Ļaunums

LTV varam skatīties dokumentālu filmu ‘’ 1000 jūdzes līdz Eņģeļu pilsētai.’’ Tajā redzam, kā deviņi latviešu ceļotāji ar četrām apvidus mašīnām aizbraukuši uz Krievijas ziemeļiem – Arhangeļskas apgabalu, kur pirms 60 gadiem bijušas Gulaga nometnes. Tagad tur valda pamestība, cilvēku ir maz , sabrūk mājas. Tur ir pamesta vesela pilsēta. Filmas autori neko nekritizē, tikai filmē to, kas ir redzams, uzslavē vietējos zēnus, izmaksā viņiem saldējumu. Satiktie cilvēki ir draudzīgi, kāda sieviete stāsta. Ka te strādājuši latvieši, igauņi, poļi – visi bijuši izsūtītie, tiklīdz varējuši, tūlīt aizbraukuši. Tur ir lielas teritorijas, kur cilvēki vispār nav. Demogrāfiskais stāvoklis kaimiņvalstī ir ļoti slikts. Valdība ir saukusi krievus atgriezties etniskajā dzimtenē daudzkārt, solījusi pārcelšanās naudu, dzīvokļus, darbu, citus labumus, bet atsaucība bijusi niecīga. Šī valsts daļa iet bojā. Es negribētu, ka tur sāktu dzīvot ķīnieši, tāpēc meklēju cēloņus, kāpēc ir tāds stāvoklis? Domas aiziet pagātnē, Krievijas vēsturē. Staļinlaikos Gulaga nometnēs aizgāja bojā desmitiem miljoni. Vai tas nav kaut kāds lāsts , kas tagad nolaidies pār šo zemi, kur kādreiz drausmīgā veidā iznīcināja visdažādāko tautu cilvēkus? Kas vainīgs? Komunistiskā ideoloģija, kas radīja Ļaunuma impēriju? Ļoti ticami.
Kas mainījies? Ideoloģija nedaudz izskaistināta, bet būtība tā pati. Ļaunums saglabājies. Agresivitāte, citu valstu iekarošana, meli, meli , meli. Vēstures vietā propoganda, bruņošanās. Ja mūsdienās grūtāk iekarot otru valsti ar bumbvedējiem un tankiem, tad var mēģināt tā, kā tas notika Latvijā: nodibināja Kremlim uzticamu partiju, sameklēja nodevējus, dāsni finansēja un centās parlamentārā ceļā sagrābt varu. ĻAUNUMS bija ideoloģijas virzītājspēks. Neizdevās. 2010. gadā vairāk nekā 300 Latvijas nepilsoņu pieņēma Krievijas pilsonību, bet neviens nepārcēlās uz dzīvi savā etniskajā dzimtenē. Izskan aizdomas, ka tas darīts tāpēc, lai nākotnē varētu šos cilvēkus izmantot provokācijām pret Latviju. Krievi iebruka Gruzijā 2008. gadā it kā lai aizstāvētu savus pilsoņus . Krievu režisors Andrejs Ņekrasovs uzņēmis dokumentālu filmu par šo karu. Tā saucas „Krievijas mācību stundas”. Tā izrādīta arī Rīgā, bet pašā Krievijā tikai četras reizes, jo baidās to demonstrēt tāpēc, ka tā pasaka taisnību par šo karu.
„Šī filma” saka autors „ir par noziegumiem. Tā ir personiska filma par manām urdošajām rūpēm par savu tautu. Ziniet, man ar viņiem ir jādzīvo.” Kremļa propaganda par šo karu izplatīja melus, bet Ņekrasova kolēģi par viņu smējās. Bija cilvēki, kas pateicās par patiesību (šī intervija publicēta žurnālā IR, nr.25, 23. – 29.septembris, 2010). Par Putinu viņš saka, ka tas ir Santpeterburgas huligāns , džeks ar mačo reakcijām to sliktākajās izpausmēs. Ņekrasovs: „Krievi nav dumji, viņi redz, ka viņiem melo”. Medvedjeva vārdi neko nenozīmē. Viņš var teikt vienalga ko, jo neviens viņu netur pie vārda.Ja nav brīvu mediju, var teikt atkal un atkal, neviens neliks par šiem vārdiem atbildēt. Es domāju, ka krievi pašreizējo stāvokli nepacietīs mūžīgi. Krievija atzīst, ka valstij lielu ļaunumu nodara alkoholisms, narkotikas, Hiv vīrus. Valsts pelna, pārdodot gāzi, naftu, citus derīgos izrakteņus, ieročus, bet citu valstu attieksme pret Kremli ir aizdomu pilna. Pat Baltkrievijas prezidents Lukašenko šogad pateica, ka viņa valsts vairs neklanīsies Krievijas priekšā. Arvien pārliecinošāk redzams, ka ar ļaunumu maz ko var panākt, tāpat kā ar meliem.
ATIS SKALBERGS