiem okupantiem jādodas prom, jo viņi nevar dzīvot mierīgi un priecīgi starp cilvēkiem pār kuriem viņiem nesen bija vara. Visi psihologi to pateiks.  Krievijas Āzijā ir tik daudz visādas bagātības, ka Maskava tur var maksāt 2 vai 3 reiz lielākas algas un arī ūdens un vide tur ir daudz tīrāki nekā Maskavā.
  Latvijā tikai tie krievi, kas bija Latvijā pirms 1939.g. un viņu pēcteči paturēs Latvijas pilsonību automātiski. Vēl varbūt 10% var palikt, bet mēs viņus pārbaudīsim vienu pēc otra vai viņi ir lojāli latviskai Latvijai un vai mums viņi ir vajadzīgi un noderīgi (un pietiekoši izglītoti).
  Pēc tam mēs ķersimies klāt mūsu pašu kolaboracionistiem un nodevējiem, kā to darīja Norvēģijā pēc 1945.g. Tas, ka Gorbunovs, Godmanis, Aldermane, Kargins un simtiem viņiem līdzīgu vēl staigā brīvi, ir ārprāts.
  Pēc tam vajadzīga godīga jauna privatizācija, no kuras visi latvieši iegūtu, ne tikai oligarhi.
  Tādēļ partijas, kas runā tikai par ekonomiskām lietām, novērš uzmanību no OKUPĀCIJAS SEKU likvidēšanas, un tas ir tieši tas, ko Maskava grib.  Okupācijas laikos latvieši nevarēja runāt par nacionālām lietām, par brīvu Latviju, nevarēja runāt par krievu noziegumiem pret latviešiem, nevarēja kritizēt krievus, nevarēja krievus saukt par okupantiem un kolonistiem, nevarēja teikt lai viņi brauc prom, nevarēja nerunāt krieviski ja krievs to gribēja. Daudzas no šīm lietām ir spēkā vēl šodien, tādēļ nevar teikt, ka Latvija ir īsti brīva. Latvija ir tikai daļēji brīva un ir pēdējais laiks atbrīvot Latviju pilnīgi. Latviešiem jābalso tikai par partijām un cilvēkiem, kas uzņemas un sola to darīt.
  Aivars Slucis

Not Again (Publikācija NY Times, 2012.g.15.sept, 17A lpp)

In Nov. 1943, when the outcome of WW II had become clear, the Allies-- Churchill, Roosevelt, and Stalin, met in Tehran to plan the postwar future of Europe. Stalin made it clear that Russia wanted control and influence over Eastern Europe. In Nov. 1944, Roosevelt faced an election, and therefore let Stalin know that he couldn't openly agree to that before the election, for in United States live many people of Eastern European ancestry.
The Allies met again in Feb. 1945 at Yalta after Roosevelt had been reelected, and now Roosevelt agreed to almost all of Stalin’s demands in Eastern Europe despite Churchill’s objections, and thereby condemned Eastern Europe and its 300 million people to 46 years of Russian domination and oppression. The bravest of them who tried to oppose the Russians were killed or sent to Siberia.
For the West, this Roosevelt sellout to Stalin meant an "Iron Curtain" down the middle of Europe, 46 years of Cold War, Warsaw Pact, constant possibility of a nuclear war (Cuba 1962), and Korean and Vietnam wars (not possible without Russian weapons).
This would be just past history, opportunity for a better world lost, if an echo of the past did not sound on 26 Mar. 2012. Barak Obama was talking with the fill--in president of Russia, Dmitry Medvedev. Unknown to both, the microphone was still on/open. Medvedev, speaking for Vladimir Putin, made demands and asked for concessions in Eastern Europe. Obama, like Roosevelt in 1943, is facing an election, therefore in almost a whisper Obama said, "This is my last election. When I'm elected, I'll be more flexible". Medvedev answered, "I understand, I'll let Putin know." So once again getting elected is more important than doing the right thing.
  If one were to check which countries in the United Nations supported and voted with the United States the most over the last 20 years, one would find that those are the Eastern European countries. They are grateful that the post Roosevelt United States never recognized Russian incorporation, occupation and control of them. Almost all of them sent troops to Iraq and Afghanistan to fight and die alongside Americans.
On the other hand Russia often opposes United States policy in places such as North Korea, Iran, Libya, Syria, and uses its veto in the UN.
It is said that large countries don’t have friends, only interests. Sad.
Obama has chosen to make deals at the expense of Eastern Europe with Putin, a man who has said that the collapse of the Communist Soviet Union was the greatest tragedy of the 20th century. Not WWI, where Europe lost a whole generation of young men, not WWII, not the Holocaust where 6 million people died, but Putin’s beloved Soviet Union, which Putin is trying to recreate. What does that say about Putin’s values and morality?
If Obama is going to make deals with Putin, then they should be about finally sending back to Russia all Russian colonists and occupants, especially the military, who only took of their uniforms in 1991 and remained in the previously occupied countries, rather than return to Russia as is called for in all international laws. If Obama could get all Russian colonists back to Russia, he would then finally end WWII in Europe and get the Nobel peace prize.
However unfortunately, even before the March 26 "open microphone", Obama was giving dangerous signals to Eastern Europe with his "reset program or new approach" to Russia. It seems the old approach which led to collapse of the Russian empire in 1991, Ronald Reagan called it "The Prison of Nations", wasn’t good enough for him. For example, the last two ambassadors that Obama appointed to Latvia sometimes talk like they had just graduated from Moscow diplomat’s school. One of them, just before an important election, visited openly the home of one of the most aggressive and radical Russian leaders, a man who had threatened violence in Latvia if the election didn't go the way the Russians wanted. Was this visit meant to intimidate the Latvians?
I voted for Obama the last time, but this time can me and those who care about the countries and people of Eastern Europe support a man who is contemplating Yalta II?

Aivars Slucis

Kam kalpo dr. Zatlers? (VDK, kopš dezertēšanas Černobiļā)

KAM kalpo dr.Zatlers?
2011.g.13.novembrī TV politikas eksperti vērtēja Zatlera partijas neveiksmes, jo partijas reitings ir tik ļoti krities, ka ir jau zem 5% Viņa izteicieni arī esot dīvaini: ZZS nosauca par tārpiem, tagad valdību par fašistisku. Dīvaini. Partijā valda neuzticība, tikai kādi 8 deputāti aizstāvot vadoni. Partijas slēgtās sēdes kāds ieraksta un informāciju nopludina. Lielākā šķelšanās bija, kad partija nobalsoja, ka ies koalīcijā ar Nacionālo apvienību. Aizdomas pieauga, kad par ārlietu ministra Edgara Rinkēviča parlamentāro sekretāru apstiprināja Viktoru Makarovu, kurš pirms šīs partijas dibināšanas darbojies organizācijā ‘’Baltijas forums’’. Šo veidojumu vispareizāk būtu saukt par krievu šovinistu un padomju ideoloģijas aizstāvju apvienību, kuras mērķis ir izplatīt melus par Baltijas valstīm, lai tās kompromitētu informatīvajā telpā. SC vadonis Urbanovičs bija šī foruma tēvs. Kas ir Makarovs? Es viņu uzskatu par specdienesta aģentu , kas laikus iestājies šai steidzami dibinātajā partijā, lai to virzītu Kremļa virzienā. Radio komentētājs Eduards Liniņš 31.okt. raidījumā ļoti pozitīvi vērtēja šo Makarovu. Esmu sameklējis gandrīz visas publikācijas, kur intervē šo vīru . Visas atbildes ir bijušas ļoti pareizas, latviešus aizstāvošas.
Viss tiek darīts, lai iegūtu uzticību, lai lasītājs saprastu, ka viņš ir īsts patriots. Jo patriotiskākas ir šīs atbildes, jo manī nostiprinās pārliecība, ka viņš ir aģents. Būtu stulbi gaidīt citādākas atbildes, ja viņam ir cits mērķis. Joprojām latvieši meklē atbildi, vai 28. Maijā Zatleram vajadzēja atlaist Saeimu? Kas ir panākts? Kāds ir ieguvums? Neapmierinātība pieaug, neticība Zatleram ir vislielākā. Uzpeld ziņas, ka tad, kad notika Černobiļas atomreaktora avārija, Zatleru kopā ar citiem ārstiem sūtīja likvidēt tā sekas. Tur ieradies, viņš sapratis, ka var dabūt nāvējošu apstarojumu itin viegli un būtu neprāts to darīt. Viņš centās izvairīties no šiem nāves draudiem un dezertēja. Viņu noķēra. Pēc kara laika likumiem draudēja nāves sods. Šai brīdī pastiepās pretī VDK ‘’izpalīdzīgā roka’’. Tālākais nav zināms , tikai nojaušams. Abas puses par kaut ko vienojās. Tā Zatlera dīvainības izskaidro vieni. Es neapgalvoju, ka tā ir vislielākā patiesība pēdējā pakāpē. Katram ir tiesības meklēt savu skaidrojumu.Arvien pārliecinošāk nostiprinās doma, ka 28. Maija rīkojums Nr 2 bija mums naidīgu spēku diktēts, jo ieguvumi un zaudējumi vēl nav sarēķināmi . Oligarhi nav pazuduši, ofšori darbojas. Zatlers uz īsu mirkli bija ‘’ varonis’’.
ATIS SKALBERGS

Komentārs:
Valdis Zatlers Cernobilaa saprata, ka var dabut navigu radiacijas devu un dezerteja no dienesta. Par to draudeja naves sods. Ir versija, ka saja bridi VDK uznema kontaktus ar V.Zatleru un paglaba no soda, bet par to ieguva bezierunu paklausibu...

Kremļa miljoni Latvijas promaskaviskajām partijām

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/351336-kremla_miljoni_latvijas_promaskaviskajam_partijam
Toms Ostrovskis, TVNET, 2010. g. 25. oktobrī

Franču laikraksta "Le Monde"* 2.oktobra izdevumā publicētais žurnālista Piotra Smolara raksts "Pretizlūkošana atmasko Krievijas ietekmes līdzekļus" radījis trīsas promaskaviskās partijas "Saskaņas centrs" aprindās. Žurnālists atsaucās uz viņa rīcībā nonākušiem kāda Latvijas pretizlūkošanas dienesta slepeniem ziņojumiem par politisko partiju SC un PCTLV saiknēm ar Krievijas valdību.

Publikācijas atskaņas Latvijā

4.oktobrī Saeimas "Saskaņas centra" frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs nosūtīja vēstuli Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoram Jānim Kažociņam, kurā sūdzas par Francijas laikrakstā "Le Monde" publicēto rakstu "Pretizlūkošana atmasko Krievijas ietekmes līdzekļus", norādot, ka "no minētās publikācijas nepārprotami izriet, ka ir apdraudēta Latvijas kā valsts neatkarība, un tajā ietvertie fakti skar ne tikai katru Latvijas politiķi, bet arī katru mūsu valsts iedzīvotāju," satraucies bija Urbanoviča kungs.
Savukārt 19.oktobrī partijas "Pilsoniskā savienība" (PS) priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis arī esot nosūtījis vēstuli SAB ar lūgumu pārbaudīt Francijas laikrakstā "Le Monde" 2.oktobrī publicēto apgalvojumu, ka Eiroparlamenta vēlēšanās "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) un "Saskaņas centrs" (SC) tika finansēti no Krievijas.

SAB informāciju varētu būt nodevis KNAB un augstākajām valsts amatpersonām
SAB atbildes vēstulē Jānim Urbanovičam norādīja, ka politisko partiju finansējuma likumības uzraudzība ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja kompetence (KNAB). Gadījumos, kad izlūkošanas un pretizlūkošanas darba ietvaros SAB rīcībā nonāk informācija, kas skar citas valsts drošības iestādes vai tiesībsargājošās iestādes kompetenci, tā nekavējoties ir tikusi nodota attiecīgajai iestādei.

Vienlaikus vēstulē norādīts, ka priekšvēlēšanu laikā SAB rūpīgi sekoja ārvalstu specdienestu aktivitātēm Latvijā. Tāpat kā līdz šim, SAB informācija par iespējamiem nacionālās drošības apdraudējumiem tika regulāri nodota valsts augstākajām amatpersonām - Saeimas Nacionālās drošības komisijai, Ministru kabinetam un Nacionālajai drošības padomei, kuras vadītājs ir Valsts prezidents.

Franču laikraksta "Le Monde" minētās publikācijas tulkojums:
Raksts: "Le contre-espionnage dénonce les moyens de l'influence russe"
Autors: Piotr Smolar
"Latvijas pretizlūkošanas dienests ir nopietni norūpējies par Krievijas pieaugošo ietekmi Latvijā, slepeni finansējot promaskaviskās partijas un veicinot separātiskas tendences reģionos. Laikraksta “Le Monde” rīcībā nonākuši kāda Latvijas pretizlūkošanas dienesta slepeni ziņojumi par politisko partiju SC un PCTLV saiknēm ar Krievijas valdību. "Le Monde" atklāj, ka dienesta ziņojumi ir drūmi.
Lai arī oficiālā Maskava turpina atbalstīt krievus Latvijā ar mazāku pompu, tomēr pietiekoši efektīvi. Krievijas vēstniecība veicina separātiskas tendences Latvijas austrumu reģionā Latgalē, "attīstot sociālo un ekonomisko vidi" un "finansējot kultūras projektus un krieviski runājošu skolotāju apmaiņas programmas". Šādas aktivitātes it kā neliecina neko ļaunu. Tomēr viens no šo darbību arhitektiem bija GRU (Krievijas militārā pretizlūkošanas pārvalde jeb Главное Разведывательное Управление) pārstāvis Aleksandrs Hapilovs1. Līdz pat 2009.gada martam, kad viņš bija spiests pamest Latviju, Hapilova amats Krievijas vēstniecībā saucās “padomnieks”.
Krievija veicina un atbalsta tādu kā Trojas zirgu Latvijā, maldinot ekonomiskās krīzes nomocīto sabiedrības daļu. Slēptais mērķis esot Latvijā radīt VDK republiku, līdzīgu tai, kas jau pastāv Krievijā. Šim darbam norīkoti desmits Krievijas vēstniecības darbinieku, savukārt finansējums nāk no lielajiem uzņēmumiem.
Kremļa 2.2 miljoni eiro promaskaviskajām partijām
Pirms 9. Saeimas vēlēšanām 2005.gadā 2.2 miljoni eiro tika “investēti” promaskavisko Saeimas partiju atbalstam. Saskaņas centra (SC) līderi noliedz jebkādu ārvalstu finansējumu, tomēr norādes eksistē. Jau vēlāk 2009.gada novembrī minētais "Saskaņas centrs" parakstīja sadarbības līgumu ar "Vienoto Krieviju" (Putina partija). Savukārt šā gada 9.septembrī, īsi pirms pēdējām vēlēšanām, SC premjera kandidāts Jānis Urbanovičs bija redzēts pusdienojam restorānā kopā ar Krievijas vēstnieku Latvijā Vešņakovu un kādu Mihailu Margelovu (Krievijas parlamenta augšpalātas Federācijas padomes ārlietu komisijas priekšsēdētājs).
Savukārt otrai – radikālākai promaskaviskajai partijai PCTLV tika piešķirti 500 000 dolāru pirms 2009.gada pašvaldības un Eiropas Parlamenta vēlēšanām kā “tiešs Krievijas premjera Vladimira Putina atbalsts”. Viens no PCTLV līderes Tatjanas Ždanokas uzdevumiem bija iekustināt krieviski runājošos Eiropā, lai izveidotu "Eiropas krievu savienību".
Abas partijas nedzīvoja gluži saticīgi, jo Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs pat bija spiests iejaukties, lai atrisinātu SC un PCTLV strīdus. Vēstnieks pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām katrai partijai noteicis ietekmes sfēras – "Saskaņas centrs" Rīgā, bet PCTLV aktivitātes var izvērst pārējā valsts daļā."

* "Le Monde" ir viens no ietekmīgākajiem Francijas laikrakstiem un ne reizi vien rakstījis par pēdējā laika norisēm Krievijā un Latvijā gan no politiskā, gan ekonomiskā skatpunkta.
1 - 2008.gada oktobrī Latvijas medijos izskanēja ziņas, ka Aleksandrs Hapilovs esot piedalījes atentāta plānošanā pret Gruzijas pašreizējo prezidentu. Tas noticis laikā, kad no 2000. līdz 2004. gadam Hapilovs strādājis Krievijas vēstniecībā Tbilisi. Viņš esot vervējis algotņus atentāta veikšanai. Taču pats atentāts neesot izdevies, jo noalgotie slepkavas esot iekļuvuši avārijā. Krievijas vēstniecība Rīgā kategoriski noliedza šo informāciju. Savukārt Rīgā Hapilovs bija atbildīgs par sakariem ar tautiešiem.

Bez nacionālās pašapziņas

Maskavas propoganda latviešu patriotus no’’ Visu Latvijai !’’ nosauca par fašistiem un neonacistiem. Un šo leksiku sāka lietot daži mūsu žurnālisti, politiķi, pat universitātes profesors. Radio raidījuma ‘’ Krustpunktā’’ komentētājs teica: ‘’Viņi, protams, nav nekādi fašisti, bet arī Rietumos raksta, ka Latvijas parlamentā ievēlēti radikāļi’’. Tieši to Kremļa propagandai vajag. Dezinformācija darbojas.
No Krievijas nāk mājiens – ja Latvijas valdošajā koalīcijā tiktu iekļauti nevēlami spēki, Zatlera vizīte varētu nenotikt. Tā ar krievu mediju starpniecību tika sūtīts signāls iejaukties. Valdis Zatlers publiski skaidri pateica, ka šo jautājumu Latvija izlems pati bez citu iejaukšanās. Valsts prezidenta cienīgi vārdi. Kremļa ietekmes aģenti cenšas iebaidīt. Baiļu devas tiek palaistas katru nedēļu. Viņi strādā. Mūsu un citu valstu mediji tās izplata tālāk. Ja informācijas atlase notiek bez nacionālas pašapziņas, tad mēs sevi pazemojam.
Kremlis vēlas, lai mēs būtu, bailīgi, gļēvi, gatavi piekāpties, izpatikt. Atceramies, kādas muļķības pastrādātas baumu ietekmē ? Vienu gadu dienu pirms 16.marta Rīgā Brīvības pieminekli apjoza ar metāla režģi, lai tur neliktu ziedus. Ko mēs ieguvām? Ko varējām pazaudēt? Neko. Kāds pabaidīja un kāds stulbenis deva rīkojumu. Tas ir ļoti pazemojoši, ja tā var iebaidīt. Šis process turpinās , jo gļēvulība, sulainiskums, nodevība netiek nosodīta. Tautā dzīvas ir vergu dvēseles. Daudziem latviešu politiķiem, ministriem, deputātiem nav nacionālas pašcieņas. Vai nevajadzētu skolās no 4. klases ieviest speckursu’’ Kā latvietim atbrīvoties no vergu dvēseles?’’ Par to ir jādomā laikus.
Padomju spiegs Viktors Suvorovs, kas paprasīja politisku patvērumu Anglijā, savā grāmatā AKVĀRIJS, kas iznākusi latviešu, angļu, krievu valodās raksta, ka izlūkdienesta pārvaldē darbojas liela grupa speciālistu, kas izgudro un izplata dezinformāciju. Tas vienmēr jāatceras! Un jākopj sevī nacionālā pašapziņa!
Atis Skalbergs

Ietekmes aģenti

Arvien biežāk nākas dzirdēt informāciju, kas nav nekur publicēta, nav zināms , kas to teicis, tikai tā ir lielā slepenībā uzzināta, ir ļoti svarīga. Ir tādi ‘’ ietekmes aģenti’’, baumu izplatītāji, kas paliek nezināmi, uz tiem nedrīkst atsaukties. Tici vai netici, bet izklausās negaidīti gudri, ja lieto šādu informāciju. Par to ir rakstīts ļoti maz . Šīs baumas tiek izplatītas ļoti mērķtiecīgi un to izplatītāji ir naidīgu specdienestu darbinieki. Šādu informāciju izplata, lai ietekmētu nozīmīgas politiskas personas uzskatus. Tā ir kā palīdzība, draudzīga konsultācija. 2010.g.14.okt.rītā radio ziņās bija teikts, ka ASV prezidents Obama piezvanījis mūsu premjeram Dombrovskim un ieteicis koalīcijā ņemt Saskaņas Centru. Tas, ka bijis šāds zvans, ir rakstīts tās pašas dienas Latvijas Avīzē, bet nekas nav minēts par SC Ietekme izdarīta. Kas var pārbaudīt, vai tā ir patiesība?
Uz šīm vēlēšanām Rīgā bija ieradies ārsts no ASV Aivars Slucis. Viņš piekrita intervijai.
- Kā Jūs vērtējat šādas ziņas?
- A.S.- Tas, ka bijusi telefonsaruna, es ticu, bet pilnīgi noraidu ieteikumu par ņemšanu koalīcijā. Tā ir iejaukšanās otras valsts iekšējās lietās un to lieliski apzinās prezidents . Viņš nevar zināt, kas ir SC . Te kāds pielicis savu roku .Jāvērtē, kam tas izdevīgi? Vainīgo atrast ir ļoti grūti.
- 15. Okt. TV bija raidījums’’ Kas notiek Latvijā?’’ Kā Jūs to vērtējat?
- A. S. –Kā dīvainu. Tur bija pulcināti dažādi cilvēki, kas visādi kritizēja ‘’ Visu Latvijai! ‘’ Vienīgi Vītola fonda vadītājs aizstāvēja viņus. Nils Muižnieks, kas atbraucis no ASV un pazīstams ar saviem kreisajiem uzskatiem, bija vis agresīvākais. Viņš runāja kā Kremļa uzticības persona. Bet no turienes nāk apzīmējumi neofašisti un neonacisti. Tas ir tāds paņēmiens, lai iebaidītu, lai ietekmētu. Tajā diezgan nesakarīgajā raidījumā universitātes profesors Ījabs arī neko gudru nepateica. Bija radīts iespaids , ka parlamentā ievēlēti bīstami jauni cilvēki. Pašlaik latviešiem naidīgi spēki orientē valsti Austrumu virzienā . Atbrauc VĀCIJAS kanclere Merkele un lūdz mūs būt draudzīgiem pret Krieviju. Tas vienkārši ir smieklīgi.
- Kā vērtējat SC?
- -A.S.-Tā ir legalizēta piektā kolona, kas kalpo Kremlim , noliedz okupāciju , izvešanas un citus padomju laika noziegumus, meklē sadursmes, gatavo provokācijas, cenšas mūs sanaidot ar NATO. Viņus vada režisori Kremlī. To interesēs ir, lai te būtu nesaskaņas, lai valsts būtu ekonomiski un politiski novājināta. Notiek viltīga spēle, kurā viņi grib spēlēt cietējus. Viņi cerēja uzvarēt, bet zaudēja. Tagad ārdās. Ietekmes aģenti var darboties līdz zināmai robežai, var radīt sajukumu, bet nevar uzvarēt.
Atis Skalbergs

Juris Viņķelis, PS, JL, Rīgas dome

http://www.pv2005.cvk.lv/kand/pv2005.pv2005_rezult_plus.kandidnr=24075635430

Dzimšanas gads : 1952.

Pilsonība : Latvijas
Dzīves vieta : Rīga
Izglītība : augstākā Darba vieta un amats : nodibinājums "Ārstu kongresa fonds", valdes loceklis
Pabeigtas šādas mācību iestādes : Rīgas Medicīnas institūts, 1977, ārstniecība
Latviešu valodas prasmes pašnovērtējums : dzimtā valoda
Tautība : latvietis

E-pasts:  juris.vinkelis@riga.lv

Pirms 2009.g. Rīgas domes vēlēšanam Delna par Juri Viņķeli publicēja šādu apskatu:
http://www.delna.lv/lat/ps-riga/2360-5-juris-vinjkjelis-*/

Pilsoniskā savienība

   Latvijas Ārstu biedrības ģenerālsekretārs
   Bijis RD Vidzemes priekšpilsētas izpilddirektors

2. Atbildīgā institūcija ir konstatējusi, ka persona ir atradusies interešu konfliktā

1997.gadā Prokuratūra atzina, ka veselības valsts ministrs J.Viņķelis pārkāpis Korupcijas novēršanas likumu, taču nekonstatēja nozieguma sastāvu, tādēļ krimināllietu neierosināja. Prokuratūra savā atzinumā norādīja, ka veselības valsts ministrs neatļauti savienoja amatus, ieņemot direktora amatu SIA Ants, komercdirektora amatu SIA Pan un direktora amatu SIA Narkotisko un psihotropo zāļu lieltirgotava. Ģenerālprokuratūra atzina, ka J.Viņķelis nav atradies ietekmējamā stāvoklī, jo uzņēmējsabiedrības reāli darbību nebija veikušas. Arī pats J.Viņķelis šīs sabiedrības uzskatīja par likvidētām, jo kopš reģistrācijas tās nebija veikušas nekādu saimniecisko darbību. Pēc šī atgadījuma premjerministrs A.Šķēle pieprasīja J.Viņķeļa demisiju.
Avots: LETA

3. Persona ir ar apšaubāmu reputāciju saistībā ar iespējamu neētisku rīcību vai iesaisti koruptīvās darbībās

Laikā, kad J.Viņķelis bija ministru prezidenta Guntara Krasta biroja vadītājs, plašsaziņas līzekļos parādījās informācija, ka G.Krasta birojā četri cilvēki astoņos mēnešos sarunām pa mobilo tālruni iztērējuši 8774,20 LVL. Starp lielākajiem runātājiem bija arī J.Viņķelis, kurš bija iztērējis 2750,27 LVL. Kā tolaik medijiem komentēja LMT pārstāve, tad “lai norunātu šādu summu LMT iekšējā tīklā, klientam ikdienas būtu no vietas jānorunā vairāk nekā 10 stundas, bet, piemēram, zvanot uz ASV, kas ir viens no dārgākajiem LMT tarifiem, klientam ikdienas būtu jānorunā vairāk nekā stunda".
Avots: LETA

4. Personai ir lieli skaidrās naudas uzkrājumi un neskaidri finanšu darījumi
Skaidrajā nauda glābājis vidēji nedaudz virs 10 000 LVL. Visaugstākie ienākumi tika gūti 2007.gadā, kad J.Viņķelis paralēli RD Vidzemes priekšpilsētas izpilddirektora amatam bija arī padomes loceklis vairākās Rīgas pašvaldības SIA padomēs.

5. Ieņemamie amati un ziedojumi

J.Viņķelis ir aktīvi darbojies politikā kopš 90to gadu vidus. Bijis veselības valsts ministrs Labklājības ministrijā A.Šķēles pirmajā valdībā (1995), veselības valsts ministrs arī A.Šķēles otrajā valdībā, premjera G.Krasta (TB/LNNK) biroja vadītājs (1997), Ekonomikas ministra V.Makarova (TB/LNNK) biroja vadītājs (1997). Līdz ar 1999.gada nogalē iegūto valsts pilnvarnieka amatu Valsts Informācijas tīklu aģentūrā, J.Viņķelis kļuva par vienu no TB/LNNK politiskajiem ielikteņiem vairākās valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēs. Tā piemēram, J.Viņķelis ir bijis padomes loceklis “Latvenergo”, padomes loceklis Starptautiskajā lidostā Rīga, padomes loceklis Jūras medicīnas centrā, pilnvarnieks Veselības Obligātās Apdrošināšanas valsts aģentūrā, izpilddirektors Sabiedrības veselības aģentūrā. 2005.gada aprīlī J.Viņķelis kļuva par Rīgas Vidzemes priekšpilsētas izpilddirektoru, vēlāk arī iegūstot labi apmaksātus amatus vairākās pašvaldības uzņēmumu padomēs: SIA”Juglas nami”, pašvaldības SIA “Mežciema namsaimnieks”, pašvaldības SIA “Purvciema nami”, pašvaldības SIA “Valdemāra nami”. Šai laikā arī aktīvi atbalstīja tolaik pārstāvēto TB/LNNK ar ziedojumiem. TB/LNNK ziedojis aptuveni 5000 LVL, savukārt Pilsoniskajai savienībai pa šo laiku paspējis ziedot 2104 LVL.
Avoti: KNAB, VID amatpersonu deklarācijas

7. Persona vairākkārtīgi ir mainījusi politiskās partijas
J.Viņķelis 13 gadus bija TB/LNNK biedrs, aktīvi atbalstīja partiju arī finansiāli. 2005.gada Rīgas domes vēlēšanās kandidēja no "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" saraksta, savukārt 2008.gada sākumā no TB/LNNK aizgāja, kļūstot par Pilsoniskās savienības biedru

http://www.delfi.lv/news/soapbox/soapbox/article.php?id=22403224
Ārsts Juris Viņķelis ārstam Andrejam Požrnovam:
Juris Viņķelis, 14. novembris 2008

Šī gada 13.novembrī izskatot Rīgas domes prezidijā jautājumu par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa piešķiršanu man, domes deputāts Andrejs Požarnovs (TB/LNNK) ierosināja jautājumu atlikt, lai varētu noskaidrot, vai padomju laikā neesmu sadarbojies ar Valsts Drošības komiteju (VDK) jeb čeku.
Mēdz uzskatīt, ka uz rupjībām, ko izsaka necienīga persona, nevajagot atbildēt. Tam varētu piekrist. Citādi ir ar apzinātiem apmelojumiem. To izplatītājiem parasti ir noteikti mērķi un šie cilvēki zina, ko grib sasniegt. Apmelojumi ir jāatspēko.
Nāku no 5 bērnu katoļu ģimenes. Mans vectēvs Juris bija viens no Latvijas sociāldemokrātiskās partijas dibinātājiem, ko 1941.gadā vācieši apcietināja un 1942.gadā nošāva par sociāldemokrātiskās literatūras drukāšanu. Tēva brālēns Jānis Ritums kara 1944.gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Tur viņš bija aktīvs LSDSP ārzemju komitejas darbinieks, tuvs Bruno Kalniņa līdzgaitnieks. Viņš aktīvi uzturēja sakarus ar disidentiem Latvijā, piegādājot "padomju režīmu apmelojošo" literatūru. Māte Virgīnija pēc kara aktīvi atbalstīja meža brāļus Kurzemē, piegādājot pārtiku, medikamentus un informāciju. Laimīgas sagadīšanās pēc viņai izdevās izvairīties no aresta un pēc tam ilgus gadus viņa dzīvoja ar svešu vārdu. Mans tēvs Antis pēc profesijas skolotājs, Padomju Latvijā pārliecības dēļ nespēja turpināt skolotāja karjeru, tā vietā izvēloties grāmatsējēja arodu. Lielākoties tēvs iesēja mašīnrakstā pavairotus nelegālos katoļu izdevumus, par ko draudēja kriminālatbildība. Vecāki smagos apstākļos uzaudzināja un izskoloja 5 bērnus.

Sākot studijas Medicīnas institūtā, sadraudzējos ar kursabiedru Pāvilu Brūveru, kas arī nāca no izteiktas brīvdomātāju ģimenes. Bijām spuraini jauni medicīnas studenti. Īpaši neslēpām savus politiskos uzskatus, līdz 4.kursā lietas kardināli mainījās. Pāvils un viņa brālis Olafs tika apcietināti un drīz vien arī notiesāti it kā par pretpadomju socioloģiskās aptaujas veikšanu. Tas notika 1975.gadā. Pēc 4 mēnešu soda izciešanas čekā Pāvils ar ģimeni tika izraidīti no PSRS. Mani kā tuvu Pāvila draugu pirms tiesas VDK darbinieki pratināja, piemērojot liecinieka statusu. Savukārt pēc tiesas man vairāk kārt tika piedāvāts kļūt par VDK ziņotāju, no kā kategoriski atteicos. Tika norādīts, ka par šo lēmumu nāksies samaksāt.

Kopš 1975.gada manai ģimenei pastiprināti tika pievērsta VDK uzmanība. Stingri tika uzraudzīti mūsu kontakti ar radiem rietumos, īpaši ar J.Ritumu, kontrolēta korespondence, VDK aģenti mūsu mājas tuvumā atradās arī radu viesošanās laikā. Situācija saasinājās pēc J.Rituma nāves 1980.gadā. Tika uzsāktas vērienīgas izrēķināšanās ar tiem cilvēkiem Latvijā, kas uzturēja sakarus ar J.Ritumu. 1980.gadā par spiegošanu pret PSRS tika notiesāti J.Rituma domubiedri Būmeistars un Lasmanis. 1981.gadā tika uzsāktas represijas pret brāļu Viņķeļu ģimenēm. Martā apcietināja manu onkuli Valdi Viņķeli. Meklējot pretpadomju literatūru, kratīšanas vienlaikus tika veiktas visās mūsu ģimenes dzīvesvietās. Mani apcietināja 12. maijā dežūras laikā Stradiņu slimnīcas reanimācijas nodaļā. Tobrīd vēl nezināju, ka apcietināts ir arī mans tēvs Antis. Tēva brālis Valdis cietumā nomira pēc 6 mēnešiem, it kā no plaušu karsoņa. Radiniekiem gan bija grūti atpazīt sadauzīto ķermeni. Straujās veselības pasliktināšanās dēļ mans tēvs tika atbrīvots pēc 4 mēnešiem.

Stūra mājas izolatorā pavadīju 9 mēnešus, divus no tiem vieninieka kamerā. Divas reizes pieteicu bada streiku. Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs apakšpulkvedis Bērziņš kādā no pratināšanas reizēm teica, ka viņa kolēģi mani jau laikus esot brīdinājuši ar čeku nejokot. 1982.gada janvārī par pretpadomju materiālu izplatīšanu tiku notiesāts uz diviem gadiem cietumā. Turpmāko ieslodzījuma laiku pavadīju Rīgas Centrālcietumā un Šķirotavas OC78/7. Cietumā mani vairāk kārt apmeklēja VDK darbinieki, piedāvājot pirmstermiņa atbrīvošanu apmaiņā pret sadarbību. Nosēdēju no zvana līdz zvanam.
Par emocijām, pārdzīvoto, zaudēto nerunāšu. Pēc atbrīvošanās ilgi nevarēju atrast darbu specialitātē, jo veselības aprūpes sistēmai kā politiski neuzticams elements nebiju vajadzīgs. Daudzi studiju biedri, bijušie kolēģi, arī daļa draugu no manis vairījās. Dažas dienas pēc iznākšanas no cietuma laikrakstā "Padomju Jaunatne" tika publicēts ķengājošs raksts par manu ģimeni, kurā tikām raksturoti kā kriminālnoziedznieki.

Vienīgā vieta, kurā beidzot man piedāvāja ārsta darbu bija Bolderājas poliklīnika. Uz turieni neviens sevi cienošs ārsts nebija ar mieru doties. Ar prieku pieņēmu darba piedāvājumu, kļūstot par vienīgo latviski runājošo ārstu Bolderājā.
Tad nāca atmoda un cerēju, ka piedzīvoto varēšu aizmirst uz neatgriešanos.
Izrādījās, ka tik vienkārši nebija. 1997.gadā piesakoties kandidēt Saeimas vēlēšanās, ar pārsteigumu atklāju, ka esmu "čekas maisos". Jutos gluži kā Stabu ielas pagrabā, kurā bija neiespējami pierādīt savu nevainīgumu. Bija jāpaiet laikam, lai šādā situācijā varētu pieņemt vienīgo pareizo lēmumu - savu taisnību aizstāvēt tiesā. Atšķirībā no 1982. gada tas šoreiz izdevās. Skat. Pielikumu.
Tādi esam.
Sveiciens Latvijas neatkarības 90.gadadienā! (Arī Andrejam Požarnovam)
Cieņā, Juris Viņķelis
Skat arī raksta komentārus: http://www.delfi.lv/news/soapbox/soapbox/article.php?id=22403224&com=1

Skat abu brāļu atbildes uz apsūdzībām un pašas apsūdzības:
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/194119-brali_vinkeli_lugs_saukt_pie_atbildibas_anonima_zinojuma_autorus

http://www.mango.lv/zinas/nejedzibas/redakcija/juris-vinkelis-domes-sede-laiz-mulki.m?id=28833931

Pēteris Viņķelis, PS

http://www.cvk.lv/cgi-bin/wdbcgiw/base/eiro9.EiroKand09.kandid?NR1=3&cbutton=81379834521

Dzimšanas gads - 1966
Dzimums - vīrietis

Pilsonība - Latvijas
Dzīvesvieta - Jūrmala
Darbavieta - SIA "Intentum"
Pabeigtas šādas mācību iestādes - Frīdriha Vilhelma Bonnas universitāte, 1993, politikas zinātne
   - Maskavas valsts universitāte, 1991, psiholoģijas maģistrs
Darbavietas un ieņemamie amati - SIA "Intentum", valdes loceklis
- Biedrībā "Radošās ekonomikas institūts", valdes loceklis
- Izglītības inovāciju biedrība, padomes loceklis
Ģimenes stāvoklis - precējies, 5 bērni
Latviešu valodas un citu Eiropas Savienības oficiālo valodu prasmes pašnovērtējums - Latviešu - dzimtā, Angļu - brīvi, Vācu - labi, Franču, Zviedru un Spāņu - pamatzināšanas

Šie dati ņemti no EP vēlēšanām, kur kandidātiem nav jāuzrāda iespejamā sadarbība ar VDK/KGB vai tamlīdzīgam iestādēm.
http://diena.lv/lat/politics/hot/cvk-atzist-kludu-eiropas-parlamenta-rezultatos?comments=3
Tas nozīmē, ka bez PS galvgalī esošās Sandras Kalnietes un Ineses Vaideres iespējas sākt darbu Eiropas parlamentā varētu būt Kārlim Šadurskim vai Pēterim Viņķelim.
Peteris Viņķelis netika ievelēts par EP deputātu 2009.g. but kļuva par Sabdras Kalnietes biroja kosultantu:

http://vinkelis.net/about/

Pēteris Vinķelis ir konsultants sabiedriskās politikas jautājumos. Viņš ir padomnieks Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes birojā Briselē.

Viņam ir plaša valsts, starptautiskā un sabiedriskā darba pieredze. 11 gadu laikā diplomātiskajā dienestā (1991-2002) viņš darbojās Latvijas vēstniecībās Maskavā un Vašingtonā, bija Latvijas Ārlietu ministrijas Drošības politikas nodaļas vadītājs. 2002.-2003. gadā viņš bija Ministru prezidenta padomnieks, bet 2003.-2006. gadā Sorosa fonda – Latvija izpilddirektora vietnieks un fonda Plašākās Eiropas programmas direktors.
Pēteris Vinķelis ir ar izcilību absolvējis Maskavas valsts universitāti, iegūstot maģistra grādu psiholoģijā (1991). Viņš ir turpinājis izglītību politikas zinātnē Bonnas universitātē (1992-93) un Džordža Maršala Drošības pētījumu centrā Garmišpartenkirhenē, Vācijā (1995).
Jūrmalnieks un piecu bērnu tēvs.

E: peteris@vinkelis.net

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/194119-brali_vinkeli_lugs_saukt_pie_atbildibas_anonima_zinojuma_autorus
2003. g. 14. februārī

Atlūgumu iesniegušais premjera padomnieks Pēteris Viņķelis, kā arī ceturtdien anonīmajā vēstījumā vairākiem Saeimas deputātiem minētais viņa brālis Juris Viņķelis drīzumā, visticamāk, vērsīsies Ģenerālprokuratūrā, lūdzot saukt pie atbildības, viņuprāt, "melīgās informācijas izplatītājus".

Anonīmajā ziņojumā par, iespējams, "sevišķas uzticamības PSRS drošības dienestu" aģentu nodēvētais Juris Viņķelis intervijā izplatīto informāciju saistīja ar iesākto specdienestu reformu. "Specdienesti ir milzīgi nobijušies par priekšā stāvošo reformu. Arī [Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšniekam Lainim] Kamaldiņam aprīlī beidzas pilnvaras, un pie šādas koalīcijas viņam ir mazas izredzes šajā amatā palikt, tāpēc, iespējams, specdienesti vēlas mainīt esošo koalīciju, īpaši, ja atceramies to, ka iepriekšējo reizi Kamaldiņš apstiprināts ar Tautas partijas atbalstu," sacīja Juris Viņķelis. Juris Viņķelis, kurš ir arī TB/LNNK biedrs un savulaik vadījis Guntara Krasta biroju ES integrācijas lietās, pauda, ka vienīgais, kas viņam liek šaubīties par specdienestu saistību ar ziņojuma izplatīšanu, ir tā "zemais profesionālisms daudzās faktu kļūdās". "Negribas ticēt, ka mūsu specdienesti strādā tik ļoti zemā līmenī," atzina Juris Viņķelis, pieļaujot iespēju, ka tas varētu būt arī "politisko oponentu pirksts". "Jebkurā gadījumā šī paziņojuma galvenais mērķis ir cilvēku darīt nedrošu, lai varētu vieglāk ar viņu manipulēt un nepieļaut iesākto reformu realizēšanos sev nevēlamā virzienā," sacīja Juris Viņķelis.
Premjera padomnieka brālis (Pēteris) arī uzskaitīja vairākas anonīmajā vēstulē minētās faktu kļūdas. "Pirmkārt, jau brāļa sieva ir nevis Kalugina, bet Kulagina. Viņas tēvs nav vis bijušais čekas ģenerālis Kalugins, bet Maskavas universitātes pasniedzējs Kulagins," sacīja Juris Viņķelis. Viņš arī pauda neizpratni, kāpēc anonīmajā ziņojumā nav pieminēts fakts, ka 2001.gadā Zemgales priekšpilsētas tiesa ar tiesas spriedumu nav konstatējusi Jura Viņķeļa sadarbību ar Valsts drošības komiteju. "Par to, ka šāda informācija klejo, zināju jau 1997.gadā un tieši tāpēc nolēmu vērsties tiesā, lai pierādītu pretējo, taču par to vēstulē nekas nav minēts. Tas nozīmē, ka sešus septiņus gadus specdienesti šo informāciju turēja siltu, nogaidot vispiemērotāko brīdi, kad to vilkt ārā," teica Viņķelis.
Viņš arī norādīja, ka par šīs informācijas nepatiesumu liecina fakts, ka Jurim Viņķelim, strādājot bijušā premjerministra Guntara Krasta valdībā un pildot veselības valsts ministra pienākumus, bijusi augstākās pakāpes pielaide valsts noslēpumam. "Tie ir murgu murgi, jo šāda pati pielaide bija arī Pēterim," klāstīja Juris Viņķelis. Viņš arī pauda nožēlu, ka masu medijos šobrīd tiek runāts tikai par anonīmā ziņojuma saturu, nevis par to, kas to ir izplatījis. Arī ekspremjers un Jura Viņķeļa partijas biedrs Guntars Krasts, kura vadībā Viņķelis strādājis valdībā, atzina, ka par Jura Viņķeļa saistību ar specdienestiem viņam "nekad nav bijušas aizdomas". Viņš arī uzsvēra, ka Jurim Viņķelim nav liegta pieeja klasificētajai informācijai un Latvijas drošības dienesti nekad nav devuši mājienus, ka Juris Viņķelis nebūtu uzticams. "Šis fakts manās acīs mazina ticību anonīmajā vēstulē rakstītajam, jo šāda veida informācijai būtu jāparādās iepriekš citādā veidā," sacīja Krasts.
 Vairāki Saeimas deputāti ceturtdien saņēmuši anonīmu ziņojumu, kurā norādīts, ka Repšes padomnieks Pēteris Viņķelis, "pēc partnerdienestu ziņām, ir Krievijas specdienestu aģents", savukārt viņa sieva "Darja Kalugina, pēc partnerdienestu ziņām, ir SVR (služba vņešņei razvedki - ārējās izlūkošanas dienests) darbiniece".
Par Juri Viņķeli anonīmajā ziņojumā savukārt norādīts, ka viņš, iespējams, "tika pieskaitīts sevišķās uzticamības aģentiem, kuru uzskaites kartītes 70.gadu beigās, pēc PSRS VDK priekšsēdētāja pirmā vietnieka pavēles, tika izņemtas no kartotēkas".
Anonīmajā ziņojumā arī norādīts, ka "Juris Viņķelis ir bijušais VDK aģents ar segvārdu ''jūrnieks'', par kuru informācija ir arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā". "Juri Viņķeli vervējis LPSR VDK Rīgas pilsētas daļas virsnieks Volkovs." Anonīmā ziņojuma sniegtā informācija liecina, ka "Jura Viņķeļa viens no uzdevumiem bija Pāvila Brūvera (tagad radio "Brīvā Eiropa" vadītājs) izstrāde. Viņķeļa sadarbība ar VDK fiksēta no 1975. līdz 1978.gadam, bet aģenta kartīte - forma Nr.3 - nav atrodama Latvijā atstātajā kartotēkā". Brūvers, kas vada radio "Brīvā Eiropa" latviešu redakciju, apšauba, ka Juris Viņķelis varētu būt Krievijas VDK aģents. Brūvers pa tālruni no Prāgas BNS stāstīja, ka viņi ar Juri Viņķeli bijuši labi draugi, kopā studējuši Rīgas Medicīnas institūtā. Kad 1974.gadā par pretpadomju darbību Brūveru tiesāja, Juris Viņķelis bijis vienīgais, kas tiesā par viņu sniedzis pozitīvu liecību un izteicis neizpratni par apsūdzību. Par to Juri Viņķeli, tāpat kā Brūveru, izslēdza no augstskolas. Pēc tam gan Juris Viņķelis esot atjaunots augstskolā. Cietumā savukārt viņš nonācis par to, ka izplatījis Brūvera jau emigrācijā Vācijā sarakstīto grāmatu par disidentiem PSRS. "Esmu pārliecināts, ka viņi [VDK] uz Juri [Viņķeli] izdarījuši spiedienu, tāpat, kā toreiz uz mani. Tomēr neticu, ka viņš toreiz būtu salūzis," sacīja Brūvers. Anonīmajā ziņojumā norādīts: "Arī par Jura brāli Pēteri Viņķeli ir pamatota informācija par viņa saistību ar Krievijas specdienestiem. 1997.gadā Pēteris Viņķelis bija izstrādes objekts LR Aizsardzības ministrijas Militārās pretizlūkošanas dienestam". Anonīmā ziņojuma izplatītāji norāda, ka "gan iekšlietu ministrs, gan Ministru prezidents, gan vairāki Nacionālās drošības padomes locekļi ir informēti, ka pastāv informācija par premjera biedra Einara Repšes padomnieka Pētera Viņķeļa saistību ar Krievijas specdienestiem". "Diemžēl Latvijas dienestiem ir dots uzdevums neko šajā jautājumā nedarīt un tālāk neinteresēties, jo ministrs saka, ka Repše ir informēts un vairs ne par ko nav jāuztraucas. Tā ka mēs redzam, ka vairākus mēnešus nekas nenotiek, un mums nav legālu iespēju pildīt savu pienākumu šajā jautājumā," rakstīts paziņojumā.

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/293465-cilveks_no_tikla
Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa" , 2006. g. 31. janvārī

Vai nu tuvo vēlēšanu iespaidā, vai citu iemeslu dēļ, pēdējā laikā aktualizējušās runas par ietekmes tīkliem pasaulē. Par vienu no šāda tīkla veidotājiem tiek uzskatīts arī miljardieris Soross — viņš savos tīklos iepinis Latviju, liekot tai dzīvot pēc viņa, amerikāņu vai vēl kādām interesēm. Par pasaules tīkliem un Latvijas politiku "Nedēļa" sarunājas ar Pēteri Viņķeli — Sorosa fonds Latvija izpilddirektora vietnieku.

Pētera Viņķeļa CV vēsta, ka viņš ir psihologs, kurš diplomu ieguvis Maskavas Valsts universitātē, no 1992. līdz 1993. gadam studējis psiholoģiju un politoloģiju Bonnas universitātē, bet savā specialitātē nav strādājis. 1988. gadā Viņķelis ir piedalījies Latvijas Tautas frontes kopas dibināšanā Maskavā un 1991. gadā bijis Latvijas radio korespondents Maskavā. Jāņa Petera aicināts, pievērsies diplomātijai un no 1991. līdz 1995. gadam bijis Latvijas vēstniecības Maskavā preses sekretārs, pēc tam — arī pirmais sekretārs. Strādājis Latvijas Ārlietu ministrijā par Drošības politikas nodaļas vadītāju, bet no 1998. līdz 2002. gadam bijis Latvijas vēstniecības Vašingtonā padomnieks. Trīs mēnešus viņš bijis arī Ministru prezidenta Einara Repšes padomnieks, bet tad aizgājis no šā amata. 2003. gada sākumā Saeimas deputāti saņēma anonīmus ziņojumus par to, ka Pēteris Viņķelis ir Krievijas specdienestu aģents. Lietu pētīja SAB, Prokuratūra ierosināja krimināllietu par godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu, bet pārbaudes rezultāti netika publiskoti, netika atrasts arī apmelotājs. Nu jau gandrīz trīs gadus Viņķelis strādā Sorosa fonds Latvija. Sarunas sākumā viņš ir ļoti diplomātisks un lielākoties runā kā "no grāmatas" — tā, ka ik pa brīdim gribas palūgt Pēteri Viņķeli runāt ikdienišķā valodā. Uz jautājumu, vai tā ir diplomāta pieredze vai raksturs, kas veidojuši tik "neitrālu" izteiksmes veidu, Viņķelis atbild, ka gan viens, gan otrs, un tikai pēc stundām divām no žurnālista atvadās arī cilvēks, kurš reizēm var neslēpt savas emocijas.