Cienījamie Saeimas deputāti! Dāmas un kungi!
Pateicos par lielo godu jūs uzrunāt – tos nedaudzos, kas atrodas šajā zālē nevis goda, privilēģiju vai naudas dēļ, bet gan lai darītu visu iespējamo savas tautas labā. Es pateicos jums, ka esat šeit.
Es pateicos jums, ka esat tik stipri un ikdienas spējat atrasties vienā telpā ar tiem, kam te nebūtu jābūt. Es to nespētu.
Es pateicos jums, ka ikdienas esat spējuši pārkāpt pāri absurdam, ļaunumam un aprēķinam, ka esat likuši tam pretī gaišu prātu un mīlestību uz savu tautu, uz Latviju. Es pateicos jums, kas strādā 24 stundas diennaktī un kuru darbu nespējam atlīdzināt citādi, kā vien ar savu mīlestību un pateicību. Es gribu, lai jūs zināt, ka tauta to nekad neaizmirsīs. Laiks visu izvētī un saliek pa vietām.
Daudzi šo namu izmanto, lai sekmētu savu personīgo biznesu, garlaikotos, izklaidētos un vēl saņemtu algu no tautas kabatas. Kādam vēl sarkanā LKP biedra karte svārku iekškabatā sirdi silda un citam būtu jāsēž cietumā, nevis Saeimā. Dažiem labāk patiktu uzrunu saņemt krievu valodā un tikt dēvētiem par „biedriem”. Tik daudziem kalpa līkums mugurā nav izzudis, kaut divdesmit garus gadus jau dzīvojam brīvā valstī. Vien kungi citi.
Dīvaini, ka jūs sēžat šeit – neatkarīgās Latvijas Republikas Saeimā!
Ziniet - šī ir jūsu zvaigžņu stunda. Tieši jūs varat darīt mūs laimīgus. Un tieši tagad. Tas ir tik vienkārši – ejiet prom no šī nama un nekad nenāciet atpakaļ!
Esmu parasta latviešu sieviete, kā daudzas citas. Viss mans pieauguša cilvēka mūžs pagājis nepārtrauktās pārmaiņās un cīņā par izdzīvošanu. Esmu piedzīvojusi trīs naudas maiņas. Esmu strādājusi par šuvēju, skolotāju, apkopēju, pārdevēju, noformētāju, mākslinieci, ierēdni un projektu vadītāju.
Neesmu neko iekrājusi un man nepieder nekas vairāk kā dažas sadzīvē derīgas lietas - man nav ne sava dzīvokļa, ne mājas, ne mašīnas. Kur vien varu, braucu ar riteni. Bet es esmu izaudzinājusi trīs labus bērnus. Ļoti ceru, ka Latvijai.
Es dzīvoju savu dzīvi un ik pa laikam dzirdu, kā jūs dzīvojat savu. Es jūs redzu televīzijā un dzirdu radio. Es gandrīz ik dienas dzirdu sliktu par jums. Jūsu lēmumi ietekmē manu dzīvi, bet manas domas un lēmumi pagaidām nekādi nespēj ietekmēt jūsējo.
Atkal dīvaini. Mēs esam tik maz. Un Latvija ir tik maza un mīļa.
Kādēļ mēs nezinām, ko jūs ikdienas darāt? Kādēļ par svarīgiem lēmumiem mēs uzzinām tad, kad jau ir par vēlu? Kādēļ jūs nejautājat mums, kad nezināt ko darīt? Kādēļ mēs nevaram aprunāties ar jums? Kādēļ jūs esat tik tālu? Jūs taču strādājat pašā Rīgas centrā.
Es gribu, lai jūs biežāk ar mums runājat. Es gribu, lai ik nedēļu satiekat aci pret aci vecus un slimus cilvēkus, kas dzīvo nebeidzamā trūkumā, izmisušas mātes, kurām nav par ko apģērbt bērnus uz skolu, pazemotus vīrus spēka gados, kuriem nav darba un kuri nespēj un negrib pamest Latviju un savu ģimeni, lai dotos peļņas meklējumos uz ārzemēm. Es gribu, lai jūs satiekat zemniekus un uzņēmējus laukos.
Es gribu, lai jūs dzirdat, cik piesārņotā valodā runā mūsu tauta. Es gribu, lai jūs ikdienas braucat autobusā un dzirdat, kā diktors krievu valodā pazemo mani un mūsu valsti.
Es gribu, lai jūs dalāt ar mums mūsu bēdas un priekus.
Es gribu, lai jūs esat kopā ar mums, nevis apšaubāmā kompānijā dzeltenās preses lappusēs.
Es drīkstu gribēt, jo maksāju jums algu. Kad redzat sētnieku, kas slauka ielu, ziniet -arī viņš maksā jums algu. Mēs esam jūs pieņēmuši darbā. Un jūs visi kopā savu darbu neesat labi paveikuši.
Tik daudzi cilvēki man apkārt saka, ka neies uz vēlēšanām. Viņi domā, ka tādā veidā izteiks protestu, vēlēšanas nebūs likumīgas, kaut kas mistisks notiksies un viss pēkšņi mainīsies.
Daudzi vairs netic sava balsojuma spēkam un iespējām izmainīt valsti. Citi uzskata, ka rezultāti tiek viltoti. Tiešām – ir taču neticami, ka te ir tik daudz to, kam te nebūtu jābūt!
Mēs esam jums uzticējušies un mēs gribam uzticēties.
Mūsu Latvija ir tik maza un mīļa. Un mūsu tauta tik čakla, sīksta un gudra. Mēs esam pelnījuši cerību uz taisnīgu un pārtikušu valsti. Mēs esam pelnījuši, lai visi šeit sēdošie domātu un runātu latviski.
Mēs esam pelnījuši, lai pār šī nama slieksni kāpj tikai tie, kas domā un strādā mums un Latvijai!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru