Liepnieks apgalvo, ka čekisti, ignorējot Latvijas likumus, turpina sargāt ziņas par saviem aģentiem

http://nra.lv/latvija/231263-liepnieks-apgalvo-ka-cekisti-ignorejot-latvijas-likumus-turpina-sargat-zinas-par-saviem-agentiem.htm

Portāls nra.lv, 11.decembris 2017, 14:01

Politehnologs Jurģis Liepnieks dalījies ar, viņaprāt, vairākiem iemesliem, kuru dēļ tā saucamos ''čekas maisus'' tomēr būtu jāatver.

''Vispirms jau pašsaprotamais, ka aģenta un viņa kuratora attiecības nebūt ne obligāti automātiski izbeidzas, beidzoties okupācijai. Bieži aģenti ar saviem Valsts drošības komitejas kuratoriem ir regulāri tikušies daudzu gadu garumā. Kuratoru rīcībā ir visa informācija, tajā skaitā par visintīmākajiem viņu dzīves aspektiem. Šādas attiecības veido pietiekami ciešas saites,'' portālā Puaro raksta Liepnieks.
''Valsts drošības komitejas virsnieki, kuratori, kas strādāja ar aģentiem, liela daļa tepat starp mums vien dzīvo, gluži tāpat, kā viņu kādreiz savervētie aģenti. Kādas šobrīd ir viņu attiecības, politiskie uzskati, ekonomiskās un citas intereses, sabiedrība nezina un nezinās, kamēr nav notikusi maisu publiskošana,'' norāda eksperts. ''Kamēr aģentu vārdi ir slepeni, viņu bijušie kuratori viņus var viegli šantažēt un izmantot savās interesēs arī šobrīd. Viņus var šantažēt arī tie Krievijas dienesti, kuru rīcībā tāpat ir informācija par viņu darbību padomju gados.''

''Šī paša iemesla dēļ viņi nav nekā pilnvērtīgi izmantojami neatkarīgās Latvijas specdienestu interesēs, jo tas atvērtu Latvijas specdienestus ievainojamībai, ka šie aģenti ticami var kļūt par dubultaģentiem, kas saviem KGB saimniekiem ziņotu, par ko interesējas un kā strādā jaunie Latvijas specdienesti,'' skaudro realitāti atzīmē Liepnieks. ''Iemesls, kāpēc čekas maisi jāatver, ir arī tas, ka daudzi no tajos esošajiem, iespējams, nemaz nav jāšantažē, bet kuri, īpaši ņemot vērā savu pagātnes darbību, nekad nav atbalstījuši Latvijas neatkarību un nevēlas šīs neatkarības nostiprināšanos arī šobrīd.''

Liepnieks norāda, ka kolaborācija nav ''kaut kas, ko vajadzētu paslaucīt zem skapja kā kaut ko, kam mēs vienkārši nevēlamies pievērst uzmanību'': ''Kolaborācija ir kauna traips mums visiem. Tā ir nācijas vājuma mērvienība un ja mēs vēlamiem stiprāku nāciju - nāciju, kas nākotnē spēj pārliecinoši stāties pretī ienaidniekam - tad mums ir kaut kas jādara, lai iznīdētu sevī šo vājumu. Mums ir ļoti aktīvi jāvēršas pret šo vājumu, verdziskumu, gļēvumu, nodevīgumu un nelietību.''
Viņš par iemeslu min arī vienkārši vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu: ''Proti, tiem, kas ir cietuši, izsūtīti, sēdējuši cietumā, bet vēl daudz biežāk tiem, kuru dzīves un karjeras padomju laikos tika vienkārši salauztas kādas draugu lokā izstāstītas politiskas anekdotes, 18. novembrī iedegtas svecītes vai ''Doktora Živago'' lasīšanas dēļ. Šie cilvēki un viņu bērni ir pelnījuši vismaz uzzināt, kuri bija tie, kas rakstīja par viņiem ziņojumus un kuru dēļ skolu beidzot jaunietis, piemēram, nevarēja iestāties augstskolā tikai tāpēc, ka kaimiņš bija uzrakstījis ziņojumu par viņa vecākiem. Tāpat taisnīgumu ir pelnījuši tie klusie varoņi, kuri cieta no tā vien, ka atteicās sadarboties. Taisnīgums ir vērtība pati par sevi, vienmēr ir pareizi uz to tiekties.''

Liepnieks norāda, ka ''čeka'' joprojām darbojas un neticami aktīvi rūpējas, lai tās ziņotāju identitātes nekad netaptu zināmas: ''Viņi to dara visu acu priekšā, netraucēti ignorējot Latvijas parlamenta pieņemtos likumus, jo viņiem pieejamie resursi visos Latvijas sabiedrības slāņos, ieskaitot medijus un politisko vidi, ir milzīgi. Viņi dara to, ko var atļauties un grūti viņiem kaut ko pārmest. Tas ir viņu darbs un uzdevums - sargāt ziņas par saviem aģentiem. Bijušajiem, esošajiem un topošajiem.''

Politehnologs arī norāda, ka nav pareizi, ka cilvēks baidās no tā, ka kāda viņa tuvinieka vārds arī atrodams šajos maisos: ''Stipra tauta, stipras ģimenes, dzimtas nav iespējamas bez spējas skatīties droši savā pagātnē, sadzīvot ar visu labo un visu slikto tajā un gūt spēku no visa, kas ar šo dzimtu noticis, nevis otrādāk. Un nekas slikts nenotiks, tāpat kā nenotika Norvēģijā vai Francijā, kad bija jātiek galā ar fašistu kolaboracionistiem, vai Lietuvā, Čehijā un citur, kur tika publicēti čekas maisi. Lai varētu cīnieties ar vājumu, tas vispirms ir jāatzīst. Nācija tikai iegūst no šī procesa - tā paskatās uz sevi un, cerams, nolemj - nekad vairs.''

PBLA un čekistu / KP (Latvijas ceļš) vienošanās 1993

http://www.irlv.lv/blogi/politika/si-diena-latvijas-vesture

Šis notikums bijušajiem disidentiem un LNNK dibinātājiem nerādījās pat ļaunākajos paredzējumos. Šī diena noteica: Latvijā nekad nebūs kolaborantu lustrācijas, VDK maisu atvēršanas, deokupācijas, dekolonizācijas, deboļševizācijas, nacionālas un starpnacionālas saskaņas. Turpmāk būs tikai matemātika.

993.g. 13.februārī slepenā konsultatīvā apspriedē viesnīcā “Jūrmala” tika panākta vienošanās par priekšvēlēšanu bloka - savienības “Latvijas ceļš” (LC) izveidošanu [1]. Tika panākta vienošanās starp komunistiem – „kažokapmetējiem” un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) vadību. Kā atceras Māris Gailis: „Aktīvs bija Egils Levits, kurš faktiski arī bija saite starp šejieniešiem un trimdiniekiem. Meierovics pat izteicās, ka, ja piedalīsies Egils, tad viņš arī ies.” [2].
Joprojām tiek uzturēts mīts, ka komunisti „veco vīru”, PBLA priekšsēdi Gunāru Meierovicu „ievilka savos tīklos” un „aptina ap pirkstu”, piesolot Valsts prezidenta amatu. Šo mītu apgāž ASV Gaisa spēku virsnieks, tā laika PBLA valdes loceklis, 5. Saeimā no LC saraksta ievēlētais Andris Kadeģis: „Gorbunovs ir 10 Saeimas vietu vērts, un šoreiz šī matemātika nosaka rīcību” [3]. Pieņemu, nevis PBLA vadība izmantoja savus sakarus, lai ietekmētu savu mītnes zemju valdības Latvijas interesēs, bet otrādi – ASV, caur latviešu trimdiniekiem, realizēja savu militāri stratēģisko tā brīža vajadzību – piemēram, par katru cenu panākt pēc iespējas ātrāku Skrundas lokatora aizvēršanu. Jāpiezīmē, Gunāra Meierovica publiski pieejamā biogrāfijā pamatā atspoguļota viņa sabiedriskā darbība, bet par profesionālo darbību ziņas ir skopas, piemēram, ALA Latviešu institūta izdotajā Latvju Enciklopēdijā lasāms: „Kopš 1951 bija ASV Aizsardzības M pētn. darbā un nod. vadītājs.”
5. Saeimas vēlēšanās 1993.g. jūnijā LC pārliecinoši uzvarēja un ieguva 36 vietas Saeimā. Anatolijs Gorbunovs tika ievēlēts par 5. Saeimas priekšsēdētāju, bet Valda Birkava veidotajā Ministru kabinetā par ministriem kļuva četri PBLA pārstāvji. Šīs valdības laikā, kuras Tieslietu ministrs bija PBLA konsultants un Kluba 21 biedrs Egils Levits, tika pieņemti galvenie valsts pamatlikumi, kuri noteica Latvijas turpmāko likteni, kā arī noslēgti līgumi ar Krieviju, tai skaitā, par militāro pensionāru mūžīgu palikšanu Latvijā ar visām ģimenēm un sociālo garantiju piešķiršanu tiem.
Šī lappuse Latvijas vēsturē, man šķiet, kā krāšņa Krievijas un ASV ietekmes aģentu spēle vienā komandā ar rezultātu 1:0, ilgtermiņā atstājot Latviju zaudētājos. Spēles gaitu apraksta zviedru diplomāts Lars Peters Fredēns: „Galotņu sanāksmē Maskavā 1994. gada 13.- 15. janvārī ASV prezidents bija vedis sarunas Latvijas vārdā. ... Kā Baltais nams un Valsts departaments iegalvoja mums Stokholmā un noteikti arī Latvijas pusei Rīgā, Klintona vienošanās ar Jeļcinu patiesībā esot bijusi presidential commitment (prezidentu saistības). ... Valsts sekretārs Kristofers 15. janvārī, pēc galotņu tikšanās noslēguma, tieši no Air Force One lidmašīnas zvanījis savam kolēģim [Latvijas ārlietu ministram Georgam] Andrejevam, Kristofers pavēstījis, ka Jeļcins piekritis formulai 4+18*, taču ar nosacījumu, ka ASV apsolās Krievijai palīdzēt jautājumā par krievvalodīgo iedzīvotāju cilvēktiesībām un tautību tiesībām Latvijā.” [4].
Kā redzam, Krievijas un ASV prezidentu saistības joprojām ir spēkā - joprojām finansējam mācības skolās krievu valodā un uzturam Latvijā atstātos PSRS militāros pensionārus.


[1] Blūzma V. Politisko partiju veidošanās Latvijā pirmsākumi.- 374.lpp.
[2] Gailis. M. Varas tehnoloģija. – 77.lpp.
[3] Kadeģis. A. Izrakteņi. – 264. lpp.
[4] Fredēns L. P. Atgriešanās. – 228. un 232. lpp
* Skrundas lokatora darbība vēl 4 gadus un tā demontāža pēc tam 18 mēnešu laikā.
Paraksts fotogrāfijai-  Foto: Uldis Briedis. No kreisās bijušais LKP Ideoloģiskais sekretārs, Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, PBLA priekšsēdis (1982. -1988.), līdz 1993. zinātnieks ASV Flotes medicīnas pētniecības institūtā, Birkava valdības Ārējās tirdzniecības un Eiropas kopienas lietu valsts ministrs Olģerts Pavlovskis, ASV Aizsardzības ministrijas darbinieks, PBLA priekšsēdis, Birkava valdības Baltijas valstu un Ziemeļvalstu lietu valsts ministrs Gunārs Meierovics, bijušais ASV Jūras desantnieku korpusa kapteinis, Amerikas latviešu apvienības priekšsēdis (1988. – 1992.), Birkava valdības Aizsardzības ministrs Valdis Pavlovskis.

Juris Jurašs: Sudrabas 'oligarhu komisijas' sēde bija slepena, lai pasniegtu vēlamo par esošo

http://www.la.lv/video-jurass-sede-bija-slepena-lai-pasniegtu-velamo-par-esoso/
“Sēde, manuprāt, bija slepena, lai nedotu iespēju tiem, kas ir uzaicināti uz šo sēdi, šo savu vēstījumu padarīt par publisku. Jo tādā gadījumā būtu ļoti sarežģīti interpretēt mūsu teikto un pasniegt vēlamo par esošo,” bijušais KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieks Juris Jurašs apgalvoja RīgaTV 24 raidījumā “Preses klubs”, komentējot vakar notikušo “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisijas slēgto sēdi.
J.Jurašs atklāja, ka sēdē ne reizi netika jautāts par slepenu informāciju, tāpēc nebija iemesls rīkot slēgtu sēdi.
Viņš uzskata, ka viņu mērķis ir manipulēt ar sabiedrību: “Doma bija to visu noslepenot, lai sabiedrībai nebūtu iespēja sekot līdzi tam, kas šodien notika izmeklēšanas komisijas sēdē. Tur faktiski nebija neviens jautājums, kuru varētu attiecināt uz kaut kādu slēgto sadaļu, kas tiešām būtu ierobežotas pieejamības vai slepena informācija.”
J.Jurašs norādīja, ka komisiju un tās darbu diktē paši oligarhi, tāpēc veiksmīgu rezultātu sagaidīt nevar.
“Diemžēl mēs redzam reālu cirku, mēs redzam, ka šie te oligarhi (es pat teiktu, ka atsevišķi mafijas pārstāvji) turpina realizēt savu ietekmi. Jums vajadzēja parlamentārās izmeklēšanas komisiju? Lūdzu! Būs! Skaidrs, ka šī ideja absolūti pašos pamatos ir nodegradēta,” sacīja J.Jurašs.
Viņš ir pārliecināts, ka komisijas vienīgais mērķis ir attaisnot oligarhus: “Lielākā daļa no šiem locekļiem mēģina attaisnot gan šajās sarunās iesaistītos personāžus, gan prokuratūras un citu iestāžu pārstāvjus, kuri, iespējams, nav bijuši uzdevumu augstumos. Sausais atlikums ir nulle.”

V.Vīķe-Freiberga pret izglītības latviskošanu: “Vardarbība”, “ņirgāšanās” – ko vēl izdomās…

http://www.la.lv/vardarbiba-nirgasanas-ko-vel-izdomas/

Māris Antonevičs

4. janvāris, 2018

Pašā gada nogalē, kad medijos dominēja dažādi apskati, nominācijas un vērtējumi, viens pēc otra pēkšņi izlīda divi politiski dzelkšņi. Tie varētu pat šķist īpaši saskaņoti savā starpā, ja vien nebūtu zināms, ka abas personas savā starpā nesazinās, jo runā dažādās valodās. Taču sakāmais abām bija līdzīgs un par vienu tēmu – iecerēto nākamo soli izglītības sistēmas latviskošanā (pāreja uz mācībām valsts valodā visās valsts un pašvaldību finansētajās skolās un valsts valodas īpatsvara palielināšana pamatskolās).
Vispirms Krievijas vēstnieks Jevgeņijs Lukjanovs gada nogales preses konferencē paziņoja, ka “katram cilvēkam ir tiesības iegūt izglītību savā dzimtajā valodā, bet, ja cilvēkam cenšas liegt šādas iespējas, tā ir vardarbīga asimilācija”. Te būtu vietā rubrika – “viņš mūs nepārsteidza”. Varējām pārliecināties, ka jaunais Krievijas vēstnieks turpina sava priekšgājēja uzņemto kursu, kas, protams, nav tapis Antonijas ielas namā Rīgā, bet nepilnus 1000 kilometrus uz austrumiem. Spriežot pēc pasākuma atreferējuma, tālāk gan J. Lukjanovs bija izpaudies diezgan miglaini, runājot kaut kādās metaforās par vilku audzināšanu, pieminējis Maugli, Romas dibinātājus Romulu un Remu un vēl daudz ko citu. Kā nu ne, jo, pārāk tieši tēmējot, var iešaut pats sev kājā – izsakot pārmetumus citiem, Krievijas sūtnim nevajadzētu aizmirst, ka paša pārstāvētajā valstī šis jautājums ir daudz sāpīgāks. Ar armēņu, tadžiku, uzbeku un citu ievērojamo etnisko grupu neatņemamajām “tiesībām iegūt mācības dzimtajā valodā” Maskavā ir kā ir, nemaz nerunājot par augošo ķīniešu kopienu Tālajos Austrumos. Tā ka labāk jau rūpēties pašiem par savu integrācijas politiku, nevis mācīt citus.
Taču otrs paziņojums pārsteidz daudz vairāk. Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga par iecerēto izglītības reformu interneta portālā “rus.delfi.lv” (ar vēlāk sekojošiem tulkojumiem arī “Delfu” latviešu versijā): “Dzimtā valoda ir emocionāla lieta. Un, ja par to ņirgājas, tas nav pieņemami. Katram sava dzimtā valoda ir svarīga.” Pozīcija pret reformu it kā labi atbilst V. Vīķes-Freibergas prezidentūras laika novilcinošajai, neizlēmīgajai integrācijas politikai. Protams, ne jau prezidente vienpersoniski to veidoja, taču savu roku pielika diezgan redzami, ja atceramies kaut vai Valsts valodas likuma atgriešanu Saeimai otrreizējai caurlūkošanai 1999. gadā, pēc kā tas tika mīkstināts. Tāpat viņa uzstāja uz to, ka no likumiem būtu jāsvītro prasība deputātu kandidātiem labi prast valsts valodu. Tolaik tās tika pasniegtas kā starptautisko organizāciju rekomendācijas un Latvijas “mājasdarbs” pirms iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā. Vieglāk, protams, bija klusējot pieņemt šos ieteikumus, nevis pārliecināt ārzemju partnerus, bet tāda tolaik bija politiskās elites izvēle. Pamatojums – nostiprināt Latviju starptautiski, no ārpuses, pirms ķerties klāt iekštelpas sakārtošanai.
Taču tagad? Kas tas vispār par argumentu – “ņirgāšanās par dzimto valodu”… Mēģinājums 27 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas sākt veidot vienotu izglītības sistēmu – “ņirgāšanās”? Krievijas impērijas laikā skolās 19. gadsimta beigās bija kauna plāksnes skolēniem “Govoril po latišski” (“Runāja latviski”) – lūk, tā bija ņirgāšanās. Protams, katra reforma nozīmē pārmaiņas, un ar tām kāds vienmēr būs neapmierināts. Šajā gadījumā ir gan iekšējie, gan ārējie faktori, bet ir arī zemūdens akmeņi, kas izpled šādās intervijās.
Dīvains ir arī piemērs, kuru V. Vīķe-Freiberga šajā sakarā atgādina no savas trimdas bērnības: “Manā skolā, vidusskolā, bija arābu meitenes, gan maz – viņas ilgi neizturēja, bet bija ebreju meitenes, spāņu meitenes, itāļu meitenes, franču meitenes, krievu meitene man bija draudzene. (..) Mūs vienoja tas, ka bijām franču skolā, franču izglītības sistēmā, protams, tā bija vienīgā valoda. Mēs mācījāmies angļu valodu kā svešvalodu un arābu valodu kā svešvalodu.” Tātad bijusī prezidente pati kā piemēru min izglītības sistēmu, kurā visi mācās vienā – valsts valodā, tajā pašā laikā kritizē politisku lēmumu, kas šādu sistēmu Latvijā cenšas izveidot, jo, viņasprāt, tas esot saistīts ar vēlēšanām.
Garajā intervijā vienā no lielākajiem Latvijas krievu valodas medijiem V. Vīķe-Freiberga runā par daudz ko, bet nevienu brīdi neizmanto iespēju mudināt Latvijā dzīvojošos krievus vairāk runāt latviski, aicināt mācīt to bērniem un paskaidrot, kāpēc latviešiem tas ir svarīgi. Un tas ir bēdīgākais.

Dzejnieks Rokpelnis atzīstas, ka bijis čekas aģents

https://irir.lv/2017/12/27/dzejnieks-rokpelnis-atzistas-ka-bijis-cekas-agents
27. decembris , 2017 9.25

Pazīstamais dzejnieks Jānis Rokpelnis (1945) intervijā laikrakstam Neatkarīgā trešdien atzīstas, ka bijis Valsts drošības komitejas (VDK) savervēts aģents ar segvārdu Miķelis.

Intervijā avīzei dzejnieks stāsta, ka pagājušā gadsimta 70. gados dažas reizes par kādiem pārkāpumiem pret padomju varu ticis izsaukts uz tā saucamo Stūra māju, jo “kāds bija par mani uzrakstījis denunciāciju”. Trakākā bijusi otrā reize VDK, kad Rokpelnis uz dienestu izsaukts pēc pamatīgas uzdzīves padomju gados populārajā bārā viesnīcā Rīga, tautā sauktā par Skapi. Rokpelnis stāsta, ka toreiz bijis krietni piedzēries un bāra apmeklētājus rāvis laukā no krēsliem un kliedzis: «Tu esi komunists?! Tad tevi jānošauj!» VDK viņam taujāts, kāpēc gribējis šaut nost komunistus.

Rokpelnis tagad stāsta, ka, viņaprāt, padomju varas gados šādas bohēmiskas dzīves dēļ netika apcietināts tikai tāpēc, ka viņa tēvs Fricis Rokpelnis, arī rakstnieks, ieņēma gana augstus amatus padomju varas sistēmā un bija Latvijas PSR himnas līdzautors.
Jāņa Rokpeļņa, pēc paša vārdiem, “krišana” sākās 1985. gadā, kad toreizējais kompartijas centrālkomitejas sekretārs Anatolijs Gorbunovs no amata gribēja atcelt populārā laikraksta Literatūra un Māksla redaktoru Jāni Škaparu, bet daudzi viņu aizstāvēja. Toreiz Rokpelnim VDK virsnieks Juris Miļevskis, kurš bija radošo un preses darbinieku kurators un kura darbistaba atradās Preses nama 18. stāvā, “lūdza dažiem uzrakstīt savu viedokli par to, kāpēc tā tiek aizstāvēts Škapars”. Miļevskis Rokpelnim šķitis normāls cilvēks, “salīdzinot ar tiem visiem dzelzsbetona purniem, kas mani čekā pratināja tās divas reizes”.
Miļevskis Rokpelni uzaicinājis savā darba kabinetā Preses namā un izteicis priekšlikumu kļūt par viņa palīgu. Rokpelnis atbildējis, ka kādreiz varētu kaut ko pastāstīt, “bet oficiāli gan ne”. Rokpelnis atceras, ka Miļevskis tomēr gribējis oficiālu ziņojumu. Tolaik Rokpelnis vēl nav bijis kristietis, tagad viņš neslēgtu tādu “līgumu ar ļaunumu”.
Kartītē, kuru Rokpelnim iedevis Miļevskis, bija rakstīts, ka “es apsolos neizpaust metodes, ar kādām strādā VDK. Pilnīgi neitrāli, nevis ka es apsolos kaut ko tur ziņot. Apakšā – paraksts”. Toreiz Rokpelnis nodomājis: “kāpēc gan lai es neizpētītu metodes, ar kādām strādā VDK? Tas taču ir interesanti! Laikam tas mani arī paķēra – redzēt organizāciju no iekšpuses. Pēc tam es to varētu atmaskojoši aprakstīt”. Kad vēlāk Rokpeļņa draugs un dzejnieks Uldis Bērziņš viņam jautājis, vai kaut ko uzzinājis par čekas struktūru, viņš sapratis, ka neko nav uzzinājis. “Es parakstīju Miļevska iedoto kartīti, izgāju ārā no kabineta, un tajā pašā mirklī sapratu, ka esmu sagrāvis savu dzīvi. Čekas rokās bija visi līdzekļi, lai mani iznīcinātu,” intervijā saka dzejnieks.
Ar VDK virsnieku Miļevski Rokpelnis ticies konspiratīvajā dzīvoklī. Miļevski interesējuši Rokpeļņa kolēģu literātu nodomi. Tagad dzejnieks teic, ka nav nevienu nodevis un izstrādājis kādu nelietību vai provokāciju. Viņa sadarbība bijusi analītikā – “palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas”.
Vienīgais gadījums, kad viņu VDK mēģināja izmantot, bijis ar igauņu novelistu Arvo Valtonu, kuram vietējie čekisti nav tikuši klāt. Taču Rokpelnis no šā uzdevuma atteicies.
Uz jautājumu, vai Rokpelnis zinājis citu aģentu vārdus, viņš atbild, ka ne, taču “man bija nojauta par dažiem cilvēkiem”.
Pēc diviem gadiem Miļevskis aizgājis no darba VDK un kopš tā laika ne ar vienu citu čekistu Rokpelniem tādu kontaktu neesot bijis.
Jautāts, kā domā, ko un kāpēc VDK vervēja, Rokpelnis atbildējis, ka vervēja tos, kurus kaut kādā veidā varēja izmantot viņu vājību dēļ, piemēram, homoseksuālus cilvēkus. Par Rokpeļņa sadarbību ar čeku astoņdesmitajos gados neesot zinājis neviens, pat ne viņa ģimene. “Man bija sieva, ģimene, neviens nezināja. Dažreiz bija vērojami ļoti dīvaini motīvi, kādēļ cilvēki kļuva par stukačiem. Jā, mēs runājam par stukačiem, mēs nerunājam skaistos eifēmismos. Man nepatīk sevi tā saukt, bet es biju stukačs.”
Rokpelnis ir Latvijā pazīstams literāts, 2016. gadā saņēma Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā.
Iepriekš par sadarbību ar VDK 2016. gadā atzinās bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. Pilnu interviju ar Lāci lasiet šeit.
Lācis bija otrā publiski pazīstamā persona, kas sadarbības faktu ir atklāti atzinusi. Pirmais to 1994. gadā izdarīja ārsts un politiķis Georgs Andrejevs.