Ēlertes runa ASV, 2010. gada februārī: http://www.laikraksts.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=58
Jauna nacionālisma definīcija:
"4. Nacionāla valsts, kur integrācijas pamats ir latviskā kultūrtelpa un kodols – latviešu valoda. Un kas ir atvērta visu tautību latviešiem. Jo tieši šādi jaunie latvieši, kas publiskajā telpā pastāvētu par savu piederību Latvijai, mums trūkst. Kaut tādi ir, bet bieži atgrūsti dēļ 19. gs. vai padomjlaika līmeņa nacionālisma. Mums ir sava valsts – ir jābūt jaunam, progresīvam, valstiskam nacionālismam."
Intervijā laikrakstam Telegrāfs Ēlerte saka, ka:
"Visu Latvijai balansē uz ekstrēmisma robežas, bet Saskaņas centrs viņu nebaida tāpēc, ka tur ir krievi.... Tādēļ no šiem 2 ļaunumiem viņa mēģinās izvēlēties to mazāko...
http://www.telegraf.lv/news/sarmite-elerte-slozhno-vybiraty-mezhdu-centrom-soglasiya-i-oligarhami
Ēlerte ir studējusi 5 gadus Krievijā. Tas, kā viņa nesen ir kļuvusi par miljonāri ir noticis ļoti apšaubāmā veidā, nepielaižot tur plašāku darbinieku loku. Klausieties Latvijas radio raidījumu par Ēlerti un interviju ar viņu Latvijas radio raidījumā Krustpunktā, 2010. gada 5. martā:
http://www.latvijasradio.lv/program/1/2010/03/20100305.htm
mms://ier-w.latvijasradio.lv/pppy?20100305A130600140000
"Ar un par Sarmīti Ēlerti -"Vienotības" idejas autori
Diskusija par politisko spēku pirmsvēlēšanu laika apvienošanās procesiem
Ar un par Sarmīti Ēlerti -"Vienotības" idejas autori,Diskusija par politisko spēku pirmsvēlēšanu laika apvienošanās procesiem
Elerte Sarmīte - bij.laikraksts "Diena" redaktore; Škapars Jānis - Atmodas laika politiķis; Kalniete Sandra - Eiropas parlamenta deputāte; Zaļūksnis Dzintars - bij.Dienas žurnālists; Rodins Askolds - bij.Dienas žurnālists; Ikstens Jānis - politologs; Vatoļins Igors - laikraksta Čas žurnālists; Freimanis Jānis - sociologs "
Tu un citur viņa nez kāpēc nodēvēta par Vienotības idejas autoru, kaut gan ilgi pirms viņas visus latviskos spēkus uz vienotību aicināja Eduards Berklavs. Acīmredzot Ēlerte plāno citādāku vienotību, nekā to, ko piedāvāja Berklavs.
Kas notiek Latvijā raidījumā 2010. g.24. martā Ēlerte saka, ka "politikas saplūšana ar biznesu ir ļoti bīstama tendence, jo tā ir "viena no mafijas pazīmēm". "
Fragmentus no diskusijas ar Ķirsonu var lasīt Delfi: http://www.delfi.lv/news/national/politics/elerte-ta-ir-mafijas-pazime-kirsons-sak-tracinat-tautu.d?id=30982893
Pilns raidījums: http://www.knl.lv/raksti/1071/
Meierovica biedrībā toni noteiks sorosieši
http://zinas.nra.lv/viedokli/uldis-dreiblats/20858-meierovica-biedriba-toni-noteiks-sorosiesi.htm
kandidāti uz Delnas:
http://www.kandidatiuzdelnas.lv/kandidati-un-partijas/65-sarmite-elerte/3/
Aizdomas par nekustamo īpašumu iegūšanu no J.Mottes vadītās VNĪA VIRSRAKSTS PRECIZĒTS 14.09.2010
Kandidatiuzdelnas.lv skaidrojums par veiktajām izmaiņām (15.09.2010.):
Profilā veiktas šādas izmaiņas:
Virsraksts “Nekustamo īpašumu iegūšana no J.Mottes vadītās VNĪA” mainīts uz “Aizdomas par nekustamo īpašumu iegūšanu no J.Mottes vadītās VNĪA”
Teksts “Sarmīte Ēlerte 20.gadsimta 90.gados ieguva divus nekustamos īpašumus - dzīvokli Rīgā Basteja (tagad Z.A.Meierovica) bulvārī un vasarnīcu Jūrmalā - no J.Mottes vadītās Valsts nekustamo īpašumu aģentūras (VNĪA)” mainīts uz “Sarmīte Ēlerte 20.gadsimta 90.gados ieguva divus nekustamos īpašumus - dzīvokli Rīgā Basteja (tagad Z.A.Meierovica) bulvārī un vasarnīcu Jūrmalā. Aivara Kāposta publikācijā žurnālā “Nedēļa” 2004.gadā tika izteiktas aizdomas, ka S.Ēlerte šos īpašumus ieguvusi no J.Mottes vadītās Valsts nekustamo īpašumu aģentūras (VNĪA).”
Pievienota rindkopa: 2004.gada augustā Vaira Vīķe-Freiberga sniedza interviju laikrakstam „Diena”. Intervijas laikā, reaģējot uz Valsts prezidentes pārmetumiem par VNĪA piešķirto dzīvokli, Sarmīte Ēlerte apgalvoja, ka dzīvokli ir ieguvusi maiņas ceļā, un viņai to nav piešķīrusi VNĪA: „Man neviens nekad nav iedevis no valsts nekustamo īpašumu fonda kādu dzīvokli. Es dzīvokli iemainīju. Nevajag, lūdzu, vēlreiz un vēlreiz pārstāstīt melus. Tie ir meli, un es ļoti lūdzu jūs tos neatkārtot, tas neatbilst patiesībai. Raimonda Paula kungam tika iedots dzīvoklis tādā veidā, par kādu jūs runājat. Taču mēs nedzīvojam vienā mājā, nekad neesam dzīvojuši, nekad neesmu saņēmusi dzīvokli tādā veidā, pat ja Kukula kungs to ir ļoti vēlējies tādā veidā pasniegt.” Citu atsaukumu medijos nav izdevies atrast.
Sarmīte Ēlerte vērsās www.kandidatiuzdelnas.lv, lūdzot labot viņas profilā norādītās nepatiesās ziņas, ka S.Ēlertes nekustamie īpašumi ir iegūti no VNĪA J.Mottes vadības laikā. Izvērtējuma rezultātā www.kandidatiuzdelnas.lv konstatēja, ka profila sagatavošanā sākotnēji izmantotie avoti neļauj apgalvot, ka S.Ēlertes nekustamie īpašumi ir iegūti no VNĪA. Vienlaicīgi vēlamies uzsvērt, ka S.Ēlerte līdz šim nebija apstrīdējusi profila gatavošanā izmantotās publikācijas un nav publiski plašāk skaidrojusi šīs lietas apstākļus, izņemot S.Ēlertes repliku uz V.Vīķes-Freibergas pārmetumiem intervijas laikā.
Sarmīte Ēlerte 20.gadsimta 90.gados ieguva divus nekustamos īpašumus - dzīvokli Rīgā Basteja (tagad Z.A.Meierovica) bulvārī un vasarnīcu Jūrmalā. Aivara Kāposta publikācijā žurnālā "Nedēļa" 2004.gadā tika izteiktas aizdomas, ka S.Ēlerte šos īpašumus ieguvusi no J.Mottes vadītās Valsts nekustamo īpašumu aģentūras (VNĪA).
2004.gada augustā Vaira Vīķe-Freiberga sniedza interviju laikrakstam „Diena”. Intervijas laikā, reaģējot uz Valsts prezidentes pārmetumiem par VNĪA piešķirto dzīvokli, Sarmīte Ēlerte apgalvoja, ka dzīvokli ir ieguvusi maiņas ceļā, un viņai to nav piešķīrusi VNĪA: „Man neviens nekad nav iedevis no valsts nekustamo īpašumu fonda kādu dzīvokli. Es dzīvokli iemainīju. Nevajag, lūdzu, vēlreiz un vēlreiz pārstāstīt melus. Tie ir meli, un es ļoti lūdzu jūs tos neatkārtot, tas neatbilst patiesībai. Raimonda Paula kungam tika iedots dzīvoklis tādā veidā, par kādu jūs runājat. Taču mēs nedzīvojam vienā mājā, nekad neesam dzīvojuši, nekad neesmu saņēmusi dzīvokli tādā veidā, pat ja Kukula kungs to ir ļoti vēlējies tādā veidā pasniegt.” Citu atsaukumu medijos nav izdevies atrast (Rindkopa pievienota 14.09.2010.).
VNĪA tika izveidota 1996.gadā, lai apsaimniekotu valsts nekustamos īpašumus. Divu gadu laikā aģentūra piešķīra daudzām privātpersonām īres tiesības aptuveni 170 valsts dzīvokļos Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Dzīvokļi tika piešķirti gan sabiedrībā pazīstamām personām un politiķiem, gan VNĪA darbiniekiem un viņu radiniekiem, gan ierindas valsts pārvaldes un tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem. Dzīvokļus saņēma komponists R.Pauls, politiķis Jānis Straume (TB/LNNK), Gundara Bērziņa sieva, LTV ģenerāldirektors O.Pulks (JL) un citi.
Procedūra, kā tika dalīti dzīvokļi, bija neskaidra. Lai gan pastāvēja rindas, tās bija formālas - bieži vien VNĪA piešķīra dzīvokli tikai dažas dienas pēc pieteikuma iesniegšanas. Liela daļa no dzīvokļiem bija ļoti sliktā stāvoklī, tiem bija parādi. J.Motte apgalvoja, ka VNĪA netika piešķirti līdzekļi šo dzīvokļu remontam. Tādēļ īrniekiem vajadzēja gan ieguldīt naudu remontā, gan apmaksāt parādus. Ar to skaidrojama zemā īres maksa — 14 santīmi par vienu kvadrātmetru (tā bija minimālā likumā atļautā maksa). Dzīvokļu īrnieki savus īpašumus vēlāk privatizēja un pārdeva, nereti par krietni lielām summām.
1999.gadā Satversmes tiesa atzina par nelikumīgu VNĪA nolikumu, uz kura pamata tika piešķirti dzīvokļi. Satversmes tiesa paziņoja, ka VNĪA patvaļīgi un subjektīvi, pretēji valsts interesēm un pēc saviem ieskatiem izvēlējās personas, ar kurām tika slēgti īres līgumi, iedalot tās pēc būtības turīgajos, mazturīgajos un svarīgajās personās. Tādējādi ticis pārkāpts konstitucionālais princips, kas nosaka cilvēku vienlīdzību likuma priekšā.
2001.gadā bijušajam VNĪA ģenerāldirektoram J.Mottem un vēl pieciem bijušajiem VNĪA valdes locekļiem tika uzrādīta apsūdzība par dienesta pilnvaru pārsniegšanu. 2006.gadā Rīgas Centra rajona tiesa visus apsūdzētos attaisnoja, gadu vēlāk attaisnojošo spriedumu apstiprināja Rīgas apgabaltiesa.
2003.gadā pēc Rīgas domes priekšsēdētāja padomnieka Guntara Kukula iesnieguma KNAB uzsāka pārbaudi par to, vai S.Ēlerte likumīgi ieguvusi abus nekustamos īpašumus. Nav zināms, ka KNAB būt atklājis likuma pārkāpumus.
2005.gadā J.Motte iesūdzēja tiesā laikrakstu “Diena” par viņa goda un cieņas aizskārumu publikācijā “Pārdotie smiekli”, kurā bija aplūkota viņa darbība VNĪA un turpmākā darbība nekustamo īpašumu biznesā. Tiesvedība beidzās 2009.gadā ar J.Mottes prasības noraidījumu.
Avoti: žurnāls “Nedēļa”, LETA, Diena
PVN nepiemērošana 1996.gadā
1996.gadā tika aktualizēts jautājums par PVN attiecināšanu uz masu informācijas līdzekļiem (preses izdevumi, radio, televīzijas). Likums noteica, ka masu informācijas līdzekļi ir atbrīvoti no pievienotās vērtības nodokļa (PVN), taču nebija strikti noteikts, vai masu informācijas līdzekļi ir juridiskas personas vai laikraksta redakcijas darbības galaprodukts.
Izrādījās, ka VID pakļautībā esošais muitas dienests par masu mediju ievestajiem materiāliem šo nodokli piemēro nekonsekventi. Dažiem preses izdevumiem (Dienas Bizness, Lauku Avīze, Bizness&Baltija, Vakara Ziņas) muitas iestādes bija likušas maksāt PVN par ievesto papīru un krāsām, bet no citiem masu medijiem (Diena, NRA, SM-Segodņa, SM-Reklama, vairākas reģionālās avīzes, gandrīz visas televīzijas) šis nodoklis netika iekasēts.
Laikraksts “Lauku Avīze” iesniedza VID sūdzību, uz kuras pamata tika veikta revīzija AS “Diena” meitasuzņēmumā “Diena-Duni”. Laikraksts “Vakara Ziņas” publiskoja VID operatīvo informāciju, ka uzņēmums “Diena-Repro” neesot samaksājis PVN par avīžu papīru, savukārt “Diena-Duni” esot samaksājusi PVN tikai pēc preču realizācijas. AS “Diena” iesniedza prasību tiesā pret “Vakara Ziņām” par goda un cieņas aizskaršanu.
Uzreiz pēc šī gadījuma VID muitas departamenta direktors Tālis Kravalis izdeva rīkojumu muitas iestādēm iekasēt PVN no visiem preses izdevumiem. Savukārt daudzi mediji uzskatīja, ka VID nav tiesību iekasēt PVN no masu medijiem. Preses izdevēju un redaktoru asociācija apgalvoja, ka nesamaksātā nodokļa piedzīšana varētu apdraudēt daudzu laikrakstu turpmāko izdzīvošanu.
2003.gadā intervijā Ventspils uzņēmēju grupas kontrolētajam laikrakstam “Neatkarīgā Rīta Avīze” bijušais VID ģenerāldirektors Imants Griķis apgalvoja, ka 1996.gadā laikraksts “Diena” nav maksājis PVN par dažādām kancelejas precēm, kas tika tirgotas “Dienas” uzņēmumu grupai piederošajā uzņēmumā “Diena-Duni”, noformējot šīs preces ievešanas dokumentos kā materiālus laikrakstu izdošanai, par ko nebija jāmaksā PVN. Bijušais VID vadītājs apgalvoja, ka VID “Dienai” uzrēķinājis aptuveni 300 000 latu lielu parādu, bet tas atcelts laikā, kad VID ģenerāldirektora amatā stājies A.Sončiks, turklāt uzrēķinu esot atcēlis personiski premjers Andris Šķēle. 2003.gadā pēc Rīgas domes priekšsēdētāja padomnieka Guntara Kukula iesnieguma KNAB uzsāka pārbaudi arī par šo epizodi, netika atklāti likuma pārkāpumi. Jāuzsver, ka strīdā par PVN nomaksu bija iesaistīta AS “Diena”, nevis laikraksts “Diena”.
Avoti: NRA, LETA, Diena, Vakara Ziņas, Bizness&Baltija
“Dienas” nekritiskais atbalsts A.Šķēlem 90.gados
Biznesa augstskolas Turība komunikāciju zinātņu katedras vadītājs asociētais profesors A.Dimants ir atzinis, ka “Diena” ilgu laiku ir nekritiski atbalstījusi 90.gadu premjeru A.Šķēli (TP): “Andris Šķēle bija tabu tēma ilgu laiku. Lielākais rīta laikraksts Diena nezināja, kas Andrim Šķēlem pieder, un par valsts nozagšanu uzzināja no Pasaules bankas.” S.Ēlerte noliedza, ka “Dienai” 90.gadu otrajā pusē būtu bijusi īpaši saudzīga attieksme pret A.Šķēli, laikraksts atbalstījis un kritizējis politiķus, pamatojoties uz noteiktiem kritērijiem. A.Šķēle apgalvoja, ka 90.gados ir saņēmis “ļoti lielu” atbalstu no laikraksta “Diena”.
1998.gadā žurnālists J.Domburs nosūtīja atklātu vēstuli laikraksta “Diena” redakcijai, vainojot laikrakstu tendenciozitātē. “Dienai” un J.Dombura vadītajam NIP birojam bija līgums par rakstu publicēšanu. J.Domburs laikrakstam bija nosūtījis rakstu, kura virsrakstā bija neitrāli pieminēts “Ventbunkers” un “Ave Lat grupas” konflikts ("Ventbunkers" prasa nedot "Latvijas balzāmu" Ave Lat grupai"), savukārt “Dienā” ievietotajā virsrakstā izmantoti emocionāli epiteti, radot iespaidu par simpātijām “Ave Lat grupai” ("Gaužas "Latvijas balzāma" akcijas nedabūjušie"). S.Ēlerte skaidroja, ka izmaiņas virsrakstā veiktas "tehnisku apsvērumu un virsraksta ievietojamības lapā dēļ".
Avoti: LETA, NRA, Dienas Bizness
Laikraksta “Diena” privatizācija
Laikraksts “Diena” tika izveidots 1990.gadā kā parlamenta un valdības (LR Augstākās Padomes, tās Prezidija un Ministru Padomes) izdevums, kura uzdevums bija arī oficiālo dokumentu publicēšana. Laikraksta izveide bija lielā mērā saistīta ar to, ka Latvijas Tautas frontes (LTF) laikraksts “Atmoda” ieņēma vēlēšanās uzvarējušajai LTF kritisku nostāju.
1992.gadā Augstākā Padome nolēma uzņēmumu privatizēt. Uz “Dienas” privatizāciju esot uzstājuši trimdas latvieši, kas uzskatīja, ka laikraksts var pastāvēt tikai kā privāts uzņēmums. Valdības vadītājs I.Godmanis sākotnēji esot bijis pret šo ideju. Laikraksta “Diena” ilggadējais direktors A.Ašeradens atceras, ka I.Godmanis esot mēģinājis bloķēt privatizācijas procesu. Rezultātā privatizēts tika “Dienas” vārds un daļa aktīvu, pārējais palika valdības laikrakstam “Latvijas Vēstnesis”.
Privatizācijā tika izvēlēts modelis, kurā Zviedrijas mediju koncernā "Bonnier" ietilpstošajai izdevniecībai "Expressen" piederētu 49%, bet Dienas darbiniekiem – 51% akciju. 30% no “Dienas” darbinieku akcijām ieguva S.Ēlerte, A.Ašeradens, P.Raudseps un Z.Drafens (katram – 7,67% akciju) jeb kodolgrupa, kā to vēlāk nodēvēja A.Ašeradens. 21% akciju nonāca citu Latvijas mazo akcionāru īpašumā. 2008.gadā S.Ēlerte savā īpašumā esošās 460 “Dienas” akcijas pārdeva, nopelnot 650 000 latu.
1993.gadā Valsts kontrole atzina, ka “Dienas” privatizācijas gaitā ir pieļauti pārkāpumi, tomēr nekāda rīcība tam nesekoja. Galvenie Valsts kontroles secinājumi – “Diena” tika privatizēta, neveicot īpašuma novērtēšanu, netika paredzēta valsts īpašuma daļa. Bijušais VK vadītājs Austris Kalniņš intervijā apgalvoja, ka VK konstatējusi, ka avīze “faktiski (..) pārgāja trīs četru cilvēku rokās, bet pašai a/s Diena nebija naudas ar ko izpirkt īpašumu”.
Turpmākajos gados vairākas personas ir mēģinājušas apšaubīt laikraksta privatizācijas likumību, tomēr nedz Ģenerālprokuratūra, nedz KNAB līdz šim pārkāpumus “Dienas” privatizācijā nav konstatējuši.
1998.gadā prasību tiesā, prasot atzīt “Dienas” privatizāciju par nelikumīgu, iesniedza bijušais “Dienas” žurnālists Dzintars Zaļūksnis. Viņš pārmeta laikraksta vadībai, ka viņam ir likti šķēršļi vēlamā akciju skaita iegādei, veicot psiholoģisko spiedienu uz viņu, kā arī dienu pirms dibināšanas sapulces mainot dibināšanas dokumentus. Vēlāk Dz.Zaļūksnis savu prasību atsauca.
2003.gadā pēc Rīgas domes priekšsēdētāja padomnieka Guntara Kukula iesnieguma KNAB uzsāka pārbaudi par "Dienas" privatizācijas likumību, pārbaudes rezultātā netika atklāti likuma pārkāpumi. Kukuls bija lūdzis uzsākt pārbaudi par “Dienu” nedēļu pēc tam, kad laikraksts lūdza KNAB izvērtēt Rīgas mēra Bojāra iespējamo interešu konfliktu, nomājot zemi no G.Kukula.
2006.gada maijā ar lūgumu izvērtēt “Dienas” privatizācijas likumību Ģenerālprokuratūrā vērsās Aivars Lembergs, pret kuru Ģenerālprokuratūra bija uzsākusi kriminālprocesu par amatnoziegumiem, kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu. A.Lembergs izteica pārmetumus par to, ka laikraksts ir pārdots tā redakcijas locekļiem, turklāt par zemu cenu – 1,9 miljoniem Latvijas rubļu (9500 LVL).
Nav zināms, ka tiesībsargājošās iestādes būtu konstatējušas pārkāpumus saistībā ar laikraksta “Diena” privatizāciju.
Avoti: Diena, LETA, Rīgas Balss, Neatkarīgā Cīņa, Lapsa, L., Metuzāls, S., Jančevska, K. Mūsu vēsture 1985-2005. Rīga, Atēna. 2008-2009.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru