http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=316667:sola-risint-nacionlos-jautjumus&catid=72:politika&Itemid=95
26.05.2011 Ināra Mūrniece
Ir pienācis laiks risināt nacionālos jautājumus, paziņoja Andris Bērziņš. Tomēr paskaidrot, kas, pēc viņa domām, Latvijā ir nacionālais jautājums un kā to vajadzētu risināt, A. Bērziņš nevarēja. Vakar A. Bērziņš tikās ar "Saskaņas centra" Saeimas frakcijas deputātiem; saskaņieši par A. Bērziņu balsot vēl nesolīja.
Valsts prezidenta amata kandidāta Andra Bērziņa (ZZS) tikšanās ar "Saskaņas centra" Saeimas frakcijas deputātiem vakar notika bez žurnālistu klātbūtnes. Pēc tikšanās A. Bērziņš atzina: šī tikšanās notikusi "cilvēcīgā atmosfērā, labā gaisotnē, un ar negaidītiem jautājumiem mani tur nepārsteidza". "SC" līderi apgalvo, ka runāts galvenokārt par ekonomiskām lietām un "SC" ņemšanu valdībā.
Pēc tikšanās ar prezidenta amata kandidātu saskaņiešu pārstāvis Andrejs Klementjevs norādījis: "SC" deputāti savas balsis gatavi atdot par tādu Valsts prezidenta amata kandidātu, kuram "SC" iekļaušana valdībā "nebūs tabu tēma", ziņo aģentūra BNS.
"Ja mēs atbalstām kandidātu prezidenta amatam, gribam redzēt programmu, kurā prezidents atbalstīs mūsu iekļaušanos izpildvarā. Gribam realizēt savu potenciālu, mums ir ļoti lielas cerības uz prezidentu. (..) Galvenais, lai prezidents skaidri zinātu, ka "Saskaņa" nav tāds pabērns, kurš visu laiku stāv stūrī. Viņam ir jāzina, ka mēs varam arī iekļauties varā – šodien, rudenī vai jaunā gadā, nav svarīgi, bet galvenais, lai prezidentam tas nebūtu tabu," sacījis A. Klementjevs.
Saskaņieši vēl neesot izlēmuši, par kuru prezidenta amata kandidātu balsot, bet "SC" frakcija balsošot, ievērojot frakcijas disciplīnu, – tas nebūšot brīvais balsojums... Esot iespēja 2. jūnijā balsojumā atturēties, norādīja Klementjevs. Pirms tam A. Klementjevs izteicies: saskaņiešiem esot "politiskā nojauta", ka prezidenta vēlēšanu pirmā kārta beigies bez rezultāta. Runājot par ekonomiku, saskaņieši uzsvēruši, ka A. Bērziņam esot ļoti liela pieredze šajā jomā.
Nacionālo jautājumu grib atrisināt 5 – 10 gados
Pirms tikšanās ar saskaņiešiem A. Bērziņš bija izteicies, ka Latvijā beidzot "jāatrisina nacionālais jautājums", lai "to noņemtu no darbakārtības". Tomēr, kā izriet no mūsu īsās sarunas, A. Bērziņam šobrīd nav skaidrības, kas ir šis "nacionālais jautājums" un kā to risināt. "Mums nav cita varianta, mums tas ir jāatrisina. Tiesa, ne jau rīt uz brokastlaiku vai parīt, bet piecu līdz desmit gadu ilgā laika posmā. Pasaulē ir pieredze, kā to darīt; ir jautājumi, kas [ar šo pieredzi] sakrīt, un mums jāiet uz priekšu un jāstrādā. Divdesmit gadu laikā pēc neatkarības atgūšanas progress šajā ziņā ir bijis ievērojams, bet ir joprojām ļoti daudz neatrisinātu jautājumu, process nav noslēdzies. Detaļās par to šobrīd izteikties nevaru; tas ir pietiekami sarežģīts jautājums... Bet mums tas ir izdzīvošanas jautājums: lai saglabātu valsti, vajag cilvēkus. Un vai mums vajag tādus, kurus vairāk vai mazāk pazīstam, vai tādus, kuru ierašanās var radīt neprognozējamas sekas? Redziet, tie ir tādi cilvēciski mūsu izdzīvošanas jautājumi," stāstīja A. Bērziņš.
Vai, izejot no šāda uzstādījuma, būtu jāpiešķir valsts valodas vai oficiālās valodas statuss krievu valodai? A. Bērziņš uz to atbild noliedzoši: "Noteikti nē! Tam nav nekāda sakara ar valodu, es neredzu vajadzību to darīt!" Bet uz jautājumu, vai būtu jāpiešķir pašvaldību vēlēšanu tiesības nepilsoņiem, kā Latviju mudina darīt starptautiskās institūcijas, vai arī vispār jāievieš nulles pilsonības variants, ko noteiktas aprindas skaļi pieprasa Latvijā, A. Bērziņš izvairās atbildet ar noteiktu "jā" vai "nē". "Jūs gribat, lai es atbildu uz šādu jautājumu pēc tam, kad divas stundas esmu jau runājis... Tie taču ir ļoti sarežģīti jautājumi, uz kuriem ir jāmeklē atbilde, un tas nav viegli..." visai nenoteikti atteica prezidenta amata kandidāts.
Starptautisko tiesību eksperts Juris Bojārs ieceri "atrisināt un noņemt no darbakārtības nacionālo jautājumu" uzskata par naivu. "Pasaulē, tajā skaitā Rietumos, nacionālo jautājumu cenšas risināt; piemēram, Lielbritānijā, Francijā, Spānijā, kur otrās paaudzes imigranti rīkoja sprādzienus. Bet kā tik ātrā laika posmā to atrisināt? Etniskā integrācija ir ilgstošs darbs, turklāt – ar neprognozējamiem rezultātiem. Un: ko tad uzstādīt uzdevumus, ja nav priekšstata, kā tos risināt?" vaicāja J. Bojārs. Lai gan, pieļauj J. Bojārs, varbūt kāda doma ir, bet kandidāts to pagaidām nevēlas atklāt...
Ārlietās – pa Zatlera ceļu
Ārlietās pagaidām jaunu ideju A. Bērziņam neesot un viņš turpinātu Valda Zatlera iesākto, tajā skaitā attiecību uzlabošanā ar Krieviju. Tā izriet no A. Bērziņa sarunas ar aģentūru LETA. Viņš izteicies, ka "būtu jocīgi, ja mēs to nedarītu, jo tas ir labs sākums" un ka Latvijai kā mazai valstij esot jāuzvedas saprātīgi. "Man ir prieks, ka pa 20 gadiem ir izveidojusies diplomātu paaudze un bāze. Kaut vai [Ārlietu ministrijas valsts sekretārs] Andris Teikmanis, ko es zinu no Augstākās padomes laikiem. Esmu izlasījis arī ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska varbūt garlaicīgo ziņojumu. Tā ir sfēra, kurā es regulāri nedarbojos, bet man ir interesanti apskatīt, kā citi cilvēki darbojas. Arī no esošiem Saeimas deputātiem man jau ir piedāvājuši un snieguši konsultācijas," atklājis A. Bērziņš. LETA citējusi arī kādu kuriozu: prezidenta kandidātam piemirsies Igaunijas prezidenta vārds. "Tūlīt atcerēšos... Es viņu pat pazīstu, bet man šodien galvā... Jūs saprotiet..." sacījis prezidenta amata kandidāts, atvainojoties, ka viņa atmiņas "virsplānā" iegūlies bijušais Igaunijas prezidents Lenarts Meri.
"Melnais zirdziņš"
Lai gan Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas piecu deputātu izvirzīts, Andris Bērziņš – vismaz sabiedrības skatījumā – šobrīd ir "melnais zirdziņš". Par viņa uzskatiem un pārliecību informācijas ir maz un politiķis Bērziņš nav centies arī tajos dalīties: kopš ievēlēšanas 10. Saeimā viņš tribīnē kāpis tikai trīs reizes... Var gadīties, ka tad, kad A. Bērziņš savu viedokli formulēs, radīsies lielāka skaidrība, vai viņš ir zaļš, sarkans vai rozā...
"Andri Bērziņu pazīstu kopš Augstākās padomes laikiem, kad kopā balsojām par Latvijas neatkarību. Dīvainā kārtā gan netiku viņu ne reizi redzējis pie mikrofona... Līdz ar to par viņa uzskatiem grūti spriest," atzīst J. Bojārs, piebilstot: "tas gan, jā, viņš māk taisīt naudu..."
J. Peters ar A. Bērziņu sapazinies atmodas laikā, kad 1989. gadā abi kandidējuši PSRS Tautas deputātu vēlēšanās no Valmieras/Valkas vēlēšanu apgabala. A. Bērziņš tolaik bijis Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, un funkcionārs atmodas gaisotnē nebija konkurents dzejniekam... Pēc vēlēšanām abu starpā attiecības palikušas labas. Bieži netikušies, bet kopš tā laika masu medijos J. Peters sekojis līdzi A. Bērziņa gaitām – "ar cilvēciskām simpātijām fiksēju, kad mediji rakstīja par to, ko viņš dara, ka apstiprināts jaunos amatos". Tomēr priekšroku J. Peters dotu V. Zatleram: "Bērziņa kungu es pazīstu ilgā laika nogrieznī, bet Zatlera kungu – īsā, viņa prezidentūras posmā, bet daudz labāk, jo par viņa darbu un uzskatiem daudz uzzināju no medijiem. Valdis Zatlers ir teicami apguvis daudzas augstajā amatā nepieciešamas disciplīnas, tajā skaitā operetisko protokola un diplomātisko etiķeti, iespaidīgi izskatās uz citu valstu vadītāju fona," sacīja J. Peters. Viņš noraidīja arī argumentu, ka ekonomiski grūtos laikos Rīgas pilī vajadzīgs tautsaimnieks: "Tas nav nepieciešams. Daudz svarīgāk, lai prezidents prastu labi pārstāvēt valsti: ne tikai ārzemēs, bet katrā pilsonī; prezidentam, tēlaini runājot, jāspēj būt par valsts simbolu, līdzīgi kā ģerbonis, himna, karogs."
Ironiskā kārtā, spriežot par A. Bērziņa izvirzīšanas kārtību, to kritizē tie, kuri savulaik vērsās pret V. Zatlera pēkšņo "atrašanu zoodārzā", bet tagad iestājas par V. Zatlera kandidatūru. Bijusī diplomāte Anna Žīgure secina: "Jā, pret Zatleru bija tādi paši iebildumi. Bet Zatlera kungs prezidentūras laikā sevi ir pierādījis, un tagad no viņa novērsušies agrākie bīdītāji." J. Bojārs piebilst, ka "īsti korekti nav, ka tik augsta amata kandidāts "atrodas" pēdējā brīdī: dienu pirms kandidātu pieteikšanas termiņa beigām".
Iespējams, būs jārīko vēlēšanu otrā kārta, un tad tikšot vilkti laukā piedurknēs noslēptie dūži, secina aptaujātie eksperti.
J. Bojārs arī visai neticīgi vērtē A. Klementjeva prognozi, ka pēc Valsts prezidenta vēlēšanām mainīsies arī premjers un valdības sastāvs. "Ja prezidentu ievēlēs ar "SC" balsīm, pēc vasaras būs jauns premjers," TV raidījumā "900 sekundes" sacīja A. Klementjevs. "Ne vienmēr saskaņiešu teiktais jāņem par pilnu. Ko tik Urbanovičs nav sarunājis! Atcerieties, solīja pēc 10. Saeimas vēlēšanām veidot valdību..." atmet ar roku J. Bojārs
Bērziņam rekordpensiju nodrošināja Lembergs un Šķēle
LETA:
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=316949:brziam-rekordpensiju-nodroinja-lembergs-un-le&catid=177:sabiedrba&Itemid=257
Par savu rekordpensiju – vairāk nekā 4400 latiem mēnesī – Valsts prezidenta amata kandidāts, bijušais baņķieris Andris Bērziņš vislielāko pateicību ir parādā bijušajiem Unibankas (tagad SEB bankas) padomes locekļiem, kuru kompetencē bija bankas valdes atalgojuma jautājumi, - Aivaram Lembergam, Andrim Šķēlem, Andrim Grūtupam un Edmundam Krastiņam, raksta portāls "Pietiek.com". Pateicoties viņiem, Bērziņš 1993.–2003.gadā bankā tikai atalgojumā vien saņēmis vismaz 1,2 miljonus latu, turklāt sociālo iemaksu summu, kas par viņu samaksāta visos bankas vadītāja postenī pavadītajos gados, Bērziņš pensijā jau atguvis ar uzviju, raksta portāls.
Laikā, kad Unibankā nopietna akciju daļa piederēja Latvijas valstij – līdz brīdim, kad Bērziņa vadībā kredītiestāde bija veikusi riskantus ieguldījumus Krievijas vērtspapīros un sakarā ar tiem cietusi vismaz 15 miljonu latu zaudējumus, - bankas padomes locekļi tika izvēlēti pēc politiskiem apsvērumiem, un tajā ir pabijusi vesela plejāde pazīstamu Latvijas politiķu, norāda "Pietiek.com".
Tā 1996.gadā, kā informē tagadējā SEB banka, Unibankas padomes priekšsēdētājs bija tā sauktās "Valmieras grupas" pārstāvis, vēlākais Tautas partijas redzamais pārstāvis Edmunds Krastiņš, savukārt padomes locekļi bija Aivars Lembergs (līdz 1996.gada decembra sākumam), Andris Šķēle, Viktors Kulbergs, Andris Piebalgs un Jānis Slesars. Tāpat Unibankas padomē pabijis arī Šķēles draugs, vēl viens "Valmieras grupējuma" pārstāvis, advokāts Andris Grūtups.
Tieši šie cilvēki lēma par Unibankas vadības atalgojumu 1997.gadā, kad tas saskaņā ar bankas 1998.gada pārskatu sasniedza rekordaugstu atzīmi – trim valdes locekļiem, tostarp Bērziņam, atalgojumā kopā tika samaksāti 652 000 latu. 1998.gadā atalgojums pieciem bankas valdes locekļiem bija 333 000 latu, 1999.gadā septiņiem valdes locekļiem – 633 000 latu. Kopā četros gados no 1996.gada līdz 1999.gadam Bērziņam, pēc "Pietiek.com" aprēķiniem, atalgojumā daļēji valstij piederējušajā bankā tikuši izmaksāti vismaz 450 000 latu.
Reizē ar iespaidīgajiem vienreizējiem ienākumiem Unibankas padome, izlemjot šajos četros gados tik apjomīgi atalgot Bērziņu un pārējos valdes locekļus, lielā mērā nodrošināja viņam arī pašreizējo Latvijas rekordpensiju – 4400-4900 latu mēnesī, norāda portāls.
1996.gadā stājās spēkā jaunais Pensiju likums, kurš noteica četrus gadus – 1996.–1999. gadu, kuru laikā veiktās sociālās iemaksas tika attiecinātas uz visu padomju laiku. Turklāt 1996.gadā vēl nebija noteikti arī sociālo iemaksu griesti, tas ir, nodokli varēja maksāt no visa atalgojuma, savukārt 1997.gadā, kā skaidro Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, sociālajām iemaksām tika ieviesti "griesti" – 12 000 latu gadā.
Tas nozīmē, ka 1996.-1999.gadā par Bērziņa nākotnes pensiju no bankas līdzekļiem sociālajās iemaksās, pēc "Pietiek.com" aprēķiniem, tika iemaksāti ne vairāk kā 70 000 līdz 80 000 latu. Savukārt pašlaik prezidenta posteņa kandidāts šādu summu, kā rāda viņa amatpersonas deklarācijas, savā rekordpensijā saņem nepilna pusotra gada laikā, jo Bērziņa deklarētā pensija gada laikā ir 53 000 līdz 58 000 latu, raksta portāls.
Visā Bērziņa darbības laikā Unibankā par viņu atbilstoši bankas padomes noteiktajam atalgojumam, pēc "Pietiek.com" aprēķiniem, veiktas sociālās iemaksas 170 000 līdz 180 000 latu apmērā. Šo naudu kopš pensionēšanās brīža Bērziņš jau ir saņēmis ar uzvijām – kopš 2007.gada līdz pagājušā gada beigām viņš rekordpensijā ir saņēmis vismaz 219 000 latu.
Ne Šķēles, ne Lemberga komentāru par apstākļiem, kuros Bērziņam tika noteikts iespaidīgais atalgojums, liekot pamatu viņa rekordpensijai, "Pietiek.com" neizdevās iegūt. Savukārt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra nav tiesīga oficiāli atklāt pensiju kapitālu, kas uzkrāts konkrētām personām.
Pats Bērziņš "Pietiek.com" apgalvoja, ka savas algas apmēru 90.gadu otrajā pusē neesot nekādi ietekmējis un nemaz vairs neatceroties, cik liela tā bijusi.
Pateicību to Unibankas padomes locekļu priekšā, kuri viņam tolaik noteikuši tik lielu algu, Bērziņš neizjūtot. "Tad jūs tagad man gribat prasīt, vai man nebūs jāsāk viņiem kaut kas par to maksāt? Nē, nē, to es netaisos darīt, to es varu droši apgalvot," portālam sacīja Bērziņš.
Prezidenta kandidāts arī uzskatot – tā esot bijusi tikai sakritība, ka viņa alga bijusi tik liela tieši tajos gados, kas ņemti vērā, vēlāk aprēķinot pensiju. Bērziņš uz savu vispārējo ienākumu un uzkrājumu fona ikmēneša pensijas pārskaitījumus kontā nemaz neesot manījis, raksta portāls.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru