Rāda ziņas ar etiķeti valdis birkavs. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti valdis birkavs. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2019. gada 24. novembris

“Pārdaugavas piemineklis ir tīrs Krievijas ideoloģijas atribūts.” Saruna ar Edvīnu Šnori

http://www.la.lv/nesausim-sev-kaja

“Jo ilgāk mēs to velkam, jo vairāk šī problēma samilst,” uzskata Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības, arī vēsturnieks EDVĪNS ŠNORE. Viņš ir viens no tiem, kas atbalsta iniciatīvu par padomju armijai veltītā pieminekļa Pārdaugavā demontēšanu.
Tikmēr Ārlietu ministrija (ĀM) drīzāk turas pie uzskata, ka monuments nav nojaucams, jo to neļauj 1994. gada līgums ar Krieviju.
“Tā runāt nozīmē teikt to, kā nav. Latvijas gadījumā tā būtu sakāvnieciska un valsts nacionālajām interesēm kaitējoša pozīcija,” teic Šnore, būdams pārliecināts, ka minētais līgums uz pieminekli neattiecas. Šobrīd jautājums par Pārdaugavas objektu atrodas izskatīšanā Saeimas Ārlietu komisijā. Kāda virzība sagaidāma jūlija sākumā. Tāpat pagaidām atlikts priekšlikums par 40 miljonu eiro izmaksu Latvijas ebreju kopienai par nacistu un padomju okupācijas laikā zaudētajiem īpašumiem. “Netaisnības kalngals!” veidu, kādā sākotnēji tika piedāvāts maksāt kompensāciju, komentē deputāts.

Ko esat secinājis pēc ĀM un citu arhīvu dokumentu izskatīšanas?
E. Šnore: Dokumenti par to ir, sākot jau no 1983. gada, kad pieminekli vēl tikai cēla – no PSRS Valsts plāna komitejas, no PSRS Kultūras ministrijas. Būtiski, ka tajos nekur neparādās jēdziens “memoriāls”, kaut Padomju Savienībā arī toreiz, protams, tāda kategorija pastāvēja. Bet es gribētu vērst uzmanību, ka šajos dokumentos uzsvērta “pieminekļa celšanas lielā idejiski politiskā nozīme, iemūžinot padomju tautas vēsturisko varoņdarbu Lielā Tēvijas kara gados”.
To savā vēstulē, reaģējot uz Latvijas PSR vadības lūgumu piešķirt finansējumu būvniecībai, 1983. gadā rak­sta PSRS kultūras ministrs Demičevs.
Tajos dokumentos nav runa ne par apbedījumiem, ne vēsturisko nozīmi, bet tieši par “idejiski politisko”.
Valsts plāna dokumentā ir pieminēta arī vēl “audzinošā” nozīme. Te redzam, kāds bija šā pieminekļa mērķis toreiz, un tāpat redzam, ka Krievija arī mūsdienās uz to skatās tieši tāpat – kā uz objektu ar ideoloģisku nozīmi, nevis vietu, kam būtu sakars ar kādiem apbedījumiem. Piemineklis ir tīrs Krievijas ideoloģijas atribūts.
Deviņdesmitajos gados Krievijas vēstniecībai bija ideja pie pieminekļa izvietot plāksnes ar padomju armijas kritušo vārdiem, bet to nobremzēja.
Diezgan interesanti papētīt sakarības starp Krievijas spiedienu un runām par pieminekļa nojaukšanu. 1994. gadā, kad noslēdza Latvijas un Krievijas starpvaldību vienošanos par Latvijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, vienošanās 13. pants citstarp paredzēja: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā…”
Līgums tika slēgts ļoti sarežģītos apstākļos. Tur bija daudz iebildumu un diskusiju arī līgumu paketes ratifikācijas procesā Saeimā 1994. gada novembrī. Ar ziņojumu uzstājās Aleksandrs Kiršteins, kurš bija Ārlietu komisijas vadītājs. Viņš jau toreiz uzsvēra, ka viss, kas nav iekļauts līgumu tekstos, nākotnē būs “saistīts ar Latvijas iekšējo likumdošanu”. Jau tad bija skaidrs, ka līgumos viss nav atrunāts.

Toreiz bija liela steiga.
Bija steiga un tie līgumu teksti, kas glabājas Ārlietu ministrijā, un tie, kurus var redzēt vietnē “likumi.lv”, pat atšķiras ar atsevišķiem vārdiem.
Taču galvenais, ka šajā līgumā nav ne vārda par pieminekli! Ja Krievijai tas toreiz būtu bijis tik svarīgs, tā noteikti būtu to iekļāvusi.
Turklāt Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs pirms līgumu ratifikācijas paziņoja, ka visa līgumos neiekļautā tālākais liktenis būs atkarīgs no tā, kā Latvija lems. Un vēl interesanti, ka tā paša 1994. gada rudenī LNNK frakcija Rīgas domē aktualizēja jautājumu par Pārdaugavas pieminekļa nojaukšanu. Burtiski tajās pašās dienās!
Padomājiet loģiski: Kiršteins, kurš pārstāv LNNK, uzstājās ar ziņojumu Saeimā pirms balsojuma par līguma ratifikāciju un tajā pašā laikā tā pati partija Rīgas domē spriež par pieminekļa nojaukšanu. Vai kas tāds būtu iespējams, ja Saeima kaut mazākā mērā uzskatītu, ka ar balsojumu par minēto līgumu piekrīt šā paša pieminekļa saglabāšanai!? Skaidrs, toreiz neviens nedomāja, ka piemineklis ir daļa no līguma! 1995. gadā, kad LNNK jau bija pārņēmusi varu Rīgas domē, tika spriests, ka Uzvaras parks jāpārveido. 1996. gadā LNNK arī savā kongresā pieņēma rezolūciju, ka piemineklis jānojauc.
Kad kļuva skaidrs, ka tas var reāli notikt, sākās Krievijas uztraukums. Krievijas vēstniecība nāca ar priekšlikumu par plākšņu ar kritušo vārdiem izvietošanu. Tas nozīmētu, ka šī vieta kļūtu par memoriālu un Latvijai vairs nebūtu, kur sprukt. Priekšlikumu noraida. 1997. gadā pēkšņi parādās pirmie vandalisma akti – jādomā, provokācijas. Pie pieminekļa zīmē kāškrustus un vēl nez ko. Krievija naski reaģē, sūta notas, ka Latvija nepildot 1994. gada vienošanos. Jūnijā notiek pieminekļa spridzināšana, ko izdara “Pērkoņkrusts”.

Diezgan aizdomīgs notikums…
Ja paskatās “Facebook”, cilvēks, kurš toreiz vadīja “Pērkoņkrustu”, vismaz persona ar tādu pašu vārdu un uzvārdu Juris ­Rečs, šobrīd dzīvo, ja nemaldos, Čehijā, sūc aliņus un liek savā profilā kaut kādas bildītes ar krievu tekstiem. Tas viss bija ļoti savādi.
Turklāt ĀM arhīva dokumenti liecina, ka Krievija protesta notas par pieminekli sākusi sūtīt jau aprīlī – maijā, burtiski mēnesi pirms spridzināšanas.
Kad sākās provokācijas, pieauga Krievijas diplomātiskais spiediens. Latvija atbildes notā 1997. gada 4. jūlijā norāda, ka Rīgas domei dots norādījums sakopt pieminekli un ievērot “vienošanos”. 1998. gada martā ir vēl viena nota, kurā Latvija norāda, ka sakopusi pieminekli, tātad pilda 1994. gada vienošanos. Šie divi dokumenti, kas tapuši ārlietu ministra Valda Birkava laikā, ir vienīgie, kuros netieši norādīts, ka piemineklis saistāms ar 1994. gada līgumu.
Visās tālākajās Latvijas ĀM atbildēs uz Krievijas pretenzijām ministrija vairs neattiecināja šo līgumu ne uz Pārdaugavas, nedz citiem pieminekļiem. 2016. gadā, kad nojauca pieminekli Limbažos, arī bija Krievijas nota, ka Latvija pārkāpjot 1994. gada vienošanos, bet Latvija atbildēja, ka Limbažu objektam “nebija noteikts memoriālās būves vai piemiņas vietas statuss”, līdz ar to tas nevar ietekmēt 1994. gada līgumu.
Bet tāda oficiāla statusa nav arī Uzvaras piemineklim Pārdaugavā! Rīgas Pieminekļu aģentūras sarakstos šis objekts ir pieminekļu, nevis memoriālu kategorijā.
Rīgā ir seši memoriāli un tie visi piemin upurus, kritušos. Savukārt šis piemineklis nav likts par godu ne kritušajiem karavīriem, ne upuriem. To lika, lai godinātu PSRS armiju. Tātad tas neattiecas uz memoriālām būvēm vai apbedījumiem. Saeima nekad nav piekritusi, ka piemineklis ir 1994. gada līguma objekts; piemineklis līgumā nav minēts, un tātad Saeima var lemt, kas ir kas šajā jautājumā. Jautājumā par 1997. un 1998. gada Latvijas ĀM notām – ministrijai toreiz nebija ne parlamenta, ne valdības pilnvarojuma, lai noteiktu, kas ir un kas nav līguma priekšmets.

Ir atšķirība starp to, kas šis piemineklis bija 90. gados un par ko tas faktiski padarīts “Saskaņas” valdīšanas laikā Rīgas domē.
Skaidrs, ka šobrīd pro­blēma ir samilzusi. Toreiz pie varas bija Boriss Jeļcins un Krievija vēl skaitījās samērā vāja valsts. Nākot pie varas Vladimiram Putinam, impēriskā retorika intensificējās un šīm jomām sāka piešķirt milzu naudu. Līdz ar to krietni augusi arī minētā pieminekļa ideoloģiskā nozīme.
Krievijai nepieciešams, lai tas piemineklis te būtu.

To nojaucot, šobrīd jārēķinās ar kaislībām. Taču Putins un viņa politika nebūs mūžīgi. Varbūt mūsu vadība, tajā skaitā ĀM, vienkārši vēlas sagaidīt izdevīgāku brīdi?
Var saprast, ja politiķi spriež par izdevīgo brīdi, taču tas, kas nav saprotams un ko uzskatu par lielu kļūdu, ir jau šobrīd paziņot, ka Latvija to nedrīkst darīt, jo to neļaujot 1994. gada līgums. Tad mēs paši sev iešaujam kājā. Atsaukties uz kādiem līgumiem, lai kaut ko nedarītu, ir visvieglākā pozīcija. Esot Saeimā jau piekto gadu, to esmu sapratis.
Labi, ja ir strīds par to, kas ir “memoriālā būve”, bet 1994. gada līgumā tas nav atrunāts, tad jāskatās citos starpvalstu līgumos. 2007. gada Latvijas un Krievijas vienošanās par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā paskaidro, ka ar memoriālām būvēm tiek saprasti tikai tādi memoriāli, kas ir daļa no apbedījumiem.
Redziet, ja atzīstam, ka 1994. gada līgums tomēr attiecas uz pieminekli, mēs nevaram pat rīkoties tā, kā iesaka daži nojaukšanas pretinieki – izvietot tur kādus skaidrojumus vai izveidot pieminekļa pazemē padomju okupācijai veltītu ekspozīciju. Mēs nevarēsim tur neko darīt pat tad, ja pienāks kāds “izdevīgāks brīdis”.

Varbūt līgums nemaz nav galvenais šķērslis?
To jau ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 2013. gadā presē faktiski skaidri pateica. Kā pirmo iemeslu, kādēļ pieminekli nevar nojaukt, viņš pat neminēja līgumu, bet to, ka tā būšot “sabiedrības šķelšana”. Manuprāt, tas ir galvenais iemesls, kamdēļ nav vēlmes šo lietu kustināt.
Bet vēlreiz saku: tā ir nepareiza pieeja. Arī Igaunijā ar “bronzas kareivja” pārvietošanu situācija bija kutelīga, bet šodien redzam, ka igauņi rīkojušies pareizi.
Igaunijas gadījumā vietā sakāmvārds: viss, kas nenogalina, padara stiprākus. Krievijas destabilizējošais faktors Igaunijā vairs nav tik ­stiprs. Maldīgi uzskatīt, ka piemineklis Rīgā, tur stāvot, šķeļ sabiedrību mazāk nekā tad, ja to novāc. Tā latentā funkcija, piemineklim tur atrodoties un regulāri pulcējot prokrievisko sabiedrības daļu, atstāj graujošu iespaidu uz valsti.

Īsi pirms Jāņiem Krievijas prese informēja, ka rosinātas sankcijas un sodi pret personām, kuras līdzdarbojušās tādu “izciliem Krievijas militārajiem darbiniekiem un nozīmīgiem vēstures notikumiem veltītu pieminekļu iznīcināšanā, bojāšanā vai apgānīšanā, kas atrodas aiz Krievijas Federācijas robežām”.
Nedomāju, ka minētie Krievijas “nedraugi” briesmīgi skums, ja tiem neļaus braukt uz Krieviju atpūsties. Pēc visa spriežot, iniciatīva pirmkārt vērsta pret Poliju. Izskatās pēc bezspēcīgas dusmošanās, jo padomju laika pieminekļu nojaukšanas process Eiropas austrumos notiek, un Krievija to nespēj ietekmēt. Starp citu, arī ar Poliju Krievijai 1994. gadā bija līdzīga vienošanās par “memoriālām būvēm”.
Polija tagad novāc visus padomju pieminekļus, kas neattiecas uz PSRS armijas karavīru apbedījumiem.
Krievijai pret Varšavu ir analoģiski iebildumi kā mūsu gadījumā. Līdzīgi mums poļi arī apmēram 20 gadus “vilka” šo procesu, līdz tagad sākuši rīkoties.

Esat izpelnījies daža krievvalodīga medija vērtējumu, ka tieši jūsu uzstāšanās Saeimā, kad norādījāt uz to, kādi ļaudis šobrīd atrodas Latvijas ebreju kopienas vadībā, atsaukts priekšlikums par 40 miljonu eiro kompensāciju.
Katrā ziņā es domāju, ka izmaksāt kompensācijas par totalitārā režīmu nodarītajām netaisnībām cilvēkiem, kuri šo režīmu paši stiprinājuši un pat ziņojuši čekai, ir amoralitātes kalngals. Kad Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes valdes loceklim Dmitrijam Krupņikovam prasa, cik Latvijā ir cilvēku, kas pārdzīvojuši holokaustu, viņš nevar atbildēt. Tas nozīmē, ka viņš par to nemaz nav īsti aizdomājies un tos miljonus tam nemaz nav paredzēts tērēt. Un, ja paskatāmies, kādi cilvēki ir šī restitūcijas fonda vadībā, tad viens ir saistīts ar “ABLV” banku, cits ar kādu banku no Igaunijas, kam FKTK aizliedza darboties Latvijā.
Es ikkatru aicinu uzburt to ainu: Latvijas valsts no sava budžeta, kurš mums jau tāpat ir tāds, kāds ir, pārskaitīs 40 miljonus, kurus šī kopiena, saskaņā ar likumprojektu, izmantos veselības aprūpei. Es neko neteiktu, ja naudu aizietu cilvēkiem, kas cietuši no totalitārajiem režīmiem, pārdzīvojuši holokaustu, taču 90% gadījumu tas taču attieksies pavisam uz citiem cilvēkiem, piemēram, uz to pašu Umanovskas kundzi, kam ir VDK ziņotājas kartīte!
Viņi par valsts samaksātiem miljoniem varēs par brīvu ārstēties privātklīnikās, kamēr kāds, kurš zaudējis veselību gulagā, to nevarēs. Tas būtu netaisnības kalngals!
Savā partijā mēs esam to aplūkojuši un secinājuši, ka tā amoralitātes pakāpe ir tik liela, ka Nacionālā apvienība pat izskatītu jautājumu par aiziešanu no valdības, ja kas tāds notiktu.

Taču mūsdienu Latvijas ebreju kopiena, kam holokausta dēļ ir tikai minimāla saistība ar pirmskara Latviju, ir tāda, kāda tā ir. Labāku nedabūsiet.
Tad ir jautājums, vai Latvija un ebreju kopiena ir kaut kādas divas paralēli pastāvošas lietas. Mēs uzskatām, ka ebreju kopiena ir daļa no Latvijas. Līdz ar to uzstādījums, ka manta, kurai nav pieteicies īpašnieks, šajā gadījumā pirmskara ebreju namīpašumi, pāriet valstij, tas ir visiem valsts iedzīvotājiem, būtu pilnībā pieņemams.

Arī tiem Latvijas ebrejiem, kas cieta Otrā pasaules kara laikā. Latvijas valsts pirms kara tāpat no sava budžeta atbalstīja sinagogu būvniecību un ebreju kopienas aktivitātes. Līdzīgi ir Polijā, kur valsts prezidents nesen paziņojis, ka nesaskata pretrunu tajā, ka šādi īpašumi paliek valstij, savukārt valsts savās programmās atbalsta represētos, tajā skaitā arī ebreju kopienu. Uzskatu, ka tas būtu jāskata šādā kontekstā, jo galu galā bez ebrejiem bija vēl arī citi nacisma upuri.

Bet tur ir arī vēl ārpolitiskā dimensija…
Polijas prezidents Andžejs Duda savu paziņojumu sniedza burtiski dienu vai divas pirms veiksmīgās vizītes Vašingtonā. Parasti tās lietas saista ar drošību, bet Polija šajā tiešām veiksmīgajā vizītē vēl panāca papildu ASV armijas kontingenta izvietošanu. Tāpēc domāju, Latvijai vajadzētu ieņemt taisnīgu pozīciju un neiet, nebaidīšos teikt, dažu šaubīgas reputācijas, oportūnistisku cilvēku pavadā.

pirmdiena, 2010. gada 27. septembris

SC un JL līderi tikušies, bet vienojušies neesot

http://zinas.nra.lv/latvija/politika/31949-sc-un-jl-lideri-tikusies-bet-vienojusies-neesot.htm

Pirmdiena, 27.septembris (2010), plkst.09:26 | Ziņu aģentūra LETA
"Saskaņas centra" (SC) un "Jaunā laika" (JL) līderu tikšanās laikā nav notikusi vienošanās par sadarbību pēc vēlēšanām, atsaucoties uz vienu no tikšanās dalībniekiem Edgaru Jaunupu (JL), raksta laikraksts "Diena".

Pēc Jaunupa stāstītā, SC pārstāvjiem esot norādīts - ja Valda Dombrovska (Vienotība) valdību veidojošajām partijām 10.Saeimā būs stabils vairākums, esošā koalīcija turpinās strādāt, ko SC labi saprotot.

Neoficiāli izskanējis, ka pēc SC iniciatīvas notikusi tās līderu Nila Ušakova un Jāņa Urbanoviča tikšanās ar JL vadības pārstāvjiem Solvitu Āboltiņu, Arti Kamparu un Jaunupu. Šādu informāciju izplatījuši šo partiju konkurenti, piemēram, Tautas partijas līderis Andris Šķēle pieļāvis, ka ""Vienotība" ar SC jau ir vienojusies veidot valdību", neatklājot, uz kā pamata ir balstīti viņa pieņēmumi.

JL līdere Āboltiņa uz to atbildējusi: "Būvēt koalīciju pirms vēlēšanām ir nedroša nodarbe. Nekāda vienošanās nav bijusi." Taču gan Āboltiņa, gan Jaunups atzīst, ka pilnīgi izslēgt šādu sadarbības modeli tomēr nevarot, jo pēc vēlēšanām nepieciešams izveidot stabilu valdību ar pārliecinošu vairākumu. Jaunups personīgi uzskata, ka tad labāk ir runāt ar SC, nevis ar Aināru Šleseru (PLL), ar kuru sadarbību ilgtermiņā ir grūti iedomāties.

SC līderis Urbanovičs atzina, ka viņš ir ticies arī ar "Vienotības" pārstāvjiem, taču pirms vēlēšanām neesot iespējams paredzēt, kurš ar kuru veidos koalīciju. SC mērķis esot būt valdībā.

Tikmēr laikraksts "Neatkarīgā" vēsta par baumām politiskajās aprindās, ka SC un "Vienotības" tuvināšanās notiekot pēc ASV vēstniecības iniciatīvas, lai pēc Saeimas vēlēšanām šie divi politiskie spēki varētu izveidot valdību. Kā kandidāts Ministru prezidenta vai vismaz finanšu ministra amatam šai koalīcijai tiekot ieteikts pašreizējais Starptautiskā valūtas fonda (SVF) konsultants, kādreizējās Valda Birkava valdības valsts budžeta valsts ministrs Jānis Platais.

Kā raksta laikraksts, Platais tiekot ieteikts kā "neitrāls speciālists" un "kompromisa figūra", prognozējot, ka diviem lielajiem politiskajiem spēkiem - "Vienotībai" un SC - būs grūti vienoties par kopēju premjeru. Ja tomēr politiskie spēki nevarēšot vienoties par Plato kā premjeru, tad viņam esot jākļūst par finanšu ministru.

Bijušais LPSR Valsts plāna komitejas speciālists Platais Latvijas Republikā pazīstams kļuva pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā, kad viņš, tāpat kā toreizējais labklājības ministrs Jānis Ritenis, regulāri paziņoja par kaut kādu izdevumu vai sociālo garantiju samazināšanu. Ņemot vērā Platā slikto ziņu vēstneša reputāciju, viņu arī citas valdības esot izmantojušas šajā ampluā, piemēram, kā premjera Andra Šķēles padomnieks Platais 1996.gadā ticis deleģēts skaidrot, kāpēc valdība plāno atcelt nodokļu atvieglojumus personām, kuru apgādībā ir nepilngadīgi bērni.

Platais kā SVF konsultants darbojies vairākās valstīs. 2008.gadā "Dienas Bizness" rakstīja, ka Platais kopš 2004.gada strādājis augstā amatā Afganistānas Finanšu ministrijā.

"Vienotības" līderis Ģirts Valdis Kristovskis uz jautājumu par "Vienotības" un SC politiķu kopīgu tikšanos ar ASV diplomātiem, kurā būtu bijusi runa par Platā kandidatūru finanšu ministra postenī, atbildēja: "Ja jūs ar amerikāņiem esat par to runājis, tad viņiem arī par to prasiet. Pagaidām par koalīciju runāt ir pāragri." Arī SC līderis Jānis Urbanovičs norādījis, ka "tādā formātā tikšanās nav notikusi. Es tādā neesmu piedalījies, taču, ja kāds no mūsējiem būtu piedalījies, es noteikti to zinātu". Vaicāts par iespējamo atbalstu Platā kandidatūrai, Urbanovičs norādījis, ka pēdējos desmit gadus par Plato nekas neesot runāts. "Atminos, ka bija tāds kalsns ierēdnis Finanšu ministrijā," teica politiķis.

trešdiena, 2010. gada 7. aprīlis

Inguna Sudraba strādā valsts kontrolē un Parex bankā

Inguna Sudraba ir strādājusi 1.5 gadus augstā amatā Prex bankā. Kā zināms, daudzi promaskaviski noskaņotie politiķi ir tikuši atalgoti ar iespēju 'uzkrāt taukus' Prex bankā pēc "labi padarīta darba" valdībā, piemēram Andris Bēriņš (lpp/lc), Valdis Birkavs (lpp,lc) u.c.

Zīmīgi, ka Sundrabas atbalstīšanu publiski uzsācis tāds promaskavisks elements, kā N.Grostiņš.

Antra Gabre, 2009. g. 18. aprīlī, nra.lv: http://www.nra.lv/zinas/20839-inguna-sudraba-kontrole-valsti-un-sevi.htm

Inguna Sudraba kontrolē valsti un sevi.

"Reputācija un profesionālisms augstāk par visu
Šā iemesla dēļ viņa saasināti reaģēja uz bijušā satiksmes ministra Aināra Šlesera pārmetumiem, ka valsts kontroliere strādājot savu draugu interesēs (ar to domājot viņas kādreizējo darbavietu Parex banku). Zinot, cik būtiska Ingunai Sudrabai ir profesionālā reputācija, ir tikai loģiski, ka valsts kontroliere iesūdzēja politiķi tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Šo rīcību varētu uzskatīt par zināmu emocionālu nesavaldību, kas uz āru gan tika pasniegta korekti. Varbūt mazliet, nu, tikai kripatiņu ļaujot saprast, ka aiz nosvērtās ārienes tomēr slēpjas jūtīgs un emocionāls cilvēks. "Tie nebija vienkārši vārdi, kas tika pateikti. Tie bija pārmetumi kā vadītājai, kura izmanto valsts resursus savām personīgajām interesēm vai dara darbu savu draugu interesēs. Tieši tāpēc uzskatu, ka man ir jāaizstāv savs gods un cieņa. Uzskatu, ka jebkurš negatīvais vārds atgriezīsies atpakaļ trīskāršā apmērā," savu pozīciju pamato Inguna Sudraba, atbildot uz jautājumu, kāpēc vērsusies tiesā, bet nav uzsākusi publisku polemiku. Starp citu, Ingunas Sudrabas ienākumu deklarācija par 2007. gadu liecina, ka viņa Parex bankā bija noguldījusi aptuveni 8200 latu. Gadu vēlāk tie bija sarukuši līdz 400 latiem, bet lauvas tiesa aizcelta uz citu banku. Valsts kontroliere paskaidroja, ka tā rīkojusies ētisku un profesionālu apsvērumu dēļ – lai nevarētu pārmest interešu konfliktu, veicot revīziju Parex bankā."
"Līdzīgi viņa rīkojās, kad saņēma tautpartijieša un toreizējā finanšu ministra Gundara Bērziņa uzaicinājumu kļūt par valsts kontrolieri. Tolaik Inguna Sudraba pēc aiziešanas no Finanšu ministrijas pusotru gadu bija nostrādājusi Parex bankā. "
"Kad viņa strādāja Finanšu ministrijā, valdību vadīja Jaunā laika Einars Repše, bet ministriju –

viņa partijas biedrs Valdis Dombrovskis. Pēc nesaskaņām ar Repši Inguna Sudraba savu 11 gadu ilgo veiksmīgo karjeru šajā iestādē pārtrauca. Viņa uzskatīja, ka likuma prasības ir augstākas par visu, un nespēja samierināties Einara Repšes valdības rīcību, budžeta problēmās vainojot Finanšu ministrijas ierēdņus. Šogad Valdis Dombrovskis, kļūstot par Ministru prezidentu, bija ieradies uz konsultācijām pie Ingunas Sudrabas. Līdz šim Jaunais laiks neslēpa savas antipātijas pret valsts kontrolieri, tomēr spēja atteikties no politiskā bērnišķīguma slimības un atzīt, ka viņas reputācija sabiedrībā ir būtisks iegansts, lai paspiestu Sudrabas roku un novēlētu laimes otrajā amata termiņā. Ne velti viņa tika minēta kā iespējamā vadītāja gan KNAB, gan valdībā. Pat Jaunā laika līdere Solvita Āboltiņa publiski izteica, ka viens no cilvēkiem, kurš varētu izvest valsti no krīzes, pieņemot nepopulārus lēmumus, un kuram tauta tik un tā uzticētos, ir Inguna Sudraba. Būtiskāk tomēr skanēja citi viņas teiktie vārdi par valsts kontrolieri – valsts intereses viņai ir svarīgākas par jebkurām citām interesēm."