Lūdzu neaizmirstiet visus šos izsvētrot nākošajās vēlēšanās:
Vjačeslavs Dombrovskis(RP) Priekšsēdētājs
Jānis Dūklavs(ZZS) Priekšsēdētāja biedrs
Jānis Tutins(SC) Sekretārs
Zanda Kalniņa-Lukaševica(RP)
Dzintars Kudums (VL-TB/LNNK)
Ingmārs Līdaka(ZZS)
Romāns Naudiņš(VL-TB/LNNK)
Klāvs Olšteins(Olšteina "sešinieks")
Dmitrijs Rodionovs(SC)
Artūrs Rubiks(SC)
Edvards Smiltēns (VIENOTĪBA)
Dzintars Zaķis(VIENOTĪBA)
Ivars Zariņš(SC)
Krišjānis Kariņš: Latvija Krievijas gāzes gūstā
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/krisjanis-karins-latvija-krievijas-gazes-gusta.d?id=43106188
Šonedēļ Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāti pārsteidza ar pēkšņu lēmumu
virzīt likumdošanu, kas nostiprinātu "Gazprom" (Latvijas gāze) monopola tiesības mūsu valstī. Doma
mums tiek pasniegta gan no otras puses - "atlikt" gāzes tirgus liberalizāciju -
taču rezultāts ir tieši tas pats.
Dienu pirms Saeimas Tautsaimniecības komisijas savdabīgā lēmuma tajā
paviesojās Latvijas gāzes vadītājs ar priekšlikumu likumā nostiprināt viņa
vadītā uzņēmuma monopola tiesības mūsu valstī. Presē lasāms, ka pretī viņš
solīja gāzes cenu atlaides. Kā klaušu laikos, muižkungs bija ieradies pie saviem
dzimtcilvēkiem ar priekšlikumu, pretī solot rītdien savu padoto nenopērt. Ir
ļoti grūti saprast, kas motivēja Saeimas deputātus (neviens no klātesošiem
nenobalsoja pret) tik ātri bez publiskām diskusijām piekrist šādai prasībai -
gandrīz vai ultimātam. Tā vietā, lai Latvijas likumos stiprinātu gāzes
monopolista tiesības, mūsu likumdevējiem būtu jāstrādā kopā ar ekonomikas
ministru, lai 2017.gadā (kad beigsies privatizācijā noteiktais monopola
stāvoklis) būtu izstrādāta likumdošana, kas veicinātu veselīgu konkurenci gāzes
sektorā. Diemžēl šajā jomā darīts gauži maz, varētu pat teikt - nekas.
Kad 1997.gadā Latvijas gāze bija bankrota priekšā, toreizējā valdība nodeva privatizācijai šo valstij piederošo uzņēmumu, kā rezultātā Krievijas Gazprom guva faktisko kontroli pār to. Lai saldinātu privatizācijas noteikumus, šim uzņēmumam iedeva 20 gadu tiesības (līdz 2017.gadam) būt par monopola gāzes piegādātāju Latvijā, ar papildus eksluzīvām tiesībām izmantot vērtīgo Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Kopš tā laika, uzņēmums ir attīstījies, ieguldījis infrastruktūrā un veiksmīgi pelnījis naudu, par ko mēs visi esam maksājuši caur gāzes un elektrības tarifiem. Krievijas Gazprom ir papildus izmantojis Inčukalna krātuvi savām vajadzībām, ziemas mēnešos eksportējot gāzi no Latvijas atpakaļ uz Rietumkrieviju, kur viņiem pašiem trūkst kapacitātes sevi nodrošināt ziemas mēnešos. Latvija kalpo kā bezmaksas gāzes noliktava Krievijai.
Visus šos gadus mūsu gāzes tarifus ir noteikusi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kas aprēķina tos pēc noteiktām formulām, balstoties uz gāzes iepirkumu cenām un uzņēmuma izmaksu struktūru. Ir svarīgi atzīmēt, ka Gazprom kā mātes uzņēmums ir varējis tiešā veidā kontrolēt sava meitas uzņēmuma Latvijas gāzes iepirkuma cenu. Kā labi atceramies, 20% un pat 30% cenu kāpumi gada laikā nav bijusi reta parādība. Kur nav konkurences, monopolists dara tā, kā pašam liekas labāk. Mūsu izvēle visus šos gadus ir bijusi - vai nu piekrist gāzes tarifiem, vai arī ziemā salt. Skarba izvēle.
Eiropas Savienības likumdošana ir visnotaļ precīzi tēmēta uz patērētāju (iedzīvotāju) aizsardzību no jebkura monopola diktāta. Tā, piemēram, telekomunikāciju tirgus ir kļuvis atvērts konkurencei, no kā esam ieguvuši zemus, operatoru savstarpēji konkurējošus tarifus. Arī enerģētikā ES likumdošana ir vērsusies pret monopoliem, spiežot visām valstīm atvērt enerģētikas tirgu konkurencei, atdalot sadales tīklus no enerģētikas ražotāja. Gāzes tirgus arī ir pakļauts konkurences noteikumiem, taču Somijai, Latvijai un Igaunijai ir "atruna" no šīm prasībām tik ilgi, kamēr joprojām fiziski esam izolēti no pārējiem Eiropas gāzes tīkliem un savienoti vienīgi ar Krievijas gāzes piegādātāju. Galu galā, nevar būt konkurences, ja fiziski nevienam citam uzņēmumam kā Gazprom nav iespēja izmantot esošos sadales tīklus.
No Eiropas Savienības ir pieejams finansējums sašķidrinātās gāzes termināļa (SGT) būvniecībai Baltijas tirgū. Baltijas valstu gāzes tīklu izolētību no pārējās Eiropas var izbeigt vai nu būvējot gāzes vada savienojumu no Polijas uz Lietuvu, vai arī ceļot reģionālo SGT. Šāds terminālis varētu uzņemt gāzi, kas tiek transportēta kuģu kravās atdzesētā un sašķidrinātā formā. Pēdējos gados tā ir bijusi pat uz pusi lētāka nekā cauruļvadu gāze. Valstis, kurās ir SGT, ir daudz ieguvušas pēdējos gados - to iedzīvotājiem ir krietni zemākas gāzes cenas, nekā mums. Lai šādu termināli uzceltu, nepieciešama Baltijas valstu vienošanās par kopēju projektu. Diemžēl šī vienošanās joprojām nav panākta, tā reāli apdraudot Eiropas līdzfinansējuma saņemšanu un termināla celtniecību.
Protams, šī situācija ir visnotaļ izdevīga Gazprom monopolam. Šis uzņēmums labi saprot, ka tiklīdz būtu SGT, izbeigtos, tā iespējas mums diktēt savas cenas. Konkurence to vairs nepieļautu. Šādā kontekstā arī ir jāuztver Latvijas gāzes vadītāja ierašanos Saeimas komisijā ar savu priekšlikumu - monopols cenšas visiem līdzekļiem nostiprināt un pagarināt savas privilēģijas. Ja mūsu likumdošana stiprinātu gāzes monopola tiesības, tas jo vairāk attālinātu iespēju, ka jebkad kāds konkurents nopietni domātu par darbības izvēršanu Baltijas tirgū. Šodien par likuma pieņemšanu (paklausīšanu) Gazprom var pretī solīt lētākas cenas, taču - kas būs rītdien? Varbūt rīt atkal draudēs cenas celt, ja netiek grozīts kāds cits likums. Varbūt ar laiku valdības ministri arī būs jāmaina, kad monopolists to pieprasītu?
Bieži nākas sastapties ar citu valstu ekspertu pētījumiem un rakstiem, kuros norādīts, ka Krievijas valdība (kura kontrolē Gazprom) reāli spēj ietekmēt Latvijas politisko eliti. Diemžēl šis Saeimas komisijas lēmums tiešā veidā to apstiprina. Mums kā sabiedrībai ir pienākums apturēt šādu absurdu lēmumu pieņemšanu, kas pakļautu mūs vēl dziļāk gāzes monopolam, attālinot jebkuru iespēju mums tikt vaļā no tā apskāvieniem. Ja ir kāds drauds Latvijas neatkarībai, tad tas ir šis. Valsts, kas vairs nevar brīvi pati pieņemt savus lēmumus ir zaudējusi savu suverenitāti. Mums savējā ir modri jāsargā.
Kad 1997.gadā Latvijas gāze bija bankrota priekšā, toreizējā valdība nodeva privatizācijai šo valstij piederošo uzņēmumu, kā rezultātā Krievijas Gazprom guva faktisko kontroli pār to. Lai saldinātu privatizācijas noteikumus, šim uzņēmumam iedeva 20 gadu tiesības (līdz 2017.gadam) būt par monopola gāzes piegādātāju Latvijā, ar papildus eksluzīvām tiesībām izmantot vērtīgo Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Kopš tā laika, uzņēmums ir attīstījies, ieguldījis infrastruktūrā un veiksmīgi pelnījis naudu, par ko mēs visi esam maksājuši caur gāzes un elektrības tarifiem. Krievijas Gazprom ir papildus izmantojis Inčukalna krātuvi savām vajadzībām, ziemas mēnešos eksportējot gāzi no Latvijas atpakaļ uz Rietumkrieviju, kur viņiem pašiem trūkst kapacitātes sevi nodrošināt ziemas mēnešos. Latvija kalpo kā bezmaksas gāzes noliktava Krievijai.
Visus šos gadus mūsu gāzes tarifus ir noteikusi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kas aprēķina tos pēc noteiktām formulām, balstoties uz gāzes iepirkumu cenām un uzņēmuma izmaksu struktūru. Ir svarīgi atzīmēt, ka Gazprom kā mātes uzņēmums ir varējis tiešā veidā kontrolēt sava meitas uzņēmuma Latvijas gāzes iepirkuma cenu. Kā labi atceramies, 20% un pat 30% cenu kāpumi gada laikā nav bijusi reta parādība. Kur nav konkurences, monopolists dara tā, kā pašam liekas labāk. Mūsu izvēle visus šos gadus ir bijusi - vai nu piekrist gāzes tarifiem, vai arī ziemā salt. Skarba izvēle.
Eiropas Savienības likumdošana ir visnotaļ precīzi tēmēta uz patērētāju (iedzīvotāju) aizsardzību no jebkura monopola diktāta. Tā, piemēram, telekomunikāciju tirgus ir kļuvis atvērts konkurencei, no kā esam ieguvuši zemus, operatoru savstarpēji konkurējošus tarifus. Arī enerģētikā ES likumdošana ir vērsusies pret monopoliem, spiežot visām valstīm atvērt enerģētikas tirgu konkurencei, atdalot sadales tīklus no enerģētikas ražotāja. Gāzes tirgus arī ir pakļauts konkurences noteikumiem, taču Somijai, Latvijai un Igaunijai ir "atruna" no šīm prasībām tik ilgi, kamēr joprojām fiziski esam izolēti no pārējiem Eiropas gāzes tīkliem un savienoti vienīgi ar Krievijas gāzes piegādātāju. Galu galā, nevar būt konkurences, ja fiziski nevienam citam uzņēmumam kā Gazprom nav iespēja izmantot esošos sadales tīklus.
No Eiropas Savienības ir pieejams finansējums sašķidrinātās gāzes termināļa (SGT) būvniecībai Baltijas tirgū. Baltijas valstu gāzes tīklu izolētību no pārējās Eiropas var izbeigt vai nu būvējot gāzes vada savienojumu no Polijas uz Lietuvu, vai arī ceļot reģionālo SGT. Šāds terminālis varētu uzņemt gāzi, kas tiek transportēta kuģu kravās atdzesētā un sašķidrinātā formā. Pēdējos gados tā ir bijusi pat uz pusi lētāka nekā cauruļvadu gāze. Valstis, kurās ir SGT, ir daudz ieguvušas pēdējos gados - to iedzīvotājiem ir krietni zemākas gāzes cenas, nekā mums. Lai šādu termināli uzceltu, nepieciešama Baltijas valstu vienošanās par kopēju projektu. Diemžēl šī vienošanās joprojām nav panākta, tā reāli apdraudot Eiropas līdzfinansējuma saņemšanu un termināla celtniecību.
Protams, šī situācija ir visnotaļ izdevīga Gazprom monopolam. Šis uzņēmums labi saprot, ka tiklīdz būtu SGT, izbeigtos, tā iespējas mums diktēt savas cenas. Konkurence to vairs nepieļautu. Šādā kontekstā arī ir jāuztver Latvijas gāzes vadītāja ierašanos Saeimas komisijā ar savu priekšlikumu - monopols cenšas visiem līdzekļiem nostiprināt un pagarināt savas privilēģijas. Ja mūsu likumdošana stiprinātu gāzes monopola tiesības, tas jo vairāk attālinātu iespēju, ka jebkad kāds konkurents nopietni domātu par darbības izvēršanu Baltijas tirgū. Šodien par likuma pieņemšanu (paklausīšanu) Gazprom var pretī solīt lētākas cenas, taču - kas būs rītdien? Varbūt rīt atkal draudēs cenas celt, ja netiek grozīts kāds cits likums. Varbūt ar laiku valdības ministri arī būs jāmaina, kad monopolists to pieprasītu?
Bieži nākas sastapties ar citu valstu ekspertu pētījumiem un rakstiem, kuros norādīts, ka Krievijas valdība (kura kontrolē Gazprom) reāli spēj ietekmēt Latvijas politisko eliti. Diemžēl šis Saeimas komisijas lēmums tiešā veidā to apstiprina. Mums kā sabiedrībai ir pienākums apturēt šādu absurdu lēmumu pieņemšanu, kas pakļautu mūs vēl dziļāk gāzes monopolam, attālinot jebkuru iespēju mums tikt vaļā no tā apskāvieniem. Ja ir kāds drauds Latvijas neatkarībai, tad tas ir šis. Valsts, kas vairs nevar brīvi pati pieņemt savus lēmumus ir zaudējusi savu suverenitāti. Mums savējā ir modri jāsargā.
http://www.ir.lv/2013/2/28/ka-saeimas-deputati-uz-krievijas-aka-uzkeras
Kā Saeimas deputāti uz Krievijas gāzes āķa uzķērās
Iestāšanās eirozonā ģeopolitiski nespēs kompensēt gāzes tirgus liberalizācijas "nokaušanas" efektu
Roberts Zīle 28.februāris
2013
Latvijas gāzes" sagatavotie Enerģētikas likuma grozījumi, kurus vakar atbalstīja Saeimas Tautsaimniecības komisija, pārsvītro jebkādas izredzes uz konkurenci Latvijas gāzes tirgū pārskatāmā nākotne. Ja tie izpelnīsies Saeimas vairākuma atbalstu, tiks nodarīts būtisks kaitējums Latvijas ekonomikas konkurētspējai, kā arī veicināta politiskā atkarība no Krievijas.
Diemžēl gāzes monopola lobijs Latvijas politikā ir tik spēcīgs, ka Saeimas deputāti ir gatavi pat uz visai neordināru rīcību - aiz slēgtām durvīm darīt valdības darbu, pieņemot lēmumu, kas faktiski robežojas ar valsts stratēģiskās politikas maiņu.Neskatoties uz to, ka valdībai ir jārisina sarunas ar "Latvijas gāzes" privātā īpašnieka "Gazprom" pārstāvjiem par tirgus liberalizāciju, un tagad tiek gatavots valdības atzinums par t.s. ES trešās enerģētikas paketes ieviešanu Latvijā, uz ko attiecas arī Tautsaimniecības komisijas atbalstītie likuma grozījumi, Saeimas deputāti ir pasteigušies "ielikt kāju durvīs", no savas puses faktiski pasakot, ka nekāda tirgus liberalizācija Latvijā nav vajadzīga. Citiem vārdiem - lai tiktu uz īsu audienci pie Krievijas premjera, Latvijai ir jānoliecas tik zemu, ka tas kļūst pat uzkrītoši nepieklājīgi".
Likuma grozījumos piedāvātā gāzes tirgus liberalizācijas atlikšana līdz brīdim, kad Latvija tieši pievienosies jebkuras ES dalībvalsts, izņemot Igaunijas, Lietuvas un Somijas, savstarpēji savienotai sistēmai, pēc būtības nozīmē, ka šāda savienošana nekad nenotiks.
Tas ir vistas un olas princips - mēs nevaram gaidīt trešās puses investoru ienākšanu tirgū, iekams nav sagatavota attiecīga likumdošana, kas nodrošina viņiem brīvu piekļuvi gāzes pārvadei, vai arī tiesības šādu pārvades tīklu veidot pašiem. Savukārt "Latvijas gāze" un Saeimas Tautsaimniecības komisija piedāvā piekļuvi tirgum ieviest likumdošanā tikai tad, kad šādi investori būs parādījušies. Tas ir absurds,
Ja Saeima atbalstīs ierosinātos Enerģētikas likuma grozījumus, tiks pielikts trekns punkts kopīgam un ES finansiāli atbalstītam sašķidrinātās gāzes terminālim Baltijas valstīs. Protams, ar dažādu "investoru" aktivitātēm šis projekts jau iepriekš ir "veiksmīgi" novilcināts, iedragājot Latvijas iespējas par to vienoties politiskā līmenī.
Tikmēr mūsu kaimiņi savu mājasdarbu likumdošanas sagatavošanā ir izdarījuši - Lietuvā ir nodrošināta trešās puses pieeja gāzes tīkliem no 2014., bet Igaunijā - no 2015. gada 1. janvāra. Šobrīd Latvija ir tā, kas ne tikai atsakās liberalizēt savu tirgu, bet traucē to darīt arī pārējām Baltijas valstīm.
Svarīgi arī saprast, ka ES gāzes tirgus liberalizācijas direktīvas izņēmuma punkts, kas ļauj liberalizāciju atlikt Somijai, Igaunijai un Latvijai, nebija Briseles vēlme - to panāca šo valstu gāzes uzņēmumi un atbildīgās ministrijas. Šīs valstis no šī izņēmuma stāvokļa var atteikties jebkurā brīdī, ko sekmīgi izdarīja Igaunija. To labi saprot arī "Latvijas gāze", kas gatavojas strādāt ar sašķidrinātās gāzes sezonālo uzglabāšanu, kas varētu tikt ņemta no šķidrās gāzes termināļa Lietuvā.
Krievijas āķis, uz kura mēdz uzķerties arī Latvijas politiķi, šajā gadījumā ir skaidrs - ja neveiksiet tirgus liberalizāciju, jums būs viena gāzes cena, ja veiksiet - pilnīgi cita, daudz augstāka. Ja mēs šim spiedienam pakļaujamies, mēs faktiski ejam Ukrainas un Baltkrievijas ceļu, kur manipulācija ar gāzes cenām tiek izmantota kā Krievijas politiskās ietekmes instruments.Turklāt sabojājam attiecības ar kaimiņiem un akcentējam Latvijas ģeopolitiskās virzības maiņu. Faktiski, ja mēs atsakāmies no gāzes tirgus liberalizācijas, argumenti par ģeopolitiskās drošības iegūšanu no eiro ieviešanas kļūst vienkārši smieklīgi. Tā nespēs kompensēt gāzes tirgus liberalizācijas "nokaušanas" efektu. Gāzes monopols kā ierocis ģeopolitisko interešu īstenošanai ir daudz spēcīgāks nekā piederība monetārai savienībai.
Pēc slānekļa gāzes masveida ieguves sākšanas pēdējos gados gāzes cena gan ASV, gan Eiropā ir krietni samazinājusies. Savukārt Latvijā t.s. gāzes "robežcena" kopš iestāšanās ES 2004.gadā ir trīskāršojusies. "Sekas šai tendencei ir acīm redzamas - neparādoties konkurencei gāzes tirgū, starpība starp to cenu, ko maksā gāzes un elektrības patērētāji Latvijā un citās ES valstīs, kuras nav atkarīgas no viena piegādātāja pieaugs aizvien un vairāk, samazinot Latvijas ekonomikas konkurētspēju un krasi palielinot iedzīvotāju rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem. To pierāda "Latvijas gāzes" vācu akcionāra E.O.N problēmas liberalizētā ES tirgū - viņu ilgtermiņa līguma ar Krieviju dabasgāzes cena tur nav konkurētspējīga.
Tādēļ Saeimai ir jāaptur šie steigā "izlobētie" likuma grozījumi un jāsagaida valdības un "Latvijas gāzes" akcionāru sarunu rezultāts, kā arī valdības lēmums šajā jautājumā.
Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts, Nacionālā apvienība
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru