Rāda ziņas ar etiķeti pārkrievošana. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti pārkrievošana. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2019. gada 24. novembris

“Pārdaugavas piemineklis ir tīrs Krievijas ideoloģijas atribūts.” Saruna ar Edvīnu Šnori

http://www.la.lv/nesausim-sev-kaja

“Jo ilgāk mēs to velkam, jo vairāk šī problēma samilst,” uzskata Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības, arī vēsturnieks EDVĪNS ŠNORE. Viņš ir viens no tiem, kas atbalsta iniciatīvu par padomju armijai veltītā pieminekļa Pārdaugavā demontēšanu.
Tikmēr Ārlietu ministrija (ĀM) drīzāk turas pie uzskata, ka monuments nav nojaucams, jo to neļauj 1994. gada līgums ar Krieviju.
“Tā runāt nozīmē teikt to, kā nav. Latvijas gadījumā tā būtu sakāvnieciska un valsts nacionālajām interesēm kaitējoša pozīcija,” teic Šnore, būdams pārliecināts, ka minētais līgums uz pieminekli neattiecas. Šobrīd jautājums par Pārdaugavas objektu atrodas izskatīšanā Saeimas Ārlietu komisijā. Kāda virzība sagaidāma jūlija sākumā. Tāpat pagaidām atlikts priekšlikums par 40 miljonu eiro izmaksu Latvijas ebreju kopienai par nacistu un padomju okupācijas laikā zaudētajiem īpašumiem. “Netaisnības kalngals!” veidu, kādā sākotnēji tika piedāvāts maksāt kompensāciju, komentē deputāts.

Ko esat secinājis pēc ĀM un citu arhīvu dokumentu izskatīšanas?
E. Šnore: Dokumenti par to ir, sākot jau no 1983. gada, kad pieminekli vēl tikai cēla – no PSRS Valsts plāna komitejas, no PSRS Kultūras ministrijas. Būtiski, ka tajos nekur neparādās jēdziens “memoriāls”, kaut Padomju Savienībā arī toreiz, protams, tāda kategorija pastāvēja. Bet es gribētu vērst uzmanību, ka šajos dokumentos uzsvērta “pieminekļa celšanas lielā idejiski politiskā nozīme, iemūžinot padomju tautas vēsturisko varoņdarbu Lielā Tēvijas kara gados”.
To savā vēstulē, reaģējot uz Latvijas PSR vadības lūgumu piešķirt finansējumu būvniecībai, 1983. gadā rak­sta PSRS kultūras ministrs Demičevs.
Tajos dokumentos nav runa ne par apbedījumiem, ne vēsturisko nozīmi, bet tieši par “idejiski politisko”.
Valsts plāna dokumentā ir pieminēta arī vēl “audzinošā” nozīme. Te redzam, kāds bija šā pieminekļa mērķis toreiz, un tāpat redzam, ka Krievija arī mūsdienās uz to skatās tieši tāpat – kā uz objektu ar ideoloģisku nozīmi, nevis vietu, kam būtu sakars ar kādiem apbedījumiem. Piemineklis ir tīrs Krievijas ideoloģijas atribūts.
Deviņdesmitajos gados Krievijas vēstniecībai bija ideja pie pieminekļa izvietot plāksnes ar padomju armijas kritušo vārdiem, bet to nobremzēja.
Diezgan interesanti papētīt sakarības starp Krievijas spiedienu un runām par pieminekļa nojaukšanu. 1994. gadā, kad noslēdza Latvijas un Krievijas starpvaldību vienošanos par Latvijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, vienošanās 13. pants citstarp paredzēja: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā…”
Līgums tika slēgts ļoti sarežģītos apstākļos. Tur bija daudz iebildumu un diskusiju arī līgumu paketes ratifikācijas procesā Saeimā 1994. gada novembrī. Ar ziņojumu uzstājās Aleksandrs Kiršteins, kurš bija Ārlietu komisijas vadītājs. Viņš jau toreiz uzsvēra, ka viss, kas nav iekļauts līgumu tekstos, nākotnē būs “saistīts ar Latvijas iekšējo likumdošanu”. Jau tad bija skaidrs, ka līgumos viss nav atrunāts.

Toreiz bija liela steiga.
Bija steiga un tie līgumu teksti, kas glabājas Ārlietu ministrijā, un tie, kurus var redzēt vietnē “likumi.lv”, pat atšķiras ar atsevišķiem vārdiem.
Taču galvenais, ka šajā līgumā nav ne vārda par pieminekli! Ja Krievijai tas toreiz būtu bijis tik svarīgs, tā noteikti būtu to iekļāvusi.
Turklāt Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs pirms līgumu ratifikācijas paziņoja, ka visa līgumos neiekļautā tālākais liktenis būs atkarīgs no tā, kā Latvija lems. Un vēl interesanti, ka tā paša 1994. gada rudenī LNNK frakcija Rīgas domē aktualizēja jautājumu par Pārdaugavas pieminekļa nojaukšanu. Burtiski tajās pašās dienās!
Padomājiet loģiski: Kiršteins, kurš pārstāv LNNK, uzstājās ar ziņojumu Saeimā pirms balsojuma par līguma ratifikāciju un tajā pašā laikā tā pati partija Rīgas domē spriež par pieminekļa nojaukšanu. Vai kas tāds būtu iespējams, ja Saeima kaut mazākā mērā uzskatītu, ka ar balsojumu par minēto līgumu piekrīt šā paša pieminekļa saglabāšanai!? Skaidrs, toreiz neviens nedomāja, ka piemineklis ir daļa no līguma! 1995. gadā, kad LNNK jau bija pārņēmusi varu Rīgas domē, tika spriests, ka Uzvaras parks jāpārveido. 1996. gadā LNNK arī savā kongresā pieņēma rezolūciju, ka piemineklis jānojauc.
Kad kļuva skaidrs, ka tas var reāli notikt, sākās Krievijas uztraukums. Krievijas vēstniecība nāca ar priekšlikumu par plākšņu ar kritušo vārdiem izvietošanu. Tas nozīmētu, ka šī vieta kļūtu par memoriālu un Latvijai vairs nebūtu, kur sprukt. Priekšlikumu noraida. 1997. gadā pēkšņi parādās pirmie vandalisma akti – jādomā, provokācijas. Pie pieminekļa zīmē kāškrustus un vēl nez ko. Krievija naski reaģē, sūta notas, ka Latvija nepildot 1994. gada vienošanos. Jūnijā notiek pieminekļa spridzināšana, ko izdara “Pērkoņkrusts”.

Diezgan aizdomīgs notikums…
Ja paskatās “Facebook”, cilvēks, kurš toreiz vadīja “Pērkoņkrustu”, vismaz persona ar tādu pašu vārdu un uzvārdu Juris ­Rečs, šobrīd dzīvo, ja nemaldos, Čehijā, sūc aliņus un liek savā profilā kaut kādas bildītes ar krievu tekstiem. Tas viss bija ļoti savādi.
Turklāt ĀM arhīva dokumenti liecina, ka Krievija protesta notas par pieminekli sākusi sūtīt jau aprīlī – maijā, burtiski mēnesi pirms spridzināšanas.
Kad sākās provokācijas, pieauga Krievijas diplomātiskais spiediens. Latvija atbildes notā 1997. gada 4. jūlijā norāda, ka Rīgas domei dots norādījums sakopt pieminekli un ievērot “vienošanos”. 1998. gada martā ir vēl viena nota, kurā Latvija norāda, ka sakopusi pieminekli, tātad pilda 1994. gada vienošanos. Šie divi dokumenti, kas tapuši ārlietu ministra Valda Birkava laikā, ir vienīgie, kuros netieši norādīts, ka piemineklis saistāms ar 1994. gada līgumu.
Visās tālākajās Latvijas ĀM atbildēs uz Krievijas pretenzijām ministrija vairs neattiecināja šo līgumu ne uz Pārdaugavas, nedz citiem pieminekļiem. 2016. gadā, kad nojauca pieminekli Limbažos, arī bija Krievijas nota, ka Latvija pārkāpjot 1994. gada vienošanos, bet Latvija atbildēja, ka Limbažu objektam “nebija noteikts memoriālās būves vai piemiņas vietas statuss”, līdz ar to tas nevar ietekmēt 1994. gada līgumu.
Bet tāda oficiāla statusa nav arī Uzvaras piemineklim Pārdaugavā! Rīgas Pieminekļu aģentūras sarakstos šis objekts ir pieminekļu, nevis memoriālu kategorijā.
Rīgā ir seši memoriāli un tie visi piemin upurus, kritušos. Savukārt šis piemineklis nav likts par godu ne kritušajiem karavīriem, ne upuriem. To lika, lai godinātu PSRS armiju. Tātad tas neattiecas uz memoriālām būvēm vai apbedījumiem. Saeima nekad nav piekritusi, ka piemineklis ir 1994. gada līguma objekts; piemineklis līgumā nav minēts, un tātad Saeima var lemt, kas ir kas šajā jautājumā. Jautājumā par 1997. un 1998. gada Latvijas ĀM notām – ministrijai toreiz nebija ne parlamenta, ne valdības pilnvarojuma, lai noteiktu, kas ir un kas nav līguma priekšmets.

Ir atšķirība starp to, kas šis piemineklis bija 90. gados un par ko tas faktiski padarīts “Saskaņas” valdīšanas laikā Rīgas domē.
Skaidrs, ka šobrīd pro­blēma ir samilzusi. Toreiz pie varas bija Boriss Jeļcins un Krievija vēl skaitījās samērā vāja valsts. Nākot pie varas Vladimiram Putinam, impēriskā retorika intensificējās un šīm jomām sāka piešķirt milzu naudu. Līdz ar to krietni augusi arī minētā pieminekļa ideoloģiskā nozīme.
Krievijai nepieciešams, lai tas piemineklis te būtu.

To nojaucot, šobrīd jārēķinās ar kaislībām. Taču Putins un viņa politika nebūs mūžīgi. Varbūt mūsu vadība, tajā skaitā ĀM, vienkārši vēlas sagaidīt izdevīgāku brīdi?
Var saprast, ja politiķi spriež par izdevīgo brīdi, taču tas, kas nav saprotams un ko uzskatu par lielu kļūdu, ir jau šobrīd paziņot, ka Latvija to nedrīkst darīt, jo to neļaujot 1994. gada līgums. Tad mēs paši sev iešaujam kājā. Atsaukties uz kādiem līgumiem, lai kaut ko nedarītu, ir visvieglākā pozīcija. Esot Saeimā jau piekto gadu, to esmu sapratis.
Labi, ja ir strīds par to, kas ir “memoriālā būve”, bet 1994. gada līgumā tas nav atrunāts, tad jāskatās citos starpvalstu līgumos. 2007. gada Latvijas un Krievijas vienošanās par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā paskaidro, ka ar memoriālām būvēm tiek saprasti tikai tādi memoriāli, kas ir daļa no apbedījumiem.
Redziet, ja atzīstam, ka 1994. gada līgums tomēr attiecas uz pieminekli, mēs nevaram pat rīkoties tā, kā iesaka daži nojaukšanas pretinieki – izvietot tur kādus skaidrojumus vai izveidot pieminekļa pazemē padomju okupācijai veltītu ekspozīciju. Mēs nevarēsim tur neko darīt pat tad, ja pienāks kāds “izdevīgāks brīdis”.

Varbūt līgums nemaz nav galvenais šķērslis?
To jau ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 2013. gadā presē faktiski skaidri pateica. Kā pirmo iemeslu, kādēļ pieminekli nevar nojaukt, viņš pat neminēja līgumu, bet to, ka tā būšot “sabiedrības šķelšana”. Manuprāt, tas ir galvenais iemesls, kamdēļ nav vēlmes šo lietu kustināt.
Bet vēlreiz saku: tā ir nepareiza pieeja. Arī Igaunijā ar “bronzas kareivja” pārvietošanu situācija bija kutelīga, bet šodien redzam, ka igauņi rīkojušies pareizi.
Igaunijas gadījumā vietā sakāmvārds: viss, kas nenogalina, padara stiprākus. Krievijas destabilizējošais faktors Igaunijā vairs nav tik ­stiprs. Maldīgi uzskatīt, ka piemineklis Rīgā, tur stāvot, šķeļ sabiedrību mazāk nekā tad, ja to novāc. Tā latentā funkcija, piemineklim tur atrodoties un regulāri pulcējot prokrievisko sabiedrības daļu, atstāj graujošu iespaidu uz valsti.

Īsi pirms Jāņiem Krievijas prese informēja, ka rosinātas sankcijas un sodi pret personām, kuras līdzdarbojušās tādu “izciliem Krievijas militārajiem darbiniekiem un nozīmīgiem vēstures notikumiem veltītu pieminekļu iznīcināšanā, bojāšanā vai apgānīšanā, kas atrodas aiz Krievijas Federācijas robežām”.
Nedomāju, ka minētie Krievijas “nedraugi” briesmīgi skums, ja tiem neļaus braukt uz Krieviju atpūsties. Pēc visa spriežot, iniciatīva pirmkārt vērsta pret Poliju. Izskatās pēc bezspēcīgas dusmošanās, jo padomju laika pieminekļu nojaukšanas process Eiropas austrumos notiek, un Krievija to nespēj ietekmēt. Starp citu, arī ar Poliju Krievijai 1994. gadā bija līdzīga vienošanās par “memoriālām būvēm”.
Polija tagad novāc visus padomju pieminekļus, kas neattiecas uz PSRS armijas karavīru apbedījumiem.
Krievijai pret Varšavu ir analoģiski iebildumi kā mūsu gadījumā. Līdzīgi mums poļi arī apmēram 20 gadus “vilka” šo procesu, līdz tagad sākuši rīkoties.

Esat izpelnījies daža krievvalodīga medija vērtējumu, ka tieši jūsu uzstāšanās Saeimā, kad norādījāt uz to, kādi ļaudis šobrīd atrodas Latvijas ebreju kopienas vadībā, atsaukts priekšlikums par 40 miljonu eiro kompensāciju.
Katrā ziņā es domāju, ka izmaksāt kompensācijas par totalitārā režīmu nodarītajām netaisnībām cilvēkiem, kuri šo režīmu paši stiprinājuši un pat ziņojuši čekai, ir amoralitātes kalngals. Kad Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes valdes loceklim Dmitrijam Krupņikovam prasa, cik Latvijā ir cilvēku, kas pārdzīvojuši holokaustu, viņš nevar atbildēt. Tas nozīmē, ka viņš par to nemaz nav īsti aizdomājies un tos miljonus tam nemaz nav paredzēts tērēt. Un, ja paskatāmies, kādi cilvēki ir šī restitūcijas fonda vadībā, tad viens ir saistīts ar “ABLV” banku, cits ar kādu banku no Igaunijas, kam FKTK aizliedza darboties Latvijā.
Es ikkatru aicinu uzburt to ainu: Latvijas valsts no sava budžeta, kurš mums jau tāpat ir tāds, kāds ir, pārskaitīs 40 miljonus, kurus šī kopiena, saskaņā ar likumprojektu, izmantos veselības aprūpei. Es neko neteiktu, ja naudu aizietu cilvēkiem, kas cietuši no totalitārajiem režīmiem, pārdzīvojuši holokaustu, taču 90% gadījumu tas taču attieksies pavisam uz citiem cilvēkiem, piemēram, uz to pašu Umanovskas kundzi, kam ir VDK ziņotājas kartīte!
Viņi par valsts samaksātiem miljoniem varēs par brīvu ārstēties privātklīnikās, kamēr kāds, kurš zaudējis veselību gulagā, to nevarēs. Tas būtu netaisnības kalngals!
Savā partijā mēs esam to aplūkojuši un secinājuši, ka tā amoralitātes pakāpe ir tik liela, ka Nacionālā apvienība pat izskatītu jautājumu par aiziešanu no valdības, ja kas tāds notiktu.

Taču mūsdienu Latvijas ebreju kopiena, kam holokausta dēļ ir tikai minimāla saistība ar pirmskara Latviju, ir tāda, kāda tā ir. Labāku nedabūsiet.
Tad ir jautājums, vai Latvija un ebreju kopiena ir kaut kādas divas paralēli pastāvošas lietas. Mēs uzskatām, ka ebreju kopiena ir daļa no Latvijas. Līdz ar to uzstādījums, ka manta, kurai nav pieteicies īpašnieks, šajā gadījumā pirmskara ebreju namīpašumi, pāriet valstij, tas ir visiem valsts iedzīvotājiem, būtu pilnībā pieņemams.

Arī tiem Latvijas ebrejiem, kas cieta Otrā pasaules kara laikā. Latvijas valsts pirms kara tāpat no sava budžeta atbalstīja sinagogu būvniecību un ebreju kopienas aktivitātes. Līdzīgi ir Polijā, kur valsts prezidents nesen paziņojis, ka nesaskata pretrunu tajā, ka šādi īpašumi paliek valstij, savukārt valsts savās programmās atbalsta represētos, tajā skaitā arī ebreju kopienu. Uzskatu, ka tas būtu jāskata šādā kontekstā, jo galu galā bez ebrejiem bija vēl arī citi nacisma upuri.

Bet tur ir arī vēl ārpolitiskā dimensija…
Polijas prezidents Andžejs Duda savu paziņojumu sniedza burtiski dienu vai divas pirms veiksmīgās vizītes Vašingtonā. Parasti tās lietas saista ar drošību, bet Polija šajā tiešām veiksmīgajā vizītē vēl panāca papildu ASV armijas kontingenta izvietošanu. Tāpēc domāju, Latvijai vajadzētu ieņemt taisnīgu pozīciju un neiet, nebaidīšos teikt, dažu šaubīgas reputācijas, oportūnistisku cilvēku pavadā.

ceturtdiena, 2018. gada 1. novembris

Māris Antonevičs: Auklēšanās ar Ždanoku

http://www.la.lv/auklesanas-ar-zdanoku
17. augusts 2018

It kā vienkārša situācija – Saeimas vēlēšanām pieteikusies persona, kurai nav tiesību kandidēt. Tātad šim vārdam vēlēšanu sarakstā nav jāparādās un lēmumam par to būtu jābūt ātram un nepārprotamam. Tad kāpēc jautājums par bijušās Interfrontes aktīvistes, pašreizējās Latvijas Krievu savienības līderes Tatjanas Ždanokas iespējamo kandidēšanu joprojām “karājas gaisā”?
Saeimas vēlēšanu likuma 5. pantā noteikts, ka “Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas: (..) 6. punkts – kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās. Šo pantu Saeima nav ne atcēlusi, ne grozījusi, un uz Ždanoku tas attiecas, jo neviens, arī viņa pati, šādu darbību neapstrīd. Viss skaidrs!
Un tomēr Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) nolēmusi lūgt Drošības policijas un Satversmes aizsardzības biroja (SAB) atzinumu. (Pat neskatoties uz to, ka pagātnē CVK jau par Ždanoku lēmusi, konkrēti – 2002. gadā pirms 8. Saeimas vēlēšanām, kad viņa bija pieteikta kā Tautas saskaņas partijas saraksta kandidāte.) Rodas iespaids, ka iestādes izvairās uzņemties atbildību un tā tiek sagaidīta no citiem. Gluži kā futbolā, kur komandas spēlētāji pēkšņi apjūk pretinieka priekšā, un, nespējot neko izdomāt, vienkārši piespēlē bumbu viens otram savā laukuma pusē.
Piespēle Drošības policijai un SAB nebūt nav pirmā, jo jau jūnijā šo jautājumu izskatīja Satversmes tiesa un it kā pieņēma lēmumu. “It kā”, jo tomēr tika atstātas mazas durtiņas šaubām. Proti, 2018. gada 29. jūnijā ST lēma, ka iepriekš minētā likuma vēlēšanu likuma norma atbilst valsts pamatlikumam un norādīja, ka ierobežojumam ir leģitīms mērķis – demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. “Vismaz daļā Latvijas sabiedrības demokrātija diemžēl joprojām nav pašsaprotama vērtība, un demokrātijas ilgtspēja Latvijā joprojām var tikt apdraudēta,” lēmumu komentēja tiesnesis Artūrs Kučs, “vērtējot ārpolitiskos apdraudējumus, tie ne tikai ir saglabājušies, bet, ņemot vērā 2014. gada notikumus un Krievijas veikto Krimas aneksiju, šie ārpolitiskie apdraudējumi ir tikai pastiprinājušies.” Bet tās “durtiņas”, pa kurām Ždanoka vai kāda cita līdzvērtīga persona varētu tomēr mēģināt iespraukties, ir ST atzinums, ka katru gadījumu var vērtēt individuāli, jo likums dodot šādu iespēju. “Pārbaudot pieteikto kandidātu, Centrālajai vēlēšanu komisijai jāpārliecinās ne tikai par to, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēta personas aktīva darbība apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, bet arī par to, vai persona ar savu rīcību vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus” – ar šo teikumu ST piespēlējusi bumbu CVK, kas to tālāk novirzījusi Drošības policijai un SAB. Savukārt, ja abas drošības iestādes (tām diezgan raksturīgā stilā) atspēlēsies ar nekonkrētām norādēm, var rasties pavisam nelāgs brīdis, kad visi piekrīt – jā, apdraudējums ir, bet nerīkojas, lai to novērstu.
Protams, Ždanokas gadījumā to ir diezgan elementāri pamatot, arī ņemot viņas pēdējo gadu aktivitātes – kaut vai aktīvo līdzdalību Krimas aneksijā, kur viņa atradās kā “novērotāja” no Eiropas. Tāpat daudzi citi piemēri no pēdējā pusgada, kad Ždanokas partija izvērsa naida kampaņu pret valdības mēģinājumu beidzot veidot vienotu skolu sistēmu valsts valodā.
Ždanoka noteikti ir spilgtākais pierādījums, ka likuma norma, kas liedz kandidēt personām, kas pēc 1991. gada turpinājušas darboties Interfrontē un PSKP, ir pareiza, jo šādi cilvēki bija un paliks Latvijas neatkarības pretinieki. Viņus var izvilkt ārā no PSRS, bet nekad nevarēs izvilkt PSRS no viņiem. Cita lieta, ka likums neitralizē tikai daļu no viņiem. Jo pārējais Krievu savienības kontingents jau nav īpaši labāks.


Kurš ko ir nodevis? Intervija ar Anriju Matīsu

http://www.la.lv/kurs-ko-ir-nodevis

Ivars Bušmanis 1. augusts 2018

Saeimas deputāts, bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss uzmanību izpelnījies nevis ar kādu labu darbu, bet ar to, ka no partijas “Vienotība” pārgājis uz “Saskaņu”. Ko viņš ir nodevis – sevi, partiju, principus, savus vēlētājus, latviešu tautu? Par to ārēji mierīgā, bet iekšēji nervozā sarunā Anrijs Matīss žurnālistiem Ivaram Bušmanim un Atim Jansonam.
Kāpēc kā galvenais ierēdnis iestājāties “Vienotībā” un politikā?
Anrijs Matīss: Pēc būtības nekas daudz nemainījās, jo pārraugāmajā jomā strādāju kā valsts sekretārs gan Ekonomikas, gan Satiksmes ministrijā. Politikā iesaistījos tāpēc, ka nākamā pakāpe virs valsts sekretāra ir ministra amats. Atšķirība tā, ka tad vairs ne tikai tehnokrātiski gatavo dokumentus, analizē procesus un gatavo viedokļus, bet jau pieņem lēmumus. Tas ir loģisks solis, ja uzkrāto zināšanu un pieredzes bagāžu izmanto politikā.
Jūsu priekšgājējs Aivis Ronis taču tā arī neiestājās partijā, kaut gan Satiksmes ministrija tolaik bija “Vienotības” un Olšteina sešnieka pārziņā.
Es arī tā sāku kā bezpartijisks ministrs, un “Vienotībā” iestājos gadu vēlāk, 2014. gada februārī. Tā nebija spiesta, bet loģiska lieta, lai startētu vēlēšanās un turpinātu iesākto transporta jomā jau ar domubiedriem, jo mums vēlēšanas pēc partiju sarakstiem.
Jo “Vienotībā” bija domubiedrs Dzintars Zaķis?
Nē, uzaicināja Valdis Dombrovskis.
Bet Ekonomikas ministrijā strādājāt kopā ar Dzintaru Zaķi, kopā braucāt priekšvēlēšanu aģitācijas braucienos uz Latgali…
Kā satiksmes ministram man bija daudzi jautājumi jārisina ar “Vienotības” frakcijas vadītāju, taču mūsu labā draudzība pēc vēlēšanu peripetijām Latgalē vairs nav tik cieša. Partijā iestāties rekomendēja Valdis Dombrovskis un Solvita Āboltiņa, kuras partijā vairs nav.
Ar to gribat teikt, ka “Vienotībā” domubiedru vairs nav? Tāpēc izstājāties?
Ir domubiedri. Bet “Vienotības” galvenā problēma, ka pēdējos četrus gadus notikusi netīrās veļas mazgāšana, lietu bīdīšana, tagad diezgan būtiski atšķaidījusies.
Redzējām, veļu mazgāja visu acu priekšā. “Vienotība” mainījusies. Bet ideāli?
Ja “Vienotības” deputāts no Saeimas tribīnes pārmet, ka maksātnespējas procesi nav sakārtoti un cik slikti, ka cilvēkus šauj uz ielām ar automātiem, bet beigās nobalso pret tieslietu ministra Dzintara Rasnača demisiju, vai tā nav vērtību nodošana? Galvenā idejiskā bāze “Vienotībai” bija tiesiskums.
“Vienotība” saistās arī ar proeiropeisku orientāciju, demokrātijas nostiprināšanu, ar latviešu valodas aizstāvību. Tāpēc jautājums: kāpēc kandidēsit no “Saskaņas” saraksta?
Esmu profesionālis, bet ne profesionāls politiķis. Ir jomas, ko es labi pārzinu, bet no tribīnes debatēt, gatavot likumprojektus, tas nav īsti man. Profesionālim jādara daudz lielākas lietas. Es ilgi domāju, vai kandidēt nākamajās vēlēšanās, varbūt labāk strādāt nozarē, ko pārzinu. Bija sarunas ar “Vienotību” un citām partijām…
… ar ZZS…
… tajā skaitā, bet viņi nebija vienīgie. Ar citām partijām bija konkrētākas sarunas nekā ar ZZS. Ne “Vienotībai”, ne citām īsti neinteresēja tie transporta un uzņēmējdarbības jautājumi, kuros jūtos spēcīgs un ar kuriem gribēju strādāt. Nāca piedāvājums no “Saskaņas”, ar kuru ļoti detalizēti izrunājām, kas darāms. Būtiski, ka mēs runājām par darbiem, ne par amatiem. “Vienotībā” tik vien to runā, kurš kurā vietā sarakstā, kurā vēlēšanu apgabalā. “Saskaņā” diskutējam par veicamajiem darbiem. Tie drīzumā tiks publiskoti. Galvenais mērķis: lai cilvēkiem Latvijā gribētos dzīvot un negribētos braukt prom. Lai cilvēkiem būtu nodrošināta dzīve un nebūtu politiskās kašķēšanās.
Vai tādā veidā nerūpējaties, lai pašam būtu garantēta iekļūšana Saeimā un nodrošināta dzīve?
Saeimā iekļūt nav mans pašmērķis. Ne jau tāpēc startēju no “Saskaņas”, lai no lielāka saraksta vieglāk tiktu iekšā. Mans mērķis ir strādāt.
Nupat kā pieteicāt, ka nav jūsu stihija rakstīt priekšlikumus likumprojektiem un runāt no tribīnes. Izstrādāt likumus – tas taču ir deputātu pamatdarbs. Turklāt likumus arī tai jomai, kurā bijāt ministrs. Pieņemsim, ka jūs ievēlēs Saeimā, bet visticamāk, ka “Saskaņa” paliks opozīcijā. Atkal neko konkrētu nevarēsiet darīt četrus gadus!
Jāsaprot, ka likumprojektus sagatavo valdība, bet deputāti iesniedz priekšlikumus. Opozīcijas sniegtos likumprojektus pozīcija parasti neatbalsta. Būs jānorāda uz pozīcijas kļūdām.
Kad demisionējāt kā ministrs, teicāt, ka, būdams deputāts, ķersieties pie vēlētājiem doto solījumu pildīšanas.
To es arī darīju. Pirmais, ar Latgales Speciālās ekonomiskās zonas likuma pieņemšanu uzņēmumus var veidot visā reģionā, ne tikai Rēzeknē. Otrais, ar šā gada budžeta paketi tika iestrādāta norma, ka Ministru kabinetam līdz 1. jūlijam ir jāapstiprina plāns, kādā veidā tiks atjaunots Autoceļu fonds. Līdz šim šāds plāns nav apstiprināts. Nākamgad ES fondu nauda ceļiem būs beigusies, un tā ir valsts atbildība, kā sakārtot reģionālos un vietējos ceļus. Kur ņemt papildu līdzekļus? Vai kāds ir runājis par ES fondu virssaistību naudas piešķiršanu ceļiem? Vai Augulis ir runājis ar ES transporta komisāri Bulcu? Izskatās, ka tiek saimniekots, līdz nauda beigsies. Un pēc tam… kaut vai ūdens plūdi! Tā tas izskatās.
Zinu, jo esmu strādājis kā ministrs, saplānojis investīcijas, ceļu remontus, bet lentīšu griešana notiek tikai tagad. Ceļu nevar uzbūvēt tā: iedod naudu un nākamajā dienā grūž lāpstu zemē. Paiet pieci, septiņi gadi līdz plānu īstenošanai.
Uzskatāt, ka ir jāsadarbojas ar Krieviju. Pragmatiski. Bet mani pārsteidza jūsu paustais “Dienas Biznesam”, ka “mums noteikti ir iespējas nebūt tik agresīviem, kādi esam bijuši līdz šim. Mēs daudz ko esam aizbiedējuši ar savu agresīvo uzvedību”. Ak tad mēs esam tie agresīvie?
Es vienmēr esmu teicis, ka jāsadarbojas ar Krieviju un Baltkrieviju, jo viņi ir mūsu kaimiņi. No tranzīta viedokļa tie ir mūsu galvenie partneri. Ja ir kopīgā ES pozīcija par sankcijām pret Krieviju, tad mums nav jābūt pirmajiem, kam jāpasaka, ka mēs darīsim ātrāk un vairāk.
Ko mēs esam aizbaidījuši?
Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet mēs esam aizbaidījuši “Jauno vilni” Jūrmalā. Nekad neesmu uz koncertiem bijis, bet uzskatu, ka mūsu valstij garām aizgājusi milzu nauda. Mēs esam paātrinājuši Krievijas vēlmi transportēt kravas uz savām ostām.
Vai tad Krievijas plāni mainītos atkarībā no tā, vai mēs te šķaudām, klepojam vai murrājam?
Pēdējā laikā mūsu retorika ir kļuvusi piezemētāka, bet bija laiks, kad uzmetāmies par galvenajiem policistiem, kas Krieviju sodīs par kaut kādiem nodarījumiem. Tas nav pareizi.
Tad mums nav jāuztraucas par to, ka kaimiņu teritoriju okupē?
Nav runa par to. Nedrīkst pieļaut suverēnu valstu daļu okupāciju. Minskas vienošanās izpilde ir pamats, no kura nedrīkst atkāpties. Tāpēc arī sankcijas jāturpina. Nostājai ir jābūt cietai, bet retorikai – piezemētai. Vai esat dzirdējuši Somijas retorikā tādu krasu nosodījumu?
Labāk salīdzināsimies ar Lietuvu, kura ir daudz principiālāka paziņojumos nekā mēs! Bet ostu kravu pārkraušanā drīz mūs apsteigs.
Jā, bet Lietuva to var atļauties, jo Kaļiņingradas apgāde iet caur Lietuvu. Mēs neizmantojam starpvaldību komisijas iespējas, kas vairākus gadus nebija sanākusi. Tas ir ļoti svarīgi ar valstīm, kur bizness seko politikai, kurās uzņēmēji skatās, ko dara valsts vara.
Ar Baltkrieviju starpvaldību komisijas notika, bet tik un tā iepaliekam lietuviešiem.
Sarunās ar Baltkrieviju galvenais šķērslis mūsu pusē ir dzelzceļa tarifi. Līdz ar to daudzas kravas – konteinerkravas, kālija minerālmēsli – tagad iet caur Klaipēdas ostu. Mēs tarifu palielinājām par 7%, kas noteikti nesekmē mūsu tranzīta koridora konkurētspēju. Mēs bijām dārgāki un kļuvām vēl dārgāki.
Baltkrievi Klaipēdas ostā iegādājās termināli. Ventspilī viņiem nevedās sarunas par “Kālija parku”. Vajag dot iespējas krieviem un baltkrieviem kļūt par īpašniekiem termināļiem ostās, tad kravas nāks.
“Ventspils graudu terminālis”, kas pieder Kazahstānas privātajiem investoriem, ir uzbūvēts 2005. gadā un faktiski stāv tukšs. Tas negarantē graudu kravas.
Domāju, ka vainīgs ir augstais tarifs.
Te pierādās, ka ne no retorikas ir atkarīgas kravas, bet no dzelzceļa kravu pārvadājumu tarifa. Kāpēc to ceļ?
Manā laikā to necēlām kādus piecus gadus. Acīmredzot kravu skaits samazinājās, un, lai nosegtu fiksētās infrastruktūras uzturēšanas izmaksas, pacēla tarifu. Nedrīkst tos celt, jo rodas apburtais loks – tagad būs vēl mazāk kravu, un pēc brīža atkal vajadzēs celt pārvadājumu tarifus. Te runa nav tikai par tarifu aprēķināšanas metodiku, bet arī par infrastruktūras un tās apkalpotāju darbības efektivitāti. Var dzelzceļa pārbrauktuves būdiņā turēt sargu, kurš aizmieg, bet var ierīkot automātiskās barjeras.
Par tranzīta virzieniem…
Ģeogrāfiski nevaram mainīt savu atrašanās vietu, bet ģeopolitiski – cenšamies.
Ķīnai ar Latviju robežas nav. Pat ja panāksim vienošanos par kādu kravu pārvadāšanu, tām jāiet caur Krieviju, kura mūsu vienošanās ar augstiem tarifiem var nostopēt pašā saknē.
Atceros, ka pats kā ministrs kopā ar prezidentu Andri Bērziņu braucāt uz Ukrainu un centāties aizvilkt līdz Melnās jūras ostai kravu maršrutu “Zubr”. Tad Odesas ostā ķīniešu preces, kas ar kuģi nāktu pār jūru, iekrautu “LD Cargo” vilcienā… Apejot Krieviju…
Ir iespējams, bet tam ir augstas izmaksas, pie tarifiem vēl pieskaitot prāmju un pārkraušanas izmaksas ostās abpus Melnajai jūrai. Atgriežoties pie maršrutiem, piekrītu, ka Krievija nav vienīgā alternatīva. Baltkrievijai nav savas izejas uz ostu, kura tāpēc izmanto gan Krievijas ostas, gan Klaipēdu. Latvijas ostām ir aktīvāk jāstrādā, lai paņemtu baltkrievu kravas, it īpaši zinot, ka pie Minskas ķīnieši būvē milzīgu industriālo parku “Veļikij kameņ”. Nemanu, ka Rīgas ostā ķīniešiem piedāvātu kādu termināli. Biju aizbraucis uz šo industriālo parku – tur pie sienas karte. Rīgas tajā nav. Klaipēda šai kartē ir. Ministrs braukā uz Ķīnu, bet viņu kartē mēs neesam.

Nupat Rīgā tikāties ar Baltkrievijas ārlietu ministru Viktoru Makeju. Vai mums ir iespēja sagaidīt prezidentu Lukašenko Latvijā un pievērst viņa uzmanību Latvijai?
Baltkrievus interesē tikai viens: cik maksās kravu aizvest līdz ostai? Vajadzētu viņiem dot iespēju uzbūvēt savu bāzi, loģistikas pārkraušanas uzņēmumu. Bet mēs strādājam pretējā virzienā – paceļam tarifu, baltkrieviem termināli nepiedāvājam. Klaipēdā ir terminālis gan baltkrieviem, gan ķīniešiem.
Kāpēc uzskatāt, ka satiksmes ministrs Augulis, braukdams uz Ķīnu, nodarbojas ar “politisko tūrismu”?
Astoņpadsmito reizi! Kāds sausais atlikums?
Viņš atveda līgumu par tiešajiem lidojumiem uz Rīgu no Ķīnas dienvidiem.
Labi, ka atveda. Taču reisa atklāšana ir milzīgas izmaksas, tāpēc jāzina, kas par šo reisu maksās – vai uz paritātes principiem ar Hainaņas aviokompāniju? Ja lidos “Air Baltic” viens pats, kas to lidmašīnu piepildīs? Jāzina detaļas. Tā ir liela iespēja “Air Baltic” attīstīties, taču tie apgriezieni, kādu aviokompānija ir uzņēmusi, nav paceļami ar 300 miljonu eiro apgrozījumu. Pie 20 lidmašīnām pieplusojot 30 jaunas, tās visas šajā tirgū nevar noslogot. Ir nepieciešams stratēģiskais investors – vai nu Ķīnā, vai Amerikā, vai Kanādā, kurš šo maršruta tīklu var būtiski paplašināt. Pašlaik izskatās, ka nākamā gada sākumā “Air Baltic” akcionāriem prasīs naudu.
Atrastā investora dēļ 2015. gadā Straujuma pieprasīja jūsu demisiju.
Būtībā jā. Es biju gan pret atrasto investoru Montāgu-Girmesu, gan pret “Sukhoi” lidmašīnām, bet valdība nolēma par sadarbību ar viņu. Nav viņš nekāds aviācijas guru. Paskatieties – viņš Vācijā apsūdzēts nodokļu nemaksāšanā, figurē “Panamas papīros”.
Taču valdība izlīda caur adatas aci: nepaņēma “Sukhoi” lidmašīnas, bet paņēma Girmesa naudu, lai nopirktu pirmās “Bombardier” lidmašīnas, vēlāk Girmesa daļas pārdeva dānim Larsam Tūsenam… Viss kārtībā!
Pagaidiet, kad beigsies noteiktais slepenības termiņš, tad visas šīs lietas parādīsies tādas, kādas tās ir. Darījums ar Girmesu ir atbaidījis aviācijas nozares investorus. Lai “Air Baltic” attīstītos, ir vajadzīgs stratēģiskais investors, nevis tikai finansists, kas vēlas nopelnīt. Manuprāt, ejamais virziens ir sarunas ar ķīniešu “Hainan Airlines” par stratēģiskajām investīcijām.
Vai saredzat kādu iespēju, ka “Saskaņa” nokļūtu valdībā?
Tas ir atkarīgs no vēlēšanu rezultātiem. Šoreiz “Saskaņai” vairs nevarēs piekasīties kā parasti. Ir cita programma, nav kreiso gājienu, kas mūsu valstij nav pieņemami. Darāmos darbus noliekot uz galda, ar aizvērtām acīm tos būs grūti identificēt kā “Saskaņas” programmu. Lietuvā un Igaunijā “Saskaņai” līdzīgas partijas ir pie varas un nekas slikts nav noticis. Ja aizspriedumi par “Saskaņu” tiks pārvarēti…
Tad ar ko kopā “Saskaņa” veidotu valdību?
Šobrīd visi sprauž mietiņus un velk līnijas, ar ko kopā neiet. “Saskaņa” nevelk līnijas. Pēc vēlēšanām redzēsim, ar kuriem kopā būs saskares punkti. Lai sasniegtu mērķus, jābūt kopīgai izpratnei, kā tos sasniegt.
Kas “Saskaņas” pro­grammā būs par pāreju skolās uz valsts valodu?
Lēmums Saeimā ir pieņemts, un tas netiks pārskatīts. Varbūt atsevišķi punkti. Kad būs programma galdā, tad redzēsit.
“Saskaņa” nav pirmā, kura labprāt gribētu, lai vēlētāji aizmirstu pagātnes nodarījumus – sak, tagad ir jauna programma un “Saskaņa” ir eiropeiska tipa sociāldemokrātiska partija. Bet tieši līdzšinējā darbība (piemēram, balsojums referendumā par latviešu valodu) ir par pamatu, lai vēlētāji nenoticētu jauniem solījumiem.
Ir bijusi ačgārna un nepareiza pozīcija valodas referendumā. Pilnībā atbalstu pāreju uz latviešu valodu vidusskolā, jo uzskatu, ka bērniem nepieciešams iegūt kvalitatīvo vidējo izglītību, lai tālāk varētu mācīties augstskolā. Bet… ar pārejas periodu, jo jāatrisina jautājums, lai skolotāji tam ir gatavi. Pilnībā atbalstu satura reformu, lai bērni saprastu, kā zināšanas dzīvē izmantot. Turpretī pāreja uz latviešu valodu augstskolās, tai skaitā privātajās, manuprāt, nav pareiza. Jo tādā veidā noslēdzam izglītības eksportu (bulgāriski drīkstam mācīt, bet krieviski – ne?). Ne par valsts naudu, bet privātajām augstskolām šādu iespēju nedrīkst liegt.
Vai, pārejot no “Vienotības” uz “Saskaņu”, nejūtaties nodevis savus vēlētājus?
Es neesmu “Saskaņas” frakcijā un trīs mēnešus, kas atlikuši līdz vēlēšanām, es darīšu to, ko esmu solījis saviem vēlētājiem. Būtībā ir palikušas četras parlamenta sēdes, kurās balsošu tā, kā esmu solījis. Domāju, ka nevienu nenodošu šai laikā.
Nāks jaunas vēlēšanas, jauns vēlēšanu apgabals, jauni vēlētāji un jauni solījumi?
Katrs Saeimas sasaukums nāk ar savu pro­grammu. Varu apgalvot, ka 99% gadījumu tās problēmas, kas jārisina [abām partijām], ir līdzīgas. Nebūs tā, ka vienā Saeimā būvēsim ceļus, bet nākamajā tos jauksim nost. Ir tikai atsevišķas lietas, kas atšķiras.
Kad jūs bijāt valdībā, tad toreizējais ekonomikas ministrs un pašreizējais “Saskaņas” premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis aizstāvēja bankas “Citadele” pārdošanu Krievijas investoram.
Toreiz viņš lobēja valstij izdevīgāko piedāvājumu – lai valsts saņemtu vairāk naudas.
Tieši par to jautāju: vai mēs turpmāk varam būt pasargāti no līdzīgām ģeopolitiskām izvēlēm? Ja “Saskaņa” nāks pie varas, kam pārdos valsts uzņēmumu kapitāldaļas? Piemēram, telekomunikāciju uzņēmumus pārdos tam, kurš vairāk maksā?
Sociāldemokrātu ideja nav pārdot visu pēc kārtas. Ir jāanalizē ekonomiskais izdevīgums, bet jāvērtē arī stratēģiskās intereses. Ir atsevišķas jomas, piemēram, telekomunikācijas, kur nevar skatīties tikai uz finansiālo ieguvumu, bet jārēķinās ar stratēģiskām interesēm – par abām telekomunikāciju kompānijām nākamajai valdībai būs jāpieņem lēmums.
Liela “LA” lasītāju daļa jūsu pāriešanā uz “Saskaņu” saskata ne tikai pāriešanu uz citu partiju, kas nav tik reta parādība, bet pat latviešu tautas nodevību.
Jā, arī “Facebook” man to daži pārmetuši. Kas notiek valstī? Ja vairāki simti tūkstoši pametuši šo valsti – vai tā nav nodevība? Tā sistēma, kas ir radīta, spiež cilvēkus aizbraukt, jo viņi nevar šeit uzturēt ģimeni. Viņiem ir jāmūk no “ātrajiem kredītiem”. Uz ielas šauj cilvēkus. Tas ir normāli? Vai tas, ka daži maksātnespējas administratori pa gadu var nopelnīt miljonus, vai tas ir normāli? Vai šādi nav nodota 4. maija Neatkarības deklarācija? Vai tie ideāli nav nodoti, ja 10% ir turīgi, bet 90% nevar galus savilkt?
Paskatīsimies uz citām dalībvalstīm, kas reizē ar mums iestājās Eiropas Savienībā – arī tur, kur nav maksātnespējas maitu liju, tik un tā liela tautas daļa devusies labākas dzīves meklējumos. Ne tāpēc, ka šeit vairs nevar, bet tāpēc, ka tur ir labāk. Vai iestāšanās ES bija kļūda?
Tā nebija kļūda. Neviens te nerunā ne par Padomju Savienības atjaunošanu, ne par padomju varas atjaunošanu – tās visas ir blēņas un pasakas! Bet kur ir Igaunija, un kur esam mēs? Trūcīgo cilvēku skaits citur ir mazāks, bet arī superbagāto un oligarhu ir mazāk.
Esat kļuvis pārliecināts sociāldemokrāts?
Sociāldemokrātu ideja ir tāda, ka cilvēkiem pašiem sev jāspēj nodrošināt iztikas līdzekļus.
“Saskaņai” Rīgā pilnīga vara ir, tikai pateicoties koalīcijai ar An­dri Ameriku, kurš pelna no jūsu pieminētajiem ātrajiem kredītiem, kas, pēc jūsu teiktā, izdzen cilvēkus no valsts. Kā varam noticēt šādiem sociāldemokrātiem?
Tāpēc mainās sejas, mainās programmas, mainās principi. Labi būtu, ja “Saskaņas” idejas cilvēki vērtētu pēc programmas satura. Ja idejas vērtēs pēc “brenda”, tad… tas nostrādās kā lamuvārds. Ja uz transformatora būdas rakstīts vārds no trim burtiem, tas nenozīmē, ka tas tur ir iekšā.


Solvita Āboltiņa: Es neesmu nodevusi nekad un nevienu


http://www.la.lv/solvita-aboltina-es-neesmu-nodevusi-nekad-un-nevienu
JURIS LORENCS 26. augusts 2018

Šonedēļ laista klajā diplomātes un bijušās politiķes Solvitas Āboltiņas grāmata “Varēt”. Grāmatas autori ir Juris Lorencs, Egīls Zirnis, Māris Zanders, Anete Konste un Ivars Ījabs. Katrs autors ir rakstījis par vienu posmu S. Āboltiņas karjerā. “Šajā grāmatā autori uzdod tos jautājumus, uz kuriem atbildes tajā brīdī vairāk interesēja viņus pašus. Es necentos ietekmēt sarunu gaitu, vien godīgi izstāstīju to, ko biju pieredzējusi, sapratusi, jutusi. Ceru, ka šī grāmata palīdzēs izprast Latvijas politisko procesu vēsturi plašāk un precīzāk, ieraudzīt to, kas palicis ēnā aiz skaļiem saukļiem un uzpūstiem skandāliem,” par grāmatas saturu saka S. Āboltiņa. Izdevniecības “Latvijas Mediji” izdoto grāmatu “Varēt” no 23. augusta var iegādāties grāmatnīcās visā Latvijā. Publicējam fragmentu no grāmatas nodaļas, kurā S. Āboltiņu intervē Juris Lorencs.

Vai esat piedzīvojusi nodevību?
Solvita Āboltiņa: Diemžēl daudz, pat ļoti daudz. Es to saucu par “mazajiem atentātiņiem”. Tā ir rūgta patiesība, kuras dēļ esmu vīlusies daudzos kādreizējos un arī tagadējos līdzgaitniekos. Diemžēl “Jaunajā laikā” un tagad arī “Vienotībā” tas notiek nemitīgi. Kādā veidā? Aizbildinoties ar cēliem vārdiem, ar kādu cēlu ideju. Bet tas neatbilst patiesībai – vien intrigu pilns cīniņš par personīgo varu, par seklu ambīciju sīku piepildījumu. Par “krēsliņu” un “siltu vietiņu”. Bet jautājums ir par to, kādas sekas ir lielākai vai mazākai nodevībai. Un ko tu pats no savas rīcības esi ieguvis? Ko ieguvusi partija?
Par sevi varu teikt – es neesmu nodevusi nekad un nevienu. Cita lieta, ka dažiem “Vienotībā” ir šķitis, ka es rīkojos pret viņiem kādas citas grupas interesēs, bet tādi nekad nav bijuši manas rīcības motīvi.
Konflikta būtība – pārdalot varu iekšēji partijā, cilvēkiem šķiet, ka ir “savējie” un “svešie”. Valda Dombrovska kādas valdības laikā, kad jau mums vairs negāja tik spoži kā agrāk, mēs bieži diskutējām par to, ka vajadzētu uzņemties iniciatīvu veikt pašattīrīšanos. Turklāt to vajadzēja veikt korekti katrā no koalīcijas partijām, jo problēmas jau bija visiem. Žanetei Jaunzemei-Grendei (kultūras ministre Valda Dombrovska valdībā no 2011. okt. līdz 2013. sept. no partijas “Visu Latvijai!”. – Red.) tobrīd bija konflikts ne tikai ar Andreju Žagaru kā Nacionālās operas vadītāju, bet visu kultūras nozari. Ilzei Viņķelei (labklājības ministre Valda Dombrovska valdībā no 2011. okt. līdz 2013. nov. no partijas “Vienotība”. – Red.) savukārt bija konflikts ar pensionāriem – intervijā žurnālam “Playboy” viņa pateica, ka šodienas pensionāri savu pensiju nav nopelnījuši*, un tā arī nespēja par to atvainoties. Mums pašiem iekšēji šķita, ja mēs koalīcijas partneriem lūdzam mainīt ministru, tad vajadzētu sākt pašiem ar sevi, proti – nomainīt arī savu ministru.
Pirmais ar Ilzi runāja Valdis, bet viņa kategoriski atteicās. Nākamā saruna bija ar mani. Uz Ilzes jautājumu, vai es viņu redzu nākamajā valdībā, es korekti un godīgi atbildēju – nē. Ilze aizgāja, aizcērtot durvis, un vēl paspējot pateikt – nu jā, tev jau ir savējie un svešie. Viņa ļoti labi apzinās, ko vēlas panākt. Motors, kas spēj savākt un motivēt cilvēkus, uzņemties atbildību. Diemžēl arī egoisma līmenis, paradums lietas vērtēt “caur sevi” ir augstāks nekā vidusmēra cilvēkam. Tas ir viņas vājums.
Pat nosacīti “savējiem”, kā Artim Kamparam (ilggadējs partijas “Vienotība” ģenerālsekretārs. – Red.), esmu neskaitāmas reizes atgādinājusi par to, kā viņš, atgriežoties no kādas reģionālas vizītes, pēc kādas portālā pietiek.com publicētas un ne visai patīkamas ziņas vien atmeta ar roku – “es kaut kāda dzeltena portāla dēļ netaisos aiziet”. Bet ziņa, kā vēlāk izrādījās, bija politiski nāvējoša. Es biju viņam skaidri teikusi – tev jādemisionē, tā būs labāk visiem – valstij, partijai un tev pašam personīgi.
Savulaik reģionālā reforma tika “sačakarēta” līdzīgā veidā – tā saucamā “cilvēciskā faktora”, nevajadzīgu ambīciju dēļ. Māris Kučinskis kā reģionālās attīstības ministrs (2004. g. decembris– 2006. g. Novembris. – Red.) skaisti un pārskatāmi bija uzlicis iecerēto reformu uz papīra. Viņš pats apstaigāja visus ministrus, zīmējot jaunos reģionu centrus, jaunās struktūras, piemēram, tiesas. Bet premjeram Aigaram Kalvītim tolaik birojā strādāja Aigars Štokenbergs. Notika vēlēšanas, pēc kurām Aigars pateica – negribu strādāt Saeimā, gribu būt ministrs! Tā kā viņi abi tolaik lieliski sapratās, Štokenbergs šo amatu arī dabūja. Tā Aigars kļuva par ministru, Māris – par frakcijas vadītāju Saeimā, un reforma apstājās. Pareizāk gan būtu jāsaka – nevis apstājās, bet karte tika pārzīmēta un iekrāsota par jaunu, tikai tagad jau oranžās krāsās, kur iztrūka idejas par līdzvērtīgu novadu attīstību. “Atraugas” no tā jūtamas vēl tagad.
Viena no manām kļūdām politikā – nevajadzīgie kompromisi pēc 10. Saeimas vēlēšanām. Toreiz bija kampaņa – Dombrovskis pret Urbanoviču (partijas “Saskaņa” Saeimas frakcijas vadītājs. – Red.). Neskatoties uz veiktajiem taupības pasākumiem, mēs tomēr uzvarējām vēlēšanās – gan kā apvienība, nevis partija “Vienotība”. Sākās Ģirta Valda Kristovska visai bēdīgā epopeja, kad visi, prezidentu Valdi Zatleru ieskaitot, viņu redzēja tikai aizsardzības ministra postenī, bet Ģirts iespītējās un pateica – nē, esmu pelnījis būt ārlietu ministrs! Tās bija garas sarunas naktī ar Zatleru, lai nomierinātu satraukto Kristovski.
Nu ko, Ģirts šo amatu arī dabūja. Bet viss beidzās ar katastrofu. Viņš būtu bijis izcils aizsardzības ministrs, bet izrādījās švaks ārlietu ministrs. Nākamajā Saeimā viņš tika izsvītrots.

Izturēt varas nastu… Einars Repše bija viens no pirmajiem, kurš “sadega”. Kāpēc?
Pavisam vienkārši – viņam “palīdzēja”. Einars ir spilgta un neordināra personība, tādu kā viņš mums ir maz. Ļoti gudrs, zinošs, spējīgs un harismātisks, ne velti viņš varēja aizraut sev līdzi cilvēkus. Būdams ļoti stiprs, viņš darīja tikai to, par ko iekšēji no visas sirds bija pārliecināts. Turklāt spējīgs redzēt lielo rāmi, lielās lietas, un prata nolikt malā sīkumus. Nevaru teikt, ka vienmēr viņu līdz galam saprotu, bet Einaram pašam ir skaidri kritēriji, pēc kuriem viņš darbojas, bieži visai neparasti un netradicionāli.
Einara gadījumā skumjākais ir banālā patiesība, ka nevienu jau nevar pilnībā norakt tikai no ārpuses, pašiem kolēģiem kaut mazliet jāpiepalīdz arī no iekšienes, no partijas rindām. Īstenībā visos līdzīgos stāstos “Jaunajā laikā” un “Vienotībā” kāda politiķa “norakšanas” procesi tikuši veicināti pašas partijas iekšienē. Einara “racēji” bija cilvēki, kurus viņš savulaik ieveda politikā, kuriem uzticējās. Stāsts par to, kā kāds atnāk pie visa gatava, pie bagātīgi klāta galda, ierauga uz tā labas lietas un saka – paklau – to taču visu var apēst!
Kā jau katrai, tēlaini izsakoties, saulei ir savi plankumi, tādi bija arī Einaram kā neparastam un talantīgam cilvēkam. Ja sabiedrība no tevis gaida noteiktu rīcību un ja tu šīs gaidas nepiepildi, tad tie, ar kuriem tu esi bijis kopā, draudzējies, iegūst iespēju šīs nepiepildītās ilgas izmantot pret tevi pašu. Paspilgtinot un kariķējot, it īpaši tad, ja tu pats mazliet padarbojies līdzi.
Es nejutos īpaši komfortabli, uzzinot, ka viņš sāk sev vākt honorāru. Pati nebiju klāt brīdī, kad tika pieņemts šāds lēmums, tas bija vienlaikus vai pat pirms mana lēmuma iesaistīties politikā. Einars mēģināja skaidrot savu rīcību sabiedrībai, bet, kā jau katru neordināru rīcību, sabiedrība to uztvēra visai rezervēti. Bija cilvēki, kuri no savas nelielās rocības pārskaitīja Repšem naudu – ticēdami, ka tā ir pareiza rīcība. Tomēr kopumā sabiedrība nebija tam gatava. Tā nu “honorāra lieta” tiek valkāta un apzelēta joprojām. Tāpat kā vārdi “kā var nesolīt”, kas tika teikti pavisam citā kontekstā. Līdzīgi kā Krištopāna “muļķu zeme”, Kalvīša “treknie gadi” un “vaukšķi” – tas viss ir teikts pavisam citā kontekstā, nekā mediji aiznesa sabiedrībai.
Iekšēji stipru organizāciju nav iespējams iznīcināt no ārpuses. “Latvijas ceļš” saira no iekšienes, un līdzīgā veidā 2017. gada nogalē varējām vērot, kā irst, dezintegrējas “Vienotība”. No šāda likteņa nav pasargāta neviena partija.

Eiropā politiķi vēlas nokļūt pie varas, pie mums dažkārt var dzirdēt – ko nu es…
Tā ir latviešu mentalitāte. Viens no iemesliem, kāpēc politikā pie mums tik bieži ienāk nekompetenti gadījuma cilvēki. Man patika, kā tik nosvērts cilvēks kā Ilmārs Latkovskis (11. un 12. Saeimas deputāts. – Red.) reiz kāpa tribīnē un atbildēja deputātam Jurim Viļumam, kurš atkal bija sācis vāvuļot, – te viss atkal noticis politiskas vienošanās rezultātā, cik ilgi tas te tā, politiski vienojoties, turpināsies, cik ilgi tas te tā notiks – un tā tālāk un tādā garā. Nesakarīga vāvuļošana. Sveiki, vai pats saproti, kur atrodies? Jebkurš lēmums Saeimā ir politisks. Ja pastāv domstarpības, tad, lai nonāktu pie kopsaucēja, notiek politiska vienošanās. Tas ir politikas pamatu pamats.
Lai ar cik skaistiem sapņiem tu gribētu mainīt pasauli, tu vari tos realizēt vienīgi tad, ja tev ir vara, turklāt pietiekamā apjomā. Pasaules prakse, visa tūkstošgadīgā cilvēces vēsture saka – lai pieņemtu lēmumus ar saistošu raksturu, tev ir jābūt pie varas, jābūt varā. Bet mums, latviešiem, pastāv “varaskāri briesmoņi”, kuri to vien domā, kā “tikt pie siles”. Tik folklorizēts uzskats, ka atspēkot to laikam vairs nav iespējams.
Diemžēl kompetenti cilvēki nemaz nevēlas iet politikā. Tādi, kas spēj kritiski analizēt situāciju, kvalificēti domāt, iedzīvināt konkrētu politiku ministrijā vai nozarē – tādi nepiesakās. Savukārt par daudziem, kuri šobrīd traucas politikā, var teikt – seklas ir viņu ambīcijas, vien tādas virspusējas vēlmes, turklāt viņu pašu šaurajā izpratnē.
Pirms pati ienācu politikā, biju uzticīga “Latvijas ceļa” balsotāja. Jāteic, ka pirmo Saeimu sastāvs, to kvalitāte, ja mēs salīdzinām ar šodienu, tās ir divas dažādas lietas, diena pret nakti. Cilvēciskā kapacitāte par kaut ko iestāties, kaut ko aizstāvēt, gatavība lemt ir būtiski kritusies.

Bet tomēr tādi cilvēki nonāk Saeimā! Varbūt tiešām Saeima ir tautas atspulgs?
Mūsu vēlēšanu sistēma to atļauj. Ir tāda cilvēku suga, kuri visu laiku grozās ap partijām, un laiku pa laikam viņi pamanās tajās iesprukt – kaut pa aizmugures durvīm, pati to esmu personīgi piedzīvojusi “Jaunajā laikā” un “Vienotībā”. Ingunas Sudrabas partijas biedrs Meija (Aivars Meija 12. Saeimā ievēlēts no partijas “No sirds Latvijai” saraksta, uz 13. Saeimu kandidē no partijas “Saskaņa” saraksta. – Red.) ir “Jaunā laika” dibinātājs, Platpers pārstaigājis no partijas uz partiju (Arvīds Platpers 12. Saeimā ievēlēts no partijas “No sirds Latvijai” saraksta. – Red.). Vilinājums jau ir milzīgs. Piemēram, politikā ienāk Zatlers, un tu pēkšņi saproti – pie horizonta parādās vilnis, kas tevi ienesīs kārotajā Saeimā. Bet pašam Zatleram gan vajadzēja saprast, ka tik īsā laikā nebūs iespējams izveidot kārtīgu, kvalitatīvu komandu. “Jaunā laika” komanda bija daudz augstākas kvalitātes. Kaut vai tādēļ, ka Einars ar katru iespējamo partijas biedru bija izrunājies individuāli.
Tam pašam Viļumam, kurš pārstāv Reģionu aliansi, šī ir jau otrā Saeima, pirms tam viņš bija Zatlera Reformu partijas biedrs. Bet tas vēl nav viss! Ja nemaldos, tad Viļumam viņa 35 gados šī ir jau sestā partija, īsts rekords!

Kāpēc partijas piesaista šādus politiķus?
Viņi ir aktīvi! Plus vēl pietiekami rosīgi, lai noorganizētu sev plusiņus! Tieši plusiņu un mīnusiņu sistēma ir tā, kas ļauj iekļūt parlamentā šādiem aktīviem, bet ne visai gudriem cilvēkiem. Nevar noliegt, savā ziņā viņi ir apveltīti ar labiem instinktiem.

Un kā ar Sudrabu? Vai viņa ar savu partiju cerēja būt varā? Vai vienkārši pasēdēt četrus gadus Saeimā, pavilkt četrus gadus tuvāk pensijai?
Partija tika radīta ar pavisam konkrētu mērķi – būt par “Saskaņas” satelītu un kopā ar to veidot nākamo valdību, pa ceļam iznīcinot “Vienotību” un sevišķi jau mani. Sita “Vienotību” un sita mani, tos, ko bija vērts sist. Un es jau esmu visai pateicīgs objekts, kuru sist, jo visu uztveru pārāk emocionāli.
Visi šie viņas braucieni uz Maskavu, īpatnējas tikšanās, runas jau apkārt klīda. Un bija cilvēki, kuri visu redzēja un zināja, kuri savulaik pat bija balsojuši par Latvijas neatkarību un kuriem tas nebija pieņemams. Diemžēl kārtējo reizi neviens nebija tik drosmīgs, lai to pateiktu skaļi.
Nu ko, paldies dievam, neizdevās. Tagad viņi, visu aizmirsti, sēž opozīcijā un pamazām nīkst ārā. Vēlēšanu naktī ap trijiem Žanete Jaunzeme-Grende man atsūtīja īsziņu – “nu redzi, kā tas ir, kad sāp, varu padalīties, kā sāpes pārvarēt”. Uz to es viņai atbildēju – “ja cena ir tāda, ka Latvijā nebūs “Saskaņas” un Sudrabas koalīcijas valdības, tad tā bija maksāšanas vērta”.
Starp citu, Sudraba pati vai vismaz viņas galvenie atbalstītāji bija pārliecināti, ka vismaz divdesmit vietas Saeimā garantētas. Par to netieši liecina vēlēšanu nakts ārējie atribūti – kur tika svinēta ballīte, kādi cilvēki tajā piedalījās. Bet nekā, čiks vien iznāca! Tas, ka šobrīd parlamentā viņi bieži balso kopā ar “Saskaņu”, ir vēl viens apliecinājums tolaik kaldinātajiem plāniem.

Esmu ievērojis, ka sievietēm politiķēm piemīt tieksme veidot ap sevi kaut ko līdzīgu galmam. Kāpēc rodas šāda tieksme?
Patiesībā jau katrai kaut cik atbildīgai amatpersonai nepieciešams tuvāko palīgu loks, uz kuriem var paļauties un uzticēties. Man vienmēr bijis svarīgi, lai apkārtējie ir gudri, vēlams, pat gudrāki par mani. Ja gribat, varat saukt to par galmu. Bet patiesais galms sākas tad, ja cilvēks ap sevi pulcina tādus, kuru galvenais pienākums ir nevis dot padomus, bet gan slavēt – cik tu esi skaists, cik gudrs, cik asprātīgs! Bet tas ir ļoti bīstami, jo ar laiku neizbēgami zūd realitātes izjūta. Tu paliec viens pats ar savu vienīgo un pareizo viedokli.

* Labklājības ministre Ilze Viņķele intervijā žurnālam “Playboy” 2012. gada novembrī teica: “Viņi, kas nāk no padomju laikiem, saka, ka ir maksājuši nodokļus, strādādami rūpnīcās, un pārmet, ka viņu stāžs ir liels, bet pensija niecīga, to valsti viņi ir būvējuši un tā nemaz nav atšķirīga no šodienas Latvijas. Skarbā patiesība diemžēl ir tā, ka tās ir divas dažādas pasaules un viņu devumu citai valstij nevar adekvāti novērtēt šeit, un visas tās pensijas, ko maksā atjaunotā Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko šie cilvēki nav radījuši.” Pensionāri par šo izteikumu jutās ļoti aizskarti un prasīja ministres demisiju.