Intervijā avīzei dzejnieks stāsta, ka pagājušā gadsimta 70. gados
dažas reizes par kādiem pārkāpumiem pret padomju varu ticis izsaukts uz
tā saucamo Stūra māju, jo “kāds bija par mani uzrakstījis denunciāciju”.
Trakākā bijusi otrā reize VDK, kad Rokpelnis uz dienestu izsaukts pēc
pamatīgas uzdzīves padomju gados populārajā bārā viesnīcā Rīga, tautā sauktā par Skapi.
Rokpelnis stāsta, ka toreiz bijis krietni piedzēries un bāra
apmeklētājus rāvis laukā no krēsliem un kliedzis: «Tu esi komunists?!
Tad tevi jānošauj!» VDK viņam taujāts, kāpēc gribējis šaut nost
komunistus.
Rokpelnis tagad stāsta, ka, viņaprāt, padomju varas gados šādas bohēmiskas dzīves dēļ netika apcietināts tikai tāpēc, ka viņa tēvs Fricis Rokpelnis, arī rakstnieks, ieņēma gana augstus amatus padomju varas sistēmā un bija Latvijas PSR himnas līdzautors.
Jāņa Rokpeļņa, pēc paša vārdiem, “krišana” sākās 1985. gadā, kad toreizējais kompartijas centrālkomitejas sekretārs Anatolijs Gorbunovs no amata gribēja atcelt populārā laikraksta Literatūra un Māksla redaktoru Jāni Škaparu, bet daudzi viņu aizstāvēja. Toreiz Rokpelnim VDK virsnieks Juris Miļevskis, kurš bija radošo un preses darbinieku kurators un kura darbistaba atradās Preses nama 18. stāvā, “lūdza dažiem uzrakstīt savu viedokli par to, kāpēc tā tiek aizstāvēts Škapars”. Miļevskis Rokpelnim šķitis normāls cilvēks, “salīdzinot ar tiem visiem dzelzsbetona purniem, kas mani čekā pratināja tās divas reizes”.
Miļevskis Rokpelni uzaicinājis savā darba kabinetā Preses namā un izteicis priekšlikumu kļūt par viņa palīgu. Rokpelnis atbildējis, ka kādreiz varētu kaut ko pastāstīt, “bet oficiāli gan ne”. Rokpelnis atceras, ka Miļevskis tomēr gribējis oficiālu ziņojumu. Tolaik Rokpelnis vēl nav bijis kristietis, tagad viņš neslēgtu tādu “līgumu ar ļaunumu”.
Kartītē, kuru Rokpelnim iedevis Miļevskis, bija rakstīts, ka “es apsolos neizpaust metodes, ar kādām strādā VDK. Pilnīgi neitrāli, nevis ka es apsolos kaut ko tur ziņot. Apakšā – paraksts”. Toreiz Rokpelnis nodomājis: “kāpēc gan lai es neizpētītu metodes, ar kādām strādā VDK? Tas taču ir interesanti! Laikam tas mani arī paķēra – redzēt organizāciju no iekšpuses. Pēc tam es to varētu atmaskojoši aprakstīt”. Kad vēlāk Rokpeļņa draugs un dzejnieks Uldis Bērziņš viņam jautājis, vai kaut ko uzzinājis par čekas struktūru, viņš sapratis, ka neko nav uzzinājis. “Es parakstīju Miļevska iedoto kartīti, izgāju ārā no kabineta, un tajā pašā mirklī sapratu, ka esmu sagrāvis savu dzīvi. Čekas rokās bija visi līdzekļi, lai mani iznīcinātu,” intervijā saka dzejnieks.
Ar VDK virsnieku Miļevski Rokpelnis ticies konspiratīvajā dzīvoklī. Miļevski interesējuši Rokpeļņa kolēģu literātu nodomi. Tagad dzejnieks teic, ka nav nevienu nodevis un izstrādājis kādu nelietību vai provokāciju. Viņa sadarbība bijusi analītikā – “palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas”.
Vienīgais gadījums, kad viņu VDK mēģināja izmantot, bijis ar igauņu novelistu Arvo Valtonu, kuram vietējie čekisti nav tikuši klāt. Taču Rokpelnis no šā uzdevuma atteicies.
Uz jautājumu, vai Rokpelnis zinājis citu aģentu vārdus, viņš atbild, ka ne, taču “man bija nojauta par dažiem cilvēkiem”.
Pēc diviem gadiem Miļevskis aizgājis no darba VDK un kopš tā laika ne ar vienu citu čekistu Rokpelniem tādu kontaktu neesot bijis.
Jautāts, kā domā, ko un kāpēc VDK vervēja, Rokpelnis atbildējis, ka vervēja tos, kurus kaut kādā veidā varēja izmantot viņu vājību dēļ, piemēram, homoseksuālus cilvēkus. Par Rokpeļņa sadarbību ar čeku astoņdesmitajos gados neesot zinājis neviens, pat ne viņa ģimene. “Man bija sieva, ģimene, neviens nezināja. Dažreiz bija vērojami ļoti dīvaini motīvi, kādēļ cilvēki kļuva par stukačiem. Jā, mēs runājam par stukačiem, mēs nerunājam skaistos eifēmismos. Man nepatīk sevi tā saukt, bet es biju stukačs.”
Rokpelnis ir Latvijā pazīstams literāts, 2016. gadā saņēma Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā.
Iepriekš par sadarbību ar VDK 2016. gadā atzinās bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. Pilnu interviju ar Lāci lasiet šeit.
Lācis bija otrā publiski pazīstamā persona, kas sadarbības faktu ir atklāti atzinusi. Pirmais to 1994. gadā izdarīja ārsts un politiķis Georgs Andrejevs.
Rokpelnis tagad stāsta, ka, viņaprāt, padomju varas gados šādas bohēmiskas dzīves dēļ netika apcietināts tikai tāpēc, ka viņa tēvs Fricis Rokpelnis, arī rakstnieks, ieņēma gana augstus amatus padomju varas sistēmā un bija Latvijas PSR himnas līdzautors.
Jāņa Rokpeļņa, pēc paša vārdiem, “krišana” sākās 1985. gadā, kad toreizējais kompartijas centrālkomitejas sekretārs Anatolijs Gorbunovs no amata gribēja atcelt populārā laikraksta Literatūra un Māksla redaktoru Jāni Škaparu, bet daudzi viņu aizstāvēja. Toreiz Rokpelnim VDK virsnieks Juris Miļevskis, kurš bija radošo un preses darbinieku kurators un kura darbistaba atradās Preses nama 18. stāvā, “lūdza dažiem uzrakstīt savu viedokli par to, kāpēc tā tiek aizstāvēts Škapars”. Miļevskis Rokpelnim šķitis normāls cilvēks, “salīdzinot ar tiem visiem dzelzsbetona purniem, kas mani čekā pratināja tās divas reizes”.
Miļevskis Rokpelni uzaicinājis savā darba kabinetā Preses namā un izteicis priekšlikumu kļūt par viņa palīgu. Rokpelnis atbildējis, ka kādreiz varētu kaut ko pastāstīt, “bet oficiāli gan ne”. Rokpelnis atceras, ka Miļevskis tomēr gribējis oficiālu ziņojumu. Tolaik Rokpelnis vēl nav bijis kristietis, tagad viņš neslēgtu tādu “līgumu ar ļaunumu”.
Kartītē, kuru Rokpelnim iedevis Miļevskis, bija rakstīts, ka “es apsolos neizpaust metodes, ar kādām strādā VDK. Pilnīgi neitrāli, nevis ka es apsolos kaut ko tur ziņot. Apakšā – paraksts”. Toreiz Rokpelnis nodomājis: “kāpēc gan lai es neizpētītu metodes, ar kādām strādā VDK? Tas taču ir interesanti! Laikam tas mani arī paķēra – redzēt organizāciju no iekšpuses. Pēc tam es to varētu atmaskojoši aprakstīt”. Kad vēlāk Rokpeļņa draugs un dzejnieks Uldis Bērziņš viņam jautājis, vai kaut ko uzzinājis par čekas struktūru, viņš sapratis, ka neko nav uzzinājis. “Es parakstīju Miļevska iedoto kartīti, izgāju ārā no kabineta, un tajā pašā mirklī sapratu, ka esmu sagrāvis savu dzīvi. Čekas rokās bija visi līdzekļi, lai mani iznīcinātu,” intervijā saka dzejnieks.
Ar VDK virsnieku Miļevski Rokpelnis ticies konspiratīvajā dzīvoklī. Miļevski interesējuši Rokpeļņa kolēģu literātu nodomi. Tagad dzejnieks teic, ka nav nevienu nodevis un izstrādājis kādu nelietību vai provokāciju. Viņa sadarbība bijusi analītikā – “palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas”.
Vienīgais gadījums, kad viņu VDK mēģināja izmantot, bijis ar igauņu novelistu Arvo Valtonu, kuram vietējie čekisti nav tikuši klāt. Taču Rokpelnis no šā uzdevuma atteicies.
Uz jautājumu, vai Rokpelnis zinājis citu aģentu vārdus, viņš atbild, ka ne, taču “man bija nojauta par dažiem cilvēkiem”.
Pēc diviem gadiem Miļevskis aizgājis no darba VDK un kopš tā laika ne ar vienu citu čekistu Rokpelniem tādu kontaktu neesot bijis.
Jautāts, kā domā, ko un kāpēc VDK vervēja, Rokpelnis atbildējis, ka vervēja tos, kurus kaut kādā veidā varēja izmantot viņu vājību dēļ, piemēram, homoseksuālus cilvēkus. Par Rokpeļņa sadarbību ar čeku astoņdesmitajos gados neesot zinājis neviens, pat ne viņa ģimene. “Man bija sieva, ģimene, neviens nezināja. Dažreiz bija vērojami ļoti dīvaini motīvi, kādēļ cilvēki kļuva par stukačiem. Jā, mēs runājam par stukačiem, mēs nerunājam skaistos eifēmismos. Man nepatīk sevi tā saukt, bet es biju stukačs.”
Rokpelnis ir Latvijā pazīstams literāts, 2016. gadā saņēma Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā.
Iepriekš par sadarbību ar VDK 2016. gadā atzinās bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. Pilnu interviju ar Lāci lasiet šeit.
Lācis bija otrā publiski pazīstamā persona, kas sadarbības faktu ir atklāti atzinusi. Pirmais to 1994. gadā izdarīja ārsts un politiķis Georgs Andrejevs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru