http://www.la.lv/cik-ilgi-zinatnieks-var-palikt-mils
Sešus gadus vadījis Latvijas Zinātņu akadēmiju (LZA), Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, kurš pirms vairāk nekā 20 gadiem bijis arī kultūras ministrs, iekļauts Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) 13. Saeimas deputātu kandidātu sarakstā. Viņš neoficiāli tiek minēts kā iespējamais ZZS virzītais nākamais Valsts prezidenta amata kandidāts.
Kad stājāties amatā, jūs teicāt, ka LZA jākļūst ietekmīgākai, tās lomai jābūt lielākai. Vai to izdevies sasniegt?
O. Spārītis: Nekādā gadījumā nedrīkstu runāt par neizdošanos. Taču izdošanās atrodas tiešā korelācijā ar zinātnei pieejamo finansējumu, ar Latvijas zinātnes administrāciju un menedžmentu. Zinātnes finansējumā Latvija joprojām atrodas bēdīgajā pēdējā vietā Eiropas Savienībā (ES).
Kad stājāties amatā, tā bija un tā ir joprojām.
Jā, nav izdevies panākt jūtamu zinātnes finansējuma pieaugumu. Iespējams, ka pie vainas budžeta nepietiekamība. Arī starptautisko fondu finansējumu Latvijā sadala bez zinātnieku līdzdalības. To sadala starp šauriem resoriem, kas “pieder” kādai no partijām. Zinātne un tehnoloģiju attīstība nav tik šaura, lai iekļautos vienā resorā, tāpēc šis finansējums ir gājis mums secen, kaut Eiropas fondu finansējums Latvijai ir gana dāsns.
Tikai pēdējos gados tiek vairāk domāts, kā, izmantojot Eiropas finansējumu, veicināt zinātnieku un uzņēmēju sadarbību. Taču Latvijas Inovāciju attīstības aģentūra nav bijusi īpaši sekmīga zinātnes komercializācijā. Lai pilnvērtīgi izmantotu zinātnieku radītos produktus ekonomikas attīstībai, ir vajadzīga arī attīstīta rūpniecība, kas spētu tepat Latvijā šo produktu ražot.
LZA kopīgais nopelns manas prezidentūras laikā – esam panākuši, ka ierēdniecība un politiķi ir pārņēmuši mūsu formulējumus, mūsu domas. Viņi tās ir piesavinājušies (pozitīvā nozīmē) un atkārto tās kā savas. Tas ir rādītājs, ka viņi spēj iedziļināties un saprast zinātnes lomu ekonomikas veicināšanā. Taču jāsper nākamais solis un no sapratnes vārdos jāpāriet uz darbiem.
Nepārprotiet, nav tā, ka zinātnieki brēc tikai pēc naudas! Mūsu vēlme ir arī redzēt valsts attīstību, kurā sazobē ir zinātne, rūpniecība, tehnoloģiju attīstība un ekonomiku veicinošie mehānismi kā labvēlīga nodokļu politika, jaunu uzņēmumu veidošanas veicināšana, atbalsts jaunu produktu prototipu ieviešanai ražošanā. Tas viss palīdzētu uzņēmējiem uzņemt apgriezienus, ražot jaunus, inovatīvus produktus. Mūsdienās ar jaunu produktu komercializāciju nevar kavēties, jo varbūt Ķīnā jau pēc nedēļas ražos tādus pašus. No inženierzinātņu un dabaszinātņu nestās peļņas jābaro humanitārās un sociālās zinātnes, kas veido nācijas apziņu, tās ētisko un kultūrvēsturisko mugurkaulu.
Diemžēl Latvijas nodokļu politikas vai finanšu administrēšanas dēļ, valsts attieksmes pret uzņēmumiem dēļ uzņēmumi spiesti meklēt glābiņu kaimiņu zemē Igaunijā. Mūsu valsts ekonomiskā politika neļauj uzņēmumiem augt, jo viņi tiek apgrūtināti ar aizvien jaunu un jaunu nodokļu nastu. Tad kur šeit ir pamats ekonomiskai izaugsmei, ja politiķi to slāpē?
Par finanšu politiku ir atbildīga ZZS, kuras rindās nu esat.
Taču izglītība un zinātne jau ilgu laiku ir citas partijas pārziņā, tāpat arī Ekonomikas ministrija.
Gribat teikt, ka Ekonomikas ministrija ir atbildīga par nodokļu politiku?
Es nemeklēju vainīgo! Es tikai saku, ka ekonomika ir citas partijas (“Vienotības”. – I. K.) pārziņā. Man šķiet, ka koalīciju veidošanas mehānismā ir kāds trūkums. Katras ministrijas rīcība izskatās ļoti patstāvīga un autonoma. Manuprāt, Ministru kabineta un valsts ekonomiskās politikas līmenī trūkst sinerģiskas sadarbības un stratēģiska plāna ministriju darba rezultātu savstarpējai sazobēšanai.
Tas nav tikai jūsu redzējums: to daudzi saka, ka katra ministrija kopj savu lauciņu un neprot sadarboties.
Es nezinu, ko citi saka. Taču Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) lauciņš, atrodoties “Vienotības” pārziņā, ir ticis vienpusīgi kopts.
Kādā ziņā “vienpusīgi”?
No vienas partijas un nepakļaujoties kaut kādam kopīgam viedoklim. Savukārt pārējie koalīcijas partneri par šo jomu nav likušies zinis, jo vienas partijas pārstāvji greizsirdīgi viņus savā dārziņā neielaiž un viņu ierēdniecība realizē vienas partijas politiku. Ja rodas problēmas, draud izjaukt koalīciju, ja jūs nepiekritīsiet mūsu politikai. Šī partiju vienvaldība pār ministrijām diemžēl neveicina sistēmisku valsts kopējo ekonomisko attīstības procesu.
Ko darīt? Ja koalīcijā ir trīs partijas, iecelt trīs vienas jomas ministrus, katru no savas partijas, lai strādā koleģiāli?
Nezinu. Es neesmu valsts pārvaldes politikas vai administrācijas speciālists, lai varētu pateikt, kādā veidā panākt vienprātību valsts attīstībai. Valsts biznesa plāns – Nacionālās attīstības plāns – bija poētisks dokuments, kas tika radīts pēc Eiropas Savienības pieprasījuma, lai saņemtu struktūrfondu līdzekļus.
Uz šo plānu gan joprojām atsaucas, izstrādājot dažādus politikas dokumentus.
Atsaucas, tomēr ir spiesti to koriģēt un taisnoties par to, kāpēc nav izpildīts tas, kas plānā tika sasolīts. Piemēram, nav ieviesta viedās specializācijas stratēģija, nav panākts prognozētais finansējuma kāpums zinātnei un izglītībai.
Valdībā, ko kritizējat, ir arī ZZS. Vēl vairāk – no šīs apvienības nāk premjers. Vai gribat teikt, ka tieši ZZS no visām valdības partijām strādājusi vislabāk, ja esat izlēmis pieslieties tieši šai partijai?
Nevaru teikt, ka tā ir strādājusi vislabāk. ZZS ilgus gadus ir turējusi savās rokās finanšu politiku. Taču nemudiniet mani uz pārmetumiem vienai vai otrai partijai! Pārmetumi nav instruments.
Kad minēju to, ka katra partija greizsirdīgi kopj savu ministriju, tad varbūt tur izpaužas komandas trūkums. Premjers kā komandas vadītājs koalīcijā, kas knapi salāpīta baltiem diegiem, nav spējīgs panākt vienotu, mērķtiecīgu un proaktīvu darbību visiem vienā virzienā. Tāpēc katras ministrijas darbā izpaužas pārāk šauras intereses: savu vēlētāju vai partiju sponsoru intereses, kuras traucē panākt vienu kopējo redzējumu un mērķi.
Tātad premjeram ir svarīgāk noturēt koalīciju, nevis virzīt valsti uz priekšu?
Tieši tā. Saskaņotu rīcību varētu panākt, ja būtu koalīcijas disciplīna, ko neļauj noturēt šī nemitīgā piekāpšanās koalīcijas izjukšanas draudu priekšā.
Kāds ir risinājums?
Demokrātiskām diskusijām jābeidzas ar konkrētiem lēmumiem. Turklāt tiem vajadzētu būt zinātniski pamatotiem. Mūsu valdība pārāk maz izmanto augsti izglītotu cilvēku lietpratību. Arī Saeimā nebūt nedominē ekonomisti, juristi, inženieri, akadēmiķi – cilvēki, kuri valsts ekonomiku spētu definēt kā uzdevumu kopumu un dot savu intelektuālo pienesumu šī uzdevuma risināšanā.
Lietuvas Zinātņu akadēmijai parlaments regulāri pasūta dažādus pētījumus, konkrētus valstiski svarīgus atzinumus, kurus parlaments pēc tam politiski izvērtē. Savukārt mūsu valdība par maz uzticas zinātnes elitei, ekspertiem un augstskolu pārstāvjiem un par maz pasūta viņiem nākotni modelējošos attīstības plānus, kaut esmu pārliecināts, ka Latvijas zinātnieki nav egoistiski pašlabuma meklētāji, bet ir ļoti lieli savas nozares un valsts patrioti. Tikai tā var izskaidrot viņu nemitīgo, izmisīgo klaudzināšanu pie durvīm, kas bieži izrādās aizslēgtas. Ja tās atver, zinātnieki tiek uzklausīti, bet viņu ierosinājumus ignorē. Tas neliecina par valsts vadības vēlēšanos zinātniski motivēti vadīt valsts attīstību.
Kāpēc esat nolēmis iet politikā un esat izvēlējies ZZS?
Es jau to teicu, bet varu pateikt daudz skaidrāk. LZA paspārnē daudzi zinātnieki, akadēmiskās elites pārstāvji bija gatavi un joprojām ir gatavi piedalīties politiskajos procesos. Tāds ir LZA viceprezidents Andrejs Krasņikovs, bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks Andris Šternbergs. Tie ir cilvēki, kas atrodas dialogā ar izpildvaru un politiķiem, taču radusies pārliecība, ka ierēdniecība un politiķi nevēlas šo dialogu, jo zinātnieki pārāk bieži atklāj neprofesionalitāti vai neveiklību vai kādas citas nepilnības valsts dokumentu izstrādē un norāda uz kļūdām. Cik tad ilgi tādā gadījumā vari palikt mīļš? Ar laiku, zinātniekus ieraugot, rodas īgnums. Ja nevaram ietekmēt politiskos procesus, ja klaudzinām pie durvīm, kuras neatver, tad akadēmiķi kopā ar mani vai atsevišķi mēģina ieiet paši politiskajos procesos, līdzīgi kā to dara Vjačeslavs Kaščejevs vai Andris Ambainis “Kustībā Par”.
Bet citi jūsu minētie zinātnieki nav deputātu kandidātu sarakstos!
Viņi gribētu tur būt. Vismaz daļa no viņiem ir izteikuši gatavību, bet šim vēlēšanu periodam tas jau bijis par vēlu.
Par ZZS: ja jūs paraudzītos manā biogrāfijā, tad redzētu, ka pirms 25 gadiem esmu jau atradies Zemnieku savienībā. Vienkārši esmu atjaunojis darbību tur, kur esmu visu laiku atradies: pie darītājiem, pie organizācijas, kurā, manuprāt, ir rīcības cilvēki gan reģionos, gan lielākās pilsētās. Kandidēt vēlēšanās pieteicos pats.
Slavējat rīcības cilvēkus, bet rīcība var būt dažāda. ZZS frakcijas rindās ir apsūdzētais Aivars Lembergs, deputāts Askolds Kļaviņš, pret kuru uzsākts kriminālprocess, ir aizdomas, ka ZZS biedri brīdinājuši savējo par uzsākto KNAB izmeklēšanu, ZZS biedri piedalījušies “Rīdzenes” sarunās – Jānis Dūklavs esot cerējis sev izkārtot “ļimončikus”… Vai tas viss neatbaida no šīs partijas?
Droši vien esmu pietiekami konservatīvs, lai nebūtu staigātājs pa dažādām organizācijām. Man svarīgi būt politiskā organizācijā, kurai ir gara vēsture, kura spējusi pastāvēt caur gadiem un attīrīties. Tomēr kā ikvienā ģimenē, gadās pa bastardam. Nepaklausīgais bērns spēj sabojāt prestižu, bet tas nenozīmē, ka tāpēc ģimene vai organizācija ir slikta. Tā ar atjaunotiem spēkiem un racionālu pieeju mēģina darīt labāk, stiprāk, caurredzamāk. Domāju, ka ikvienas partijas uzdevums ir sevi attīstīt un pilnveidot, mēģināt atdzimt. Latvijas vēsturē ir bijušas partijas kā biznesa projekts, kas pastāv vienu Saeimas sasaukumu. Vai tās ir labākas? Manuprāt, perspektīvākas ir partijas ar tradīcijām.
Taču ZZS nebūt nav padzinusi savus nerātnos bērneļus.
Mani priecē lielais jaunās un vidējās paaudzes īpatsvars ZZS rindās. Minējāt Dūklavu un citus cilvēkus viņa vecumā. Šī paaudze tur bija ļoti jūtamā mazākumā. Partija piedzīvo paaudžu maiņu.
Jaunajiem “ļimončikus” nevajadzēs?
Gribu cerēt uz šīs jaunās paaudzes skaidro saprātu un principialitāti. Ir jāveidojas jaunai sabiedrības pārvaldības ētikai. Taču negribu deformācijas uzdot par normu, atsevišķas kļūdas vai kliedzošus skandalozus gadījumus uzskatīt par raksturīgiem tieši šai partijai. Tie ir raksturīgi katrai partijai.
ZZS ik pa laikam tur aizdomās par to, ka tā pēc vēlēšanām varētu veidot koalīciju ar “Saskaņu.”
Māris Kučinskis neko tādu nav teicis. Gluži otrādi – viņš ir apliecinājis pretējo.
Ja tic “Rīdzenes” sarunām, ZZS ar “Saskaņu” paklusām sadarbojušies jau agrāk.
Es gribu izvairīties no “Rīdzenes” sarunām kā programmatiska dokumenta, pēc kura man vai partijai vajadzētu orientēties, tāpēc uz tām nekādus spriedumus nebalstu.
Bet kāda būtu jūsu attieksme pret ZZS sadarbību ar “Saskaņu”?
Esmu ieklausījies “Saskaņas” premjera amata kandidātā Vjačeslavā Dombrovskī un atradis viņa sacītajā ļoti daudz racionālas loģikas. Piemēram, par to, ka “sarkano līniju” vilkšana partiju sadarbībai lielā mērā ir absurda un neloģiska. Jo par visām ievēlētajām partijām ir balsojuši valsts pilsoņi. Nezinu, vai bija ļoti tālredzīgi tālajā 1991. gadā atstumt no līdzdalības Latvijas politikā minoritāšu pārstāvjus, kuri tajā brīdī bija ļoti spēcīgi Latvijas patrioti.
Kā viņus atstūma? Tādā veidā, ka partija, par kuru vairāk balso krievi, netika valdībā? Vienmēr kāds ir opozīcijā, arī tā sauktās latviešu partijas tur ir.
Jums taisnība. Tomēr es skatos uz šo samērā lielo atstumto un aizvainoto cilvēku skaitu. Domāju, ka tas ir palicis neizmantots potenciāls. Latvijas politiskais process ir bijis ļoti konfrontējošs, mēģinot Latvijas iedzīvotājus sadalīt latviešos un pārējos. Tā ir bijusi sociālpolitiska kļūda, kura nav veicinājusi sabiedrības saliedētību.
Ja runājam par pilsoņiem, tad jāteic, ka visiem bijušas vienādas tiesības.
Gan jā, gan nē. No manām atbildēm nekādā veidā nevar izveidot mīlestības apliecinājumu “Saskaņai”, taču es nebūtu kardināli pret sadarbību, bet skatītos reālpolitiski. Saeimas komisijās esmu sastapies ar “Saskaņas” deputātiem un redzējis viņos ļoti daudz loģikas un saprātīgus ieteikumus un risinājumus, kā arī saņēmis atbalstu zinātnieku centieniem panākt lielāku finansējumu un ieinteresētību, kā arī to, lai 2019. gads tiešām tiktu pasludināts par zinātnes gadu.
Vēlēšanu rezultāts var būt tāds, ka ne jau ZZS domās, ar ko sadarboties, bet “Saskaņa” lems, ar ko dalīties varā. Mani ļoti bažīgu rada tā dēvēto latvisko partiju saskaldītība. Tas neliecina par vienprātību, mērķtiecību un valstisku domāšanu. Ja ir ducis partiju, tad katrai no tām ir sava individuālā interese un jājautā, kur paliek valsts intereses.
“Saskaņas” politiķi balsojuši pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
Domāju, ka arī šajā partijā notiek paaudžu maiņa.
Dzirdēts, ka jūs būsiet arī ZZS Valsts prezidenta amata kandidāts. Pašu izvirzītajam Vējonim ZZS otru termiņu dot negribot…
Mīļā meitene! Ļaujiet man jums pateikt vienu lietu: jebkuras šādas sarunas ir amorālas pret esošo prezidentu, jo viņš ir savā amatā, pilnā rīcībspējā un ar labu starptautisko prestižu apveltīts. Valsts prezidenta darbība vēl nav tuvu beigām un nekādā veidā netiek apdraudēta. Tāpēc runas par iespējamu kādu citu kandidātu iesaistīšanu politiskajās spēlēs uzskatāmas par amorālām intrigām. Es nekur neesmu apliecinājis gatavību kandidēt, un neviens man arī nav izteicis attiecīgu piedāvājumu.
Bet vai tad nav iespējams vērtēt esošā prezidenta darbību un spriest par to, vai nevajadzētu citu? Vai nebūtu pareizi, ja partijas jau pirms Saeimas vēlēšanām nosauktu savu prezidenta amata kandidātu?
Dariet to! Tas nebūs mans pienākums! Vai esošais prezidents saglabās savu amatu, par to lems parlaments. Diskusijās par to neesmu iesaistīts un neesmu arī ļāvis nevienam šajā kontekstā operēt ar manu vārdu. Ir reglaments, nolikumi, dokumenti, kas paredz termiņus, kādos izvirzāmi Valsts prezidenta amata kandidāti.
Tā ir birokrātija, bet zināms, ka aizkulišu sarunas sākas agrāk.
Neturpināsim šobrīd šīs aizkulišu sarunas!
Ko gribēsiet darīt kā Saeimas deputāts?
Vēlos strādāt Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Tā kā LZA man izveidojušies ļoti plaši un noderīgi starptautiskie sakari, tos varētu izmantot arī parlamentārā līmenī, lai veicinātu starpvalstu ekonomisko, izglītības un zinātnes sadarbību.
Saeimā jau līdz šim bijis ļoti daudz parlamentārās sadarbības grupu ar citām valstīm.
To es nezinu. Latvijas zinātne ir par lielu Latvijas ekonomiskajai un industriālajai telpai, tā nespēj to akumulēt. Tāpēc Latvijas zinātnei jālaužas uz āru un to var mērķtiecīgi darīt arī ar parlamentārām metodēm. Kā Saeimas deputāts varu darīt vairāk nekā LZA prezidents, jo nāks klāt parlamentārais prestižs. Varēšu iesliedēt trajektoriju tālākai augstskolu un zinātnisko institūciju sadarbībai.
Līdz šim jums arī pārmests – kā LZA prezidents sadarbības partnerus vairāk meklējāt Austrumos.
Tās ir pilnīgas muļķības un tumsonība! Jā, es biju Krievijas Zinātņu akadēmijā, bet Latvijā izskanējušie pārmetumi bija politiski iekrāsoti. Man izteica pārmetumus, nezinot, kādas bija sarunas un par ko. Toreiz Latvijas Universitātes (LU) rektora vārdā aizvedu uz Krievijas Zinātņu akadēmiju un Kurčatova institūtu LU kodolfiziķu pazemīgu lūgumu pēc starptautiskas palīdzības, pēc iespējas institūtā veikt reakcijas un iegūt kodolaktīvus materiālus, kas Latvijai nepieciešami pētījumiem, bet ko te nav iespējams veikt. Vai šādu manu darbību var saukt par kaitniecisku? Drīzāk jājautā, kuri bija tie politiskie spēki, kuri likvidēja Salaspils kodolreaktoru, kas joprojām lieliski varēja kalpot Latvijas zinātnei un kas neapdraudēja mūsu drošību. Politiskās tuvredzības dēļ Latvijā iznīcināta zinātniskā infrastruktūra un tāpēc jāizsaka pazemīgi lūgumi citām valstīm. Ir jāatrod veids, kā sadarboties un vienlaikus nepadarīt zinātni par propagandas vai ideoloģijas kalponi. Vai tas ir iespējams konfrontācijas apstākļos? Nezinu. Valsts drošības institūcijām jāseko līdzi, vai zinātniskie kontakti nepārvēršas bīstamos sakaros.
Kurš varētu būt jūsu pēctecis LZA vadībā?
Ja mani ievēlēs Saeimā, nepazudīšu no zemes virsas. Ir iespējams savienot LZA prezidenta un Saeimas deputāta amatus.
Vai tad LZA nebūtu jābūt apolitiskai?
Normatīvie akti neko tādu neparedz un akadēmiķu vidū ir cilvēki ar dažādu partijisko piederību. LZA ir pakļauta premjerministram, kas gan uzreiz nenozīmē politisko iekrāsojumu. IZM, kurai uzdots gādāt par zinātnes finansējumu, gan varētu gribēt redzēt politiski paklausīgu LZA, tādu, kas nelec acīs un nerunā pretī. Taču tādai LZA nav jābūt, tai nav jākalpo kādam politiskajam spēkam.
Bet ja IZM vadītu ZZS, tad, ņemot vērā jūsu partijas piederību, LZA varētu uzskatīt par ZZS kalponi?
Beidziet! Piederība kādam politiskam spēkam neuzliek zīmogu. Politiskai piederībai nevajadzētu būt šķērslim neitrālai LZA vadībai, jo zinātniskā patiesība ir viena. Valdības lēmumus kā LZA prezidents esmu kritizējis līdz šim un darīšu, ja vajadzēs, to arī turpmāk. Turklāt mans termiņš LZA prezidenta amatā tā kā tā beigsies 2019. gada vidū.
