«Vienotība» startam Saeimas vēlēšanās veidos jaunu politisko apvienību

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/773921-vienotiba_startam_saeimas_velesanas_veidos_jaunu_politisko_apvienibu
LETA, 2018. sestdiena 17. februāris 

«Vienotība» mudina partijas ar līdzīgām vērtībām kopā startēt Saeimas vēlēšanās, veidojot jaunu politisko apvienību, šodien partijas domes sēdē sacīja «Vienotības» priekšsēdētājs Arvils Ašeradens.

Apvienība vēlēšanās startēs ar jaunu nosaukumu, bet par to, kāds tas būs, vēl ir jādiskutē ar partneriem, žurnālistiem skaidroja Ašeradens. Viņš uzsvēra, ka apvienības veidošana nenozīmēs partiju saplūšanu.
Ašeradens pauda, ka līdz šim «Vienotība» veikusi garu un atbildīgu ceļa posmu, bet tagad nonākusi punktā, kur lēmumi var būt izšķiroši gan partijai, gan Latvijai kopumā. Politiķis atskatījās uz līdz šim paveikto, uzsverot, ka «Vienotība» vadījusi valdību septiņus gadus, un šajā laikā ir gūti panākumi un pieļautas kļūdas. Vēlāk iestājusies stagnācija, tāpēc nepieciešams mainīties, lai atgūtu enerģiju un spēku. Šādas pārmaiņas jau notiek, akcentēja Ašeradens.

 Pašlaik Latvijā politiskie spēki, kas pārstāv demokrātiskas vērtības, ir sašķeltas, piedāvājums ir sadrumstalots, un «Vienotība» mudina šos spēkus startēt vēlēšanās kopā, veidojot jaunu politisko apvienību. Vienojošais būs mērķis, vērtības un vīzija par Latviju, akcentēja «Vienotības» priekšsēdētājs. Ir jādomā valstiski, jāpārvar personīgas ambīcijas, sacīja Ašeradens, uzsverot, valsti nedrīkst izmainīt sīknaudā.

Sadarbību ar «Vienotību» šodien apliecināja vairākas reģionālās partijas - «Kuldīgas novadam», «Tukuma pilsētai un novadam», «Valmierai un Vidzemei». Šie politiskie spēki jau līdz šim sadarbojās ar «Vienotību». Šo partiju līderi piedalījās «Vienotības» domes sēdē un uzsvēra, ka plāno sadarboties ar šo politisko spēku.
Vienošanās par kopīgu startu ar partijām «Kuldīgas novadam», «Tukuma pilsētai un novadam», «Valmierai un Vidzemei» jau panākta. Sarunas par sadarbību notiks arī ar Vidzemes partiju, Latgales partiju, «Latvijas attīstībai», partiju «Kustība «Par!«», partiju «Progresīvie». Savukārt Latvijas Reģionu apvienība, Jaunā konservatīvā partija kopā ar «Vienotību» startēt neplāno.
«Vienotības» Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Hosams Abu Meri sacīja, ka «Vienotība» gaida arī citus sadarbības partnerus - gan reģionālās partijas, gan citus politiskus spēkus, gan arī indivīdus. Tomēr sadarbībai jābalstās uz līdzīgām vērtībām, akcentēja politiķis.
«Vienotība» aicina enerģiskus cilvēkus ar līdzīgām vērtībām strādāt kopā, un durvis ir atvērtas ikvienam, akcentēja Ašeradens.
«Vienotības» dome šodien turpinās diskutēt par šo piedāvājumu attiecībā uz startu Saeimas vēlēšanās, bet tas notiks sanāksmes slēgtajā daļā.

«Vienotība» pauž bažas par Latvijas atgriešanu Krievijas ietekmes zonā

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/773937-vienotiba_pauz_bazas_par_latvijas_atgriesanu_krievijas_ietekmes_zona
2018. sestdiena 17. februāris 

«Vienotības» politiķi šodien partijas domes sēdē kritizēja valdošās koalīcijas partnerus - Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), paužot bažas par iespējamu Latvijas atgriešanu Krievijas ietekmes zonā.

«Vienotības» valdes loceklis Vilnis Ķirsis norādīja, ka politiķis Aivars Lembergs daudzus gadus vēlēšanās bija Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) premjera kandidāts, lai arī NATO karavīrus saucis par okupantiem, bet pāreju uz mācībām latviešu valodā - par provokāciju. Līdz ar to Lembergs varētu būt Kremļa ietekmes aģents vai ir vismaz Kremlim noderīgs indivīds, uzskata Ķirsis.
Viņš kritizēja ZZS, pieminot šī politiskā spēka ministru tikšanos ar Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva vietnieku Arkādiju Dvorkoviču. Tāpat Ķirsis pauda, ka Eiropas Parlamenta deputāte Iveta Grigule ievēlēta no ZZS saraksta, bet tagad viņa ar Tatjanu Ždanoku (LKS) un Andreju Mamikinu aizstāvot Krievijas intereses.

Ķirsis piebilda, ka ZZS kopā ar «Saskaņu» veido koalīciju Jūrmalas domē, lai arī «Saskaņas» deputāti Elizabeti Krivcovu Drošības policija savulaik esot atzinusi par Krievijas ietekmes aģenti Latvijā.

Ķirsis uzskata, ka oligarhu mērķis ir izveidot tādu valdību, kurā ZZS, «Saskaņai» un viņu pakalpiņiem būtu vairākums, un tas nozīmētu doties virzienā uz Latvijas atgriešanu Krievijas ietekmes zonā.
ZZS savās runās kritizēja arī citi «Vienotības» politiķi. Krišjānis Kariņš norādīja, ka nodokļu jomas reformu veicot ierēdņi, nevis politiķi. Arī veselības aprūpē ierēdniecība «dzen reformu uz priekšu», bet nozares ministre neiesaistās. Šādā «kolektīvā bezatbildībā» varot tikai tālāk «iebraukt auzās», tāpēc tas nedrīkst turpināties, akcentēja Kariņš.

Liepnieks apgalvo, ka čekisti, ignorējot Latvijas likumus, turpina sargāt ziņas par saviem aģentiem

http://nra.lv/latvija/231263-liepnieks-apgalvo-ka-cekisti-ignorejot-latvijas-likumus-turpina-sargat-zinas-par-saviem-agentiem.htm

Portāls nra.lv, 11.decembris 2017, 14:01

Politehnologs Jurģis Liepnieks dalījies ar, viņaprāt, vairākiem iemesliem, kuru dēļ tā saucamos ''čekas maisus'' tomēr būtu jāatver.

''Vispirms jau pašsaprotamais, ka aģenta un viņa kuratora attiecības nebūt ne obligāti automātiski izbeidzas, beidzoties okupācijai. Bieži aģenti ar saviem Valsts drošības komitejas kuratoriem ir regulāri tikušies daudzu gadu garumā. Kuratoru rīcībā ir visa informācija, tajā skaitā par visintīmākajiem viņu dzīves aspektiem. Šādas attiecības veido pietiekami ciešas saites,'' portālā Puaro raksta Liepnieks.
''Valsts drošības komitejas virsnieki, kuratori, kas strādāja ar aģentiem, liela daļa tepat starp mums vien dzīvo, gluži tāpat, kā viņu kādreiz savervētie aģenti. Kādas šobrīd ir viņu attiecības, politiskie uzskati, ekonomiskās un citas intereses, sabiedrība nezina un nezinās, kamēr nav notikusi maisu publiskošana,'' norāda eksperts. ''Kamēr aģentu vārdi ir slepeni, viņu bijušie kuratori viņus var viegli šantažēt un izmantot savās interesēs arī šobrīd. Viņus var šantažēt arī tie Krievijas dienesti, kuru rīcībā tāpat ir informācija par viņu darbību padomju gados.''

''Šī paša iemesla dēļ viņi nav nekā pilnvērtīgi izmantojami neatkarīgās Latvijas specdienestu interesēs, jo tas atvērtu Latvijas specdienestus ievainojamībai, ka šie aģenti ticami var kļūt par dubultaģentiem, kas saviem KGB saimniekiem ziņotu, par ko interesējas un kā strādā jaunie Latvijas specdienesti,'' skaudro realitāti atzīmē Liepnieks. ''Iemesls, kāpēc čekas maisi jāatver, ir arī tas, ka daudzi no tajos esošajiem, iespējams, nemaz nav jāšantažē, bet kuri, īpaši ņemot vērā savu pagātnes darbību, nekad nav atbalstījuši Latvijas neatkarību un nevēlas šīs neatkarības nostiprināšanos arī šobrīd.''

Liepnieks norāda, ka kolaborācija nav ''kaut kas, ko vajadzētu paslaucīt zem skapja kā kaut ko, kam mēs vienkārši nevēlamies pievērst uzmanību'': ''Kolaborācija ir kauna traips mums visiem. Tā ir nācijas vājuma mērvienība un ja mēs vēlamiem stiprāku nāciju - nāciju, kas nākotnē spēj pārliecinoši stāties pretī ienaidniekam - tad mums ir kaut kas jādara, lai iznīdētu sevī šo vājumu. Mums ir ļoti aktīvi jāvēršas pret šo vājumu, verdziskumu, gļēvumu, nodevīgumu un nelietību.''
Viņš par iemeslu min arī vienkārši vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu: ''Proti, tiem, kas ir cietuši, izsūtīti, sēdējuši cietumā, bet vēl daudz biežāk tiem, kuru dzīves un karjeras padomju laikos tika vienkārši salauztas kādas draugu lokā izstāstītas politiskas anekdotes, 18. novembrī iedegtas svecītes vai ''Doktora Živago'' lasīšanas dēļ. Šie cilvēki un viņu bērni ir pelnījuši vismaz uzzināt, kuri bija tie, kas rakstīja par viņiem ziņojumus un kuru dēļ skolu beidzot jaunietis, piemēram, nevarēja iestāties augstskolā tikai tāpēc, ka kaimiņš bija uzrakstījis ziņojumu par viņa vecākiem. Tāpat taisnīgumu ir pelnījuši tie klusie varoņi, kuri cieta no tā vien, ka atteicās sadarboties. Taisnīgums ir vērtība pati par sevi, vienmēr ir pareizi uz to tiekties.''

Liepnieks norāda, ka ''čeka'' joprojām darbojas un neticami aktīvi rūpējas, lai tās ziņotāju identitātes nekad netaptu zināmas: ''Viņi to dara visu acu priekšā, netraucēti ignorējot Latvijas parlamenta pieņemtos likumus, jo viņiem pieejamie resursi visos Latvijas sabiedrības slāņos, ieskaitot medijus un politisko vidi, ir milzīgi. Viņi dara to, ko var atļauties un grūti viņiem kaut ko pārmest. Tas ir viņu darbs un uzdevums - sargāt ziņas par saviem aģentiem. Bijušajiem, esošajiem un topošajiem.''

Politehnologs arī norāda, ka nav pareizi, ka cilvēks baidās no tā, ka kāda viņa tuvinieka vārds arī atrodams šajos maisos: ''Stipra tauta, stipras ģimenes, dzimtas nav iespējamas bez spējas skatīties droši savā pagātnē, sadzīvot ar visu labo un visu slikto tajā un gūt spēku no visa, kas ar šo dzimtu noticis, nevis otrādāk. Un nekas slikts nenotiks, tāpat kā nenotika Norvēģijā vai Francijā, kad bija jātiek galā ar fašistu kolaboracionistiem, vai Lietuvā, Čehijā un citur, kur tika publicēti čekas maisi. Lai varētu cīnieties ar vājumu, tas vispirms ir jāatzīst. Nācija tikai iegūst no šī procesa - tā paskatās uz sevi un, cerams, nolemj - nekad vairs.''

PBLA un čekistu / KP (Latvijas ceļš) vienošanās 1993

http://www.irlv.lv/blogi/politika/si-diena-latvijas-vesture

Šis notikums bijušajiem disidentiem un LNNK dibinātājiem nerādījās pat ļaunākajos paredzējumos. Šī diena noteica: Latvijā nekad nebūs kolaborantu lustrācijas, VDK maisu atvēršanas, deokupācijas, dekolonizācijas, deboļševizācijas, nacionālas un starpnacionālas saskaņas. Turpmāk būs tikai matemātika.

993.g. 13.februārī slepenā konsultatīvā apspriedē viesnīcā “Jūrmala” tika panākta vienošanās par priekšvēlēšanu bloka - savienības “Latvijas ceļš” (LC) izveidošanu [1]. Tika panākta vienošanās starp komunistiem – „kažokapmetējiem” un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) vadību. Kā atceras Māris Gailis: „Aktīvs bija Egils Levits, kurš faktiski arī bija saite starp šejieniešiem un trimdiniekiem. Meierovics pat izteicās, ka, ja piedalīsies Egils, tad viņš arī ies.” [2].
Joprojām tiek uzturēts mīts, ka komunisti „veco vīru”, PBLA priekšsēdi Gunāru Meierovicu „ievilka savos tīklos” un „aptina ap pirkstu”, piesolot Valsts prezidenta amatu. Šo mītu apgāž ASV Gaisa spēku virsnieks, tā laika PBLA valdes loceklis, 5. Saeimā no LC saraksta ievēlētais Andris Kadeģis: „Gorbunovs ir 10 Saeimas vietu vērts, un šoreiz šī matemātika nosaka rīcību” [3]. Pieņemu, nevis PBLA vadība izmantoja savus sakarus, lai ietekmētu savu mītnes zemju valdības Latvijas interesēs, bet otrādi – ASV, caur latviešu trimdiniekiem, realizēja savu militāri stratēģisko tā brīža vajadzību – piemēram, par katru cenu panākt pēc iespējas ātrāku Skrundas lokatora aizvēršanu. Jāpiezīmē, Gunāra Meierovica publiski pieejamā biogrāfijā pamatā atspoguļota viņa sabiedriskā darbība, bet par profesionālo darbību ziņas ir skopas, piemēram, ALA Latviešu institūta izdotajā Latvju Enciklopēdijā lasāms: „Kopš 1951 bija ASV Aizsardzības M pētn. darbā un nod. vadītājs.”
5. Saeimas vēlēšanās 1993.g. jūnijā LC pārliecinoši uzvarēja un ieguva 36 vietas Saeimā. Anatolijs Gorbunovs tika ievēlēts par 5. Saeimas priekšsēdētāju, bet Valda Birkava veidotajā Ministru kabinetā par ministriem kļuva četri PBLA pārstāvji. Šīs valdības laikā, kuras Tieslietu ministrs bija PBLA konsultants un Kluba 21 biedrs Egils Levits, tika pieņemti galvenie valsts pamatlikumi, kuri noteica Latvijas turpmāko likteni, kā arī noslēgti līgumi ar Krieviju, tai skaitā, par militāro pensionāru mūžīgu palikšanu Latvijā ar visām ģimenēm un sociālo garantiju piešķiršanu tiem.
Šī lappuse Latvijas vēsturē, man šķiet, kā krāšņa Krievijas un ASV ietekmes aģentu spēle vienā komandā ar rezultātu 1:0, ilgtermiņā atstājot Latviju zaudētājos. Spēles gaitu apraksta zviedru diplomāts Lars Peters Fredēns: „Galotņu sanāksmē Maskavā 1994. gada 13.- 15. janvārī ASV prezidents bija vedis sarunas Latvijas vārdā. ... Kā Baltais nams un Valsts departaments iegalvoja mums Stokholmā un noteikti arī Latvijas pusei Rīgā, Klintona vienošanās ar Jeļcinu patiesībā esot bijusi presidential commitment (prezidentu saistības). ... Valsts sekretārs Kristofers 15. janvārī, pēc galotņu tikšanās noslēguma, tieši no Air Force One lidmašīnas zvanījis savam kolēģim [Latvijas ārlietu ministram Georgam] Andrejevam, Kristofers pavēstījis, ka Jeļcins piekritis formulai 4+18*, taču ar nosacījumu, ka ASV apsolās Krievijai palīdzēt jautājumā par krievvalodīgo iedzīvotāju cilvēktiesībām un tautību tiesībām Latvijā.” [4].
Kā redzam, Krievijas un ASV prezidentu saistības joprojām ir spēkā - joprojām finansējam mācības skolās krievu valodā un uzturam Latvijā atstātos PSRS militāros pensionārus.


[1] Blūzma V. Politisko partiju veidošanās Latvijā pirmsākumi.- 374.lpp.
[2] Gailis. M. Varas tehnoloģija. – 77.lpp.
[3] Kadeģis. A. Izrakteņi. – 264. lpp.
[4] Fredēns L. P. Atgriešanās. – 228. un 232. lpp
* Skrundas lokatora darbība vēl 4 gadus un tā demontāža pēc tam 18 mēnešu laikā.
Paraksts fotogrāfijai-  Foto: Uldis Briedis. No kreisās bijušais LKP Ideoloģiskais sekretārs, Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, PBLA priekšsēdis (1982. -1988.), līdz 1993. zinātnieks ASV Flotes medicīnas pētniecības institūtā, Birkava valdības Ārējās tirdzniecības un Eiropas kopienas lietu valsts ministrs Olģerts Pavlovskis, ASV Aizsardzības ministrijas darbinieks, PBLA priekšsēdis, Birkava valdības Baltijas valstu un Ziemeļvalstu lietu valsts ministrs Gunārs Meierovics, bijušais ASV Jūras desantnieku korpusa kapteinis, Amerikas latviešu apvienības priekšsēdis (1988. – 1992.), Birkava valdības Aizsardzības ministrs Valdis Pavlovskis.

Juris Jurašs: Sudrabas 'oligarhu komisijas' sēde bija slepena, lai pasniegtu vēlamo par esošo

http://www.la.lv/video-jurass-sede-bija-slepena-lai-pasniegtu-velamo-par-esoso/
“Sēde, manuprāt, bija slepena, lai nedotu iespēju tiem, kas ir uzaicināti uz šo sēdi, šo savu vēstījumu padarīt par publisku. Jo tādā gadījumā būtu ļoti sarežģīti interpretēt mūsu teikto un pasniegt vēlamo par esošo,” bijušais KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieks Juris Jurašs apgalvoja RīgaTV 24 raidījumā “Preses klubs”, komentējot vakar notikušo “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisijas slēgto sēdi.
J.Jurašs atklāja, ka sēdē ne reizi netika jautāts par slepenu informāciju, tāpēc nebija iemesls rīkot slēgtu sēdi.
Viņš uzskata, ka viņu mērķis ir manipulēt ar sabiedrību: “Doma bija to visu noslepenot, lai sabiedrībai nebūtu iespēja sekot līdzi tam, kas šodien notika izmeklēšanas komisijas sēdē. Tur faktiski nebija neviens jautājums, kuru varētu attiecināt uz kaut kādu slēgto sadaļu, kas tiešām būtu ierobežotas pieejamības vai slepena informācija.”
J.Jurašs norādīja, ka komisiju un tās darbu diktē paši oligarhi, tāpēc veiksmīgu rezultātu sagaidīt nevar.
“Diemžēl mēs redzam reālu cirku, mēs redzam, ka šie te oligarhi (es pat teiktu, ka atsevišķi mafijas pārstāvji) turpina realizēt savu ietekmi. Jums vajadzēja parlamentārās izmeklēšanas komisiju? Lūdzu! Būs! Skaidrs, ka šī ideja absolūti pašos pamatos ir nodegradēta,” sacīja J.Jurašs.
Viņš ir pārliecināts, ka komisijas vienīgais mērķis ir attaisnot oligarhus: “Lielākā daļa no šiem locekļiem mēģina attaisnot gan šajās sarunās iesaistītos personāžus, gan prokuratūras un citu iestāžu pārstāvjus, kuri, iespējams, nav bijuši uzdevumu augstumos. Sausais atlikums ir nulle.”

V.Vīķe-Freiberga pret izglītības latviskošanu: “Vardarbība”, “ņirgāšanās” – ko vēl izdomās…

http://www.la.lv/vardarbiba-nirgasanas-ko-vel-izdomas/

Māris Antonevičs

4. janvāris, 2018

Pašā gada nogalē, kad medijos dominēja dažādi apskati, nominācijas un vērtējumi, viens pēc otra pēkšņi izlīda divi politiski dzelkšņi. Tie varētu pat šķist īpaši saskaņoti savā starpā, ja vien nebūtu zināms, ka abas personas savā starpā nesazinās, jo runā dažādās valodās. Taču sakāmais abām bija līdzīgs un par vienu tēmu – iecerēto nākamo soli izglītības sistēmas latviskošanā (pāreja uz mācībām valsts valodā visās valsts un pašvaldību finansētajās skolās un valsts valodas īpatsvara palielināšana pamatskolās).
Vispirms Krievijas vēstnieks Jevgeņijs Lukjanovs gada nogales preses konferencē paziņoja, ka “katram cilvēkam ir tiesības iegūt izglītību savā dzimtajā valodā, bet, ja cilvēkam cenšas liegt šādas iespējas, tā ir vardarbīga asimilācija”. Te būtu vietā rubrika – “viņš mūs nepārsteidza”. Varējām pārliecināties, ka jaunais Krievijas vēstnieks turpina sava priekšgājēja uzņemto kursu, kas, protams, nav tapis Antonijas ielas namā Rīgā, bet nepilnus 1000 kilometrus uz austrumiem. Spriežot pēc pasākuma atreferējuma, tālāk gan J. Lukjanovs bija izpaudies diezgan miglaini, runājot kaut kādās metaforās par vilku audzināšanu, pieminējis Maugli, Romas dibinātājus Romulu un Remu un vēl daudz ko citu. Kā nu ne, jo, pārāk tieši tēmējot, var iešaut pats sev kājā – izsakot pārmetumus citiem, Krievijas sūtnim nevajadzētu aizmirst, ka paša pārstāvētajā valstī šis jautājums ir daudz sāpīgāks. Ar armēņu, tadžiku, uzbeku un citu ievērojamo etnisko grupu neatņemamajām “tiesībām iegūt mācības dzimtajā valodā” Maskavā ir kā ir, nemaz nerunājot par augošo ķīniešu kopienu Tālajos Austrumos. Tā ka labāk jau rūpēties pašiem par savu integrācijas politiku, nevis mācīt citus.
Taču otrs paziņojums pārsteidz daudz vairāk. Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga par iecerēto izglītības reformu interneta portālā “rus.delfi.lv” (ar vēlāk sekojošiem tulkojumiem arī “Delfu” latviešu versijā): “Dzimtā valoda ir emocionāla lieta. Un, ja par to ņirgājas, tas nav pieņemami. Katram sava dzimtā valoda ir svarīga.” Pozīcija pret reformu it kā labi atbilst V. Vīķes-Freibergas prezidentūras laika novilcinošajai, neizlēmīgajai integrācijas politikai. Protams, ne jau prezidente vienpersoniski to veidoja, taču savu roku pielika diezgan redzami, ja atceramies kaut vai Valsts valodas likuma atgriešanu Saeimai otrreizējai caurlūkošanai 1999. gadā, pēc kā tas tika mīkstināts. Tāpat viņa uzstāja uz to, ka no likumiem būtu jāsvītro prasība deputātu kandidātiem labi prast valsts valodu. Tolaik tās tika pasniegtas kā starptautisko organizāciju rekomendācijas un Latvijas “mājasdarbs” pirms iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā. Vieglāk, protams, bija klusējot pieņemt šos ieteikumus, nevis pārliecināt ārzemju partnerus, bet tāda tolaik bija politiskās elites izvēle. Pamatojums – nostiprināt Latviju starptautiski, no ārpuses, pirms ķerties klāt iekštelpas sakārtošanai.
Taču tagad? Kas tas vispār par argumentu – “ņirgāšanās par dzimto valodu”… Mēģinājums 27 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas sākt veidot vienotu izglītības sistēmu – “ņirgāšanās”? Krievijas impērijas laikā skolās 19. gadsimta beigās bija kauna plāksnes skolēniem “Govoril po latišski” (“Runāja latviski”) – lūk, tā bija ņirgāšanās. Protams, katra reforma nozīmē pārmaiņas, un ar tām kāds vienmēr būs neapmierināts. Šajā gadījumā ir gan iekšējie, gan ārējie faktori, bet ir arī zemūdens akmeņi, kas izpled šādās intervijās.
Dīvains ir arī piemērs, kuru V. Vīķe-Freiberga šajā sakarā atgādina no savas trimdas bērnības: “Manā skolā, vidusskolā, bija arābu meitenes, gan maz – viņas ilgi neizturēja, bet bija ebreju meitenes, spāņu meitenes, itāļu meitenes, franču meitenes, krievu meitene man bija draudzene. (..) Mūs vienoja tas, ka bijām franču skolā, franču izglītības sistēmā, protams, tā bija vienīgā valoda. Mēs mācījāmies angļu valodu kā svešvalodu un arābu valodu kā svešvalodu.” Tātad bijusī prezidente pati kā piemēru min izglītības sistēmu, kurā visi mācās vienā – valsts valodā, tajā pašā laikā kritizē politisku lēmumu, kas šādu sistēmu Latvijā cenšas izveidot, jo, viņasprāt, tas esot saistīts ar vēlēšanām.
Garajā intervijā vienā no lielākajiem Latvijas krievu valodas medijiem V. Vīķe-Freiberga runā par daudz ko, bet nevienu brīdi neizmanto iespēju mudināt Latvijā dzīvojošos krievus vairāk runāt latviski, aicināt mācīt to bērniem un paskaidrot, kāpēc latviešiem tas ir svarīgi. Un tas ir bēdīgākais.

Dzejnieks Rokpelnis atzīstas, ka bijis čekas aģents

https://irir.lv/2017/12/27/dzejnieks-rokpelnis-atzistas-ka-bijis-cekas-agents
27. decembris , 2017 9.25

Pazīstamais dzejnieks Jānis Rokpelnis (1945) intervijā laikrakstam Neatkarīgā trešdien atzīstas, ka bijis Valsts drošības komitejas (VDK) savervēts aģents ar segvārdu Miķelis.

Intervijā avīzei dzejnieks stāsta, ka pagājušā gadsimta 70. gados dažas reizes par kādiem pārkāpumiem pret padomju varu ticis izsaukts uz tā saucamo Stūra māju, jo “kāds bija par mani uzrakstījis denunciāciju”. Trakākā bijusi otrā reize VDK, kad Rokpelnis uz dienestu izsaukts pēc pamatīgas uzdzīves padomju gados populārajā bārā viesnīcā Rīga, tautā sauktā par Skapi. Rokpelnis stāsta, ka toreiz bijis krietni piedzēries un bāra apmeklētājus rāvis laukā no krēsliem un kliedzis: «Tu esi komunists?! Tad tevi jānošauj!» VDK viņam taujāts, kāpēc gribējis šaut nost komunistus.

Rokpelnis tagad stāsta, ka, viņaprāt, padomju varas gados šādas bohēmiskas dzīves dēļ netika apcietināts tikai tāpēc, ka viņa tēvs Fricis Rokpelnis, arī rakstnieks, ieņēma gana augstus amatus padomju varas sistēmā un bija Latvijas PSR himnas līdzautors.
Jāņa Rokpeļņa, pēc paša vārdiem, “krišana” sākās 1985. gadā, kad toreizējais kompartijas centrālkomitejas sekretārs Anatolijs Gorbunovs no amata gribēja atcelt populārā laikraksta Literatūra un Māksla redaktoru Jāni Škaparu, bet daudzi viņu aizstāvēja. Toreiz Rokpelnim VDK virsnieks Juris Miļevskis, kurš bija radošo un preses darbinieku kurators un kura darbistaba atradās Preses nama 18. stāvā, “lūdza dažiem uzrakstīt savu viedokli par to, kāpēc tā tiek aizstāvēts Škapars”. Miļevskis Rokpelnim šķitis normāls cilvēks, “salīdzinot ar tiem visiem dzelzsbetona purniem, kas mani čekā pratināja tās divas reizes”.
Miļevskis Rokpelni uzaicinājis savā darba kabinetā Preses namā un izteicis priekšlikumu kļūt par viņa palīgu. Rokpelnis atbildējis, ka kādreiz varētu kaut ko pastāstīt, “bet oficiāli gan ne”. Rokpelnis atceras, ka Miļevskis tomēr gribējis oficiālu ziņojumu. Tolaik Rokpelnis vēl nav bijis kristietis, tagad viņš neslēgtu tādu “līgumu ar ļaunumu”.
Kartītē, kuru Rokpelnim iedevis Miļevskis, bija rakstīts, ka “es apsolos neizpaust metodes, ar kādām strādā VDK. Pilnīgi neitrāli, nevis ka es apsolos kaut ko tur ziņot. Apakšā – paraksts”. Toreiz Rokpelnis nodomājis: “kāpēc gan lai es neizpētītu metodes, ar kādām strādā VDK? Tas taču ir interesanti! Laikam tas mani arī paķēra – redzēt organizāciju no iekšpuses. Pēc tam es to varētu atmaskojoši aprakstīt”. Kad vēlāk Rokpeļņa draugs un dzejnieks Uldis Bērziņš viņam jautājis, vai kaut ko uzzinājis par čekas struktūru, viņš sapratis, ka neko nav uzzinājis. “Es parakstīju Miļevska iedoto kartīti, izgāju ārā no kabineta, un tajā pašā mirklī sapratu, ka esmu sagrāvis savu dzīvi. Čekas rokās bija visi līdzekļi, lai mani iznīcinātu,” intervijā saka dzejnieks.
Ar VDK virsnieku Miļevski Rokpelnis ticies konspiratīvajā dzīvoklī. Miļevski interesējuši Rokpeļņa kolēģu literātu nodomi. Tagad dzejnieks teic, ka nav nevienu nodevis un izstrādājis kādu nelietību vai provokāciju. Viņa sadarbība bijusi analītikā – “palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas”.
Vienīgais gadījums, kad viņu VDK mēģināja izmantot, bijis ar igauņu novelistu Arvo Valtonu, kuram vietējie čekisti nav tikuši klāt. Taču Rokpelnis no šā uzdevuma atteicies.
Uz jautājumu, vai Rokpelnis zinājis citu aģentu vārdus, viņš atbild, ka ne, taču “man bija nojauta par dažiem cilvēkiem”.
Pēc diviem gadiem Miļevskis aizgājis no darba VDK un kopš tā laika ne ar vienu citu čekistu Rokpelniem tādu kontaktu neesot bijis.
Jautāts, kā domā, ko un kāpēc VDK vervēja, Rokpelnis atbildējis, ka vervēja tos, kurus kaut kādā veidā varēja izmantot viņu vājību dēļ, piemēram, homoseksuālus cilvēkus. Par Rokpeļņa sadarbību ar čeku astoņdesmitajos gados neesot zinājis neviens, pat ne viņa ģimene. “Man bija sieva, ģimene, neviens nezināja. Dažreiz bija vērojami ļoti dīvaini motīvi, kādēļ cilvēki kļuva par stukačiem. Jā, mēs runājam par stukačiem, mēs nerunājam skaistos eifēmismos. Man nepatīk sevi tā saukt, bet es biju stukačs.”
Rokpelnis ir Latvijā pazīstams literāts, 2016. gadā saņēma Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā.
Iepriekš par sadarbību ar VDK 2016. gadā atzinās bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. Pilnu interviju ar Lāci lasiet šeit.
Lācis bija otrā publiski pazīstamā persona, kas sadarbības faktu ir atklāti atzinusi. Pirmais to 1994. gadā izdarīja ārsts un politiķis Georgs Andrejevs.

VDK materiālu pētniekus satrauc, ka pēdējos gados iznīcināti vairāki vērtīgi dokumenti

http://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/vdk-materialu-petniekus-satrauc-ka-pedejos-gados-iznicinati-vairaki-vertigi-dokumenti/
 VDK materiālu pētniekus satrauc, ka pēdējos gados iznīcināti vairāki vērtīgi dokumenti

9. janvārī 10:03

Lāsma Grundule, LNT Ziņas

Beidzot, pēc pusotra gada sākoties Valsts drošības komitejas dokumentu izpētes komisijas praktiskajam darbam, radušās bažas par atsevišķu pētniekiem noderīgu dokumentu iznīcināšanu. Vai tām ir pamats un vai visas vēstures liecības ir drošībā?

VDK dokumenti un materiāli Latvijā tiek glabāti dažādās iestādēs. Lielākā daļa no tiem, kas pārsvarā saistīti ar padomju represīvā režīma cilvēktiesību pārkāpumiem, atrodas Valsts arhīvā un pētniecībai esot brīvi pieejami.
Bijušās VDK bibliotēkas materiāli nonāca Policijas akadēmijā, tagad – koledžā. 2013. gadā tika izveidota speciāla komisija, kas lēma, ka daļa no bibliotēkas krājuma jāatdod Drošības policijai, pavisam neliela jāpatur, bet 43 vienības ir jāiznīcina.
Iznīcinātās bibliotēkas vienības nevarot saukt par VDK dokumentiem, tomēr pētniecībai materiāli varētu būt derējuši, neslēpj VDK dokumentu izpētes komisijas loceklis.
Tāpat bažas radījusi iespēja, ka, iztekot glabāšanas termiņam, varētu tikt iznīcināta daļa no jau neatkarīgas Latvijas tiesu lietu par VDK sadarbības fakta konstatēšanu materiāliem. Tiesnesis Juris Stukāns aicinājis pētnieku komisiju vērsties Tieslietu ministrijā, lai tā aicinātu tiesas atstāt šīs kategorijas lietas pastāvīgai glabāšanai.
Lai iegūtu pilnu ainu, pētniekiem trūkst ziņu par VDK operatīvajiem dokumentiem, kuri glabājas Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Taču SAB durvis, pēc pētnieku teiktā, viņiem līdz šim vēl aizvien paliek slēgtas.

Rinkevičs atbalsta Krievijas agresīvo propagandu Latvijā un grauj Baltijas vienotību

Vīķe-Freiberga pārsteigta par Latvijas «taktiku», nevēršoties pret Krievijas propagandu

http://apollo.tvnet.lv/zinas/vike-freiberga-parsteigta-par-latvijas-taktiku-neversoties-pret-krievijas-propagandu/678000 

Piektdiena, 2015. gada 9. janvāris

Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir pārsteigta pat Latvijas lēmumu nepievienoties četru valstu aicinājumam Eiropas Savienībai (ES) atbildēt Krievijas izvērstajam informācijas karam, pamatojot to ar taktiskiem apsvērumiem, piektdien vakarā vēstīja raidījums «LNT Ziņas sešos».

Dokumentu, kurā Brisele tiek aicināta vienoti vērsties pret Krievijas propagandu, sagatavojušas Igaunija, Lietuva, Dānija un Lielbritānija. Lai gan arī pašmāju politiķi daudz runā par to, kā atbildēt uz Krievijas propagandu, Latvija tam nav pievienojusies.
Vīķe-Freiberga uzskata, ka Latvija nedrīkst būt pasīva un palikt malā.
«Es brīnos par to. Jā, es domāju, ka Latvijai vajadzēja būt parakstītāju starpā, bet galvenais būtu, ja kustība, kas ir sākusies, ja mēs tajā piedalītos. Eiropa ar to savu domas brīvības un dažādības ideju, man šķiet, nav sapratusi, ka ļoti nopietnai un stingri orientētai ekstrēmistiskai propagandai tomēr ir jāliek kaut kādi līdzekļi pretī. Bet tādi, kas būtu saskaņā ar mūsu pārējiem principiem. Tas ir liels izaicinājums, tas nav viegli darāms, bet es nedomāju, ka mēs drīkstam palikt pasīvi un nereaģēt,» raidījumam norādījusi bijusī prezidente.

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (V) raidījumam skaidro, ka Latvija dokumentam nav pievienojusies taktisku apsvērumu dēļ, jo mūsu diplomāti cer, ka, ieturot neitrālu pozīciju, kā prezidējošajai valstij izdosies panākt pēc iespējas plašāku ES atbalstu šim dokumentam.
«Aicināsim šīs idejas, kas tur ir paustas, virzīt. Bet, ņemot vērā, ka mums ir vairāk jāstrādā uz konsensus veidošanu, tad vairāku taktisku apsvērumu dēļ, tika nolemts rīkoties tā,» teica Rinkēvičs.

Sudraba apmeklē Putinu slavinošu dziednieku centru

http://www.la.lv/de-facto-sudraba-apmekle-putinu-slavinosu-dziednieku-centru/

http://www.diena.lv/latvija/12-saeimas-velesanas/papildinats-6-11-raidijums-sudrabas-apmekleta-dziednieku-centra-ne-tikai-apgaismo-un-medite-bet-ari--14071471 

Saeimas deputāta amata kandidāte, partijas “No sirds Latvijai” līdere Inguna Sudraba apmeklē garīgās attīstības un dziedniecības centru “DVS Urantija”, kas paralēli dziedniecībai un meditācijai slavina Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kā “gaismas dvēseli” un Krieviju kā “visbrīvāko no Zemei naidīgo civilizāciju okupācijas”, 28.septembrī ziņoja Latvijas Televīzijas raidījums “De facto”.
Vairāki desmiti cilvēku centra telpās regulāri kopīgi meditē, tomēr kopā ar stāstiem par gaismu un izredzētajiem nākot arī politiskais fons. To “De facto” apstiprinājuši vairāki cilvēki, kuri apmeklējuši “DVS Urantija” organizētās nodarbības.
“DVS Urantija” vadītāja, īpašniece un dziedniece ir Skaidrīte Aleksejeva.
“Kopš es ienācu, [Aleksejeva] kādas 15-20 minūtes stāstīja par aktuālo politisko situāciju, ka, piemēram, Krievija – ka tā ir tāda kā viena pati visam pa vidu, un ka Putins kā gaismas bērns ir cietējs, jo visi tā kā iet pret Krieviju. Jo Krievija nekad, pēc viņas vārdiem, nav gājusi ar agresiju uz Ukrainu, ar agresiju pret kādu citu valsti, ka tā agresija vienmēr tiek vērsta uz Krieviju. Un tad viņa tā pieminēja, ka Putins arī ir cilvēks, un viņam vienreiz pacietība var beigties, un kad tas notiks, tad pārējie cietīs,” raidījumam stāsta viena no centra apmeklētājām.
“DVS Urantija” mājaslapā teikts, ka “brīdī, kad Krievijā par prezidentu kļuva Putins, lielākā bagāto reptiļu daļa steigšus aizbēga uz Lielbritāniju, Izraēlu vai okupēja saulainos kūrortus. Pagaidām Krievija ir visbrīvākā no Zemei naidīgo civilizāciju okupācijas (..).”
Saistībā ar Latvijas atgūto neatkarību mājas lapā teikts, ka divdesmit gadu laikā Latvija “izpostīta tā, it kā pāri būtu gājis kodolkarš”.
“Pa šiem gadiem pie valdības stūres, lielākoties bija reptiļi un pelēkie. Viņu darbības rezultātu nav vērts apspriest, jo postaža ir it visā (..),” teikts centra lapā.
Centra telpu iekšpusē redzamā vietā esot izvietots “No sirds Latvijai” aģitācijas krekls. Intervijā “De facto” Sudraba atbild, ka “DVS Urantija” nodarbības neapmeklē, taču pēc tam apstiprina, ka ar dziednieci Aleksejevu viņai ir labas attiecības un ka viņa “DVS Urantija” aprunājas ar cilvēkiem.
Uz “De facto” jautājumu, ko tad īsti Sudraba šajā centrā dara, deputāta kandidāte atbildējusi: “Es aizeju, es tur pazīstu dažus cilvēkus, tur ir citas… tas ir ļoti personīgi, kur es dodos. Es domāju, ka man nav publiski jāatbild uz šādiem jautājumiem. Tās ir man ļoti personīgas lietas. Personīgi pazīstami cilvēki, ar kuriem es satiekos.”
Tāpat Sudraba raidījumam teikusi, ka citētos apgalvojumus par Krieviju un Putinu nav dzirdējusi. “Es pirmo reizi kaut ko tādu dzirdu. Man nav pat nekāda viedokļa. Cilvēks ir izteicis savas domas un viedokli,” norādīja Sudraba.
“DVS Urantija” meditāciju vadītājs, dziednieks un lektors Vents Vasiļevskis Sudrabu pavadījis gan uz interviju ar “De facto” žurnālistiem, gan uz Latvijas Televīzijas (LTV) translētajām politiskajām debatēm Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Sudraba vēlāk īsziņā raidījuma žurnālistei apstiprinājusi, ka Vasiļevskis ir arī tautas kustības “No sirds Latvijai” biedrs.
Brīdinot nesabojātu karmu, “de facto” īsziņu atrakstījusi arī Aleksejeva, taču nav atbildējusi uz jautājumiem, kādēļ Putins ir tik labs un pārējie slikti. “De facto” norāda, ka vēlējies Aleksejevai klātienē uzdot precizējošus jautājumus gan par nodarbību saturu, gan par ietekmi uz topošo politiķi Sudrabu un citiem “No sirds Latvijai” pārstāvjiem, taču tas nav izdevies, jo viņa atteikusies.
Drošības policija raidījumam apliecinājusi, ka tai “DVS Urantija” ir zināma, taču plašākus komentārus par šo organizāciju nesniedza.

Zaķis, Dombrovskis, Vējonis izklaidējas Gruzijā kopā ar Citadeles pircējiem

Tosts par Citadeli Gruzijā - politiķi un pircēji kopīgi izklaidējas

Db.lv, 2014. gada 19. septembris 09:13

Augusta sākums, vasaras pilnbrieda baudīšana Gruzijā, nevis domīgas ministru sejas valdības sēžu zālē - šāds, izrādās, bijis patiesais fons valdības sarunām par valstij piederošās bankas Citadele pārdošanu.

Laikraksta Diena atklājums par politiķu un bankas pircēja ASV investīciju fonda Ripplewood Holdings oficiālā pārstāvja eksbaņķiera Valda Sikšņa kopīgu brīvdienu ceļojumu dienās, kad izšķīrās bankas liktenis, ceturtdien darīja nervozus vairākus šī brauciena dalībniekus. Viens no viņiem - Vienotības Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis - uzskata, ka šis bijis privāts brauciens, tāpēc viņam «nav pienākuma jebkam par jebko atskaitīties». Otrs līdzbraucējs - valdošās partijas kandidāts eirokomisāra amatam Valdis Dombrovskis, kurš ceļojumā ar Ripplewood pārstāvi un kolēģiem politiķiem devies kopā ar dzīvesbiedri Āriju, - ar īsziņas starpniecību uzsvēra, ka izdevumus sedzis pats, turklāt viņam Citadeles pārdošanā neesot bijusi nekāda loma. «Visus atvaļinājuma izdevumus gan sev, gan kundzei sedzu no personiskajiem līdzekļiem. Lēmumu pieņemšanā par Citadeles bankas pārdošanu neesmu iesaistīts, neesmu vedis nekādas sarunas ne ar vienu no potenciālajiem bankas investoriem vai to pārstāvjiem,» uzsver ekspremjers.

«Ne es personīgi, ne Callidus Capital, ne Ripplewood nav apmaksājuši neviena Latvijas politiķa rēķinus,» pēc diennakti ilgām pārdomām īsziņā lakoniski atbildēja arī V. Siksnis. Ekspremjers V. Dombrovskis savu saikni ar šo personu nekomentēja. To, ka visu apmaksājis pats, uzsver arī trešais līdzbraucējs no politiķu vidus - aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS), kurš kompānijā juties lieks un atgriezies agrāk par pārējiem.

Tikai divas dienas pirms raibās kompānijas kopīgās izlidošanas uz saulaino Gruziju - 29. jūlijā - Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdība lielā slepenībā aiz slēgtām durvīm bija izlēmusi piešķirt ekskluzīvu statusu vienam no diviem reālākajiem Citadeles pircējiem - tieši V. Sikšņa pārstāvētajam ASV investīciju fondam Ripplewood Holdings. Investoram tika dots laiks līdz 25. augustam sagatavot saistošo piedāvājumu un izlemt, vai piekrīt valdības nosauktajai minimālajai cenai - 113 miljoniem eiro. Tas nozīmē, ka augsne darījumam tika gatavota tieši laikā, kad Ripplewood oficiālais pārstāvis kopā ar valdības vadošās partijas Vienotība ietekmīgajiem politiķiem Dz. Zaķi un Valdi Dombrovski atpūtās Gruzijā.

Sudraba krīzes laikā par valsts naudu dāsni pusdienojusi ar Krievijas kolēģi; noliedz došanos uz Krieviju privātā lidmašīnā

http://www.delfi.lv/news/saeimas-velesanas/zinas/sudraba-krizes-laika-par-valsts-naudu-dasni-pusdienojusi-ar-krievijas-kolegi-noliedz-dosanos-uz-krieviju-privata-lidmasina.d?id=44999704

Bijusī Valsts kontroliere Ingūna Sudraba, būdama nozīmīgajā amatā, par valsts līdzekļiem grezni pusdienojusi ar savu Krievijas kolēģi, svētdien vēsta TV3 raidījums "Nekā personīga". Raidījumā Sudraba arī noliedz internetā publiskotu video, kur it kā viņa dodas privātā lidmašīnā uz Krieviju.

Sudraba līdz 2013.gadam vadīja Valsts kontroli, kas regulāri nāk klajā ar ziņojumiem par citu valsts un pašvaldību iestāžu nelietderīgajiem tēriņiem. Kā norāda raidījums, Sudraba savā laikā uzkrāja politisko kapitālu, rādama citas iestādes par to, ka nedrīkst tērēt tik daudz valsts naudas. Tomēr "Nekā Personīga" rīcībā esošie dokumenti liecina, ka Valsts kontrole 2009.gadā iztērējusi 2600 latus par Krievijas Revīzijas palātas priekšsēdētāja Sergeja Stepašina uzņemšanu. Ceturto daļu no šiem līdzekļiem Sudraba un Stepašins noēda glaunajā restorānā "Otto Švarcs".
"Nekā Personīga" ziņo, ka Sudraba savu viesi, Krievijas Revīzijas palātas priekšsēdētāju, izlūkdienesta ģenerāli Stepašinu 2008.gada nogalē uzņēma godam - sagaidīja lidostas Rīga VIP zālē, dāvināja ziedus, ēdināja restorānos "Otto Švarcs", "Gutenbergs" un LIDO, veda ekskursijā uz Vecīgu un Brīvdabas muzeju, uzdāvināja gleznu un grāmatu. Stepašina vizītes dēļ policija ierobežoja satiksmi Rīgas ielās.  
Stepašina vizītes laikā Latvijā bija krīzes smagākais posms, atgādina "Nekā Personīga". "Latvijas ekonomika bija dziļā bedrē, valdība reizi pusgadā grieza algas policistiem, ārstiem un jau grasījās ķerties pie pensijām. Sudrabas vadītā valsts kontrole ļoti rūpīgi sekoja citu iestāžu tēriņiem. 2009.gadā Valsts kanceleja saņēma pārmetumus par to, ka nepamatoti vienam darbiniekam izmaksājusi dienas naudu 319 latus. Jaunajam Rīgas teātrim kontrolieri pārmeta honorāru maksāšanu aktieriem, bet izglītības iestāde Strautiņi darbinieki Valsts kontroles ieskatā nepamatoti saņēmuši iespēju ēst bērniem domāto pārtiku," notikumus atgādina raidījums.
Sudraba tēriņus pamatojusi ar esošo protokolu, kas paredz, ka "uzņemošā delegācija tiek pacienāta ar vakariņām un tiek pacienāta ar pusdienām". "Mēs izvērtējām vairākus piedāvājumus, kur ir iespējams noteiktā kvalitātē, bet arī par saprātīgu cenu to visu kopā izveidot."
Tomēr "Nekā Personīga" noskaidroja, ka kārtību, kā uzņemamas valsts augstākās amatpersonas, izstrādā Ārlietu ministrija. Šis dokuments attiecas tikai uz valsts vadītāju, pārstāvju un vēstnieku uzņemšanu, bet tas nav saistošs Valsts kontroles darbiniekiem, rīkojot tikšanos ar saviem ārvalstu partneriem. Savukārt Valsts kontrolē apliecināja, ka iestādei nekad sava iekšējā protokola nav bijis. Līdz ar to neviens normatīvais akts Sudrabai nespieda dāsni tērēt valsts naudu sava Krievijas kolēģa uzņemšanai.
Sudrabai raidījumā nācās arī taisnoties par internetā publicēto video, noliedzot, ka devusies privātā lidmašīnas reisā uz Krieviju, būdama Valsts kontrolieres amatā .Pirms mēneša LNT raidījumā "Dombura studija" notika asa vārdu apmaiņa starp Saeimas spīkeri Solvitu Āboltiņu un "No sirds Latvijai" seju Ingūnu Sudrabu. "Vienotības" līdere bijušajai Valsts kontrolierei pārmeta pārāk ciešos kontaktus ar Krieviju un faktu, ka viņa pat uz Maskavu devusies ar privātām lidmašīnām.

http://www.delfi.lv/news/saeimas-velesanas/zinas/sudraba-krizes-laika-par-valsts-naudu-dasni-pusdienojusi-ar-krievijas-kolegi-noliedz-dosanos-uz-krieviju-privata-lidmasina.d?id=44999704#ixzz3E4Ix5QWP

Internetā atrodams lietotāja "Modris Acis" 23.aprīlī ievietots video, kurā redzama lidmašīna lidostā "Rīga" pie tobrīd vēl uzņēmumam "FBO-Rīga" piederoša termināla, kas nodrošināja īpašus biznesa klases avio lidojumus. Ņemot vērā, ka par termināla īpašnieku 2012.gada vasarā kļuva cits uzņēmums, var secinat, ka šis video ir vismaz divarpus gadus vecs.
"Youtube" publicētajā video no lidostas "Rīga" redzams, ka lidmašīnā iekāpj uzņēmējs un agrākais "Rīgas piena kombināta" akcionārs Ivars Strautiņš. Starp prominentajiem pasažieriem īpaši izceļas kāda dāma smalkā lāsumainā kažokā. No attāluma tā izskatās pēc partijas "No sirds Latvijai" līderes, bijušās Valsts kontrolieres Sudrabas, ko pati deputāta kandidāte tagad noliedz.
"Ziniet, es absolūti nebrīnos par to, ka visu laiku tiek parādīts kaut kādi materiāli, veidoti sižeti, ievietotas fotogrāfijas. Un šis nav ar mani nekādā veidā saistīts video. Tā ir kārtējā atkal mēģināšana nomelnot mani," apgalvo Sudraba. "Nu es nezinu, kas tie par cilvēkiem un es droši vien vairs ne par ko nebrīnos. Par to kampaņu, kas tiek veikta, lai meklētu jebkādas iespējas kā varetu nomelnot partiju "No sirds Latvijai"."
"Nekā Personīga" apgalvo, ka, nedaudz uzlabojot videomateriāla kvalitāti redzams, ka tā nav kāda Ingūnas Sudrabas līdziniece, bet gan pati Ingūna Sudraba. Šis pats mētelis Sudrabai uzvilkts, kad pirms vairākiem gadiem vēl esot Valsts kontrolieres amatā viņa pavadīja savu kolēģi no kaimiņvalsts - Krievijas galveno kontrolieri Sergeju Stepašinu.
Tāpat raidījums vērš uzmanību, ka starp īpašā reisa pasažieriem bijis Aleksandrs Rogožins, kura dēls - arī Aleksandrs - savulaik strādāja Krievijas vēstniecībā Rīgā. Viņš ieņēma augstu amatu - bija vēstniecības 2.sekretārs - vicekonsuls un oficiāli nodarbojās ar vīzu izsniegšanu. Bet kā atklājās pirms sešiem gadiem - īstais Rogožina darbs bija Krievijai vajadzīgu ziņu izspiegošana. 2008.gada janvārī viņš no Latvijas tika izraidīts un iekļauts valstij nevēlamo personu sarakstā, kurā visticamāk atrodas joprojām. Rogožinam ar slepenu informāciju esot izlīdzējuši vismaz pieci vietēji, pretī saņemot materiālus labumus.
Rogožinam senioram, kurš saistīts ar Krievijas tirdzniecības un rūpniecības palātu, iebraukšana Latvijā nav liegta un viņš Rīgā bijis vairākkārt, piebilst raidījums.


http://www.delfi.lv/news/saeimas-velesanas/zinas/sudraba-krizes-laika-par-valsts-naudu-dasni-pusdienojusi-ar-krievijas-kolegi-noliedz-dosanos-uz-krieviju-privata-lidmasina.d?id=44999704#ixzz3E4J5w7NT

Nollendorfs stāsta Ban'am Kimūnam par okupāciju Vešņakova klātbūtnē (valsts amatpersonas par to nerunā, jo strādā krievijas nevis latvijas interesēs)

http://m.la.lv/vel-saules-muzu-latvijai/

Vēsturnieku komisijas pasākumu pirmo reizi apmeklē Krievijas vēstnieks

19. novembris, 2013Viesturs Sprūde

Latvijas Vēsturnieku komisijas rīkotā konference “Latvijas valsts veidošana un atjaunošana vēsturiskā skatījumā” aizvadītajā pirmssvētku piektdienā bija iezīmīga gan ar dalībniekiem, gan saturu.
Melngalvju nama Svētku zālē līdzās diplomātiem, pašreizējiem Saeimas deputātiem, dažādu valsts institūciju un augstskolu vadības pārstāvjiem redzēja arī daudz “bijušo” – agrākos Saeimas priekšsēdētājus, Latvijas valsts prezidentus, ministru prezidentus. Visplašāk pārstāvēta, protams, bija vēsturnieku saime.
ANO ģenerālsekretāra Pana Kimuna klātbūtne bija panākusi to, ka pirmo reizi Vēsturnieku komisijas 15 gadu pastāvēšanas laikā uz tās pasākumu ieradās Krievijas vēstnieks. Uz līdzšinējām komisijas konferencēm un grāmatu atvēršanām, kuras citu valstu vēstnieki cītīgi apmeklēja, Krievija labi ja deleģēja kādu zemāka ranga funkcionāru, taču šoreiz zālē sēdēja Aleksandrs Vešņakovs. Tādējādi šo faktu var traktēt kā nelielu Latvijas diplomātijas uzvaru. Aizkulisēs runāja, ka Krievijas pārstāvniecība esot bijusi neapmierināta, uzzinot par ANO ģenerālsekretāra nodomu uzstāties vēsturnieku konferencē. Ievadvārdi, kurus sacīja Okupācijas muzeja pārstāvis Valters Nollendorfs, patiesi nesakrita ar Maskavas vēstures redzējumu. Viņš pieminēja kā vācu, tā padomju okupāciju un “ilgstošu svešu militāru spēku klātbūtni, kas nodrošināja svešu varu noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un zemi”. Nollendorfs norādīja, ka ilgstošās okupācijas dēļ Latvijai vēl ilgi nāksies cīnīties ar tās sekām, lai sasniegtu to, ko citas valstis jau sasniegušas.
Pans Kimuns pārsteidz

ANO ģenerālsekretārs Pans Kimuns iemantoja auditorijas simpātijas, uzrunu sākot ar latviski teiktiem vārdiem “man patīk apmeklēt jūsu skaisto zemi” un vēlāk noslēdzot ar novēlējumu “saules mūžu Latvijai”. Pans atzīmēja, ka Latvija neatkarību atguvusi nevardarbīgā ceļā, pateicoties tautas kultūras mantojumam, kas saglabājis latviešu nacionālo identitāti. Citēti tika dzejnieka Māra Čaklā vārdi “ar gribasspēku pret karaspēku”, bet beigu daļā, jau citā kontekstā, Raiņa “es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu”. Vēršoties pie pirmajā rindā sēdošās Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas, ģenerālsekretārs uzteica lielo sieviešu – parlamenta deputātu un ministru – skaitu Latvijas valdībā. Sieviešu lomas nodrošināšanā sabiedrībā un cilvēktiesību jomā Latvija varētu būt paraugs citām valstīm. ANO līderis atgādināja, ka savulaik Latvija saņēmusi lielu organizācijas atbalstu un tagad ir laiks palīdzēt ar savu pieredzi arī citām valstīm, kas arī notiek. “Jums ir labas vēlēšanas, jums ir laba pilsoniskā sabiedrība un neatkarīgi mediji. Nākotne Latvijai varētu būt laba. Latvija konsolidēs savu demokrātiju, attīstīs ekonomisko un sociālo jomu,” mūsu valsti slavēja augstākā ANO amatpersona. Pans aicināja Latviju gatavot darba plānu tās ES prezidentūras laikam 2015. gadā tā, lai centrālais jautājums būtu ilgtspējīga attīstība: “Latvija ir maza valsts, taču tai ir globāla ietekme dažādās iniciatīvās, un es paļaujos uz jums, ka sniegsiet savu palīdzību, veidojot pasauli labāku.”
“Neglītās lietas”

Konferences otrā daļa pilnībā bija atvēlēta vēsturnieku referātiem. Puse aicinātās publikas pēc ANO ģenerālsekretāra aiziešanas zālē neatgriezās, tomēr priekšlasījumiem turpināja sekot Valsts prezidents An­dris Bērziņš, kā arī vairāki diplomāti, tajā skaitā Polijas vēstnieks Ježijs Mareks Novakovskis. Ar interesi tika uzņemta LU asociētā profesora Ērika Jēkabsona uzstāšanās. Jēkabsons uzsvēra, ka sabiedrības zināšanas par Latvijas 1918. – 1920. gada neatkarības karu joprojām ir nepilnīgas, jo šis karš bija daudz sarežģītāks, un kaimiņvalstu iespaids uz Latvijas Brīvības cīņām bija daudz lielāks, nekā pieņemts uzskatīt. Reālās ainas trūkums skaidrojams ne tikai ar padomju laika pārrāvumu, bet arī ar pirmskara Latvijas historiogrāfijas īpatnībām – tolaik daudz ko noklusēja diplomātijas un politkorektuma vārdā. Šķita ķecerīgi atzīt, ka neatkarības kara laika lielākā kauja nav izcīnīta ne pie Cēsīm, ne pret bermontiešiem pie Rīgas, bet 1919. gada septembrī pie Daugavpils pret lieliniekiem. Kauju, kas prasīja 500 kritušo, izcīnīja lietuvieši un poļi. Turklāt sarkanās armijas kodolu veidoja latviešu un igauņu sarkanie strēlnieki. “”Pareizie” poļi un lietuvieši, savā starpā nesadarbojoties (drīz viņi karos arī savā starpā), karoja pret “nepareizajiem” igauņiem un latviešiem. Daugavpils cietokšņa priekšnocietinājuma fortu ieņēma, pateicoties tankiem ar franču apkalpēm,” aizmirstās vēstures lappuses atgādināja Jēkabsons. Pirmskara Latvijas vēstures grāmatās tādas lietas nerakstīja, jo poļi un lietuvieši pie Daugavpils karoja nevis par Latvijas neatkarību, bet gan par “mūsu zemi”. Klusēts tika arī par robežstrīdiem ar igauņiem un lietuviešiem par to, ka kaujā pie Cēsīm vadošais spēks bija igauņi, ar kuru palīdzību Ulmaņa valdība faktiski varēja atgriezties Rīgā. “Es tagad runāju lietas, kuras ir neglītas, taču uzskatu, ka mums par to ir jārunā. Mēs nedrīkstam runāt tikai par skaistajiem momentiem, jo pretējā gadījumā mūsu nelabvēļi to izvelk gaismā un prasa, kāpēc mēs par to nerunājam,” norādīja Jēkabsons. Tādu nostāju vēlāk debatēs pilnībā atbalstīja Ilga Kreituse, uzsverot, ka tai vajadzētu būt mūsdienu vēstures pētniecības pamattēzei.
“Taktiskā kolaborācija”

Profesors Aivars Stranga priekšlasījumā “Latvijas 1939. gada augusts – 1940. gada augusts: no absolūtas neitralitātes līdz padomju republikai” atgādināja, ka starpkaru laika Latvijas galvenais ārpolitiskais mērķis bija savas valstiskās neatkarības saglabāšana. Tā nebija Latvijas vaina, ka viss beidzās ar sagrāvi: “Grūti iedomāties, ko Latvija būtu varējusi darīt, lai novērstu PSRS plānotu un īstenotu agresiju, un Latvijas valsts iznīcināšanu (..) Ulmaņa rīcība bija nevis kolaboracionisms, bet taktiska kolaborācija uzspiestos apstākļos ar nolūku novērst vēl daudz ko ļaunāku,” Latvija 1939./40. gadā pieņēma visas PSRS prasības. Kā uzsvēra profesors, nekāda latviešu diplomātu glaimošana vai pielīšana Staļinam un Molotovam nevarēja mainīt viņu nodomus: “Tas izraisīja tikai viņu smīnu un ņirgāšanos.” Nav šaubu, ka Ulmanis 1939. gada bāzu līgumu uzskatīja par uzspiestu un vēlējās no tā atbrīvoties, taču 1940. gada jūnijā “Ulmanis un valdība bija paši sevi iemidzinājuši ar domu par labām attiecībām ar PSRS, tāpēc 16. jūnija ultimāts nāca kā pērkons no skaidrām debesīm”. Pēc vēsturnieka domām, lai kāda tobrīd būtu Ulmaņa rīcība, okupāciju tā nenovērstu, vienīgi ietekmētu tās gaitu, bet ne izšķiroši. Pretošanās ilgtu labi ja divas dienas un būtu ar asiņainām sekām. “No nācijas dzīvā spēka saglabāšanas viedokļa Ulmaņa lēmumu var attaisnot, bet ne to, ka PSRS netika iesniegts pat diplomātisks protests pret okupāciju un Latvijas sūtņi ārzemēs netika pilnvaroti nekavējoši informēt citu valstu valdības. Nav arī attaisnojama Ulmaņa piekrišana “tautas valdības” izveidei un tās lēmumu akceptēšanai,” uzskaitīja Stranga. Uz ekspremjera Einara Repšes lūgumu salīdzināt tā laika situāciju Latvijā ar Somijas lēmumu pretoties, Stranga atgādināja gan par somu nocietinājumiem un nācijas saliedētību, gan arī faktu, ka Somijā valdīja parlamentāra demokrātija, kas nepadevās spiedieniem. Latvijas vēstnieks Lietuvā Mārtiņš Virsis, pievienojoties diskusijai, piebilda, ka pēc pašu somu vēsturnieku izpētītā, maršals Mannerheims 1939. gada novembra beigās bijis gatavs pieņemt PSRS ultimātu, taču, kamēr viņa viedoklis nonāca līdz Helsinkiem, parlaments naktī jau bija pieņēmis lēmumu pretoties.

Ušakovs: Nacionālisti jāpadara par apsmieklu (SC pa kremlinu norādīto taciņu iet uz varas pāņemšanu)

http://www.la.lv/nacionalisti-japadara-par-apsmieklu%e2%80%a9/

Ģirts Zvirbulis 11. novembris, 2013

Iespējams, jau nākamgad no sarunvalodas pazudīs vārdu salikums “politiskā apvienība “Saskaņas centrs”". Sestdien aizvadītajā sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” kongresā tika sperti vairāki soļi, kas liecina par mērķi atteikties no apvienības formāta.
Rubiks kļuvis par traucēkli

Jau vairākus mēnešus tiek runāts par to, ka “SC” veidojošās partijas – Jāņa Urbanoviča vadītā “Saskaņa” un Alfrēda Rubika Latvijas Sociālistiskā partija – nākamgad gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās varētu startēt atsevišķi. Tagad tas ir oficiāli – sestdien kongresā tika pieņemts lēmums Eiroparlamenta vēlēšanās veidot atsevišķu “Saskaņas” sarakstu. Partijas līderi atteikšanos no kopīga saraksta ar rubikiešiem skaidro ar to, ka “Saskaņa” vēlas Eiropas Parlamentā strādāt sociāldemokrātu grupā, bet Rubiks pievienojies tā sauktajai kreiso grupai. Ticamāk gan, kurvītis Rubikam iedots tādēļ, ka bez Alfrēda Petroviča “Saskaņai” ir lielākas izredzes piesaistīt latviešu vēlētāju balsis.
EP kandidātu saraksta sastādīšanu kongress uzticēja partijas valdei, tomēr vairāku iespējamo kandidātu vārdi jau tagad tiek minēti kuluāros. Visticamāk, saraksta līdera vieta tiks rezervēta Saeimas deputātam un “Saskaņas” starptautiskajam sekretāram Borisam Cilevičam, kurš 2009. gada vēlēšanās palika pirmais zem strīpas. Toreiz viņu apsteidza Alfrēds Rubiks un Aleksandrs Mirskis (kurš nu jau izslēgts no “Saskaņas” un izveidojis savu partiju “alternative.lv”). Arī pats Cilevičs sarunā nenoliedza, ka jūtas pietiekami pieredzējis un sagatavots darbam Eiroparlamentā. Augsta vieta sarakstā varētu atrasties Elizabetei Krivcovai. Plašākai sabiedrībai gan šī dāma vairāk zināma kā bēdīgi slavenā “Nepilsoņu kongresa” organizatore. Interese par startēšanu uz EP ir arī citiem “SC” Saeimas frakcijas pārstāvjiem, piemēram, Andrejam Klementjevam un Igoram Pimenovam.
Vēl viens apstāklis, kas liecina par vēlmi atteikties no apvienības formāta, ir fakts, ka par jauno partijas “Saskaņa” valdes priekšsēdētāju ievēlēts Nils Ušakovs, kurš līdz šim bija apvienības “Saskaņas centrs” priekšsēdētājs. Savukārt līdzšinējais partijas vadītājs Jānis Urbanovičs turpmāk būs priekšsēdētāja vietnieks. Šīs pārbīdes gan ir tīri formālas, jo praktiski abi politiskā spēka līderi turpinās veikt līdzšinējās funkcijas – Ušakovs būs partijas “seja”, bet Urbanovičs – faktiskais darba organizators.
Ušakovs lamā nacionālistus, Kabanovs atvainojas

Savā uzrunā kongresa delegātiem “Saskaņas” līderis Nils Ušakovs uzsvēra, ka viens no partijas galvenajiem uzdevumiem esot rūpēties par latviešu valodas un kultūras attīstīšanu, saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. “Bet vienlaikus mums vēl efektīvāk jārūpējas par nacionālajām minoritātēm, vēl sīvāk jācīnās pret rusofobiju, ksenofobiju un nacionālismu, kas daudziem politiķiem ir teju vienīgais kapitāls. Ja runājam par nacionālistiem, mums ir vienalga, vai tie ir latviešu vai krievu nacionālisti! Mūsu uzdevums ir viņus padarīt vai nu par nepieskaramiem politiskiem margināļiem, vai par apsmieklu, kas viņi pēc būtības arī ir,” teica Ušakovs. Gan viņš, gan citi runātāji žēlojās, ka labējās partijas pret “Saskaņu” izvēršot apmelošanas kampaņu.
Uz šī fona izcēlās Nikolajs Kabanovs, kurš uzrunā atzina, ka viņa feļetons laikrakstā “Vesti segodņa”, kurā izsmieti Dziesmu un deju svētki, esot bijusi politiska kļūda. “No šīs tribīnes vēlos atklāti atvainoties visiem partijas biedriem, kas piedalījās Dziesmu un deju svētku organizēšanā, visiem tiem biedriem, kam tā ir svēta lieta,” teica deputāts. Pēc neoficiālas informācijas, Kabanovam bijušas smagas pārrunas ar partijas līderiem, kuriem viņa provokatīvie izgājieni tā apnikuši, ka deputāts bijis pavisam tuvu izslēgšanai no partijas. Ja neskaita Rubika atstumšanu un Kabanova kaunināšanu, citas politiskas pārmaiņas kongresā nebija vērojamas.
Mērķē uz valdību

Partija par savām pozīcijām jūtas stabila. Kongresā Ušakovs teica: “Mēs esam populārākais politiskais spēks Latvijā kopš 2008. gada, un reitingi rezultējas konsekventā atbalsta pieaugumā no vēlētājiem. Ar katru gadu vēlēšanu rezultāti uzlabojas. Mēs pašreiz esam vienīgais politiskais spēks, par ko balso gan latvieši, gan nelatvieši. Rīgā par mums nobalsoja vairāk latviešu nekā par Nacionālo apvienību vai “Vienotību”.” Saskaņieši ir droši par vietu nākamajā valdībā, tādēļ kongresā tika pieņemta arī rezolūcija “Par priekšdarbiem partijas dalībai valsts izpildvarā”, kurā uzdod partijas valdei gatavot biedrus darbam valsts pārvaldes institūcijās un izstrādāt “Latvijas sociāldemokrātiskās valdības darbības plānu”.
Uzziņa

Partijas “Saskaņa” jaunā valde. Valdes priekšsēdētājs: Nils Ušakovs. Valdes priekšsēdētāja vietnieks: Jānis Urbanovičs. Valdes locekļi: Valērijs Agešins, Sergejs Dolgopolovs, Vitālijs Azarevičs, Ivans Ribakovs, Oļegs Agafonovs, Marjana Ivanova-Jevsejeva, Igors Pimenovs, Boriss Cilevičs, Maksims Tolstojs, Aleksandrs Sakovskis, Mihails Kameneckis, Aivars Bergers, Andrejs Elksniņš, Elizabete Krivcova, Sergejs Mir-skis, Sergejs Potapkins, Ivars Zariņš, Vitālijs Orlovs.

Vienotība nodarbojas ar pašiznīcināšanos (austprātīga un antilatviska uzvedība)

Āboliņš: Vienotība nodarbojas ar pašiznīcināšanos 71

Autors: Ivars Āboliņš. 2013. gada 26. septembris 

http://www.diena.lv/latvija/viedokli/abolins-vienotiba-nodarbojas-ar-pasiznicinasanos-14026253 

Politikā, tāpat kā dzīvē, mēdz gadīties visādi, konstants laimes stāvoklis nav iespējams, dzīve ir nevis melnbalta, bet krāsaina, un ceļš vienmēr vedīs gan uz augšu, gan arī uz leju. Tā tas dabā iekārtots, un izņēmuma gadījumi drīzāk šo likumsakarību apstiprina.

Pēdējā laika notikumi gan rāda, ka par šāda veida izņēmumu strauji kļūst Vienotība. To jau labu laiku vajā vienas vienīgas neveiksmes un pārpratumi. Un te nerunāsim par dīvaino lēmumu Rīgas mēra amatam virzīt šim postenim absolūti nepiemēroto elitāristi Sarmīti Ēlerti. Tas bija sen, un droši vien Vienotības vēlētāji šo soli jau sākuši piemirst. Pietiek vienkārši paskatīties uz dažu pēdējo nedēļu notikumiem, dziļākā pagātnē nemaz nerokoties.
13. septembrī Dombrovskis pieprasīja kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (Nacionālā apvienība) demisiju, par iemeslu minot konfliktu ar Andreju Žagaru, no amata patriekto Latvijas Nacionālās operas vadītāju. Jebkurā citā gadījumā šāda izlēmīga rīcība vairotu premjera popularitāti, taču šoreiz aiz demisijas pieprasījuma nepārprotami vīdošās Vienotības intereses saglabāt uzturēšanās atļauju tirdzniecības biznesu (un vienlaikus pazemot nacionāļus) bija tik acīmredzamas, ka diez vai kāds viņam noticēja. Sekoja labklājības ministres Ilzes Viņķeles atzīšanās, ka viņa, parakstot valstisku vienošanos, aiz muguras turējusi sakrustotus pirkstus, jau tobrīd zinot, ka to nepildīs, un brutāli melojusi ne tikai koalīcijas partneriem, bet arī vēlētājiem... 19. septembrī Vienotība par partijas vadībai netīkama viedokļa paušanu mēģināja no Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas atsaukt deputāti Janīnu Kursīti-Pakuli, 22. septembrī atklājās, ka koalīcijas partneru no Reformu partijas izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis iesaistīts mediju pirkšanas skandālā. Viņa birojs maksājis par pozitīvu ministrijas darba atspoguļošanu medijos, šim mērķim tērējot valsts budžeta līdzekļus. Ņemot vērā, ka Vienotība pret šādu praksi vienmēr iestājusies ļoti asi, varēja gaidīt konsekvences ministra atlaišanas izskatā. Taču premjers tikai palūdza paskaidrot notikušo...
Visus šos dubultos standartus, protams, garām nepalaiž arī vēlētāji. 10. Saeimas vēlēšanās 2010. gada 2. oktobrī par Vienotību nobalsoja 301 424 cilvēki, kas deva 31,22 procentus vēlētāju balsu. Pēc gada notikušajās Saeimas ārkārtas vēlēšanās Vienotība saņēma vairs tikai 18,83 procentus vēlētāju atbalsta un bija zaudējusi 128 900 no saviem vēlētājiem. Turklāt šobrīd par partiju, pēc Latvijas faktu aptaujas datiem, būtu gatavi balsot tikai 14,60 procenti pilsoņu...

Dramatiski, protams. Taču to, vai šie skaitļi turpinās gāzties lejā vai arī Vienotība atkopsies, rādīs laiks. Šobrīd šķiet, ka partija vairāk nodarbojas ar pašiznīcināšanos, jo tādu politiķu kā Dzintars Zaķis un Solvita Āboltiņa augstprātīgā un tukšvārdīgā izrunāšanās neliecina par lielu saikni ar realitāti. Vienlaikus - visu savās vietās saliek vēlētājs, un, iespējams, tā ir iespēja partijai attīrīties un nākamajā Saeimā iesoļot mazākā, taču daudz kvalitatīvākā sastāvā.

Jaunzeme - Grende ir aģitējusi par varas atdošanu krieviem (SC ņemšanu valdībā)

Māris Antonevičs: Vai tiešām Jaunzemes-Grendes dēļ partijai būtu jāveic politiskā pašnāvība?

19.09.2013 Māris Antonevičs 

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=391088:vai-tiem-jaunzeme-grende-ir-t-persona-kuras-d-partijai-btu-jveic-politisk-panvba 

"Atkal norīs krupi?" – "Tagad redzēsim vai Nacionālajai apvienībai ir principi!" – "Vai būs mugurkauls iziet no valdības?" Šādas izaicinošas pamācības gandrīz kā pēc starta šāviena sāka skanēt uzreiz pēc tam, kad Ministru prezidents Valdis Dombrovskis pagājušajā piektdienā bija pieprasījis kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes demisiju.

Sak, kā tad tā ļausieties, lai jūs pazemo? Robertu Ķīli un Edmundu Sprūdžu premjers demonstratīvi prom netrieca, lai gan problēmas bija līdzīgas. Viņš pacietīgi gaidīja, kad paši izlems atkāpties.
Kas zīmīgi, lielākie kūdītāji ir ne jau NA atbalstītāji un vēlētāji, bet personas, kas nekādas siltas jūtas pret šo spēku nelolo. Kā, piemēram, Jurģis Liepnieks, kurš interneta sociālajā tīklā "Twitter" nemaz nav slēpis, kāpēc vēlas, lai NA šoreiz parāda savu nelokāmību, jo "ekstrēmistiem un margināļiem jāieņem sava vieta". Arī pieredzējušais ZZS vadītājs Augusts Brigmanis steidza norādīt, ka, pieprasot kultūras ministres demisiju, V. Dombrovskis parādījis Nacionālajai apvienībai tās "īsto vietu".
Ja nu līdz Brigmaņa izteikumiem kādam vēl nebija skaidri liekulīgo aicinājumu motīvi, tad tagad tā kā vajadzēja saprast, ka vieta koalīcijā tukša nepaliks un lepni aizgājusī NA ātri vien tiks aizstāta. Bet kas zina, varbūt pat izdosies aizsūtīt atpūtā arī pašu "rekordistu" Dombrovski. Un ne jau uz Briseli par Eiropas Komisijas vadītāju, kā tas iepriekš paģērēts (ļaunas mēles melš, ka labās izredzes iegūt šo amatu esot zudušas pēc tam, kad Dombrovskis kādā intervijā pieļāvis neatkarīgas Katalonijas valsts izveides iespēju). Vēl tajā pašā "melnajā piektdienā" izskanēja kāda būtiska piebilde arī no Reformu partijas priekšsēdētāja Edmunda Demitera – viņa vadītajai partijai vairs neesot "sarkano līniju"...
NA rindās, protams, netrūkst savu karstgalvju, tomēr nevajag viņus uzskatīt par muļķiem un vakardienas vidusskolniekiem, kuri neko nav sapratuši no politiskās spēles.
Skaļi aizcirst durvis vienmēr var paspēt, un, ja ar to grib atstāt iespaidu uz vēlētājiem, vislabāk pagaidīt laiku tuvāk vēlēšanām. Tāpēc NA paņemtā pauze un apņēmība nogaidīt, kā koalīcija izturēsies pret partijas priekšlikumiem nākamā gada budžetā, ir labs gājiens.

Protams, var arī uzdot jautājumu, uz kuru NA diez vai publiski atbildēs godīgi, – vai tiešām Jaunzeme-Grende ir tā persona, kuras dēļ partijai būtu jāveic politiskā pašnāvība? Vai viņas uzskati un darbi tiešām ir nacionālajai partijai atbilstoši? Ja tā būtu, tad diez vai Eināram Cilinskim tagad būtu jāsvīst LTV studijā, skaidrojoties par savas partijas biedres biznesa darījumu, pārdodot īpašumu diviem uzturēšanās atļaujas alkstošiem Uzbekistānas pilsoņiem. Diez vai NA biedriem būtu "iekšējā" sarakstē jāstrīdas, vērtējot ministres piedalīšanos Krievijas vēstnieka pieņemšanā. Diez vai būtu jāizliekas nezinām, ka pirms iestāšanās partijā Ž. Jaunzeme-Grende kā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja aģitējusi par "Saskaņas centra" līdzdalību valdībā. Diez vai būtu jāmulst, izdzirdot jautājumu – ko nacionāli paliekošu bijusī kultūras ministre atstājusi savā pārziņā esošajā sabiedrības integrācijas lauciņā. Tas lai paliek pārdomām.

Vienotība nodod latviešu intereses, nostājas pret latvisku izglītību

Šadurskim nav vairākuma atbalsta jautājumā par izglītību tikai latviešu valodā

19.09.2013 Ģirts Zvirbulis

 http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=391077:krlim-adurskim-nav-vairkuma-atbalsta&Itemid=436 

Šo pirmdien intervijā "Latvijas Avīzei" Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis nāca klajā ar priekšlikumu no 2015. gada vispārizglītojošajās skolās sākt pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Vai runām sekos arī darbi?


Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja Ina Druviete, deputāte un LU profesore Janīna Kursīte-Pakule un citi "Vienotības" nacionālā spārna pārstāvji sliecas atbalstīt Šadurska ideju. Kursīte uzskata, ka Latvija nav tik bagāta, lai turpinātu pašreizējo bilingvālo izglītības politiku: "Mācībām tomēr jānotiek valsts valodā. Arī trimdas latvieši savās mītnes zemēs mācījās valsts valodā, bet dzimto valodu apguva svētdienas skolās, ko uzturēja par kopienas līdzekļiem vai ar pašvaldību atbalstu." Arī Druviete sliecas atbalstīt pāreju uz mācībām valsts valodā, bet vienlaikus viņa uzskata, ka daudz ko iespējams izdarīt bez īpašām likumu izmaiņām. Piemēram, krievu un latviešu bērnudārzu nošķirtību iespējams pārvarēt jau tagad, bet tam būtu nepieciešams pašvaldību atbalsts. Arī cittautiešu skolās jau pašreizējais likums pieļauj būtiski palielināt valsts valodas īpatsvaru ar mācību programmu izmaiņu, bet tas nav iespējams bez Izglītības un zinātnes ministrijas atbalsta (IZM). Pašreizējais izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis (Reformu partija) šo iniciatīvu nokritizējis kā priekšvēlēšanu aktivitāti. "Pateicoties šādiem komentāriem, arī bez kalendāra var noteikt vēlēšanu tuvošanos, šajā gadījumā – Eiroparlamenta vēlēšanu. Ir acīm redzams, ka Eiropas Parlamenta deputāts ir apņēmies sacensties vienā lauciņā ar Nacionālo apvienību," aģentūrai LETA teicis izglītības ministrs.
Arī vairākums aptaujāto Šadurska partijas biedru viņa priekšlikumu vērtē skeptiski vai izvairīgi. "Aptuveni pirms gada par šo tēmu diskutējām, kad līdzīgu priekšlikumu piedāvāja Nacionālā apvienība (NA). Toreiz iepazināmies ar ļoti argumentētu prezentāciju, ka izglītības reforma, kas tika veikta vēl laikā, kad Šadurskis vadīja šo nozari, dod labus rezultātus – mazākumtautību skolu absolventu latviešu valodas prasmes ir tik labas, ka viņi var turpināt mācības Latvijas augstskolās.
Arvien biežāk cittautiešu ģimenes izvēlas savus bērnus laist latviešu bērnudārzos un skolās. Tādēļ frakcijas nostāja toreiz bija un, domāju, joprojām ir tāda, ka asas un straujas kustības šajā lauciņā šobrīd nav nepieciešamas," teica deputāts Aleksejs Loskutovs ("Vienotība").
Savukārt Andrejs Judins ("Vienotība") apšauba iespējas Šadurska piedāvājumu kvalitatīvi ieviest dzīvē tīri praktisku apsvērumu dēļ. Pašlaik neesot skaidrs, vai pietiek mācību līdzekļu šādai pārejai, vai pietiks pedagogu, kas spēs kvalitatīvi mācīt valsts valodā, un tamlīdzīgi. Liela daļa "Vienotības" pārstāvju par šo jautājumu bija izvairīgi, atrunājoties, ka eiroparlamentārietis paudis savu personisko viedokli un partijā tas neesot izrunāts.
Šadurska priekšlikums ir identisks iniciatīvai, ko vairākkārt valdošajā koalīcijā neveiksmīgi centusies virzīt Nacionālā apvienība. Tas paredz veikt pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā visās valsts skolās, sākot no 2015. gada. Pirmajā gadā tas attiektos tikai uz pirmajām klasītēm, nākamajā – jau uz pirmajām un otrajām un tā tālāk, līdz visās klasēs mācības noritētu valsts valodā. Priekšlikums paredz, ka valsts mazākumtautībām nodrošinātu iespēju savā dzimtajā valodā apgūt trīs priekšmetus: dzimto valodu un literatūru, kā arī ētiku vai kristīgo mācību sākumskolā. Pārējai apmācībai jānotiek latviešu valodā. Eirodeputāts uzskata, ka no šādas reformas ieguvēja būs visa sabiedrība, jo tas veicināšot integrāciju, ciešāku saiti ar valsti un barjeru izzušanu darba tirgū. Tomēr Šadurskis atzina, ka pašreizējā parlamentā šādai iniciatīvai nav vairākuma atbalsta, tādēļ izmaiņas varētu sākties arī vēlāk – nākamās Saeimas laikā.

Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars nejūt politisko greizsirdību par eirodeputāta mēģinājumu pārņemt nacionāļu iesākto lietu: "Pozitīvi, ka arī "Vienotībā" pastāv šāds viedoklis. Vēlam Šadurskim veiksmi pārējo partijas biedru pārliecināšanā. Viņš var rēķināties, ka NA šajā jautājumā būs uzticams sabiedrotais."

Repšes biedrības forums pulcē arī daudzas sabiedrībā pazīstamas personas

18.09.2013 Ģirts Vikmanis
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=390967:repes-biedrba-forum-uzklausa-rvalstu-ekspertu-ieteikumus&catid=72:politika&Itemid=421 

Biedrības "Latvijas attīstībai" rīkotajā forumā pieaicinātie ārzemju eksperti stāstīja par savas valsts pieredzi, kā tām izdevies pārvarēt ekonomiskās grūtības. Konkrētas veiksmes receptes Latvijai viņi nesniedza, vien mudināja noteikt pašiem savus mērķus.


Idejas var rasties arī kafejnīcās
Uz Attīstības forumu Mazajā ģildē vakar bija pulcējušies ap 150 cilvēku. Ievadvārdus teica biedrības vadītājs Einars Repše, kas uzsvēra, ka cilvēki šeit pulcināti, lai smeltos iedvesmu idejām Latvijas izaugsmei. "Mūsu problēmas nav unikālas un neredzētas, un ceram, ka tās šodien dos ieguldījumu mācību procesā," teica E. Repše, "cilvēki mēdz doties atvaļinājumos bez plāna un izplānotā atpūtā, taču parasti vislabāk izdevušies atvaļinājumi ir tie, kuros viss ir rūpīgi izplānots. Mums nepieciešams plāns un mērķi."
Kā pirmais lektors forumā uzstājās Izraēlas žurnālists Sauls Singers, līdzautors grāmatai "Uzņēmēju nācija" – par to, kāpēc Izraēlai izdevies sasniegt ekonomikas brīnumu. Savā uzrunā viņš atstāstīja to, kāpēc Izraēlā rodas inovācijas un jaunas idejas. Lielu lomu, taču ne būtiskāko spēlējot tehnoloģijas un to attīstība, taču veiksmes pamatā esot uzņēmēju vēlme riskēt. Kā skaidroja S. Singers, būtisks elements pārejā no skolas uz darba dzīvi ir obligātais militārais dienests, kas izraēliešiem ieaudzina prasmes, kā veidot komandu un plānot. "Pati Izraēlas valsts sākās ar traku ideju, un tai bija daudz apņēmības to īstenot realitātē," stāstīja S. Singers.
Viņš uzsvēra, ka "tehnoloģiskie parki" valstīm ir nepieciešami, taču tie nav garantija nākotnes attīstībai, jo uzņēmējdarbības idejas cilvēkiem bieži rodas kafejnīcās. Tāpat viņš norādīja, ka Izraēlai pastāv vietējais tirgus, taču reģionā, kuru ieskauj arābu valstis, tas nav bijis īpaši attīstīts, tādēļ izraēlieši meklējuši laimi globālajā biznesā krietni ārpus savas mazās valsts.
Pēc uzrunas S. Singeram jautāju, kādus mērķus varētu uzstādīt Latvija, un viņš norādīja, ka katrai valstij ir savas spēcīgās puses, kas prasmīgi jāizmanto. "Jūsu daba ir jūsu vērtība, tajā ir Latvijas spēks. Tāpat Latvijai ir citas stiprās puses, kas nav citām nācijām. 25 tūkstoši jūsu tautiešu var sanākt estrādē, lai nodziedātu vairākas dziesmas. Ne katra nācija uz to spējīga," sprieda S. Singers. Viņš arī norādīja, ka Latvijai ir būtiska gan reģionālā sadarbība, gan darbošanās globālajā tirgū, aicinot Latviju sadarboties ar Izraēlu.

Jāizmanto 
krīzes iespējas
Tālāk forumā uzstājās attīstības tendenču pētnieks no Zviedrijas Stefans Landins, kas norādīja, ka dažādu pasaules valstu progresa vai lejupslīdes pamatā bieži vien ir līdzīgas tendences, no kurām iespējams mācīties, lai pielāgotos un reaģētu uz iespējamām pārmaiņām. Somijas organizācijas "Finpro" prezidents Kari Heirinens uzsvēra, ka Somija pirms PSRS sabrukuma uz padomju valsti eksportējusi 25 procentus no savām precēm un eksistējusi gandrīz pilnīga nodarbinātība. Taču pēc PSRS sabrukuma un citiem notikumiem Somija nonākusi dziļā recesijā un valstī bijis ļoti augsts bezdarbs. Tomēr Somija spējusi pielāgoties jaunajiem apstākļiem un iziet no krīzes. Viņš norādīja, ka mūsdienās būtisku lomu starptautiskajā biznesā spēlē mārketings, piemēram, šobrīd "Finpro", kas veicina somu kompāniju starptautisko izaugsmi un piesaista ārējās investīcijas, kopumā ir 68 pārstāvniecības 50 pasaules valstīs.
Par Zviedrijas pieredzi, pārvarot ekonomisko krīzi 20. gadsimta 70. gados un 90. gadu sākumā, referēja ekonomists un rakstnieks Klāss Eklunds.
Viņš norādīja, ka krīze tolaik likusi zviedriem darīt lietas, kuras viņi nedarītu, piemēram, tika īstenotas dažādas iestrēgušas reformas, kā arī samazināti nodokļi. "Nekad nenovērtējiet par zemu labu krīzi. Sakodiet zobus un veiciet saprātīgas reformas. Sarunā ar mani viņš ieteica Latvijai veidot dažādus pētniecības centrus.
"No Latvijas veiksmes stāsta mēs pašlaik redzam atkopšanos no krīzes un recesijas. Taču mēs vēl nezinām, cik šīs tendences ir ilgtspējīgas, tādēļ ir jāpaiet vairākiem gadiem, lai secinātu," sprieda K. Eklunds un norādīja, ka Latvijai būtisks izaicinājums ir demogrāfijas jautājumi un emigrācija un būtu svētīgi, ja izdotos panākt aizbraukušo tautiešu atgriešanos. "Kad jūs būsiet ārā no krīzes, jūsu biznesa aprindām un valdībai ir jāpadomā un jārada tāda vide, kas derīga ilgtermiņa biznesam," sacīja K. Eklunds, norādot gan, ka katras valsts stāsts ir īpašs un nepastāv viena iedarbīga recepte visām valstīm.

Politiķi, uzņēmēji, diplomāti

Forumu apmeklēja arī daudzas sabiedrībā pazīstamas personas – starp tiem bija ekonomists Mārtiņš Bondars, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Jānis Endziņš, Latvijas Darbadevēju konfederācijas prezidents Vitālijs Gavrilovs, bijusī Valsts kancelejas direktore Gunta Veismane, Valmieras pilsētas domes priekšsēdētājs Inesis Boķis un Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs, bijušais Rīgas domnieks Edmunds Krastiņš, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka, Reformu partijas priekšsēdētājs Edmunds Demiters. Uz žurnālistu jautājumu, vai nākotnē RP varētu startēt nākamajās Saeimas vēlēšanās kopā ar iespējamo E. Repšes partiju, E. Demiters atbildēja, ka par šo jautājumu partijā neesot spriests.

Roberts Zīle: Vai uzturēšanās atļaujas uzturēs Latviju? (Nekustamā īpašuma atļaujas - Latvijas pārkrievošanai)

http://www.nacionalaapvieniba.lv/aktualitate/roberts-zile-vai-uzturesanas-atlaujas-uztures-latviju/

Roberts Zīle. Foto: Eiropas Parlaments

Jo tuvāk nāk nākamā gada valsts budžeta pieņemšana, jo sajūsmas pilnākas un vienlaikus uzstājīgākas kļūst balsis, kas Latvijas ekonomikas attīstības pamatā redz kādu šauru, taču atsevišķu nozaru atsevišķiem sektoriem lielu peļņu nesošu biznesu – Šengenas zonas uzturēšanās atļauju tirdzniecību.
Kā kopīgā aicinājumā nepārtraukt šo praksi norāda Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Komercbanku asociācija, Latvijas Privātbanku asociācija un Latvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācija, “[termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanas] programma ir pierādījusi savu pozitīvo ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību, veicinot jaunu investīciju plūsmu un pieaugošu labvēlīgu ietekmi uz valsts un pašvaldību budžetiem”. Tās pārtraukšana “būtiski kaitētu Latvijas starptautiskajai konkurētspējai, uzticamībai investoru acīs un tautsaimniecības attīstības perspektīvām nākotnē.

Caur atļaujām uz eiro?

Daži eksperti nākotnē gaidāmās briesmas Latvijas tautsaimniecībai apraksta detalizētāk, norādot, ka IKP pieauguma prognoze nākamajam gadam ir atkarīga gandrīz vai tikai no uzturēšanās atļauju tirgošanas. Un, proti, to turpinot, IKP pieaugs par 4,2%, izbeidzot – par 0%. Svaigs auditorkompānijas “Deloitte” pētījums liecina, ka uzturēšanās atļauju pienesums valsts budžetam kopš to izsniegšanas uzsākšanas 2010. gadā esot 145 miljoni latu. Koalīcijas padomē prezentētajā Ekonomikas ministrijas pētījumā (kuru gan pasūtīja un apmaksāja nekustamā īpašuma nozare) savukārt teikts, ka uzturēšanās atļaujas kopš 2010. gada kopumā Latvijai esot atnesušas 419 miljonu latu investīcijas. No tām par nekustamā īpašuma iegādi izsniegtās atļaujas (kurām pamatā veltīts mans raksts) – 335 miljonus latu [1. tab].

Tab. 1. Kopējā TUA pieteicēju statistika. Avots: EM

Savādu ainu uzrāda Centrālas Statistikas pārvaldes dati par IKP pieaugumu šī gada otrajā ceturksnī [2.tab]. Salīdzinot ar iepriekšējā gada otro ceturksni, tas ir sasniedzis solīdus 4,4%, bet, uz kā rēķina? Apstrādes rūpniecība gada griezumā ir sarukusi par 0,6%, transports par 2,2%, savukārt māksla, izklaide un atpūta pieaugusi par 13,6%, bet nekustamo īpašumu nozare par 13,2%! Ko gan tas nozīmē? Pārdodam uzturēšanās atļaujas un nekustamos īpašumus, un uz tā rēķina atpūšamies uz nebēdu?

Tab. 2. IKP izmaiņas pa darbības veidiem 2013.gada 2. ceturksnī. Avots: CSP.

Atbildi mums zināmā mērā sniedz Latvijas Bankas ekonomists Igors Kasjanovs, kurš portālā “Delfi” analizējot šī gadu pirmo piecu mēnešu IKP radītājus, jau pievērsa uzmanību nekustamā īpašuma nozares straujajam lēcienam. Un, nonāca pie interesanta secinājuma – lai gan uzņēmumu, kuru pamatdarbības veids ir pirkšana/pārdošana, apgrozījums veido tikai ap 20% no nozares kopēja apgrozījuma, tieši šie 20% uzņēmumi ar ārkārtīgi straujo pieaugumu “pavelk” kopējo nozares statistiku būtiski augšup. Kas savukārt būtiski “pavelk” augšup kopējos IKP rādītājus.
Ko mēs varam secināt? Esam nonākuši tik tālu, ka Latvijas ekonomiskā izaugsme ir atkarīga tikai no uzturēšanās atļauju tirgošanas un no tās izrietošā pirkšanas/pārdošanas buma atsevišķos nekustamā īpašuma segmentos! Neviļus rodas jautājums – varbūt uzturēšanās atļauju tirdzniecība, kas notiek jau kopš 2010. gada, ir cena par mūsu iestāšanos eirozonā? Varbūt tas bija vienīgais veids, kā to sasniegt? Jo, bez visai robusta IKP pieauguma pēdējos gados (kas arī, tad acīmredzot noticis uz uzturēšanās atļauju rēķina), Latvija diezin vai spētu izpildīt Māstrihtas kritērijus. Ja tas ir tā, tad mūs sagaida nopietnas problēmas ar ekonomikas ilgtspēju.

Mīti un patiesība

Šī aina visdrīzāk tomēr ir krietni sarežģītāka, turklāt nekustamā īpašuma tirgotāji to mēdz izkropļot ar dažādiem mītiem. Piemēram, par mājokļu būvniecības, ko izraisījusi uzturēšanās atļauju tirgošana, milzīgi pozitīvo ietekmi uz būvniecības nozari. Taču, kā citā sava rakstā “Delfiem” atzīst I. Kasjanovs, lielāko daļu būvniecības izlaides pēckrīzes gados veido inženierbūves (celi, komunikācijas, ostas, lidostas, dzelzceļš) un nedzīvojamās ēkas, bet tikai mazliet vairāk par 10% no kopējiem būvniecības apjomiem – dzīvojamo māju būvniecība. Tātad galvenais būvniecības nozares uzplaukuma avots ir valsts (ES) investīcijas, nevis nekustamā īpašuma pircēju no ārzemēm nauda.
Nākamais mīts – pozitīvā ārvalstu nekustamā īpašuma pircēju ietekme uz pašvaldību budžetiem. Piemēram paraudzīsimies uz to pašu Jūrmalu, kas līdz ar Rīgas centru ir populārākās izvēles ārzemju pircējiem. Jaunais īpašnieks nopērk no vietējā jūrmalnieka viņa veco ēku, nojauc to, un uzbūvē jaunu “viesu namu” ar 50-60 kvadrātmetrus lieliem dzīvokļiem, kuri “viesiem” tā iepatīkas, ka viņi tos rezervē vēl pirms ēka ir uzbūvēta. Bijušais īpašnieks par savu mājokli maksāja 0,2% nekustamā īpašuma nodokli gadā no tā kadastrālās vērtības, kā arī ievērojamu iedzīvotāju ienākuma nodokli; jaunais īpašnieks – tikai maksimums 0,6% nekustamā īpašuma nodokli. Bet samaksātais zemes nodoklis kā bija, tā palika 1,5% no zemes kadastrālās vērtības. Ja vien pašvaldība neizlēma caur saviem saistošajiem noteikumiem uzlikt līdz 1,5% lielam nodoklim. Bet, tikpat labi, tā varēja piešķirt 70% nodokļa atlaidi! Savukārt kadastrālās vērtības noteikšanā joprojām galvenā nozīme ir objekta atrašanās vietai, nevis tā vērtībai.
Šo “viesu namu” iemītnieki Jūrmalas budžetam dod mazākus ienākumus arī savu uzturēšanās paradumu dēļ, jo viņi jaunajā mājoklī pavada un pilsētā tērē naudu tikai dažas nedēļas gadā. Pašvaldībai infrastruktūra ap šiem mājokļiem ir jānodrošina šā vai tā, savukārt komunālo pakalpojumu sniedzējiem no ekonomiskā viedokļa jaunie “rezidenti” ir visai neizdevīgi patērētāji – jāiegulda lielas investīcijas ar mazu atdevi, jo viņu ūdens, elektrības, siltuma u.t.t patēriņš kopumā ir mazs. Un vairumu no viņiem mēs atbalstām arī ar pazeminātā elektroenerģijas tarifa piemērošanu, jo diezin vai “Jaunā Viļņa” nedēļas laikā var “nokurināt” virs 1200 kilovatstundām enerģijas.
Nekustamā īpašuma pircēji atdzīvinot nekustamā īpašuma tirgu. Jā, taisnība, taču ļoti šaurā sektorā. Kā nesen portālam “nozare.lv” norādīja nekustamo īpašumu kompānijas “Realia” pārstāvis Andrejs Koziels, ārvalstu pircējus interesē galvenokārt jauni vai renovēti augstas kvalitātes īpašumi Rīgas centrā vai Jūrmalā. Iepriekš minētais Ekonomikas ministrijas pētījums liecina, ka cenu dinamika dzīvokļiem Rīgā pēc krīzes uz augšu ir gājusi tikai jaunajiem dzīvokļiem Rīgas centrā un Vecrīgas tuvumā [3.tab.]. Tirgus ārpus centra joprojām ir sastindzis, cenas vecajiem dzīvokļiem sērijveida mikrorajonos kopš “bedres dibena” 2009. gada pirmajā pusē gandrīz nav cēlušas. Izteiksim ticamu minējumu – tādēļ, ka Latvijas iedzīvotāji ir vai nu apkrauti ar iepriekšējo hipotekāro kredītu nastu, vai arī vienkārši nav finansiāli spējīgi nopirkt pat salīdzinoši lētos padomju laikā būvētos dzīvokļus. Turklāt, komercbankas vairs nepiešķir kredītus kā hamburgerus pēc “drive through” metodes. Šo ainu vēl dramatiskāku padara fakts, ka, saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanas datiem, 26,3% mājokļu Latvijā stāv tukši, bez iedzīvotājiem. Pārsvarā tie ir “buma” laika steigā sabūvētie sliktas kvalitātes t.s. “jaunie projekti”, kas šobrīd pamatā ir banku īpašumā.

Tab. 3. Dzīvokļu cenas Rīgā. Avots: EM

Jāvaicā, ko mūsu pašu iedzīvotājiem no mājokļu pieejamības viedokļa nozīmē šīs milzīgās ārvalstnieku aktivitātes vienā šaurā sektorā? Neko pozitīvu. Tās dzen uz augšu būvniecības izmaksas, sadārdzinot visu kopējo jauno nekustamo īpašumu tirgu, kā arī ārvalstnieku pieprasījuma dēļ ierobežojot Latvijas iedzīvotāju piekļuvi banku kredītiem. Elementāra tirgus loģika – ja pieprasījums uz kādām lietām ir ļoti liels – šajā gadījumā uz mājokļu būvniecību, remontiem un tiem nepieciešamajiem kredītiem – cenas kāpj. Cenā, ko ārvalstu pircēji samaksā par nekustamo īpašumu Latvijā, pēc būtības ir iekļauta arī virsvērtība par uzturēšanās atļaujas iegūšanu. Tas šo cenu kāpumu vēl vairāk pastiprina. Labs piemērs – Cēsu mērs nupat presē atzina, ka Cēsīs un pilsētas apkārtnē ķīnieši ir nopirkuši ap 50 nekustamos īpašumus. Neviens no viņiem tajos nedzīvo, bet ārzemnieku aktivitātes nekustamā īpašuma cenas Cēsu pusē ir krietni palielinājušas, apgrūtinot mājokļu iegādi vietējiem iedzīvotājiem.
Kritiku neiztur arī nekustamā īpašuma lobija apgalvojums, ka uzturēšanās atļauju tirdzniecība ietekmējot tikai pašus lielākos un dārgākos īpašumus, līdz ar to neapdraudot vietējo iedzīvotāju izredzes uz mājokļa iegādi. “Deloitte” pētījums rāda, ka vidējais īpašums, kas tiek pirkts uzturēšanās atļaujas saņemšanai, ir jauns vidējas klases dzīvoklis ar 65-100 kvadrātmetru platību. Vai tas nozīmē, ka pilsoņiem jādzīvo 30 kvadrātmetru dzīvokļos? Tendencei turpinoties, mēs varam iztēloties visai nepievilcīgu nākotnes Latvijas ainu – bagātu, ekskluzīviem mājokļiem pārpilnu Rīgas centru un Jūrmalu – “kungu rajonus” bez vietējiem iedzīvotājiem, un perifēriju – lēni brūkošas padomju laika daudzdzīvokļu ēkas, kurās saspiestībā mīt tās latviešu ģimenes, kuras vēl nav emigrējušas.

Risinājumi pastāv

Es varbūt nedaudz pārspīlēju. Latvijas nākotne varbūt nav tik lielās briesmās. Taču svarīgi ir objektīvi analizēt situāciju, izvērtējot ne tikai īslaicīgus ieguvumus, bet arī iespējamos nākotnes zaudējumus, kurus jebkurš “burbulis” var nest Latvijas ekonomikai, iedzīvotāju labklājībai, valsts starptautiskajam tēlam un latviskajai videi. Latvija šobrīd ir to dažu ES dalībvalstu sarakstā, kuras piedāvā uzturēšanās atļaujas par ieguldījumu nekustamajā īpašumā. Šo faktu bieži piemin uzturēšanās atļauju tirdzniecības atbalstītāji, norādot uz mūsu iespējamajiem zaudējumiem “globālajā konkurencē”, ja mēs šo praksi pārtrauktu. Taču uzsvēršu – bez Latvijas to valstu vidū, kurās uzturēšanās atļaujas var iegūt kā balvu par nekustamā īpašuma iegādi, ir tikai Kipra, Bulgārija, Grieķija, Portugāle un Spānija. [4.tab.]. Turklāt, investīciju slieksnis Latvijā ir viszemākais – 143 000 eiro vai 100 000 latu, bet atļauja iegūstama uz garo – piecu gadu – termiņu. Piemēram, Lielbritānijā uzturēšanās atļaujas var iegūt tikai tie trešo valstu pilsoņi, kuri šajā valstī uzņēmējdarbībā ieguldījuši vismaz 1 miljonu mārciņu.

Tab. 4. Latvijas Programmas galvenie starptautiskie konkurenti. Avots: EM

Tādēļ nav jābrīnās, ka Latvija šajā “konkurences cīņā” pagaidām turas visai augstā vietā. Tikai varbūt padomāsim dziļāk – ar ko mēs konkurējam? Ar augstas kvalitātes precēm, ar izciliem pakalpojumiem, ar intelektu? Nē, mēs tirgojamies ar lietu, ko mēs neesam nopelnījuši, un kas mums pēc būtības nepieder – atļauju braukāt un mitināties citās Šengenas zonas valstīs. ASV ekonomikas ziņu portālā “bloomberg.com” šī gada vasarā bija zīmīgs rakstiņš par kādu starptautiskajā meklēšanā esošu banku “izpumpētāju” – kazahu baņķieri, kura sieva tika notverta Itālijā ar Centrālāfrikas Republikas pasi un Latvijas izsniegtu Šengenas uzturēšanās atļauju. ES pilsoņiem šīs atļaujas nav vajadzīgas, līdz ar to tie vairs nav gatavi Latvijā pirkt īpašumus, kuru cenai pievienota virsvērtība par uzturēšanās atļaujas iegūšanu. Visu tirgu aizņem ārpus ES valstu pilsoņi. [5.tab.], kuru pastiprinātu interesi izraisa arī ES likumdošanas garantijas noguldījumiem Latvijā, par kuru izraisītajiem riskiem es jau vairākkārt esmu rakstījis. Tas rada pamatotu jautājumu – kāda pēc vairākiem gadiem būs ekonomiskā un reālā, sadzīves vide Latvijā?

Tab. 5. ĀTI Investīciju sadalījums saistībā ar Imigrācijas likuma normām 01.07.2010 – 01.07.2013. Avots: EM.

Es piekrītu, ka strauja uzturēšanās atļauju tirdzniecības pārtraukšana bez alternatīvām var izraisīt šoku nekustamā īpašuma nozarei un skarbus pavērsienus Latvijas statistiskajos datos. Taču, alternatīva ir – nostādīt nekustamā īpašuma nozari uz veselīgākiem pamatiem, vienlaikus veicinot mājokļu pieejamību Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar to es gribētu izteikt vairākus konkrētus priekšlikumus Latvijas valdībai, kurus iespēju robežās īstenot jau nākamā gada valsts budžeta ietvaros.
Pirmkārt, tā būtu pirmā mājokļa programma jaunajām ģimenēm. Valsts tās ietvaros varētu garantēt pirmo iemaksu hipotekārā kredīta saņemšanai, kas Latvijas komercbankās šobrīd vidēji sastāda 20%, un reāli attur daudzus jaunos cilvēkus no mājokļa iegādes. Tās vietā viņi labāk izvēlas emigrāciju.
Otrkārt, palīdzība būtu nepieciešama arī tām ģimenēm, kuras tirgus “buma” laikā paņēma hipotekāros kredītus nesamērīgi sadārdzināta īpašuma iegādei. Valsts tām varētu sniegt palīdzību saistību izpildē, atbrīvojot no iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem par summu, kas tiek samaksāta visa hipotekārā kredīta maksājumos, vai vismaz kredīta procenta maksājumos.
Treškārt, valsts varētu “stutēt” ārzemnieku pasūtījumus zaudējušo būvniecības nozari ar investīcijām siltināšanas programmā, kas paralēli gan uzlabotu dzīves apstākļus un samazinātu rēķinus padomju laika ēkās dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem, gan uzlabotu Latvijas energobilanci.
Pastāv daudzi veidi, kā valsts var uzlabot savu iedzīvotāju iespējas iegādāties mājokli, vienlaikus veicinot gan būvniecības, gan nekustamā īpašuma nozares attīstību. Pozitīvu piemēru rāda Lielbritānijas valdība, kas kopš šī gada sākuma ir iedarbinājusi divas mājokļu iegādes atbalsta programmas attiecīgi pirmā mājokļa pircējiem un ļaudīm ar hipotekāro kredītvēsturi – “First Buy” un “Help to Buy” shēmas. Arī potenciālos valsts budžeta zaudējumus no uzturēšanās atļauju tirdzniecības pārtraukšanas var kompensēt citos veidos – piemēram, palielinot nekustamā īpašuma likmes Latvijas nerezidentiem piederošajiem dārgajiem mājokļiem, banku īpašumā esošajiem tukšajiem mājokļiem, kā arī ieviešot progresīvu nekustamā īpašuma darījumu nodevas likmi.
Latvijas ekonomika ir jābalsta uz ilgtspējīgiem pamatiem. Mēs nevarēsim mūžīgi sevi uzturēt uz uzturēšanas atļauju rēķina.

"Demokrātiskie patrioti" sevi redz kā centriski kreisu politisko spēku, kas nesadarbosies ar SC

13.09.2013 Māra Libeka  http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=390599:qdemokrtiskie-patriotiq-dibins-partiju&Itemid=436 

Līdz jaunajam gadam biedrība "Demokrātiskie patrioti" pārtaps par partiju ar kreisiem akcentiem, paziņoja biedrības valdes priekšsēdētāja, Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Cipule, kura patlaban pārstāv Nacionālo apvienību.

Biedrība aktīvi darbojoties jau divus gadus, un tās biedri esot pārliecinājušies, ka valstī ir dziļa sociālā krīze un veidojas arī politiskās krīzes situācija. Tas pamanāms, vērojot koalīciju, kurai arvien grūtāk nonākt pie vienotiem valstiskiem lēmumiem. "Valdības darba kārtību nosaka nevis mērķtiecīgs komandas darbs, bet politisko partiju nepārtraukta cīņa koalīcijā, kur ministriem iedalīta marionešu vai vairoga funkcija," saka 
Cipule.
Patlaban biedrība izstrādā labklājības programmu, kas topot ļoti grūti. Būšot arī nacionālās ekonomikas un uzņēmējdarbības vides uzlabošanas programma. Dominēšot centriski kreisais ekonomiskais virziens, kas kontrastēšot ar pašreizējo labējo ekonomiku.
L. Cipule negrasās pamest parlamentārās sekretāres amatu, jo, viņasprāt, tas būtu bezatbildīgi. Viņa atzina, ka veselības ministres Ingrīdas Circenes īstenotā veselības aprūpes politika ir gan "Demokrātisko patriotu", gan arī Cipules prioritāte.
Biedrības valdē strādā arī Saeimas deputāte no Reformu partijas juriste Inga Bite. Viņa uzskata, ka "Demokrātiskie patrioti" patlaban ir vienīgā organizācija, kas kā partija veidojas nevis aiz alkām pēc varas, bet balstoties uz kopīgu valstisku Latvijas attīstības redzējumu. Vai deputāte gatavojas izstāties no Reformu partijas? "Lēmumu pieņemšu tad, kad tiks dibināta jaunā partija," atbildēja I. Bite.
"Demokrātiskie patrioti" izveidojās no atsevišķiem Pilsoniskās savienības biedriem, kas nevēlējās iestāties "Vienotības" sastāvā. Biedrības mērķis bija pirms Saeimas vēlēšanām uzsākt sadarbību ar Nacionālo apvienību, izveidojot lielāku politiski konservatīvo spēku, taču tas neizdevās.
Viens no biedrības dibinātājiem ir pašreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kurš ir Nacionālās apvienības biedrs. Ministrs neesot piedalījies sapulcēs, kur lemts par jaunas partijas veidošanu, taču ir informēts par visu, kas notiek biedrībā. "Man ir ļoti daudz darba ministra amatā. Ja biedrība vēlas nopietnāk iet uz priekšu, es par to priecāšos, " sacīja ministrs.
Viens no biedrības dibinātājiem ir arī pašreizējais neatkarīgais deputāts Dāvis Stalts, kurš Nacionālo apvienību pameta Ķemeru sanatorijas jautājuma dēļ. Viņam šķita, ka partija nav pietiekami ieinteresēta nozīmīgā arhitektūras pieminekļa atjaunošanā. D. Stalts ir pārliecināts, ka nacionālās intereses nevar īstenot bez kopīgas Baltijas valstu sadarbības, īpaši enerģētiskajā un militārajā jomā.
Biedrības darbā aktīvi iesaistījies arī atvaļinātais Latvijas armijas virsnieks, Aizsardzības ministrijas Rekrutēšanas un jaunsardzes centra direktors Druvis Kleins, kā arī bijušais muitas vadītājs Kalvis Vītoliņš, kurš kandidējis arī uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka amatu.
Biedrība ir saistīta ar bijušā Eiropas Parlamenta deputāta Guntara Krasta vārdu. Viņš gan atzina, ka esot samērā pasīvs valdes loceklis, jo daudz strādājot savā privātajā biznesā, taču neatsaka biedrībai, kad nepieciešamas konsultācijas.
Patlaban "Demokrātiskajos patriotos" ir 120 biedri, taču L. Cipule ir pārliecināta, ka līdz partijas dibināšanai tajā būs vairāk nekā likumā prasītie 200 biedri, kas nepieciešami, lai partiju reģistrētu. Biedrībai būšot sava interneta mājas lapa, kurā tiks publicēta topošās partijas programma. Tad arī varēs pārliecināties, vai sabiedrība atbalsta vai noraida šādas partijas veidošanu.
D. Stalts pastāstīja, ka biedrība ir ievadījusi sarunas ar reģionālajām partijām par vienota spēka veidošanu un ka vienīgā partija, ar kuru nekāda sadarbība nav un nebūs iespējama, esot "Saskaņas centrs".
Kas sponsorēs jauno partiju? l. Cipule apgalvoja, ka diezgan daudz varot izdarīt arī ar samērā ierobežotiem finanšu resursiem, taču, ja partijas idejas sabiedrībai būs vajadzīgs, atradīšoties arī finansiālie atbalstītāji. Nauda nekādā gadījumā netikšot pieņemta no lieliem finanšu avotiem.

Demokrātiskie patrioti" plāno startēt gan EP, gan Saeimas vēlēšanās

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=390547:qdemokrtiskie-patriotiq-plno-startt-gan-ep-gan-saeimas-vlans&Itemid=436 

Biedrība "Demokrātiskie patrioti" partijā plāno pārtapt līdz nākamajam gadam un 2014.gadā startēt gan Eiropas Parlamenta (EP), gan Saeimas vēlēšanās, šodien preses konferencē pastāstīja biedrības valdes priekšsēdētāja un Veselības ministrijas (VM) parlamentārā sekretāre Liene Cipule.


Cipule skaidroja, ka partiju nolemts dibināt, jo valstī joprojām ir vērojamas ekonomiskās krīzes sekas, kas izpaužas ar "samērā dziļo sociālo krīzi", un varētu teikt, ka valstī veidojas arī politiskās krīzes situācija. Biedrības vadītāja pauda viedokli, ka koalīcijas partiju attiecības patlaban šķiet tādas, ka tām ir arvien grūtāk pie vienotā valstiskā lēmuma. Tāpat Cipule saskata riskus, ka arī uz nākamajām Saeimas vēlēšanām šīs partijas "apzināti vai arī nepazināti" novājina viena otru. Tāpēc vēlētājiem ir nepieciešamas alternatīvas, secina viņa.
Cipule arī pauda, ka pašreizējā koalīcija lēmumus pieņem "diezgan lielā steigā, necaurredzami, nedemokrātiski un brīžiem arī bezatbildīgi", jo katram koalīcijā esot savas ambīcijas.
"Demokrātisko patriotu" dibinātājs Saeimas deputāts Dāvis Stalts, taujāts par turpmākajām attiecībām ar koalīciju un atbalstu tai, skaidroja, ka biedrības uzstādījumi jāsāk pildīt jau tagad, nevis tikai 12.Saeimā - ja būs jāpieņem lēmums, kas būs pretrunā ar biedrības pārliecību, tad, domāju, ka koalīcijā par šo jautājumu būs jārunā. "Nevaru tagad viennozīmīgi atbildēt, ka mēs esam koalīcijas sastāvā," piebilda Stalts.
Atbildot uz jautājumu, vai biedrības pārstāvji varētu neatbalstīt valdību, Stalts sacīja, ka tās esot "spekulācijas par tēmu "kas notiks, ja notiks"".
"Demokrātisko patriotu" valdes sastāvā ir vēl viena Saeimas deputāte no Reformu partijas (RP) Inga Bite. Viņa norādīja, ka pašlaik no partijas vēl nav izstājusies, bet "tas jautājums noteikti tiks izlemts", kad biedrība pārtaps partijā.
Arī Cipule pagaidām plāno turpināt pildīt VM parlamentārās sekretāres pienākumus.
Pēc Cipules teiktā, patlaban aptuveni 40% cilvēku nezina, par ko balsot, vai neplāno piedalīties vēlēšanās, tātad ir pietiekami liels to cilvēku daudzums sabiedrībā, kuri jūtas izstumti no demokrātiskiem procesiem.
Jaunā politiskā spēka mērķis paredz "apturēt sociālo krīzi un veidot valstisku politiku", dibinot partiju, tā darbosies "paplašinātas centriskās politikas ietvarā". Proti, pēc biedrības pārstāvju domām, Latvijā ir nepieciešama kreisāka politika attiecībā uz nabadzības mazināšanu, veselības aprūpi, demogrāfiju, saglabājot centriski labējo politiku uzņēmējdarbības vides nodrošināšanā un nacionālās ekonomikas jomā.
Kaut arī biedrības pārstāvji iestājās par "valstisku nacionālismu", viņi "nedala cilvēkus pēc etniskās izcelsmes". Tāpat "Demokrātiskie patrioti" uzsver nacionālās ekonomikas un uzņēmējdarbības vides nozīmi, kā arī nepieciešamību apkarot ēnu ekonomiku.
Patlaban biedrībai ir vairāk nekā 120 atbalstītāju un biedru, un līdz šim netika strādāts būtiski uz "masveida biedru piesaisti", savukārt ar šodienas paziņojumu šis darbs sāksies, pastāstīja Cipule. Vienlaikus politiķe pauda pārliecību, ka līdz partijas dibināšanai biedrībai noteikti būs vairāk nekā 200 biedru.
Patlaban "Demokrātiskie patrioti" nenosauc iespējamo premjera kandidātu no savas partijas, jo personāliju vērtēšana notikšot vēlāk.
Jau vēstīts, ka "Demokrātisko patriotu" pilnsapulcē ievēlēta jauna valde, kuras uzdevums ir sagatavot biedrību partijas veidošanai.
Biedrības jaunajā valdē strādās valdes priekšsēdētāja Liene Cipule, biedrības dibinātājs un valdes priekšsēdētājas vietnieks Dāvis Stalts, valdes locekļi Inga Bite, Kalvis Vītoliņš, Druvis Kleins, Edmunds Griģis un Guntars Krasts.