http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=331704:lnerdsim-viens-otram-zobusr&catid=95:intervijas&Itemid=113
Nerādīsim viens otram zobus»
25.10.2011 Egils Līcītis
"Latvijas Avīzē" viesojās Saeimas deputāts VALDIS LIEPIŅŠ (Zatlera Reformu partija). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Gan iepriekš, gan sākot Saeimas darbu, bijis diezgan daudz diskusiju par Zatlera kungu un viņa partiju. Skanējuši visādi epiteti. Kā jūs, būdams ZRP frakcijas iekšienē, to vērtējat?
V. Liepiņš: – Epiteti – tie ir augstākā mērā bērnišķīgi no visām pusēm. Tādā zemā līmenī politikā lietas nevar kārtot. Bet kā kārto? Saeimā pirmais, kas jāizbeidz, ir aizklātie balsojumi. Tur aizbildinās ar sirdsapziņas balsojumu, bet ne jau sirdsapziņa diktē, jo daži stāsta niekus, daži acīmredzot klaji melo, taču ēna krīt uz visiem. Vēlētājiem jāzina, kā viņu deputāti balso, tā ir arī Rietumu demokrātijas norma. Otrkārt, man šķiet, apsverama klusuciešanas moratorija ieviešana pēc vēlēšanām uz nedēļu, divām, kamēr partijas vienojas par darboties spējīgu valdību. Lai partijas "sanaglo" un piedāvā Ministru kabinetu, un tad vērtēsim, vai varam to atbalstīt. Tagad notiek publiska cīņa, pūliņi otru iegāzt, un tas ir negatīvi, neproduktīvi, dubļaini. Tad nav brīnums, cik zemu vēlētāji vērtē politiskos procesus, kā ar vienu pindzeli un melno krāsu nomālē visus politiķus. Taču tā nav, es ticu, ka vairākums no viņiem ir godīgi, strādīgi. Tāpēc labāk darām kā Vatikānā – sagaidām baltos dūmus un tad spriežam, vai piedāvājums ir pieņemams. Piebildīšu arī par "atturēšanos", kas pārsvarā nozīmē balsojumu "pret". Tas ir aplam un ļauj manipulēt, sak, es jau nebiju "pret", es "atturējos".
E. Līcītis: – Bet pie partijas "iekšlietām" – kas notiek ar Zatlera partiju?
– Domāju, tā iet cauri grūtam posmam. Tur ir pārstāvēti dažādi uzskati, un mēs kā zobratiņi mēģinām izveidot kopējo ritmu, lai labi sadarbotos. Lietas uzlabojas. Es un dep. Eņģelis parakstījām frakcijas nolikumu ar atrunām, ka ne visam, ko lika priekšā, piekrītam. Vētra nesekoja. Process demokratizējas. Vairākums nespieda mazākumu, nerēķinoties ar tā domām.
V. Krustiņš: – Zatlera kungs vienubrīd paziņoja, ka ies kopā ar "SC", tad piepeši atteicās no partnerības un pagriezās uz citu pusi. Par to nebija pārliecinošas argumentācijas. No jums ceram sagaidīt skaidrāku valodu – kas īsti notika ar šo nostāju maiņu?
– Nezinu. Var spekulēt ar skaidrojumu, bet vai tam nozīme? Mana personīgā nostāja attiecībā pret "SC" ņemšanu balstījās uz ZRP 10. principu, ka "visi ir mūsējie, kas stāv un krīt par Latviju, tās cilvēkiem un godā latviešu valodu".
Kā var ņemt par partneriem tādu apvienību, kurā ir Rubika sociālisti ar programmu, kurā nedz stāv, nedz krīt par Latviju? Kā iet koalīcijā ar partiju, bija deputāts, kurš knapi runā latviski? Ušakova kungs esot teicis, ka Sociālistu partija nebūšot koalīcijā, bet tad nepietika balsu, lai ZRP un "SC" veidotu valdību.
Nezinu, kas stāvēja aiz steigā pieņemtiem lēmumiem, esmu cilvēks, kam nepatīk intrigas. No tām turos tālāk prom.
E. Līcītis: – Jūs tomēr bijāt redzamākais vīrs partijā, kurš tūlīt iebilda pret vienošanos ar "SC".
– Nevar teikt, ka esmu pret "Saskaņas centru" – ja viņi grib būt saliedētāji Latvijas sabiedrībā. Biju Rīgas domes deputāts un tolaik iepazinos ar dažiem krievu deputātiem. Nu nekāda vaina, pat jāpabrīnās, kamdēļ viņi ir tai partijā. Nerādīsim viens otram zobus. Meklēsim vidusceļu, bet es teiktu – vidusceļu vairāk uz mūsu, latvisko pusi.
V. Krustiņš: – Ja nav racionāla skaidrojuma, parasti meklē iracionālu iemeslu. Tāpēc ir tiešām pārsteidzoši, ka Zatlera "tanki" pagriezās uz citu pusi. It īpaši, ja lēmumu pieņēma bijušais prezidents.
– Prezidentūra – tā nav partiju politika. Prezidents daudz laika vada ar padomdevējiem. Tur gan ienāk politiķi, NVO pārstāvji, taču tā ir "cita pasaule". Partiju politika ir citādāka, jo jāmeklē kompromisi un vidusceļi partijas vidū un ārpus tās, un tā vairs nav tāda "izolēta" prezidentāla pozīcija.
– Ja paši partijas biedri runā par ārkārtas kongresa sasaukšanu, tad tas ir ārkārtīgi nopietni. Cilvēki stājās ZRP ar tīru sirdsapziņu, stāvēja rindā, lai reģistrētos par biedriem.
– Ja redz, ka partijā lietas neiet, kā vajag – un nav noslēpums, ka neiet, kā vajag, – jāskatās, kāpēc tā ir. Ja šķiet, ka problēmas sākas no augšas, jāsasauc kongress, kurā var ko mainīt. Cita lieta – šo valdi ievēlēja dibināšanas kongresā ap 270 cilvēku. Tagad ZRP jau ir ap 1800 biedru, līdz ar to ir gluži normāla prasība sarīkot ārkārtas kongresu, varbūt izraudzīt jaunu vadību. Pašreizējā, visdrīzāk, darbojās kā rīcības komiteja, kurai jaundibinātā partija bija jādabū uz kājām. Valdes locekļi tiešām ir strādājuši, pieņemu, ka daži pat pa 24 stundām no vietas. Ko viņi izdarīja tik īsā laikā, ir apbrīnojami. Taču, ātri darot, ir iespējams citiem uzkāpt uz varžacīm, un tas ir
nepatīkami.
– Organizatoriskās lietas ir viena puse, bet virzība uz sadarbību ar "Saskaņas centru" varēja būt dibināta tikai uz apzinātu rīcību ar politisku sapratni, uz ko šī partija iet.
– Tam nav pierādījumu, bet tā varētu šķist, ka Zatlera kungs meklēja to divu trešdaļu vairākumu, kas ļautu mainīt Satversmi, viešot tautas vēlētu prezidentu. Tā kā "Vienotībā" tam nebija atbalsta, bija jāmeklē citi sabiedrotie. Kad stājos ZRP, biju kodola grupā un, mijoties domām ar Valdi Zatleru, teicu, ka mums visur sakrīt, izņemot šo ideju. Es esmu galīgi pret tautas vēlētu prezidentu, un "par" izteiktie argumenti man liekas populistiski.
– Jau minēju, ka cilvēki uzticējās, sekoja vadonim partijā un balsoja vēlēšanās. Par to nav ko pārmest. Bet kā viņi tik viegli varēja piekrist kursa maiņai…
– … nezin gan, vai viņi piekrita.
– Tomēr publiski protestējuši un aizgājuši no ZRP tikai zināmie seši deputāti.
– Kad iebildu pret partnerību ar "SC", saņēmu lielu atbalstu tādai nostājai. Ņurdēšana ZRP bija diezgan liela. Daži biedri varbūt nemaz nepaguva izsekot tik krasiem pavērsieniem. Zatlera vārds ir dots partijai, un viņa 28. maija runa par tiesisku un godīgu valsti tika uztverta kā noteicošais ZRP programmatiskais pamats.
Cilvēki sacīja – nu beidzot ir viens, kas to lietu sakārtos, vērodami Zatlera bezkompromisa nostāju pret trim oligarhiem. Viņi pēc tam smalki nepētīja ZRP kursa pagriezienus, taču kopumā atbalsts partijai krities. Vai tam par galveno iemeslu ir turēšanās pie savienības ar "SC" vai kāds cits iemesls, grūti spriest.
– Tagad bieži runā par nacionālo jautājumu – katrs pēc savas izpratnes. Ir tādi, kas saka – latvieši jāatradina no tā, ka te būs latviska valsts. Noteikti personāži par to aģitē, taču pretdarbības viņiem nav. Pret latviešu valodas statusa apšaubīšanu būtu jāiestājas ar rungu, bet nekā.
– Bija iebildumi pret šo parakstu vākšanu, arī no Urbanoviča un Ušakova puses, jo nāca vēlēšanas.
– Jā gan, bet tas bija viltīgi darīts – latviešu presei sacīja, ka "SC" neatbalstot šo akciju, tikām ap stūri parakstu vācējus dēvēja par cēlsirdīgiem bruņiniekiem.
– Tā ir vārdu un darbu nesakritība. Ušakovs teica, ka nevedīs atbalstītājus ielās, bet otrā dienā sauc uz demonstrāciju pie Saeimas. Tas jau saprotams, ka elektorātam jāparāda, cik viņi aktīvi un nesalaužami. Bet lai viņi pierāda darbos, ka ir mūsējie.
– Kā to pierādīt?
– Pirmkārt, Latvijā jau ir ļoti lojāli krievi un tādi, kuri te dzīvo vairākās paaudzēs. Tad ir jaunie cilvēki, kuriem ir perfekta latviešu valoda. Es nedomāju, ka viņi ir kādi "Maskavas krievi" vai ar impērisku domāšanu. Būs nākamā paaudze – cerams, vēl vairāk uz Latviju orientēti mūsējie Latvijas krievi.
E. Līcītis: – Skaidrs, ka te nav ne etnisku konfliktu, ne diskriminācijas, runas ir tikai politiskajā vidē. Vai redzat "Saskaņas centra" vēlēšanos "laboties"?
– Domāju, ka "SC" ir pietiekami Latvijai lojālu cilvēku. Varbūt citos mīt bailes, ka vieni ies prom, otri, un tad apvienība sašķelsies mazpartijās bez liela svara Saeimā, kāds panākts pašlaik. Kādam ir liela interese viņus saturēt kopā. Taču "Saskaņai" arī ir nenovēršamais paaudžu jautājums. Vecie ilgojas pēc padomju laikiem, kad viņi šeit bija noteicēji, kamēr gados jaunākie ir saprātīgāki šajā ziņā un saprot, ka šie laiki ir pagājuši. Krievu sabiedrībā vecāki un vecvecāki droši vien iespaido jaunākos ar savu autoritāti, sak, balsis nodosim par "SC". Tā tāda ģimenes lojalitāte.
V. Krustiņš: – Jāatceras, ka "Saskaņu" dibināja nolūkā samierināt latviešus ar okupācijas sekām.
– Jurkāna kungs nesa to saskaņas domu, bet tagad viņš ko citu runā. "SC" nav gatavi nākt valdībā. Nedz tas ir izdevīgi, nedz ir pietiekami kvalificētu cilvēku. Taču diezin vai partijas spēj sekmīgi risināt nacionālos jautājumus.
Eiropā ir bēdīgi piemēri, ar ko beidzas nacionālo jautājumu uzvandīšana politikas dēļ. Drīzāk labāk izdosies cilvēciski ar šo jautājumu tikt galā. Latvija nevar sekmīgi pastāvēt, ja mēs šo jautājumu neatrisinām.
E. Līcītis: – Atgriežoties pie ZRP lietām – cik pamatoti, jūsuprāt, ir Olšteina sešnieka argumenti, ka partijā trūcis iekšējās demokrātijas, ka viņus nav vēlējušies uzklausīt?
– Tas bija diezgan pārliecinoši. Es jau teicu, ka sagaidīju jūru pārmetumu, kolīdz izskanēja pēkšņais, beznosacījumu paziņojums par sadarbību ar "Saskaņas centru". Tūlīt, nakts vidū, sēdos rakstīt ziņojumu saviem atbalstītājiem, ka savu nostāju neesmu mainījis un ka tā vēl arvien atbilst ZRP 10. principam.
– Attiecībā uz sešnieku – jūs nepiekrītat, ka viņus apsaukā par šķeltniekiem, nodevējiem?
– Kāda jēga no šādiem vārdiem! Ar viņiem taču būs jāsadarbojas, atbalstot valdību.
– Jūs esot vēlēšanu sistēmu eksperts. Vēlētāji nereti izsakās, ka gribētu balsot pēc mažoritārās vēlēšanu kārtības – pa apgabaliem ievēlot vienu kandidātu, kurš būtu konkrēti atbildīgs. Vai šajā sakarā ir radušies secinājumi pēc 11. Saeimas vēlēšanām?
– Pretjautājums – kura ir sekmīgāko valstu grupa pasaulē? Atbilde – ziemeļvalstis. Kāda vēlēšanu sistēma tur dominē? Proporcionālā – kā pie mums. Otrkārt, pārejot uz mažoritāro sistēmu, baidos, ka rezultātā varētu izveidoties divas Latvijas: "Saskaņas centra" Latvija – Latgale un Rīga, un latvisku partiju Latvija – Vidzeme, Kurzeme un Zemgale. Šāda "Latvija" vairs nebūtu Latvija. Bet varētu notikt arī pretējais, ka latviskā elektorāta partijas, saprotot šo draudu, veido vēlēšanu koalīcijas un ar kopējiem spēkiem pārbalso "SC" un uz pusi samazina "SC" deputātu skaitu Saeimā. Šāds rezultāts arī nebūtu vēlams, jo izraisītu dziļu neapmierinātību "SC" elektorātā un varētu pat novest pie nemieriem. Proporcionālai sistēmai lielākais trūkums ir, ka bieži zūd kontakts starp ievēlētajiem deputātiem un vēlētājiem. Lai stāvokli uzlabotu, ir izvirzīti trīs priekšlikumi, no kuriem viens jau ir īstenots. Proti, likvidēti "vagoniņi". Agrāk sarakstu līderi kandidēja vairākos apgabalos, Saeimā ieņēma vietu no viena, un citos apgabalos atbrīvotajās vietās ievilka nākamos kandidātus –"vagoniņus". Šī maiņa deva pozitīvu rezultātu arī tajā ziņā, ka partijām nācās apvienoties, pārtapt par apvienībām un koncentrēt spēkus. Nākamā paredzētā maiņa ir vēlētāju saistīšana ar vēlēšanu apgabaliem, lai balsošana būtu pēc dzīvesvietas – kā pašvaldību vēlēšanās –, nevis ka vēlētājus ar autobusiem vadā pa Latviju, gādājot plusus noteiktu maksātspējīgu kandidātu atbalstam. Tādas manipulācijas ir novērotas un zināmas. Trešais ieteikums: veidot mazākus vēlēšanu apgabalus. Līdzšinējo piecu vietā būtu 12 – 14 apgabali. Katrā apgabalā vidēji būtu apmēram astoņi deputāti, nevis kā tagad, piemēram, Rīgā 30 deputāti. Tādējādi vēlētāji tiks tuvāk izvirzītajiem kandidātiem, labāk spēs viņus izvērtēt un pēc ievēlēšanas attiecīgi palielināsies deputātu atbildība balsotāju priekšā.
– Liepiņa kungs, kāda ir jūsu prognoze – vai 11. Saeimā tiks īstenots risinājums par tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu?
– Domāju, ka ne. Tiesa gan, vēl tiek rakstīta valdības deklarācija, kurā var iekļaut šādu apņemšanos, taču, manuprāt, arī Zatlera kungs pašlaik vairs tik stingri neuzstāj, lai šo ieceri īstenotu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru