Krievu valodu? Nē, paldies!

Krievu valodu? Nē, paldies!
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=371649:krievu-valodu-n-paldies&catid=93:la-komentri&Itemid=440%20class=

29.01.2013 Vilis Vītols

Atkal ir izvirzīts jautājums, vai visiem latviešiem jāprot krievu valoda. Tas savukārt noved pie nākamā – vai tā jāmāca skolās? Manā skatījumā, latviešu tauta uz šiem jautājumiem jau ir devusi nepārprotamu atbildi pagājušā gada referendumā.
Šāda prasība vājinātu vēl vairāk latviešu valodas jau tā apdraudēto stāvokli. Apsveicami ir ministra Ķīļa pūliņi reformēt un uzlabot Latvijas izglītības sistēmu. Reformas būtu arī īstais brīdis uzsākt pakāpenisku pāreju uz latviešu valodu valsts finansētajās krievu skolās un bērnudārzos. Bet mēģināsim palūkoties uz visu to mazliet plašākā kontekstā.
Krievijas centieni
Kopš Putina nākšanas pie varas ir ļoti skaidri redzami Krievijas centieni atgūt pazaudētās "republikas" jeb kolonijas – čečenu valsts atjaunota iekarošana, iebrukums Gruzijā, Abrenes piesavināšanās, destabilizējošā darbība Ukrainā, krievu diasporas izmantošana spriedzes radīšanai Latvijā, manipulācijas ar naftu un gāzi utt. Pamazām Krievijai paliek arvien grūtāk lietot tiešu agresiju, kā to bija iespējams darīt vēl pagājušajā gadsimtā. Tādēļ tās ģeopolitikas veidotāji jau kopš vairākiem gadiem izstrādājuši jaunu stratēģiju. Tagad tos pašus mērķus mēģina sasniegt ar "maigo varu". Tai izgudrots arī jauns jēdziens – "krievu pasaule", kas neattiecas tik daudz uz

Krieviju, cik tieši uz kaimiņvalstīm. To veido tajās dzīvojošie krievi un tie vietējie, kas iegūst ziņas un viedokļus no krievu medijiem, jūsmo par krievu kultūru, kam viss krieviskais tiek pamazām "ieskalots smadzenēs". Lai tas notiktu, viņiem jāprot krievu valoda.

Ļoti precīzi un dokumentēti "krievu pasaules" paplašināšanu izskaidro Andis Kudors no Austrumeiropas politikas pētījumu centra (www.appc.lv).

Krievu grāmatas kaimiņvalsts skolām, krievu operas, lugas, TV programmas, svētku svinēšana, pieminekļu atjaunošana Krievijas varoņiem un vēl daudzi citi sīki darbiņi, tas viss ir daļa no šīs politikas, bet svarīgākā šajos centienos ir krievu valoda. Tieši tādēļ jebkura šīs valodas stiprināšana Latvijā ir palīdzība Krievijas ilgtermiņa mērķu īstenošanai.

Var jau tā darīt, nav nekā nelikumīga, bet, lai nevienam nebūtu šaubu – iemācīt kādam mūsu bērnam krievu valodu ir sekmēt "krievu pasaules" paplašināšanu, veicināt viņu stratēģiskos mērķus, pievienot savu smilšu graudiņu lēnai Latvijas graušanai. Ja daudzi tā darīs, tā kļūs par lielu, liktenīgu kļūdu un novedīs pie krievu šovinistu mērķu īstenošanas Latvijā.
Mēs zinām, kas sūkstās!
Paskatīsimies mazliet uz argumentiem, kas mums tiek "skaloti" par labu krievu valodai. Visvairāk dzirdētais ir apkalpojošajā sektorā – nedabūsi darbu. Jā, diskriminējošā prasība pastāv Latvijas uzņēmumos, jo mūsu valdošajai elitei nav drosmes to novērst. Bet vai mūsu bērnu nākotne jāsaista tieši ar krievu apkalpošanu? Četrpadsmit gadus tagad dzīvoju atkal Latvijā un šajā laikā man ir bijusi izdevība kā akcionāram piedalīties vairākos Latvijas uzņēmumos. Nevienā no tiem nevienam darbiniekam nav tikušas pieprasītas krievu valodas zināšanas. Neviens uzņēmums no tā nav cietis. Tāpat pats personīgi, mani bērni un mazbērni nerunā krieviski, un nekādas grūtības no tā nevienam nav radušās.

Šodien te dzīvojošie Latvijai lojālie krievi, izņemot pavisam vecus cilvēkus un, protams, nelabojamos šovinistus, pietiekami labi saprot un runā latviešu valodā. To esmu konstatējis katru reizi, kad kāds mani uzrunā krieviski un es viņam paskaidroju, ka krieviski nerunāju. Tādēļ prasība pēc krievu valodas zināšanām ir tikai uzņēmuma īpašnieku apzināta vai neapzināta Krievijas stratēģijas atbalstīšana. Nepirksim neko no šādiem uzņēmumiem!

Runājot par mūsu drosmes trūkumu, kas sevī iekļauj piekāpību un vēlmi pielabināties, jāpiemin 18. janvāra "Latvijas Avīzē" publicētā ziņa. Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome diskutē par sabiedriskā medija koncepciju. Neskatoties uz visiem zināmo krievvalodīgās televīzijas nospiedošo, postošo lomu Latvijas mediju telpā, tiek izmēģināts uzspiest krievu valodu Latvijas valsts televīzijai. Kā parasts, lieto "sarkanās zivs" metodi – runā par kaut kādām politiķu "galvām", lai novērstu uzmanību no būtiskā. Patiesie mērķi parādās teikumā "nodrošināt reprezentatīvu etnisko grupu pārstāvniecību (vismaz 1/3 intervēto ir jābūt mazākumtautību pārstāvjiem)", jo "mazākumtautību pārstāvji sūkstoties...". Mēs zinām, kas sūkstās, mēs zinām, kura ir vienīgā mazākumtautība, kas jūtas apspiesta Latvijā. Mēs zinām arī, ka šīs intervijas nebūs ne igauņu, ne ebreju, ne poļu valodā. Tātad raidījumu krievu valodā mums nepietiek, vajag vairāk! Bet neviens neieminas, ka šāda "galvu" pārstāvniecība būtu ieviešama krievvalodīgajā televīzijā, lai tur varētu paust savus uzskatus arī pamatnācijas pārstāvji. Nebūšu pārsteigts, ja latvieši atkal piekāpsies šīs jaunās neiedomājamās nekaunības priekšā.
Vispirms apgūsim angļu, ķīniešu, spāņu valodu
Nākamais arguments krievu valodas mācīšanai – svešvalodu zināšanas ir priekšrocība, tādēļ jāmācās krievu valoda. Svešvalodu prasme noteikti ir priekšrocība, tikai – par kādu valodu ir runa? Šodien starptautiskās sazināšanās instruments ir angļu valoda. To neviens neapšaubīs, lai gan daudziem tas kremt. Starptautiskajās finansēs, tirdzniecībā, diplomātijā, zinātnē, tūrismā un aviācijā tiek lietota angļu valoda. To ieteicams apgūt kā pirmo svešvalodu. Jautājums ir, kādu otru valodu mācīties. Latvijā nav ne mazākās jēgas tērēt laiku un resursus ar krievu valodas mācīšanos. Tas ir kā ražot preci, kuras piedāvājums jau ir pārāk liels, kuras saražots par daudz. Latvijā netrūkst krievu valodas pratēju, turpretim mums labi noderētu vairāk ķīniešu, spāņu, franču un citu svešvalodu zinātāju. Īpaši ķīniešu valoda ir svarīga, jo pēc neilga laika

Ķīna būs pasaules varenākā ekonomika un lielākais tirgus. Latvijas uzņēmējiem, kas pratīs uz šo valsti eksportēt, var droši pareģot gandrīz neierobežotas izaugsmes un peļņas iespējas. No Krievijas nekas liels nav sagaidāms. Jau šodien mūsu ekonomiskās attiecības ar Igauniju ir lielākas nekā ar Krieviju. Kā imports, tā eksports uz Krieviju ir 10% līmenī. Ja arī rastos iespēja to palielināt, šo attiecību apkalpošanai Latvijā cilvēku netrūkst.

Tad vēl esmu dzirdējis īpaši dīvaino argumentu, ka, lūk, krieviem esot tūkstoš gadu ilga, liela kultūra un tādēļ jāmācās krievu valoda. Vai kāda kultūra ir liela vai maza, tas ir ļoti subjektīvs jēdziens. Liela izskatās jebkura kultūra tam, kas nepazīst neko citu. Protams, krieviem ir sava kultūra, un labi, ka viņi to ciena. Bet tāda ir visām tautām, arī Austrālijas aborigēniem. Ja kāds grib mācīties svešvalodu kultūras dēļ, tad jau vērtīgāk būtu apgūt klasisko grieķu vai latīņu valodu. Tajās oriģinālā valodā iepazīstamas daudz senākas un iespaidīgākas kultūras.
Arī morālas dabas iemesls

Iepriekš uzskaitītie iemesli, kādēļ latviešiem nevajag mācīties krievu valodu, nāk no politikas, ekonomikas un kultūras jomām. Bet ir arī morālas dabas iemesls to nedarīt. Tas saistās ar mūsu vēsturisko pieredzi ar Krieviju. Jau 1481. gadā krievu un tatāru armija laupīdama, slepkavodama un dedzinādama iebrūk latviešu apdzīvotajā teritorijā. 1558. gadā sākas Jāņa Briesmīgā iebrukums, kura laikā tiek pastrādātas neiedomājamas mežonības pret latviešu tautu. No Briesmīgā laikiem uzglabājušās kāda ceļotāja piezīmes ar pazīstamo citātu: ceļā no Rīgas līdz Tērbatai nedzirdēju ne gaili dziedam, ne suni rejam. Par Pētera I iebrukumu stāsta Šeremetjeva vēstule caram: ...ienaidnieka zemē nav vairs ko postīt... no Rīgas līdz Valkai viss ir iznīcināts... Tad Sarkanais terors pēc Pirmā pasaules kara, 1937. – 1938. gada Staļina tīrīšanās noslepkavotie 72 000 latviešu, Baigais gads un 14. jūnijs, 25. marts, gulagā nobendētie karagūstekņi. Vēl tādi "sīkumi" kā klaušas un dzimtbūšana, Kauguru nemieros nošautie, 1905. gadā nošautie, pēc Otrā pasaules kara nošautie (zemnieki, kurus turēja aizdomā par nacionālo partizānu atbalstīšanu). Mācīties tās valsts valodu, kas pastrādājusi šos briesmu darbus pret mūsējiem? Nē, paldies!

Jēkabsons: Berezovska iekļaušanai «melnajā sarakstā» nav pamata

Berezovska sūdzības lietā nopratinās Jēkabsonu 

http://www.apollo.lv/zinas/berezovska-sudzibas-lieta-nopratinas-jekabsonu/325020

LETA Piektdiena, 2006. gada 27. janv

Augstākās tiesas Senāts piektdien nolēma Krievijas vajātā uzņēmēja Borisa Berezovska sūdzības lietā par viņa iekļaušanu valstij nevēlamo personu sarakstā nopratināt bijušo iekšlietu ministru Ēriku Jēkabsonu (LPP).

Pildot iekšlietu ministra pienākumus, Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) 2005. gada novembrī parakstīja lēmumu iekļaut uzņēmēju Berezovski Latvijai nevēlamo personu sarakstā. Latvijā Berezovskis nevarēs iebraukt arī ar dokumentiem ar Platona Jeļeņina vārdu. Par lēmumu iekļaut Berezovski Latvijai nevēlamo personu sarakstā vienojās Nacionālās drošības padome (NDP) Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vadībā. Sākotnējo lēmumu par Berezovska iekļaušanu tā dēvētajā melnajā sarakstā ministrs pieņēma uz Drošības policijas atzinuma pamata. Šo lēmumu Berezovskis pārsūdzēja Senātā.
Senāts piektdien izlēma nopratināt Jēkabsonu, lai novērstu pretrunas, ko varētu radīt paredzamais spriedums, jo Jēkabsons pērn presē bija izteicies, ka viņa rīcībā nav informācijas, ka Berezovskis radītu draudus Latvijas drošībai.
Iekšlietu ministrijas pārstāvis, Drošības policijas (DP) priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis tiesā sacīja, ka Drošības policija ir vākusi materiālus par Berezovski un no tiem secināms, ka drošības iestādēm bijusi informācija par vairākiem iekšpolitiskiem un ārpolitiskiem apdraudējumiem no Berezovska puses. Šī informācija nosūtīta Valsts prezidentei, Ministru prezidentam un iekšlietu ministram. Ulmanis nevarēja pateikt, vai Jēkabsons ar šo DP informāciju bija iepazinies. Senatori atzina, ka iepazinušies ar DP savāktajiem materiāliem par Berezovski un šie materiāli apkopoti deviņos sējumos.

Administratīvais process paredz, ka tiesai pašai ir tiesības vākt pierādījumus un Jēkabsons tiks pratināts pēc Senāta iniciatīvas. Nākamā sēde šajā lietā paredzēta šā gada 21. aprīlī. Senāta spriedums šajā lietā būs galīgs un nepārsūdzams.
Senāts piektdien atklātā sēdē sāka Berezovska sūdzības lietas izskatīšanu, lai gan lietas materiālos ir informācija, kas satur valsts noslēpumu. Senatori informēja, ka viņiem ir izsniegta pielaide valsts noslēpumam, lai varētu iztiesāt šo lietu.
Berezovska pārstāvjiem advokātam Laurim Liepam un juristam Andrim Kaņepam, kā arī sēžu sekretāram piektdien bija jāparaksta saistību raksts, ka viņi apņemas neizpaust valsts noslēpumu saturošo informāciju, kas nonāks viņu rīcībā, trešajām personām un ziņot par mēģinājumiem no viņiem šo informāciju izdibināt.
Tomēr, ja līdz nākamajai Senāta sēdei šajā lietā stāsies spēkā ceturtdien Saeimā pieņemtie grozījumi Imigrācijas likumā, tad arī Liepam un Kaņepam būs vajadzīga pielaide valsts noslēpumam. Liepa sacīja, ka viņam šādas pielaides neesot, bet, ja klients to vēlēšoties, viņš pielaidi varētu lūgt.

 Liepa Senātā uzsvēra, ka lēmums par Berezovska iekļaušanu valstij nevēlamo personu sarakstā nav motivēts, proti, nav pierādīts, ka viņa klients varētu radīt draudus valsts drošībai vai apdraudēt sabiedrisko kārtību un tālab Latvijai nav vēlams. To publikācijās presē atzinušas arī augstas iekšlietu sistēmas amatpersonas, tāpēc lēmums radot neizpratni. Liepa sacīja, ka iekšlietu ministra lēmumam būtu jābūt juridiski motivētam atšķirībā no ārlietu ministra lēmuma, uz kura pamata personai var piešķirt persona non grata statusu politisku motīvu dēļ. Berezovskis esot pārliecināts, ka nav neviena argumenta, kāpēc viņš būtu iekļaujams nevēlamo personu sarakstā. Lēmums esot balstīts uz pieņēmumu, nevis faktu pamata, uzsvēra Berezovska advokāts.
Pretēju uzskatu Senātā pauda Iekšlietu ministrijas pārstāvis Juridiskā departamenta direktors Mārtiņš Rāzna. Viņš uzsvēra, ka lēmums pieņemts saskaņā ar spēkā esošajām likuma normām un bijis tiesisks. Tas arī atbildis visām administratīvam aktam noteiktajām prasībām. Lēmumā, kā tas paredzēts likumā, nav atspoguļots pats DP atzinums, bet gan norāde uz to, sacīja Rāzna. Viņš sacīja, ka nezina, vai ministram bija informācija par varbūtējiem draudiem Latvijas drošībai.
Kalvītis iepriekš pauda viedokli: drošības iestāžu analīze par Berezovska aktivitātēm, mērķiem un kontaktpersonām Latvijā liecina, ka uzņēmēja vizītes mūsu valstī nebūtu vēlamas. Viņš pieļāva iespēju, ka Berezovskim Latvijā ir politiskas intereses un, iespējams, saistība ar Latvijas politiskajiem spēkiem. Premjers uzsvēra, ka viņš nevēloties, lai pēc 9. Saeimas vēlēšanām Berezovskis realizē savas intereses mūsu valstī. «Iedīgļi tam ir,» apgalvoja valdības vadītājs.
Nu jau bijušais iekšlietu ministrs Jēkabsons, kas gan Rīgā, gan Londonā ticies ar Berezovski, pēc NDP lēmuma paziņoja, ka atkāpsies no amata, un savu lēmumu pamatoja ar nepietiekamo iekšlietu sistēmas finansējumu. Kalvītis pieņēma Jēkabsona demisiju.
Šīs nedēļas sākumā Augstākā tiesa noraidīja Berezovska lūgumu apturēt iekšlietu ministra lēmumu un ļaut viņam ierasties Latvijā uz piektdien paredzēto tiesas sēdi. Līdz ar to Berezovskim ieceļot Latvijā būs liegts.

__________________________________________________________

Jēkabsons: Ja vēl būtu ministrs, Berezovski neiekļautu melnajā sarakstā 

LETA 2005. gada 8. novembrī 12:34

Bijušais iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons uzskata, ka, turpinot pildīt ministra pienākumus, viņš Krievijā vajāto oligarhu Borisu Berezovski nebūtu iekļāvis melnajā sarakstā, ja vien viņa rīcībā nebūtu nonākuši pierādījumi par Berezovska likumpārkāpumiem

Šodienas intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" Jēkabsons norādīja, ka, būdams vēl iekšlietu ministra amatā, viņš Berezovski nebūtu iekļāvis melnajā sarakstā, jo vēl divas dienas pirms Nacionālās drošības padomes lēmuma par Berezovska iekļaušanu melnajā sarakstā Ģenerālprokuratūra un citas tiesībsargājošas iestādes atzina, ka nav tādas informācijas, ka Berezovskis būtu veicis noziedzīgas darbības vai ka viņš būtu bīstams šai valstij. Tika uzsvērts, ka nav nekāda pamata liegt viņam pārvietošanās brīvību vai tiesības uz vārda brīvību Latvijā. "Taču premjers izteicās (es gan nezinu, vai tās bija viņa personiskās domas), ka Berezovskis jāliek melnajā sarakstā. Tā kā pierādījumu par viņa pretlikumīgo darbību nav, atliek secināt, ka Berezovska kungs likts sarakstā politisku iemeslu dēļ. Mani izbrīna, cik skaļi notika Berezovska ierakstīšana šajā sarakstā. Parasti šādas lietas notiek klusi, tās nebazūnē pa visu pasauli pirms lēmuma pieņemšanas", intervijā laikrakstam sacīja Jēkabsons. Tomēr viņš piebilda, ka pirmajā tikšanās reizē ar Berezovski, ja nebūtu raudzījies tikai uz Lielbritānijas tiesas spriedumu, bet ņēmis vērā arī visus tos padomus un ne tik maigus "mājienus", kas uz viņu tika izdarīti, klausījies padomniekos un visos kanālos, kas ar viņu tajā laikā kontaktējās, tad būtu vajadzējis Berezovski izdot Krievijai. Tāpēc uz laikraksta jautājumu, vai uz Jēkabsonu Maskavas spiedienu izdarījuši cilvēki, kurus bijušais ministrs pats ir pieņēmis darbā, Jēkabsons atbildēja, ka viņš nevar atklāt visu. "Taču saprotiet, ka ministriem tiešā tekstā neviens neko nepavēl, bet saka: "Varbūt būtu labāk darīt tā vai "šitā". Eksperti vai juristi domā, ka pareizi būtu darīt tā." Tāpat arī Maskavai ir dažādi veidi, kā nodot savas vēlmes tālāk", sacīja Jēkabsons. Līdz ar to Jēkabsons nebūtu iekļāvis Berezovski melnajā sarakstā, ja vien viņa rīcībā nenonāktu pierādījumi par Berezovska likumpārkāpumiem. "Arī Lielbritānijas puse nemainīja savu viedokli, ka Berezovskis ir politisks bēglis. Lielbritānijas specdienesti, kuriem ir nez cik reižu lielāka kapacitāte nekā mūsu specdienestiem, līdz pēdējam sīkumam ir izpētījuši Berezovska darbību un neko kriminālu tur nav atraduši. Vēl vairāk: tā kā ir informācija, ka Krievijas specdienesti mēģinājuši Berezovski neitralizēt, Lielbritānijas valdība dod viņam patvērumu un rūpējas par viņa drošību," intervijā sacīja Jēkabsons. Viņš piebilda, ka ir jāaizdomājas, kāpēc premjers bez jebkādas informācijas par apdraudējumu, ko Berezovskis radot Latvijai, paziņoja, ka nepieciešams viņu iekļaut melnajā sarakstā. "Protams, nav mazsvarīgi tas, ka Valsts prezidente gribētu kandidēt uz ANO ģenerālsekretāra amatu un viņai būtu vajadzīgs Putina atbalsts. Un šis lēmums bija labākā dāvana Putinam. Ja šī Berezovska upurēšana un mana nomelnošana nāks par labu tam, lai Latvija varētu nodibināt mūžīgas draudzīgas attiecības ar Krieviju, tad būšu ļoti gandarīts", stāstīja Jēkabsons.



http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/209358-jekabsons_ja_vel_butu_ministrs_span_classhiliteberezovskispan_neieklautu_span_classhilitemelnajaspan_span_classhilitesarakstaspan

__________________________________________________________

Jēkabsons: Berezovska iekļaušanai «melnajā sarakstā» nav pamata

«Apollo» Piektdiena, 2006. gada 21. aprīlis

Kādreizējais iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons piektdien kā liecinieks ieradās uz tiesas sēdi, kurā turpināja skatīt Borisa Berezovska sūdzību par viņa iekļaušanu Latvijas valstij nevēlamo personu sarakstā. Jēkabsons uzskata, ka iekļaut Krievijas uzņēmēju «melnajā sarakstā» nav pamata.

Tiesas sēdē Jēkabsons sacīja, ka laikā, kad viņš pildījis iekšlietu ministra pienākumus, viņa rīcībā nav bijusi nekāda informācija, ka Berezovskis radītu draudus Latvijas drošībai.
Jēkabsons kritizēja Ministru prezidenta Aigara Kalvīša rīcību. Viņaprāt, premjeram vajadzēja būt godīgākam un pateikt, ka Berezovskis nav vēlams Latvijas valstij, lai nebojātu attiecības ar Kremli, nevis meklēt iespējamos apdraudējumus un iekšpolitiskus argumentus, kāpēc Krievijas uzņēmēju neielaist Latvijā. Par premjera patiesajiem motīviem liecinot arī tas, ka «Kalvītis publiski izteicies, ka Berezovskis ir nevēlams, kad tam nebija faktiska pamata».
Iekļaut Berezovski nevēlamo personu sarakstā pērn ieteica Nacionālā drošības padome, balstoties uz drošības dienestu analīzi un konsultējoties ar Ģenerālprokuratūru. Ministru prezidents Aigars Kalvītis, tobrīd pildot iekšlietu ministra pienākumus pēc Jēkabsona demisijas, pamatojoties uz šīm rekomendācijām, parakstīja rīkojumu par Berezovska iekļaušanu «melnajā sarakstā».

Pretrunas starp Jēkabsona apgalvojumu, ka viņa rīcībā nav bijusi informācija par Berezovska apdraudējumu Latvijai, un to, ka Kalvīša parakstītais rīkojums par Krievijas uzņēmēja iekļaušanu «melnajā sarakstā» pamatots ar drošības iestāžu informāciju par vairākiem Berezovska radītajiem iekšpolitiskiem un ārpolitiskiem apdraudējumiem, bijušais iekšlietu ministrs skaidroja ar to, ka, iespējams, šī informācija iegūta pēc viņa demisijas.
Augstākās tiesas Senāts piektdien skatīja Berezovska sūdzību slēgtā tiesas sēdē, jo lietas materiālos ir konfidenciāli materiāli, kas satur valsts noslēpumu.
Janvārī, kad sāka skatīt lietu, Berezovska aizstāvim Laurim Liepam speciālas pieejas valsts noslēpumam nebija, un tas radīja bažas par viņa turpmāko dalību tiesas procesā, taču īsi pirms sēdes advokāts saņēmis pielaidi valsts noslēpumam.
Jēkabsons atturējās prognozēt tiesas spriedumu, norādot, ka ar tiesu sistēmu kā liecinieks saskaras pirmo reizi.

http://www.apollo.lv/zinas/jekabsons-berezovska-ieklausanai-melnaja-saraksta-nav-pamata/330667

Krievu valoda - NEVAJADZĪGĀ VALODA (Latvijā)

NEVAJADZĪGĀ VALODA

 Es nezinu vai prezidents Andris Bērziņš intervijā Sanktpēterburgā, kur viņš aicināja visus latviešus iemācīties krievu valodu, ir pārkāpis valodas likumu un Satversmi, bet viņš ir izteicies muļķīgi, nepareizi un neloģiski. Viņš apgalvo, ka krievi labi pārvalda latviešu valodu. Ja tā ir, tad kur ir problēma? – runāsim visi latviski Latvijā. Bet latvieši zina, ka viņa apgalvojums ir nepareizs. Liela daļa arī jaunie krievi neprot runāt latviski, un vēl daļa no tiem naidīgi atsakās to darīt. Bērziņš par daudz ar krieviem runā krieviski lai spētu pārbaudīt viņu latviešu valodas zināšanas.

Katrai valstij ir savs īpatnējs vajadzīgo svešvalodu profils. Piemēram, ASV, no visa darbaspēka apmēram 1% jāzina spāņu vai portugāļu valoda priekš biznesa ar Meksiku un Centrālo un Dienvidameriku. Tad apmēram 0,1% jāzina katra no japāņu, ķīniešu, vācu, franču un arābu valodām.

  Latvijā no darbaspēka apmēram 5% jāzina angļu valoda, kas ir pasaules valoda. Apmēram 2% - krievu valoda priekš biznesa, kā Bērziņš teica, ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu un citām bijušajām Padomju Savienības valstīm; 1% jāzina katru no vācu, franču, spāņu, zviedru / dāņu, somu / igauņu, poļu un lietuviešu valodām. Tie 2% krievu valodas zinātāji var nākt no Latvijas krieviem, tādēļ nevienam latvietim nav obligāti jāzina krievu valoda.

Igaunija, kur ir 30% krievi, tās prezidents Tomas Ilves atšķirībā no mūsu prezidenta, teica "krievu valoda ir okupantu valoda, to mums nevajag". Un Igaunijā ekonomija ir labāka nekā Latvijā un viņi labi iztiek bez krievu valodas. Visiem krieviem, kas pašlaik dzīvo Latvijā, jāzina latviešu valoda vai jāalgo tulks.

  Krieviem (un latviešiem) jāsaprot, ka krievu valoda lēnām izmirst.  Katru gadu krievu valodas zinātāju skaits samazinās par vairāk nekā 1 miljonu. Vienīgā valsts ārpus NVS, kur krievu valoda vēl izplešas, ir Latvija. Vācijas Merkele runā krieviski, bet es šaubos vai viņas bērni to zinās. Kāds procents skolnieku un jauniešu Uzbekistānā, Gruzijā un Azerbaidžānā zina krievu valodu tik labi kā Bērziņš? Tas nav liels, tādēļ – kāpēc diskriminēt latviešus un spiest mums iemācīties nederīgu valodu tikai tāpēc, ka mūsu politiķi ir tik gļēvulīgi un Latvijā vēl valda vecie padomju komunistu nomenklatūristi, kā Andris Bērziņš un Māris Gailis. Krievu valodas zināšana ir okupācijas/Padomju Savienības atlieka. Kad baltieši dzird krievu valodu, viņi nedomā par Puškinu vai Tolstoju, bet gan par okupāciju un milzīgiem cilvēku un ekonomiskiem zaudējumiem.

 Andra Bērziņa Sanktpēterburga teikto es dzirdēju no Vladimira Lindermana 2011.g. novembrī Latvijas TV. Kādi domu brāļi!

 Aivars Slucis

Kas darīts valsts valodas labā? (Latvijas pārkrievošana turpinās)

04.01.2013 Voldemārs Krustiņš 
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=369410:kas-darts-valsts-valodas-lab&catid=93:la-komentri&Itemid=440  


Gadu mijā šad tad, šur tur bija lasāmi un dzirdami atgādinājumi, ka itin drīz, jau februārī, būšot pagājis gads kopš bēdīgi slavenā 18. februāra referenduma. Tātad par to, vai Latvijas Republikā par valsts valodu būtu ieviešama arī krievu valoda.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese prof. Ineta Ziemele pirms šā ar politisku mērķtiecību izprovocētā referenduma "Latvijas Avīzes" līdzstrādniecei Mārai Libekai teica: "Ja šādu jautājumu uzdod, tā, protams, ir milzīga provokācija. Tas ir ne tikai antikonstitucionāli, bet daudz fundamentālāk, problemātiski, nekā mēs to vispār spējam iedomāties. Vai jūs vēlaties izbeigt Latvijas pastāvēšanu? – tas ir analoģisks jautājums patlaban uzdotajam par krievu valodu kā otru valsts valodu." ("LA", 29. 12. 2010.) Līdzās Eiropas augstās tiesneses Inetas Ziemeles briesmu signālam atgādināšu vēl kādu citu, arī pirms referenduma paustu. Mūsu lasītājam jau diezgan pazīstamais "Saskaņas centra" deputāts Saeimā Nikolajs Kabanovs kādā no Rīgas krievu avīzes "Vesti segodņa" numuriem noziņoja, ka aptaujā puse Latvijas nepilsoņu ir izteikušies par šīs valsts pievienošanu Krievijai.
Kā jau teica tiesnese Ziemele, tas nenozīmē neko citu kā izbeigt Latvijas pastāvēšanu.
Kā zināms, pirms gada vairāk par 270 000 pilsoņtiesīgo atbalstīja priekšlikumu arī krievu valodu ieviest par valsts valodu. Toreiz vairāk balsu bija pret un pirmais solis uz Latvijas valsts pārkrievošanu nevarēja tikt sperts. To cilvēku, kas vēlējās palikt pie latviešu valsts valodas, vēl bija vairāk. Vai šogad tāds pats vairākums vēl ir saglabājies, nav zināms. Var būt, ka vairs nav.
Jāuzskata, ka 18. februāra referenduma cēloņi joprojām nav izpētīti, un acīmredzot ar nolūku. Kā citādi izskaidrot varas un izpētes iestāžu "vienaldzību", kad, kā lasu šajās dienās, ir noskaidrots aptaujājot pat tas, ka šogad par 6 – 7% samazinājies ievārījumu vārītāju skaits Latvijā… ("Vesti", 2. 01. 2013.)
Bet kādas pārmaiņas Latvijas valstī norisinās pēc referenduma par krievu valsts valodas ieviešanu? Uz komunicēšanos ar tautu naskās pirmās personas ir ļoti mazrunīgas. Kas ir padarīts valsts, latviešu, valodas nostiprināšanai? Tas vēl jāpaskaidro. Toties par krievu valodas nostiprināšanu kaut nepilnīgi, bet informācija ir. To ieguvu no "pētniecības centra" "Providus" darbinieces D. Akules stāstījuma jau pieminētajam Rīgas krievu laikrakstam "Vesti": "Es atzīmētu pozitīvas tendences, kas parādījušās pēdējā gadā: televīzijā parādījušās vairāk analītiskas pārraides krievu valodā, pēc daudziem gadiem pirmoreiz tika krievu valodā tulkota militārās parādes translācija, radīts portāls sabiedriskā masu informācijas līdzeklī – Latvijas televīzijā un radio divās valodās…" "Providus" līdzstrādnieces jūsmīgais vēstījums par krievu valodas atgriešanu un atgriešanos arī Latvijas sabiedriskajos masu informācijas līdzekļos, jādomā, atspoguļo arī paša "Providus" lietu izpratni. Domāju – ja ne gluži tāda, tad vismaz līdzīga ir valdošo aprindu klusi piekoptā pielabināšanās skaļi nopeltajiem lindermaniešiem – un vēl citiem. Nevaru spriest par visu Latviju un latviešiem, bet esmu pārliecināts, ka ne jau uz šādu politiku cerēja tie, kas 2011. gada 18. februārī ar stingru apņēmību devās aizstāvēt latviešu valsts valodas tiesības. Starptautiskajās politiski diplomātiskajās aprindās pazīstamais pašreizējais Krievijas vicepremjers D. Ragozins šādi izskaidro cīņu par dzimto krievu valodu. "Valoda – tas nozīmē varu. Dzimtās valodas aizstāvība un tās izplatīšana aiz robežām ir pamats mūsu politiskās ietekmes atjaunošanai pasaulē."

Baiba Broka: tautību pretnostatīšana nav neviena interesēs

03.01.2013 Māris Antonevičs
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=369293:baiba-broka-tautbu-pretnostatana-nav-neviena-interess&catid=95:intervijas&Itemid=439 


"Kas ir Baiba Broka?" – tāds jautājums daudziem radās, kad Nacionālā apvienība pagājušā gada oktobrī nosauca savu kandidāti Rīgas domas priekšsēdētāja amatam. Tika spriests, ka krietni pazīstamāka esot viņas vārda māsa – populārā Jaunā Rīgas teātra aktrise, bet NA politiķe plašāk zināma vien juristu aprindās.

Kopš tā laika B. Broka biežāk parādījusies plašsaziņas līdzekļos, un varētu teikt, ka iepazīšanās laiks ir beidzies. Būtu laiks uzzināt, ar kādu piedāvājumu partija un mēra amata kandidāte gatavojas iet uz vēlēšanām.


– Šobrīd ir kļuvis mazliet skaidrāks, kāds izskatīsies politiskais "cīņas lauks" nākamajās Rīgas domes vēlēšanās. Pagaidām tā vairāk ir izlūkošana, nevis kauja, un Latvijas Televīzija savā diskusiju raidījumā jūs pat "pasaudzēja" no tieša kontakta ar pašreizējiem domes vadītājiem Nila Ušakova un Andra Amerika, sagādājot skatītājiem nelielu vilšanos. Bet vai jūs jau esat gatava šādai diskusijai? Vai būtu ko teikt?
– Es domāju, ka man nekas nav jāsaka Nilam Ušakovam, bet jāpiedāvā savs redzējums Rīgas iedzīvotājiem. Šobrīd mēs gatavojam ļoti nopietnu, pārdomātu programmu. Kopš Nacionālā apvienība mani izvirzīja, esmu jau diezgan detalizēti iepazinusi, kā Rīga tiek pārvaldīta pašlaik, apzinoties tās jomas, kurās mēs nepiekrītam pašreizējai politikai un ko piedāvātu darīt citādi. Protams, par to nāksies diskutēt ar citu partiju pārstāvjiem, es esmu gatava.
– Un ko jūs piedāvāsiet?
– Piemēram, šobrīd ļoti maz tiek domāts, kā Rīga varētu vairāk pelnīt. Ir dažādas sociālās programmas, atbalsts maznodrošinātajiem un ģimenēm, kas ir pareizi, jo krīzes laikā, kad valsts samazināja daudzus maksājumus, pašvaldībai nācās uzņemties lielāku atbildību. Taču tikpat aktīvi vajadzētu domāt par pilsētas kases papildināšanu.
Nav jābaidās no lieliem izdevumiem, ir jābaidās no maziem ienākumiem! Šobrīd Rīga 74% no sava finansējuma gūst ar valsts nodokļu politikas starpniecību – tie ir atskaitījumi no dažādiem nodokļiem, kurus iekasē valsts. Atlikušie 26% ir cita veida ienākumi, taču tas ir par maz. Ir jāmēģina līdzsvarot šos ienākumu veidus.
Mēs redzam, ka peļņas avots varētu būt tūrisms, kura lielo potenciālu Rīga neizmanto. Nesen es tikos ar starptautiskās lidostas "Rīga" valdes priekšsēdētāju Aldi Mūrnieku, un mēs pārrunājām, kā Rīgas pilsēta varētu ciešāk sadarboties ar lidostu un attīstīt tūrismu. Es pati esmu bijusi lidostas padomes priekšsēdētāja, tāpēc šī joma man ir labāk zināma un es redzu tajā iespējas. Mums ir vajadzīgi ne tikai ceļotāji, kuri te no rīta atbrauc ar prāmi, pastaigā pa pilsētu, vakarā uz prāmja paēd vakariņas un dodas prom, bet vajadzīgi tūristi, kas vismaz vienu nakti paliek Rīgas viesnīcās un ēd restorānos. Rīgu varētu reklamēt kā vietu patīkamai nedēļas nogalei.
– Pašreizējā domes vadība lepojas, ka palielinājies to tūristu skaits, kas Rīgā ierodas ar Maskavas vilcienu.
– Nevajadzētu īpaši izcelt, vai tie ir krievu, vācu vai zviedru tūristi. Mums ir vajadzīgi tūristi no visurienes. Nenoliedzami turīgie krievu tūristi mūsu uzņēmējiem ir vēlami, bet tikpat aktīvi Rīga ir jāreklamē arī citos reģionos. Protams, mērķauditorija ir tās valstis, no kurām Rīgu var sasniegt trīs stundu lidojumā.
Tāpat tūrisma industrijā ir arī tradīcija, ka visas valstis cenšas pie sevis atvilināt japāņu tūristus. Tas ir tāds kā kvalitātes rādītājs. Tur, kur brauc japāņu tūristi, pēc tam seko arī visi pārējie. Latvija bija sākusi labu sadarbību – bija trīs čarterreisi no Japānas, diemžēl vēlāk tas pārtrūka. Acīmredzot arī pašreizējā Rīgas vadība nav aktīvi darbojusies, lai šo virzienu veicinātu.
Lidostas vadītājs regulāri tiekas ar jaunām aviokompānijām, aicina tās uz Rīgu, bet galvaspilsēta nedod līdzi informatīvo materiālu, ko tad mūsu galvaspilsēta piedāvā. Vai nav dīvaini?
– Jūs to varbūt stāstāt mazliet citā intonācijā, bet ļoti līdzīgi apgalvojumi jau ir dzirdēti no Aināra Šlesera, kurš pirms četriem gadiem bija apņēmības pilns kļūt par Rīgas mēru. Tolaik gan viņa plāni tika kritizēti, dēvēti par pārāk ambicioziem un uzlūkoti ar aizdomām.
– Tas bija aktuāli pirms četriem gadiem, bet diemžēl vēl arvien nekas nav izdarīts, lai gan Šlesera partija bija Rīgas domes valdošajā koalīcijā un viņš pats – vadošā amatā. Solījumi bija, bet tie palika neizpildīti. Neatkarīgi no partijām un politiķiem galvaspilsētai svarīgākās nozares paliks tās pašas, un neviens nevar noliegt, ka tūrisms ir un būs viena no tām.
Tāpat būtu jāskata jautājums par Rīgas domei piederošām kapitālsabiedrībām, kas pēc idejas ir veidotas ar nolūku gūt peļņu. Kopumā Rīgas domei šobrīd pieder daļas 21 kapitālsabiedrībā, taču starp tām ir ne tikai tādas, kas nenes peļņu, bet arī tādas, kas tiek subsidētas – nauda pazūd nezināmā virzienā, netiek veikta pilnvērtīga uzraudzība, nav skaidras politikas. Kad opozīcijas deputāti cenšas iegūt informāciju, tiek atbildēts, ka tas ir komercnoslēpums. Izpratne par komercnoslēpumu pašreizējai galvaspilsētas vadībai atšķiras no tā, kas tiek skaidrots normatīvajos aktos.
– Jūs pārstāvat nacionālu partiju, un viens no solījumiem ir padarīt Rīgu latviskāku. Kā tas izpaudīsies?
– Demokrātiskā sabiedrībā komunikācija notiek caur valodu, un es esmu stingri pārliecināta, ka tai jābūt latviešu valodai. Šobrīd vēl arvien daudzviet saglabājusies padomju tradīcija kā saziņas valodu starp dažādu tautību pārstāvjiem izmantot krievu valodu.
– Kādā līmenī?
– Pirmkārt, jau bērnudārzos, kur bērni ar spēlēm un rotaļām, patīkamos apstākļos apgūtu latviešu valodu jau līdz skolas gaitu sākšanai. Zinu no personīgās pieredzes, ka mazs bērns svešvalodas iemācās ļoti ātri. Tas nav nekāds pāridarījums vai psiholoģiska spriedze, bet tikai ieguvums.
Paildzinot pāreju uz latviešu valodu līdz vidusskolas laikam, mēs daudziem bērniem nodarām pāri, vēlāk veidojas dusmas, neapmierinātība un sabiedrības dalīšana. Es esmu vairākkārt teikusi, ka tautību pretnostatīšana nav neviena iedzīvotāja interesēs, arī latvieši no tā neiegūst.
Jāsaprot, ka pasaule ir brīva un tā kļūst arvien mobilāka, bet cilvēkiem, kas te izvēlējušies dzīvot un veidot ģimeni, ir jāciena valsts, tās valoda, kultūra, ir jābūt kopā tradīcijās un svētkos.
– Ja jūs jau šobrīd būtu Rīgas domes vadībā, vai lēmums par skolotāju Rafaļski, kurš publiski paziņoja par savu nelojalitāti Latvijai, būtu citāds?
– Es darītu visu, lai šis skolotājs vairs nestrādātu skolā.
– Jūs zināt, ka ļoti daudziem latviešiem ir nepieņemams tas veidojums Pārdaugavā, ko dēvē par "uzvaras pieminekli", vismaz ne tādā formā kā šobrīd. Ko ierosināsiet darīt ar to?
– Mēs esam runājuši par to, kā kompleksi būtu attīstāma visa šī teritorija ap pieminekli.
Jāņem vērā vēsturiskie notikumi, un Nacionālās apvienības pirmā prioritāte šobrīd nav nojaukt pieminekli. Mūsu prioritāte ir attīstīt teritoriju, atceroties arī vēsturiskos projektus un izvērtējot, kā to padarīt mūsdienu prasībām atbilstošu. Jau šobrīd ziemā tur darbojas slēpošanas trase, vasarā to izmanto skrējēji, taču to varētu attīstīt daudz plašāk.
– Sportiskās aktivitātes var paplašināt, bet vai tas noņems ideoloģisko smagumu un piemineklis vairs nebūs vieta, kas pulcina pret Latvijas valsti noskaņotus cilvēkus?
– Tā ir pulcēšanās vieta zināmai publikai 9. maijā, un tie nav Latvijas valsts svētki. Bet demokrātiskā sabiedrībā aizliegt pulcēties, kamēr tas netraucē sabiedrisko kārtību, nevienam nevar.
– Kā jūs vispār skatāties uz tā saukto pieminekļu politiku galvaspilsētā kopš neatkarības atgūšanas?
– Ir nākuši klāt daudzi jauni pieminekļi, par kuriem ir liels prieks, piemēram, Kārlim Ulmanim, Oskaram Kalpakam un citiem. Tā ir viena no kultūras mantojuma sastāvdaļām, un pret to jāizturas ar cieņu.
– Varbūt ir kāds piemineklis, kura jūsu skatījumā Rīgai pietrūkst, kuru varētu atklāt par godu Latvijas valsts simt gadu jubilejai pēc pieciem gadiem?
– Tas tiešām ir ļoti nozīmīgs notikums, un tam veltīts piemineklis varētu būt kā liecība, kas paliktu nākamajām paaudzēm. Varbūt politiķi nav tie, kuriem jāizvirza mākslinieciskas idejas, kā tam vajadzētu izskatīties, taču es domāju, ka mums ir daudz patriotiski noskaņotu mākslinieku, kas labprāt uzņemtos šo darbu.
Arī finansiāli tas nebūtu šķērslis, jo latviešu tauta šādu cēlu mērķu atbalstam ir ļoti atsaucīga. Varbūt ikdienā mēs ķildojamies un strīdamies, bet izšķirošos brīžos spējam būt vienoti.
– Līdzšinējā Rīgas domes vadība parasti ir aizliegusi 16. marta pasākumus pie Brīvības pieminekļa, lai gan tiesa šo aizliegumu pēc tam parasti atcēlusi un gājiens vairāk vai mazāk mierīgi ir noticis. Kā Nacionālās apvienības pārstāvei es nejautāšu, vai jūs šo gājienu atļautu, bet vai jūs pati būtu gatava tajā piedalīties?
– Es esmu piedalījusies 16. marta pasākumos...
– Kā privātpersona, ne politiķe...
– Jā. Bet arī kā politiķe es uzskatu, ka leģionāru pieminēšana 16. martā ir svarīga latviešiem. Tas ir mūsu tautas liktenis, kas skāris gandrīz katru ģimeni, un es neesmu izņēmums. Vēsturnieki ir atzinuši, ka 16. marts nav nosodāma diena, kas slavinātu nacismu vai Hitleru, tāpēc es neredzu pamatu distancēties. Protams, Rīgas domes vadītājam jāņem vērā arī drošības apstākļi. Ir zināms, ka ir grupas, kas neatbalsta šos pasākumus, un tās ir ļoti agresīvas grupas, un, ja būtu draudi, es kā domes vadītāja neļautu riskēt.
– Tāpēc mums ir drošības iestādes, lai ar šīm grupām tiktu galā un novērstu draudus.
– Ir jāņem vērā šo ie-stāžu atzinums. Bet Brīvības piemineklis nav vienīgā vieta, kur atzīmēt 16. martu, to ļoti skaisti var darīt Lestenē.
– Tātad jūs brauktu tur?
– Jā.
– Vai "Vienotības" izvirzīto Rīgas mēra kandidāti Sarmīti Ēlerti jūs vairāk uzskatāt par sabiedroto vai konkurenti?
– Šobrīd es uzskatu, ka "Vienotība" kopumā un Sarmīte Ēlerte ir mūsu sabiedrotie.
Koalīcijas partijām ir konstruktīvi jādarbojas kopā, lai aicinātu latviešu vēlētājus nebūt pasīviem, bet nākt un nobalsot par mums, lai mēs varētu iegūt vairākumu Rīgas domē.
– Ir viedokļi, ka, izvirzot šādu kandidātu, "Vienotība" tieši mēģina atņemt balsis Nacionālajai apvienībai.
– Esmu pārliecināta, ka NA ir ļoti uzticams vēlētājs, kurš ir pārliecinājies par mūsu ideoloģisko kodolu vairākos gadu desmitos.
– Nav jau runa tikai par jūsu uzticīgajiem vēlētājiem, bet par tiem, kas nāktu klāt un nodrošinātu jums uzvaru vēlēšanās. Vai arī jūs jau tagad samierināties ar mazumiņu?
– Noteikti ne. Bet es gribu uzsvērt, ka NA latviskās vērtības ir bijis pamats, kāpēc vispār šādas partijas ir radušās, un šis kodols palicis nemainīgs. Tā nav tikai viena vai otra persona partijā, kas šos jautājumus izmanto retorikā, bet daudz dziļākas un noturīgākas saknes, par ko vēlētājs var justies drošs. Jau mūsu nosaukumā ir šī norāde – mēs esam Nacionālā apvienība. Vēl viena joma, kuru mēs uzsveram kā prioritāti, ir demogrāfija. Mēs par to esam ilgstoši cīnījušies. Jā, sākotnēji valstiskā līmenī "Vienotība" mūs īsti negribēja vai nevarēja sadzirdēt, un bija vajadzīga liela uzstājība un pārliecināšana. Arī Rīgā mēs turpināsim šo pašu līniju, ka atbalsts ģimenēm ar bērniem ir mūsu prioritāte.
– Arī paši NA pārstāvji nav slēpuši, ka reizēm koalīcijā jūtas kā "jaunākais brālis" – liela daļa tās priekšlikumu tiek noraidīti, ir piešķirts nepamatoti maz ministru amatu un tā tālāk. Vai kas līdzīgs nav gaidāms Rīgas domē, ja jūs būsiet koalīcijā ar "Vienotību"?
– Nereti jaunākais brālis pasakās ir tas uzvarētājs. Mēs esam stingri savā pārliecībā un redzējumā un neatkāpsimies no savām pozīcijām, pat ja uzreiz visu nav iespējams iegūt. Tā esam darbojušies valdībā un ar tādu domu ejam arī uz pašvaldību vēlēšanām.
– Ēlertei būšot sava komanda.
– Mums arī būs! Protams.
– Un kas tajā būs?
– Šobrīd vēl nenosaukšu, taču mums jau kopš augusta ir izveidotas vairākas darba grupas, notikušas daudzas diskusijas, un mēs kā pirmā partija piedāvājām savu programmatisko redzējumu un prioritātes.
– Un kādas ir attiecības ar citām partijām. Piemēram, Reformu partiju, kas zināma ar savu kāri koķetēt ar "Saskaņas centru"...
– Reformu partija šobrīd īsti vēl nav pieteikusies Rīgas domes vēlēšanām un nav arī piedāvājusi savu redzējumu. Kad tas būs, NA noteikti ar viņiem tiksies un pārrunās iespējamo sadarbību pirms un pēc vēlēšanām. Mēs jau esam teikuši, ka par iespējamiem sabiedrotajiem uzskatām koalīcijā esošās partijas, tātad "Vienotību" un Reformu partiju.
– Kā ar Zaļo partiju un Zemnieku savienību?
– Arī ar viņiem runāsim. Tās ir labējās partijas, ar kurām mēs ideoloģiski varētu sadarboties.
– Zaļās partijas kandidāts Guntis Belēvičs jūs jau paguvis novērtēt – skaista sieviete un labi vērtēta juristu vidū. Ko jūs teiktu par viņu?
– Vispirms vajadzētu ar viņu iepazīties. Būtu nepareizi, ja es savus spriedumus izdarītu pēc tā, ko par viņu esmu lasījusi žurnālos. Katrā ziņā uzņēmējdarbībā pieredzējis cilvēks.