Autors Jaāis Bordāns, zvērināts advokāts, raksts pieejams LA mājas lapā, 30.03.2010:
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=75573
Žurnālisti un dažu masu mediju redakciju pozīcija diskusijās par Latvijas valstij eksistenciāli svarīgiem jautājumiem nereti mēdz būt provokatīvi. Kur novelkama robeža starp vārda brīvību un sistemātisku darbošanos, kurinot nacionālo naidu, sistemātisku darbošanos, kas ir pretlikumīga?
Viena un tā pati rīcība vai viens un tas pats izteiksmes veids atšķirīgos apstākļos un tā izvēlētā kontekstā var būt gan pamudinājums sabiedrības attīstībai un garīgai izaugsmei, gan spēj nostrādāt par katalizatoru ne ar ko neattaisnotam naidam vai pat vardarbībai.
Vai tagad, kad pagājis relatīvi īss laiks pēc Latvijas okupācijas, pēc genocīda faktu apzināšanas, pēc intensīvas nacionālās pašcieņas pazemošanas, ko piekopa okupācijas režīms, ir juridiski attaisnojama sabiedrības provocēšana ar jautājumu: "Vai Latvijas valsts ir "liktenīgas kļūdas" rezultāts?" Juridiski nevar liegt iespēju apspriest Latvijas valsts rašanās apstākļus. Tieši 18. novembrī, valsts proklamēšanas gadadienā, šo jautājumu uzdot, manuprāt, var tikai divu veidu cilvēki: tie, kurus mēdz dēvēt par "Dieva dotiem cilvēciņiem", un no viņiem nav ko prasīt atbildību, vai arī patiesi augstas inteliģences ļaudis, kas ir sabiedrībā autoritātes un savu zināšanu un ētiskās kapacitātes dēļ šādu jautājumu spēj izanalizēt, neaizvainojot neviena jūtas un sniedzot kādu dziļāku atklāsmi, kuru viņi ir spējīgi saredzēt. Visos pārējos gadījumos šādas sarunas ir tikai tukšas balamutes pļāpas, kas sabiedrības dzīvē ienes tikai apjukumu, satraukumu, naidu un provocē kādu devu zemisku jūtu. Tā var kvalificēt bēdīgi slaveno 2009. gada 18. novembra raidījumu "Bez cenzūras", bet ne tikai – ir arī citi līdzīgi pasākumi. Uzskatu, ka par tādu pašu musināšanu var saukt žurnālista Andreja Mamikina iepriekš gatavoto 9. maija raidījumu, kurā piedalījās vēsturnieks un leģionārs, Saeimas deputāts Visvaldis Lācis. Mamikins to dēvēja par diskusiju. Taču to tikpat labi var kvalificēt arī par provokāciju un nacionālā naida kurināšanu. Uzdodiet sev jautājumu: kāpēc tieši 9. maijā un ne citā datumā krievu auditorijai tiek piedāvāta latviešu leģiona tēma, bet tieši 18. novembrī jāapsmej Latvijas valsts nodibināšana? Ir dzirdēti apgalvojumi, ka to vēloties paši skatītāji, tas vajadzīgs TV kanāla reitingiem. Bet tādā gadījumā tā ir apzināta, mantkārīgos nolūkos veikta kūdīšana, nerēķinoties ar visai paredzamām sekām sabiedrības, it īpaši jaunatnes apziņā.
Demokrātija īpaši ievainojama ir tās sākuma – nenobriedušas attīstības – posmā, kamēr to vāji izprot sabiedrība un īsti neprot aizsargāt valsts. Ar demokrātiju un vārda brīvību savā aģitācijā vienlīdz sekmīgi Krievijas pirmajā demokrātiskajā periodā 1917. gadā piesedzās boļševiki un Vācijas Veimāras Republikā – revanšisti nacisti. Viņi demagoģiski pārvērta demokrātiju savā pretmetā, apzināti spēlējot uz sabiedrības cilvēciskām vājībām, naivumu un arī zemiskām jūtām.
Patlaban diemžēl vēl grūti pateikt, vai Latvijas valsts un tiesu institūcijām ir pietiekamas zināšanas un prasmes, lai novērtētu draudus demokrātijai. Drošības policija (DP) ir atteikusies uzsākt kriminālprocesu par reliģiskas organizācijas organizētu latviešu daiļliteratūras un folkloras grāmatu publisku dedzināšanu. Tā nav bijusi ieinteresēta pat uzdot kādu jautājumu Aleksandram Djukovam, personai, kas publiski izteicās par Latvijas vēstniecības Krievijā nodedzināšanu un Latvijas pilsoņa, kinorežisora Edvīna Šnores nogalināšanu – pat tad, kad Djukovs bija ieradies Latvijā. Nav zināms, vai DP rīkotos tikpat bikli, ja kādā no krievu tautai svētām dienām tiktu dedzinātas Puškina un krievu biļinu grāmatas.
Nav šaubu, ka pilsoņu brīvības un tiesības ir aizsargājamas. Sodi piemērojami, vienīgi stingri ievērojot likumos noteiktās robežas, un šiem sodiem ir jābūt adekvātiem, tie nedrīkst būt pārspīlēti bargi. Taču dažādās tiesību nozarēs, gan tiesību socioloģijā, gan kriminālistikā, speciālisti daudzkārt nonākuši pie atziņas, ka tieši pārkāpumu atstāšana bez asa nosodījuma un vajadzības gadījumā – kaut vai neliela soda provocē nākamos noziegumus.
Līdzīgi strīdi notiek arī citās demokrātiskās valstīs. Piemēram, janvārī Lielbritānijā radikālu islāmistu grupa "Islam4UK" gatavojās organizēt gājienu, vēršoties pret Wootton Bassett pilsētas iedzīvotāju vēlmi izrādīt cieņu Afganistānā bojā gājušajiem karavīriem, kas nākuši no šīs vietas. "Islam4UK" aktīvisti atsaucās uz vārda brīvību un vēlējās demonstrēt, ka šie karavīri ir vainojami musulmaņu slepkavībās. Pilsētas vadība pasākumu aizliedza.
Tas, ka latvieši vēl arvien jūt nedrošību aizstāvēt savu cieņu un godu, manuprāt, ir manāms diskusijā par jau pieminēto Mamikina raidījumu. Kad ebrejs un inteliģents Latvijas patriots Ā. Kleckins vērsās pret šāda veida Mamikina uzskatu paušanu, norādot, ka tas aizskars cilvēku pašcieņu, tieši atsevišķi latvieši negaidīti solidarizējās "cīņā par Mamikina vārda brīvību".
Manuprāt, šādas tā sauktās žurnālistu diskusijas par nacionāliem un valstiskās neatkarības jautājumiem Latvijā mazāk saistītas ar demokrātijas problemātiku, bet vairāk – ar okupācijas seku problēmjautājumiem. Okupācijas laikā tika lietota īpaša veida terminoloģija. Okupācija nozīmēja atbrīvošanu, runāšana latviešu valodā nozīmēja nacionālismu, pirmskara Latvijas pieminēšana bija fašisms. Ir naivi domāt, ka šāda lietu kārtības uztvere varēja pagaist līdz ar neatkarības atjaunošanas formālu pasludināšanu. Lai pārvarētu šos aizspriedumus un bailes, nepietiek ar vienreizēju parlamenta pieņemtu aktu par okupācijas nosodījumu. Tikpat naivi ir domāt, ka likumi paši par sevi kaut ko nodrošina, ieskaitot demokrātiju. Tiesību ievērošana tiek nodrošināta, ja tiek izveidots labs likuma izpildes mehānisms, kurš tiek arī regulāri kontrolēts, un ir arī vērā ņemama sabiedrības daļa, kas šajā procesā ir nopietni ieinteresēta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru