Vēsturnieku komisijas pasākumu pirmo reizi apmeklē Krievijas vēstnieks
19. novembris, 2013
Latvijas Vēsturnieku komisijas rīkotā konference “Latvijas valsts veidošana un atjaunošana vēsturiskā skatījumā” aizvadītajā pirmssvētku piektdienā bija iezīmīga gan ar dalībniekiem, gan saturu.
Melngalvju nama Svētku zālē līdzās diplomātiem, pašreizējiem Saeimas deputātiem, dažādu valsts institūciju un augstskolu vadības pārstāvjiem redzēja arī daudz “bijušo” – agrākos Saeimas priekšsēdētājus, Latvijas valsts prezidentus, ministru prezidentus. Visplašāk pārstāvēta, protams, bija vēsturnieku saime.
ANO ģenerālsekretāra Pana Kimuna klātbūtne bija panākusi to, ka pirmo reizi Vēsturnieku komisijas 15 gadu pastāvēšanas laikā uz tās pasākumu ieradās Krievijas vēstnieks. Uz līdzšinējām komisijas konferencēm un grāmatu atvēršanām, kuras citu valstu vēstnieki cītīgi apmeklēja, Krievija labi ja deleģēja kādu zemāka ranga funkcionāru, taču šoreiz zālē sēdēja Aleksandrs Vešņakovs. Tādējādi šo faktu var traktēt kā nelielu Latvijas diplomātijas uzvaru. Aizkulisēs runāja, ka Krievijas pārstāvniecība esot bijusi neapmierināta, uzzinot par ANO ģenerālsekretāra nodomu uzstāties vēsturnieku konferencē. Ievadvārdi, kurus sacīja Okupācijas muzeja pārstāvis Valters Nollendorfs, patiesi nesakrita ar Maskavas vēstures redzējumu. Viņš pieminēja kā vācu, tā padomju okupāciju un “ilgstošu svešu militāru spēku klātbūtni, kas nodrošināja svešu varu noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un zemi”. Nollendorfs norādīja, ka ilgstošās okupācijas dēļ Latvijai vēl ilgi nāksies cīnīties ar tās sekām, lai sasniegtu to, ko citas valstis jau sasniegušas.
Pans Kimuns pārsteidz
ANO ģenerālsekretārs Pans Kimuns iemantoja auditorijas simpātijas, uzrunu sākot ar latviski teiktiem vārdiem “man patīk apmeklēt jūsu skaisto zemi” un vēlāk noslēdzot ar novēlējumu “saules mūžu Latvijai”. Pans atzīmēja, ka Latvija neatkarību atguvusi nevardarbīgā ceļā, pateicoties tautas kultūras mantojumam, kas saglabājis latviešu nacionālo identitāti. Citēti tika dzejnieka Māra Čaklā vārdi “ar gribasspēku pret karaspēku”, bet beigu daļā, jau citā kontekstā, Raiņa “es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu”. Vēršoties pie pirmajā rindā sēdošās Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas, ģenerālsekretārs uzteica lielo sieviešu – parlamenta deputātu un ministru – skaitu Latvijas valdībā. Sieviešu lomas nodrošināšanā sabiedrībā un cilvēktiesību jomā Latvija varētu būt paraugs citām valstīm. ANO līderis atgādināja, ka savulaik Latvija saņēmusi lielu organizācijas atbalstu un tagad ir laiks palīdzēt ar savu pieredzi arī citām valstīm, kas arī notiek. “Jums ir labas vēlēšanas, jums ir laba pilsoniskā sabiedrība un neatkarīgi mediji. Nākotne Latvijai varētu būt laba. Latvija konsolidēs savu demokrātiju, attīstīs ekonomisko un sociālo jomu,” mūsu valsti slavēja augstākā ANO amatpersona. Pans aicināja Latviju gatavot darba plānu tās ES prezidentūras laikam 2015. gadā tā, lai centrālais jautājums būtu ilgtspējīga attīstība: “Latvija ir maza valsts, taču tai ir globāla ietekme dažādās iniciatīvās, un es paļaujos uz jums, ka sniegsiet savu palīdzību, veidojot pasauli labāku.”
“Neglītās lietas”
Konferences otrā daļa pilnībā bija atvēlēta vēsturnieku referātiem. Puse aicinātās publikas pēc ANO ģenerālsekretāra aiziešanas zālē neatgriezās, tomēr priekšlasījumiem turpināja sekot Valsts prezidents Andris Bērziņš, kā arī vairāki diplomāti, tajā skaitā Polijas vēstnieks Ježijs Mareks Novakovskis. Ar interesi tika uzņemta LU asociētā profesora Ērika Jēkabsona uzstāšanās. Jēkabsons uzsvēra, ka sabiedrības zināšanas par Latvijas 1918. – 1920. gada neatkarības karu joprojām ir nepilnīgas, jo šis karš bija daudz sarežģītāks, un kaimiņvalstu iespaids uz Latvijas Brīvības cīņām bija daudz lielāks, nekā pieņemts uzskatīt. Reālās ainas trūkums skaidrojams ne tikai ar padomju laika pārrāvumu, bet arī ar pirmskara Latvijas historiogrāfijas īpatnībām – tolaik daudz ko noklusēja diplomātijas un politkorektuma vārdā. Šķita ķecerīgi atzīt, ka neatkarības kara laika lielākā kauja nav izcīnīta ne pie Cēsīm, ne pret bermontiešiem pie Rīgas, bet 1919. gada septembrī pie Daugavpils pret lieliniekiem. Kauju, kas prasīja 500 kritušo, izcīnīja lietuvieši un poļi. Turklāt sarkanās armijas kodolu veidoja latviešu un igauņu sarkanie strēlnieki. “”Pareizie” poļi un lietuvieši, savā starpā nesadarbojoties (drīz viņi karos arī savā starpā), karoja pret “nepareizajiem” igauņiem un latviešiem. Daugavpils cietokšņa priekšnocietinājuma fortu ieņēma, pateicoties tankiem ar franču apkalpēm,” aizmirstās vēstures lappuses atgādināja Jēkabsons. Pirmskara Latvijas vēstures grāmatās tādas lietas nerakstīja, jo poļi un lietuvieši pie Daugavpils karoja nevis par Latvijas neatkarību, bet gan par “mūsu zemi”. Klusēts tika arī par robežstrīdiem ar igauņiem un lietuviešiem par to, ka kaujā pie Cēsīm vadošais spēks bija igauņi, ar kuru palīdzību Ulmaņa valdība faktiski varēja atgriezties Rīgā. “Es tagad runāju lietas, kuras ir neglītas, taču uzskatu, ka mums par to ir jārunā. Mēs nedrīkstam runāt tikai par skaistajiem momentiem, jo pretējā gadījumā mūsu nelabvēļi to izvelk gaismā un prasa, kāpēc mēs par to nerunājam,” norādīja Jēkabsons. Tādu nostāju vēlāk debatēs pilnībā atbalstīja Ilga Kreituse, uzsverot, ka tai vajadzētu būt mūsdienu vēstures pētniecības pamattēzei.
“Taktiskā kolaborācija”
Profesors Aivars Stranga priekšlasījumā “Latvijas 1939. gada augusts – 1940. gada augusts: no absolūtas neitralitātes līdz padomju republikai” atgādināja, ka starpkaru laika Latvijas galvenais ārpolitiskais mērķis bija savas valstiskās neatkarības saglabāšana. Tā nebija Latvijas vaina, ka viss beidzās ar sagrāvi: “Grūti iedomāties, ko Latvija būtu varējusi darīt, lai novērstu PSRS plānotu un īstenotu agresiju, un Latvijas valsts iznīcināšanu (..) Ulmaņa rīcība bija nevis kolaboracionisms, bet taktiska kolaborācija uzspiestos apstākļos ar nolūku novērst vēl daudz ko ļaunāku,” Latvija 1939./40. gadā pieņēma visas PSRS prasības. Kā uzsvēra profesors, nekāda latviešu diplomātu glaimošana vai pielīšana Staļinam un Molotovam nevarēja mainīt viņu nodomus: “Tas izraisīja tikai viņu smīnu un ņirgāšanos.” Nav šaubu, ka Ulmanis 1939. gada bāzu līgumu uzskatīja par uzspiestu un vēlējās no tā atbrīvoties, taču 1940. gada jūnijā “Ulmanis un valdība bija paši sevi iemidzinājuši ar domu par labām attiecībām ar PSRS, tāpēc 16. jūnija ultimāts nāca kā pērkons no skaidrām debesīm”. Pēc vēsturnieka domām, lai kāda tobrīd būtu Ulmaņa rīcība, okupāciju tā nenovērstu, vienīgi ietekmētu tās gaitu, bet ne izšķiroši. Pretošanās ilgtu labi ja divas dienas un būtu ar asiņainām sekām. “No nācijas dzīvā spēka saglabāšanas viedokļa Ulmaņa lēmumu var attaisnot, bet ne to, ka PSRS netika iesniegts pat diplomātisks protests pret okupāciju un Latvijas sūtņi ārzemēs netika pilnvaroti nekavējoši informēt citu valstu valdības. Nav arī attaisnojama Ulmaņa piekrišana “tautas valdības” izveidei un tās lēmumu akceptēšanai,” uzskaitīja Stranga. Uz ekspremjera Einara Repšes lūgumu salīdzināt tā laika situāciju Latvijā ar Somijas lēmumu pretoties, Stranga atgādināja gan par somu nocietinājumiem un nācijas saliedētību, gan arī faktu, ka Somijā valdīja parlamentāra demokrātija, kas nepadevās spiedieniem. Latvijas vēstnieks Lietuvā Mārtiņš Virsis, pievienojoties diskusijai, piebilda, ka pēc pašu somu vēsturnieku izpētītā, maršals Mannerheims 1939. gada novembra beigās bijis gatavs pieņemt PSRS ultimātu, taču, kamēr viņa viedoklis nonāca līdz Helsinkiem, parlaments naktī jau bija pieņēmis lēmumu pretoties.
Melngalvju nama Svētku zālē līdzās diplomātiem, pašreizējiem Saeimas deputātiem, dažādu valsts institūciju un augstskolu vadības pārstāvjiem redzēja arī daudz “bijušo” – agrākos Saeimas priekšsēdētājus, Latvijas valsts prezidentus, ministru prezidentus. Visplašāk pārstāvēta, protams, bija vēsturnieku saime.
ANO ģenerālsekretāra Pana Kimuna klātbūtne bija panākusi to, ka pirmo reizi Vēsturnieku komisijas 15 gadu pastāvēšanas laikā uz tās pasākumu ieradās Krievijas vēstnieks. Uz līdzšinējām komisijas konferencēm un grāmatu atvēršanām, kuras citu valstu vēstnieki cītīgi apmeklēja, Krievija labi ja deleģēja kādu zemāka ranga funkcionāru, taču šoreiz zālē sēdēja Aleksandrs Vešņakovs. Tādējādi šo faktu var traktēt kā nelielu Latvijas diplomātijas uzvaru. Aizkulisēs runāja, ka Krievijas pārstāvniecība esot bijusi neapmierināta, uzzinot par ANO ģenerālsekretāra nodomu uzstāties vēsturnieku konferencē. Ievadvārdi, kurus sacīja Okupācijas muzeja pārstāvis Valters Nollendorfs, patiesi nesakrita ar Maskavas vēstures redzējumu. Viņš pieminēja kā vācu, tā padomju okupāciju un “ilgstošu svešu militāru spēku klātbūtni, kas nodrošināja svešu varu noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un zemi”. Nollendorfs norādīja, ka ilgstošās okupācijas dēļ Latvijai vēl ilgi nāksies cīnīties ar tās sekām, lai sasniegtu to, ko citas valstis jau sasniegušas.
Pans Kimuns pārsteidz
ANO ģenerālsekretārs Pans Kimuns iemantoja auditorijas simpātijas, uzrunu sākot ar latviski teiktiem vārdiem “man patīk apmeklēt jūsu skaisto zemi” un vēlāk noslēdzot ar novēlējumu “saules mūžu Latvijai”. Pans atzīmēja, ka Latvija neatkarību atguvusi nevardarbīgā ceļā, pateicoties tautas kultūras mantojumam, kas saglabājis latviešu nacionālo identitāti. Citēti tika dzejnieka Māra Čaklā vārdi “ar gribasspēku pret karaspēku”, bet beigu daļā, jau citā kontekstā, Raiņa “es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu”. Vēršoties pie pirmajā rindā sēdošās Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas, ģenerālsekretārs uzteica lielo sieviešu – parlamenta deputātu un ministru – skaitu Latvijas valdībā. Sieviešu lomas nodrošināšanā sabiedrībā un cilvēktiesību jomā Latvija varētu būt paraugs citām valstīm. ANO līderis atgādināja, ka savulaik Latvija saņēmusi lielu organizācijas atbalstu un tagad ir laiks palīdzēt ar savu pieredzi arī citām valstīm, kas arī notiek. “Jums ir labas vēlēšanas, jums ir laba pilsoniskā sabiedrība un neatkarīgi mediji. Nākotne Latvijai varētu būt laba. Latvija konsolidēs savu demokrātiju, attīstīs ekonomisko un sociālo jomu,” mūsu valsti slavēja augstākā ANO amatpersona. Pans aicināja Latviju gatavot darba plānu tās ES prezidentūras laikam 2015. gadā tā, lai centrālais jautājums būtu ilgtspējīga attīstība: “Latvija ir maza valsts, taču tai ir globāla ietekme dažādās iniciatīvās, un es paļaujos uz jums, ka sniegsiet savu palīdzību, veidojot pasauli labāku.”
“Neglītās lietas”
Konferences otrā daļa pilnībā bija atvēlēta vēsturnieku referātiem. Puse aicinātās publikas pēc ANO ģenerālsekretāra aiziešanas zālē neatgriezās, tomēr priekšlasījumiem turpināja sekot Valsts prezidents Andris Bērziņš, kā arī vairāki diplomāti, tajā skaitā Polijas vēstnieks Ježijs Mareks Novakovskis. Ar interesi tika uzņemta LU asociētā profesora Ērika Jēkabsona uzstāšanās. Jēkabsons uzsvēra, ka sabiedrības zināšanas par Latvijas 1918. – 1920. gada neatkarības karu joprojām ir nepilnīgas, jo šis karš bija daudz sarežģītāks, un kaimiņvalstu iespaids uz Latvijas Brīvības cīņām bija daudz lielāks, nekā pieņemts uzskatīt. Reālās ainas trūkums skaidrojams ne tikai ar padomju laika pārrāvumu, bet arī ar pirmskara Latvijas historiogrāfijas īpatnībām – tolaik daudz ko noklusēja diplomātijas un politkorektuma vārdā. Šķita ķecerīgi atzīt, ka neatkarības kara laika lielākā kauja nav izcīnīta ne pie Cēsīm, ne pret bermontiešiem pie Rīgas, bet 1919. gada septembrī pie Daugavpils pret lieliniekiem. Kauju, kas prasīja 500 kritušo, izcīnīja lietuvieši un poļi. Turklāt sarkanās armijas kodolu veidoja latviešu un igauņu sarkanie strēlnieki. “”Pareizie” poļi un lietuvieši, savā starpā nesadarbojoties (drīz viņi karos arī savā starpā), karoja pret “nepareizajiem” igauņiem un latviešiem. Daugavpils cietokšņa priekšnocietinājuma fortu ieņēma, pateicoties tankiem ar franču apkalpēm,” aizmirstās vēstures lappuses atgādināja Jēkabsons. Pirmskara Latvijas vēstures grāmatās tādas lietas nerakstīja, jo poļi un lietuvieši pie Daugavpils karoja nevis par Latvijas neatkarību, bet gan par “mūsu zemi”. Klusēts tika arī par robežstrīdiem ar igauņiem un lietuviešiem par to, ka kaujā pie Cēsīm vadošais spēks bija igauņi, ar kuru palīdzību Ulmaņa valdība faktiski varēja atgriezties Rīgā. “Es tagad runāju lietas, kuras ir neglītas, taču uzskatu, ka mums par to ir jārunā. Mēs nedrīkstam runāt tikai par skaistajiem momentiem, jo pretējā gadījumā mūsu nelabvēļi to izvelk gaismā un prasa, kāpēc mēs par to nerunājam,” norādīja Jēkabsons. Tādu nostāju vēlāk debatēs pilnībā atbalstīja Ilga Kreituse, uzsverot, ka tai vajadzētu būt mūsdienu vēstures pētniecības pamattēzei.
“Taktiskā kolaborācija”
Profesors Aivars Stranga priekšlasījumā “Latvijas 1939. gada augusts – 1940. gada augusts: no absolūtas neitralitātes līdz padomju republikai” atgādināja, ka starpkaru laika Latvijas galvenais ārpolitiskais mērķis bija savas valstiskās neatkarības saglabāšana. Tā nebija Latvijas vaina, ka viss beidzās ar sagrāvi: “Grūti iedomāties, ko Latvija būtu varējusi darīt, lai novērstu PSRS plānotu un īstenotu agresiju, un Latvijas valsts iznīcināšanu (..) Ulmaņa rīcība bija nevis kolaboracionisms, bet taktiska kolaborācija uzspiestos apstākļos ar nolūku novērst vēl daudz ko ļaunāku,” Latvija 1939./40. gadā pieņēma visas PSRS prasības. Kā uzsvēra profesors, nekāda latviešu diplomātu glaimošana vai pielīšana Staļinam un Molotovam nevarēja mainīt viņu nodomus: “Tas izraisīja tikai viņu smīnu un ņirgāšanos.” Nav šaubu, ka Ulmanis 1939. gada bāzu līgumu uzskatīja par uzspiestu un vēlējās no tā atbrīvoties, taču 1940. gada jūnijā “Ulmanis un valdība bija paši sevi iemidzinājuši ar domu par labām attiecībām ar PSRS, tāpēc 16. jūnija ultimāts nāca kā pērkons no skaidrām debesīm”. Pēc vēsturnieka domām, lai kāda tobrīd būtu Ulmaņa rīcība, okupāciju tā nenovērstu, vienīgi ietekmētu tās gaitu, bet ne izšķiroši. Pretošanās ilgtu labi ja divas dienas un būtu ar asiņainām sekām. “No nācijas dzīvā spēka saglabāšanas viedokļa Ulmaņa lēmumu var attaisnot, bet ne to, ka PSRS netika iesniegts pat diplomātisks protests pret okupāciju un Latvijas sūtņi ārzemēs netika pilnvaroti nekavējoši informēt citu valstu valdības. Nav arī attaisnojama Ulmaņa piekrišana “tautas valdības” izveidei un tās lēmumu akceptēšanai,” uzskaitīja Stranga. Uz ekspremjera Einara Repšes lūgumu salīdzināt tā laika situāciju Latvijā ar Somijas lēmumu pretoties, Stranga atgādināja gan par somu nocietinājumiem un nācijas saliedētību, gan arī faktu, ka Somijā valdīja parlamentāra demokrātija, kas nepadevās spiedieniem. Latvijas vēstnieks Lietuvā Mārtiņš Virsis, pievienojoties diskusijai, piebilda, ka pēc pašu somu vēsturnieku izpētītā, maršals Mannerheims 1939. gada novembra beigās bijis gatavs pieņemt PSRS ultimātu, taču, kamēr viņa viedoklis nonāca līdz Helsinkiem, parlaments naktī jau bija pieņēmis lēmumu pretoties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru