http://zinas.nra.lv/viedokli/elita-veidemane/33827-kapec-saskanas-centrs-nekad-neatzis-okupaciju.htm
Elita Veidemane, Sestdiena, 23.oktobris
"Kārlis Ulmanis bija visīstākais kolaborants. Tikai tagad viņš uztaisīts par varoni," teic viens no Saskaņas centra (SC) līderiem Sergejs Dolgopolovs, kad runājam par SC kategorisko nevēlēšanos atzīt Latvijas okupācijas sākumu 1940. gada 17. jūnijā. Atzīšanas gadījumā nāktos teju pusi no Latvijas iedzīvotājiem vainot kolaborācijā, proti, sadarbībā ar okupācijas, respektīvi, padomju, varu – tā domā Dolgopolova kungs. Lai no tā izvairītos, viņaprāt, jāatsakās no jēdziena "okupācija", tā vietā izmantojot aneksiju vai inkorporāciju, jo "šī situācija nav acīm redzama un līdz galam noskaidrota".
Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC), runājot par 1940. gada notikumiem gan tālrādē, gan avīžu intervijās, tā arī nav atbildējis uz jautājumu, vai partiju apvienība SC ir gatava atzīt Latvijas okupāciju, allaž izmantojot vienu un to pašu izteiku, proti, ka viņš neesot vēsturnieks, lai pateiktu, kas Latvijā notika 1940. gadā. Protams, nav jābūt vēsturniekam, ir jābūt tikai cilvēkam, kas prot lasīt, klausīties un secināt. Vai SC pīlāri tikpat intensīvi mēģinās izvairīties no jautājuma, piemēram, par to, ka savulaik bijis golodomors, ko Ukrainā ar skaidru nolūku izraisīja padomju Krievija? Vai arī no holokausta atzīšanas, sak, mēs zinām, ka ebrejus mocīja, šāva un dedzināja, taču mēs nevaram pateikt, kā to sauc, jo neviens no mums "nav vēsturnieks"? Ak, jā, Dolgopolova kungs atgādina, ka holokausts par tādu tika nosaukts Nirnbergas prāvā, kas notika pēc Otrā pasaules kara, tātad – tā ir patiesība. Bet vai tiešām vajadzīga tiesas prāva, lai šodien atzītu acīm redzamo?
Ja runājam par Latvijas okupācijas jautājumu, no kura kā sātans no pīlādža nūjas bēg SC, jābrīnās, ka tik traki tiek jaukti termini un jēdzieni. Lūk, aneksija un inkorporācija – davai, izmantojam! Bet okupācija – nu, nē, ziniet, tas neiet cauri. Sāksim ar to, ka aneksija un inkorporācija nevar notikt, pirms nav bijusi okupācija. Jo aneksija nozīmē valsts vai tās teritorijas daļas pievienošanu citai valstij, savukārt inkorporācija ir anektētās valsts vai tās daļas iekļaušana okupētājvalsts sastāvā. Dolgopolova kungs gan mēģina atkauties ar to, ka Latvija juridiski piekrita inkorporācijai, taču PSRS viltus gājieni ar Latvijas "brīvprātīgo inkorporēšanos" nenozīmē, ka okupācija nav notikusi. Bet tā jau ir: ja tev pie deniņiem pieliek pistoli un paģēr atdot naudu, apģērbu un pulksteni, tad tu tā arī izdarīsi, bet, lai nesadusmotu laupītāju, kurš, pēc zvērīgā skatiena spriežot, grib tevi arī nomušīt, vēl piedāvāsies kopā ar viņu nofotografēties, lai bildi ieliktu ģimenes albuma goda vietā.
2002. gadā LR ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Eiropas Padomē Strasbūrā Georgs Andrejevs publicē rakstu par iepriekšminēto "nenoskaidroto situāciju". Viņš raksta, ka Eiropas Padomes Konsultatīvā (tagad – Parlamentārā) asambleja savā sēdē 1960. gada 28. septembrī noklausījās un apsprieda ziņotājas dāņu parlamentārietes Marijas Antuanetes fon Lovzovas referātu, kurā precīzi tika sniegtas ziņas par Igauniju, Latviju un Lietuvu laika posmā no 1918. līdz 1960. gadam. 29. septembrī asambleja pieņēma 189. (1960) rezolūciju Par situāciju Baltijas valstīs to piespiedu inkorporācijas Padomju Savienībā divdesmitajā gadadienā. Sakarā ar "divdesmito gadadienu kopš trīs Eiropas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – militāro okupāciju un viņu vardarbīgo inkorporāciju Padomju Savienībā [asambleja] konstatē, ka šī pretlikumīgā aneksija tika veikta, nedodot tautām iespēju brīvi izteikt savu gribu". Tālāk – plašs teksts par kultūras un valodas nozīmi, par pašnoteikšanās tiesībām un tamlīdzīgi.
Protams, padomju vara slēpa šo dokumentu no Latvijas iedzīvotājiem, jo tas būtu bīstami: parādīt, ka okupācijas faktu jau 1960. gadā nosodīja Eiropas valstu lielākā parlamentārā apvienība, kurā tolaik ietilpa piecpadsmit dalībvalstu. 1963. gadā EP Parlamentārās asamblejas komiteja savā ziņojumā apstrīdēja PSRS tiražēto mītu par "Baltijas valstu leģitīmu attīstības turpināšanos Padomju Savienības sastāvā". Ziņojumā plaši tika analizēta okupētajā Latvijā izvērstā PSRS industrializācijas politika, kas veicināja masveidīgu okupētājvalsts darbaspēka ieplūšanu Latvijā, uzsverot šādas darbības politiskos mērķus. "Daudzi krievu strādnieki ir vai nu labprātīgi apmetušies uz dzīvi Baltijas valstīs, vai piespiedu kārtā pārvietoti uz šo reģionu. Šo politiku Maskava ir veicinājusi ar iepriekšēju nodomu nolūkā rusificēt vietējos iedzīvotājus," teikts dokumentā.
Savukārt 1983. gadā Eiropas Parlaments nosodīja "Padomju Savienības realizēto šo agrāk neatkarīgo un neitrālo valstu [Latvijas, Lietuvas, Igaunijas] okupāciju, kas iesākās 1940. gadā Molotova – Ribentropa pakta rezultātā un kas turpinās patlaban". Pēc Otrā pasaules kara vairāk nekā 50 valstu atzinušas PSRS rīcību pret Baltijas valstīm kā neleģitīmu. Taču tas, šķiet, vairāk attiecas uz joprojām "nenoskaidroto situāciju", par kuru Saskaņas centram visai mazas zināšanas.
Varētu veikt plašas vēsturiskas, dokumentāli fiksētas ekskursijas pa 1940. gada Latvijas vēstures karti, kurā vairāk nekā skaidri parādīts, kas Baltijas valstīs vienlaikus notika 1940. gada 15.–17. jūnijā. Varētu izstāstīt par Latvijas robežsargu apšaušanu, par PSRS armijas ģenerāļu pavēlēm "ieņemt un iznīcināt", par skrejlapām, kuras bija sagatavotas Latvijas iedzīvotāju ideoloģiskai apstrādei, – tajās bija nodrukāts šāds teksts: "Sarkanā armija pārņem savā varenajā un uzticamajā aizsardzībā Baltijas tautu brīvību un neatkarību un atbrīvos jūs no kapitālistu un muižnieku jūga!"
Varētu, bet nebūs tik daudz vietas. Aprobežosimies ar vēsturnieku atzinumu, ka Padomju Savienība, kura toreiz bija oficiāla nacistiskās Vācijas sabiedrotā, 1940. gada 17. jūnijā "veica neprovocētu militāru agresiju pret Latviju un to okupēja". Latvija nonāca pilnīgā padomju, respektīvi, svešas armijas, varā, un šī situācija saskaņā ar Hāgas sauszemes kara reglamenta 42. pantu ir būtiska okupācijas pazīme.
Reizēm šķiet, ka liela daļa latviešu ir Stokholmas sindroma apsēsti. Šis sindroms novērojams tad, kad teroristi nolaupa vienu vai vairākus cilvēkus, kuri, pierodot pie teroristiem, sāk viņiem just līdzi, sāk uzskatīt laupītāju idejas par savējām un pat atbalstīt viņus noziegumos, jo, lūk, dzīve ir ciešanu pilna, tāpēc tā novedusi teroristus līdz šādai rīcībai, kaut gan patiesībā viņi ir labi cilvēki.
Līdzīgi domā daļa latviešu, proti, ka laupītāji, kas ieradās Latvijā 1940. gadā un vēlāk, nav ne pie kā vainīgi, viņus šurp atsūtīja sliktais Staļins, bet sirdī viņi ir labestīgi ģimenes cilvēki un dzīvnieku mīļotāji. Iegrimstot politisku eifēmismu meklējumos, latvietis padomju okupācijas gadus sāk dēvēt par padomju laikiem. Ja nu gadās kāds "nepieklājīgais", tad tos nodēvē par krievu laikiem. Un daudzinātais kolaboracionisms, kuru piesauc arī Dolgopolova kungs, gadu gaitā līgani pārvēršas rāmā konformismā, kas tik raksturīgs tiem, kuri samierinājušies ar okupācijas režīma paredzamo ilglaicību. Piemēru netrūkst, un svaigākais no tiem ir Latvijas kompartijas sekretāram Jānim Vagrim nule piešķirtais Triju Zvaigžņu ordenis: grūti atšķirt – tā ir atzinības izteikšana viņa konformismam, prasmei samierināties ar okupācijas stabilitāti vai tam, ka "latviešu tautai neko ļaunu" viņš nav nodarījis?...
Ja mēs paši turpināsim okupācijas laiku daiļi saukt par "padomju laiku", tad pasaulē joprojām dzīvos kļūdainais uzskats par to, ka Latvijas Republika vienkārši ir jaundibināta valsts, kas 1991. gadā atdalījusies no Padomju Savienības. Tādā gadījumā SC ideologiem būs taisnība: ikvienam še dzīvojošajam cittautietim ir tiesības uz LR pilsonības bezstrīdus iegūšanu tūlīt un tagad. Izskatās, ka šo ideologu galvenā rūpe nav vis par to, ka daudzus Latvijas iedzīvotājus, atzīstot okupācijas faktu, varētu vainot kolaboracionismā, bet gan par to, ka tikpat daudzus varētu gluži likumīgi nosaukt par kolonistiem vai, nedod, die"s, par okupantiem un viņu pēcnācējiem.
Bet SC tālredzīgie politiķi noteikti negribēs nonākt tādā situācijā, ņemot vērā Ženēvas konvencijā (1949. g.) teikto par aizliegumu agresorvalstij nometināt okupētajās teritorijās savas valsts civiliedzīvotājus (kolonistus). Kas atliek? Pieradināt pamatiedzīvotājus samierināties ar nebeidzamu Stokholmas sindromu. Un tas pagaidām izdodas lieliski.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru